Perudžīno
(1446 – 1524)
Perudžīno īstais vārds bija
Pjetro di Kristoforo Vanuči. Viņš bija itāliešu gleznotājs, kurš nāk no
Perudžas pilsētas Umbrijas, kas atrodas Toskānas dienvidos. No Perudžas arī
cēlies Perudžīno pieņemtais vārds.
Cik dažreiz nabadzība palīdz talantīgiem cilvēkiem
sasniegt pilnību jebkurā lietā, visskaidrāk redzams no Pjetro Perudžīno
darbības. Viņš pārcēlās no Perudžas uz Florenci, kur viņam nebija citas
guļvietas kā kaste un, kur viņš pa naktīm bez pārtraukuma mācījās savu amatu,
pielāgojoties savai mītnei. Viņš nejuta citu baudu, kā strādāt un patstāvīgi
nodarboties ar glezniecību. Pateicoties šausmīgai nabadzībai, viņš darīja tādas
lietas, uz kurām iespējams neskatītos, ja būtu iztikas līdzekļi eksistencei.
Viņš pastāvīgi atkārtoja kādu sakāmvārdu: "Pēc sliktiem laikiem būs labi
laiki, un māja ir jāceļ labos laikos, lai tajā dzīvotu sliktos."
Perudžas pilsētā vienam
nabagam, kuru sauca par Kristopāno piedzima dēls. Viņam tika dots vārds Pjetro,
kurš tika atdots par mācekli vienam Perudžas māksliniekam, kaut gan viņš nebija
īpaši talantīgs, bet izturējās ar lielu cieņu pret mākslu un labiem
māksliniekiem. Viņš visu laiku atkārtoja: "Pjetro, cik izdevīgi un cienīgi
ir nodarboties ar mākslu, nemitīgi skaitot gan veca, gan jauna mākslinieka
ienākumus." Tādā veidā virzot Pjetro mākslas pasaules izzināšanai. Un
pamazām viņā radās tieksme, kļūt par vienu no tādiem māksliniekiem, ja tik
liktenis viņam palīdzēs. Tādēļ viņš bieži izjautāja visus, kas braukājuši pa
pasauli, par to, kur vislabāk dzīvot mākslas cilvēkam. Viņa skolotājs atbildēja
vienu un to pašu, ka tieši Florencē cilvēki sasniedz pilnību visos mākslas
veidos, bet it īpaši glezniecībā, trīs iemeslu dēļ: 1) Florences gars ir tāds,
ka tajā talanti dzimst brīvi un neviens mākslinieks nav apmierināts ar viduvējiem veikumiem, 2) katram, kurš dzīvo
šajā pilsētā jābūt darbu mīlošam, tas nozīmē, ka viņam regulāri jāattīsta savs
talants un gaume, un visbeidzot jāmāk pelnīt nauda, jo Florencē nav tik daudz
plašu bagātu zemju, lai varētu neko nedarot, pabarot katru iedzīvotāju, 3)
milzīga tieksme uz slavu un cieņu jebkuras profesijas pārstāvjos, nav iespējams
palikt vienā attīstības līmenī ar citiem cilvēkiem vai pat zemāk. Ja cilvēks
tur pietiekami mācījies un sapņo ne tikai par to, lai dzīvotu kā lops, un ja
viņš grib palikt bagāts, tad viņam ir jāizbrauc no Florences un jātirgojas aiz
robežas ar saviem labas kvalitātes izstrādājumiem, kuri nes pilsētas vārdu.
Visu šo padomu iespaidā Pjetro devās uz Florenci ar mērķi sasniegt pārākumu un
pareizi izdarīja, jo viņa darbi vēlāk tika vērtēti ļoti augsti.
Mācījās viņš Andreā
Verrokkio vadībā. Klosterī San Mantīno
viņš uzgleznoja Sv.Jeronimu, saņemot augstu florenciešu vērtējumu, un slavinot viņu par to, ka
attēlojis šo Svēto kā tievu izžuvušu veci, un tik novājinātu, ka izskatās kā
anakomizēts līķis. Dažu gadu laikā mākslinieks ieguva tādu slavu, ka ar viņa
darbiem tika piepildītas ne tikai Florence un Itālija, bet arī Francija,
Spānija un citas valstis. Un tā kā darbi ieguva slavu un neaprakstāmu vērtību,
tad tos iepirka tirgotāji un veda pārdot uz ārzemēm uz dažādām valstīm ar lielu
izdevību sev.
Sv.Klāras mūķenēm viņš
uz koka virsmas uzgleznoja mirušo Jēzu
Kristu. Tik brīnišķīgi un neparasti, ka lika māksliniekam noticēt, ka viņš
(Perudžīno) tik tiešām ir apbrīnojams un izcils meistars.
Jēzus Kristus brāļu klosterī
ir saglabājušies tikai tie Perudžīno
darbi, kuri tika izpilditi uz koka. Freskas bija Florences aplenkuma laikā
iznīcinātas, bet koka plāksnes tika paslēptas.
San Džovannī baznīcā un
klosterī uz šīm koka plāksnītēm bija attēlots Jēzus Kristu dārzā un guļošie
apustuļi, bet uz citas – Kristus raudas, kā arī Makdalīna sišana krustā. Šīs
trīs koka plāksnītes stipri cietušas un sasprēgājušas, tur kur ir tumša vieta
un ēnas. Tas notika tāpēc, ka pirmais krāsu slānis (tiek uzklāti trīs krāsu
slāņi) nav līdz galam izžuvis, un ar laiku žūstot savelk augšējās kārtas un
izraisa tajās plaisas. Perudžīno to zināt nevarēja, jo tikai viņa laikā sāka
gleznot ar eļļas krāsām. Dažas savas gleznas klāja ar gaišzilu krāsu, kas
padarīja darbus krāšņākus un pilnīgākus. Pateicoties daudziem saviem darbiem
Perudžīno kļuva tik slavens, ka viņu uzaicināja uz Semu, kur San Frančesko
baznīcā viņš uzgleznoja lielu altāra gleznu, San Augustīno baznīcā vēl vienu
savu darbu, kur attēloja Jēzus sišanu krustā un vēl dažus Svētos. Drīzumā arī
San Gallo baznīcā – Sv. Jeronima grēku sūdzēšanu – uz koka plāksnes, kuras
šodien atrodas Sant. Jakobo Trofossī baznīcā.
San Pjetro Madžorī baznīcā virs kāpņu sānu durvīm tika uzgleznots –
mirušais Jēzus Kristus ar Sv.Jāni un Dievmāti. Darbs tika izpildīts tik rūpīgi,
ka tas ir saglabājies, neskatoties uz lietiem un vējiem, kā jauns. Perudžīno
gadu laikā ir apguvis gan fresku, gan eļļa krāsu daudzpusību, un prasmi strādāt
ar šīm krāsām. Santa Kročē baznīcā, kuras vārdā ir nosaukta arī pilsēta, ir
uzgleznojis – Raudas par Jēzu Kristu –, kurā attēlots mirušais Jēzus Kristus
divu figūru rokās. Izbrīna, ka krāsa uz freskas ir saglabājusies tik spilgta un
tik svaiga.
Bernandīno de Rossī,
Florences pilsonis, pasūtīja Perudžīno uzgleznot Sv.Sebastiānu, lai to nosūtītu
uz Franciju. Viņi abi norunāja par cenu simts monētas zeltā, bet pēc tam
Bernandīno pārdeva šo gleznu Francijas karalim par četrsimt zelta dukātiem.
Vallambrozā viņs uzzīmēja uz
koka plāksnes tēlu altārim, bet mācītājam Simonam del Borgo lielu gleznu uz
koka plāksnes. Darbs tika izpildīts Florencē, glezna tika aiznesta uz San
Džiljo baznīcu uz nesēju pleciem,kas maksāja lielu naudu. Uz Boloņju uz
San Dženī baznīcu Perudžīno nosūtīja koka plāksni ar dažādām
figūrām visā augumā un lidojošo Madonnu. Visa iepriekš minētā rezultātā
Perudžīno slava Itālijā un aiz tās robežām ātri izplatījās, un viņu uzaicināja
viņa augstība Siksts ceturtais uz Romu darbam kapellā, kopā ar citiem
lieliskiem māksliniekiem. Tur Perudžīno attēloja vienu dzīves epizodi ar Jēzu
Kristu, kurā viņš nodod atslēgas Sv.Pēterim, kuram blakus stāv divi svētie (šī
glezna ir saglabājusies, bet divas tālāk minētās nav); kā arī Jēzus Kristus
dzimšanu un kristīšanu; Mozus dzimšanu, kur Farona meita izņem no ūdens grozu,
kurā atrodas jaundzimušais, bet uz tās sienas,kur atrodas altārs viņš
uzgleznoja uz koka plāksnes Dievmātes tēlu, kur arī attēlots pāvests Siksts uz
ceļiem, taču šie darbi tika iznīcināti, kad pāvesta Pāvila trešā laikā siena
tika gatavota Mikelandželo gleznai – Pasauls gals. Perudžīno turpināja
apgleznot baznīcas Romā. Ar šiem mākslas darbiem viņš nopelnīja milzīgas naudas
summas. Pēc šī laika parioda viņš nolēma vairs neuzkavēties Romā, un atgriezās
savā dzimtajā Perudžas pilsētā, kur daudzās pilsētas daļās agleznoja koka
plāksnītes, zīmēja freskas, īpaši jāizceļ pils kapellas glezna, kas uzgleznota
ar eļļas krāsām uz koka plāksnes, kurā attēlota Dievmāte un citi Svētie. San
Frančesko del Montē baznīcā Pjetro apgleznoja divas kapellas ar freskām. Tādu
pašu darbu viņš veica San Frančesko baznīcā. Bet tā kā tās ir sliktākas par
viņa iepriekšējiem darbiem, tad var arī uzskatīt, ka tie pieder pie pirmajiem
gleznojumiem. San Lorenco viņš ir uzgleznojis dažādas freskas. Uz sānu sienām
lielu daudzumu Svēto, un zem katras figūras viņš parakstījies ar dažādu
izteicienu palīdzību, kas, viņaprāt, atbilst tēmai, bet vienā no rāmjiem viņš
izveidoja savu pašportretu, kurā Pjetro šķiet kā dzīvs, lejā parakstot savus
vārdus "Pjetro – lieliskais Perudžīnas mākslinieks. Ko zaudēja māksla, to
no jauna radīja viņš, gleznojot. Tas, kas viņā nebija, viņš no jauna
izveidoja" (DMD – 1500.g,) Tas ir vislieliskākais darbs, kuru slavē un cildina
visvairāk, un kas tiek augstu vērtēts arī šodien, kā tik izcila mākslinieka
piemiņa. Pjetro strādāja tik daudz (vienmēr bija aizņets darbā), ka ļoti bieži
gleznoja vienu un to pašu un galu galā visām figūrām piedēvēja vienu un to pašu
sejas izteiksmi. Bet tā kā tajā laikā parādījās Mikolandželo, Pjetro padzirdot
par viņu no citiem māksliniekiem, ļoti vēlējās ieraudzīt Mikekandželo
uzgleznotās freskas, bet, kad viņš tās ieraudzīja, tad saprata, ka tās aptumšo
viņa slavas lielumu. Viņš sāka apvainot asiem vārdiem visus māksliniekus, kas
bija godīgi strādājuši, par to Mikelandželo visu klātbūtnē teica, ka Perudžīno
mākslā ir dumiķis. Pjetro nevarēja piedot šo apvainojumu, un abi devās uz Goda
tiesu, no kurienes mākslinieks atgriezās bez uzvaras.
Šajā laikā Florencē mūki
vēlējās, lai viņiem būtu apgleznots glavenais altārs, ko veiktu pazīstams
mākslinieks. Tā kā šajā laikā Leonardo da Vinčī aizbrauca uz Franciju, viņš
vērsās pie mākslinieka Filipīno, kurš, uzgleznojot pusi vienas gleznas,
paredzēto divu gleznu vietā, nomira. Tad mūki piedāvāja darbu pabeigt
Perudžīno. Šodien šie darbi ir novākti un pārlikti pie citiem altāriem šajā
pašā baznīcā. No visiem daiļdarbiem saglabājušās tikai sešas gleznas ar dažiem
Svētiem baznīcas nišās, kuras uzgleznojis Perudžīno. Kad darbs tika pabeigts
jaunie mākslinieki viņu asi kritizēja, par to, ka viņš ir uzgleznojis tās pašas
figūras, kuras jau ir gleznojis agrāk. Pjetro draugi teica, ka viņš nespēj labi
strādāt skopuma vai laika trūkuma dēļ. Uz to viņš atbildēja šādi: " Es
taču uzgleznoju tās figūras, kuras jūs agrāk slavējāt un, kuras jums bezgalīgi
patika. Bet, ja jums tagad tās nepatīk un jūs neslavējat, ko es varu
darīt?" Taču tie turpinājā sāpīgi kritizēt gan ar sonetu, gan ar publisku
apvainojumu palīdzību. Jau būdams vecs, Pjetro aizbrauca no Florences uz
Perudžu, kur veica dažu fresku gleznojumus San Severo klosterī, kur arī
strādāja viņa skolnieks Rafaels Urbinskis. Perudžīno strādāja vairākās Perudžas
vietās. Viņš tāpat strādāja Fraltā un dažās citās Perudžas apgabala vietās,
īpaši Santas Marijas del Andželas baznīcā, kur viņš aiz Madonnas kapellas uz
sienas ar fresku palīdzību attēloja Jēzus Kristus noņemšanu no krusta. San
Pjetro baznīcas Melno mūku abatijā, Perudžā, viņš uzgleznoja uz galvenā altāra
darbu, kurā var redzēt apustuļus, kas pavēruši skatu uz debesīm. Šo gleznojumu
var uzskatīt par vislabāko darbu eļļā Perudžā. Šajā gleznā ir attēlotu trīs
notikumi no Kristus dzīves. Divi no tiem ir: kristības un augšāmcelšanās.
Tā kā Pjetro nevienam neuzticējās, viņam bija paradums,
dodoties uz iepriekš minēto Kastello un, atgriežoties Perudžā, vienmēr nēsāt
līdzi visu naudu, kāda tik viņam bija. Šī iemesla dēļ viņš tika aplaupīts vienā
no ceļošanas reizēm, bet tā kā viņš ļoti lūdzās laupītājiem, tad viņu atstāja
dzīvu. Vēlāk, pateicoties draugiem un sakariem, Perudžīno tika atlīdzināta
naudas summa, kura viņam tika nozagta. Taču neskatoties uz to, viņš gandrīz no
bēdām nomira. Pjetro bija diezgan neticīgs, un viņu nekādi nevarēja piespiest
ticēt dvēseles nemirstībai. Pretēji tam viņš ļoti spītīgi atteicās no dzīves
bez grēkiem. Visas cerības viņš atstājā likteņa ziņā, un par naudu būtu gatavs
noslēgt jebkādu darījumu, pat vismuļķīgāko. Dzīves laikā Pjetro sapelnīja
lielas bagātības. Tādēļ viņš Florencē cēla un pirka mājas, bet Perudžā un
Kastello iegādājās daudz nekustamā īpašuma. Par sievu viņš apņēma visskaistāko
meiteni un kopā izaudzināja bērnus. Viņš tik ļoti mīlēja savu sievu, ka, kā
baumo, pats viņu pucēja pirms iziešanas
uz ielas. Pjetro nomira 78 gadu vecumā, mēra epidēmijas laikā un ar lielu godu
tika apglabāts 1524. gadā (vecums nav precīzi zināms).
Pjetro savas dzīves laikā bija izmācījis savā gleznošanas
manierē daudzus meistarus, tai skaitā
vienu izcilu mākslinieku, kurš vēlāk pārspēja savu skolotāju, Rafaelu (1483 –
1520), kurš daudzus gadus strādāja kopā ar Pjetro un Džovannī del Santī, savu
tēvu. Viņa māceklis bija arī Pinturikkio, Perudžīnas mākslinieks, kurš pilnībā
pieturējās pie Perudžīno gleznošanas stila. Rokko Džopo, viņa māceklis, Florences
mākslinieks ir uzgleznojis daudzas gleznas ar Madonnas tēlu, portretus, kā arī
Siksta kapellā Romā. Pjetro audzēknis bija arī Montevarkī, kurš ir uzgleznojis
daudz gleznu San Džovannī di Valderdo un konkrēti Madonnas baznīcā "Piena
brīnuma notikumu". Pjetro audzēkņu vidū bija arī Džeriono no Pistojas, kā
arī florencietis Baččo Ubertīno, kura palīdzību ļoti plaši izmantoja pats
Pjetro. Kā piemēru var minēt Ubertīno gleznojumu ar spalvu "Jēzus Kristus
– sodāmais". Pjetro skolnieks tā pat bija Baččo brālis Frančesko. Viņš
izveidoja sīkas skūlptūras, patika groteskas, un tādēļ hercogam Kozimam viņš
apgleznoja visu kabinetu ar dzīvniekiemun retu augu attēliem. Tā pat viņš
veica dažādus uzmetumus paklājiem, kuri
pēc tam tika veidoti no zīda Viņa augstības pilij. Viens cits Pjetro audzēknis,
Džovanī, kurš pēc tautības bija spānis, vislabāk no visiem māksliniekiem, kuri
bija palikuši Perudžā pēc Pjetro nāves, gleznoja ar krāsām, taču citu skaudības
dēļ, ka viņš nav itālis, viņam nācās pārcelties uz Spoleto, kur uzgleznoja
daudz gleznu. Apprecējās ar meiteni no labas ģimenes un ieguva šīs pilsētas
pilsonību, kaut gan bija spānis. Bet vislabākais no visiem Pjetro mācekļiem
bija Andrea Luidžī ar pseidonīmu Indžeņjo, kurš jaunībā konkurēja ar Rafaelu
Urbinski. Pjetro vienmēr iesaistīja viņu vissarežģītākajos projektos. Visi
gaidīja, ka Andrea pārspēs savu skolotāju, taču smagas slimības dēļ kļuva akls.
Tomēr viņš nodzīvoja garu mūžu (līdz 86 gadiem), saņemot naudas pabalstu no
Pāvesta Siksta.
Nevienam no lielā daudzuma Pjetro Perudžīno audzēkņiem
neizdevās sasniegt to prasmi, centību un krāsu izmantošanas tehniku, kādu bija
sasniedzis viņš. To centās mācīties mācekļi no Francijas, Spānijas, Vācijas un
citām tālām zemēm. Pjetro darbi bija ārkārtīgi populāri, dārgi, profesionāli un
arī pieprasīti. Tie tika pārdoti uz visām pasaules malām līdz brīdim, kad
parādījās Mikelandželo ar viņam raksturīgo gleznošanas stilu.
 |
Pjetro dzīves un daiļdarbu apraksts pierāda, ka jebkurš mākslinieks, kurš nemitīgi strādā un mācās, pēc sevis atstāj mākslas darbus, kuri dzīvo ilgāk pa mākslinieku, kurš dzīves laikā sev ieguvis slavu, draugus un bagātību.
Izmantotā literatūra:
1.
Джорджо
Вазари "Жизнеописания", М.,"Искусство",1970
2.
"Большая
советская энциклопедия" 19,М.,"Сов. энциклопедия",1963
3.
"Latviešu
konversācijas vārdnīca" 16.sēj., 31811–31814lpp., Rīga,1992
4.
E.H.Gombrihs
"Mākslas vēsture", 314 –317lpp., Rīga: Zvaigzne ABC,1997
Attēli:
1.
http://www.kfki.hu/~arthp/bio/p/perugino/biograph.html
2.
http://www.artcyclopedia.com/artists/perugino_pietro.html
3.
http://www.abcgallery.com/P/perugino/perugino.html
4.
http://gallery.euroweb.hu/html/p/perugino/sistina/egypt.html
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru