Polisa
(gr. polis, latīņu civitas) bija galvenā politiskās un sociālās dzīves
organizācijas forma, raksturīga antīkajai Grieķijas un Romas civilizācijai, ko
kā teorētisku jēdzienu lietoja paši grieķi, bet pēc tam - renesanses laikos, to
pēta un pielieto arī mūsdienās. [1]
Problēma
- (gr. problēma - uzdevums, šķērslis, grūtības) ir teorētisks (šajā gadījumā)
jautājums, kuru izvirza, pēta un risina vēstures zinātnes nozare
historiogrāfija (latīņu historia vēsture un gr. graphō rakstu), lai parādītu
polisas izvērtējumu vēstures kā zinātnes attīstības gaitā. Sengrieķu vēstures
pētītājiem polisas jautājums ir bijis aktuāls, diskusijas par polisas problēmu
sākās ar polisas un civitas jēdziena pielietošanu[2], līdz pat antīkās sabiedrības
struktūras vienotība apšaubīšanai, sākot ar viduslaikiem un ir joprojām
uzmanības lokā. Ļoti mērķtiecīgi, piemēram, darbojas Zviedrijas institūts, kur
1992. gada no 16. līdz 18. oktobrim notika jau trešais
starptautiskais seminārs par reliģijas lomu Senās Grieķijas polisē.[3] Poilses jautājums
piesaista uzmanību, jo Grieķijas civilizācija pirms, apmēram, 2500 gadiem lika
pamatus sistēmai uz kuras bāzes ir izveidojusies Rietumu civilizācija.
Laika
gaitā polisa ir skatīta no visdažādākajiem aspektiem, atbilstoši skolu un
pētniecisko virzienu teorijām un koncepcijām.
Es
savā referāta pievērsīšos tikai atsevišķām problēmām par antīkās Grieķijas
polisu un uzmanību veltīšu tikai dažiem traktējumiem par tās izveidošanos,
būtību, brīvību un verdzību, krīzi.
Antīkās
vēstures izpēti ir jāsaista ar tās sabiedrības attīstības galvenajiem
periodiem. Pēc sociāli ekonomiskās, politiskās un kultūras attīstības polisas
vēsturi iedala trīs periodos:
1.
Homēra pirmspolisas periods XI - IX gs. p.m.ē.
2.
Arhaikas polisas sabiedrības un valsts veidošanās, un nostiprināšanās periods
800./750. - 500 g. p.m.ē.
3.
Klasiskais senās Grieķijas civilizācijas polisas uzplaukums un krīze V - IV
gs.p.m.ē.
Vispirms
apskatīšu pirmspolisas periodu un tā ietekmi. Par šo laiku vēsturnieki gūst
informāciju, pirmkārt, no antīko domātāju Hesioda, Herodota, Tukidida,
Aristoteļa,[4]
Platona, Ksenofonta u.c. darbiem, no renesanses laika sākot līdz pat mūsdienu
vēsturnieku darbiem, no dažāda veida uzrakstu atšifrējumiem, kā arī savus
secinājumus izdara pēc arheoloģiskajos izrakumos atklātā. Vēsturnieku viedokļi
par antīko Grieķiju ir ļoti atšķirīgi, jo viņi pārstāv noteiktas skolas,
virzienus - franču skolas pārstāvji: Benžamens Konstants kā pirmais analizēja
antīkās civilizācijas atšķirības no mūsdienu civilizācijas, Anrī Vallons -
pētīja verdzības lomu vēsturiskajā, saimnieciskajā, bet galvenokārt morāliskajā
aspektā, Fjūsteļ de Kulanžs - pilsoņu kopienu izvērtēja no reliģiskā viedokļa.[5] Zviedru zinātnieks Jakobs
Bukhardts - grieķu polisi uzskatīja par piespiedu sabiedriskās sistēmas formu,
tad krievu M.Kutorga - bija par to, ka senās grieķu republikas sekmēja cilvēku
sabiedrības politiskās un garīgās dzīves attīstību, jo pilsoņu kopienas
apstākļos radīja iespēju izkopt pilsoņu brīvo domu.[6] 20. gadsimtā joprojām
aktīvi pēta franču skolas pārstāvji, kuri ne tikai saglabā tradiciomālo
virzienu (pētīt polisu kā pilsonisko kopienu), bet arī kā īpašu Atēnu
demokrātijas formu, polisas komponentus, kas atklāj tās būtību -
A. Frankotte, G. Glocs, P. Klošē, E. Vill, R. Martin,
K. Mosse.[7]
Iracionāli polisas problēmas traktē jaunākā vācu historiogrāfija, kura ir
pievērsusies spēcīgas personības lomai sabiedrībā, Atēnu demosas valdniekam,
valdošās polisas attiecībām ar no tās atkarīgajām zemēm. c. -
R. Pohlmanna, J. Kaersta, U. Vilkena, H. Berves,
A. Heisa, H. Bengtsona, F. Šahermeijera darbos.[8] Antīkās civilizācijas
ģenēzi, pilsētvalstu veidošanos arhaiskajā periodā, polisas iekārtu un
demokrātiju, antīkā federālisma izpausmes, polisas vēlāko likteni, verdzības
lomu un jaunākās atziņas var atrast : V. Erenberga, A. Džonsa,
DŽ. Larsena, M. Finli, Č. Stara U. Foresta,
R. Meigssa, M. Hammonda u.c. pētnieku darbos.[9] 20. gadsimtā
visietekmīgākās ir vācu un angļu - amerikāņu nacionālās skolas,[10] kur moderno virzienu
pārstāv Beloks, E. Meijers, R. Pelmans. Polemika par objektīvo un
subjektīvo faktoru nozīmi Grieķijas vēsturē ir atrodama no vienas puses vācu
vēsturnieka H.Berves darbos un no otras puses - V. Erenberga un
H. Begtsona uzskatos. Jauns traktējums grieķu arhaiskā posma attīstībai ir
A. Heisa pētījumos par grieķu nācijas, polisas, sabiedrības veidošanos.
Arhaiskā posma zinātniski pētnieciskajām metodēm ir pievērsies Č. Starrs,
kurš neatzīst tādu senās vēstures modernizāciju, kura ir balstīta uz vēlāka
laika episkā un leģendārā materiāla bāzes, viņš ir pret arhaisko politiskās
vēstures rekonstrukciju, ja tā ir pamatota ar apšaubāmiem avotiem, jo senākajam
periodam vienīgais drošais informācijas avots ir konstatētais un atrastais
arheoloģiskajos izrakumos. Līdzīgos uzskatos ir arī M. Finli.
Priekšnoteikumus
polisas izveidei historiogrāfi meklē iepriekšējo - tā saukto “tumšo gadsimtu”
beigu posmā. Antīkās vēstures pētnieki - J. Andrejevs, E. Frolovs,
V. Jailenko, E. Kirstens u.c. polisu veidošanos sasaista ar
ģeogrāfiskajiem, bet S. Hemriss -politiskajiem, Dregemjullers ar tiesiski
ekonomiskajiem elementiem. Lai arī vēsturnieki polisu izcelšanos raksturo
atšķirīgi, tomēr protopolisas jēdzienu viņi lieto līdz VIII gs. p.m.ē. . Ar to
saprotot apdzīvotu vietu bez stingra sociālā iedalījuma, lietojot vienkāršu
apzīmējumu “ dižciltīgie un parastie iedzīvotāji” (esthloi - deiloi). Šajā
posmā, kā norāda E. Frolovs. Darbā ”Grieķu polisas rašanās” vārdu “polis”
nozīmē norobežotu, aizsargātu vietu - pilskalnu, ienaidnieka uzbrukuma gadījumā,
kas pamazām veidojas par administratīvu centru. Sabiedrība šajā laikā bija ļoti
vienkārša, jo mantiskā diferenciācija nebija izteikta. Kopienu dzīve arī bija
vienkārša un skaidra. Vara bija nelielu grupu rokās, kas kontrolēja teritoriju.
Pieauga dzelzs izmantošana, apgūšana un tāpēc parādījās no tā izgatavoti
darbarīki un ieroči, ko uzskata par visu nākošo tehnoloģisko sasniegumu pamatu
un virzītāju. Līdz ar šīm izmaiņām, nostabilizējās atsevišķas ģimenes. Vadošās
pozīcijas ieguva brīvais zemnieks, lauku kopienas atbrīvojās no centralizētās
monarhistiskās varas, polisu attīstību veicināja arī kaimiņu zemju (hetu,
asīriešu, persiešu u.c.)nespēja pievērsties grieķiem un rezultātā tie ieguva
piecsimtgadu miera periodu.
Polisas
veidošanās posms grieķu sabiedrībā notiek no VIII - VII gs., galvenokārt liekot
akcentu uz VIII gs. - arhaiskā posma sākumu. Katras kopienas virzību, specifiku
noteica komunikācijas iespējas, dabas, ekonomiskie u.c. faktori. Krievu
vēsturnieks V. Jailenko darbā “Arhaiskā Grieķija un Tuvie Austrumi”[11] norāda, ka VII gs. p.m.ē.
Grieķijas teritorija agrīnajā - arhaiskajā laikā bija sadalīta, lai sabiedrību
būtu vieglāk pārvaldīt un tā tiecās uz noteiktu centru, veidojot ekonomiskos,
demogrāfiskos, reliģiskos un politiskos kompleksus. Taču ņemot vērā Grieķijas
dabas atšķirības, piemēram, Ziemeļgrieķijā sabiedrības komunikācija bija
daudzreiz vājāka nekā Dienvidgrieķijā un līdz ar to atšķīrās arī polisu
veidošanās. Savdabīgi grieķu pilsētu veidošanos traktē P. Gipo.[12] Pamatojoties uz antīkajiem
autoriem, viņš stāsta, ka pilsētas vietu vajadzēja izvēlēties pēc dieva
norādījumiem un pirms uzsāka tās celtniecību parasti izpildīja speciālus
rituālus un tikai tad noteica pilsētas robežu. Grieķi uzskatīja, ka pilsētas
iedzīvotāju skaitam jābūt nelielam. Aristotelis darbā Politika ir rakstījis,[13] ka nav iespējams izveidot
veiksmīgu lielas valsts pārvaldi. Paši gaišākie grieķu prāti ir uzskatījuši, ka
valstī nedrīkst būt vairāk par 5040 ģimeņu locekļiem.[14] Raksturīgi, ka no vienas
pilsētas akropoles varēja redzēt otras pilsētas akropoli. Iedzīvotāju skaits
grieķu valstīs bijis :[15]
Fokīdā,
Lokrīdā, Dorīdā 655 700
Boiotijā 135 000
Atikā 527 600
Lakonijā
un Mesēnijā 300 000
Elīdā 186 000
Arkādijā 161 000
Megarā
un Korcirā 150 000 u.c.
P. Gipo uzskata, ka grieķu pilsētvalstis pēc reliģiskajiem priekšstatiem
veidojās kā pilnīgi neatkarīgas teritorijas. Katrai bija savi likumi, jo tie
bija spēkā tikai trīs gadus un vislielākās problēmas tas radīja, ja vēlējās
precēties. Bija nepieciešama speciāla vienošanās starp pilsētvalstīm, lai šādas
laulības atzītu par likumīgām un bērniem būtu pilsoņu tiesības.[16] Ja arī kādreiz divas
pilsētas savstarpēji vienojās par abpusēji izdevīgas savienības radīšanu
(militāru briesmu brīžos vai citos), tad tik un tā pilnīgu pilsētvalstu
apvienošanos nepieļāva pilsētu atšķirīgā reliģija.
V. Jailenko
uzskata, ka Grieķijas vēstures arhaiskā laika sākums – VIII gs. ir polisu
veidošanās laiks, uz ko norādot Tukidida viedoklis, jo Grieķija pēc XI –
IX gs. p.m.ē. vienkārši nomierinājās un uzsāka lauksaimniecības vienmērīgu
attīstību. Šajā laikā vēl nepastāvēja izvērsta tirdzniecība, nebija ievērojamu
pilsētu, bet lauksaimniecība nodrošināja ar nepieciešamajiem iztikas līdzekļiem
mazskaitlisko iedzīvotāju skaitu un tādējādi sekmēja polisu veidošanos. Šo domu
var atrast arī čehu vēsturnieka J. Bouzeka rakstā “XI – VIII gs.
p.m.ē. Atikas vēsturē.[17]
Polisas
attīstība bija pakāpeniska, evolucionāra un dažādās vietās atšķirīga, taču
kopumā polisas veidošanās ir jāsasaista ar arhaisko grieķu sabiedrības
veidošanos.
Korintas
arhaiskais periods urbanizācijas nozīmē ir vāji dokumentēts, lai arī amerikāņu
arheologi te veica izrakumus, tomēr tas nepalīdzēja pētniekiem darbos rast
vienotu pieeju. K. Rebaks VIII gs. sākumā p.m.ē. Korintu raksturo kā
vienu no galvenajiem tirdzniecības centriem Grieķijā, līdzīgu domu attīsta arī
Dž Kolstrims - nosaucot to par ziedošu tirdzniecības pilsētu, bet franču
vēsturnieks E. Vills norāda, ka Korinta bija lauksaimniecisks ciems, kurš
tikai VII gs. sāka saimnieciski izvērsties. Pēc K. Rebaka viedokļa Korinta
jau no IX – VII gs. p.m.ē. pakāpeniski attīstījās par saimniecisko un
reliģisko centru, kas būtiski neietekmēja polisas politisko organizāciju.
Šo
jautājumu par polisu veidošanos speciāli ir pētījis vācu - angļu vēsturnieks
V. Erenbergs. Viņš uzskata, ka no Hesioda laika aristokrātijas
apolitiskuma notika virzība uz kolektīva politisko vienotību. Agrajai polisai
bija divas pakāpes : rašanās un nostiprināšanās. Rašanās pēc V. Jailenko
domām ir tad, kad valdošā vara faktiski vai daļēji pāriet kolektīvam - polisas
tautas sapulcei - dēmosam. Viņš uzskata, ka dēmosa vara ir polisas rašanās
rādītājs, to vislabāk parāda Sparta, kurā bija sastādīta ap 700.g.p.m.ē. “Lielā
retra”, kas pirmo reizi fiksēja tautas tiesības Grieķijas vēsturē. (Leģenda
vēsta, ka tajā noteiktos likumus Likurgam norādījis Delfu orākuls). Galvenais
bija tas, ka dēmoss tika atzīts par atsevišķu institūciju.
Polisas veidojās kā imanentas parādības, kā
sabiedrības sociāli politiskās aktivitātes izpausme, kas apliecināja kolektīvas
darbības funkcionēšanas iespējamību. Tikai laika posmā no VIII – VI gs.
p.m.ē. izveidojās sabiedrības stratifikācija ar noteiktām sociālām robežām,
radās polisu maģistratūra, visiem saprotama likumdošana, pieauga saimnieciskā
darbība, tika radīti klasiskās -demokrātiskās polisas pamati. Tā bija forma,
kas nodrošināja īpašā veidā pilsoņu kolektīvam vispiemērotākos apstākļus
saimnieciskajai un politiskajai darbībai.
V. Jailenko
atzīst, ka ļoti veiksmīgi polisu raksturo R. Martens darbā “Valsts būtība
antīkajā Grieķijā”.
Polisas
veidošanos pēta, balstoties uz VIII – VII gs. p.m.ē. koloniju veidošanos,
jo tur grieķi organizēja sabiedrības pārvaldi atbilstoši dzīvei Grieķijā.
Nākošā
problēma, kuru es apskatīšu ir saistīta ar polisas būtības noskaidrošanu.”
Attīstoties sabiedrībai, vārdu “polis“ skaidro kā pilsētvalsti (angļu Sity -
State, vācu Stadt - Staat). Šo skaidrojumu nedrīkst izprast burtiski, jo bija
teritorijas, kurās atradās divi vai vairāki centri (Atēnas) un bija vietas, kur
šādu centru nebija, bet polisa izveidojās no apkārtējiem ciematiem. Bieži šie
centri sākumā bija nocietinājuma vai ceremoniju vietas.
Kas ir
polise - galvenokārt pilsētas apzīmējums vai galvenais akcents jāliek uz valsts
formu? Lai to varētu izprast, ir jāiedziļinās “polisas” jēdziena skaidrojumā
antīkās vēstures pētnieku darbos, piemēram, amerikāņu M. Hammonda, vācu
G. Berves, V. Erenberga, angļu - amerikāņu M. Finli,
Č. Starra, E. Frolova u.c.
Arhaiskajā
un klasiskajā laikā polisa ir raksturota kā pilsoņu kolektīvs, kopiena, kas
atšķīrās no dzimtas, teritoriālās un ģimenes kopienas ar savu politisko brīvību
un savdabīgo īpašuma formu, jo zeme piederēja polisai. Pilsoņiem polisas
ietvaros bija tiesības uz to, lai katram zeme tiktu individuāli iedalīta.
