Procesa virzītāji un to procesuālais stāvoklis.

Latvijas policijas akadēmija

Krimināltiesisko zinatņu katedra.

Referāts.

Procesa virzītāji un to procesuālais stāvoklis.

Renzēnts: Krimināltiesisko zinātņu

katedras docents

M.jur.P.Sakolaurs

Sastadīja: Policijas koledžas

121.grupas students

policijas ierindnieks

J.Fjodorovs

Rīga

2000.g.

Saturs.

1. Ievads.__________________________________________  3.lpp

2. Procesuālais stāvoklis_______________________________4.lpp

3. Procesa virzītāji___________________________________  4.lpp

4. Tiesa un tiesnesis__________________________________ 5.lpp

5. Prokurors________________________________________  8.lpp

6. Izziņu iestāde un izziņu izdarītājs____________________  10.lpp

7. Izziņas izdarītājs un izmekletājs______________________14.lpp

8. Nobeigums______________________________________ 15.lpp

9. Izmantotas literaturas saraksts________________________17.lpp

Ievads.

Latvijas Republikas Kriminālprocesa kodeksā 2.pantā ir izklasti Kriminālprocesa uzdevumi “Kriminālprocesa uzdevums ir ātri un pilnīgi atklāt noziedzīgus nodarījumus, noskaidrot vainīgos un nodrošināt likumu pareizu piemerošanu, lai katra persona, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, tiktu taisnīgi sodīta un neviens nevainīgais netiktu saukts pie kriminālatbildības un notiesāts”. Tie uzdevumi ir obligāti un no tas izpildīšanas ir atkarīga kriminālprocesa pilvertība un pareizība, jo ja tas netiks izpildītas tād kriminālprocesa nebus, tas būs kaut kāda nelikumiska darbība kura pavisam nesaistīta ar kriminālprocesu, un to istenošana var arī būt sodama, ja bus saskātāmas kaut kāda noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes Kriminālproces ir ļoti svarīgs un likumiski neatkarīgs, no kādas ārējas iejaukšanas; tas ir obligāts izpildīšanai visam personam, kas pakartotas Latvijas Republikas likumiem un to nezināšana  neatvieglo vainu, ko pateikts mūsējā Satversmē.

Vispār Kriminālprocesa pareiza realizēšana ir ļoti atkarīga no tām personam, kas to darā; jo pats kriminālprocess nevar notikt, tā nav patstavīga “dzīva butne”. Kriminālprocesam vajadzīgas personas, kuras būtu pakļautas šim procesam un ar savas darbības izpausmi radītu ar kriminālprocesa reglamentētu darbību. Tē vajadzīgas dalibpersonas, kuras kriminālprocesā sauc, par kriminālprocesuālās darbība subjektiem un tieši ar likumu noteiktu procesuālu ricību un pienākumu  nesēji, kas vienlaicīgi izpilda noteikta kriminālprocesa rakstura funkcijas. Pie ši jautājuma ir arī svarīgi noskaidrot, ka varētu klasificēt subjektus. Kriminālprocess zin vairākus klasifikācijas veidus, pēc dažāda pamata vai virziena, bet tomēr, manuprāt, vispilnvertigāko un labāko varētu piedavāt sekojošu klasifikāciju :   

                         procesa virzītāji;     

                           2. procesa dalibnieki (ieinteresēti un neieinterēseti).    

Kāpēc es izvelējos tieši tādu klasifikāciju, tomēr lasot juridisko literāturu, profesionali juristi pienāca pie secinājuma, ka ši klasifikācija ir visisāsaka un pareiza, jo ietver sevī pilnīgi visus kriminālprocesa subjektus.

Turpmāk, es gribētu īpaši parunāt par procesa virzītajiem, jo tiši šis personas veic kriminālprocesuālo darbību un no viņas darbības kvalitātes ir atkarīga kriminālprocesuālo uzdevumu izpilde. Tikai šis personas ir tiesīgas veikt procesuālo darbību, bet procesa dalibnieki ir tikai palīgi, viņi norāda uz faktu, ka kaut kasnotika un sniedz kaut kādu informāciju, kā arī palidz kriminālprocesa pilnīgai realizāšanai: partulkojot, fiksējot vaiglabājot informāciju. Procesa virzītaji arī piedalas visās procesa stadijās un nodrošina tas pilnīgu izpildi, lai nebūtu nekādu šaubu u viss būtu ‘’salikts pa plauktiņam’’, jo šaubas nevar būt - tam nav procesuālas nozīmes krimināllietā , un tāpēc tas nvar būt par pieradījumu; un kā secinājums tas var spēlēt izškirošu lomu lietā vainīgaattaisnošanai. Kas nevar notikt, ja viņš ir ists noziedznieks. Bet tagad es turpināšu par procesa virzītājiem. 

Procesuālais stavoklis.

Pirms es sakšu runāt par procesa virzitāju procesuālo stavokli, es gribētu sakumā izskaidrot, kas nozime šis jēdziens stavoklis. Vispār, šis jēdziens ir ļoti cieši saistīts ar jēdzienu statuss; tāpēc fiziskas vai juridiskas personas tiesiskais stavoklis tiesībās ir juridisko pazīmju kopums, kas raksturo valsti, kā arī juridiskas vai fiziskas personas tiesisko stavokli, tas tiesību un pienākumu apjomu, vietu un lomu sabiedrības ekonomiskā, politiskā unsociālā sistēmā. Kriminālprocesa teorijā tiesiska statusa elementiem pieskaita:

1. tiesībsubjektību:

    a) tiesībspēja (personas spēja būt apveltītai ar tiesībam un pienākumiem);

    b) rīcībspēja (personas spējas patstavīgi iegūt un realizēt sujektivas tiesības un juridiskie pienākumi );

2. personas subjektīvas tisības ( tiesības, kas pieder noteiktai personai kā subjektam );

3. personas juridiskie pinākumi ( tiesību subjekta nepieciešamais uzvedības veids, vai tā darbības nepieciešamība );

4. likumiskās intereses (tās ir tādas intereses kas izriet no likuma un saskan ar likumu );

5. tiesību un likumisku interešu, kā arī pienākumu izpildes nodrošinājuma garantijas.

