PERSIEŠU KARI.

Maz-Āzijas grieķi gandrīz bez pretošanās padevās Persijas virskundzībai, un veselus 50 gadus viņi nemēģina nokratīt šo jūgu, kas galu galā nav visai smags: persieši sākumā gandrīz nemaz nedomā par viņu ķēniņvalsts varas izplatīšanos arī pār Aigas jūru. Kiram un Kambizam ir diezgan darba citās pasaules malās. Darejs ir pirmais, kas vērš skatus uz vakariem. Lielas armijas priekšgalā Darejs pārceļas pār Bosporu, pakļauj traķiešu ciltis līdz pašai Donavai, pārceļas pāri arī šai milzu upei un dodas iekšā skitu stepju klajumos. Ienaidnieks visur izvairās no atklātas kaujas, un milzīgajam karaspēkam sāk trūkt pārtikas. Ķēniņam atliek tikai viena izeja, vest kara pulkus atpakaļ. Pēc smagiem zaudējumiem no bada un sērgām, mazāk no ienaidnieka ieročiem, persiešu armija plūst atpakaļ pār Donavu un Bosporu. Šī neveiksme stipri satricina Maz-Āzijā respektu pret persiešiem. Grieķu kolonijās sākas rūgums pret tirāniem, ko prezentē persieši: Jonija viņas iedzīvotāju politiskajā attīstībā ir nevien aizgājusi garām pārejas stadijai, kad tirāni tautai liekas kā viņas sargi pret aristokrātijas virskundzību.Viņa ir aizgājusi garām arī tai stadijai, kad tauta apmierinās ar zināmu autonomiju. Neatkarības alkas sāk lauzties uz āru un pieņem persiešiem arvien naidīgākas formas.

Miletas tirāns Aristagors apsver situāciju un atrod par izdevīgāku stāties brīvības kustības priekšgalā.Viņš labprātīgi noliek varu no persiešu žēlastības un aicina tautu pie ieročiem. Miletas priekšzīmei seko pārējās grieķu kolonijas Maz-Āzijā: tirānus visur padzen un atsakās klausīt persiešiem.

Pa to laiku persieši gatavo soda ekspedīciju. Feniķiešu pilsētu-veco grieķu ienaidnieču flote 498.g.pavasarī dodas pret Kipru. Jonieši steidzas sabiedrotajiem palīgā un sakauj feniķiešu eskadru, bet ir jau par vēlu: feniķieši paspējuši izcelt desantu, kas pakļauj salu atkal zem Persijas virskundzības.- Tanī pašā laikā persieši pāriet uzbrukumā arī Maz-Āzijā. Tiesa, viņiem nav pašiem savas flotes, bez kuras grūti pieveikt jūrmalas pilsētas; Kārijā vietējie iedzīvotāji sakauj iebrukušos persiešus. Bet tad persiešiem nāk talkā pašu joniešu savstarpējās nesaskaņas. Milētieši izraida Aristagonu, galveno sacelšanās vadoni; atēnieši vairs nerādās. Dārejs atzīst, ka ir pienācis izdevīgs brīdis dot izšķirošo triecienu. Pie Milētas 494.g. vasarā piebrauc liela feniķiešu flote, un viņas pārspēks pieveic joniešu nelielo eskadru. Milētu ielenc no jūras un no sauszemes, un pēc ilgākas aplenkšanas ātri ieņem . Uzvarētāji izlaupa un nodedzina pilsētu, kas tik ilgi bijusi Jonijas saimnieciskais un kulturālais centrs. Pārējās kolonijas- dumpja dalībnieces, sabiedētas padodas viena pēc otras un 492.g. keenija znots Mardonijs atkal pārvērš Trāķiju un Maķedoniju par Persijas apakšniecēm.

Bet atēniešu tautas vairākums nevēlas atgriezties zem Peizistratīdu jūga.

Vidus-Grieķija krīt persiešu rokās, un pilsētas, kas nesteidzas lūgt mieru, kā piemēram Tespiju un Platāju, uzvarētāji ieņem un nodedzina.Arī Atēnas neuzdrošinās gaidīt ienaidnieka armijas aplenkumu, kaut gan par padošanos neviens nedomā. Atēnieši atstāj savu zemi un pilsētu un pārceļas ar sievām un bērniem uz kaimiņu salām vai Peloponnesu.

Grieķu eskadra (110 kuģu) pa to laiku aizbraukusi uz Jonijas piekrasti zem Spartas ķēniņa Leotichida un atēniešu stratēģa Ksantipa komandas. Jonieši tos saņem kā atbrīvotājus, bet persiešu flote neuzdrošinās stāties ceļā un paliek Mikales zemes ragā, iepretīm armijai, kas sapulcēta uz jūras krasta.Grieķi te uzbrūk gan ienaidnieku flotei, gan viņa armijai un sakauj abas.Drīz pēc tam atēnieši padzen persiešus no Hellesponta krastiem.

Attiecības starp Spartu un Atēnām sāk palikt vēsākas līdz ko novērstas uzbrukuma briesmas. Atēnas,kas bauda Maz-Āzijas joniešu simpātijas, ir par kara turpināšanu un pamazām sāk pārņemt hellēņu valšķu vadītājas lomu savās rokās.Viņa organizē savienību, kas vērsta tieši pret Persiju. Savienībai vajadzīga stipra flote, kuras uzturēšanai savienības locekles dod gan kuģus ar visu ekipāžu,gan gadskārtēju nosacītu naudas summu.Savienības kase glabājas Dēlas salā, kur atrodas joniešu kopējais svētums-Dēlas Apollona templis.Summu lielumu, kas jāmaksā atsevišķām savienības loceklēm,skatoties pēc viņas maksāt spējām, uzdod Aristeidam,un gadskārtējo iemaksu kopsumma sasniedz 460 talantu.

Bailes krist atkal persiešu kalpībā spiež pievienoties Atēnu organizētai savienībai gandrīz visas Aigaja jūras salas, grieķu kolonijas Maz-Āzijā un Trāķijā. Savienības valstu kopējo iedzīvotāju skaitu vērtē uz 2 miljoniem.

Kserksa flote, kas kadrējās no feniķiešiem, vēlreiz mēģina laimi. Pamfīlijā pie Eirimedonas upes grīvas viņu sakauj atēniešu eskadra, ko komandē Miltiada dēls Kimons.

Tanī pašā laikā Sirakūzu tirāns Gelons dibina stipru militāru valsti Sicīlija un kaujā pie Himēras, kur krīt Kartāgas ķēniņš Hamilkārs (480.g.), iznīcina kartāgiešu floti un karaspēku.Gelona brālis Hierons (474.g.) sakauj etrusku floti un lauž šīs tautas virskundzību Vidus- un Ziemeļ-Itālijas piekrastes ūdeņos.

PŪNIEŠU  KARI

PIRMAIS PŪNIEŠU KARŠ.

Heirons sametas ar romieshiem uz vienu roku un cer ar viņu palīdzību palikt par visas salas valdnieku. Romieši cer panākt to pašu, izmantodami Hieronu kā sabiedroto. Bet romiešiem vēl nav kara flotes, un bez tās karš ar Kartāgu var ilgt līdz bezgalībai. Romieši nolemj steidzīgi būvēt kara floti. Būdami vēl vāji jīrnieki, viņi izgudro ierīci. Šī ierīce ir garš tilts ar asiem āķiem galā.

Kartāga lūdz mieru, bet romieši uzstāda pārāk grūtus nosacījumus: viņi prasa,lai kartāgieši atsakās Romai par labu no Sicīlijas, atzīst Romas virskundzību, maksā gadskārtējas nodevas un apsolās nekarot bez romiešu piekrišanas. Kartāga noraida šīs prasības un karš turpinās. Kartāgieši salīgst grieķu kara algotņus, kas spartieša Ksantipa vadīti, sakauj romiešus un pašu Atiliju Regulu saņem gūstā.