Tādējādi zemes īpašumam pēc piederības bija divējāds raksturs - gan kolektīvs,
gan individuāls. Darījumi ar zemi bija publiski, jo polisa sekoja
individuālajām zemes īpašuma izmaiņām V. Andrejevs darbā “Senās Grieķijas
vēsture”[18]
norāda, ka līdz ar šādu kārtību par īpašumu katrs, kurš saņēma zemi, varēja
justies kā visas valsts īpašnieks un raksturīgi bija tas, ka veiksmīgi sakrita
polisas un pilsoņu zemes īpašumi. Polisa bija augstākais zemes īpašuma garants,
secina G. Košelenko, ”Antīkās Grieķijas” 1. sējuma ievadā[19], visi darījumi ar
īpašumu, atšķirībā no mūsdienām tika publiskoti. V. Erenbergs norāda, ka
ne visās polisās bija atļauts tirgoties ar zemi, arī tās iekšienē, jo ne tikai
sekoja īpašuma maiņai, bet arī noteica zemes īpašuma piederības lielumu
(maksimumu). Krievu vēsturniece Gluskina L.[20], kura ir pievērsusies
Atikas zemes jautājumam uzskata, ka Atēnas nepilsoņi nevarēja īpašumā
iegādāties pat māju. Atēnās (vienā no vislabāk izveidotajām polisām) pēc
V. Jailenko domām[21] varēja būt arī pilsoņi,
kuri nebija zemes īpašnieki, bet ar zemi un polisu viņi tika sasaistīti fiktīvi
caur filām (phyle). Grieķijā bija izplatītas fratrijas (phratria) un Atēnās
fīlas, kopienas apvienības formas. Tā bija drošības garantētāja. Ja fīlu
locekļi Atikas robežās mainīja dzīves vietu, viņi palika piederīgi sākotnējai
fīlai un tās vadītājs savas funkcijas pildīja polisas vārdā.
Grieķijas
politiskā sistēma noteica arī to, ka zemes īpašuma lielums bija adekvāts
politisko tiesību apjomam. Uzskata, ka Solona reformas pasteidzināja polisas
attīstību, ka Solona konstitūcija Atēnu pilsoņiem, (ja bija liels īpašums) deva
tiesības piedalīties maģistratūrā, vai (ar nelieliem īpašumiem) pilsoņiem bija
tiesības piedalīties tikai tautas sapulcēs. Attīstoties amatniecībai un tirdzniecībai,
politiskās tiesības bija arī potenciālajiem zemes īpašniekiem, jo pēc četru
gadu nodarbošanos ar amatniecību, zemi zaudēja, bet saglabāja tiesības to atkal
iegūt. Zeme grieķim bija prestiža jautājums.
V. Erenburgs,
savukārt, raksta, ka Spartā zemes īpašums sākumā bija svarīgāks nekā dzimšanas
likumība, lai iegūtu pilsonību.
Arī
Spartā izveidojās zemkopība, visauglīgākās zemes sadalīja vienādos gabalos,
atbilstoši spartiešu skaitam (9000). Arī te valdība sekoja, lai zemes gabala
lielums nemainītos. Vienlīdzības princips nedeva iespēju iegūt lielu personīgo
īpašumu.
Amerikāņu
vēsturnieks Č. Starrs raksta, ka bagātie un nabagie daudz neatšķīrās viens
no otra un līdz ar to viņi jutās kā viena kolektīva locekļi, it īpaši
arhaiskajā periodā. Šajā laikā nebija radīts tik daudz materiālo vērtību, jo
bija jādomā par iztiku. Spartā no apgrozības izņēma zelta un sudraba monētas un
ieviesa neērtus dzelzs stieņus. Līdz ar to spartieši naudu nekrāja un nedzīvoja
greznībā.
Polisas
uzdevums bija ne tikai garantēt zemes īpašumu, bet arī garantēt polisas
drošību. Polisas pilsonis vienlaikus bija arī karavīrs, kura uzdevums -
nodrošināt polisas īpašumu, vienlaicīgi arī savu. Pilsoņa pienākums un
priekšrocība bija kalpošana tautas zemessardzē. Vissenākajā posmā noteicēja militārajā
(tāpat kā tieslietās) bija aristokrātija, jo tai bija iespēja iegādāties smago
apbruņojumu un līdz ar to veidot armijas pamatu, ar falangas parādīšanos,
notika izmaiņas arī polisā, jo armijas pamatu sāka veidot pilsoņi, nevis
aristokrātija. Falanga atspoguļoja polisas sociālo struktūru. Tā kā zemes
īpašnieki - oikosu vadītāji bija pietiekoši bagāti, lai apbruņotos par saviem
līdzekļiem, bet par viegli apbruņotajiem kareivjiem kļuva ieti, tad līdz ar to
aristokrātija zaudēja savu ietekmi. Militārajās polisās aizliedza nodarboties
ar amatniecību, lai tā netraucētu veikt godpilno polisas aizsardzību. Vidal -
Naguet uzskata, ka šī laika tautas zemessardze pārstāvēja bruņotu tautas
sapulci. Grieķi šo kārtību atcerējušies polisas krīzes laikā kā “laimīgāko
pagātni”, jo šāda kārtība demonstrēja arī polisas vienotību. Trūcīgajiem
iespēja dienēt flotē, cēla viņu pašapziņu un palielināja nozīmi tautas sapulcē,
kā arī sekmēja Atēnu politiskās sistēmas demokratizāciju.
20. gs
vēsturniekiem atjaunojās interese par sociāli ekonomiskajiem jautājumiem, tai
skaitā par verdzību. Šo jautājumu ir pētījuši modernās antīkās historiogrāfijas
pārstāvji, piemēram franču vēsturnieki Leveks un P. Vidāls Nakets,
M. Ostins u.c., kuri uzskata, ka verdzība bija plaši izvērsta parādība it
īpaši pēc grieķu - persiešu kara, kad vergi kļuva par galveno materiālo vērtību
radītājiem.
Iepazīstoties
ar A. Povela darbu “Grieķijas pasaule”, mēģināju izprast Robina Osborna
attieksmi pret verdzību un tās vietu Grieķijā rakstā” Atēnu verdzības ekonomika
un politika”[22].
Arī viņš domā, ka Atēnās bija liels skaits vergu, kurus atēnieši izmantoja gan
nelietderīgi, gan pretēji demokrātijas principiem. R. Osborns parāda
atēniešu izturēšanos pret nodarbinātību, ka vergu darbam ir minimāla vērtība,
vērtējot vergu devumu ģimenes labklājības nodrošināšanas ziņā, kā arī, lai
sasniegtu augšupejošu sociālo virzību. Atsaucoties uz konkrētajiem
vēsturiskajiem apstākļiem, autors min Aristoteli, kurš par vergiem runā kā par
dzīvu darbaspēku, instrumentu un parāda, ka cilvēka darba pielīdzināšana
darbarīkam ir vitāli svarīga no ekonomiskā viedokļa, bet tā ir pretēja
demokrātijas principiem. Pateicoties vergu darbam, Atēnu pilsonis tika
atbrīvots no mājas darbu pildīšanas, no grūti paveicamā fiziskā darba, piemēram,
strādāšanas raktuvēs. R. Osborns atgādina bieži lietoto uzskatu, ka vergu
darba izmantošana deva iespēju pilsonim brīvo laiku veltīt politikai un šajā
nozīmē viņš piekrīt vēsturnieka M. Finlija pieņēmumam, ka brīvības
palielināšanās gāja roku rokā ar verdzības palielināšanos. M. Finlijs liek
labot vēl vienu mānīgu priekšstatu par pilsoņu vienlīdzību, ka pilsoņiem
nevajag veikt darbus citu labā vai strādāt citiem, kur viņi zaudētu brīvo laiku
un varētu būt pakļauti saistībai citiem pilsoņiem. Atēnieši sevi uzskatīja par
eliti, ka viņi ir pārāki par citiem grieķiem, it īpaši barbariem. No tā izriet,
ka atēniešu demokrātijas atkarība no vergiem - zemākas šķiras tiešās
demokrātijas spiediena unikāls produkts. Arī šodienas demokrātijas vienlīdzību
pēc R. Osborna domām var pastāvēt tikai mākslīgi, iedomu veidā. Tā nebija
demokrātija kā tāda, bet tā pastāvēja tikai cilvēku priekšstatos. Šis ir
uzskats akcentē domu, ka modernā rietumu demokrātija būtiski atšķiras no Atēnu
klasiskās demokrātijas. Lai iegūtu atbildi uz jautājumu, kāpēc Atēnas nonāca
vergu atkarībā, tad problēma jāskata gan no ekonomiskā, gan politiskā aspekta.
R. Osborns, manuprāt, neredz variantu kā antīkajā sabiedrībā būtu bijis
iespējams izvairīties no vienas vai otras verdzības formas. Pēc viņa pieņēmuma
tas drīzāk varētu būt ideju līmenī nevis praktiski. Ja izvērtē Amerikas
demokrātiju, kas veidojās balstoties uz nēģeru verdzību, to veidu, kā britu
demokrātiskā prakse attīstījās, izslēdzot sievietes un to veidu, kādā gan
Amerika, gan Rietumeiropa patreiz ekspluatē noteiktu imigrantu daļu, tad
mūsdienu pārstāvnieciskā demokrātija ir arī ar pilsoņu brīvības ierobežojumiem,
jo nevar radīt efektīvu brīvību, kad visu pilsoņu saskarsme ir gaužām neliela.
Baltimoras
universitātes profesors Ronalds Legons[23] analizējot grieķu
nodarbinātību atzīmē, ka vairāk nekā puse Senās Grieķijas iedzīvotāju dzīvoja
laukos un strādāja savās saimniecībās vieni vai izmantojot daudzu vergu darbu,
kad vajadzēja apstrādāt laukus un novākt ražu. Amatniecībā visu izgatavoja ar rokām
un daudzi amatnieki strādāja vieni, tie bija uzņēmumi ar 20 vai vairāk par 100
strādniekiem, starp kuriem daudzi bija vergi. Grieķu tirgotāji pārdeva vai
iemainīja preces pret vergiem vai produktiem - labību, kokmateriāliem, un
metālu.
Čehu
vēsturnieks Pavels Olivs[24] uzskata, ka Grieķijā līdz
ar pirmo pilsētvalstu izveidošanos, notika izmaiņas kultūras dzīvē. Atsevišķām
grieķu pilsētām bija pašām savi dievi un mīti. Vienotas grieķu mitoloģijas
izveidošanās, kopīgu svētvietu (Olimpijas, Delfu u.c.) un regulāru svētku
svinēšana sekmēja vienotas visas Grieķijas kultūras izveidošanos. Plaši
attīstās arī literatūra. Homēra darbi bija visu grieķu ieguvums un poēmas
dziedāja ne tika Grieķijā, bet arī Mazāzijā, ZA Peloponēsā un Atēnās.
Arhaiskajā
periodā dažās grieķu polisās radās skulptoru skolas ar savu stilu. To
daudzveidību vislabāk parāda saglabājušies pieminekļi Delfu svētnīcā. Arī
skulptori šajā laikā iepazina citu polisu labākos veidojumus, jo labākos
meistarus aicināja no pavisam attālām vietām, piemēram, Samosas mākslinieks
FeodorsVI gs vidū strādāja Spartā,
Pēdējais
jautājums, kuram pieskaršos ir polisas krīze. Šī problēma skāra grieķu
pilsētvalstis pēc to augstākā uzplaukuma V gs. p.m.ē. R. Vipers darbā
“Grieķijas vēsture klasiskajā laikmetā IX gs. – IV gs. p.m.ē.”[25] norāda, ka katastrofas
izraisītājs ir Peloponēsas karš. Kara rezultātā bagātie lauki neatguva
iepriekšējo varenību, zemkopība izputēja, amatniecība pagrima. Grieķu polisas
izputēja. Nauda piederēja persiešiem, ko viņi maksāja algotņiem. Valsts
finanses nekontrolēja. Grieķiem zuda patriotisms un liels skaits polisas
iedzīvotāju devās emigrācijā.
A. Toinbi
darbā “Vēstures pētīšana” grieķu polisas krīzi apskata no spartiešu viedokļa.
Viņš krīzes novēršanu saista ar jaunas politiskas kārtības radīšanu. Pēc
IV gs. p.m.ē. eforu kolēģijas pieņemtā likuma par zemi, spartieši zemi
varēja pirkt un pārdot. Pilsoņa politiskās tiesības līdz ar to bija atkarīgas
no īpašuma lieluma, nevis aristokrātiskās izcelšanās.
I. Tronskis
“Antīkās literatūras vēsturē”[26] uzskata, ka pēc
Peloponēsas kara, grieķu polisas bija sagrautas un izpostītas, tāpēc IV
gs.p.m.ē. ir polisas sabrukuma laiks, jo neviena no polisām nebija tik spējīga
un varena, lai izveidotu lielvalsti.
Polisas
krīzes cēloņiem min arī zemnieku diferencēšanos, sociālās problēmas, polisas
organizatorisko vājumu, patriotiskuma trūkumu u.c. L. Maričevs savā darbā
“Grieķu algotņi IV gs. p.m.ē. un polisas krīze” par pamatjautājumu uzskata
algotņu karaspēka izveidošanu. Tas, protams, sekmēja armijas profesionālo
izaugsmi, bet no otras puses, likvidēja tradicionālās saites starp pilsoni un
polisu. Pilsoņi zaudēja savu patriotismu, daļa pat uzsāka dienestu Persijas vai
Ēģiptes karaspēkā.
Lai
arī it kā pieauga vēlēto amatu skaits Atēnās, lai arī tautas sapulču apmeklēšana
pilsoņiem bija pastāvīgs ienākuma avots, kad viņi bija zaudējuši darbu, (jo
viņu vietā strādāja vergi), tam visam bija tikai formāls raksturs. Parasti varu
ieguva vai nu tirānija, vai oligarhija. Par galveno kritēriju izvirzījās manta,
nevis raksturīgākās cilvēka īpašības.
E. Frolovs[27] ir pievērsies
panhellēnisma idejai. Redzot lielās jukas, pēc viņa domām, vajadzēja panākt
polisu savienību izveidošanu, lai varētu nodrošināt mieru un aizsardzību no
barbaru uzbrukumiem. Taču Atēnas to nespēja panākt, bet Sparta to neuzskatīja
par būtisku jautājumu. E. Frolovs ir izpētījis tirāniju izveidošanos,
polisas krīzes rezultātā. Ja valstī ir iekšējas nesaskaņas un draudi no
ārienes, tad parasti izvirzās kāds godkārīgs vai varas kārs cilvēks, lai
pārņemtu varu savās rokās. To ne vienreiz vien ir pierādījusi vēsture. Grieķijā
neviens mērķtiecīgi negatavoja plānu varas nodošanai tirānijai, bet tieksme pēc
spēcīga valdnieka pastiprinājās. Tirānijas radās Sirakūzās (Dionīsiji),
Tesālijā (Jāsons, Aleksandrs u.c.) Hēraklejā (Klerhs). Tirāniju režīmu vadīja
neliela grupiņa, kurus neinteresēja - kā patiesi pārvarēt krīzi, sakārtot
valsti un nodrošināt pilsoņu labklājību. Taču grieķu jautājumus atrisināja
maķedonieši - to iekarojot un pakļaujot savai varai.
Seņas
Grieķijas vēsturi ir pētījuši un vērtējuši gan pašu grieķu domātāji, gan
mūsdienu vēsturnieki. Tomēr antīkas Grieķijas saturs ir tik bagāts, ka te
joprojām paveras plašas iespējas salīdzināt Grieķijas civilizācijas attīstības
virzību ar mūsdienu civilizācijas sasniegumiem un izvērtēt tālākās
perspektīvas.
[1]Frovlovs
[2]Antiènaja Grecija tom 1 M.1983., c 9.
[3]The role of religion in the early Greek polis: proceedings of the Third
International Seminar on Ancient Greek Cult, organized by the Swedish Institute
at Athens, 16 - 18October 1992 / edited by Robin Hagg. BIB (AND (polis(
1,1016,4,2)) greece(1,1016,4,2)
[4]Frolovs 8. -9.lpp
[5]Turpat 12. 13.lpp
[6]frolovs 15.lpp
[7]Turpat. 16.lpp.
[8]Turpat. 16. -17.lpp
[9]Turpat. 17.lpp.
[10]Turpat. 18.lpp.
[11]Jailenko
[12]Gipo P.1913.
[13]Turpat. - 5.lpp.
[14]Turpat. 5.lpp.
[15]Turpat. 4.lpp.
[16]Turpat. 6.lpp
[17]1962.7 197.lpp
[18]Istorija b
[19]turpat. 32.lpp.
[20]51. 58.lpp
[21]Jailenko
[22]Robin Osborne. The economics and politics of slavery at Athens.// Anton
Powell.The Greek world. 36.- 39 p.
[23]volume 8
[24]K bonrocu 40 - 51
[25]Viprerrr
[26]Tronskis I. Antîkâs literatûras vçsture. - R., 1954., 93.lpp
[27]Frolovs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru