Priede

Autors: Gints Spade. e-pasta adrese mailto:gints@talsi.teliamyc.lv

Priedes (Pinus) – mūžzaļi vienmājas priesu dz. Skuju koki, krūmi. Latvijā savvaļā 1 suga - parastā priede (P.sylvestris). Sastopama visā republikā – veido tīraudzes vai mistraudzes. Tai ir ļoti plaša ekoloģiskā amplitūda - no kāpu siliem līdz sfagnu purviem gan minerālās un kūdrainās augsnēs, gan sausās un slapjās, skābās un kaļķainās augsnēs. Parastās priedes mūža ilgums ir 300 – 350 gadu. 

Parasti tā sasniedz 25 – 30 m augstumu. Garumā aug līdz 120 gadu vecumam. Parastajai priedei jaunībā vainags ir konusveidīgs, vēlāk kļūst ieapaļš vai lietussargveidīgs. Zari horizontāli, mieturos. Dzinumi pelākbrūni, kaili. Skujas uz īsvasām pa divi, zilganzaļas, pie koka paliek 3 – 5 gadu. Ziedi viendzimuma. Vīrišķie ziedi sakopoti daudzos mikrostrobilos jaunā dzinuma apakšdaļā, sievišķie ziedi violetsārtos makrostrobilos (čiekuri), kas pa vienam vai vairākiem ir jauno dzinumu galotnē. Zied maija vai jūnija sākumā. Savrup augoši koki sāk ziedēt 15 gadu vecumā, mežaudzēs – 20 – 25 gadu vecumā. Apputeksnē vējš. Pēc apputeksnēšanās no makrostrobila izaug 3 – 7 cm garš čiekurs, kas jauns ir zaļā krāsā, vēlāk kļūst pelēks. Tā sēklzvīсu (čiekurzvīсu) mugurpuses augšdaļā ir raksturīgs izcilnītis – vairodziсš, kas dažādām priežu sugām ir atšķirīgs. Sēklas ar spārnu ienākas 2. gadā septembrī – oktobrī, bet izbirst 3. gada aprīļa beigās – maijā. Nereti Latvijā augošo parasto priedes augstvērtīgās koksnes dēļ uzskata par atsevišķu varietāti – Rīgas priede. Ar šādu nosaukumu tā pazīstama koktirdzniecībā kopš 18. gs. sākuma. Tā bija ļoti iecienīta kuģu būvē, kā mastu koks. No Latvijā ievāktām Rīgas priežu sēklām tika ierīkotas meža kultūras vairākās Eiropas valstīs, vispirms Francijā, kur tika izaudzētas vērtīgākas audzes nekā no turienes vietējām sēklām, bet netik labas kā Latvijā. Tāpat arī Latvijā pirms 1. pasaules kara no Rietumeiropas, biežāk no Darmštates, tika ievestas parastās priedes sēklas. No tām izaudzētajām priedēm bija diezgan straujš pieaugums, bet slikta stumbra kvalitāte, resni zari. Tās ieguva Darmštates priedes nosaukumu, kaut gan tās nav viendabīgas, bet ir dažādas parastās priedes rases vai pat varietātes. Viena no biežāk stādītajām un labākajām parastās priedes varietātēm ir Hāgas priede (P.s.var.haguenesis), kas izplatīta Elzasā gar Reinu. Tai ir stāvāki zari. Dzimtenē tā aug lieliski, bet Baltijā tās kultūra nav izdevusies. Parastajai priedei ir daudz kaitēkļu, postošākais ir priežu pumpuru tinējs, kā arī parastās priedes hermess, kas bojā jaunus līdz 15. gadus vecus stādījumus. Bīstamākā priežu slimība ir priežu dzinumu vēzis, kas bojā galotnes pumpuru, pēc kura atmiršanas iet bojā viss dzinums. Zaru atmiršana sākas vainaga apakšdaļā un pakāpeniski turpinās galotnes virzienā. Slimība konstatēta 18 priežu sugām, ar to sāk slimot arī citas skuju koku sugas. Latvijā pret šo slimību uzсēmīgākās ir introducētās sugas, tāpēc no vairākām priežu sugas dekoratīvos stādījumos ir jāatsakās. Vēl priedēm ir šādas slimības: priežu parastā skujbire, priežu skuju rūsa, priedes sveķu vēzis, sakсu piepe, stumbra trupe. Parastā priede, tāpat kā ozols, egle, kļava un osis, ir raksturīga Latvijas lauku ainavas sastāvdaļa. Parastajai priedei ir ļoti liela mežsaimnieciskā nozīme. Tās koksni izmanto mašīnbūvniecībā, kuģubūvē, hidrotehniskās būvēs, individuālā un rūpniecības celtniecībā, ceļu būvē, mēbeļrūpniecībā, papīrmalkai.

Parasto priedi izmanto arī kā ārstniecības un dekoratīvo augu. Аrstniecības vajadzībām ievāc pumpurus. To vākšanai nepieciešama meža saimnieku atļauja. Pumpurus vāc no nocirstiem vai nociršanai paredzētiem jauniem kokiem no februāra līdz maijam, iekams tie vēl nav atvērušies. Parasti nogriež visu pumpuru pušķi kopā ar 3 mm garu pārkoksnētā zara galu. Žāvē vēsā telpā, lai neiztvaikotu ēteriskā eļļa. Izžuvuši pumpuri liecot lūst, lūzuma vietā ir zaļi. Droga derīga 2 gadus. 

· Rūpnieciski gatavo jauktās tējas. Mājas apstākļos var gatavot tējas, uzlējumu, novārījumu. Lieto par antiseptisku līdzekli inhalācijās angīnas un augšējo elpošanas ceļu iekaisuma ārstēšanai. Iekšķīgi izmanto reti. Lieto par antiseptisku, atkrēpošanas, diurētisku un žultsdzinēju līdzekli hroniska bronhīta, žultsakmeсu un nierakmeсu gadījumā. Svaigu priežu skuju novārījumu lieto par vitamīndzērienu pret cingu. No priedēm iegūst balzamu, ēterisko eļļu, sveķus jeb kolofoniju, darvu un ogli, tos visus izmanto dažādu medicīnas preperātu gatavošanai. No priežu skujām ražo ekstraktu. Ēterisko eļļu saturošos preperātus izmanto ieberzējumiem par kairinātājiem, pretsāpju līdzekli neiralģijas, reimatisma, podagras gadījumā. Priedes balzamu, sveķus un darvu saturošos preperātus lieto grūti dzīstošu brūču un čūlu ārstēšanā. Skuju ekstraktu un ēterisko eļļu izmanto peldēm pret CNS un perifēriskās nervu sistēmas traucējumiem. Pavasarī vāktus jaunos dzinumus un čiekurus lieto šķiedru un ādu krāsošanai. Iegūst sarkanbrūnus un krēmkrāsas toсus.

Parastajai priedei ir vairākas dekoratīvas formas. Formai “Fastigiata” ir šaurs konusveida vainags un zari tiecas uz augšu, formai “Watereri” – zems, blīvs olveida vainags. Tās noderīgas individuālo māju apstādījumiem. Šim nolūkam izmantojamas arī Igaunijā un Latvijā atlasītās zemās dekoratīvās formas, kas izaudzētas no tā saucamajām raganu slotām – ieapaļiem, blīviem zaru sablīvējumiem, kuri nereti redzami priežu galotnēs vai uz zariem. Latvijā audzē arī vairākas introducētas priežu sugas. Agrāk mežos kultivēja Benksa priedi (P.banksiana) no Ziemeļamerikas. Latvijā tā ir 10 – 15 m augsts koks, parasti ar līku stumbru. Veido divu zaru mieturus gadā. Skujas uz īsvasām pa divi. Čiekuri pa divi, nelieli, pirkstveida izliekušies, ienākas septembrī – oktobrim, bieži vien paliek pie zara vairākus gadus. Noderīga smiltāju un izdegušu virsāju apmežošanai, jo tur jaunībā aug labāk nekā parastā priede. Mežsaimnieciska nozīme arī Klinšu kalnu priedei (P.contorta var. latifolia) agrāk tā saukta par Mareja priedi. Latvijā tā sasniedz 20 m augstumu, veido vairākus zaru mieturus gadā. Skujas dzeltenīgi zaļas, līdz 2 mm platas, reizēm izlocījušās. Čiekuri olveidīgi, bieži pie zara paliek gadiem ilgi neatvērušies vai arī katru rudeni augšdaļā nedaudz atveras, tā ka daļa sēklu izbirst. Abām ar Benksa priedi čiekuri atveras pēc meža ugunsgrēka, sēklas izbirst un degumā veido jaunu mežaudzi. Ļoti izskatīgas ir ciedru priedes. Tām skujas uz īsvasām pa piecām, jaunie dzinumi klāti ar rūsganiem matiсiem. Sēklas (ciedrurieksti) ēdamas. Eiropas ciedrupriedei (P.cembra subsp. cembra) skujas 5 – 11 cm garas, tumšza¶as, vērstas dzinuma galotnes virzienā. Čiekuri 6-8 cm gari, sākumā violeti, vēlāk brūni. Sibīrijas ciedrupriede (P.c.subsp. sibirica ) skujas tuvāk dzinuma galotnei uz visām pusēm izliekušās. Čiekuri 6 - 13 cm gari. Skaistākā ir Korejas ciedrupriede (P.koraiensis). Tai ir arī mežsaimnieciska nozīme. Vainags piramidāls. Skujas 7 – 15 cm garas, zilganzaļas, dzinuma galotnē izspūrušas. Čiekuri 10 – 15 cm gari. Apstādījumiem īpaši ieteicama ir klājeniskā ciedrupriede (P.pumila), kas savvaļā aug Tālajos Austrumos, Korejā, Japānā, Ķīnā. Tā ir no stumbra pamata sazarojies krūms ar izliektiem vai klājeniskiem zariem vai neliels koks. Audzē akmeсdārzos, pa vienai, nelielās grupās (1 – 2 m attālumā). Tā ir krāsсāka par bieži audzēto kalnu priedi (P.mugo) no Alpiem, Karpatiem un Apenīniem. Kalnu priedei ir neliela, parasti krūmveidīga (augstums 2 – 5 m vai līdz 10 m). Skujas uz īsvasām, tumšzaļas, bez apsarmes. Lēnaudzīga tāpat kā ciedrupriedes. Stāda kaļķainā augsnē alpinārijos, pa vienai, grupās, brīvi audzējumos dzīvžogos (1 m attālumā), kāpu apmežošanai dekoratīva ir arī Runēlijas priede (P.peuce) no Balkānu pussalas kalniem. Tā ir līdz 20 m augsts koks. Skujas pa 5, parupjas, 7 – 10 cm garas. Čiekuri cilindriski, 8 – 10 cm gari, čiekurzvīсas izliektas. Neslimo ar rūsu, stāda pa vienai, grupās (2 – 3 m atstatumā). Ieteicams to audzēt biežāk, it īpaši pilsētās. Rumēlijas priedei līdzīga ir Veimuta priede (P.Strobus) no Ziemeļamerikas A daļas. Skujas tievas, mīkstas. Čiekuri bieži vien izliekušies, 10 – 15 cm gari, čiekurzvīсas plakanas, plānas. 100 gadīgi šās priedes stādījumi Latvijā ir Skrīveros (līdz 36 m augsti koki), pie Bauсiem (Valmieras raj.) un Šķēdē (Talsu raj.). Аtraudzīga, bet cieš no dūmgāzēm un rūsas. Mežsaimnieciskiem mērķiem vairs neaudzē. Arī dekoratīvos stādījumos to aizstāj ar Rumēlijas priedi. Ļoti skaistas, bet pret priežu dzinumu vēzi ļoti neizturīgas, ir melnā, dzeltenā un Krimas priede, tāpēc no to stādīšanas pagaidām jāatsakās.

Lielākā daļa Latvijā kultivēto priežu ir ziemcietīgas, neizturīgas pret dūmgāzēm (Izturīgākā ir melnā un Rumēlijas priede, Sibīrijas un Eiropas ciedrupriede, kalnu priede). Priedes pavairo ar sēklām. Sīksēklu priežu sugas sēklu dīgšanu var paātrināt, ja tās 24 stundas mērcē ūdenī istabas temperatūrā. Iepriekšējā gada pavasarī vāktas sēklas jāstratificē 1 – 2 mēnešus. Lielsēklu sugas sēklas stratificē 4 – 6 mēnešus. Dekoratīvās formas potē pavasarī, tiklīdz sākusies kambija darbība, (no aprīļa – maijam siltumnīcā ). Dekoratīvos stādījumos priedes stāda grupās 2 – 3 m atstatumā, bet sugas kam platāks vainags, 5 – 7 m atstatumā.