Plānošana ir sagatavošanās nākotnes
tirdzniecībai, apsverot dažādas alternatīvas un izšķiroties par izdevīgāko.
Plānošana nozīmē nākotnē virzītu lēmumu pieņemšanu, ar kuriem ir noteikta
kopējā procesa un tā posmu norise uzņēmumā.
Plānošana ir veicamo darbību un uzdevumu
satura un izpildes kārtības noteikšana uzņēmējdarbības mērķu sasniegšanas
nolūkā.
Plānošana ir sistemātisks uzdevums un darbu
formulēšanas process. Tas ir process, kurā nenoteiktības apstākļos par
obligātām nosaka tās darbības, kuras ir veicamas tuvākajā laikā, bet nākamajiem
periodiem tiem paredzētas alternatīvas jau atkarībā no konkrētiem apstākļiem.
Plānošana ir sistemātiska lēmumu pieņemšanas
procesa sagatavošana; mērķu, uzdevumu un veicamo pasākumu noteikšanas process.
Vadītājam ir jānosaka:
·
kas jādara;
·
kad jādara;
·
kas to darīs;
Plānošanas sistēmā ietilpst visu uzņēmuma
nodaļu plāni, tas ir – noieta, sagādes, investīciju, finansēšanas plāni utt.
Uzņēmuma plānošanu var
iedalīt īstermiņa (līdz vienam gadam), vidēja termiņa (1-5 gadiem) un
ilgtermiņa plānošanā (vairāk par 5 gadiem). Pēc hierarhijas plānošana iedalās
mērķa, stratēģiskajā un operatīvajā plānošanā.
Mērķa plānošanā ietilpst
augstākā mērķa un tam pakārtoto mērķu noteikšana un līdz ar to arī mērķu
sistēmas izveide.
Stratēģiskās plānošanas
uzdevums ir principiāla rīcības plāna izveide, pēc kura uzņēmumam jānodrošina
ieņēmumi, konkurētspēja un citu pamatmērķu sasniegšana. Veidojot stratēģisko
plānu, līdz ar uzņēmējdarbības vides analīzi jāveic arī uzņēmuma stipro un vājo
vietu analīze. Stratēģiskās plānošanas rezultāts ir vispārēja uzņēmuma
stratēģija, pēc kuras tiek virzītas visas uzņēmuma aktivitātes. Stratēģiskās
plānošanas nozīme ir ilgtermiņa organizācijas vai uzņēmuma darbības
nodrošināšana.
Operatīvā plānošana nosaka
konkrētus pasākumus atsevišķu stratēģijas posmu realizācijai.
Plānošanas procesa mērķi un uzdevumi
Kāpēc nepieciešama
uzņēmuma attīstības plānošana?
·
drošībai – plānošana samazina
risku;
·
sekmīgai darbībai – labāki
panākumi;
·
darbu koordinācijai.
Jebkurš uzņēmums nosaka
savas darbības galvenos virzienus un ražošanas attīstības proporcijas, ņemot
vērā uzņēmuma materiālo bāzi un tirgus pieprasījumu.
Plānošanas mērķi dažādos
uzņēmumos var būt dažādi. kļūdains ir uzskats, ka iekšējo plānošanu veic tikai
lielās firmās, tomēr iekšējās plānošanas nozīme var būt atkarīga no uzņēmuma
veida un lieluma.
Plānošanas mērķis ir
izstrādāt uzņēmējdarbības mērķu sasniegšanas darbu vai uzdevumu sarakstu,
saskaņojot to ar uzņēmuma rīcībā esošajiem resursiem to uzdevumu izpildei. Lai
plānošana būtu kvalitatīva, ir nepieciešama vispusīga, plaša un patiesa
informācijas bāze par situāciju uzņēmējdarbības mikro- un makrovidē.
Plānošanas mērķis ir
sniegt atbildi uz šādiem jautājumiem:
·
kad ir jāuzsāk un jāpabeidz
darbu izpilde, lai izmantotu visas labvēlīgās iespējas, piemēram, īslaicīgu
cenu celšanos produkcijai, darbaspēka cenas svārstības u.c.;
·
kāda būs darba beigšanas
termiņa ievērošanas garantija;
·
kādai jābūt organizatoriskai
struktūrai uzņēmumā kopumā un tā apakšnodaļās.
Stratēģiskās plānošanas
mērķis ir sniegt kompleksu, zinātnisku problēmas pamatojumu, ar kuru var
sastapties uzņēmums gaidāmajā periodā. Uz šā pamata tiek izstrādāti uzņēmuma
attīstības rādītāji plānotajam periodam.
Tālāk tiks apskatīti pieci galvenie plānošanas mērķi.
1.
Plāns kā ekonomiska prognoze. Jebkura uzņēmuma vadībai
ir jāzina, kādi ekonomiskie resursi vajadzīgi šo uzdevumu izpildei, konkrēti –
kapitāla piesaistīšanas plānošana, investīciju apjoma noteikšana u.c.
2.
Plāns kā kontroles pamats. Realizējot noteiktos plānus,
jāreģistrē uzņēmuma darbības faktiskie rezultāti. Salīdzinot faktiskos
rādītājus ar plānotajiem, tiek veikta tā saucamā budžeta kontrole. Te liela
vērība tiek veltīta tiem rādītājiem, kuri nesakrīt ar plānotajiem, un tiek
analizēti noviržu iemesli. tādā veidā tiek papildināta informācija par visām
darbības jomām. Budžeta kontrole ļauj noskaidrot, kāpēc daži uzņēmējdarbības
plāni tiek pildīti neapmierinoši, bet var paredzēt arī tādu situāciju, kad
izrādīsies, ka pats budžets ir sastādīts uz nereālu rādītāju pamata. Abos
gadījumos vadība būs ieinteresēta informācijas ieguvē, lai veiktu nepieciešamās
darbības un mainītu paņēmienus plānu izpildei.
3.
Plāns kā koordinācijas līdzeklis. Budžets
(plānotais) ir vērtības rādītājos izteikta darbības programma ražošanā, sagādē
un gatavās produkcijas noietā. Darbības programmā ir jānodrošina laika un
funkcionālā koordinācija (saskaņošana) atsevišķu pasākumu starpā.
4.
Plāns kā uzdevumu noteikšanas pamats. Izstrādājot
plānu nākamajam periodam, lēmums jāpieņem savlaicīgi, līdz darbības sākumam
šajā periodā. Šinī gadījumā ir lielāka varbūtība, ka plāna izstrādātājiem
pietiks laika alternatīvu priekšlikumu izvirzīšanai un analīzei. Pretējā
gadījumā uzņēmums riskē iet pa mazāko pretestības ceļu un tas ir bīstami.
5.
Plāns kā pilnvaru deleģēšanas līdzeklis. Apakšvienības
plānu atzīšana no uzņēmuma vadības puses ir signāls tam, ka turpmāk operatīvie
lēmumi tiek pieņemti šīs apakšvienības līmenī (decentralizēti), ja tie neizriet
no uzņēmuma kopējā plāna noteiktajiem ietvariem. Ja plāns apakšvienības līmenī
netiek izstrādāts, tad diezin vai uzņēmuma vadība būs noskaņota operatīvo
lēmumu pieņemšanas procesa decentralizācijai.
Tādejādi plānošanas nozīme izpaužas
savlaicīgā iekšējo un ārējo faktoru izzināšanā, lai nodrošinātu labvēlīgus
apstākļus uzņēmuma normālai funkcionēšanai un attīstībai. Plānošana paredz
pasākumu kompleksa izstrādāšanu, ņemot vērā katras apakšvienības iespējas
visefektīvāk izmantot esošos resursus. Tāpēc plānošanas uzdevums ir nodrošināt
savstarpējo saikni starp atsevišķām struktūrvienībām, iekļaujot tās vienotā
tehnoloģiskā ķēdē. Šī darbība balstās uz patērētāja pieprasījuma prognozēšanu,
analīzi un resursu novērtēšanu. Tas rada nepieciešamību sasaistīt plānošanu gan
ar mārketingu, gan ar kontroli, lai varētu pastāvīgi koriģēt rādītājus ražošanā
un produkcijas noietā, ja radušās izmaiņas pieprasījumam tirgū.
Nepieciešamību plānot
mūsdienās uzņēmumos rada šādi apstākļi:
·
Struktūrvienību lielais skaits
uzņēmumā;
·
starpuzņēmumu kooperatīvie
sakari ar izejvielu, detaļu vai pusfabrikātu piegādātājiem, kuri iesaistīti
vienotā tehnoloģiskā procesā;
·
zinātnes tehniskā progresa
prasības ātri apgūt jaunākos zinātnes un tehnikas sasniegumus.
Plānošanas procesa galvenie posmi:
·
mērķu, to prioritātes
noteikšana;
·
pašreizējā stāvokļa analīze,
ārējo faktoru analīze;
·
prognozēšana un alternatīvu
izstrāde;
·
attīstības variantu vērtēšana;
·
lēmumu pieņemšana.
Izmantotā literatūra
Joachim
Zentes/ Bernhard Swoboda. Grundbegriffe des
Internationalen Managements. 1997.Stutgart.
Marita
Rurāne. Uzņēmējdarbības pamati. Rīga 1997.
Daina
Šķiltere. Uzņēmuma vadīšana. Rīga 1999.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru