Peļņa

BIZNESA AUGSTSKOLA TURĪBA

EKONOMIKAS KATEDRA

MiKROEKONOMIKA

Studiju darbs Nr. 1

Peļņa

Dienas nodaļa

D12 grupa

LIENE KALVĀNE

A. Rubanovskis

IEVADS

Atveras durvis un pa tām noguris, samagiem soļiem istabā ienāk vīrietis, liela auguma un spēcīgām rokām. Pār mazo slikti apgaismoto istabiņu, viņam pretī palekdamās tipina maza meitenīte ar lupatu lelīti mazajās rociņās. Viņa apķeras ap tēva lielo kāju un pacēlusi galvu uz augšu skatās uz tēvu, lielām, nevainīgām un laimīgām actiņām. Vīrietis ar savām sastrādātajām un raupjajām rokām maigi paceļ savu bērnu sev virs galvas. Viņš ļoti labi zina, kas ir viņa vienīgais prieks un laime viņa dzīvē, kā dēļ viņš no agra rīta līdz vēlam vakaram pavada strādājot samagu un netīru darbu. Sis mazais laimīgais bērns ir vienīgais vērtīgais atalgojums…

Esmu izvēlējusies savā studiju darbā rakstīt par peļņu, jo tā ir tā “ parādība “ ar kuru mes saskaramies tik pat bieži kā ar gaisu ko elpojam

Vai tikai peļņa nav vainojama pie Napolieona slavenajiem iekarojumiem, deputātu skaļajai runai pirms vēlēšanu laikā, nelietīgai apmelošanai avīzēs. Bet es gribētu atgādināt, ka peļņa nav tikai mērāma naudā. Peļņa var būt panākumi, prieks, laime, pārsteigums, kas mūs sagaida pēc kādas rīcības. Jā, pat mazs bērns, izdarot kaut ko slavējumu, piemēram, izēd lielo zupas šķīvi pēc tam no mammas saņem saldu un gardu konfekti. Students par savu uzcītību saņem zināšanas un diplomu. Šajā pasaulē nekas nenotiek tāpat, mēs par visu gaidām atlīdzību - peļņu. Draugs draugam palīdzot, pēc tam gaida, ka draugs palīdzēs viņam. Varbūt pat skumji, bet tāda nu ir tā cilvēka daba - aprēķinātājs  tika cits lielāks, cits mazāks. Biznesmenim ir jābūt vislielākajam aprēķinātājam, kas domā par rītdienu un maksimālo peļnu saprāta robežās.

Skaisti skan: peļņa, atlīdzība, samaksa, peļņa, bet tas nav tik skaisti kā tas varētu šķist, lai uzņēmējs nonāktu līdz peļņai viņam ar zināmu riska pakāpi ir jāstarādā un jādomā. Vienvārdsakot var spriest, ka peļņa nav tikai kā uzņēmējdarbības motīvs, bet gan kā visas mūsu dzīves motīvs.

Rakstot šo darbu mans mērķis bija noskaidrot -  kas ir peļņa, kā tā ietekmē cenu, darba algu, tehnikas progresu, ražošanas paplašināšanu. Apskatīta tiks peļņas sadale un izlietošana. Kas rosina cilvēkus uzsākt biznesu, un ar ko viņiem jārēķinās gūstot peļņu, kā arī ko nozīmē peļņas atgriešana biznesā.

To visu Jūs varēsiet izlasīt manā darbā. Ceru, ka tas Jums tas sagādās baudu!

PEĻŅAS TEORIJA

P = uzņēmējdarbības ieņēmumi - uzņēmējdarbības izmaksas

1.katram ienākumam, ko saņem ražošanas resursu īpašnieks, ir savs avots;

2.šis avots ar noteiktu jaunrades spēku, ar tām spējām, potenci, kas piemīt katram no ražošanas resursiem;

3.uzņēmējdarbībā visi ražošanas resursi mijiedarbojas, jaunrades, ražīguma spēki spēki kopīgi veido pievienoto vērtību;

4.ikvienam no ražošanas resursiem ir sava tirgus cena, kuras līmeni regulē pieprasījuma un piedāvājuma samērs, konkurence, u. c. Tirgus nosacījumi.

Grūtības peļņas izpratnē rada tas  apstāklis, ka tīrā veidā šī kategorija saimniekošanas tirgus virspusē neparādās.

Teorētiskajā analīzē svarīgi nejaukt peļu ar procentiem no kapitāla, ievērot, ka tie ir divi atšķirīgi ienākuma veidi ar dažādiem avotiem.

Peļņa un risks. Tas, ka uzņēmējdarbība saistās ar risku, pierādijumi nav vajadzīgi. Uz šādiem apsvērumiem balstās peļas teorija, kas peļņu visai trivāli raksturo kā maksu par risku. Grūti pierādīt, ka risks ir tiešs jaunrades avots. Pastiprināti risks var iespaidot pieprasijumu un piedāvājumu, kā tas notiek tatiecībā uz kredītu procentu likmēm.

Tehniskais progres un peļņa. Izplatību guvusi teorija, ka peļņa ir tehniskā progresa bērns.

·      tehnikas progress pazemina ražošanas izmaksas.

·      veidojas starpība starp parastajā jeb normālajām ražošnas izmaksām un minētām zemākajām ražošanas izmaksām.

·      šī starpība veido peļņas saturu. Ja uzņēmumā kāda prece tiek ražota ar nozarē pašlaik tradicionālo tehniku, tehnoloģiju, organizāciju, ja nekādas novitātes, kas pazemina ražošanas izmaksas, netiek dotajā brīdī izmantotas, tad mums ir darīšana ar bezpeļņas uzņēmējdarbību.

Atturība un peļņa. Ja kapitāla īpašnieks tos matreālos labumus, kas veido kapitālu, neizlieto personīgajiem patēriņiem, bet iegūlda tos ražošanā, izmanto kā ražošanas līdzekļus, tad šāda pašuzupurēšanās, būtībā atturība, prasa speciālu atlīdzības naudu, pienācīgu atlīdzību, proti, peļņu. No jauna nav atbildes uz jautājumu, kas ir šādas atlīdzības (peļņas) avots.

Šodienas labumi un rītdienas labumi. Atturības teorija māca, ka šīs dienas labumiem ir lielāks derīgums vai vērtīgums nekā rītdienas labumi. Starpība starp lielāku šisdienas labumu, salīdzinot ar mazāku rītdienas labumu, ir jākompensē. Šī atlīdzība ir kārotā peļņa.

Valsts un peļņa. Valsts ar savu ekonomisko politiku var gan vecināt lielākas peļņas gūšanu, gan iegrožot tās lielumu un stimulējošo spēku. Šāda koncepcija tomēr neatklāj peļņas ekonomisko saturu, neatsedz tās avotu.

Uzņēmējdarbības ieņēmumi un izmaksas.

Ieņēmumu veidi:

1.  Preču realizācijas ieņēmumi.

2.  Ieņēmumi no līdzdalības citās uzņēmējsabiedrības.

3.  Ieņēmumi no īpašuma iznomāšanas.

4.  Procenti par izsniektiem kredīteim, tajā skaitā par nopirktām obligācijām.

5.  Ieņēmumi sakarā ar ekonomisko sankciju.

6.  Ieņēmumi no pamatfondu realizācijas.

7.  Ieņēmumi no izejvielu, matreālu pusfabrikātu realizācijas.

8.  Ieņēmumi no vērtspapīru pārdošanas, atskaitot to iegādes izdevumus.

Izmaksas veidi:

1.  Izejvielu, matreālu, pusfabrikātu, komplektējošo detaļu, kurināmā, invertāra izmaksas.

2.  Darba samaksa.

3.  Amortizācijas atskaitijumi.

4.  Maksa par vides piesārņošnu un dabas resursu izmantošanu.

5.  Nomas maksa par pamatkapitālu un zemi.

6.  Apdrošināšanas maksājumi.

7.  Izmaksas par dažāda rakstura darbiem, ko veic citi uzņēmumi, organizācijas, privātpersonas.

8.  Procenti par saņemtiem kredītiem.

9.  Soda naudas.

10. Nodokļu maksājumi

ROBEŽPEĻŅA

Vilinoši ir pieņemt, ka peļņa ir tieši proporcionāla piedāvāto un pārdoto preču daudzumam. Tādu pieņēmumu iekļaušana nākotnes peļņas prognozē būtu rupja kļūda, klajš analfabētisms tirzniecībās.

1.  Starp cenām un ražošanas izmaksām ir tikai kolektīvs sakars.

2.  Ražošanas izmaksas tikai, ņemot vērā doto cenu, regulē piedāvājuma lielumu.

3.  Ražošanu izmaksu lielums, rēķinot uz produkcijas vienību, ir atkarīks no produkcijas daudzuma izmaiņām, arī no tā kādā mērā tas skar patstāvīgās un mainīgās izmaksas islaicīgā un ilglaicīgā periodā.

4.  Ievērojama loma cenu noteikšanā ir galējām ražošanas izmaksām. Starpība starp galējo cenu un galējām ražošanas izmaksām veido galējo ienākumu, būtībā galējo peļņu, ko nodrošinājis papildu kapitāls. Tomēr pielikt punktu galējo lielumu analīzē ir vēl par agru.

Jāievēro netikai pieprasīto un piedāvāto preču daudzums, bet to galējāderīguma mazināšanās, preču daudzumam pieaugot.

Tas, no vienas puses, iespaidos cenu un līdz ar to peļņas līmeni. No otras puses, jo lielāks ir investīciju, kapitāla apjoms un mazāks ir tā retums, jo mazāks ir šo kapitālu ienesīgums, galējā peļņa.

Ja ienākumi - procenti no kapitāla un peļņa no uzņēmējspējām - ir vienots lielums, tad investīcijas peļņu vairs nenes. Ja turpretī minētie ienākuma veidiir attalīti, ja tiem ir autonoms izcelšanās avots, tad, procentiem no kapitāla noslīdot līdz aizdevuma procentu līmenim, tomēr, saglabāsies peļņa kā uzņēmējspēju izpausmes forma. Pēdējais variants, manuprāt, ir tuvāks saimniekošanas praksei konkrētajos Latvijas apstākļos.

RENTABILITĀTE

Investoru, uzņēmēju gaužām interesē ieguldīto līdzekļu salīdzinošā jeb alternatīvā efektivitāte. Šis rādītājs ir mērāms, attiecinot peļņu pret savu avotu, pret tām investīcijām, kas šo peļas masu nodrošinājušas. Tā nonākam līdz peļņas normai (Pe¹), līdz peļņas (Pe) attiecībai pret investīcijām.

Pe1= Pe/1ù100

No teorijas viedokļa šī peļas norma nav visai “tīra”: investīcijas pārvēršas it visos ražošnas resursos, bet katrs no šiem resursiem ir avots atšķirīgam ienākuma veidam. Vadoties pēc teorijas atziņām, investīciju jeb ražošanas resursu atdeve, jeb efektivitāte (Ef) būtu rakstāma šādi:

Ef = Z.r.+d.a.+% no K+Pe no US1 (RR)•100

Peļņas aprēķinam var būt ne mazums variantu, piemēram, peļņas lielums pirms un pēc peļņas (ienākumu) nodokļa atskaitīšanas. Šīs atšķirīgās pieejas aprēķinu metodikai nemaina rentabilitātes ekonomisko saturu.

Gada rentabilitāte. Peļņas normu, kur skaitītājā ir gada peļņa, izmanto gada rezultātu  novērtēšanai. Praktiskā saimniekošanā darbojas gan īslaicīgi, gan ilglaicīgi motīvi. Pēdējie galvenokārt saistās ar investīciju atdevi vairāku gadu perspektīvā, bet pirmie aprobežojas ar viena gada rezultātu vai arī vēl īsākiem laika posmiem. Šinī gadijumā analīze rentabilitātes saucēja var izmantot arī attiecīgā perioda ražošanas izmaksas (RI). Gada rentabilitāti (Rgri) tad lēš pēc šādas formulas:

          

Rgri= Peg/Rlg•100

Augstāka rentabilitāte, bet mazāka peļņa. Palielinot peļņas tiesu, jāpaugstina cena. Te jāievēro pieprasijuma un piedāvājuma elastīgums pēc cenas dotajai precei. Rezultāts lielas peļņas tīkotājam var būt negatīvs. Neattaisnota peļņas kāre var beigties bēdīgi.

Dabas aizsardzība. No grāmatvedības viedokļa investīcijas dabas aizsardzībai,

·      nepalielina peļņu, bet, palielinot ražošanas izmaksas, peļņu samazina.

·      Šīs investīcijas palielina rentabilitātes rādītāja saucēju.Tādējādi pazeminās peļņas norma. Tas izskaidro investoru centienus taupīt uz minēto investīciju rēķina. Tāpēc nepieciešami valsts administratīvi pasākumi, kas piespiež investoru iegūldīt resursus  dabas aizsardzībā. Pašlaik vērojama tendence pārcelt ekoloģiski kaitīgas ražotnes uz jaunattīstības zemēm, kur dabas aizsardzības likumi ir liberālāki.

Pazīstamais Rietumu ekonomists U.Šumpeters, ievērojot uzņēmējspējas un aptverot daudzus tirgus noscijumus, ir izvirzijis šādus peļņas kāpināšanas faktorus:

·      tirgus apgūšana ar jaunām precēm;

·      sevišķi augstu kvalitāti;

·      jaunu tirgus iekarošanu;

·      jaunu izejvielu avotu apgūšanu;

·      jaunu, radikāli uzlabotu ražošanas metožu lietošanu;

·      organizācijas, pārvaldes pilnveidošanu.

Kas īstenojas saimniekošanas praksē?

Visupirms investoriar biezajiem naudas makiem apdomīgi meklē pa pasauli, kur ar augstāku atdevi un spožu perspektīvu ieguldīt savus līdzekļus. Piemēri nav tālu jāmeklē.Tās ārzemju firmas, kas gatavas miljonu miljonus iegūldīt naftas meklējumos Latvijas ekonomiskajā zonā Baltijas jūrā, nav ne labdari, ne mecenāti, ne Latvijas sirdsdraugi. Tie ir nopietni uzņēmēji, kas domā par perspektīvu, par rītdienu, turklāt ne tikai par treknu peļņas kumosu, rentabilitāti, bet visupirms par ierobežotu resursu kontroli noteiktā reģionā. Kāpēc pievilkšanas spēks ir Latvijas mežrūpniecībai, bet nav nopietnu investētgribētāju ne “VEF”, ne “Radiotehnikā”? Investori ir aprēķina cilvēki, un viņus pievelk tikai tas, kas sniedz salīdzinoši lielāku guvumu drošības apstākļos.

Tradicionālā jeb normālā peļņa. Vidējās peļņas norma, kas nolīdzinātu nozares un padarītu tās vienādi izdevīgas investīcijām, daudzu konkrētu apstākļu dēļ veidoties nevar. Nozaru atšķirības saglabājas ilgstoši. Bet katrā nozarē noteiktā attīstības periodā veidojas tradicionālās tehnikas, tehnoloģijas un organizācijas līmenis, kas ļauj uzņēmējam normālos tirgus apstākļos saņemt peļņas normu līmenī, ko var dēvēt par izdzīvošanas rentabilitāti. Peļņas pietiek gan paša uzņēmēja tradicionālās dzīves, gan mērenai indensīvai, paplašinātai atražošanai. Šādu peļu var raksturot kā nozares (apakšnozares) normālu peļņu.

PAPILDUS PEĻŅA

Tās veidošanā sevišķi nozīmīgi ir zinātniski tehniskie, tehnoloģiskie un organizatoriskie atklājumi, kas ieviesti uzņēmējdarbībā, pateicoties uzņēmējspējām, nodrošina papildu peļņu.

Papildu peļņas veidošanā liela nozīme var būt labvēlīgiem dabas apstākļiem ( ražīgs gads, auglīga augsne, dāsnas zemes dzīļu bagātības un to labvēlīgie iegūšanas nosacijumi). Būtisks elements ražošanas izmaksu sastāvā, kas spēj ietekmēt peļņas lielumu, ir darba algas līmenis. Šajā jomā notiek sīva cīņa, jo bezdarbs algas līmeni pazemina, bet darba roku trūkums to paaugstina. Šajā attiecību kamolā vēl ir inflācija, kas paaugstina izmaksas, spēj samazināt peļņas daļu,  pazemināt rentabilitāti; ir iespējams arī cits variants, kad ceļas produkcijas un pakalpojumu cenas, kuru izmaksas ir veidotas agrāk. Šī varianta gadijumā peļņa un rentabilitāte aug.

Papildu peļņas un zaudējumu tapšanas nosacijumus var ilustrēt ar vienkāršu piemēru.

                                                                                                                            1. tabula

Papildus peļņas un zaudējumu tapšanas nosacijumu tabula

Prece A	Ražo-šanas izmak-sas Ls	Peļņa Ls	Normālā peļņa	Papildu peļņa Ls	Zaudējumi	Cena Ls
Pirmajā uzņēmumā	100	20	20	-	-	120
Otrajā uzņēmumā	90	30	20	10	-	120
Trešajā uzņēmumā	130	-	-	-	30	120

Sarežģītāki ir apstākļi, kas raksturo novirzes no normālas rentabilitātes.

                                                                                                        2. tabula

Novirzes no normālās rentabilitātes tabula

Vienveidīga produkcija 1000 t	Investī-cijas Ls	Gada peļņa Ls	Gada rentabi-litāte %	Normālā rentabi-litāte %	Novirzes no normālās rentabilitātes
Pirmajā uzņēmumā	1 milj.	200 000	20	20	-
Otrajā uzņēmumā	0.8 milj.	240 000	30	20	+ 10
Trešajā uzņēmumā	1.2 milj.	180 000	15	-	- 15

Tabulas ar papildu peļņu un zaudējumu veidošanos, par normālo rentabilitāti un novirzēm no tās liecina, ka peļņas motīvs saistās ne tikai ar atsevišķa investora,  privātuzņēmēja subjektīvo peļņas kāri, iedzīvošanās centieniem, sapņiem par “ saldo dzīvi “ ar iespēju pirkt “ Mercedes - 600 “ un pavadīt atvaļinājumu Kanāriju salās, bet ar dzelžainu nepieciešmību saņemt peļņu kā zinātniski tehniskajai attīstībai, ražošanas paplašināšanai, vispārējam ekonomiskajam progresam. Nav jāaizmirst peļņas nodokļa loma, papildinot budžeta ieņēmumus. Augstā ražošanas resursu atdeve, rentabilitāte ir nevis šķiriski ierobežots mērķis, bet gan tas zaļais zars, uz kura sēž it visi iedzīvotāji. Ja šis zars nīkuļo, vēl ļaunāk, nokalst, drūmi klājas visaisabiedrībai - gan skolotājam, gan ārstam, gan studentam un pensionāram.

PEĻŅAS SADALE UN PAMATVIRZIENI

1.  Peļņas jeb ienākuma nodokļa nomaksa; peļņa pēc šī nodokļa samaksas bieži tiek dēvēta par “ tīru “ peļņu. Ienākumu nodoklis, nonācis budzetā, kļūst par nozīmīgu avotu daudzu valstiski svarīgu pasākumu īstenošanai no valsts aizsardzības nodrošināšanas līdz pabalstiem bērniem.

2.  Investīcijas:

·      pašā uzņēmumā, palielinot, piemēram, akciju sabiedrības statūtu fondu, iegūldot līdzekļus uzņēmējdarbības paplašināšanai.

·      dibinot jaunus uzņēmumus

·      pērkot citu akciju sabiedrību akcijas vai obligācijas.

3.  Rezerves fonda dibināšana.

4.  Riska fonda veidošana.

5.  Prēmiju izmaksa vadošām personām.

6.  Līdzdalība peļņā, izmaksājot darba ņēmējiem peļņas daļu.

7.  Personāla akciju daļēja vai pilna samaksa.

8.  Sociālo programmu samaksa kolektīva interesēs, darba apmācības finansēšana, medicīniskā apdrošināšana darba ņēmējam un tā ģimenei.

9.  Dividenžu izmaksa akciju īpašniekiem.

10. Sponsorēšana viss dažādākajās jomās.

Mikroekonomiskajā analīzē peļņas kategorijai ir īpaša nozīme

·      tā raksturojama kā uzņēmējdarbības pamatmotīvs. To nosaka ne tikai peļas izlietošana investoru, uzņēmēju personīgajam patēriņam.

·      peļņa ir tehniskā progresa finansiālais avots.

·      daļa peļņas ieskaitīta rezerves riska fondā, nodrošina uzņēmuma stabilitāti

·      peļņas izlietošana prēmiju izsniekšanai pārvaldniekam saistīta to motivāciju ar uzņēmuma kopējiem saimniekošanas rezultātiem

·      peļņas izmantošana sociālo programmu īstenošanai, daļēji atbrīvo valsts budžetu no sociāla rakstura izdevumiem un mazina uzņēmēju nodokļu slogu. Psiholoģiskā ziņā brīvprātīgi maksājumi sociālajos fondos ir veiksmīgāks risinājums nekā obligāti sociālie maksājumi. Mēģinājumi ieviest šādu sistēmu ekonomiski atpalikušā zemē ar zemu ienākumu līmeni, piemēram, Latvijā, atstāj novārtā sociālo drošību, vairo sociālo spriedzi.

 

PEĻŅA ILGĀ LAIKA PERIODĀ

Peļņas gūšanas nosacījumi īsā laika periodā pamatos līdzīgi tiem, kuri sekmē peļņas gūšanu ilgā laika periodā:

1.  peļņas maksimums iestājas, kad ilga laika robežizmaksas ˆ ir vienāds ar ilga laika robežieņēmumiem IQ, proti, ir spēkā nosacijums:

                            ˆ = IQ;

2.  ražotājs ar savu saimniecisko darbību nevar ietekmēt kopējo ilga laika tirgus pieprasijumu. Līdzar to ilga laika cena c₁ ir konstants lielums un ir vienāds ar ilga laika robežieņēmumiem:

                            IQ = c₁;

3.  uzņēmējs cenšas gūt maksimāli lielu peļņu;

4.  uzņēmums var brīvi ieiet preces tirgū.

5.  uzņēmēja rīcībā ir pilnīga informācija par preces tirgu.

Izmantojot šos nosacijumus, peļņa ilgā laika periodā var attēlot grafiski ( 3. attēls ). Tā kā ilga laika cena c₁ir konstants lielums, ilga laika pieprasijuma ir paralēla absicisu asij.

Nodiagrammas var secināt :

1.  peļņas maksimums iestājas punktā A, kad spēkā ir nosacijums ˆ=c₁=IQ;

2.  no vienas produktu vienības ražošanai iegūtā peļņa ilgā laika periodā p ir vienāda ar cenas un vidējo izmaksu IVI starpību:

                                        

                                               p=c₁- IVI;

3.  kopējo peļņu iegūst, reizinot starpību ar saražotā produkta kopējo daudzumu R₁.Šī kopējā peļņa atbilst taisnstūra laukumam AEFG:

 1.attēls Ilga laika peļņas shēma

4.  ilga laika piedāvājuma līkni var definēt kā ilga laika robežizmaksu līknes pieaugošā zara posmu, kurš atrodas virs vidējo kopējo izmaksu līknes.

Peļņas gūšana dotajā preces tirgū stimulē arī pārējos ražotājus gatavot šo preces veidu un ieiet ar saviem  šīs preces tirgū. Ja preces piedāvātāju skaits pieaug, tirgus līdzsvars (c, R) tiek izjaukts. Saražotā produkta kopējais daudzums palielinās (R*>R), un tirgus cena samazinās. Līdz ar to visi tirgus piedāvājuma puses dalībnieki strādās ar peļņu, kura vienāda ar nulli. Jauni uzņēmumi tirgū vairs neieies un tirgus cena samazināsies vēl vairāk un kļūs zemāka par minimāli pieļaujamo cenu, tāpēc uzņēmumiem vairs nebūs izdevīgi ražot šo preci. Savukārt tirgū jau esošie uzņēmumi necentīsies iziet no tā, jo ar cenu c₁ tie varēs segt kopējos izdevumus, proti p=0.

   

 SECINĀJUMI

1.  Peļņas analīzes grūtības saistās ar saimnieciskās prakses realitātēm.Tīrā veidā peļņa ir pievienotās vērtības daļa,kura saskaņojas uzņēmējspējas, ir šo ražošanu resursu kā jaunrades spēka ārējā izpausme. Šai ziņā peļņa ir atdalāma no procentiem no kapitāla; šī ienākuma avots ir kapitāla tīrais ražīgums.

2.  Praktiskajā uzņēmējdarbībā minētas divas kategorijas kā atšķirīgi ienākuma veidi saplūst. Starpība starp uzņēmējdarbības ieņēmumiem un izdevumiem ir tā konkrētā peļņa, par kuru diendienā cīnās investors un uzņēmējs kā kapitāla un uzņēmējspēju īpašnieks.

3.  Teorija, ka peļņa ir maksa par risku, atstāj neatbildētu jautājumu, vai risks spēj būt pievienotās vērtības avots. Riska iespaids uz cenu un peļņu var īstenoties vienīgi pastarpināti ar pieprasijuma un piedāvājuma samēra palīdzību.

4.  Teorija kā peļņa ir tehniska progresa radijums, pārvērš peļņu par pārejošu kategoriju, vēl vairāk, uzņēmums, kas strādā ar tradicionālo tehniku, novitātes neievieš, pārvēršas par bezpeļņas organizāciju, kas ir pretrunās ar saimniekošanas praksi.

5.  Teorija, ka peļņa ir maksa par atturību ir tīri psiholoģiska teorija, kas neatbild uz jautājumu, vai šādai atturībai ir jaunrades spēks. Šīsdienas labumu lielākā derīguma vai vērtīguma pretstādīšanai rītdienas labumu mazākajam derīgumam vai vērtīgumam ir šāds pats raksturs.

6.  Teorija, kas nesaista peļņu ar ceturto ražošnas faktoru uzņēmējspējām, balstās uz postulātu, ka peļņa ir kapitāla radīta kategorija. Ar peļņu neesošu kapitālu saprot pamatkapitālu.

7.  Robežpeļņa ieņem savu vietu galējo kategoriju virknē. Tā atspoguļo starpību starp robežprodukta galējiem ieņēmumiem un tā galējām ražošanas izmaksām.

8.  Saimniekošanas efektivitāti izsaka peļņas relatīvais lielums, proti, peļņas norma vai rentabilitāte.

9.  Cenu noteikšanā sava loma ir peļņas attiecībai pret preces vienības ražošanas izmaksām vai arī peļņas īpatnējam svaram preces cenā.

10. Peļņa kā ekonomiska kategorija vērtējama ne tikai kā uzņēmējdarbības pamatmotīvs, bet arī kā izšķirošais līdzekļu avots tehniskam progresam, intensīvai paplašinātai atražošanai, darba algas papildināšanai, sociālo problēmu risināšanai. Peļņas nodoklis kā valsts budžeta ieņēmums ir šī budžeta izdevumu daļas vērā ņemams balsts.

11. Algas, rente, procentu likmes un peļņa ir cena, ko maksā par ražošanas faktoru pakalpojumiem.

    12. Darba pieprasijums ir atvasināts pieprasījums: tas atkarīgs no darbā saražotā preču un pakalpojuma pieprasijuma.

13. Veiksmīgi savienot taktiku un stratēģiju, šīsdienas un rītdienas vajadzības, matreālās un sociālās intreses ir uzņēmējdarbības visaugstākā māksla peļas sadales un izlietošanas atbildīgajā jomā.

14. Personiskie ienākumi var būt nodarbinātības ienākums, pašnodarbības ienākums, ienākums no īpašuma tiesībām uz bagātību un dažādi sociālās nodrošināšanas pabalsti.

15.  Pastāv liela nevienlīdzība ienākumu un bagātības sadalē. Ienākuma nodoklis un sociālās  apdrošināšanas pabalsti samazina ienākumu sadales nevienlīdzību.

16.  Arodbiedrības var paaugstināt algas naudas izteiksmē, ja tās var kontrolēt darba pedāvājumu. Turklāt reālās algas var nepaaugstināties, pieaugot nominālām algām, kaut arī cenas paaurstinās.

17. Profesiju mobilitāti ierobežo daudzi faktori, ieskaitot nepieciešamību pēc izglītības pakāpes un ilga laika apmācības.

18. Procentu likme ir aizdevuma cena. Aizdēvumu piedāvājums ir atkarīgs no uzkrājumu lieluma un banku sistēmas pievienotās naudas summas. Aizdevumus pieprasa mājsaimniecības, firmas un vadība.

19.  Peļņa ir atalgojums cilvēkiem, kuri ir ieguldijuši savu naudu ar risku, investējot to privātajā biznesā.

20. Firmas, kas strādā sekmīgi, parastākais finansu avots ir tās pašas peļņa. Tā vietā, lai visu peļņu izmaksātu akcionāriem, daļu no tās firma var atgriest biznesā. Saglabātās peļņas izmantošana biznesā tiek saukta par peļņas atgriešanu biznesā.

21. Peļņa uz produkcijas vienību ir peļņa uz katru pārdotās produkcijas vienību. Tā ir starpība starp tās izmaksu cenu un pārdošanas cenu.

22. Perspektīva iegūt peļņu rosina cilvēkus uzsākt biznesu.

23. Cilvēki riskē, ja pastāv kāda iespēja gūt peļņu.

24. Peļņa paliek pāri no firmas ienākumiem pēc visu ar ražošanu saistīto izdevumu segšanas.

25. Lielākām sabiedrībām peļas nesadalīta daļa ir galvenais finansu avots.

Izmantotā literatūra :

1.  G.  Lībermanis             “ Peļņa kā uzņēmējdzrbības motīvs “

2.  V. Nešpors                  “ Ievads mikroekonomikas teorijā “

3.  Dž. F. Stenleiks           “ Biznesa pamati ”

4.  Dž. F. Stenleiks            “ Ekonomikas pamati “

5.  R. Škapars                  “ Mikroekonomika “

6.  R.  Škapars                 “ Mikroekonomika. Pamati. Teorija. “

                                    

                                    

Satura rādītājs

Ievads..................................................................................................................	2
Peļņas teorija.......................................................................................................	3
Robežpeļņa.........................................................................................................	5
Rentabilitāte.........................................................................................................	6
Papildus peļņa.....................................................................................................	8
Peļņas sadale un pamatvirzieni...........................................................................	10
Peļņa ilgā laika periodā.......................................................................................	12
Secinājumi...........................................................................................................	14
Izmantotā literatūra..............................................................................................	16
Satura rādītājs.....................................................................................................	17