RĪGAS PEDAGOĢIJAS UN IZGLĪTĪBAS

VADĪBAS AUGSTSKOLA

Skolvadības fakultāte

REFERĀTS

Izglītības filozofijas vēsturē

Pietisma pedagoģijas filozofija Vācijā

Rīgā 1998

Pietisma izcelšanās

               

                Sākumā, cīnoties ar katolicismu, protestantisms bija dziļas reliģiozitātes apgarots. Taču, ar laiku, līdzīgi katolicismam, tas kļuva neiecietīgs un ievirzījās sausa dogmatisma gultnē, līdz ar to nospiežot garīgo dzīvi ne mazāk kā agrāk katolicisms. Sausais dogmatisms un neiecietība nevarēja apmierināt cilvēkus ar vēlmi uz brīvu un cildenu sirdsdzīvi. Tāpēc protestantismā radās reliģiskas kustības, kas veltīja uzmanību jūtu kultūrai, sirdsdzīvei un vispār iekšējās dzīves izkopšanai. Šie reliģiskie novirzieni vēsturē pazīstami ar vārdu misticisms. 17.gs. radās praktiski darbīgais misticisma novirziens - pietisms (pietas - dievbijība), kas nodarbojās ar dievbijības ieaudzināšanu un izkopšanu sevī un citos cilvēkos. Šī reliģiskā kustība radās arī tāpēc, ka gandrīz visu 17.gadsima otro pusi plosījās briesmīgais 30 gadu karš (1618.- 1648.), kas galīgi izpostīja lielu daļu vācu zemes. Dabīgi, ka smagu politisku pārdzīvojumu laikā cilvēka gars bēg no nepanesamās dzīves, nodziļinās sevī, lai rastu nepieciešamo apmierinājumu.

Pietisma būtība

                Pietisti novērsās no sausajām protestantu reliģiskajām dogmām un formulām un galveno uzmanību pievērsa cilvēka iekšējās dzīves, jūtu un gribas izkopšanai, jo pēc viņu domām, reliģijas pamats un galvenais kristiešu uzdevums ir darbīga dievbijība, cieša tikumu disciplīna, iekšējā atmoda un dvēseles labošana. Bez tam, pietisms, līdzīgi citiem reliģiski mitiskiem novirzieniem, lūkojās diezgan drūmi uz cilvēka tikumisko dabu. Pietisti uzskatīja, ka šo dabu grēks tiktāl samaitājis, pat bērnā, ka to var labot tikai ļoti cieša kristiešu disciplīna. Skaidrs, ka šai disciplīnai jāiesāk darboties pēc iespējas agrāk, kamēr dabas kroplība nav paguvusi attīstīties un nostiprināties. No šejienes izriet arī pietistu uzmanība, kas veltīta audzināšanai, un viņu mācības ietekme uz audzināšanu.

                Pietisti cieši rūpējas, lai savas mācības garu ievestu bērnu audzināšanas darbā. Protestantisma vienpusīgās, sausās dogmu iekalšanas vietā pietisms cenšas ieviest skolā īstu kristiešu sirds un gribas kultūru. Jau Komenskis savā “Didaktikā” asi uzstājās pret intelektuālismu skolās: “tikai redzama centība iemācīt daudz zināšanu, saprāta dresūra, bet cilvēka uzvedības un rīcības vadītājiem sirds un gribas, tikumības un dievbijības attīstībai un nostiprināšanai, nepiegriež nekādas vērības.” Pietisms pilnīgi pieslienas Komenskim un mēģina radīt jaunu audzināšanas sistēmu, kurā galvenā vērtība pievērsta sirds un gribas attīstībai ar kristieši dievbijību pamatā.

                Pietisms stāda audzināšanu augstāk par mācību, sirds un gribas attīstību - augstāk par izglītību. Kā reliģiski praktisks virziens, atzīstot arī sabiedriskās dzīves praktiskās intereses, pietisms mēģina arī pašu mācību nostādīt uz citu ceļu, tuvināt viņu sabiedriskai, praktiskai dzīvei. Jo protestantu zinātniskā humāniskā izglītība izrādījās gluži nepietiekoša un tā nespēja vairs apmierināt radušās dzīves prasības. Tāpēc pietisti mēģināja mācībai dot praktisku nokrāsu.

                Pretēji tā  laika vienpusējai filoloģiskai izglītībai pietisti ierādīja izglītības programmā redzamu vietu reālām zinātnēm un, bez tam, mēģināja skolās ieviest amatu mācību. Atpūtas laikā viņi vadāja savus skolniekus pa darbnīcām, lai skolēni iepazītos ar dažādiem amatiem, iemācītos strādāt kādu darbu. Sevišķu vērību piegrieza papes, stikla un koka apstrādāšanas darbiem. Skolās tika ieviesti rokdarbi. Uz šiem pamatiem vēlāk Pestalocijs radīja savu jauno darba skolu. Tuvinot mācību praktiskai dzīvei, pietisti balstās uz Komenska atziņām. Viņš prasīja, lai mācās no lietām un faktiem, savā tautas skolas plānā prasīja, lai skolniekus iepazīstinātu ar dažādiem amatiem.

                Netika atstāta novārtā arī skolotāja loma audzināšanas procesā. Lai skolniekos vispirms attīstītu dievbijību un labu gribu, pietisti piegrieza lielu vērību skolotāju personībai, viņu personīgās dzīves dzīvam piemēram. Nedrīkstēja būt tā, ka skolotāja dzīve nebalstās uz dziļiem tikumiskiem principiem, pretējā gadījumā, ko gan viņš varētu iemācīt saviem audzēkņiem. Skolnieku tikumiskā un reliģiskā audzināšana bija jāsaskaņo ar paša skolotāja pašaudzināšanu un pašizglītību.

                Pietisti cieši turējās pie kristiešu uzskata, ka vajag ieviest vispārīgu mācību un audzināšanu, neizslēdzot bāreņus, trūcīgos un arī sievietes. Pietisti bija pirmie, kas atvēra bāreņu patversmes. Viņi uzskatīja, ka arī atstātie bērni un bāreņi ir jāaudzina un jāmāca, lai viņi varētu pievienoties īstu kristiešu draudzei. Šo kristiešu sabiedriskās aidzināšanas ideju “par bāreņu audzināšanu” vēlāk attīsta Pestalocijs.

                Lai pilnīgāk varētu iepazīties ar pietistu audzināšanas būtību un formām, es aplūkošu visievērojamākā pietistu pedagoga Augusta Frankes darbību un viņa pietiskās mācību iestādes.

Augusts Franke

                Augusts Franke ir dzimis Lībekā 1663.gadā. Viņš mācījies Gotas ģimnāzijā, studējis teoloģiju un filozofju Erfurtes un Ķīles universitātēs. Reliģiozitātes iedvesmots un pietiski noskaņotu draugu iedvesmots, Franke kļuva par dedzīgu pietisma dibinātāja - Špēnera - piekritēju.

                Jēkabs Špēners (1635. - 1705.), kurš bija mācītājs uz Mainas un Berlīnē, ar savām svētrunām bija guvis slavu. Viņš dedzīgi cīnījās, lai atsvabinātu baznīcu un skolu no sholastikas važām. Špēners mācīja, ka īsts kristietisms izpaužas ne zināšanās, bet izpildījumā. Tāpēc kristieši jāmudina uz “nesavtīgas mīlas darbiem, apmierināt savas dusmas par ciestām pārestībām, atturēties no atriebības, uz labsirdību, uz tuvāku mīlestību un iecietību”. Špēners aizstāvēja vienkāršu, jaunatnes garam atbilstošu mācības metodi (katehizāciju). Viņš vēlējās, lai skola izglīto ne tikai zinātniekus, bet labus cilvēkus.

                Būdams vēl jauns docents, Franke atver Leipcigā “Collegium philobiblicum”, kurā pa vakariem noturēja reliģiskas sarunas svēto rakstu paskaidrojumiem pietisma garā.

                Meklējot lielāku brīvību reliģiski pietiskai darbībai, Franke aizbrauc uz Erfurti, kur strādā kā evanģēliskās draudzes mācītājs, taču ortodoksālo luterāņu spiests viņš drīz atstāja Erfurti un nokļūst Halles jaundibinātā universitātē par austrumu valodas profesoru un mācītāju. Te arī iesākās Frankes sekmīgā, labdarīgā izglītības darbība. Viņš iesāka ar to, ka trūcīgiem bērniem palīdzēja samaksāt iknedēļas maksājamo skolas naudu. Taču tā kā šo labdarības veidu daži izlietoja ļaunprātīgi, tad Franke nodomāja pats atvērt skolu trūcīgiem bērniem. Viņš nopirka grāmatas, pieaicināja par nelielu samaksu trūcīgu studentu, lai tas 2 stundas dienā mācītu bērnus. Drīz vien šinī labi vadītā trūcīgo bērnu skolā daži pilsoņi vēlējās nodot savus bērnus mācībā par maksu. Tā līdz nākošai vasarai bērnu skaits pieauga līdz 50. Tad Franke skolai sagādāja sevisķas telpas, atdalot trūcīgos no maksātspējīgiem. Tādā vaidā no vienas skolas izauga divas - trūcīgo bērnu skola un “pilsētas skola”. Drīz pie Frankes griezās vecāki no citām pilsētām, lai ieteiktu viņiem labus audzinātājus. Tā kā tādu audzinātāju Frankem nebija, viņš ieteica vecākus sūtīt bērnus uz Halli, kur viņi varēs mācīties viņa vadībā. Mācības iesāka ar trīs bērniem, kurus mācīja studenti kāda Frankes skolnieka uzraudzībā un vadībā. No šī graudiņa attīstījās “Paidagogiums” (skola augstāko šķiru bērniem). Taču redzot trūcīgo bērnu ārpuskolas dzīves tikumību postošos apstākļus, Franke apņēmās bez vecāku uzraudzības palikušos bērnus pavisam pieņemt savā apgādībā, ierīkojot viņiem sevišķu patversmi. Tā izveidojās bāreņu nams. Drīz vien Franke atvēra skolu tādiem bērniem, kuru vecāki vēlējās, lai viņi vēlāk turpinātu izglītību universitātē. Uz šo skolu pārcēla arī apdāvinātākos bāreņus. Tā radās latīņu skola “Latinia”. Pēc tam vēl tika atvērta audzināšanas iestāde turīgu vecāku meitenēm - sievieðu paidagogiums. Visām minētām iestādēm tika uzcelta māja, tām atvēra arī savu aptieku un tipogrāfiju. Frankes dzīves pēdējā gadā visās iestādēs kopā mācījās 2000 skolnieku un skolnieču, tajās strādāja 167 skolotāji un 8 skolotājas. Bez tam 200 studentiem katru dienu izsniedza bezmaksas pusdienas.

                Franke miris 1727.gadā. Savus pedagoģiskos uzskatus viņš ir izteicis grāmatā “Īss elementārs vadonis”, kā izaudzināt dievbijīgus un gudrus kristiešus.

Frankes pedagoģiskie uzskati

                Pēc Frankes domām, audzināšana ir audzinātāja iedarbība uz audzēkņa gribu. Kristiešu audzināšana ir audzinātāja iedarbība uz gribu, nolūkā, saskaņot tās darbību ar Dieva gribu. Kā tas izdarāms? Pirmkārt, audzinot bērnus īstā dievbijībā, izveidojot vajadzīgo   sirds un gribas noskaņojumu. Otrkārt, pamācot un vadot to īstu kristiešu gudrībā.

                Dievbijības ieaudzināšanu bērnos veicina skolotāja, vecāku un citu pieaugušu cilvēku priekšzīme. Šim nolūkam noder arī katehizācija un pamatmācība kristiešu reliģijā, šo mācību pavada stāstu lasīšana no vecās un jaunās derības un no dzīves.

                Audzinot jāskatās, lai audzēkņos neattīstītos tādi trūkumi un netikumi kā skaudība, lepnība, bet jāveicina patiesības mīlestība, paklausība un uzticība. Arī šeit labākais līdzeklis ir laba priekšzīme un pasargāšana no sliktas priekšzīmes.

                Lai bērni nepierastu pie slinkuma, jālūko viņu brīvo laiku derīgi un patīkami izlietot. Taču Franke nepiekrīt ne mūzikai, ne komēdiju izrādēm. Lai ieaudzinātu dievbijību, viņi jāmāca Dievu lūgt, šai mācībai jābūt patīkamai un mīlestības apgarotai, sodi reliģijas mācībā nav pielaižami, bet ja bērni uzvedas pārāk rupji un izlaidīgi, viņus var sodīt.

                Kristiešu gudrībā bērni mācās, iemācīto praktiski izlietojot. Visas zināšanas nāk bērniem par labu, tās izglīto sirdi un prātu. Šim nolūkam Franke sevišķi ieteic vēsturi un labu rakstnieku darbus.

                Lai piesaistītu tik ļoti vajadzīgo jaunatnes uzmanību, Franke prasa mācīt skaidri un dzīvi, lietojot parauga līdzekļus. Iemācītais jānostiprina ar atkārtošanu un dažādiem vingrinājumiem.

               

Mācību un audzināšanas iekārta pietistu skolās

                Zemākās bāreņu un mātes valodas skolās bērni mācījās 7 stundas dienā, neizslēdzot svētku dienas. Arī garāku brīvlaiku nebija. Audzināšanas un mācības uzdevums šeit bija vērst bērnus pie īstas dzīvas Dieva un Kristus atziņas, izaudzināt viņus par īstiem kristiešiem. Tāpēc galvenā vērība tika pievērsta reliģijas mācībai. No 7 mācības stundām 4 bija atvēlētas reliģijas mācībai, pie tam katru dienu 1 stundu skolēniem un skolotājiem vajadzēja piedalīties kopējos dievvārdos baznīcā.          Ar nopietno reliģisko garu saskanēja ļoti stingra disciplīna. Pietisti maz uzticējās cilvēka dabai, maz paļāvās arī uz ģimenes atbalstu bērnu audzināšanā. Tāpēc skolā bērnus ļoti cieši uzraudzīja. Visu, kas varēja pamudināt uz izpriecu nepaklausību, piemēram, mūzika, dažādas teātra izrādes, pat rotaļas, bija cieši noliegtas. Tāpat no skolas bija izmests viss, kas varētu veicināt skolēnos godkārības attīstību, piemēram, uzslavas, balvas u.t.t. Bērnus radināja par visu augstāk stādīt tikumību un dievbijību. Praktiski pietistu skolās no bērniem prasīja pārāk daudz un pret viņiem izturējās pārāk stingri.

                Tā kā tikumības un dievbijības audzināšanā bērnos lielu lomu izrāda laba priekšzīme, tad bērniem un skolotājiem vajadzēja padoties vienādai kārtībai. Katru nedēļu notika pedagoģiskās padomes apspriedes, kas iesākās un beidzās ar lūgšanu, tāpat kā mācība bērniem. Skolotājiem vajadzēja mīlēt Kristu un stāvēt tālu no pasaules. Tam vajadzēja izpausties viņu uzvedībā: “viņi nedrīkstēja pārāk skaļi smieties, jokot, pārāk brīvi sarunāties. Vajadzēja valkāt vienkāršas drēbes, atteikties no pīpēšanas, nekārot labāku ēdienu, pret sievietēm neizturēties pārāk familiāri u.t.t.”.

                Blakus reliģiskai mācībai liela uzmanība tika pievērsta reāliem priekšmetiem un praktiskām zināšanām. Dabas zinātnes skolniekiem tika pasniegtas lielākoties ārpus stundām - pastaigājoties, apmeklējot darbnīcas un muzejus. Brīvā laikā skolnieki adīja, vērpa un darīja citus derīgus darbus. Reāliem un praktiskiem darbiem bija ierādīta vieta arī augstākās pietistu skolās. Halles “Paidagogiumā” bez valodas mācības skolēnus iepazīstināja ar dabas vēsturi. Te bija ierīkots pat dabaszinātniskais muzejs, ko allaž papildināja ar misionāru savāktiem retumiem. Ar fiziku iepazīstināja caur eksperimentiem, ar anatomiju, sagraizot miroņus. No pietistu pedagoģijas attīstījusies arī vācu reālskola - pirmo ekonomisko skolu atvēra Frankes skolnieks 1747.g.

Pietisma nozīme izglītības vēsturē

                Pietisms ievērojami iespaidoja skolas organizāciju ne tikai Vācijā, bet arī citās zemēs. Sekojot Frankes priekšzīmei tika atvērtas bāreņu patversmes Stokholmā, Londonā, Maskavā un Pēterpilī; augstāka tipa sieviešu skolas, kollēģijas un skolas trūcīgo ļaužu bērniem - Karalaučos, Nirnbergā un citur. Vācijā atjaunojās tautas skola, kas bija daudz cietusi 30.g. karā.

                Mazāka nozīme izglītības vēsturē bija pietistu pedagoģiskai sistēmai ar tās īpatnējo reliģiski tikumisko režīmu un disciplīnu. No sākuma tā gan izpelnījās vispārēju uzmanību un vācu pietismam tika pareģots ilgs mūžs. Bet dievbijība, kā spriež audzināšanas vēsturnieki, ir garīgas apdāvinātības veids, kas tikai tad sasniedz īstu spožumu, kad tās cienītāji ir ar sirdi un dvēseli dievbijīgi, bet cilvēkos bez vajadzīgas sirsnības un apgarotības viņa izvēršas par liekulību un šauru formālismu un zaudē nozīmi pie labi domājošiem godīgiem cilvēkiem. Tā arī notika ar pietismu. Tāpēc pietisma pedagoģijai drīz vien vajadzēja dot vietu citai pedagoģijai ar citiem uzskatiem par cilvēka dabu. Tā bija filantropistu pedagoģija ar ticību cilvēka dabai, tās labiem dīgļiem un tīrībai.

Izmantotā literatūra

Obšteins K., Pedagoģijas vēsture, R., 1929, 1.sēj.