PAŠDARBĪBAS MĀKSLINIEKA KĀRĻA DEKTERA DZĪVE UN DAIĻRADE

LATVIJAS MĀKSLAS AKADĒMIJAS

RĒZEKNES FILIĀLE

Pedagoģijas neklātienes nodaļas

4.      kursa studentes

XXXX ZZZZZZ

D I P L O M D A R B S

PAŠDARBĪBAS MĀKSLINIEKA
KĀRĻA DEKTERA
DZĪVE UN DAIĻRADE

                                Diplomdarba vadītāja XXXX

                   Recenzents  XXXX

 RĒZEKNE 1994

SATURA RĀDĪTĀJS.

1.     Priekšvārds

2.     Tēlotājas mākslas attīstība Latvijā 1940. – 1990. gadā

3.     Pašdarbības mākslinieka Kārļa Dektera dzīve un daiļrade

4.     Kārļa Dektera mākslinieciskās darbības posmi:

a) K. Dektera glezniecība 1947. – 1957. gadam

b) Em. Melngaiļa Tautas nama kursos gleznotie darbi 1957. – 1970. gadi

c) Pēdējā posma - 1970. – 1993. gadu darbi

PIELIKUMI.

1.     Izmantotās literatūras saraksts

2.     Publikāciju un katalogu saraksts

3.     Nozīmīgāko izstāžu saraksts

4.     Apbalvojumu saraksts

5.     Darbi muzeju fondos

6.     Tekstā ievietoto attēlu un dokumentu saraksts

7.     Pielikumā ievietoto darbu reprodukciju saraksts

8.     Attēli

Ilgajos Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas pastāvēšanas gados profesionālā un arī neprofesionālā māksla attīstījās sociālisma un komunisma ideju un principa garā un vadībā. To liecina visi Latvijā izplatītie mākslas veidi - glezniecība, grafika, tēlniecība un lietišķā māksla. Par daudziem nopelniem bagātiem PSRS un LPSR māksliniekiem ir sarakstītas grāmatas, izdoti reprodukciju albūmi, izteikta kritika un atzinības par viņu mākslas darbiem.

Tagad, kad Latvija ir atguvusi savu neatkarību, mēs neaizmirstam mūsu izcilāko meistaru sasniegumus, tādu kā J. Brekte, R. Bēms, Č. Eliāss, L. Endzelīna, L. Svemps, E. Kalniņš, Ā. Skride, O. Skulme, E. Iltners, L. Kokle, K. Sūniņš, R. Pinnis, R.Valnere un daudzu citu. Visi viņi ir mācējuši saglabāt savu dziļo uzticību savas tautas mākslai šo piecdesmit gadu garajā laikā. Bet blakus šiem profesionālajiem meistariem ir strādājuši un pilnveidojušies pašdarbības mākslinieki visās mākslas nozarēs. Pagājuši ir tie laiki, kad dalīja “lielos” un “mazos” māksliniekus. Tāpēc par pašdarbības mākslinieku sasniegumiem nepelnīti maz ir rakstīts un publicēts. Praktiski, literatūra par šiem cilvēkiem un to daiļradi gandrīz nav atrodama. Plašāka informācija ir atrodama tikai dažādo tēlotājas un lietišķās mākslas pašdarbnieku izstāžu katalogos. Pašdarbības meistari ir visā Latvijā. Katrā pilsētā ir kāds ar mākslu saistīts pašdarbnieku pulciņš vai studija, kas darbojas jau vairākus gadu desmitus un saista cilvēkus, kas interesējas par mākslu.

Savā diplomdarbā es gribētu pievērsties vienam no tādiem, tas ir, savam novadniekam Gulbenē Kārlim Dekteram, kurš glezniecības jomā strādā jau gandrīz sešdesmit gadus. Lai arī viņa pamatprofesija ir sakaru mezgla montieris, viņš nenogurstoši strādāja un pilnveidojās glezniecībā. K. Dektera gleznas ir piedalījušās pašdarbības meistaru izstādēs Latvijā, Maskavā, Vācijā, Anglijā. Domāju, ka tas nav maznozīmīgi.

Tāpēc vajadzētu ielūkoties pašdarbības meistaru dotajā mantojumā Latvijas mākslai, jo arī šo cilvēku dzīve un daiļrade atspoguļo mūsu tautas likteni, kultūras dzīves attīstību un mākslas virzienu daudzveidību.

Daudzi no pašdarbības meistariem ir bijuši izcilo latviešu gleznotāju laikabiedri, studiju biedri un arī audzēkņi. Arī Kārlis Dekters ir viens no tādiem. Tādejādi daža laba glezna, ko radījis pašdarbības meistars maz atšķiras no profesionālās mākslas. Uzzinot par K. Dektera dzīvi un pētot viņa gleznas, var atrast daudz nozīmīga un ievērības cienīga. Šis jau 83 gadus vecais sirmgalvis savā garajā mūžā ir daudz redzējis un pārdzīvojis. Pēc dabas vienkāršs un kluss, ļoti skopi izsakās par savām gleznām, tam traucē vienkāršā lauku cilvēka kautrīgums un varbūt arī zināmi mazvērtības kompleksi. Izrādās, ka līdz šai dienai viņš uzgleznojis apmēram 1 500 gleznu, nemaz nerunājot par skicēm un etīdēm. Pārsvarā tās ir klusās dabas, ainavas un ziedu kompozīcijas. Ir arī mēģinājumi portretu un figurālo kompozīciju glezniecībā, tomēr tie pilnībā neatspoguļo mākslinieka spēcīgo un temperamentīgo glezniecības manieri.

* * * * *

Kārļa Dektera radošā darbība attīstījusies laika posmā no 1930 gadiem līdz mūsu dienām. Tas ir liels laika posms, kurā latviešu māksla ir pārdzīvojusi dažādas ietekmes, bet pārsvarā padomju okupācijas diktatūru. Tā aptvēra visas dzīves sfēras, arī mākslu – profesionālo un neprofesionālo.

Varas maiņas rezultātā, mākslas dzīves normāla attīstība nebija iespējama. Daudziem vadošiem māksliniekiem okupētajā Latvijā bija jāmaina pasaules redzējums un individuālās īpatnības pret savu gribu, protams, ja viņi to darīja.

“1941. gada februāra vidū LKPCK apstiprināja jaunās Mākslinieku savienības organizācijas komiteju, kuras sastāvā bija K. Bušs, M. Dembo, O. Jaunarājs, H. Līdums, E. Melderis, V. Piesis, R. Pinnis, A. Puka, V. Purvītis, N. Puzirevskis, U. Skulme, V. Valdmanis, B. Vipers, A. Lapiņš. Mākslinieku savienība nosprauž mērķi - nostāties uz sociālistiskā reālisma ceļa, lai spētu radīt sava laikmeta cienīgus mākslas darbus. Šī savienība atsāk darbu 1945. gadā un turpina padomju tematikas apgūšanu un attīstīšanu.”[1] Visas šīs programmas un mērķi maz atbilda tām ētiskajām un profesionālajām vērtībām, kas latviešu mākslā bija vadošās līdz šim. Iekļaujot Latviju Padomju Savienībā kontakti ar Rietumeiropu tika pārtraukti. “Pastāvošās sociālistiskās reālisma radošās metodes ietvaros mākslinieciskās formas nozīmē tiek kultivēta vienkāršota, vizuāli tverama reālisma izpratne. Tad arī daļa no profesionālās pieredzes kļūst par dogmatisku normu un kavē brīvu mākslas tālāko attīstību. Bet šo turpat piecdesmit gadu ilgo latviešu tēlotājas mākslas attīstības posmu nevar uztvert viennozīmīgi.”[2]

Daudzi no profesionālajiem māksliniekiem saprata un aizstāvēja Latvijas Mākslas akadēmijas un Eiropas ietekmju vērtību pozitīvo nozīmi un atrada ceļu, pa kuru ejot mākslinieks varēja saglabāt neaptraipītu savu godu un sirdsapziņu. L. Svemps 1. Vissavienības mākslinieku kongresā to pierāda ar vārdiem: “Lai sekojam mūsu vecmeistariem - Rozentāla, Purvīša, Valtera, tāpat Kazaka, Matveja un citu aizraujošajam spēkam! Lai neaizmirstam visas pasaules klasisko mantojumu! Lai esam kontaktā ar citu tautu tagadnes mākslas attīstību labāko jaunrades meklējumu nozīmē! Tad neizpaliks izcili mākslas darbi, kas būs cienīgs devums mūsu tautā kā pēc satura, tā formas.”[3]

Padomju varas pastāvēšanas gados jau pašā sākumā parādās dažādas personības salaušanas formas – pazemojot, novedot izmisumā, uzpērkot, vai nepelnīti apbalvojot. Māksliniekiem spieda publiski izteikt savas dzīves jēgu kā kalpošanu pamatšķirai un proletariāta vadonim. Mākslas dzīves vadītāji vēlējās lai, mākslas akadēmijas mācību programmās arī pedagogu - mākslinieku pašizglītības darbā galveno vietu ieņemtu marksisma – ļeņinisma pamatu apgūšana, marksistiskās estētikas studēšana. Bet piespiedu režīms nebija paredzējis dubultmorāli, spekulāciju ar saturu, kas maldināja pat modros tikumības sargus.

Glezniecība izvirzās vadošajā lomā. Latviešu tematisko glezniecību galvenokārt veido tādi mākslinieki kā E. Iltners, I. Zariņš, V. Ozols, G. Mitrevics, B. Bērziņš, O. Ābols, B. Baumane, Dž. Skulme un citi.

50. un 60. gadu mijā glezniecība pievēršas filozofiskai apcerei. Izcilākie meistari psiholoģiskā portreta glezniecībā ir L. Kokle, I. Zariņa, V. Zemzaris, bet liriskie portreti top R. Valnerei, L. Mūrniekam, L. Endzelīnai.

Kā jau visos laikmetos arī klusajai dabai ir stabila vieta glezniecības laukos. Pie vadošajiem māksliniekiem pieder L. Endzelīna, U. Skulme, L. Svemps, N. Breikšs, J. Viļumanis, Ā. Melnārs un daudzi citi.

Latviešu padomju ainavas glezniecībā lielākie sasniegumi pieder K. Ubānam, L. Svempam, V. Kalnrozem, R. Pinnim, K. Melnbārdim, A. Eglem, Ā. Skridem.

Mākslinieku savienības organizācijas komiteja rīkoja savu biedru darbu tā saucamās slēgtās izstādes, kurās iztirzāja darbus, piedaloties arī speciālistiem no Maskavas. Tomēr tēlotājas mākslas nozīmē Latvija nekad nav bijusi padomju impērijas province. Mākslinieki saglabāja patiesos mākslinieku ideālus, turpināja profesionālo iemaņu apgūšanu un satura ziņā pirmkārt orientējās uz vispārcilvēciskām vērtībām. Mākslas augstskolās tika saglabāta klasiskās apmācības sistēma, to nespēja iznīcināt pat diktatūras varas gados. Nonākot līdz šīm dienām šīs vērtības ir kā jaunatklāta zelta dzīsla, kura Vakareiropā praktiski ir zudusi.

Tagad latviešu tēlotāja māksla ir nonākusi izšķiroša soļa priekšā, tāpat kā 1945. gada 20. oktobrī L. Svemps, kad augstskolu sanāksmē viņš sludināja pedagoģiskā darba galveno virzienu, kura saturu nevar apšaubīt neviens profesionālis: “Mākslas akadēmijas galamērķis un uzdevums ir panākt, lai akadēmijas students mācību gala rezultātā būtu spējīgs uzgleznot sarežģītu figurālu gleznu – kompozīciju ar nozīmīgu progresīvu, sabiedriski tematisku, ainavu vai portretu ar augstu māksliniecisku kvalitāti. “[4]

Tāds īsumā bija mākslas attīstības ceļš pēdējos piecdesmit gados un tas lielā mērā veidoja un ietekmēja arī tos procesus, kas norisinājās pašdarbības mākslā. Abas šīs plūsmas nav šķiramas, jo visu laiku atradušās ciešā mijiedarbībā.

* * *

Kārļa Dektera dzīve aizsākusies 1910. gada 23. augustā Gulbenes apriņķī Galgauskas pagasta “Ozoliņos”. Ģimene liela - četri brāļi un divas māsas. Kārlis pēc vecuma ir trešais ģimenē (sk. att. 1.). Tēvs Kārlis bija rentnieks. Pirmās skolas gaitas aizsākas 1921. gadā 11 gadu vecumā Beļavas pagasta 1. Pakāpes pamatskolā, kurā tiek aizvadīti divi mācību gadi pavasaros un rudeņos zēns ik dienu uz skolu dodas kājām, bet aukstajos ziemas mēnešos paliek skolas internātā. Pirmais zīmēšanas skolotājs E. Martinsons izraisa īpašu interesi par zīmēšanu, liekot zīmēt ziedus, priekšmetus un pat motīvus no dabas. Protams, ka krāsas nav pieejamas, bet kādu krāsaino zīmuli var atļauties nopirkt. Kārlis ar interesi atklāj, ka ar krāsainajiem zīmulīšiem ziedi izdodas visglītāk. Tiek mēģināts zīmēt saulespuķes, dālijas, pat ceriņus. Mīlestība pret ziediem neizzūd līdz sirmam vecumam. Tie tiek gleznoti gadu desmitiem, gadu no gada jaunās krāsās un noskaņās. Beļavas pagasta pamatskolā Kārļa sekmes ir ļoti labas, par to liecina abas liecības (sk.att. 2, 3.).

Arī vasarās, kad jāstrādā zemes darbi tēva mājās, zīmētprieks neizzūd. Redzot dēla interesi, tēvs šad tad no tirgus atved pa kādam divkrāsu zīmulim. Sevis izteikšanai lietderīgi tiek izmantoti arī citi materiāli, kas atrodami mājās, pagalmā vai kādā grāvī. Netālu no mājām bērni atrod noderīgu mālu, kas labi veidojas. Tā top veidotas “skulptūras”, kuras “apdedzināja” laidarā saules karstums.

1923. gadā Dekteru ģimene pārceļas dzīvot uz Gulbenes apriņķa “Vecķīšiem” un skolas gaitas Kārlis turpina Vecgulbenes II. pakāpes pamatskolā. Kārlis uzreiz no 2. klases tiek pārcelts uz 4. klasi. Arī šeit zīmēšanas skolotājs K. Martinsons ir kultūras un sabiedriskās dzīves aktīvs atbalstītājs. K. Martinsons bija personīgi pazīstams ar brāļiem Kaudzītēm, no tiem daudz aizguvis skolas darbības principos.

Vecgulbenes pamatskolā Kārlis mācās trīs gadus. Mācības sokas, sekmes ir ļoti labas (sk.att. 4, 5.). Zēnam ir ļoti labs rokraksts un viņa rakstītos diktātus nesa rādīt vecāko klašu skolniekiem par paraugu. Pirmo reizi šajā skolā zēns redz īstas eļļas krāsas. Zīmēšanas skolotājs rūpējas, lai audzēkņu zināšanas būtu plašas un vispusīgas, un atnesa uz skolu īstas mākslinieku eļļas krāsas, otas un audeklu. Bērniem tika dota iespēja pieskarties šīm lietām, pamēģināt jaukt krāsu un paspaidīt krāsu tūbiņas.

1926. gada 5. jūnijā Kārlis Dekters saņem apliecību par pamatskolas pilna kursa beigšanu (sk.att. 6.).

1927. gadā Kārlis vēlreiz iestājas Vecgulbenes pamatskolas pēdējā klasē. Viņš lasa papildliteratūru, mazāk mācās pēc skolas programmas. Tieksme vairāk uzzināt un izglītoties Kārlim paliek uz turpmāko dzīvi. Un vēlreiz tiek saņemta papildapliecība ar labu zināšanu novērtējumu (sk.att. 7.).

1928. gada vasara ir neveiksmīga Dekteru ģimenei. Tā ir lietaina un visa labība noslīkst un iznīkst. Tādejādi nav līdzekļu mācības turpināt. Brālis Jānis kā vecākais ir spiests iet pie mežziņa pelnīties, bet ar to nepietiek. Kārlis gan iestājas Gulbenes arodskolā, bet mācas tikai pāris mēnešus un mācības neturpina. Tomēr viss, kas saistīts ar kultūras dzīvi Gulbenē Kārli interesē un saista. 1929. gadā Kārlis ir klāt pie Brīvības pieminekļa atklāšanas Gulbenē. Un liktenīgi, ka arī pēc 77 gadiem – 1992. gadā, kad Brīvības pieminekli atklāj un iesvēta otro reizi, Kārlis Dekters atkal ir klāt pie šī notikuma.

1931. gada 12. jūlijā Gulbenes evanģēliski luteriskajā baznīcā notiek iesvētības. Kārlis jau ir sasniedzis 21 gada vecumu (sk.att. 8, 9.). Trīsdesmitajos gados Dekteru ģimene ir apmetusies dzīvot tuvu pilsētai, tagadējā Svelberģī. Dzīve aizrit strādājot tēva mājās zemes darbus, bet domas par studēšanu mākslas jomā, nepamet. Vienmēr tiek atrasts vaļas brīdis nedaudz pazīmēt kādu ziedu vai ainavu. Tā pienāk 1933. gads, kad ir jādodas uz Alūksni obligātajā karadienestā (sk.att. 10.). K.Dekters nokļūst sakarnieku rotā, bet dien tikai deviņus mēnešus, jo tiek pārcelts uz štābu par lietvedi. Iemesls šīm pārmaiņām ir Kārļa nevainojamais rokraksts.

Pēc dienesta gaitām 1936. gadā Kārlis nolemj doties uz Rīgu, strādāt un arī mācīties. Rīgā viņš iestājas darbā Rīgas centrālajā pastā par pastnieku un saņem apliecību (sk.att. 11.). Darbs ir maiņās, bet Kārlis savu darbu iekārto tā, lai pēcpusdienas ir brīvas un var nodarboties ar sevis izglītošanu un radošu darbu. Kā sakaru darbiniekam ir izsniegta abonementa karte uz visu līniju dzelzceļa satiksmi Rīgā (sk.att. 12.). Kārlis to izmanto lietderīgi un pamatīgi iepazīstas ar Rīgas centru, Vecrīgu un tās apkārtni. Ļoti aizraujas ar teātra un operas izrāžu apmeklēšanu. Bet mākslas izstādes un muzeji ir pašas mīļākās un iecienītākās apmeklēšanas vietas. Filmas Kārli neaizrauj. Arī eļļas krāsas nu jau ir pieejamas un tiek gādātas savam darbam un cerību īstenošanai.

1938. gadā Kārļa Dektera ceļš krustojas ar Jēkabu Bīni (1895. – 1955.), kuram jau ir liela pieredze mākslā. Kārlis iestājas J.Bīnes vadītajā glezniecības studijā.

Jēkabs Bīne daudzpusīgs mākslinieks, kura interešu un darbības lokā ietilpst kā stājglezniecība, tā monumentālā un lietišķā māksla. Daudz ceļojis pa Rietumeiropas mākslas centriem, taču nekādi modernisma mākslas virzieni J. Bīni neietekmē. Viņš paliek uzticīgs tradicionālajam reālistiskās glezniecības veidam, strādājot pārsvarā tumšu krāsu gammā, kura dekoratīvi izceļ atsevišķus gaišākus laukumus. Sākot izplatīties dievturībai, J. Bīne kļūst par šīs kustības piekritēju un līdzdalībnieku, un viņa glezniecībā patstāvīgu vietu sāk ieņemt mitoloģiska tematika, kas sevišķi noteicoša kļūst 30. gados.

Kārlis Dekters šajā studijā sāk zīmēt un gleznot portretus un figūras . Visspilgtāk, Kārļa atmiņās no šīs studijas, iespiedusies glezna “Čigāns”. Pēc mākslinieka apraksta- tas bijis čigāns ar melnām ūsām un ugunīgi sarkanu atlasa kreklu mugurā, melniem, spīdīgiem ādas zābakiem kājās. Šis gleznojums tika izstādīts studijas darbu izstādē un tur arī palicis. J. Bīnes vadībā K. Dekters mācījies vienu gadu un jau 1939. gadā iestājies Krišjāņa Barona Tautas augstskolā, kurā iegūst plašākas zināšanas par mākslu ( sk. att. 13.).

1940. gadā Kārļa Dektera gaitas turpinās Latvijas Tautas Universitātē praktiskās mākslas studijā kā klausītājam. Arī tās turpinās tikai vienu gadu (sk. att. 14.), jo sabiedrība ir satraukta par notikumiem pasaulē un tuvojas Otrais pasaules karš. K. Dekters paliek Rīgā un turpina strādāt Rīgas sakaru mezglā par montieri. Kā sakaru mezgla darbiniekam, viņam tiek izsniegta, tā sauktā, “broņa”- apliecība par to, ka atbrīvots no iesaukšanas armijā. Lai arī laiki ir grūti, Kārlis Dekters atrod iespēju kļūt par audzēkni novadnieka Leo Svempa studijā. Studija pastāv no 1941. līdz 1943. gadam. Kārlis Dekters saņem audzēkņa apliecību (sk. att. 15.) un mācās visus trīs gadus līdz brīdim, kad studijas darbību, kad studijas darbību pārtrauc kara notikumi.

Leo Svemps (1897. – 1975.) ir pazīstams kluso dabu un ainavu meistars. “Lai nodrošinātu sev neatkarību un sagādātu eksistencei nepieciešamos līdzekļus L. Svemps pārņem un vada R. Sutas glezniecības studiju no 1941. – 1943. gadam un viens otrs apdāvināts mākslas censonis ieguva te profesionālas pamatzināšanas, tie bija H. Veldre, B. Baumane, H. Blunovs, kas ir plašāk pazīstami. L. Svemps nodarbību laikā lasījis interesantas lekcijas par mākslu uz kurām nākuši arī citu profesiju jaunieši.”[5] Kārlis Dekters atceras savu skolotāju kā spējīgu oratoru. Mācības studijā notika pēc programmas – zīmēšanā, kompozīcijā, krāsu mācības lekcijas un protams, gleznošana – uzstādījumi, ģipši, klusās dabas, ziedi, kā arī portreti un figūras. Sākuši ar ģipšiem, portretiem līdz figūru grupām. K. Dekters daudz strādājis vēl papildus studijas slodzei – zīmējis kopijas ar mīkstiem materiāliem – ogli, sēpiju. Dažreiz pat kopijas tapušas no avīžu un žurnālu attēliem.

Leo Svemps pret audzēkņiem bija iejūtīgs un saprotošs, centies visu izskaidrot tā, lai audzēknis saprastu un varētu izpildīt doto uzdevumu kvalitatīvi. Rosināja audzēkņos pilnveidoties un interesēties par mākslas norisēm.

K. Dekters pastāstīja par kādu lekciju krāsu mācībā (sk. att. 16.), kurā L. Svemps izteicies ļoti vienkāršu salīdzinājumu: “Māksliniekam jābūt kā vistai, kas peras un peras smiltīs, meklē un meklē graudu, kamēr atrod. Tā arī jums ir jājauc un jājauc krāsu tonis uz paletes, līdz atrodat īsto, savam darbam vajadzīgo toni.” L. Svempam patika droša un pārliecinoša glezniecība. To viņš mācīja un atraisīja savos audzēkņos, lai glezna būtu skatītājam viegli uztverama, kā skolotājs izteicies: “Lai no gleznas nenāktu sviedru smaka.”

Kārlis Dekters Rīgā nodzīvo līdz kara beigām. Pēc kara atgriežas Gulbenē, kur iestājas darbā Gulbenes sakaru mezglā. Bet sirds lieta – griba gleznot – turpinās pašmācības ceļā. Braucot uz Rīgu K. Dekters daudz apmeklē antikvariātus, kur kara laikā saplūda vērtīgas mākslas grāmatas par tādiem pasaulslaveniem māksliniekiem kā Rafaelu, Ticianu, Rembrantu un citiem. Kārlis Dekters pērk šos dārgumus, mācās un kopē lielo meistaru darbus, lai nenokļūtu uz diletantisma ceļa. Daudzas kopijas ir saglabājušās no 1947. gada. Tās veidotas ar zīmuli, ogli un sēpiju ( sk.att. 17., 18., 19.).

Padomju varas ideoloģija Kārlim Dekteram nav pieņemama, tā viņam šķiet sekla un valdonīga. Tāpēc vairāk mākslinieks glezno ziedus, ainavas un klusās dabas. Par mācību turpināšanu nu ir jāaizmirst, jo pēckara grūtajos gados bija jāstrādā maizes darbs, nodrošinot sev un ģimenei eksistenci. K. Dektera dienas pagāja uz bojāto sakaru līnijām. Tās visas bija pēc iespējas ātrāk jāatjauno. Tādejādi reizēm vajadzēja strādāt līdz tumsai un nakts mītni meklēt kādā šķūnī vai lauku mājā.

Dekteru ģimene piecdesmitajos gados dzīvo Gulbenes pilsētā. Pa brīvajiem brīžiem Kārlis turpina gleznot. Pārsvarā tiek gleznotas ainavas Gulbenes tuvumā un pilsētas skati. Un jau 1949. gadā K. Dekters gūst pirmo atzinību no Gulbenes apriņķa darba ļaužu deputātu padomes izpildu komitejas par gleznu “Pilsētas ūdens sūknis.” (sk.att. 38.). sākot ar 1950. gadā (kaut gan dažos katalogos kļūdaini ir norādīts, ka viņš piedalās no 1957. gada ) organizēto tēlotājas un lietišķās mākslas izstādi Padomju Latvijas 2. dziesmu svētkos K. Dektera gleznas izstādēs tiek eksponētas regulāri. Katru reizi viņa darbi tiek atzīmēti ar Latvijas PSR Kultūras ministrijas vai Gulbenes rajona Kultūras nodaļas godarakstu, atzinības rakstu. No 1952. gada K. Dekters sadarbojas ar Gulbenes rajona kultūras nama lietišķās mākslas pulciņu “Sagša”, izstāda savas gleznas pulciņu izstādēs. 1967. gadā sasniedz augstāku pakāpi un pārtop par Tautas lietišķās mākslas studiju “Sagša”.

1953. gads K. Dektera personīgajā dzīvē rada pagriezienu, viņš apprecas ar Rutu (sk.att. 20.). Pirmdzimtais dēls nodzīvo tikai pusgadu, bet 1955. gadā ģimenē ienāk meita Līga (sk.att. 21.).

Strādājot valsts darbu un rūpējoties par ģimeni, K. Dekters nemitīgi mēģina rast iespēju papildināt savas zināšanas pie profesionāliem māksliniekiem. Tāda iespēja rodas 1957. gadā, kad viņš iestājas Emīla Melngaiļa Tautas mākslas nama un kultūras darbinieku sagatavošanas un kvalifikācijas celšanas kursos, kuros piedalās 14 gadus līdz 1970. gadam. Semināri norit visdažādākajās Latvijas vietās – Sabilē, Alūksnē, Rēzeknē, Cēsīs, Madonā, Brocēnos, Kuldīgā, Ventspilī, Daugavpilī, Siguldā, Salacgrīvā, Krāslavā, Skultē un Smiltenē. To vadītāji ir tādi pazīstami mākslinieki kā Marga Lielkraste – Leitlande, Vitolds Svirskis, Nikolajs Petraškēvics un Aleksandrs Zviedrs. Visi četrpadsmit vasaru atvaļinājumi paiet zīmējot, skicējot (sk. att. 22, 23, 24, 25, 26, 27, 28, 29.) un gleznojot – portretus, Kurzemes līdzenumus, Latgales pakalnus, ezerus, zvejniekciemus, jūru un ostas. Līdz ar to tiek iepazītas un iemūžinātas Latvijas ievērojamākās vietas. K. Dekteram rodas domu biedri un draugi, ar kuriem draudzība saglabājusies līdz šai dienai, kā piemēram ar Rūdolfu Vētru, kurš ir dzejnieks, bet arī pašdarbības mākslinieks (sk.att. 33.). Uz šiem kursiem K. Dekteru pavada dzīvesbiedre Ruta, it sevišķi vēlākajos gados. Viņa vienmēr ir atzinusi un atbalstījusi Kārļa mīlestību uz gleznošanu.

Pēc katra semināra pašdarbības mākslinieki rīkoja izstādes, kurās profesionāli pedagogi izteica atzinības un kritiku par paveikto darbu vasaras plenērā. Arī apliecībā tika atzīmēts novērtējums. K. Dektera kursu apliecībā visos gados atrodams tikai teicams novērtējums (sk.att. 30.). Pārskatot mākslinieka semināru laiku gleznas varam par to pārliecināties. Piemēram, gleznas: “Pilsēta Kurzemē” (1958.), “Saulriets” (1961.), “Ievas zied” (1964.), “Pavasaris” (1966.), “Negaiss tuvojas” (1969.), “Klusā daba ar magonēm” (1959.), “Zivs” (1964.), “Sēnes” (1968.), “Klusā daba ar vēžiem” (1967.), “Ceriņi” (1963.), “Dālijas” (1967.), “Vecais kolhoznieks” (1964.) un “Meitenes portrets” (1964.).

1964. gadā jūlijā žurnālā “Zvaigzne” atrodam nelielu J. Zauera rakstu un foto par Emīla Melngaiļa Tautas mākslas nama lietišķās un tēlotājas mākslas studiju. J. Zauers raksta – “Vienalga kāds laiks ir dienā, kad notiek konsultācijas tiem, kas ar tēlotājmākslu nodarbojas brīvajos brīžos, vienalga cik tāls ceļš kuram jāmēro, - noteiktajā stundā ierodas gan telefona un telegrāfa līniju montieris Kārlis Dekters, gan kolhoza “Spartaks” dārzkope Irma Vīksna, gan citi. Ikviens no viņiem grib dzirdēt speciālista vērtējumu par saviem jaunrades meklējumiem.

Tādēļ arī konsultācijas, ko organizē Emīla Melngaiļa Tautas nama lietišķās un tēlotājas mākslas sektors vienmēr gūst lielu atzinību. Par jaunāko mākslas dzīvē, par sarežģītajiem meistarības jautājumiem te saistoši stāsta gan sektora vadītājs Alfrēds Kalniņš, gan gleznotājs Nikolajs Petraškevičs.

Parasti konsultācijas notiek reizi mēnesī Rīgā, bet dažreiz arī rajona centros, viesojoties pie kāda no entuziastiem, kas savu brīvo laiku veltī mākslai.”

Paralēli semināru izstādēm K. Dektera gleznas piedalās starptautiska mēroga izstādēs, piemēram 1963. g. gleznotie “Ceriņi” aizceļo uz LPSR pašdarbības mākslinieku (neprofesionālo) izstādi Anglijā (sk.att. 51.), bet 1964. g. “Vecais kolhoznieks” nonāk LPSR pašdarbības mākslinieku izstādē Vācijā (sk.att. 48.). Šīs izstādes katalogā ir iespiesta portreta melnbaltā reprodukcija. Divas reizes K. Dektera gleznas tiek aizsūtītas uz Maskavu. 1967. gadā Vissavienības pašdarbības mākslinieku izstādē Maskavā tiek izstādīti divi darbi “Klusā daba ar vēžiem” un “Dālijas”, par kuriem saņem pirmās pakāpes diplomu (sk.att. 31.). 1974. gadā Maskavā Vissavienības izstādē “Darbam slava” piedalās gleznas “Klusā daba” un “Jūrmala”.

1970. gadā Kārlis Dekters pēdējo reizi piedalās pašdarbības mākslinieku seminārā, kurš notiek Smiltenē. Pienākuši ir pensijas gadi un K. Dekters aiziet pelnītā atpūtā. Bet miera nav, vēl ir spēks un gribēšana būt lietderīgam un K. Dekters iestājas darbā Gulbenes mazbērnu novietnē par sargu un sētnieku, lai dienas paliktu pašam un savai sirdslietai. Mākslinieks turpina gleznot un rodas tādi darbi kā “Gladiolas ar grāmatu” (1972.), “Ceriņi” (1976.), “Rudens ainava” (1972.), “Gladiolas” (1981.), “Atkusnī” (1985.), “Klusā daba ar plūmēm” (1984.), “Rudens pie Elstu stacijas” (1993.) un citi.

Bet 1975. un 1977. gadā K. Dektera dzīvē ienāk divas mazmeitiņas – Aivita un Agnese. Šis notikums liek pāriet jaunā amatā, kļūt par aukli un skolotāju abām meitenēm, jo vecmāmiņa vēl strādā un arī vecāki ir aizņemti darbā. Abas meitenes piepilda K. Dektera dzīvi. Visa mīlestība un sirsnība tiek ielikta jaunajā paaudzē. Diendienā kopā strādājot, arī mīlestību uz mākslu un pirmās iemaņas gleznošanā meitenes iegūst no vectēva. Bērni iemācās saskatīt skaisto apkārtējā pasaulē, iemīl dabu, ziedus, krāsas un turpina savas intereses papildināt Gulbenes mākslas skolā. Lai arī K.Dekters nav portretists viņš uzglezno maigus un gaišus mazmeitiņu portretus, kuriem varbūt nav tik liela mākslinieciskā nozīme, bet tie uzlūkojami vairāk kā sirsnīgs veltījums. Tapuši ir arī citi portreti – sievas, citu sev tuvu cilvēku, bet tie neatklāj K. Dektera patiesās intereses.

80. gados Gulbenes vēstures un mākslas muzejā rīko vairākas izstādes, veltītas ikgadējām Mākslas dienām, kurās aicina piedalīties tieši savas pilsētas pašdarbības māksliniekus un tie ir pieci – J. Bundulis, M. Apsītis, E. Zvirbulis, V. Galviņš un K. Dekters.

Pēc izstādes 1986. gadā 27. martā Gulbenes rajona laikrakstā var izlasīt pilsētas mākslinieka I. Baloža atsauksmi – “…Turpat līdzās redzam gleznieciski spraigus un pasaules izjūtā pavisam citādus K. Dektera darbus eļļas tehnikā. Par vislabāko uzskatu “Atkusnī” – galvenā kvalitāte – piesātināts un krāšņs kolorīts, kurš pilnā spēkā uzzied arī tā paša autora ziedu gleznojumos. Māksliniekam ir droša un izkopta otas tehnika, svaigs un nesamocīts uzliciens…”.

Šajā izstādē mākslinieks piedalās ar sešiem darbiem “Gladiolas” (sk.att. 102.), “Ceriņi”, “Atkusnī” (sk. att. 90.), “Asteres”, “Vītoli ezermalā” un “Klusā daba”(sk. att. 101.), kas veltīta latvju Dainu tēvam Krišjānim Baronam.

Par 1987. gada izstādi Gulbenes vēstures un mākslas muzejā vietējā laikrakstā teikts: “…Vecmeistars, kā gulbenieši dēvē pašdarbības gleznotāju pensionāru Kārli Dekteru, šajā izstādē piedalās ar trīs darbiem – “Pavasara atmoda”, “Rudens ainava” un “Asteres”, kas tapuši iepriekšējā gadā.”

1990. gada novembrī, Gulbenes muzeja darbinieku pamudināts, Kārlis Dekters piekrīt sarīkot personālizstādi. Šī izstāde ir veltīta gleznotāja 80. gadu jubilejai. Tajā autors izstāda apmēram 40 darbus, no kuriem 19 gleznas tiek uzdāvinātas muzeja fondiem. Tas ir liels notikums mākslinieka dzīvē un vietējā laikrakstā “Dzirkstele” 13. novembra numurā ir plašs raksts par K. Dektera dzīvi un daiļradi – “… Šī , jau jubilejas skate, ir nozīmīga ar to, ka tajā uzskatāmi var gūt priekšstatu par K. Dektera daiļradi, jo ir redzami dažādu žandru darbi, kas radīti gan pavisam nesen, gan arī pirms daudziem gadiem …” (sk. att. 33., 34.).

Pēdējos gados mākslinieka redze ir pasliktinājusies un gleznots tiek mazāk. Pavisam nesen 1988. gadā K. Dekters saņēma labiekārtotu divistabu dzīvokli Gulbenes mūsdienīgajā standartmāju masīvā, bet ēka Oškalna ielā 17, kurā nodzīvoti gandrīz 30 gadi tiek nojaukta. Par piemiņu paliek glezna ar ilggadējo dzīves vietu, un arī bijušajiem kaimiņiem dāvātie darbi (sk. att. 93.). Kā jau lielākā daļa jauno dzīvokļu, tas ir šaurs un neērts. Visu milzīgo bagātību, kas šajos dzīves gados ir savākta un radīta, nav pat kur novietot. Vecā kaluma vīrs, neskatoties ne uz kādām neērtībām, vienu istabu iekārto kā “fondu glabātuvi”. Viss, pats sirdij dārgākais un tuvākais, ir saglabāts. Tās ir neskaitāmas gleznas, rāmji, skices, uzmetumi, atzinības raksti un diplomi, katalogi, ārkārtīgi vērtīgas mākslas grāmatas, no kurām K. Dekters mācījies un mācās. Daudzie albūmi, kuri rūpīgi noformēti, stāsta par mākslinieka dzīvi no pašas tālās bērnības līdz šai dienai. Arī vecais pašdarinātais molberts ir līdzās Kārlim Dekteram kā uzticamas draugs, kurš viņu pavadījis pašdarbības mākslinieka gaitās jau daudzus gadu desmitus. Mūsdienu sapratnē tas ir smagnējs, bet pašam māksliniekam ērts un mīļš.

Kārlis Dekters ir ļoti atturīgs un kluss pēc dabas. Bet sarunas par mākslu ir tīkamas un neizsmeļamas. Tā pamazām sarunājoties un ieslīgstot atmiņās, mākslinieks pastāstīja par savu garo dzīvi un radošo darbību. Tomēr ne visus notikumus vairs var atcerēties un ne visas gleznas uzskaitīt. Tās ir aizceļojušas pa visu Latviju gan muzejos, gan privātkolekcijās un arī aiz robežām.

Gulbenē K. Dektera gleznas ir satopamas turpat vai katrā otrajā mājā – daža ir pirkta, cita ir iedāvāta, kāda cita ir speciāli pasūtīta. Ar savu brīvo, nepiespiesto, glezniecisko rokrakstu un krāšņo kolorītu Kārļa Dektera gleznas pievelk un priecē skatītājus, it īpaši Gulbenes iedzīvotājus.

*

Šajā laikā Kārlis Dekters strādā patstāvīgi. Par to liecina 1947. gadā zīmētās daudzās kopijas. Īpatnēji ir tas, ka tās veidotas bez palīglīnijām un rūtojuma. Šajās kopijās pārsvarā ir mēģināts atrast lielās attiecības proporcijās un gaismēnā.

Bet noteicošo vietu mākslinieka daiļradē ieņem gleznošana – it īpaši ainavas un arī ziedi. Līdz šai dienai saglabājies tikai viens ziedu gleznojums “Lillijas” (sk. att. 35.), kurš gleznots 1947. gadā. Gleznojums ir brīvs, nepiespiests un krāsas pārliecinošas un spēcīgas, taču kompozicionāli ziedi neiekļaujas gleznas kopējā formātā. Bet šim audeklam otrā pusē (sk. att. 35a.) ir pārliecinoši uzgleznota ainava “Ceļš uz mājām”, kura, lai arī ir slikti saglabājusies, kolorīta ziņā ir pilnīgi atšķirīga – siltos, saulainos toņos. Brūni okerīgi toņi kokos mijas ar sarkaniem akcentiem uz māju jumtiem. Krāsu triepiens viegls un nepiespiests. Gleznai ir bieza eļļas krāsas faktūra, it sevišķi gaismas laukumos. Tādā pat kolorītā ir arī gleznas “Saulriets” (1949. g. sk. att. 37.) un “Ainava” (1952. g. sk. att. 39.).

Īpaši pārliecinoša kvalitāte ir gleznām “Otrā pasaules kara laikā sagrautās dzirnavas Tirzā” (sk. att. 36.) pēc formāta ir neliela, tikai 36x43 cm, bet krāsu bagātība un dzīvīgums ir neparasts. Gleznas labajā pusē attēlotas dzirnavu sagrautās sienas, bet kreisajā – tornis, kura košais siluets spēcīgi kontrastē ar debesīs dominējošajiem maigajiem, pelēcīgi violetiem toņiem. Gleznas labo un kreiso daļu sasaista, no priekšplāna tekošā upīte ar tiltiņu. Upes krasti gleznoti sulīgos, piesātinātos toņos. Tie ir patumši. Tāpēc uzreiz skatītāju piesaista pussabrukušais tornis un dzirnavu sienu kontrastainie laukumi. Gleznā atspoguļojas viss traģisms un posts, kas palicis pēc briesmīgā kara. To vizuāli pastiprina sarkanie toņi dzirnavu drupās un ķieģeļsarkanais tornis. Tā ir reālistiska ainava, kurā dominē bieza krāsas faktūra un brīvs, virtuozs otas triepiens.

Arī “Ūdens sūknis Gulbenē” (sk. att. 38.) ir reālistiska veida darbs ar horizontālu kompozīciju. Priekšplānā attēlots ezers ar košiem, ūdenī krītošiem atspulgiem no, otrajā plānā attēlotās, ūdens sūkņa ēkas, kokiem un stafāžas. Gleznā gaisma krīt no labās puses, izgaismojot labajā pusē attēloto koku lapotnes. Gaismā darbojas siltie, gaišie zaļganbrūnie toņi, ēnās – vēsie, brūni violetie un zilizaļie, dziļi piesātinātā kolorītā. Kopumā gleznas kolorīts ir silts. Priekšplānu pastiprina košā, balti sarkanā stafāža un košais atspulgs ūdenī. Mākslinieks gleznu veido ar viņam raksturīgajiem triepieniem un laukumiem. Krāsu triepiens ir virtuozs un biezais krāsas klājums veido faktūru, it sevišķi priekšplānā. Šai gleznai ir arī vēsturiska nozīme pilsētas vēsturē.

Arī 1955. gadā gleznotajam audeklam “Kolhoznieku paaudzes” (sk. att. 40.) ir vēsturiska nozīme, bet ne mākslinieciskā ziņā. Šo audeklu autors nekad un nekur nav rādījis. Tā ir noņemta no rāmja un, labā audekla dēļ, saglabāta rullī. Tomēr tā atklāj kolhozu laikiem raksturīgo kolektīvā darba slavināšanu pēckara gados. Tādi darbi gāja pie sirds pastāvošai iekārtai, tos atzina, pasūtīja un izvirzīja par paraugiem citiem. Autors par šo darbu izsakās, ka esot tikai pamēģinājis, bet tas nav bijis viņa aicinājums strādāt tādā ietekmē.

Sākot apmeklēt Em. Melngaiļa Tautas nama organizētos kursus un konsultācijas Kārlim Dekteram ir iespēja mācīties pie profesionāliem pedagogiem. Tādejādi rodas arī pārmaiņas gan krāsās, gan rokrakstā. Piemēram gleznās “Alūksnē” (sk. att. 41.), “Iela Alūksnē” (sk. att. 42.) un “Pilsēta Kurzemē” (sk. att. 43.) ir gleznoti gaišā, maigi violetā kolorītā, kas K. Dekteram nebija raksturīgi līdz šim, ar pārliecinošu kompozīciju. Gleznojums šajos darbos ir lazējošs, triepieni mazāk izteikti. Arī “Sievietes portrets” (sk. att. 44.) ir attēlots ļoti reālistiskā skatījumā un lazējošā gleznojuma tehnikā. Gaišais apģērbs un seja kontrastē ar tumšajiem matiem un vēso fonu.

No portretiem raksturīgākie ir “Meitenes portrets”un “Vecais kolhoznieks”.

“Meitenes portretā” (sk. att. 47.) Kārļa Dektera gleznojums ir virtuozs, otas triepiens – brīvs un pārliecinošs. Mākslinieks nav iedziļinājies sīkumos, bet strādājis lielos gaismas un ēnas laukumos. Gaisma uz meiteni krīt spilgta un it sevišķi izteiksmīga ir gaišajos matos. Tādā veidā seja gleznā ir galvenā un noteicošā, to pastiprina meitenes dziļais acu skatiens. Fonā darbojas siltie dzeltenie un zaļie – brūnīgie toņi. Košais, piesātinātais, sarkanais apģērbs ar zaļo šalli, izceļ seju. N. Petraškevičs šo portretu ir atzinīgi novērtējis 1964. gada Ventspilī notiekošajos pašdarbības mākslinieku kursos.

Otrs spēcīgs un pārliecinošs portrets “Vecais kolhoznieks” (sk. att. 48.), gleznots siltā, okerīgi brūnā kolorītā. Gaisma krīt no labās gleznas puses, izgaismojot vecā vīra seju un apģērbu. Gaismas un ēnas laukumu savstarpējā mijiedarbība rada apģērba materialitāti un kroku ritmus. Gleznojums – brīvs, nepiespiests kā apģērba atveidošanā tā arī tumšajā fonā. Seju meistars ir izstrādājis ļoti smalki un rūpīgi. Izstudēta ir katra rieva un vaibsts. Un pīpē, ko pīpē vīrs, gail sarkana oglīte. Šis reālistiskais portrets guva panākumus mākslinieciskā izpildījuma ziņā, jau 1964. gadā un piedalījās Latvijas pašdarbības mākslinieku izstādē Vācijā. Portretus “Vecais kolhoznieks” un arī “Slaucējas Martas Semules portrets” (sk. att. 66.) var attiecināt uz vēsturiskajiem portretiem.

Tomēr visā visumā Kārlis Dekters vairāk un nopietnāk pievēršas kluso dabu, ainavu un ziedu gleznošanai. Šāda veida darbi vispusīgāk un spēcīgāk atklāj meistara talantu.

Klusā daba ar magonēm” (sk. att. 45.) piesaista ar savu mierīgo noskaņu. Gleznai ir horizontāla kompozīcija, kas pastiprina miera un klusuma noskaņu. Gaisma krīt no kreisās puses, izgaismojot priekšplānā gaišo drapēriju un citronus. Otrajā plānā attēlots šķīvis ar āboliem un krūze ar košām, sarkanām magonēm, kura novietota gleznas labajā, mazāk apgaismotajā malā. Pašā dziļumā, trešajā plānā, kreisajā gleznas pusē ir pudele. Fons izstrādāts tumšos, siltos zaļi brūnos, piesātinātos toņos. Gleznojums ārkārtīgi brīvs un nepiespiests, it sevišķi drapērijas un ziedu attēlojumā. Gaismas laukumi uz priekšmetiem rada gleznai telpiskumu. Ēnas ir samīkstinātas un mierīgas. Košos gaismas efektus vēl pastiprina faktūra un izceļ priekšplānu.

Autors ļoti lielu nozīmi klusajās dabās pievērš kompozīcijai. Tā vienmēr ir līdzsvarota. Katram klusās dabas priekšmetam ir noteikta nozīme tās saturā un tie viens otru papildina. Tas atklājas tādos darbos, kā “Klusā daba ar cepuri”, “Zivs”, “Klusā daba ar vēžiem”, “Sēnes” un citos.

“Klusā daba ar cepuri” (sk. att. 49.) veidota uz diognālas kompozīcijas principiem. Vairākie plāni rada darbā telpiskumu. Kolorīts - maigs, viegls. Gaiši brūnie savstarpēji mijas ar pelēkvioletiem triepieniem fonā. Spēcīgā gaisma, kas izgaismo cepuri, tiek izlīdzsvarota ar ēnas partiju gleznas labajā stūrī. Priekšplānā izvirzīts galda stūris, ko pastiprina savā starpā kontrastējošie gaismas un ēnas toņu laukumi. Otrajā plānā atvirzīta koša, dziļi sarkana drapērija un sērkociņu kastīte, bet vēl tālāk – pelnu trauks ar pīpēm, kurās vēl koši kvēlo oglītes. Bet galvenais priekšmets – cepure, ir atvirzīta trešajā plānā, liela un gaiša. Tomēr autors vēl vairāk pastiprina gleznas dziļumu ar kreisajā, augšējā stūrī attēloto loga stūri, kurā saskatāms ainavas motīvs. Visi gleznā attēlotie priekšmeti stāsta par savu saimnieku – acīm redzot steidzīgu, darījumu cilvēku. Gleznā labi izpētāms ir virtuozais, brīvais meistara otas klājiens.

Arī klusajā dabā “Zivs” (sk. att. 50.) gleznojums ir pārsteidzoši brīvs un nepiespiests. Priekšmeti sakārtoti centra kompozīcijā. Šajā klusajā dabā kolorīts ir mierīgs, nav, autoram tik raksturīgo, košo, sārto toņu akcentu. Priekšplānā, uz gaišas papīra lapas, attēlotas divas zivis. Visā gleznā darbojas plastiska kontūrlīnija visiem priekšmetiem. Otrajā plānā novietota zila krūze un galdā iedurts nazis, bet fonā darbojas brūni violetie, mierīgie toņi un neliels fragments no drapērijas, kurš vēl vairāk pastiprina centrālās kompozīcijas stabilitāti un centriskumu. Galveno telpiskuma iespaidu autors ir panācis attēlojot zivi īpatnējā rakursā. Tās galva pievirzīta priekšplānam un, ar plastiskas kontūrlīnijas palīdzību, pārējā ķermeņa daļa aizslīd gleznas dziļumā vēl aiz zilās krūzes. Zivs attēlojumam šajā darbā ir galvenā un noteicošā loma. Tā gleznota meistarīgi ar veiklu otas vilcienu, parādot gan gaismas pelēkdzeltenos, dzidros toņus, gan tumšās, pārliecinošās ēnas.

Turpretī “Klusā daba ar vēžiem” (sk. att. 68.) ir bagāta ar priekšmetu un krāsu toņu daudzumu. Priekšplānā izvirzīts galda stūris ar pāri pārklātu gaišu drapēriju, kura ievada skatu gleznā no kreisās uz labo pusi. Bet pārējie priekšmeti klusajā dabā izvietoti pretējā virzienā, pa diognāli, no labās uz kreiso pusi. Un šī diognāļu krustojuma rezultātā, gleznas kompozīcija izlīdzsvarojas. Visi priekšmeti klusajā dabā ir izgaismoti no priekšpuses. Tādejādi gleznā pārsvarā dominē košas, spilgti izgaismotas, lokālas krāsas, veidojot savstarpējus ritmus un ekspresiju. Gleznas labajā malā novietotā tumši zilā māla vāze, ar baltajām ūdensrozēm tumšajās lapās, ir pavirzīta otrajā plānā. To pastiprina košo, sarkano vēžu atveidi abās pusēs. Vāzei labajā pusē attēlots viens vēzis, bet kreisajā – šķīvis ar vēžiem. Tālāk, trešajā plānā, parādās divi ūdensrožu ziedi un grozs ar vēžiem. Ūdensrozes neuzkrītoši sasaista gleznas priekšplānu ar tālāko plānu un fonu, radot darbā telpiskumu. To pastiprina gaišā drapērija, kas izvijas pa apakšu visiem klusās dabas komponentiem un tonāli pāriet no gaišiem gaismas laukumiem uz mierīgiem dzelteni rozīgiem toņiem tālākajā plānā. Kopumā glezna veidojas no silto toņu kolorīta un, lai tas nenomāktu, fonā autors ieglezno zilu, pakošu drapēriju ar neuzkrītošām sārtām līnijām. Tāpat arī tālākajā plānā novietotā bleķa krūze bagātina gleznas sižetu un materiālu daudzveidību.

Visa kompozīcija kopumā uztverama viegli kā kompozicionāli, tā arī vieglā izpildījuma paņēmiena dēļ. Priekšplāna gaismas krāsu laukumi ir reljefi, ar labi saskatāmiem triepieniem.

Arī klusās dabas “Sēnes” (sk. att. 69. 70.) ir ļoti bagātas kā priekšmetu, tā krāsu daudzveidībā. Autora brīvais, virtuozais rokraksts netraucē meistarīgi atveidot materialitāti gleznās. Par to liecina gan pītie grozi, stikla trauki, drapērijas un daudzkrāsainās sēnes. Abos darbos gaisma centrēta gleznas centrālajā daļā. Bet kolorīta ziņā tās ir dažādas.

Audeklā “Sēnes” (sk. att. 69.), kur attēlotas sarkanbrūnās baravikas uz gaišas drapērijas, kolorīts ieturēts brūni violeto toņu gammā ar brūni sarkaniem akcentiem. Gaismu laukumi darbojas vēsos, rozīgos un sārtos toņos, bet ēnas dziļi piesātinātas.

Otrā audeklā “Sēnes”(sk. att. 70.) dominē kontrastkrāsu – zaļo un sarkano toņu gammas, ko papildina daudzveidīgas dzelteno un balto toņu nianses, tieši gleznas centrālajā daļā, sākot ar priekšplānā izvirzīto galda stūri un brīvi izvietotajām sēnēm.

Skatot Kārļa Dektera ziedu gleznojumus, atklājas autora krāsu paletes bagātība visā pilnībā. Tie ir dzīvespriecīgi un niansēti toņos. Audeklā “Ceriņi”(sk. att. 51.) sarkano un balto toņu daudzveidība ir noteicošā kopiespaidā. Priekšplānu veido drapērija košos, sarkanos gaismas un tumšos, zaļganbrūnos ēnas toņos traktēta. Centrālā un galvenā daļa gleznā attēlo ceriņu, kas izgaismoti no labās puses. Lai telpiskums būtu pilnīgāks, baltie ceriņi priekšplānā izstrādāti koši balti ar biezu krāsas faktūru. Ēnas daļā ceriņi ir tumši, sarkanbrūni un violētīgi. Fonā darbojas silto, okerīgo toņu pārejas no gaišākām uz tumšākām, izvirzot košos ceriņus priekšplānā.

Audeklā “Dālijas” (sk. att. 52.) autors vairāk aizraujas ar silto krāsu daudzveidīgu izvēli. Parādās dzeltenīgie, oranžīgie, sarkanīgie un brūnie toņi visos akordos, bet tālākais fons ir vēsāks un atturīgāks. Arī vāzes zilais tonis harmoniski iekļaujas kompozīcijas kopējā veidolā. Ziedu gleznojums ir triepienveidīgs un brīvs, tas parādās arī uz galda attēlotajās drapērijas krokās. Izgaismotākie ziedi klāti ar biezu krāsas faktūru, tas pastiprina telpiskumu.

Protams visvairāk Kārlis Dekters EM. Melngaiļa Tautas nama kursu laikā gleznojis ainavas. Tā bija gan noteikta prasība no kursu vadītāju puses, gan arī paša milzīgā vēlēšanās gleznot. Kārlim Dekteram ir saglabājies ārkārtīgi daudz ainavu gleznojumu, skiču un etīžu. Skices veidotas ar zīmuli, ogli un flomasteru. Par to mēs pārliecināmies 24., 26., 27., 28., 29. attēlā. Saglabājušās daudzas etīdes, kuras izpildītas akvareļtehnikā. Piemēram: “Magones” (sk. att. 72.), “Ainava rītā” (sk. att. 73.), “Vasaras vidū” (sk. att. 74.) un citas. Tās veidotas slapjā, plūstošā akvarelī. Kompozīcijas izvēlētas vienkāršas, lakoniskas un nepārblīvētas.

Veiksmīgākie un galvenie, protams, ir eļļas gleznojumi. Studējot vecmeistaru darbus, un ņemot vērā profesionālu pedagogu kritiku, top tādi darbi kā “Pavasaris”(sk. att. 54.), kur jūtams Purvīša stils tieši koku gleznojumā ar violeti brūnajiem toņiem. Bet ārkārtīgi ekspresīvajā gleznā “Ievas zied” (sk. att. 57.) dominē tumši toņi ar spilgtiem, košiem krāsu akcentiem, un gribas atcerēties R. Piņņa gleznas. Šajā darbā kompozīcija ir ļoti vienkārša, bet sarkanās debesis gleznai piešķir trauksmi un pavasarim neparastu krāsu salikumu. Turpretim gleznā “Pavasara atmoda” (sk. att. 53.) dominē K. Dekteram raksturīgā krāsu izjūta. Tā ir gaiša un maiga ar spilgtiem, sarkanīgi oranžiem akcentiem. Zeme gleznota tikko jaušamā, zaļi brūnā, maigā tonī, kas tālumā paliek vēss un mijas ar ziliviolētām debesīm. Ābeles pilnā plaukumā – attēlotas koši baltas un saules izgaismotas no labās puses. Priekšplānā autors pastiprina kontrastus, ienesot dziļi brūno ēnas toni ar sarkanīgiem akcentiem. Kompozīcija darbā vienkārša un nepārslogota. Rokraksts – viegls, glezniecisks.

Bet jau audeklā “Latgales sēta” (sk. att. 46.) autors izvēlas elementiem bagātu kompozīciju ar vairākiem plāniem. Šajā darbā atspoguļojas Latgalei raksturīgā ainava ar pakalniem un lauku mājām. Viss rūpīgi izgleznots, bet ne lazēts. Priekšplānā kreisajā stūrī attēlots dīķis, bet labajā – pirtiņa. Otrajā plānā aiz pirtiņas redzamas dzīvojamās mājas, bet skatienam slīdot tālāk, paveras kokiem apaudzis pakalns, aiz kura horizonts saplūst ar, pusdienas tveicei raksturīgo, violēti dzeltenīgo debesu toni. Gleznas priekšplānā dominē spēcīgi kontrastu efekti – koši zaļais ar māla sarkano. Tāpat arī siltās saules gaismas pielijušie koki ar tumšajām caurspīdīgajām ēnām, rada tumšigaišos kontrastus. Ja priekšplānā autors strādā ar košiem krāsu triepieniem un faktūru, tad tālākie plāni rada akvarelisku iespaidu.

Gleznas “Saulriets” (sk. att. 55.) un “Pirms saulrieta” (sk. att. 56.) sevi pieteic ar krāsu toņa tīrību, košumu un nepiespiesto glezniecības manieri. Bet pavisam cita, trauksmaina noskaņa parādās kartonā “Negaiss tuvojas” (sk. att. 58.). kompozicionāli tā ir vienkārša, un visu iespaidu rada tumšie piesātinātie zemes un debesu toņi, kurus diagonālā virzienā pāršķeļ bālā saules gaisma. Gandrīz visu galveno gleznas daļu aizklāj negaisa mākoņi, kuri vēja dzīti, drīz aizklās arī pēdējo, saules gaismas apspīdēto, laukumu gleznā. Tumšie koku silueti uz blāvā, violeti rozā debesu toņa, pastiprina vēja milzīgo spēku pirms negaisa.

Dažādos Latvijas novados un pilsētās gleznojot, K. Dekters ir iemūžinājis arī to pazīstamākās vietas. Piemēram gleznas: “Gulbenes alus darītava” (sk. att. 60.), “Piepilsēta” (sk. att. 62.), “Asfalta rūpnīca Smiltenē” (sk. att. 63.) un citas.

“Gulbenes alus darītava” (sk. att. 60.) attēlota māksliniekam raksturīgajā, veiklajā otas uzlicienā un krāsu toņu daudzveidībā. Kompozīcija gleznā sadalīta divās daļas ar ceļa palīdzību, virzienā no kreisā stūra uz labo, augšējo. Lai arī kreisajā stūrī attēlotas visas alus darītavas ēkas, bet labajā tikai dīķis, abas puses ir līdzsvarotas ar krāsu palīdzību, kas atspīd dīķa ūdenī. Visa glezna veidota siltos – gaiši brūnos, dzeltenos un pelēcīgos toņos. Līdzsvaram izmantoti koši, sarkani akcenti labajā un kreisajā gleznas daļā, tādā veidā pastiprinot priekšplānu. Tālākā plānā ēku siluetus izteic vairāk kontūrlīnija niansētos toņos un padziļina gleznas perspektīvu.

Arī ainavās “Pavasarī” un “Pavasaris” autors līniju izmanto kā izteiksmes līdzekli. Lai gan nosaukumi gleznām ir gandrīz vienādi, tie atšķiras kompozīcijas un kolorīta ziņā.

Kartona “Pavasaris” (sk. att. 59.) veidots diagonālā kompozīcijā. No priekšplāna iztek upīte un aizslīd gleznas dziļumā, radot dziļu un pārliecinošu perspektīvi. Viss gleznas kolorīts violeti brūns. Priekšplānā mijas palsie, kūstošā sniega laukumi ar smagajiem zemes toņiem un duļķaino upes ūdeni. Ļoti meistarīgi ir attēloti vītoli upes malā. Tie ir veci un daudzveidīgi formu ziņā. Koku varenie silueti kontrastē ar tālākajā plānā stāvošo māju un fona toņiem. Pie horizonta satumšināts zili violets mežs, virs kura plešas pelēcīgas debesis.

Bet audekls “Pavasarī” (sk att. 61.) dveš aukstu pavasara dienas iespaidu. Daudzo zilo toņu bagātība ūdenī, sniegā un debesīs izceļ vītolu šķautņainos stāvus. Horizontālo kompozīciju vēl vairāk pastiprina neizkusušā sniega strēles un horizonts. Kailie, vecie vītolu stumbri gleznoti brīvā otas triepienā ar bagātīgu krāsu miju. Gaismās tās ir blāvi dzeltenīgas un pelēkbrūnas, bet ēnās apvienojas dziļā, tumšā koptonī, tādejādi pastiprinot koku siluetu izteiksmību. Tālākajā plānā, starp sniega laukiem un māju jumtiem, parādās sarkanīgi oranžie toņi, kas dažādās konsistencēs gleznoti, padziļina plašumu gleznā un izlīdzsvaro auksto toņu gammas pārsvaru. Priekšplānu pastiprina krāsas biezā faktūra, it sevišķi sniega laukumos.

Kursu laikā autors glezno ne tikai ainavas, bet arī jūru, ostu un figurālās kompozīcijas. Figurālā kompozīcija “Ostā” (sk. att. 67.) pašlaik atrodas Gulbenes mākslas un vēstures muzeja fondos. Darbā autors attēlo ostas ļaužu darba dienas gaitas. Citos gleznojumos attēlo vienkārši ostu ar jūras zilgmi fonā. Varam pieminēt gleznas – “Salacgrīvas osta ar bāku” (sk. att. 64.), “Ventspils ostā” (sk. att. 65.) un citas. Autoru saista jūra un dzīve pie tās, tāpēc arī vēlākajos gados top gleznas par jūras tēmu. Tās tiek veidotas pēc kursos zīmētajām skicēm un atmiņām. Tās ir ne mazāk nozīmīgas.

Lai arī māksliniekam jau ir 60.gadi, un Em. Melngaiļa Tautas nama organizētos kursus viņš vairs neapmeklē, bet turpina strādāt glezniecības jomā. Materiālu ir savākts ārkārtīgi daudz un visi vēl neizteiktie krāsu iespaidi liek pievērsties jūras tēmas tālākai risināšanai.

Pēc skiču materiāliem top tādu darbu sērija, kā “Vecās laivas jūrmalā” (sk. att. 76.), “Jūrmalas ainavas” (sk. att. 77., 82.), “Nemierīgā jūra” (sk. att. 92.), “Akmeņainā jūra” (sk. att. 107.) un citi.

Darbs “Vecās zvejnieku būdas” (sk. att. 75.) kompozīcijas un izteiksmes līdzekļu ziņā ir ārkārtīgi lakonisks. Maigajā, smilšainajā liedagā attēlota priede un vecās koka būdas. Gleznas dziļumā pavīd jūras zilganie toņi, kuri ar savu dzestrumu izceļ saulaino zilgmi debesīs. Spilgtā saules gaisma gleznā krīt no labās puses, izgaismojot, koka būdu siluetu, pelēkbrūnās sienas. Krītošās ēnas ritmiski apvienojas un saplūst vienā laukumā uz smilšainā liedaga. Priedes lapotnē, vēja plūsmas iedarbībā, ņirb gaismas un ēnas laukumi.

Bagāts krāsās un izteiksmes līdzekļos ir kartons “Vecās laivas jūrmalā” (sk. att. 76.). Šajā darbā autors gandrīz visu kartonu apglezno ar liedagā esošajiem priekšmetiem – laivām, tīkliem, virvēm un divām cilvēku figūrām. Horizontam un debesīm tiek atstāta mazākā, augšējā gleznas daļa. Tādā veidā ir panākts liela plaša liedaga iespaids. Priekšplānā skatāmi dažādi zvejniekiem nepieciešamie darba rīki, otrā plānā stāv divas milzīgas zvejnieku laivas, pie kurām rosās divas nelielas cilvēku figūras, tādejādi pasvītrojot laivu lielos izmērus. Cilvēku figūras organiski iekļaujas gleznas kopainā. Viss gleznas kolorīts veidots siltos, piesātinātos toņos, sevišķi smilšainā liedaga un debess strēles laukumos. Laivas attēlotas tumšas, smagas un mierīgas brūniviolētos toņos. Tikai gleznas labajā pusē parādās vēso toņu gamma, kas ieskanas pār laivām izklātajos tīklos zilganzaļās un violētās niansēs.

Rāma pievakares aina paveras gleznā “Jūrmalas ainava” (sk. att. 77.). Mierīgumu pasvītro laivu horizontālais novietojums gleznā, kā arī pats horizonts. Visa glezna ir miera un stabilitātes apstarota. Laivu silueti tiek apspīdēti no gleznas tālākā plāna, tāpēc gaismu un ēnu kontrasti nav koši. Tie mierīgi savstarpēji sasaistās – okerīgi sulīgie ar brūni violetajiem, krītošo ēnu un ūdens toņiem. Vienīgais akcents priekšplānā ir saules atspīdums ūdenī.

Pavisam cita noskaņa un trauksme dveš no audekliem “Akmeņainā jūra” (sk. att. 107.) un “Nemierīgā jūra” (sk. att. 92.), kur krāsu ņirboņa un kontrasti ir spēcīgi un satraucoši.

Audeklā “Akmeņainā jūra” (sk. att. 107.) mākslinieks izvēlas diagonālu kompozīciju. Kreisajā gleznas pusē paveras akmeņu klāsts – smagos, vēsos toņos ar košiem saules gaismas spīdumiem, kas laistās visās varavīksnes krāsās. Jūra attēlota labajā pusē bangojoša, lieliem zaļganziliem viļņiem, kuri krastā jau sakulti baltās putās. Mākoņu trauksmainie ritmi un košās krāsas pastiprina nemierīgo noskaņu. Krāsu triepiens ir brīvs, pārliecinošs un faktūrains, sevišķi dzeltenīgi oranžajos gaismas laukumos uz akmeņiem un ūdens putām. Debesīs mijas zilie un, saules apspīdēto, mākoņu dzeltenie violetie toņi. Jūras attēlojums ir reālistisks un to pastiprina nepiespiestā glezniecības maniere.

Joprojām Kārlis Dekters turpina gleznot ainavas. Motīvi tiek atrasti gan gleznojot dabā, gan izmantojot agrāko gadu skices. To ir ārkārtīgi daudz un varam minēt dažas no tām, piemēram – “Pie upes” (sk. att. 78.), “Pavasaris tuvojas” (sk. att. 80.), “Agrais sniegs” (sk. att. 96.), “Saulriets” (sk. att. 89., 91.), “Ābeles zied” (sk. att. 94.) un citas. Daudzās gleznās autors iemūžina Gulbenes pilsētas un piepilsētas skatus, kā “Ciemata nomalē” (sk. att. 79.), “Dzirnavas” (sk. att. 81.), “”Māja Gulbenē Oškalna ielā 17” (sk. att. 93.), “Ķirši zied pie ūdens torņiem Gulbenē” (sk. att. 106.) un citi.

Kartons “rudens ainava” (sk. att. 83.) ir bagāts krāsās un kompozicionāli. Dioganālā kompozīcija no gleznas labā stūra uzsver plašumu un telpiskumu ainavā. To pastiprina upes virziens un spilgtie, rudenīgie koki, kuri ar krāsu palīdzību pastiprina perspektīvi un uzsver tās dziļumu. Gleznā virmo, košie, siltie toņi koku lapotnēs. To sarkani dzeltenie silueti kontrastē pret vēsajiem ūdens, horizonta un debess toņiem. Gleznas priekšplāns kreisajā pusē atstāts brīvs, bet mākslinieks šeit meistarīgi attēlo pielijušo zemi – okerīgi violētos toņos, kuri mijoties rada zemes faktūru. Visā rudenīgajā noskaņā, gleznas kreisajā pusē, parādās balta mājas siena ar tumšu jumtu, vēl vairāk pieteicot diagonālās kompozīcijas stabilitāti.

Pavisam citādu rudens ainavu paver glezna “Rudens pie Elstu stacijas” (sk. att. 106.). Tā ir vienkārša un harmoniska. Visu pārliecinošo rudens iespaidu rada meistarīgi uzliktais košo krāsu salikums koku lapotnēs un biezais krāsas slānis.

Bet tādos 2 darbos ar vienādo nosaukumu “Saulriets” (sk. att. 91., 89.) krāsas triepieni ir daudz smalkāki un rada krāsu ņirboņu.

Audeklā “Saulriets” (sk. att. 89.) attēlota kalnaina ainava ar ezeru. Glezna gleznota oranži violetos toņos un ar vairākiem plāniem. Debesis ir ārkārtīgi košas, oranžas un atblāzmo no košās saules stariem, līst pāri violetajiem pakalniem, mežiem un ezeriem. Kolorīts gleznā – tumšs un piesātināts.

Bet otrs darbs “Saulriets” (sk. att. 91.) ir daudz gaišāks un bagātāks dzīvespriecīgo krāsu ziņā. Arī šeit autors izvēlas pakalnu un ezera motīvu, bet priekšplānā vēl izvieto siena kaudzes. Gaisma krīt no tālākā plāna uz priekšplānu. Gaišie dzeltenīgie toņi līst pāri zilganajam horizontam, pļavām, ezeram, koku siluetiem un siena kaudzēm. Priekšplānu pastiprina krāsu un gaismēnu kontrasti siena kaudzēs. Gleznā aktīvi darbojas triepienveidīgās spilgto krāsu nianses, kas saplūst gaismas un ēnas laukumos, padarot to viegli uztveramu, lai arī krāsu daudzveidība un vibrācija rada gleznā kustību.

Gleznieciskajā nozīmē savādāks un ne tik raibs krāsu toņos ir audekls “Atkusnī” (sk. att. 90.). Visa glezna ieturēta pelēcīgi brūnajos un bāli violetos toņos ar koši sārtiem un dzelteniem akcentiem. Autors attēlojis lauku ceļu, kas klāts ar kūstošu ledu. Priekšplānā izvirzīto pelēcīgo koku silueti un tālēs, pie horizonta, jaušamie pelēkviolētie toņi kā arī debesis, vēstij par drūmas pavasara dienas noskaņu. Brīvais gleznojums dveš mieru un skumjas par aizejošo, sniegiem bagāto ziemu.

Ļoti viegls un akvarelisks krāsās un izpildījuma ziņā ir kartons “Noskaņa” (sk. att. 108.). Tas ir maigs un gaisīgs. Gleznā dominē niansēti violētie un gaišie, maigie zāles toņi. Neskaitāmi maigu toņu laukumi parādās koku lapotnēs, kuru siluetus pastiprina pie horizonta koncentrēto, patumši violēto toņu sabiezinājums gleznas centrālajā daļā. Zāles maigais atveidojums ir tik viegls un plastisks, ka gandrīz vai konkurē ar debesu sārtajiem toņiem viegluma ziņā. Tomēr no kokiem krītošās ēnas uz zemes veido tumšu, piesātinātu un smagnēju pamatu.

Runājot par K. Dektera ainavām varam secināt, ka no kompozicionālā viedokļa tās ir vienkāršas, lakoniskas un nepieblīvētas, bet klusajās dabās autors izvēlas daudz un neskaitāmus priekšmetus. Tie ir augļi, trauki, drapērijas, ziedi un citi priekšmeti. Daudzajās klusajās dabās, it īpaši 80. gados radītajās, tas spilgti izpaužas, kā piemēram “Klusā daba ar zaļo krūzi” (sk. att. 97.), “Klusās dabas” (sk. att. 98. 100.), “Klusā daba ar plūmēm” (sk. att. 99.), “Klusā daba – veltījums latvju Dainu tēvam Krišjānim Baronam” (sk. att. 101.) un citās. Darbos ir izteiksmīgas krāsas un pārliecinoši attēlota priekšmetu materialitāte.

70. gados gleznotās klusās dabas vairāk pieteiktas gaismas un ēnas laukumos, piemēram: “Klusā daba” (sk. att. 87.). Tā izceļ gaismu un ēnu lielās masās. Darbs dveš monumentālu un stabilu iespaidu. Drapērija priekšplānā lakoniski atveidota un ēnas izteiktas, tumšas, svītru veidā. Kompozīcija – horizontāla ar vairākiem plāniem. Gaisma krīt no labās puses, izgaismojot augļu šķīvī un uz drapērijas, kā arī otrajā plānā novietoto balto trauku un pudeli ar gaišo etiķeti. Tumšā māla krūze iegrimst tālākajā fonā, tās formu parāda tikai daži atspīdumi uz spīdīgās glazūras. Fons darbojas tumšs un vēss, tādejādi pastiprinot priekšplānā novietoto augļu krāsainību un sulīgumu.

Otra ļoti īpatnēja “Klusā daba” (sk. att. 88.) kompozicionāli - daudzveidīgāka. Autors ar nodomu priekšplānā attēlo un uzsver baltu drapēriju ar tumšām svītrām, kuru virziens jau pašā sākumā norāda uz plaknēm un telpiskumu gleznā. Drapērijas diogonāli vērstās svītras pastiprina klusajā dabā izkārto priekšmetu izvietojumu diagonālā kompozīcijā no kreisās uz labo pusi. Gaisma krīt no kreisās puses, izgaismojot kontrastaino drapēriju, tad šķīvi ar košajām plūmēm un augļus uz galda, kas atrodas gleznas labajā pusē. Pārējie priekšmeti, kas atrodas uz galda tālākajā plaknē – pudele, vāze ar ziediem un aiz tās pieslietā grāmata, saplūst ar vēso fonu. Gaismas loma šajā gleznā ir noteicošā un krāsām bagātākā. Ēnas – tumšas un sasaista gleznā attēlotos priekšmetus.

Arī 80. gados gleznotajās klusajās dabās var pārliecināties par priekšmetu bagātību un vairāko plānu sistēmu darbā. Piemēram “Klusā daba” (sk. att. 98.) ne tikai parāda uz galda novietotos priekšmetus, bet pievērš skatītāja uzmanību tālāk uz gleznas labo, augšējo stūri, kurā autors ieglezno gleznas fragmentu ar ainavas motīvu. Gaisma uz priekšmetiem krīt no kreisās puses, izgaismojot drapēriju, augļus, vāzi ar saulespuķēm, tad pieskaras tālākajā plānā stāvošajiem traukiem, augļiem un ieslīd stūrī novietotajā gleznas fragmentā, turpinoties līdz horizontam. Gleznas kopiespaids atgādina reālisma meistaru pieeju klusajai dabai. Visa glezna gleznota vieglā, triepienveidīgā rokrakstā un tajā pašā laikā rada ārkārtīgi izstrādātas, lazētas gleznas iespaidu. Bet autoram raksturīgā maniere, izcelt priekšplānu ar faktūru, saglabājas.

Ļoti līdzīga ir cita “Klusā daba” (sk. att. 99.) kā kompozīcijas, tā arī priekšmetu daudzuma ziņā. Neizpaliek vairākas drapērijas priekšplānā un fonā, ziedi vāzēs, trauki un augļi.

K. Dekters ziedus glezno ne tikai klusajās dabās, bet arī vienus vai ar nedaudziem klusās dabas atribūtiem. Piemēram “Gladiolas ar grāmatu” (sk. att. 84.), “Asteres” (sk. att. 103.) un citi. Bet īpaši veiksmīgi autoram izdodas uzgleznot tikai ziedu kompozīcijas kā “Gladiolas” (sk. att. 102., 105.). Autoram ziedu gleznošanā ir divi atšķirīgi tēlojuma veidi. Salīdzinot gleznas “Gladiolas” (sk. att. 102.) un “Krūze ar ziediem” (sk. att. 103.) var pārliecinoši saskatīt dažādos gleznojuma veidus.

“Gladiolas” (sk. att. 102.) gleznotas tumšos, piesātinātos laukumos ar gaismas akcentu ziedos. Vēsie, zilganie toņi fonā harmonē ar patumšajiem, pelēkajiem galdauta toņiem. Gleznā galvenā loma, māla vāzē stāvošajām košajām gladiolām. Gaisma centrēta gleznas centrālajā daļā – ziedos, un izgaismo tos no labās puses. Gaismas atspīdumi uz galda un vāzēs ir klusināti. Gaismēnas laukumu ritmiskais izkārtojums rada formas telpiskumu vāzei un ziediem. Ja fons un pamats ir vēsā, neitrālā gammā, tad ziedi gleznoti košās un ekspresīvās krāsās. Savstarpēji mijas koši baltais ar rozīgiem, dzelteniem, sarkaniem, violetiem un bordo toņiem, kuri gleznoti ar spraigu triepienu un biezu krāsas faktūru. Autors ir mācējis izcelt ziedu krāšņumu visā pilnībā.

Kartons “Krūze ar ziediem” (sk. att. 103.) ir cita rakstura. Kolorīts silts – dzeltenīgi oranžos toņos, kuru pārtrauc košā zaļā drapērija. Autors izstrādā sīkas detaļas ziedos, uz vāzes un galdauta. Glezna rada lazējošas glezniecības iespaidu, bet tas ir tikai pirmajā mirklī. Ielūkojoties vērīgi – atklājas K. Dekteram raksturīgo triepienu brīvais plūdums. Mākslinieks dzīvē ir gleznojis ļoti daudz un nenogurstoši. Apskatot kartonus un audeklus, atklājas autora temperamentīgais raksturs, spilgtā krāsu izjūta un reālistiskā uztvere. Pamatos, K. Dekters ir palicis uzticīgs savam reālistiskajam glezniecības veidam. Viņš visu dzīvi ir bijis pašdarbnieks, bet attieksme pret mākslu, interešu daudzpusība un plašums, dzīvē un darbā sasniegtais liecina, ka Kārlis Dekters ir talantīgs un profesionāls gleznotājs.

---

[1] A. Lapiņš “Pamatu likšanas gadi.” “Latviešu tēlotāja māksla.” R.1983. 77.-79. lpp.

[2] O. Spārītis “Par mūsu mākslas profesionālismu.” “Māksla.” Nr. 8, 10. lpp.

[3] L. Svemps “Latviešu tēlotāja māksla.” R. 1956. 11. lpp.

[4] L. Svempa rokraksta materiāls. “Māksla”. 1993. Nr. 8 10. lpp.

[5] M.Ivanovs “Leo Svemps.” “Liesma”. R., 1982. 62.lpp.