Plānošanas būtība



Plānošana ir sagatavošanās nākotnes tirdzniecībai, apsverot dažādas alternatīvas un izšķiroties par izdevīgāko. Plānošana nozīmē nākotnē virzītu lēmumu pieņemšanu, ar kuriem ir noteikta kopējā procesa un tā posmu norise uzņēmumā.
Plānošana ir veicamo darbību un uzdevumu satura un izpildes kārtības noteikšana uzņēmējdarbības mērķu sasniegšanas nolūkā.
Plānošana ir sistemātisks uzdevums un darbu formulēšanas process. Tas ir process, kurā nenoteiktības apstākļos par obligātām nosaka tās darbības, kuras ir veicamas tuvākajā laikā, bet nākamajiem periodiem tiem paredzētas alternatīvas jau atkarībā no konkrētiem apstākļiem.
Plānošana ir sistemātiska lēmumu pieņemšanas procesa sagatavošana; mērķu, uzdevumu un veicamo pasākumu noteikšanas process.
Vadītājam ir jānosaka:
·         kas jādara;
·         kad jādara;
·         kas to darīs;
Plānošanas sistēmā ietilpst visu uzņēmuma nodaļu plāni, tas ir – noieta, sagādes, investīciju, finansēšanas plāni utt.
Uzņēmuma plānošanu var iedalīt īstermiņa (līdz vienam gadam), vidēja termiņa (1-5 gadiem) un ilgtermiņa plānošanā (vairāk par 5 gadiem). Pēc hierarhijas plānošana iedalās mērķa, stratēģiskajā un operatīvajā plānošanā.
Mērķa plānošanā ietilpst augstākā mērķa un tam pakārtoto mērķu noteikšana un līdz ar to arī mērķu sistēmas izveide.
Stratēģiskās plānošanas uzdevums ir principiāla rīcības plāna izveide, pēc kura uzņēmumam jānodrošina ieņēmumi, konkurētspēja un citu pamatmērķu sasniegšana. Veidojot stratēģisko plānu, līdz ar uzņēmējdarbības vides analīzi jāveic arī uzņēmuma stipro un vājo vietu analīze. Stratēģiskās plānošanas rezultāts ir vispārēja uzņēmuma stratēģija, pēc kuras tiek virzītas visas uzņēmuma aktivitātes. Stratēģiskās plānošanas nozīme ir ilgtermiņa organizācijas vai uzņēmuma darbības nodrošināšana.
Operatīvā plānošana nosaka konkrētus pasākumus atsevišķu stratēģijas posmu realizācijai.

Plānošanas procesa mērķi un uzdevumi

Kāpēc nepieciešama uzņēmuma attīstības plānošana?
·         drošībai – plānošana samazina risku;
·         sekmīgai darbībai – labāki panākumi;
·         darbu koordinācijai.
Jebkurš uzņēmums nosaka savas darbības galvenos virzienus un ražošanas attīstības proporcijas, ņemot vērā uzņēmuma materiālo bāzi un tirgus pieprasījumu.
Plānošanas mērķi dažādos uzņēmumos var būt dažādi. kļūdains ir uzskats, ka iekšējo plānošanu veic tikai lielās firmās, tomēr iekšējās plānošanas nozīme var būt atkarīga no uzņēmuma veida un lieluma.
Plānošanas mērķis ir izstrādāt uzņēmējdarbības mērķu sasniegšanas darbu vai uzdevumu sarakstu, saskaņojot to ar uzņēmuma rīcībā esošajiem resursiem to uzdevumu izpildei. Lai plānošana būtu kvalitatīva, ir nepieciešama vispusīga, plaša un patiesa informācijas bāze par situāciju uzņēmējdarbības mikro- un makrovidē.
Plānošanas mērķis ir sniegt atbildi uz šādiem jautājumiem:
·         kad ir jāuzsāk un jāpabeidz darbu izpilde, lai izmantotu visas labvēlīgās iespējas, piemēram, īslaicīgu cenu celšanos produkcijai, darbaspēka cenas svārstības u.c.;
·         kāda būs darba beigšanas termiņa ievērošanas garantija;
·         kādai jābūt organizatoriskai struktūrai uzņēmumā kopumā un tā apakšnodaļās.
Stratēģiskās plānošanas mērķis ir sniegt kompleksu, zinātnisku problēmas pamatojumu, ar kuru var sastapties uzņēmums gaidāmajā periodā. Uz šā pamata tiek izstrādāti uzņēmuma attīstības rādītāji plānotajam periodam.

Tālāk tiks apskatīti pieci galvenie plānošanas mērķi.

1.      Plāns kā ekonomiska prognoze. Jebkura uzņēmuma vadībai ir jāzina, kādi ekonomiskie resursi vajadzīgi šo uzdevumu izpildei, konkrēti – kapitāla piesaistīšanas plānošana, investīciju apjoma noteikšana u.c.
2.      Plāns kā kontroles pamats. Realizējot noteiktos plānus, jāreģistrē uzņēmuma darbības faktiskie rezultāti. Salīdzinot faktiskos rādītājus ar plānotajiem, tiek veikta tā saucamā budžeta kontrole. Te liela vērība tiek veltīta tiem rādītājiem, kuri nesakrīt ar plānotajiem, un tiek analizēti noviržu iemesli. tādā veidā tiek papildināta informācija par visām darbības jomām. Budžeta kontrole ļauj noskaidrot, kāpēc daži uzņēmējdarbības plāni tiek pildīti neapmierinoši, bet var paredzēt arī tādu situāciju, kad izrādīsies, ka pats budžets ir sastādīts uz nereālu rādītāju pamata. Abos gadījumos vadība būs ieinteresēta informācijas ieguvē, lai veiktu nepieciešamās darbības un mainītu paņēmienus plānu izpildei.
3.      Plāns kā koordinācijas līdzeklis. Budžets (plānotais) ir vērtības rādītājos izteikta darbības programma ražošanā, sagādē un gatavās produkcijas noietā. Darbības programmā ir jānodrošina laika un funkcionālā koordinācija (saskaņošana) atsevišķu pasākumu starpā.
4.      Plāns kā uzdevumu noteikšanas pamats. Izstrādājot plānu nākamajam periodam, lēmums jāpieņem savlaicīgi, līdz darbības sākumam šajā periodā. Šinī gadījumā ir lielāka varbūtība, ka plāna izstrādātājiem pietiks laika alternatīvu priekšlikumu izvirzīšanai un analīzei. Pretējā gadījumā uzņēmums riskē iet pa mazāko pretestības ceļu un tas ir bīstami.
5.      Plāns kā pilnvaru deleģēšanas līdzeklis. Apakšvienības plānu atzīšana no uzņēmuma vadības puses ir signāls tam, ka turpmāk operatīvie lēmumi tiek pieņemti šīs apakšvienības līmenī (decentralizēti), ja tie neizriet no uzņēmuma kopējā plāna noteiktajiem ietvariem. Ja plāns apakšvienības līmenī netiek izstrādāts, tad diezin vai uzņēmuma vadība būs noskaņota operatīvo lēmumu pieņemšanas procesa decentralizācijai.
Tādejādi plānošanas nozīme izpaužas savlaicīgā iekšējo un ārējo faktoru izzināšanā, lai nodrošinātu labvēlīgus apstākļus uzņēmuma normālai funkcionēšanai un attīstībai. Plānošana paredz pasākumu kompleksa izstrādāšanu, ņemot vērā katras apakšvienības iespējas visefektīvāk izmantot esošos resursus. Tāpēc plānošanas uzdevums ir nodrošināt savstarpējo saikni starp atsevišķām struktūrvienībām, iekļaujot tās vienotā tehnoloģiskā ķēdē. Šī darbība balstās uz patērētāja pieprasījuma prognozēšanu, analīzi un resursu novērtēšanu. Tas rada nepieciešamību sasaistīt plānošanu gan ar mārketingu, gan ar kontroli, lai varētu pastāvīgi koriģēt rādītājus ražošanā un produkcijas noietā, ja radušās izmaiņas pieprasījumam tirgū.
Nepieciešamību plānot mūsdienās uzņēmumos rada šādi apstākļi:
·         Struktūrvienību lielais skaits uzņēmumā;
·         starpuzņēmumu kooperatīvie sakari ar izejvielu, detaļu vai pusfabrikātu piegādātājiem, kuri iesaistīti vienotā tehnoloģiskā procesā;
·         zinātnes tehniskā progresa prasības ātri apgūt jaunākos zinātnes un tehnikas sasniegumus.

Plānošanas procesa galvenie posmi:

·         mērķu, to prioritātes noteikšana;
·         pašreizējā stāvokļa analīze, ārējo faktoru analīze;
·         prognozēšana un alternatīvu izstrāde;
·         attīstības variantu vērtēšana;
·         lēmumu pieņemšana.

Izmantotā literatūra

Joachim Zentes/ Bernhard Swoboda. Grundbegriffe des Internationalen Managements. 1997.Stutgart.
Marita Rurāne. Uzņēmējdarbības pamati. Rīga 1997.
Daina Šķiltere. Uzņēmuma vadīšana. Rīga 1999.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru