PIEAUGUŠO PSIHISKĀS ATTĪSTĪBAS PERIODA RAKSTUROJUMS

Būtībā visa vispārīgā, ģimenes, sociālā psiholoģija ir par pieaugušajiem. Būtiskais pieaugušo psihes attīstībā ir sociālo lomu izpilde ģimenē, profesionālajā jomā, pretenziju un reālo sasniegumu proporcionalitātes ietekme uz emocionālo stabilitāti.

Pieaugušo psihiskās attīstības īpatnības psiholoģijā apskata no:

1)      fiziskās attīstības,

2)      sociālās attīstības,

3)      personības attīstības viedokļa.

Pieaugušo periodā personība sevi piepilda ne vairs nejauši, bet atbilstoši savai ”patībai” vai ievirzēm, meklē savām vajadzībām, iekšējai un ārējai motivācijai atbilstošas apmierināšanas iespējas.

Vispopulārākais ir E. Eriksona dotais modelis par cilvēka personības attīstību, kurā pieaugušajiem ir veltītas sekojoša pakāpes:

·         agrīnā  brieduma periods – vai nu tuvība, vai izolētība.

Atslēgvārds – mīlestība.

Labvēlīga iznākuma gadījumā  - spējas uzņemties saistības ar citiem un par citiem, uzticēt sevi citiem.

Nelabvēlīga  iznākuma gadījumā – izvairīšanās no citiem, no mīlestības un uzticēšanās, distancēšanās.

·         briedums – vai nu spēja radoši dzīvot, vai arī sastingums.

Atslēgvārds – gādība.

Labvēlīga iznākuma gadījumā – paplašinās interese par to, kas ticis radīts iepriekšējos periodos, par bērniem, par darbu, idejām.

Nelabvēlīga iznākuma gadījumā – ieslīgšana sevī, garlaicība un vispusējas attiecības ar citiem.

·         vecums – vai nu dzīves pilnība, vai bezcerības izjūta.

Atslēgvārds – gudrība.

Labvēlīga iznākuma rezultātā – neatkarīga interese par dzīvi, par sevi, paļāvība, pārliecība par to, ka dzīvei ir jēga, nebaidīšanās no nāves, nāves neizbēgamības akceptēšana.

Nelabvēlīga iznākuma rezultātā – riebums pret dzīvi, izmisums par tuvojušos nāvi.

Kopumā pieaugušo periods ir vecums, kad indivīds jūt un uzņemas atbildību par savu dzīvi.

FIZISKĀ ATTĪSTĪBA

Pieaugušie savu fizisko pilnību sasniedz apmēram 30 gadu vecumā. Tad sākas fizisko spēku samazināšanās, kas nav pārāk strauja. Brieduma gados palielinās tendence pieņemties svarā, tādēļ īpaša uzmanība jāpievērš pareizam uzturam un fiziskajiem vingrinājumiem.

Sievietes 40 gadu vecumā var pārdzīvot menopauzi. Sievietes pārdzīvo estrogēnās sekrēcijas samazināšanos, ovulācijas apstāšanos.

Vecākiem cilvēkiem pasliktinās sirdsdarbība, plaušu ietilpība, reākcijas ātrums, muskuļu spēks un motoriskā koordinācija, kā arī pavājinās dzirde, redze.

Vecumdienās pareiza diēta un vingrinājumi var palīdzēt uzturēt fizisko labsajūtu.

2.

KOGNITĪVĀ ATTĪSTĪBA

Pieaugušo periodā informācijas uzņemšanas ātrums samazinās. Veco cilvēku lielākā pieredze var kompensēt kognitīvo prcesu pavājināšanos. Kognitīvo  spēju samazināšanos saista ar smadzeņu šūnu zudumu. Veciem cilvēkiem tiek arī novērota Alcheimera slimība – tā sākas ar atmiņas zudumu, pacients aizmierst pēdējos notikumus, labāk atceras senākos notikumus. Slimībai progresējot tālāk var aizmirsties viss, beigās sākas personības identitātes sabrukums.

