Putnu klase (2001)

Autori: Evita un Edgars Ružāni

Ievads

Tā kā putniem ir saistība ar Debesīm, jau kopš seniem laikiem tos uzskata par vidutājiem starp debesīm un zemi, kā arī par nemateriālu lietu, sevišķi dvēseles iemiesojumu. Ļoti daudzās reliģijās pazīstamas dievišķas būtnes, kam ir spārni vai putna izskats, piemēram, eņģeļi vai Erots. Putni bieži vien parādās kā dzīvības spēka simboli, nereti cīņā ar čūsku, kas simbolizē nāvi vai pazudinošos spēkus. Agrīnās kristietības mākslā putns ir izglabāto dvēseļu simbols.  

Putnu priekšteči ir seni rāpuļi. No izmirušajiem rāpuļiem putni vistuvākās ir pseidozuhijas, ka atrastas triasa nogulās. No tām attīstījās dinozauri, krokodili. Pseidozuhijas bija nelieli dzīvnieki ar spēcīgi attīstītām pakaļējām ekstremitātēm un vājām priekšējām ekstremitātēm. No pseidozuhijām vistuvākā radniecība ar putniem bija ornitozuham,                        

kas pārvietojās uz pakaļējām ekstremitātēm. Putnu evolūcija sākās ar rāpošanu pa kokiem, izmantojot pakaļējās ekstremitātes atbalstam pret cietu substrātu, bet priekšējās ekstremitātes specializējās zaru satveršanai. Pēc tam izveidojās spēja lēkāt pa zariem. Tālāk zvīņas pārveidojās par spalvām, noslēdzot lidaparāta veidošanos. Ar patstāvīgu blīva apspalvojumu sākās termoregulācijas funkcijas un patstāvīgas ķermeņa temperatūras izveidošanās.

     Sevišķu interesi izraisīja triju senāko putnu skeletu atradnes, pagājušā gadsimtā jūras nogulās atrada spalvu nospiedumus, bet pēc tam divus skeletus. Vēlākos pētījumos konstatēja, ka šie skeleti bija vienas sugas – arheopteriksa skeleti.

     

Arheopteriskam bija apspalvojums, par spārniem pārveidotas priekšējās ekstremitātes, atslēgas kaula saaugums, stulms, pirmais pirksts nostādīts pretim trim pārējiem. Blakus šīm progresīvajām anatomiskajām pazīmēm šim izraktenim bija saglabājušās dažas rāpuļu iezīmes: zobi, garš mugurkaula astes nodalījums (apmēram 20 skriemeļi), šaurs krūšu kauls bez šķautnes, vēdera ribas, iegurnis nebija saaudzis ar mugurkaula skriemeļiem. No krīta nogulām zināmas divas putnu grupas – intiorni, kas labi lidojas, un hesperoni, kuriem spārnu nebija. Kā vieni, tā otri bija saistīti ar ūdeņiem. Iegūtā lidotspēja sekmēja putnu izplatīšanos visā pasaulē. 

Putni apdzīvo gandrīz visu mūsu planētu. Tos var novērot tālu polārajos ledājos, karstos tuksnešos, tropu mūžamežos, bezgalīgajos okeāna plašumos. Putnu neparastais dzīves veids – skanīgās dziesmas, spēja lidot, vīt ligzdas un perēt, veikt tālas sezonālas migrācijas, nekļūdīgi orientēties plašā teritorijā – kopš neatminamiem laikiem piesaistīja cilvēku pastiprinātu interesi un uzmanību. Tāpēc putni ir vislabāk apzināti un izpētītā dzīvnieku grupa. Daudzas vispārbioloģiska rakstura problēmas par sugu izcelšanos, evolūciju, izplatību un attīstību atrisinātas, izmantojot bagātās zināšanas, kas radušās, pētot putnu dzīvi.

Putnu patieso nozīmi ekosistēmā grūti pārvērtēt. To derīguma problēmu šodien risina, aplūkojot sugu un populāciju vietu dzīvo organismu kompleksā, to lomu kopējā riņķojumā biosfērā. Straujā vielmaiņa un samērā lielās vairošanās spējas putnus padara par ļoti aktīvu biocenozes sastāvdaļu, kas jūtami ietekmē savu barībā patērējamo objektu, to skaitā kukaiņu, kāpuru, grauzēju daudzumu. Bieži vien tikai pēc tam, kad dabā esošai līdzsvars manāmi sašķobījies, varam secināt, cik liela nozīme tā uzturēšanā ir bijusi vienai vai otrai par retumu kļuvušai putnu sugai.

Vēsturē ir nemazums piemēru, kad putnus lielā skaitā iznīcināja to krāšņo spalvu, gaļas vai paša nogalināšanas prieka dēļ. Kopš lielo ģeogrāfisko atklājumu sākuma neatgriezeniski, uz visiem laikiem izzudušas vairāk nekā 150 putnu sugas un pasugas. Uz izmiršanas robežas 190 putnu sugu. Mūsdienās tik klaja un barbariska dabas postīšana vairs nenotiek. Tiesa gan, regulāri biosfērā nokļūst milzīgs kaitīgu rūpniecisko atkritumvielu daudzums, pasaules jūras un okeānus piesārņo naftas produkti, kuru dēļ ik gadus iet bojā simtiem tūkstošu ūdensputnu. Pastāv reāls pamats uzskatīt, ka daudzu vistveidīgo un dienas plēsīgo putnu skaita samazināšanās cēloņi meklējami pārmērīgā un nepareizā lauksaimniecībā izmantojamo ķimikāliju lietošanā.

Uz Zemes dzīvo nedaudz vairāk kā 8500 putnu sugu. Putnu skaits uz vienu planētas iedzīvotāju, lietojot pašus optimistiskākos aprēķinus, nepārsniedz 25 īpatņus.

Mūsu republikā sastopami aptuveni 300 putnu sugas no 19 kārtām. To skaitu retumis papildina jaunas ieceļotājas vai ligzdošanas sugas. Diemžēl nākas konstatēt arī pretēja rakstura parādību – vēl pirms dažiem desmitiem gadu pavisam parastu putnu skaita strauju samazināšanos mūsdienās. Aptuveni ceturtā daļa mūsu republikā dzīvojošo putnu sugu ir retas, un to saglabāšana jau prasa īpašus aizsardzības pasākumus. Tās ierakstītas Latvijas Sarkanajā grāmatā. Lielākā daļa reto putnu pieder sugām, kuru dzīvei nepieciešams plašas, cilvēka darbības neskartas teritorijas – mežu masīvi un lieli purvi.

Putnu klase.

Putni pēc izcelsmes, kā arī uzbūves ir tuvi rāpuļiem. Par radniecību ar rāpuļiem liecina ādas dziedzeru trūkums, ragvielas zvīņas, kas klāj atsevišķas ķermeņa daļas (pakaļējās ekstremitātes), kā arī daudzas skeleta pazīmes un embrionālā attīstība.

Raksturīgas putnu klases pazīmes ir priekšējo ekstremitāšu pārveidošana par spārniem, kaulu pneimatizācija (piepildīšanās ar gaisu), kas padara tos vieglus un izturīgus, spalvu un gaisa maisu izveidošanās. Apspalvojums palīdz putniem noturēties gaisā, kontūrspalvas – lidot, bet zem tām esošās dūnas – saglabāt nemainīgu ķermeņa temperatūru (homotrmija). Četrdaļīgā sirds un divi asinsrites loki neļauj sajaukties arteriālajām un venozajām asinīm. Tāpēc putniem ir intensīvāka vielmaiņa, labāka audu apgāde ar skābekli un barības vielām, kā arī vielmaiņas galaproduktu un oglekļa dioksīda izvadīšanu.

Lidojušiem putniem krūšu kauliem ir ķīlis jeb šķautne, pie kuras piestiprināti muskuļi, kas darbina spārnus.

Pie putna dzīvību procesa norišu īpatnībām jāmin divkāršā elpošana. No putnu plaušām atiet gaisa maisi. Putnam lidojot, paceļot spārnus, gaisa maisi paplašinās un tajos caur plaušām ieplūst gaiss. Spārnus nolaižot, šis vēl pilnībā neizmantotais gaiss no maisiem izplūst caur plaušām un to kapilāros vēlreiz notiek gāzumaiņa.

Sedlveidīgie mugurkaula skriemeļi (skriemeļa ķermenis ir izstiepts gareniskā ass virzienā, un tam ir sedlveida locītavas), kas raksturīgi tikai putniem, nodrošina lielu galvas un kakla kustīgumu. Progresīvi I attīstījušās galvas smadzenes, izveidojušies sarežģīti refleksi un uzvedība (tālās migrācijas, riesta rituāli, gādība par pēcnācējiem, u.c.). augstāku attīstības pakāpi sasnieguši dzirdes un redzes orgāni.

Sezonālas parādības putnu dzīvē.

Viens no interesantākajiem putnu uzvedības jautājumiem ir sezonālie pārlidojumi jeb sezonālās migrācijas, kuras veic ceļotājputni. Ligzdošanas vietas tiem atrodas tālu no ziemošanas vietām. Divas reizes gadā šie putni veic simtiem, pat tūkstošiem kilometru garus pārlidojumus. Piemēram, daži arktiskajā tundrā ligzdojošie tārtiņveidīgie putni lido ziemot uz Austrāliju un Jaunzeilandi. Latvijā ligzdojošie baltie stārķi ziemo Dienvidāfrikā. Teritorijās, kurās ceļotājputni neligzdo un neziemo, bet migrācijas laikā pārlido, šos putnus  sauc par caurceļotājiem. Latvijas faunā caurceļotāji, piemēram, ir baltpieres zoss, mazais gulbis, pūkupīle. Putnu migrācijas ceļu noskaidro, galvenokārt putnus gredzenojot. Mūsu republikā šim nolūkam ir izveidots migrāciju novērošanas centrs Kurzemes jūrmalā (Papē), kur ik gadus speciālos milzīgos murdos noķer un apgrdzeno tūkstošiem putnu, kuri lido nelielā augstumā.

Pārlidošana sākas rudenī, kad jaunā paaudze ir iemācījusies lidot. Pirms lidošanas putni bieži savācas lielos baros. Vietas ar aukstāku klimatu, putni pamet rudenī ātrāk. Katra putnu suga aizlido un atlido noteiktā laikā, protams to visu nosaka laika apstākļu ietekme.

Ir dažas putnu sugas, kas lido vientulībā, citi – grupās. Ir putnu sugas, kam pārlidojuma laikā ir vadonis, kas koordinē visu grupu. Zvirbuļveidīgie lido nesakārtotās grupās, vārnas – retās “cilpiņās”, žagatas lido vienā rindā, zosis un dzērves – kāsī. Lielākai daļa putnu, vīrišķā un sievišķā dzimuma, lido vienlaicīgi. Ir arī izņēmumi, piemēram, žubīšu mātītes aizlido ātrāk, nekā tēviņi, savukārt stārķu tēviņi pavasarī ierodas agrāk nekā mātītes. Jaunie putni, kuriem nav tāda pieredze, bieži vien ierodas agrāk, nekā vecā paaudze.

       

Zosu lidojums – kāsī.

Putnu lidojuma ātrums ir neliels. Piemēram paipala lido ar 41 km/h, bet melnā čurkse – 150 km/h.

Lielās putnu sugas parasti lido aptuveni 1 –2 tk. m augstumā, vidēji jeb mazie putniņi lido apmēram 1000 – 500 m augstumā. Savukārt Himalaju apkārtnē tika

Vārnas lido retās “cilpiņās”.

novērotas kalnu zosis, kas lidoja aptuveni 8 km virs jūras līmeņa. Tiek uzskatīts,  ka putni vidēji dienā nolido 150 – 200 km.

Ir daudz minējumi un pieņēmumi, kādēļ putni aizlido projām uz ziemošanas vietu un kā viņi atrod ceļu uz turieni?

Zvirbuļu dzimtas putni lido nekārtīgās grupiņās.

Dažām putnu sugām pirmie aizlido jauni sugu pārstāvji un tikai pēc tam vecā paaudze. Kā jaunie var atrast to pašu vietu, kur viņiem jālido, ja neviens no “vecākiem” ceļu nerāda? Protams, liela nozīme ir instinktiem , tai pat laikā arī iedzimta (nodod paaudzi paaudzē) informācijas saglabāšana. Tiek uzskatīts, ka putni par ceļa rādītājiem izvēlas upes, kalnus, koku grupas un saules novietojumu. Daudzi putni, lai nakts pārlidojumos nepazustu un varētu orientēties augstumā, kā arī vai priekšā nav šķērslis, tiek izdalītas sevišķas skaņas – kliedz pat dzied. Putniem ir ļoti laba dzirde. Skaņa atstarojas no priekšmetiem, kuri atrodas putnu ceļā, un tiek viņi tiek informēti par tā attālumu un augstumu.

Šobrīd priekš zinātniekiem tā ir liela mīkla. Arī Latvijā tiek pētīti putnu orientācija. Šis centrs atrodas Tukuma tuvumā – Raudā.   

 

     

Putnu kārtas.

Mūsdienās putni kļuvuši par izplatītāko un sugām bagātāko sauszemes mugurkaulnieku klasi. Pasaulē ir 8600 putnu sugas. Mūsu republikā reģistrētas 313 (ieskaitot caurceļotājus, ziemotājus un ieceļotājus). Klasi iedala 27 – 30 recentās kārtās, no kurām dažas apskatīsim.

Strausveidīgo putnu kārtā ir tikai viena suga  - Āfrikas strauss, kas dzīvo Āfrikas savannās un pustuksnešos. Strausi ir lielākie (ķermeņa augstums – 2,8 m) no recentajiem putniem. Spārni reducēti, tāpēc krūšu kaulam nav citiem putniem raksturīgās šķautnes. Pakaļējām ekstremitātēm ir 2 pirksti (vienīgais gadījums starp putniem). Ap vienu tēviņu uzturas 2 – 5 mātītes, kas olas dēj kopīgā ligzdā. Tēviņš tās perē naktī, mātītes – pārmaiņus dienā. Skaisto spalvu, kā arī gaļas dēļ putni stipri izmedīti.

Pingvīnveidīgo putnu kārtā ir 15 sugas, kas izplatītas dienvidu puslodē. Pingvīnveidīgie ir lieliski peldētāji un nirēji. Priekšējās ekstremitātes pārveidojušās par pleznām un lidošanai neder. Krūšu kaulam ir labi attīstīts ķīlis, kauli nav pneimatiski, ir smagi. Spalvu tērps ļoti blīvs, ūdens un vēja necaurlaidīgs. Barojas jūrā ar zivīm, gliemjiem, vēžiem. Ligzdo kolonijās. Dējumā 1 vai 2 olas. Mazuļi šķiļas akli, bezpa  līdzīgi, par tiem rūpējas abi vecāki.

Stārķveidīgo putu kārtā ietilpst gārņi (61 suga), Āfrikas endēmiskais tupeļknābis (1) un ēnasputns (1), stārķi (17), ibisi (33) un flamingo (5). Tie ir lieli un vidēji lieli putni ar garām kājām un slaidu kaklu. Turas pāros, par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Mūsu republikā ligzdo baltais un melnais stārķis (ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā), lielais un mazais dumpis, zivju gārnis (ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā).

Zosveidīgo putnu kārtā ir 157 sugas – pīles, zosis, gulbji, u.c., no kuriem Latvijā sastopamas 30 sugas. Zosveidīgajiem raksturīgs saplacināts, ar mīkstu ādu segts knābis, kuram galā ciets sabiezinājums. Knābja malās ir raga plātnītes vai zobiņi, kas kopā ar gaļīgās mēles sānu izaugumiem veido filtraparātu. Zosveidīgie dzīvo jūrās un saldūdeņu piekrastēs. Tie ir monogāmiputni, dažām sugām pāri ir ļoti noturīgi (gulbjiem), citiem (pīlēm) saglabājas tikai uz neilgu laiku pēc riesta.

Piekunveidīgo putnu kārtā ietilpst piekūnu (60 sugas), vanagu (220), zivjuērgļu (1), kondoru jeb grifu )7) dzimtas, kā arī Āfrikas ēdamais sekretārs, respektīvi, visi dienā aktīvie plēsīgie putni. Knābis liekts, ar asu galu, spēcīgie pirksti beidzas ar smailnagiem. Lieliska redze. Pārtiek no dzīvniekiem, visbiežāk no grauzējiem un kukaiņiem. Maitēdāji (maitulijas, grifi) apēd dzīvnieku līķus. Latvijā 25 sugas, visas saudzējamas. No tām lielais piekūns ierakstīts Starptautiskajā Sarkanajā grāmatā, klinšu ērglis, jūras ērglis, zivjuērglis - Latvijas Sarkanajā grāmatā.

Pūčveidīgo putnu kārtā ietilpst 133 sugas, mūsu republikā atzīmētas 13 sugas, no tām ligzdo 10 sugas. Pūces ir plēsīgi putni, kas parasti medī naktīs, pārtiek galvenokārt no grauzējiem un tādēļ ir izteikti derīgi putni. Mazākās pūces mūsu republikā ir mājas apogs, apodziņš un bikšainais apogs, lielākais – ūpis. Visas pūces ierakstītas Latvijas Sarkanajā grāmatā.

No vistveidīgo putnu kārtas pasaulē sastopamas 250 sugas, Latvijā – 6 sugas, no kurām 5 sugas ierakstītas Latvijas Sarkanajā grāmatā. Tie ir dažāda lieluma putni ar masīvu ķermeni un samērā īsām, bet spēcīgām skriešanai, kā arī zemes kašņāšanai piemērotām kājām.  Knābis īss, nedaudz liekts. Spārni īsi, noapaļoti. Dzīvo uz zemes, retāk kokos. Mazuļi ir ligzdbēgļi.

Tārtiņveidīgo putnu kārtā iekļautai sīki vidēji lieli ūdensputni ar slaidu ķermeni, gariem spārniem, spēcīgu knābi. Apspalvojums pārsvarā balts vai pelēks. Kājas īsas, parasti ar 4 pirkstiem, 3 pirmajiem pirkstiem pilna peldplēve. Te ietilpst kaijas, zīriņi, tārtiņi, ķīvītes, zivjudzenīši. Šie putni ir ligzdbēgļi – to mazuļi pēc izšķilšanās pamet ligzdu. Pārtiek no zivīm, vēžiem un kukaiņiem, to kāpuriem un tārpiem. Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstīta jūrasžagata, dzeltenais tārtiņš, šņībīša Šinca pasuga, lietuvainis, mazais zīriņš.

Zvirbuļveidīgo putnu kārta sugu ziņā (5093 sugas) ir visbagātākā, jo sastāda apmēram 60% no putnu sugu kopskaita. Sadalās 50 – 70 dzimtās. Te pieder sīki un vidēji lieli putni (mūsu republikas putnu faunā lielākais ir krauklis, mazākais – zeltgalvītis). Pārsvarā tie ir kukaiņēdāji, bet ir arī augēdāji un vistēdāji. Vairums sugu ir monogāmas. Mazuļi ir ligzdguļi – no olām tie izšķiļas nevērīgi, akli, kaili vai vāji apspalvoti un ligzdā paliek, kamēr izveidojas normāls apspalvojums. Zvirbuļveidīgie putni ir izplatīti visā kontinentā, izņemot Antarktīdu. Ar tiem visbagātākie ir tropu meži. Latvijā reģistrētas vairāk nekā 110 sugas, no tām ligzdo 90.

 Latvijas putni.

Aptuveni trešā daļa Latvijas putni pieder zvirbuļveidīgo kārtai, vairums no tiem ir lauku un mežu visparastākie iemītnieki. Arī īpatņu skaitā tā ir pati bagātākā putnu grupa. Lielāko daļu šīs kārtu sugas sauc par dziedātājputniem. Otra sugām bagātākā ir tārtiņveidīgo putnu kārta. Tie apdzīvo seklus ūdeņus un piekrastes pļavas. Lielākā daļa šīs kārtas sugu pie mums caurceļo. Visbiežāk tos varam sastapt Baltijas jūras piekrastē. Pie tārtiņveidīgajiem pieder vairums bridējputni un visas kaijas. Pēc sugu skaita trešajā vietā ir zosveidīgie putni. Šai kārtai pieder gandrīz visi mūsu ūdens putni – pīles, zosis, gulbji. Daudzus šīs kārtas putnus medī. Piekūnveidīgo kārtu pārstāv Latvijas faunā reti kļuvušie dienas plēsīgie putni. Vēl nesenā pagātnē dažas to sugas uzskatīja par kaitīgām un pat apkaroja. Tagad visi šīs kārtas putni ierakstīti Latvijas Sarkanajā grāmatā. Dažas lielo ērgļu sugas ir visretāk sastopamie putni mūsu republikā. Arī nakts plēsīgo putnu kārtai – pūčveidīgajem – pieskaitāmas retas vai pavisam retas sugas. Vienīgi meža pūci vēl varam uzskatīt par parastu mūsu putnu. Dzērvjveidīgo kārtas parastākie pārstāvji ir ūdensvistiņas un laucis – bieži sastopami seklu ezeru un zivju dīķu iemītnieki. Pārējās šīs kārtas sugas ir retas. Visbiežāk sastopamās dzeņveidīgo kārtas sugas ir dižraibais dzenis, tītiņš un melnā dzilna. Lielākā daļa vistveidīgo un krāšņvārnveidīgo kārtām piederošo putnu sugas mūsu republikā ir kļuvušas retas. To īpatņu skaits pēdējā laikā turpina samazināties. Pērējās putnu kārtas Latvijā pārstāvētas ar vienu vai nedaudzām sugām.

Mūsu republikā daudz uzmanības tiek veltīts putnu aizsardzībai un to skaitu saglabāšanai. Latvijā atrodas vieni no vecākajiem rezervātiem mūsu valstī – Moricsala un Slītere. Vēlākajos gados to skaits palielinājies ar jauniem – Grīņu, Krustukalna un Teiču rezervātiem, nodibināts arī Gaujas nacionālais parks. Nozīmīgi vietu putnu aizsardzībā ir pašam jaunākajam – Teiču rezervātam. Tā teritorijā ir lielākais republikas purvs, kurā atrodas bagātākās dzērvju un citu reto purva putnu ligzdošanas vietas. Ūdensputnu aizsardzībai  vairākos Latvijas ezeros izveidoti speciāli ornitoloģiskie liegumi. Īpaša vieta reto putnu saglabāšanā ir mikroliegumiem putnu ligzdošanas vietu apkārtnē. Paveiktais dabas aizsardzības jomā mūsu republikā ar optimismu ļauj lūkoties Latvijas putnu nākotnē. Daudzās Latvijas ūdenstilpēs, kur veic aizsardzības pasākumus, stabilizējies ligzdojošo ūdensputnu daudzums. Tagad parasts kļuvis kādreiz reti sastopamais mūsu lielākais putns – paugurknābju gulbis. Vēl nesenā pagātnē ar likumu aizsargātais krauklis jau pieskaitāms pie putniem, kur skaitu nepieciešams ierobežot.

Latvijas Sarkanās grāmatas putni.

Ūpis.

Bubo bubo

Pūčveidīgo (nakts plēsīgo)   putnu kārta – Strigiformes

Pūču dzimta – Strigidae

Ūpis ir iekļauts Latvijas Sarkanajā grāmata 1. Kategorijā (1987.gada lēmums Nr. 107).

Ūpis (masa 2,5 – 3,2 kg, spārnu izpletums 1,6 – 1,7 m) ir mūsu lielākā pūce. Tāpat kā augumā daudz mazākajai un bieži sastopamajai ausainajai pūcei, ūpim uz galvas ir raksturīgas spalvu “austiņas”. Apspalvojums dzeltenbrūns, ar dažādām tumšām svītriņām un raibumiem. Acis sarkanīgi oranžas.

Latvijā pašreiz ūpis vēl sastopams vairākos rajonos, taču visai lokāli un nevienmērīgi.

Latvijā ūpis ir nometnieks un daļēji klejotājs. Ligzdo lielākos, maz skartos mežu masīvos un upju klinšainās piekrastēs. Vispār ūpis ligzdo dažādos un ļoti atšķirīgos biotopos, bet arvien vietās, kur ir saglabājušies netraucētu nostūri. Ūpja raksturīgākie riesta saucieni – dobja ūjināšana – reizēm dzirdami jau februārī un martā, galvenokārt gan aprīlī, bet reizēs pat maijā. Parasti sāk dēt aprīlī.

Mūsu republikas mežaudzēs ūpja ligzda visbiežāk atrodama zemē – zem nelielas kuplas eglītes, pie celma, augoša vai izgāzta koka stumbra vai kādā citā daļējā aizsegā. Latvijā ūpis mēdz ligzdot arī upju smilšakmens krauju nišās vai alās, piemēram, pie Gaujas vai Braslas. Pāris gadījumos tā atradusies vecu kūdru ieguves karjeru saliņās. Ūpis ligzdu negatavo.

Gadā mēdz būt viens perējums. Pilnā dējumā 2 – 3 (1 – 6) olas. Olas ir baltas, to vidējie izmēri 60,0 ´ 49,7 mm. Latvijā ūpis sāk dēt martā 3. Dekādē vai aprīlī. Perēšana ilgst 31 – 37 dienas. Perē tikai mātīte. Mazuļi izšķiļas nevienlaicīgi ar vairāku dienu atstarpi. Sākumā mazuļus baro tikai mātīte, bet tēviņš apgādā ar barību visu ģimeni. Vēlāk medī abi vecāki. 5 –10 nedēļu vecumā, vēl neprazdami lidot, ūpēni sāk klaiņot apkārt. Apmēram 12 nedēļu vecumā tie jau lido diezgan labi.

Ūpja galvenā barība ir sīkie grauzēji un citi zīdītājdzīvnieki līdz zaķa lieluma, kā arī putni. Protams, ka lielākos dzīvniekus (zaķus, rubeņus u.tml.) tam izdodas nomedīt retāk. Ūpis ir īsts nakts putns, kas medī naktīs un krēslā.

 Sarkankakla zoss.

Rufibrenta ruficollis

Zosveidīgo  putnu kārta – Anseriformes

Pīļu dzimta – Anatidae

Sarkankakla zoss ir sevišķi reta suga un ir iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā. Sarkankakla zoss ir tikai nedaudz lielāka par meža pīli (masā apmēram 1,0 kg). Apspalvojums spilgts un kontrastains: kakla priekšpuse, guza un rīkles apvidus ir rūsganbrūns, piere, galvas virsa, krūtis un spārni melni (ar divām baltām svītrām). Aste un ķermeņa sāni balti.

Mūsu teritorijā sarkankakla zoss sastopama ļoti reti – caurceļojot. Līdz šim zināmi tikai daži šīs sugas sastapšanas gadījumi.

Sarkankakla zoss ir gājputns, kas ligzdošanas vietās ierodas maija beigās – jūnija sākumā, aizceļo augustā. Dienas un nakts migrants. Ziemo Kaspijas jūras dienvidu piekrastē, Irānā, taču atsevišķi putni ziemu pavada arī Viduseiropā. Tulīt pēc atlidošanas putni sadalās pāros un izklīst pa ligzdošasnas biotopiem. Sarkankakla zoss ligzdošanas biotops ir tundras un mežtundras zonas upju terašu stāvās kraujas, kā arī klintis pie ezeriem un upēm, reizēm – tundrasa ezeru salas. Parasti ligzdo nelielās kolonijās pa 4 – 5 pāriem tuvu kopā. Ligzdu sarkankakla zoss sagatavo no dažādām sausām zālēm un bagātīgi izklāj ar dūnām.

Gadā viens perējums. Pilnā dējumā mēdz būt 3 – 6 nespodri zaļganas vai iedzeltenas olas. Olu vidējie izmēri 70,6 ´ 48,7 mm. Sāk dēt ap 10.jūniju. perē tikai mātīte. Perēšana ilgst 24 – 26 dienas. Ap 20.augustu jaunie sāk lidot. Augēdāj putns.   

Izmantotā literatūra.

“Bioloģijas rokasgrāmata”, A. Ilziņa, A. Krūmiņa; “Zvaigzne”, 1989.g.; 428 lpp.. 

“Herdera vārdnīca Simboli”, D. Jurika, A. Lūse, I. Sekste, A. Siltāne, V. Vēvere, izdevniecība “Pētergailis”, 1994.g., 173 lpp..

“Populārzinātniskā Latvijas Sarkanā grāmata”, J. Lisbergs, O. Kačalova, G. Ozols, I. Rūce, A. Šulc; “Zinātne”; 1990.g., 191 lpp..

“Latvijas putni”, V. Klimpiņš; “Avots”; 1986.g., 182 lpp..

Internets - www.putni.lv