Un pēc šiem elementiem es gribētu izsmeļoši aprakstīt procesa virzītājus.

Procesa virzītāji.

Kriminālprocesā ir sekojoši procesa virzītaji: tiesa, tiesnesis, prokurors, izziņu izdarītājs, izziņu iestāde; un pirms es sakšu izskatīt katru subjektu atseviški, es gribētu pieverst uzmanību tādailietai, kā tisību un likumisku interešu, kā arī pinākumu izpldes nodrošinājuma garantijas. Šo izpildi garantē kriminālprocesa kodeks, un tas notiek caur procesa vizītajiem. Jo likums uzlika kā pienākumu prcesa virzītajiem garantēt procesa dalībnieku likumiskas intereses untiesības. Viņam jāizskaidro tādas tiesības, kā arī jāpalidz tos izpildīt, jo dažreiz gadas tā, ka procesa dalibnieks nevar zināt kas viņam jādara un kāda veida tas jādara, jo viņš nav jurists. Bet ja procesa virzītajs to neizdarīs- nebus izpildīta likuma norma, kura reglamentē šo faktu, un nekādu pilnvertīgu procesuālu darbību nebus, tādeļ secinājumā tiks attaisnots var būt ļoti bistams noziedznieks. Bet tomēr atgriezisīmies tieši pie procesa virzītajiem.

Tiesa un tiesnesis.

Tiesa ir valsts varas iestade, kas realizē jurisdikciju, un kā kriminālprocesuālais subjekts - procesa virzītājs, kurš krimināllietās spriež tiesu, tiesa sedēs izskatot un izlemjot pret personam celto apsūdzību pamatotību, attaisnojot nevainīgas personas vai arī atzistot tās par vainīgannoziedzīga nodarījmā un nosakot sodu. Tā kā jurisdikcija ir tiesas eksluzīva funkcija, tiesa ieņem īpašu vietu varas orgānu idū. Pārvaldes darbā tiesa nepiedalas, taču kā tiesu sistēmā ietilpstošs orgāns tā var veikt arī administratīvas funkcijas.

Šajā jautājumā svarīgi jāizškir tiesa procesuālajā un tiesu iekartas nozīme; jo šis divas dažādas nozīmes tiesību instītutā reglamentē divi dažādi likumi: ‘’ Likums par tiesu varu ’’un ‘’’Kriminālprocesuālais kodeks ’’, kaut vai tas lietderīgisadarbojas vairākos jautājumos darbojas kopīgi. Šeit no tisu iekartasviedokļa tiesa ir tiesusistēmā iekļauta iesstade, kam ir sava struktūra un kompetēnce. Turpretim Kriminālprocesa nozīmē tiesa ir likumīgais tiesu satāvs, kas izskata krimināllietu vai nu pirmajā instancē, vai apeļacijas, vai kasacijas, vai tisu uzraudzības kartībā; kaut vai jādrienam “tiesas sastāvs” ir arī nepracesuāla nizīme. No tiesu iestādes struktūras viedokļa tirsa sastāvā ietolpst visi tiesnēši un piesēdētāji, kas likumā noteiktā kartībā ievelēti šai tiesā. Latvijā ir tris dažādu veidu tiesas posmi: rajonu-pilsēta tiesa, apgabaltiesa un augstāka tiesa, kuri pilda noteiktas procesuālas darbības, ka viena no četram instancem. Bet tomēr rajonu un pilsētu tiesa izpilda tikai pirmās instances tiesas funkcijas, apgabaltiesa veic pirmās un apelācijas instances funkcijas, bet augstāka tiesa darbojas gan kā pirmās instances, gan kā apelācijas instances, gan kā kasācijas instances, gan kā uzraudzības instances tiesa. Un tas visi darbojas procesuāli nepartraukti un kopīgī; jo procesuālā kartība garantē lielas izskatišānu pa visam instancem, jo tas ir obligāti un likumiski neatvairams. Tiesa ko procesa virzītājs jāizpild visas procesuālas prasības un noteikumi attiecīgi un tiesas sastāvu procesuālajā nozīmē. Vispar šie noteikumi daudzmaz  saistīti ar kriminālprocesa principiem, īpaši tiesas koleģialitāte, tas nozīme ko tiesa izskata lietu koleģiali: pirmas instances tiesa sastavā ietilpit tiesnesis un divi piesedētāji, otraja instance - tris tiesneši, bet trešajā - tris senatiri. Kā arī ļoti nopietna lieta ir tiesa sastāva līkumība un procesuālaja nozīmē tas ir reglamentēts ar Kriminālprocesa kodeksu 24.pantu “Tiesas sastāvā, kas izskata lietu, var būt personas, kuras likumā noteiktā kārtībā ievelētas šas tiesas sastāvā ”. Bet šī ir tikai viena no tiesas sastāva  likumības iezīmiem. Par  likumīgu atristams tikai tāds tiesnēšu sastāvs, kas krimināllietas izskaitišānā paliek nemainigs no tiesas sēdes atklāšanas brīža līdz kriminālsprieduma paslidināšanas, bet jo notika kaut kāda aizstāšana sastāvā lieta jāiskata no jauna, izņemot gadījumos kad ir rezervas tiesas piesēdētājs (tas viss ir reglamentēts ar 25.p. un 26.p.). Kāpēc es pieveišu īpašu uzmanību tādām jēdrienam, kā tiesas sastāvs; tas notiek, tāpēc ka no šis prasības ir ļoti atkarīga tiesas spriešanas objektivitāte. Tikai tie tiesneši, kas piedalījušies visā krimināllietas izskaitīšanas daitā, var pietiekami orientēties lietas apstakļos un pareizi izpriest tiesu. Persona, kas lietu nav driļi izstūdējusi, nevar vadot sēdi, nodrošināt lietas apstakļu pilnīgu, vispusīgu un objrktīvu izmeklēšanu lai noskaidrotu patiesību. Tāpēc ši lieta ir ļoti svarīga un īpaši reglamentējas kriminālprocesā, lai nebūtu turpmāk neādu neskaidribu vai pārpratumu. Kā arī no ši jēdriena mēs varam secināt vēl vienu lietu, kā tiesas spējību pilnveidīgi rikoties, un pilvetot savas tiesības atteicīgi uz noteikto lietu. Jo ja nav pilnas saprašanas, tad nevar būt pilnvertīgas darbības un tad mēs varam pateikt ka tiesa ir tiesībnespejiga un  veibnespejiga attiecīgi pret noteikto lietu. Kas ir slikti aizliegts ar likuma normu.

Runājot par tiesu mēs jau pakapēniski piegajām pie vēl viena procesa virzītāja, kurš ir ļoti cieši saistīts ar tiesu, tas ir tiesnesis. Tiesnesis ka procesa virzitājs, visparēji ir amatpersona kas realizē jurisdikciju un kuram ir plašs kompetence kriminālprocesā. Bet tomēr tiesneša darbība reglamentē divi likumi: Kriminālprocesualais kodeks un likums “Par tiesu varu “. Likums “Par tiesu varas” šajā gadījumā izskata tiesnesi, ka amatpersonu kura strādā viena no trim tiesas posmem, kur viņa attkarīgī no savas profesijas pilda noteikti pienākumi un izmanto savas tiesības; šeit arī aprakstīti gadījumi un prasības tiesnešu kandidātiem, ka arī aizliegumi kad persona nevar būt par tiesneša kandidatu, kā arī jautājumi kas ieceļ un kas atbrīvo tiesnešus no amata; turpretim Kriminālprocesa kodeks nosaka tiesneša tiesības un pienākumus, realizējot kriminālprocesuālo darbību, un mēs īpašu uzmanību pievesesīm kas ir reglamentēts ar kriminālprocesa kodeksu. Tiesnesim ir tiesības vienpersoniski-rajonu (pilsetas tiesās - ierosināt personiskās apsūdzības lietas (KPK 111.2pkt), kā arī viņi var izlemt vienpersoniski administratīvas civillietas un likumā noteiktās krimināllietas; noteikt krimināllietas piekritību (230.p) - tas nozīme ka tiesnesis var nosūtīt lietu pēc piekritības, ja noteikta lieta nepieder ši tiesneša vai tiesa kompetencei; vēl tiesnesi ir tiesīgs, neizlepijot jautājumu par vainu, pieņem lēmumu par apsudzētā nodošanai tiesai (223.p), ja tam bija pietiekams pamats un viņš piekrit apsudzības raksta secinājumiem; tiesnesim ir tiesības apturēt lietu (229.p) gadījumos, ja izskatot jautājumu  par  apsūdzēta nodošānu tiesai, tiesnesis vai tiesa rīcības sēdē noskaidro, ko apsūdzētais slēpjas un tā atrāšanas vieta nav zināma, ja apsūdzētais smagi saslimis ar psihiskiem traucējimiem vai kādu citu smagu slimību un to apliecinājusi ārstniecības iestāde; tiesnesis ir tiesīgs veikt visus ar tiesas sēdes sagatavošanu saistītas procesuālās darbības (227.p), tai skaitā tiesnesim sagatovojoties tiesas sēdei ir jaizškir šādi jautājumi :

1.     par valsts apsūdzētāja piedalīšanas tiesas sēdē;

2.     par aizstavja noteikšanu vai atļauju tam piedalities lietā;

3.     par civilprasības vai iespējamas mantas konfiskācijas nodrošināšnu;

4.     par personām, kas aicināmas kā cietušie, civilprasītāji, civilatbildētāji, viņu pārstāvji, leicinieki, eksperti un speciālisti;

5.     par tulka pieaicināšanu;

6.     par to, vai procesu jāziņo personām apsūdzīta darba, mācību vai dzīves vietā;

7.     par lietas izskatīšanu tiesas izbraukuma sesijā;

8.     par iztiesešanas laiku;

  9.   par lietas izskaitīšanu atklatā vai slegtā tiesas sēdē.

Vel tiesnesis ir tiesīgs nodot kriminālspriedumu izpildei (360.p), kuru tiesnesis taisijūsi tiesā.

No tiesneša atkarīga vēl viena lieta ka mājas arestu vai apcietinājumu ka drošības līdzekļus piemerošana un to termiņu pagarināšana, jo par šo lietu ir tiesīgs darboties tikai tiesnesis (752, 76.p). Kā arī kriminālprocesā tikai tiesnesis ir tiesīgs izrakstīt lemūmu par noteikta piespiedu kriminālprocesuālas darbības veikšanu: tās ir kratīšana (168.p), telefonsarunu noklausīšanas un informācijās iegūšana no tehniskajam līdzekliem (1761.p). Tādas tiesības ir tiesnešim veicot procesuālo darbību; kā arī īpaši. Mēs varam izdalīt tiesas sēdes priekšsēdētāju, ja viņam vienpersonisko pieder tādas pilnvaras, kuras nepieder parastam tiesnesim.

Tai skaitā tiesas sēdes priekšsedētājs vada tiesas sēdu, virzot tiesas izmeklēšanu tā lai nodrošinātu visu lietas apstākļu pilnīgu, vispusīgu un objektīvu izmeklēšanu un noskaidrotu patiesību, izslēdzot no iztiesašanas visu, kas neattiecas uz izskatāmo lietu, un nodrošinat, lai tiesas process norisinātos nepieciešamā  audzinašā līmenī, kā arī piemēro pret traucētājiem noteiktie  līdzekļi (KPK 246 un 262.p).

Vēl kas ir svarīgs pie tiesnešiem, tas ir viņa pienākumi:

          tiesnesim jāiepazistina ar izskatājamām lietām tiesas                                                                                                                               piesēdētājus, izskaidrojot tiem spēka esošu likumdošanu un tiesību praksi;                                

          tiesnesis nedrikst izpaust tiesneši apspriedes noslēpumu, kā arī ziņas, kas iegūtas tiesas sēdēs;

          tiesnesim ārpus tiesas jāizvairzās no visa, kas varētu mazināt   tiesas spriešanas autoritāti un tiesneša cieņu vai radīt šaubas par viņu objektivitāti uz taisnīgumes.  

                                                                                                                                                                                                                                                                                                

Vispār tiesnesis ir ļoti kompetenta un svarīga amatpersona kriminālprocesa, kuras tiesībam un pienākumus jācien visām citām personām kuras iesaistījas noteiktā krimināllietā, ka Kriminālprocesa dalības objekti. Tiesnesis ir cilveks, tāpēc dažreiz viņam piemīt ļoti neglitas un sliktas rakstur īpašības, kas var draudēt lietas pareizas iztiešanai, tomēr tiesnesim šajā jomā ļoti merktiecīgi jātrenē, lai viņi, spriežot lietu, būtu objektīvam. Kā pateica A.Meikališa savajā “Kriminālprocesuālo termiņu skaidrojošā vārdnicā” : “Tiesnesim, spriežot lietu, ir jāpilda likuma prasības, jānodrošina cilvēku tiesību, brīvību, goda un cieņos aizsardzība jābut taisnīgam un humānam”.

          Prokurors.

Latvijas Republikas likumdošana izškir divu prokurora veidus : prokurors un prokurors kriminālprocesa, jo šeit arī iet runa par diviem likumiem, kas reglamentē prokurora darbību “Prokuratūras likumi un Kriminālprocesuālais kodeks”. No šejienes izriet ka pirmais likums reglamentē prokuroru, ka tiesībaizsardzības institūcijas dalībpersonas, kura ir ir amatpersona un ieņem kadu no šādiem amatiem : ģenerālprokurors, ģenerālprokuratūras departamenta virsprokurors, ģenerālprokuratūras nodaļas virsprokurors, tiesu apgabals virsprokurors, rajona – republikas pilsētas virsprokurors, virsprokurora vietnieks, visu pakāpju prokuratūras iestāžu prokurors; turpretīm kriminālprocesa kodeksa kartībā prokurors ir likumā noteiktajā kartība iecelta prokuratūras amatpersona, kura savas pilnvaras kriminālprocesā realizē neatkarīgi no citām amatpersonām un iestādēm, izpildot vienīi likumā noteiktās prasības un vadoties pēc ģenerālprokurora noradījumiem (KDK 40.p.). Turpmāk mēs pieversēsim savu uzmanību prokurora tieši procesuālai darbībai. Šeit mēs varam pateikt ka prokurors ir procesa virzītājs, bet šadā statusā viņam ir lēmījtiesības krimināllietās ierosināšanas un pirmstiesas izmeklēšanas stadijās; bet ar brīdi kad lieta ir nodota tiesai šis tiesības pariet tiesai.

Pirmājās stadijās kur prokurors parāda sevi ka saimnieks, viņš spēle galveno lomu un viņa lēmums var būt izškirošs, bet tomēr šis tiesības izpildamas caur uzraudzības lomu krimināllietā; jo kriminālprocesā prokurora pamatuzdevums ir likumības uzraudzība, kaut vai viņam arī ir tiesības ierosināt krimināllietu (KDK 3.p.) un piedalīties izmeklēšana darbībās. Bet realizējot uzraudzību prokurors veic šadas darbības :

1.  uzdod izziņas iestādēm ierosināt krimināllietu;

2.  atceļ nelikumīgus un nepamatotus izziņu iestāžu un amatā zemāku prokuroru lēmumus par krimināllietas ierosināšanas vai tas atteikumu;

3.  atceļ citas nelikumīgus un nepamatotus izziņas iestāžu un amatā zemāku prokuroru lēmumus krimināllietās;

4.  dod norādījumu par izmeklēšanas virzību un konkrētām izmeklēšanas darbībām;

5.  pārbaude sūdzības par izziņas iestāžu un amatā zemāku prokuroru darbību un lēmumiem;

6.  pārbaude pieteikumus par izziņas izdarītāja un amatā zemāku prokurora noradījumu;

7.  nodod krimināllietas papildizmeklēšanai.

Kā mēs redzam uzraudzības virzienu loks ir ļoti plašs un vispusēji uzskait visas pirmo divu stadiju svarīgākos virzienus. Tāpēc prokurors šajās stadījās var justies par saimnieku.

Procesa vadība un virzīšana tā sākuma stadijās ir tipisks prokurora procesuālais uzdevums, un īpaši tas saistīts ar prokurora norādījumiem un lēmumiem par izziņas izdarītāja vai izziņas iestādes darbību, jo praktiski prokurors komandē un izziņas organam tas jāizpild.

Svarīga prokurora pilnvara ir kriminālvajāšanas ierosināšana, pieņemot lēmumu par personas saucēšanu pie kriminālatbildības, uzrādot asūdzību, nopratinot apsūdzēto, kā arī personiski veicot nepieciešamas izmeklēšanas darbības; tas ir ļoti svarīgi, jo pirms lietas nosūtīšanas tiesā jāpārbauda to pamatotību, vai pietiek pieradījumu, lai varētu uzsākt lietas iztiesašanu, vai vispār tas ir iespējams ar to kas ir ........... prokuroram. Šeit prokurors veicot kriminālvajāšanu var atdot krimināllietu izziņas izdarītājām papildizmeklēšanai, vai arī prokurors ir tiesīgs noradīt kādās izmeklēšanas darbības vēl niepieciešami jāveic. Pēc kriminālvajāšanas kā esmu jau pateici, lieta ir atdota tiesā, bet šajā stadijā prokurors var arī izbeigt krimināllietu un partraukt pirmstiesas izmeklēšanu. Bet jo tomēr lieta ir nodota tiesai, prokurors sastādā apsūdzības rakstu. Tiesā prokurors uztūr apsūdzību, viņš aizstāv savu viedokli par krimināllietu, par to būtību, un kādās sēkas varētu būt vainīgajam. Pirmos instances tiesā prokurors piedalas pieradījumu pārbaudē, dod savu atteikumu par lietas izskatīšanas laikā konstatētiem apstākļiem, izsako savu viedokli par krimināllikuma un soda veida piemērošanu, kā arī par nozieguma civiltiesiskajām sēkām. Ka arī apsūdzības uzturēšanas gaitā prokurors var atteikties no tas, izvirzot noteiktas iemeslus, ja piemēram, tas nevar but uzturēta pieradījumu trukuma dēļ vai personas vainas pieradīšanas līdzekļu trukuma dēļ, ka arī šeit var but atrasti jaunie apstakļi, kuri ietekmē uz tiesajama vainas pastiprinošiem vai mikstinošiem apstakļiem, kā arī var paradīties jauna persona kura figurē krimināllietā. Vispār ko mēs redzam šos iemeslus var būt ļoti daudz un dažādi. Prokurors arī uztur valsts apsūdzību apelācijas instances tiesā un ir tiesīgs iesniegt protestu par nelikumīgiem un nepamatotiem tiesa un tiesnēšu nolēmumiem. Šeit prokurors iesniedz protestu ja viņš ir pilnīgi parliecināts ka pirmas instances tiesā krimināllietā bija iztiesāta nepareizi, vai tiesajamam bija nepareizi pielietots sods, vai viņu nepamatoti atzina par nevainīgu. Prokurors piedalās lietu izskatīšanā kasācijas instances tiesā, ir tiesīgs ierosināt tiesvedību krimināllietā sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. Tiesības iesniegt protestu uzraudzības kartībā ir ģenerālprokuroram un ģenerālprokuratūras krimināltiesiskas departamenta virsprokuroram.

          Izziņu iestāde un izziņu izdarītājs.

Pirms šo procesu virzītāju izskatīšanos ed gribētu noskaidrot, kas tād ir jēdziens “izziņa”, lai pēc tam varētu pilnvertīgi novertēt šos kriminālprocesa subjektus statusu. Pienāksim pie ši jautājuma no dažam pusēm. Latvijas Kriminālprocesa kodekss saprot izziņu, kā vienu no pirmstiesas izmeklēšanas sastāvdaļām, kuras galvenais uzdevums ir veikt pirmstiesas izmeklēšanu līdz brīdim, kad tiek noskaidrota persona, kas saucama pie kriminālatbildības, un ir savākti pietiekami pierādījumi apsūdzības celšanai vai līdz laikam, kad iestājas kriminālatbildības noilgums (LKPK 124.p.1.d.). Dr.jur. Ā.Meikaļiša sniedz sekojošu izziņas jēdzienu : “Kriminālprocesa likumā noteikto izziņas iestāžu pilnvarotu amatpersonu rīzība, kas ietver operatīvo un citas darbības nolūkā noskaidrot vai notikumā ir noziedzīga nodarījuma pazīmes, lai ātri un pilnīgi atklātu noziegumu un noskaidroto vainīgo vienlaicīgi nodrošinot pareizu likuma piemerošanu”. No visa augstāk minēto mēs varam izdarīt secinājumu ka izziņa ir kriminālprocesa likumā juridiska nostiprināta speciāli tam pilnvarota iestāžu amatpersonu rīcība.

Tātad pakapeniski pariesim pie izziņas iestādēm. Izziņas iestāde kriminālprocesā ir tas subjekts, kurš veic aktīvo procesuālo darbību pirmstiesas izmeklēšanas stadijā, veicot izziņu. Saskaņā ar LKPK 116.p. izziņas iestādes ir :

1.  Valstspolicija;

2.  Tālbraucienu esošo jūras kuģu kapteini;

3.  Citas ar likuma pilnvarotas valsts institūcijas šajā kodeksā un īpašos likumos noteiktas kompetences ietvaros.

Trešajā punktā mēs varam pārskaitīt sekojošas institūcijas :

-    Valsts ieņēmuma dienesta Finansu policijas pārvalde;

-    Satversmes aizsardzības birojs;

-    Iekšlietu ministrijas Drošības policija;

-    Robežapsardzības spēki;

-    Cietumu administrācijas un brīvības atņemšanas iestāžu un izmeklēšanas cietumu priekšnieki.

Visam šim institūcijam ir noteiktas pilnvaras, kuras viņi veic savos kompetences ietvaros Kriminālprocesuālaja kodeksa robežos. Bet vislielākas pilvaras pieder valstspolicijai, kurā par izziņu iestādem var pilnvarot sekojošas amatpersonas : policijas iestādes vai policijas nodaļas priekšnieki un viņa vietnieki, izziņas iestādes priekšnieki un viņa vietnieki. Tagad izskatīsim izziņu iestādes pienākumi :

1.  novērst gatavotu noziedzīgu nodarījumu;

2.  izskatīt pieteikumus par gatavotiem vai izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem, ierosināt vai atteikties ierosināt krimināllietu;

3.  veikt izmeklēšanas darbības, operatīvas darbības un citus nepieciešamus pasākumus, lai noskaidrot noziedzīga nodarījuma izdarīšanas apstākļus un personu, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, kā arī lai konstātetu, savāktu, fiksētu un saglabātu pieradījumus;

4.  LKPK 120.pantā paredzētājos gadījumos un 122.pantā noteiktājā kārtībā aiztūrēt personas, kas tiek turētas aizdomās par noziedzīgu nodarījumu;

5.  izpildīt izziņas izdatītāja, prokurora, tiesas (tiesneša) dotos uzdevumus lietās, kas ir lietviedība, kā arī veikt apsūdzēto un tiesājamo meklēšanu;

6.  veikt LKPK un starptaustiskajos līgumos paredzētajā kārtībā attiecīgu ārvalstu iestāžu dotos uzdevumus.

Vispār šie pienākumi attiecas uz visiem izziņas iestādēm, tai pati laikā un valsts policijai. No šim pienākumiem mēs varām izdarīt secinājumu, kā izziņas iestādēm pilnvaras ir visai plaši izziņā, jo tas var darīt vairakas darbības, kuras noradītas procesuālajā kodeksā un kuriem ir procesuālais stāvoklis un raksturs. Tāpēc izziņu iestādes procesuālais statuss ir ļoti vispusīgs, bet tomēr nav tik plašs priekš visām izziņas iestādem, jo nav vajadzīga tik liela kompetence citam izziņas iestādem nekā valsts policijai, kura veic procesuālo darbību attiecība gandrīz un visiem noziedzīgiem nodarījumiem. Izziņas iestāde ir ļoti cieši saistīta ar vēl vienu procesa virzītāju izziņas izdarītāju. Izziņas izdarītājs ir kriminālprocesa subjekts, procesa virzītājs, kuru izziņai pilnvarojuši izziņas iestāžu priekšnieks vai viņu vietnieki. Iziiņas pilnvarojums tiek dots ar speiālu izziņas iestādes vadītāja vai viņa vietnieka pavēli. Bet kriminālprocesa kodekss saprot izziņu izdarītāju kā valsts amatpersonu, kuru noteiktā kārtībā ir iecēlusi valsts policija vai cita valsts institūcija, kamēr likumu ir noteiktas izziņas iestādes tiesības, un kuras piesākums ir veikt pirmtiesas izmeklēšanu LKPK kārtībā. No šejienes izriet, kā izziņas izdarītājs pilnvaras īpaši ir saistīti ar pirmtiesas izmeklēšanas stadiju, jo šis objekts veic procesuālas darbības tikai sekojošā stadijā un nekāda tiešas saskarsmes ar citam stadijam viņam nav. Attiecīgi izskatot izziņas izdarītāja pienākumus mēs varam izsecināt sekojošus :

1.  ja ir LKPK 107.pantā minētie iemesli un pamats, izziņas iadarītājam atbilstoši savai piekritībai un kompetencei obligāti ir jāierosina krimināllieta un nekavējoties jāuzsāk izmeklēšanu;

2.  izziņas iadarītājam jāuzsāk arī tādu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu, kas ir piekritīga citai izziņas iestādei, ja tas ir svarīgi noziedzīgo nodarījuma atklašanai un pieradījumu iegušanai (pēc tam lieta tiks nodota pēc piekritības);

3.  par krimināllietas ierosināšanu izziņas izdarītājam jāzino 24.st.laikā prokuroram un ieinteresētājām personām; pēdēji pienākumi skar visparīgo principiālo stavokli, tie ir :

-    pieņemta lēmuma likumība;

-    izmeklēšanas darbības savlaicīga veikšana;

-    krimināllietas ātras, pilnīgas, vispusīgas un objektīvas izmeklēšanas nodrošināšana.

Kā mēs varam šie pienākumi ir visas plaši, tāpēc tie jābūt pilnīgi saistītiem ar tiesībam, un izziņas izdarītājam ir sekojošas tiesības :

1.  savas piekritības ietvaros ierosināt krimināllietu un veikt nepieciešamās pirmstiesas izmeklēšanas darbības KPK noteiktājā kārtībā, līdz tiek noskaidrota persona, kas sausama pie kriminālatbildības, un iegūti pietiekami pierādījumi kriminālvajāšanas uzsākšanai;

2.  patstāvīgi pieņemt visus lēmumus par izziņas virzību un izmeklēšanas darbību veikšanu, izņemot LKPK noteiktos gadījumus, kad nepieciešams tiesneša lēmums vai prokurora piekrišana,;

3.  dot rakstveida uzdevumus operatīvajiem dienestiem tādu apstākļu vai faktu noskaidrošanu, kuri ir būtiski krimināllietā, bet kuru var noskaidrot tikai izmantojot operatīvo darbības metodes un līdzekļus;

4.  saņemt informāciju, kas iegūta, veicot operatīvo darbību krimināllietā, un pārbaudīt operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem Kriminālprocesā kodeksā noteiktājā kārtībā (šada informācijas izmantojama, ievērojot operatīvas darbības likuma nosacījumus).

Ka vēl ir svarīgs pie izziņas izdarītāja procesuālas darbības un ko īpaši uzrada likums, tas ir to, ka izziņas izdarītāja lēmumi viņa izmeklējamā krimināllietā obligāti izpildāmi visām fiziskajām un juridiskajām. No visa augstāk minēto mēs varām pateikt ka izziņas izdarītājām viņa procesuālajā darbībā dota nosacīta būtība, jo viņš var personīgi izvelēties izmeklēšanas gaitu, pieņemt lēmumu par kaut kādu izmeklēšanas darbību, dot rīkojumus citam darbiniekam, lai viņi meklētu pieradījumus, vai pārbaudītu pieradījumu patiesību, lai pēc tam to varētu nofiksēt krimināllietā, jo pieradījumu skaits ir ļoti svarīgs cipārs, kā arī ir ļoti svarīgi dabūt patiesu pieradījumu. Kā mēs zinam dažreiz patiess pieradījas un objektivs ir tomer labāks nekā liels skaits subjektīvo pieradījumu. Tomēr atgriežoties pie jautājuma par izziņas izdarītāja procesuālas patstavības, mēs varam atrast daži gadījumi, kad tas notiek. Jo daži izziņas izdarītāja lēmumi kļust par likumīgiem no brīža kad tos apstiprina izziņas iestādes priekšnieks (piemēram lēmums par krimināllietas ierosināšanu, vai lēmums par atteikšanos ierosināt krimināllietu). Šeit, kā pateica Ā.Meikališa savejā grāmatā, “nav ieverota konsekvence lietojot terminus “izziņas izdarītājs” un “izziņas iestāde”. Kā arī ka notiek praksē izziņas izdarītājs pakļaujas izziņas iestādes priekšniekam, tāpēc viņu nevar uzskatīt par patstavīgu procesa subjektu. Turpmāk es gribētu pievērst uzmanību izziņas iestādes priekšnieka procesuālajam pilnvaram. Viņš ir tiesīgs :

1.  pārbaudīt krimināllietas, kurās tiek izdarīta izziņa;

2.  dot noradījumus izziņas izdaritājam par pirmstiesas izmeklēšanas izdarīšanu un atsevišķi izmeklēšanas darbību veikšanu;

3.  nodot lietu citam izziņas izdarītājam;

4.  uzdot lietā veikt pirmstiesas izmeklēšanas vairākiem izziņas izdarītājiem un iecelt izziņas grupas vadītāju;

5.  piedalīties izziņā un personīgi veikt pirmstiesas izmeklēšanas darbību, izmantojot šajā gadījumā izziņas izdarītāja pilnvaras, tiesības un pienākumus;

6.  atcelt nepamatotas vai nelikumīgus izziņas izdarītāja lēmumus.

Šeit ka mēs redzam izziņas iestādes priekšniekam pieder tādas pilnvaras, kuram ir vadīšanas un uzraudzības raksturs, kā jābūt priekšniekam; tomēr manuprāt, šajā gadījumā izziņas izdarītājam varētu iedot lielāku brīvību un procesuālo patstavību. Tas jāizdara, lai nebūtu nekompetentas iejaukšanas izziņas izdarītāja darbībā, lai norobežotu nepamatoti aizliegumi un lēmumi no priekšnieka puses. Kaut vai vadībai jābūt vienmēr.

Vēl beidzot ši jautājuma izskatīšanu es gribētu pieverst uzmanību izziņas izdarītāja un izziņas iestādes procesuālajos pienākumu salidzīnāšanas analīzej, jo vienā gadījumā tas skan noloģiski. Kā nosaka LKPK 45.p.1.d. izziņas izdarītāja pienākums veikt pirmstiesas izmeklēšanu, bet izziņas iestādes pienākums ir veikt izmeklēšanas darbības operatīvās darbības un citus nepieciešamas pasākumus ( KPK 117.p. 3.punkts). Bet ka dzīve ir pieņemts pienākumi veikt aktīvo darbību var rasties fiziskai personai, šajā gadījumā amatpersonai, bet nekāda gadījumā iestādei. Tāpēc drizāk – izziņas iestāde būtu uzdevums veikt pirmstiesas izmeklēšanu, un izziņas iestāde uzliektu par pienākumu veikt noteiktājām amatpersonai, kura ir izziņas izdarītājs. Beidzot savu runāšanu par izziņas izdarītāju un izziņas iestādi, es gribētu pateikt, ka šie procesuālie dalībsubjekti ir ļoti svarīgi veicot pirmstiesas izmeklēšanu. No viņam daudz kas atkarīgs, kā virzīsies lieta, cik ātri būs atrasts noziedznieks, kādā veidā notiks izmeklēšanas darbības un kādā sēcībā tos naksies pielietot. Tieši izziņas izdarītājs procesuāli noformē pieradījumus prakses laikā, jo citam procesa virzītājam kam ir tiesības to darīt vairāk veic uzraudzības funkcijas vai izpild savas procesuālas pilnvarās citās procesa stadijās. Tieši izziņas iadarītājs atrod aizdomas turāmo, lai pēc tām viņam varētu piespriest citu procesuālo stāvokli – apsūdzītājs; raksta protokolus, savāc visus procesuālus papīrus un sašūj vienā lietā. Tikai izziņas izradītājs tieši sazinas un svastarpēji darbojas ar operatīvājiem darbiniekiem, tas uzrāda uz to, ka izziņas izdarītājs atrodas ļoti tuvu, tā saucāmai noziegumu izmeklēšanas realitātei; viņš dod uzdevumu operatīvajiem darbiniekiem, lai tie pēc iespējas atrāk atrastu pieradījumus, kurus pēc tam varētu noformēt procesuāli un varētu uzradīt, kā tiesas pieradījumu. Un tas ir vissvarīgākais lietā; bez pieradījumu nav lietas un kā secinājums – nav vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, un noziedznieks turpina savu dzīvi brīvībā, kaut vai viņš izdarīja prettiesisko darbību; bet šo darbība palika nesodama. Un tas notieks ļoti bieži nekā gribētos; tāda ir mūsu realitāte, mūsu bezkaunīga dzīve.

          Izziņas izdarītājs un izmekletājs.

Referāta beigumā es gribētu izdarīt salīdzīnāšanas analīzi starp izziņas izdarītāju un izmekletāju. Vispar izmekletājs pastavēja musēja likumdošanā līdz 1994.gadam, kād musējā KPK bija izdarīti grozījumi. Bet līdz 1994.gadam pastavēja gan izziņas izdarītājs, gan izmekletājs. Tajā laikā izziņas izdarītājs un izmekletājs veica gandrīz vienādu darbību, bet tomēr bija atšķirība viņu procesuālajos pienākumos. Izmekletājs bija kā galvenais, kad notika lietas izmeklēšana, viņš varēja dot rīkojumus izziņas izdarītājam veikt kaut kādās izmeklēšanas darbības, kā arī operatīvais kriminālmeklēšanas darbs. Izmekletājs spēlēja galveno lomu lietās kur bija obligāta iepriekšēja izmeklēšana, turpretīm izziņas izdarītājs bija galvenais lietās, kurās neprasa iepriekšējo izmeklēšanu. Kā arī mēs varam secināt, kā taja laikā izziņas izdarītājs nebija pilnvērtīgs procesa virzītajs, jo bija ļoti atkarīgs no izziņas iestādes priekšnieka, kaut vai kaut kas tam līdzīgs notieks un šodien, bet ne tik strauji un redzāmi. Bet šie laiki pagāji un tagad izziņas izdarītājs ir pilnvērtīgs saimnieks izmeklēšanas darbībās.

Tomēr manuprāt, tas ir pareizi kā atstāja tikai procesa virzītāju, jo ši procesuāla sistēma kļuva daudz sakarīga un vieglāka. Kaut vai arī šodien parādas tendences atgriezt izmekletāja amatu jaunā Kriminālprocesuālajā likumdošanas projektos, kur izmekletājs izmeklētu īpaši svarīgās lietās. Bet tē arī parādas subjektivs faktors, ka nozīme “svarīgās lietās” un kādas ir neīpaši svarīgas vai smegas; te varētu būt noziedzīgu nodarījuma klasifikācija ņemtu pēc pamata. Tomēr tas ir ļoti grūti izveidot jaunu institūciju un ievest jaunie noteikumi; jācenšas kaut kāda veidā pilnveidot tas kas ir.

          Nobeigums.

Prokurors, tiesa, izziņas iestāde un izziņas izdarītājs – procesuālas darbības subjekti, kuri tieši nodarbojas ar procesuālo darbību. Viņi ir tie cilvēki, subjekti, kuri spēlē galvēno lomu procesa virzīšanā un noziedzīgo nodarījuma noveršanā, atklāšanā un vainīgo sodīšanā. Tieši šim personam Kriminālprocesa kodekss uzlika par pienākumu nodarboties ar šo darbību, un vaņam tas jādara ļoti pareizi un cenšoties nepieverst kaut mazāku kļūdu, jo kļūda ir nepareizas procesa virzīšanas cēlonis. Un to jāņēm vērā ka noteikumu. Cita lieta kād kaut kas šaubīgs vai maldīgs notiek mūsu likumdošanas dēļ. Jā, mūsu likumdošana nav vislabāka un vienmēr prasa jaunus grozījumus; tāpēc jātiecas pēc pilnības un to neizdarīsim dažreiz tas var izraisīt vēl smāgākās sēkās nekā nelikumiskās darbības. Nē, es negrību teikt ka tagad visiem nedrikst ieverst likumus, lai paradītu cik tas ir nepilnvērtīgas un sliktas, pavisam citadāk jāpilnveido likumdošanu, jāpieņiem jaunie likumi, kā arī obligāti vajadzīgs jauns Latvijas Kriminālprocesa kodekss; bet tas nedrikst darīt tik steidzīgi, kā ar Krimināllikumu, tur grozījumi notiek gandrīz vai katru mēnesī, bet tik un tā tas ir tik nekvalitatīvs, kā, manuprāt, drīz paradīsies tendence pieņemt jaunu Krimināllikumu, kas jau ir par daudz. Tas uzrada uz mūsu nekompetenci šajos jautājumos, īpaši likumdošanos un likumrakstīšanos organos, tāpēc viss jādara ļoti mierīgi, izanalizējot visas iespējas; visas kļūdas kas ir tagad musējā likumdošanā un pieņemt tomēr kaut ko ļoti stipru un kvalitatīvu.

Īpaši es gribētu pievērst uzmanību izziņas izdarītājam, jo manuprāt viņam jādod vairāku brīvību pirmstiesas izmeklēšanas stadijā, lai viņš varētu patstavīgi pieņemt lēmumu vairākos svarīgas jautājumos, tad var būt būs vairāka kvalitāte un darbs paatrināsies. Bet priekšniekam uzdod par pienākumu tikai izpildīt valdības funkcijas, tas ir izvelēt izziņas izdarītāju un dot atļauju īpaši bistāmam izmeklēšanas darbībam.

Izmantotas literatūras saraksts

1. Latvijas kriminālprocesa kodekss

2. 1994.gada 19.maija / Prokuratūras likums/

3. 1992.gada 15.decembra likums /Par tiesa varu/

4. Bulgakova I. Izziņa un izziņas iestādes kriminālprocesuālā darbība. // “Administratīva un krimināla justicija”3/99

5. Liede A. Latvijas PSR Kriminālprocess. // Visparīga daļa. Rīga. Zvaigzne. 1980.

6. Maskaļonoks J. Izziņas vieta un loma kriminālprocesā. // Ādministratīva un krimināla justicija”1/99

7. Meikaļiša Ā. Kriminālprocesuālo termīņu skaidrojošā vārdnīca. -R.: “RaKa”, 1998.

8. Meikaļiša Ā. Tiesu vara Latvijā. - R.: Avots, 1997.