PSIHOSOCIĀLĀ ATTĪSTĪBA.

Sociālā attīstība turpinās arī:

·         agrīnajos brieduma gados – 20 – 40 gadiem;

·         vidējos brieduma gados – 40 – 60 gadiem;

·         vēlinājos brieduma gados – 60 un vairāk gados.

 Šis iedalījums ir pamatots ar cilvēka dzīves periodiem, kas saistās ar darbu, laulību, bērna audzināšanu un aiziešanu pensijā. Par nozīmīgām uzskata arī nejaušību ietekmes.

Agrīnie brieduma gadi.

Agrīnajam pieaugušo periodam (22 – 28 gadiem) raksturīga sevis piepildīšana sociālajā vidē: karjerā, laulības dzīvē vai ģimenē. Šajā perioda cilvēki parasti ir aizņemti ar saistību izpildi vai uzsākšanu, pienākumu uzņemšanos, izveidošanu, sasniegumiem. Šie cilvēka dzīves gadi ir aktivitātes, darbīguma periods.

Šis periods īpaši svarīgs mūsdienu sievietēm, jo pēdējos gados pieaug to sieviešu skaits, kuras pirmajā vietā izvirza karjeru, izglītību, nevis laulības vai mātes pienākumu uzņemšanos. 20 – 30 gadu vecumu sievietes galvenokārt “balansē” starp karjeru un ģimeni.  Izmaiņas sākas  ap 30 gadiem, periodu starp 28 – 34 gadiem sauc par krīzes periodu.  Šajā laikā sieviete sāk uzdot jautājumus sev par līdzšinējo dzīvi – vai vērtības, to izpratne, nodibinātie sakari, uzņemtās saistības, dzīves sasniegumi, darbs, profesija ir tas, ko viņa vēlējusies ? Šajā laikā sievietes var sākt analizēt un pārskatīt attiecības ar tuvākajiem cilvēkiem, karjeru, darbavietu, kolēģiem, var mainīt darbavietu, ārējo izskatu, dzīves stilu, iegūt izglītību.  30 gadu sākumu pavada īpaša izjūta – tūlīt kaut kas jāmaina, citādi būs par vēlu !

Periodu starp 35 – 40 gadiem uzskata par pašu produktīvāko sievietes dzīvē, sieviete var sasniegt maksimumu savā profesionālajā nozīmīgumā, karjerā, attiecībās.

Šajā periodā cilvēks rada bāzi savai turpmākajai dzīvei – gan profesoinālo, gan materiālo. E.Ēriksons piekrita, ka spēja mīlēt ir nozīmīgs aspekts jaunākajā pieaugušo periodā. Viens no pirmajiem šī perioda uzdevumiem ir radīt tuvību un intimitāti.  Cilvēka psihē šajā periodā jābūt tādām psihiskajām kvalitātēm kā spēcīgai emocionālās piesaistes izjūtai un personiskas uzticēšanās izjūtai. Tiem pieaugušajiem, kuriem ir spējas veidot ar citiem tuvas uzticēšanās izjūtas, pozitīvi atrisinājusies arī identitātes atrašanas problēma.

Pieaugušo periodā sociālās attiecības galvenokārt  pētītas sakarībā ar ģimeni. Ģimenes psiholoģija apskata arī pieaugušo attiecības.  Kā liecina pētījumu – laimīgākas būs ģimenes, kurās neviens no partneriem nedonimē pār otru.  Ģimenes, kurās dominē sieva, ir nelaimīgākas nekā ģimenes, kurās dominē vīrs. Diemžēl ģimenes laime ir iluzora, kā liecina pētījumu, apmēram puse ģimeņu tiek sķirtas.

3.

Lielākā daļa pieaugušo agrīnajos pieaugušo perioda gados kļūst par vecākiem. Bērnu audzināšana var kļūt par vienu no lielākajiem priekiem pieaugušo periodā, bet arī par vienu no lielākajiem stresa iemesliem.

Vidējie brieduma gadi.

Mūsdienās uzlabotie sadzīves apstākļi ir paildzinājuši, dubultojuši vidējo dzīves ilgumu, šī perioda galvenā problēma ir atrisināt konfliktu starp divām iespējamībām – starp “spēju radīt” un “stagnāciju”.

Tie, kuri sasniedz spēju radīt, ir mazāk vērsti uz sevi, vairāk uz citiem. No 30 – 40 gadiem cilvēki sasniedzsavu radošo spēju, karjeras iespēju virsotni. Šie gadi ir produktīvākie.

Sievietēm sākas jauna emocionālā krīze, kas saistīta vai nu ar to, ka bērni aiziet no mājām, vai ar  klimaksu. Precētas sievietes, to kompensējot, cenšas atrast iepriecinājumu citur – ārpus mājas, meklē citus pašapliecināšanas variantus.  Sievietes var mainīt nodarbošanos, īpaši tās, kuras no 20 – 30 gadiem sēdējušas mājās un audzinājušas bērnus. Šīm sievietēm vairs nepietiek ar mātes un sievas lomu kā dzīves jēgu, viņas grib justies kā “personības, kā sievietes, cilvēki”.

Vīriešiem ap 40 gadiem ir līdzīga krīze kā sievietēm ap 30 gadiem, kas sasaucas ar E. Eriksona teoriju par sociālo un personīgo sasniegumu pretstatīšanu un koncentrēšanos uz nākotnes veidošanu – “mērķa veidošanu”. Personības, kuras mērķi nesasniedz , cieš neveiksmi, sarūgtinājumu, raizes par dzīvi, par sevi kopumā.

Pēc krīzes, apmēram 45 gadi vīriešiem un sievietēm, lielākajai daļai iestājas stabilitātes periods, stabilitāte, kādas nav bijis vēl nevienā attīstības periodā. Šajā laikā cilvēki apzinās savas prasmes, dotības, talantus, viņu radītais saniedz maksimumu, cilvēki bauda dzīvi. Ja pusmūžā nav nekas piepildīts, tad iestājas vispārēja vienaldzība, neapmierinātība, negatīvisms, depresija, frustrācija, kas var pāraugt agresivitātē vai nu pret sevi (alkoholisms), vai pret citiem.

Vecums, vēlīnie brieduma gadi.

Tā kā arvien vairāk cilvēku dzīvo pāri 70 gadiem, attīstības psiholoģija pievēršas gerontoloģijai. Pieaugot veco cilvēku skaitam pasaulē, pieaug rūpes par viņu fiziskajām un psihosociālajām vajadzībām.

 Pēc 55 gadiem cilvēki citādāk sāk izjust laika ritējumu un vērtības, sāk apsvērt prioritātes, kas ir svarīgāk – vai viņš pats, vai dzīves biedrs, bērni, mazbērni., draugi. Vecumdienās arī cilvēks gūst atpakaļ to, ko izveidojis iepriekš.

Pēc E Eriksona – dzīves beigu daļai, labākajā gadījumā, var būt dzīves pilnīguma izjūta, veseluma izjūta – mērķi sasniegti, dzīve labi nodzīvota. Sliktākajā gadījumā – vecumdienas paiet bailēs par tuvojošos nāvi un nožēlu, dzīves bezjēdzības izjūtu.

Veciem cilvēkiem var novērot tādu pat psihisko īpatnību kā bērniem – infantīlismu un emocionālo autismu – ja vecs cilvēks nodzīvojis ne pārāk piepildītu dzīvi. Psihes aizsargmehānismu darbības rezultātā dzīvo tikai šodienai, šim mirklim, runājot iecentrējas uz kādu vienu nenozīmīgu lietu, notikumu, jo par pagātni nav ko runāt, bet par nākotni nav vērts vai bail pieminēt.

Fiziski un garīgi veseliem cilvēkiem vēlīnie brieduma gadi  tiek saukti par “atvasaru”. Jaunākie pētījumi liecina, ka personības izaugsme var turpināties arī pēc 60 gadiem.