Romieši gatavo revanšu.Pie Hermajas augstumiem viņiem stājas ceļā kartāgiešu flote, ko romieši piespiež bēgt, un izkāpj malā pie Klupejas, kur vēl turas sakautās Regula armijas atliekas.

Karš ieilgst. Prokonsuls Cecilijs Mettels pie Panormas 250.g. iznīcina kartāgiešu armiju un atņem tiem 100 ziloņu. Senāts ir jau ar mieru pieņemt kartāgiešu noteikumus. Bet Reguls protestē.Viņš saka, ka Kartāga esot līdz nāvei nokausēta, un drīz kapitulēšot.

Senāts noraida Kartāgas priekšlikumus.Savukārt Reguls dodas atpakaļ uz Kartāgu, jo ir devis kartāgiešiem zvērestu,ka atgriezīsies Kartāgā, ja miera sarunām nebūs panākumu.Saniknotie pūnieši viņu like Zvēriskā kārtā nomocīt.

Karš turpinās. Gandrīz visa Sicīlija jau ir romiešu rokās. Kartāgiešu kvinkveremas notriec jūras dibenā gandrīz visus romiešu kara kuģus (249.g.)

Romieši vāc ziedojumus, un būvē ar tiem jaunus kuģus.Ar šo floti konsuls Lutācijs Katils 242.g. uzvar kartāgiešus pie Egatu salām. Kartāga atsakās no Sicilijas.

OTRAIS PŪNIEŠU KARŠ.

Aiz Hannibala šai brīdī stāv valdošā kartāgas aristokrātija.Ja kartāgieši piekāpsies Saguntas jautājumā, romieši viņus izspiedīs arī no pārējiem Spānijas novadiem.Tad zudīs Kartāgai arī Spānijā gūtā kompensācija par Sicīlijas zaudēšanu.Roma atņēmusi Kartāgai Sicīlijas un Sardīnijas tirgus.Kartāgas dēļ karš var iet vaļā;Hannibalam klausa Spānijā rūdīta un labi organizēta armija.Gallu ciltis Dienvid-Francijā un Itālijas ziemeļos gaida signālu ķerties pie ieročiem un iet pret Romu.Romieši cer sagrābt savās rokās cīņas iniciatīvu un vest karu reizē divās frontēs- Spānijā un Āfrikā.Bet Scipions ceļā uz Spāniju ir tikko sasniedzis Misiliju, kad izpaužas vēsts, ka Hannibala armija jau ienākusi Dienvid-Gallijā un tuvojas Ronai.Konsuls steidzīgi sūta sargāt pārejas pār Ronas upi. Hannibala jātnieki tos padzen.Scipions sūta savu brāli Gneju uz Ziemeļ-Spāniju, bet pats steidzīgi atgriežas Itālijā, lai organizētu zemes aizsardzību.Otrs konsuls izdzirdējis par briesmīgo vēsti steidzas Scipionam talkā uz ziemeļiem, kur divi prētori jau cīnās ar dumpīgajām ķeltu ciltīm.Alpu augstumos Hannibals zaudē gandrīz pusi no sava karaspēka.

Hannibals sadragā Sempronija vadīto Romas karaspēku.

Visi Ziemeļ-Itālijas galli tagad pāriet Romas ienaidnieku pusē. Hannibala tēva Hamilkara sastādītais kara plāns par kara pārnešanu uz Itāliju ir realizēts : kartāgiešu karaspēks pieveicis cīņas laukā Itālijā abus konsulus, bet romiešu ekspedīcijas korpuss Ziemeļ –Spānijā , kam uzdots nogriezt Hannibalam atkāpšanās ceļu, pats ir nogriezts no savējiem un cieš badu, jo Kartāgas flote tam neļauj pievest no Itālijas pārtiku. Patricieši par savu konsulu ievēl Gneju Serviliju, plēbeji – Flaminiju. Flaminijs ir par enerģisku uzbrukumu, bet Servilijs brīdina nepārsteigties. Servilijs uzņemas to spēku komandēšanu, kas sapulcināti pie Ariminas ; Flaminijs vedīs kaujā karaspēku , kas stāv Etrūrijā. Abām armijām jāaizšķērso Hannibalam ceļš uz Romu. Turpretī Hannibals dodas ceļā ātrāk nekā viņa ienaidnieki ir cerējuši , un mezdams līkumu ap Pistoju, aizsniedz Fēsulas. No turienes viņš dodas tālāk, izpostīdams Flaminija armijas acu priekšā visu apkaimi. Hannibals ievilina Flaminija armiju slazdos pie Trasimenas ezera, aplenc romiešus no visām pusēm un tos iznīcina gandrīz līdz pēdējam vīram. Romā visus satriekušas vēstis par neveiksmēm. Par diktatoru ieceļ patriciju vadoni Fābiju Maksimu. Tikai latīņu kolonijas turas Romas pusē. Hannibals ziņo Kartāgai, ka viņš līdz šim guvis Itālijā 6 uzvaras, un ka Apulija, Brutija, Lukanija un Kampanija padarītas par Kartāgas provincēm. Pēc briesmīgā trieciena Romas varenībai Hannibala pusē pāriet Tarenta, Kapuja un daudzas citas pilsētas. Arī Sirakūzas nostājas romiešu ienaidnieku rindās. No visām Orienta valstīm Romai paliek labvēlīga vienīgi Ēģipte. Romā sauc pie ieročiem visus, kas spēj tos cilāt. Hannibals bez palīgspēkiem nevar uzbrukt Romai, un viņam jānoskatās, kā romieši aplenc Sirakūzas un Kapuju. Pēc briesmīgas pretošanās abas pilsētas krīt saniknoto uzvarētāju rokās.

Tai laikā Spānijā romiešu karavadonis Scipions turpina gūt uzvaru pēc uzvaras. Punieši Spānijā cieš lielus zaudējumus. Puniešu vadonis redz, ka viņa cerības uz pastiprinājumu ir vējā līdz ar to arī cerības uz uzvaru. Kartāga lūdz mieru, gribēdama novilcināt laiku, kamēr atgriezīsies Hannibals, viņu pēdējā cerība, kam dots slepens rīkojums doties uz Āfriku. Scipions nenojauš viltu un aptur karadarbību. Abas armijas gatavojas uz kauju, kurai jāizšķir ieilgušā kara liktenis. Hannibalam ir vairs tikai maza saujiņa viņa veterānu, trūkst kavalērijas. Viņš nevēlas riskēt un grib uzsākt ar Scipionu miera sarunas. Abi vadoņi satiekas naktī pirms kaujas. Hannibals Kartāgas vārdā solās atsacīties Romai par labu no visiem puniešu īpašumiem ārpus Āfrikas. Scipions atbild, ka tie jau piederot Romai uz iekarotājas tiesību pamata. Sarunas pārtrauc. Cīņu atkal izšķir Masinisa, brukdams ar saviem numidiešiem Hannibalam virsū no aizmugures un flangiem. Hannibala veterāni ar kauju atstāj cīņas lauku. Uz cīņas lauka paliek 20000 Kartāgas kareivju. Tikpat liels skaits kritis gūstā. Romieši zaudē Zamas kaujā tikai 2000 kareivjus.

Kartāga no jauna lūdz mieru. Scipions tai diktē šī miera noteikumus, ko vēlāk apstiprina Romas senāts. –  Kartāgai paliek līdzšinējā satversme un Āfrikas īpašumi; jāizdod visi pārbēdzēji, kara gūstekņi ( bez izpirkšanas naudas); jāatdod visi kara kuģi un visi dresētie ziloņi. Bez Romas atļaujas nav brīv sākt karu. 50 gadu laikā Kartāga apņemas izmaksāt Romai 10000 talantu lielu kontribūciju. Kā garantiju miera turēšanai Kartāga dod 100 ķīlniekus.

201.gada mierlīgums, kas sankcionē Scipiona uzvaras sasniegumus, padara Romu par faktisko Vidus jūras valdnieci –visas Vidus jūras rietumu zemes nokļuvušas tiešā vai netiešā atkarībā no Romas.

TREŠAIS PŪNIEŠU KARŠ.

Kartāgu turpina mocīt viņas ienaidnieks Masinisa, atņemdams tai novadu pēc novada. Kartāga sūdzas Romai par numidieša patvaļu. Nevarēdami to izturēt kartāgieši ķeras pie ieročiem, bet Masinisa tos sakauj. Romas puse par to ir ļoti neapmierināta – kā Kartāga ir iedrošinājusies bez senāta atļaujas vest karu. Zvērinātais Kartāgas ienaidnieks Marks Porcijs Katons, kam Romā ir liela ietekme , kūda uz karu pret Kartāgu. Viņa aģitācijai ir panākumi, un 149.g. sākas trešais pūniešu karš. Kartāgieši lūdz mieru, solās atzīt Romu par neatkarīgu Kartāgas valdnieci. Roma uzstāda prasību nodot 300 augstmaņu bērnus kā ķīlniekus; otra prasība ir – izdot visus ieročus un, kad Kartāga ir padarīta pilnīgi bezspēcīga, tiek uzstādīts ultimāts: kartāgiešiem jāatstāj viņu pilsēta. Viņi var dibināt jaunu, bet ne tuvāk par 20 jūdzēm no jūras krasta. Kartāgieši , redzēdami ka ienaidnieka nodoms ir viņus iznīcināt un steidzas gatavoties nāves cīņai. No cietumiem palaida visus cietumniekus un atbrīvoja visus vergus ar noteikumu, ka tiem jāpiedalās pilsētas aizstāvēšanā. Kad pieliekot visas pūles, ir sagādāts nepieciešamais ieroču skaits, kara vadoni Hasdrubalu izsūta darboties ārpus pilsētas. Par pilsētas komandantu ieceļ šī vadoņa vārda brāli. Tagad romieši var nākt – kartāgieši ir sagatavojušies mirt kā varoņi.

148.gadā konsuliem neveicas ar Kartāgas aplenkšanu un nākamā gadā konsuls Emilians Scipions saņēmis no Romas pastiprinājumus, ieslēdz pilsētu no visām pusēm. Konsuls negatavojas strauji ieņemt pilsētu. Viņš cer, ka bads un ieroču trūkums darīs savu. Iekarojis vienu pēc otra visus Kartāgai pakļautos novadus, viņš panāk, ka pilsētā tiešām izceļas bads.

146.gada sākumā ir pienācis brīdis, kad var sākt uzbrukt aplenktajai pilsētai. Pēc briesmīgas cīņas romieši ielaužas Kartāgā, kuras ielas pildās līķiem un mirējiem. Uz senāta lēmuma romieši noposta Kartāgu un viņas akropoli līdz pamatiem. Tas pats liktenis piemeklē visas pilsētas, kas atbalstījušas Kartāgu viņas nāves cīņā. Kartāgas valsti pārvērš par Romas provinci.

Šajos kara gados Roma paplašina savus īpašumus arī miera ceļā.Pergamas ķēniņš Atals III, Filometors, mirdams novēl savu valsti Romas republikai, kas pārvērš Pergamu par Āzijas provinci. Romas robežas līdz ar to sniedzas no Atlantijas okeāna līdz Taura kalniem, Mazāzijas dienvidos, un no Alpiem līdz Atlanta kalniem.