Profesionālā noziedzība

  

                                                  Satura rādītājs:

          1. Ievads                                                                        4. lpp.

         

          2. Īss ieskats profesionālās noziedzības vēsturē un tās            

          rašanās cēloņi                                                                    5. lpp.

          3. Subjekts kriminālajā profesionālismā                             7. lpp.

          4. Profesionālā un organizētā noziedzība: kopīgais un

          atšķirīgais                                                                         10. lpp.

          5. Nobeigums                                                                    13.lpp. 

          6. Izmantotā literatūra                                                       14. lpp.

                                         Ievads:

Katrā valstī pastāv liels daudzums problēmu, ar kurām ikdienā nākas sastapties  ikvienam subjektam. Nav izņēmums arī Latvija, kur viena no pēdējo gadu aktuālākajām problēmām ir noziedzība. Tās līmeni valstī nosaka daudzi faktori,

piemēram, politiskais un ekonomiskais stāvoklis , amatpersonu korumpētība u.c. faktori. Apskatot noziedzību kā aktuālu problēmu, rodas jautājums: kāpēc netiek atklāti visi vai gandrīz visi izdarītie noziegumi valstī? Kāpēc paliek nesodīts tik liels personu skaits, kuras vajadzētu saukt pie kriminālatbildības par izdarītajām noziedzīgajām darbībām? Vai tā ir policijas vaina, vai arī neizdarība; vai  līdzekļu trūkums, kas padara šo jautājumu par aktuālu un diskutējamu? Manuprāt, atbilde uz šiem jautājumiem varētu būt sekojoša: valstī pastāv dažādu veidu noziedznieku grupas, kuru veikto noziegumu atklāšanas process ir komplicētāks un prasa ilgāku laiku , nekā tas ir novērojams  “parasto” noziegumu atklāšanas procesā, jo daudzi noziegumu veidi tiek veikti profesionāli. Arī tautas parunā ir teikts: “zaglis tiek sodīts ne jau tāpēc, ka viņš zog, bet gan tāpēc, ka neprot zagt”.   Tā kā kriminālās sfēras profesionalizācija Latvijā mūsdienās ir ļoti aktuāla tēma, tad  savā darbā šo problēmu apskatīšu nedaudz plašāk.

 

                                                                                 

                                                                                     

         1.            Profesionālās noziedzības jēdziena pamatā ir vārds “profesija”, ar kuru tiek saprasts darbības veids, kas prasa zināmu personas sagatavotību un ir personai nepieciešamo iztikas līdzekļu avots. Pamatojoties uz šo definīciju, no jēdziena “profesija” var izcelt 3 pamatelementus:

                        1) nodarbošanās veids;

                        2) zināma pieredze jeb sagatavotības pakāpe;

                        3) materiāla labuma gūšana.

            Savukārt jēdzienam “profesionālā noziedzība” piemīt specifiskas īpašības, jo kriminālais profesionālisms ir “noziedzīgās darbības veids, kas subjektam ir izdzīvošanai nepieciešamo materiālo līdzekļu avots, kas prasa no subjekta  zināmas iemaņas un zināšanas gala mērķa sasniegšanai un pamatnoteikums ir noziedznieka kontakts ar pretsabiedrisku vidi”[1].Tādējādi, pamatojoties uz iepriekšminēto definīciju, kriminālajam profesionālismam var izcelt 4 galvenos pamatelementus:

                        1) pastāvīgs speciālās noziedzīgās nodarbošanās veids jeb specializācija- sistemātiska vienveidīgu noziegumu veikšana, lai apmierinātu personas vajadzības. Tādējādi personai izstrādājas ieradums veikt konkrēta veida noziedzīgas darbības, kas ar laiku kļūst par subjekta uzvedības normu.

            Kaut arī persona apzinās, ka viņa var tikt saukta pie kriminālatbildības par izdarītajiem noziegumiem, tomēr personas noziedzīgā darbība norāda uz personas pārliecību, ka noziedzīgā darbība ir jāturpina.

                        2) noteiktas zināšanas un iemaņas- persona nevar vienkārši izvēlēties profesiju, lai kļūtu par speciālistu, bet ir nepieciešamas arī noteikta veida zināšanas un iemaņas, kā arī zināma sagatavotības pakāpe, kura ļauj personai veikt to vai citu darbu. Šis princips attiecas arī uz kriminālo profesionālismu, jo daudzos noziegumos bez “teorētiskajām” zināšanām ir nepieciešamas arī “praktiskās” iemaņas, jo tieši no tām ir atkarīgs, vai noziedznieks gūs sev materiālu labumu, vai arī tiks notverts un saukts pie kriminālatbildības.

                                                               

                        3) veiktie noziegumi ir ienākuma avots- noziedzīgās darbības rezultātā subjekts gūst ienākumus naudas vai materiālu vērtību veidā. Šie ienākumi var dot gan pilnīgu indivīda materiālo vajadzību apmierinājumu, gan arī papildus ienākumus jau esošajiem, likumīgā ceļā nopelnītiem līdzekļiem.

                        4) subjekta saistība ar antisociālu vidi- katram indivīdam ir nepieciešamība pēc kontakta ar sabiedrību, ar kuru viņam ir kopīgas intereses un orientācijas. Nav izņēmums arī noziedznieks, tikai viņam apkārtējā vide ir specifiska, jo cilvēks, kas ir izdarījis noziegumu, ir “atsacījies no vispār- pieņemtām, sabiedrībā noteiktām normām un iegūst jaunus uzvedības modeļus, kas ir raksturīgi noteiktai antisabiedriskai grupai (mikrovidei)”[2]. Šajā vidē noziedznieks nejūtas atstumts, jūtas kā “savējais”, gūst jaunu informāciju, pieredzi un, zināmā mērā, cenšas gūt arī aizsardzību.

            Ja noziedznieks atbilst visām četrām galvenajām pamatpazīmēm , tad viņu var saukt par profesionāli savā “amatā”.

     2. Runājot par profesionālo noziedzību, ir jāatzīmē, ka tā nav jauna- 20. gadsimta -problēma. Jau 18. gadsimta beigās Parīzes slepenpolicijas priekšnieks F.E. Vidoks par profesionālajiem noziedzniekiem sauca personas, kuras “sistemātiski veica zādzības, nodarbojās ar krāpšanu un veica citus noziegumus pret īpašumu , bija raksturīgi ar savu veiklību un izdomu, lai sasniegtu noziedzīgo mērķi”[3]. 19. gadsimta kriminolgi profesionālo noziedzību saistīja ar spītības pazīmi, ar noziedznieka nevēlēšanos atteikties no nozieguma izdarīšanas.

            Padomju Savienības laikā profesionālā noziedzība tika uzskatīta par neeksistējošu parādību un ar laiku pat tika aizmirsts “profesionālās noziedzības” jēdziens un atkārtoti šīs problēmas petīšanai uzmanība tika pievērsta tikai 80. gados. Ņemot vērā iepriekš rakstīto, rodas pamatotas šaubas, ka Padomju Savienības pastāvēšanas gados profesionālā noziedzība nepastāvēja un netika pētīta. Tomēr arī PSRS laikā kriminālie eksperti pievērsa uzmanību

profesionālās noziedzības daļējam “aizvietotājam”- speciālajam recidīvam, it īpaši- vairākkārtējam, jo gan vienā, gan otrā gadījumā pastāv konkrēta veida noziedzīgu nodarījumu nemainīgums, ko veic noteiktas likumpārkāpēju grupas.

            Latvijas Kriminālkodeksā speciālā recidīva gadījumi ir paredzēti 99.panta 8. daļā (slepkavība), 139. panta 2. daļā (zādzība), 142.panta 2. daļā (krāpšana), 143. panta 2.daļā (izspiešana), 164. panta 2.daļā (kukļņemšana), 165. panta 2. daļa (kukuļdošana) u.c. pantos. No iepriekšminētajiem pantiem var secināt, ka galvenokārt dominē panti ar paredzēto speciālo recidīvu gadījumos, kur persona var gūt materiālu labumu, veicot konkrētu noziedzīgo darbību.

            Tomēr ir jāatzīst, ka speciālais recidīvs neietver sevī visas profesionālo noziedznieku izdarītās darbības, jo vienmēr ir sastopams ne mazums subjektu, kuri par izdarītajām noziedzīgajām darbībām pie kriminālatbildības netiek  saukti. Tā kā nav izveidota attiecīga statistika, tad sagādā zināmas grūtības noteikt šo personu konkrētu skaitu.

            Juridiskajā literatūrā un presē PSRS pastāvēšanas laikā brīvības atņemšanas vietas tika attēlotas kā iestādes, kur tika pieliktas visas pūles, lai noziedznieku labotu un pāraudzinātu, tomēr, pēc kriminologa I. Karpeca domām, tieši tur rodas noziedznieku profesionalizācija. Ieslodzījuma vietās subjekti  iegūst jaunus draugus un paziņas, un, atbrīvojoties no ieslodzījuma vietām, noziedznieki ļoti ātri viens otru atrod un šajos jaunajos apstākļos veidojas noziedzīgie grupējumi “pēc interesēm”, ar savu hierarhiju, pakļautību disciplīnu. I. Karpecs brīvības atņemšanas vietas nosauca par “noziedzības fabrikām”[4], bet, manuprāt, galvenais profesionālās noziedzības rašanās  cēlonis nav personas uzturēšanās brīvības atņemšanas vietās, jo daudzi noziedznieki tur vairs neatgriežas. Galvenais faktors, kas ietekmē to, vai persona kļūs par profesionālu noziedznieku, vai arī nekļūs, manuprāt, ir noziedznieka personība un apstākļi, kas mudina viņu vairākkārtīgi veikt konkrētos noziedzīgos nodarījumus. Piemēram, kabatzagli ir grūti pāraudzināt,                                            saucot viņu pie kriminālatbildības, jo noziedzīgā darbība viņam jau ir kļuvusi par ieradumu, ko viņš pilnveido un no kura tiek gūts materiāls labums. Arī prakse rāda, ka kabatzagļus ir visgrūtāk pāraudzināt un piespiest atteikties no zādzību izdarīšanas. Kabatzādzību jomā Latvijā pastāv arī diezgan augsts latentātes līmenis, jo cietušie ne vienmēr ziņo par izdarīto zādzību policijai. Piemēram, ja sabiedriskajā transportā tiek nozagts naudasmaks, kurā bija 1 lats,

cietušais vairumā gadījumu par zādzību policijai neziņos, it īpaši gadījumos, kad attiecīgais transporta līdzeklis bija pārpildīts, zādzības fakts tika konstatēts tikai pēc ilgāka laika u.t.t..

            Praksē ir pierādīts  fakts, ka daudzos gadījumos policijai netiek ziņots arī par krāpšanas gadījumiem kāršu spēlē, “uzpirksteņos” u.c. gadījumos, kad cietušais pat nav apjautis to, ka bija apkrāpts. Tas, savukārt, iedvesmo noziedznieku veikt jaunus noziegumus.

            Viss iepriekšminētais faktu kopums un arī citi apstākļi veicina noziedznieka tapšanu par profesionāli.

            3. Par subjektu kriminālajā profesionālismā juridiskās literatūras autori uzskata galvenokārt fizisko personu, kurai piemīt nepieciešamās zināšanas  un iemaņas noziedzīgās darbības veikšanai. Cilvēks atrodas pastāvīgā kontaktā ar noziedzīgo vidi un izdarot noziegumus, to rezultātā  gūst materiālu labumu.

            Šī profesionāli-noziedzīgā darbība, atšķirībā no citas prettiesiskas darbības, izstrādā subjektam zināmas praktiskās iemaņas un veido teorētisku zināšanu bāzi, kas nodrošina optimālu noziedzīgā mērķa sasniegšanu ar viszemāko riska pakāpi tikt atklātam. Tāpēc subjekts izvēlas tādu noziedzīgās darbības veidu, kurā viņš visoptimālāk varētu izmantot gūtās iemaņas un pieredzi un tieši tāpēc pastāv daudzveidība noziedzīgajā darbībā. Piemēram, Rīgas kriminālpolicijas 2. daļas darbinieki 1997. gada 23. septembra vakarā aizturēja Oļegu Kabanovu un Arunu Urbuti, kuri tiek turēti aizdomās par vairāku desmitu dzīvokļu apzagšanu. Viņu kvalifikācija- dzīvokļi, kuri ir  aprīkoti ar dzelzs durvīm. Aizdomās turamie perfekti pārzināja atslēgu mehānismus, kā arī zināja, kur jāizdara urbumi, lai varētu atmūķēt slēdzeni[5]. Tādējādi šos cilvēkus ir grūti nenosaukt par profesionāļiem savā “amatā”.

            Kopumā 1997. gada 1.pusgadā tika izdarītas 2152 zādzības no dzīvokļiem un no tām tika atklāti 33,7 procenti no kopējā dzīvokļu zādzību skaita, kas ir augstākais attiecīgo noziegumu atklāšanas rādītājs Baltijas valstīs (Igaunijā atklāti tikai 18,4 procenti, bet Lietuvā- 27,6 procenti no visām dzīvokļu zādzībām).

            Daudzos gadījumos noziedznieki-profesionāļi nedarbojas vienatnē, bet gan organizētās grupās, kas, pamatojoties uz Kriminālkodeksa 171. pantu ir “vairāk nekā divu personu izveidota stabila apvienība, kura radīta nolūkā kopīgi izdarīt noziedzīgus nodarījumus un kurā iepriekšejas norunas laikā starp grupas dalībniekiem sadalīti pienākumi”. Parasti organizētajās grupās nav izteikta līdera, jo kopīgās noziedzīgās intereses un vienādā kriminālā kvalifikācija nerada nepieciešamību pēc sarežģītākas uzbūves. Organizētajās grupās ir novērojama strikta kvalifikācija, piemēram, kabataszagļu, krāpnieku, dzīvokļu zagļu u.c. organizētās grupas.

            Kā nedaudz sarežģītāku formējumu var minēt organizēto grupējumu, kura priekšgalā ir atzīts līderis un ir noteikta padotības pakāpe. Piemēram, pirms diviem gadiem kādā populārā Latvijas žurnālā tika aprakstīta t.s. Ādažu grupējuma darbība, kurā, pēc neoficiālām ziņām, darbojās cilvēki, kas agrāk dienēja Ādažu poligonā vidējā virsnieku sastāvā. Šis grupējums nodarbojās ar automašīnu Mercedes un BMW zādzībām, un šo automašīnu galamērķis bija Ķīna un Mongolija.

            Pastāv hipotēze, ka ar automašīnu zādzībām Latvijā galvenokārt nodarbojas noziedzīgās grupas vai grupējumi, kas nav saistīti ar vietējām organizētās noziedzības aprindām, bet gan ierodas “viesturnejās” no Lietuvas, Pleskavas, Sanktpēterburgas u.c. vietām.

            Ir jāatzīmē, ka autozagļu profesionalitātes līmenis ir ļoti augsts ne tikai

Latvijā, bet arī Lietuvā un Igaunijā, par ko liecina atklāto autozādzību rādītāji: Latvijā atklāti 15,5 procenti no visām autozādzībām, kas tika izdarītas 1997. gada 1. pusgadā, Igaunijā- 13 procenti, savukārt Lietuvā- tikai 11,1 procents.

            Profesionālie noziedznieki var apvienoties, veidojot bandītiskos formējumus, kuros, krimināltiesiskā nozīmē, galvenā nozīme ir ierocim kā nozieguma veikšanas rīkam un to veidošanas nolūks, pamatojoties uz Kriminālkodeksa 72. pantu, ir “uzbrukt valsts vai sabiedriskajiem uzņēmumiem, iestādēm un organizācijām, vai arī atsevišķām personām (...)”. 1997. gada 1. pusgadā tika izdarīti 172 noziegumi, kuros tika pielietoti ieroči un šo noziegumu kopējais atklāšanas rādītājs ir 38,4 %. Ar ieroča palīdzību tiek veiktas galvenokārt laupīšanas, slepkavības un izspiešanas.

            Kā augstāko organizācijas pakāpi var minēt noziedzīgās organizācijas, kurām kriminologs A.Samonovs atzīmēja 4 galvenās pazīmes:

                        1) organizācija;

                        2) stabilitāte;

                        3) vienotība;

                        4) aizsardzības pakāpe[6].

            Savukārt kriminologs A. Gurovs noziedzīgajās organizācijās saskata sekojošās pamatpazīmes:

                        1) materiālā bāze;

                        2) koleģiāla vadības institūcija;

                        3) nolikums, kurā ietvertas neformālas uzvedības normas un                                     tradīcijas;

                        4) funkcionāli-hierarhiska sistēma;

                        5) informācijas bāze[7].

            Pamatojoties uz A. Gurova dotajām noziedzīgo organizāciju pazīmēm, iepriekšminētās organizācijas var salīdzināt ar mafiozām struktūrām, savukārt pēc A. Samonova dotajām pazīmēm var secināt, ka noziedzīgā organizācija ir vienkāršs organizēto grupu paveids, kurš izceļas ar augstāku vienotības un

organizētības pakāpi.

            4. Tāpat kā profesionālā, tā arī organizētā noziedzība tika uzskatīta par neeksistējošu parādību Padomju Savienībā un uzmanību no tiesību sargājošo iestāžu puses tai sāka pievērst tikai 80. gados, bet jau 90. gados tā tiek uzskatīta par aktuālu problēmu arī mūsu valstī. Padomju prese uzsvēra, ka organizētā noziedzība pastāv tikai Rietumu valstīs, kur pastāv augsts korupcijas un noziedzības līmenis.

            ASV kriminālie eksperti uzskata, ka organizētā noziedzība ir “prettiesiska augsti organizētu profesionālu noziedznieku grupu darbība, lai sniegtu nelikumīgus pakalpojumus”[8]. Piemēram, sarunā ar kādu prokuroru no ASV, viņš minēja, ka viņu valstī pastāv t.s. “Murders Inc.”jeb “Slepkavu akciju sabiedrība”, kura ir saglabājusies no Mafijas “zelta laikiem” (20. gadsimta 20.-30. gadiem) un nodarbojas ar pasūtījuma slepkavību veikšanu. Prokurors turklāt minēja, ka ASV lielāka uzmanība tiek veltīta organizētās, nevis profesionālās noziedzības pētīšanai, jo pirmā ir ļoti aktuāla problēma viņu valstī un tai tiek pievērsta uzmanība gan no tiesībsargājošo institūciju, gan no masu mediju puses.

            Viena no galvenajām organizētās noziedzības pazīmēm ir korupcija valstī. Tāpēc var secināt, ka organizētā noziedzība pastāv tikai tādos gadījumos, ja pastāv arī korupcija. Savukārt korupcijas līmenis valstī neietekmē tādas parādības kā profesionālās noziedzības attīstību.

            Kriminologs A. Gurovs rakstīja, ka gadījumos, kad profesionālo noziedzību sāk korumpēt, mēs sastopamies ar “organizēto noziedzību, t.i. mafiju”[9]. Es negribētu piekrist “organizētās noziedzības” un “mafijas” jēdzienu kā sinonīmu izmantošanai, jo mafija ir “slepena biedrība, kas 19.gadsimta sākumā radās Sicīlijā pēc Neapoles “komorras” parauga”[10], t.i. noziedzīgo grupu īpašs veids, savukārt organizētā noziedzība ir sabiedriski- bīstama parādība.                                                                                                                        Latvijā, cīņai ar organizēto noziedzību, ir izveidots Organizētās noziedzības apkarošanas birojs (ONAB), kura viena no prioritātēm ir cīņa ar sevišķi bīstamiem noziegumiem (spridzināšana, izspiešana, laupīšana ar ieroča pielietošanu u.c. noziegumi).

            ONAB uz 1997. gada 2. pusgada sākumu bija apzinājusi vairāk nekā 100 organizētos noziedzīgos grupējumus, to dalībniekus un līderus. Tiek novērotas aptuveni 70 reketieru grupas.

            1997. gada 1. pusgadā ONAB darbinieki ierosināja 40 krimināllietas, no kurām 17 nosūtītas kriminālvajāšanas uzsākšanai, aktīvi piedalījās 426 smagu noziegumu atklāšanā. 

            Ņemot vērā ONAB darbības rezultātus, ir jāsecina, ka organizētā noziedzība ir visbīstamākais noziedzības veids, kas pastāvīgi progresē un attīstās Latvijā. Noziegumi kļūst arvien nežēlīgāki un bīstamāki. Piemēram, ONAB Sprādzienu atklāšanas un izpētes nodaļas lietvedībā uz 1997. gada  2. ceturkšņa sākumu atradās 42 krimināllietas, kas ir saistītas ar vienu no bīstamākajiem noziegumu veidiem-spridzināšanu, kuras rezultātā nereti cieš nevainīgi cilvēki. 

          Diemžēl ir jāatzīst, ka arī sevišķi smagu noziegumu sfērā pastāv liels latento noziegumu skaits, jo, piemēram, Latvijā notiek izspiešanas no uzņēmējiem daudz biežāk, nekā par tām tiek ziņots tiesībsargājošajām institūcijām. Daudzos gadījumos cietušie par izdarītajiem izspiešanas gadījumiem neziņo policijai tāpēc, ka netic, ka ar tās palīdzību varēs atrisināt radušās problēmas, vai arī baidās no atriebības, kas var sekot no noziedzīgo grupējumu puses. Daudzos gadījumos ar “nodevu” apliekamās personas ir samierinājušās ar izveidojušos situāciju un pacietīgi maksā noteiktos maksājumus noziedzīgajām struktūrām, kuri, vairumā gadījumu sastāda 10 procentus no uzņēmēja gūtajiem ienākumiem.

                                                                                                                                                                                                                                    Nobeigums:

            Kāpēc pastāv profesionālā noziedzība Latvijā? Šis jautājums bija uzdots

darba sākumā un es centos savā darbā sniegt uz to atbildi. Nobeigumā es gribētu atzīmēt vēl vienu faktoru, kas, manuprāt, ietekmē personas izvēli atkārtoti veikt noziedzīgās darbības un šajā jautājumā spēlē lielu lomu.

            Šī gada sešos mēnešos no soda izpildes iestādēm atbrīvoti vairāk nekā 1200 cilvēku. Apmēram puse no viņiem spēj integrēties sabiedrībā, taču liela daļa nevar atrast mājokli, pierakstīties, sameklēt darbu. Brīvībā izgājušo cilvēku tālākais liktenis daudzējādā ziņā ir atkarīgs no tuvinieku, valsts, pašvaldību iestāžu ierēdņu un darbā ņēmēju attieksmes. Oktobra vidū Valsts cilvēktiesību birojā notika diskusija, kurā piedalījās Iekšlietu ministrijas Cietumu administrācijas direktors Vitolds Zahars, Iļģuciema, Brasas un Matīsa cietumu priekšnieki, Valsts cilvēktiesību biroja direktors Olafs Brūvers u.c. amatpersonas. Diskusijas temats- bijušo ieslodzīto rehabilitācija. Uz pašreizējo brīdi Latvijā nav nevienas institūcijas, kas kompleksi risinātu šo problēmu. Cilvēks, kas atbrīvojas no ieslodzījuma vietas, daudzos gadījumos nevar atrast darbu un tādējādi līdzekļi, kas ir nepieciešami izdzīvošanai, tiek gūti atkārtoti noziedzīgā ceļā. Manuprāt, Latvijā būtu nepieciešams izveidot rehabilitācijas centru, kāds pastāv Tallinā cilvēkiem, kuri atbrīvoti no cietuma. Par tā uzturēšanu un darbību rūpējas gan Tieslietu Ministrija, gan Labklājības ministrija, gan pašvaldības. Ja tāds centrs tiktu izveidots arī Latvijā, tad personām, kas atbrīvojās no ieslodzījuma vietām, būtu mazāk problēmu ar integrēšanos sabiedrībā un pastāvētu mazāka iespēja, ka tiks veikts jauns noziegums.

            Latvijā pagaidām nav atrisināts liels daudzums problēmu un, manuprāt, ir nepieciešams pievērst lielāku uzmanību arī profesionālās noziedzības pētīšanai, ko varētu nosaukt par kriminālās sfēras “tumšo zirdziņu”, kas varētu sagādāt ne mazumu problēmu arī nākotnē.   

---

[1] À. È. Ãóðîâ “Ïðîôåññèîíàëüíàÿ ïðåñòóïíîñòü: ïðîøëîå è ñîâðåìåííîñòü”, Ìîñêâà,  “Þðèäè÷åñêàÿ ëèòåðàòóðà”, 40. ñòð..

[2]  À. È. Ãóðîâ “ Ïðîôåññèîíàëüíàÿ ïðåñòóïíîñòü: ïðîøëîå è ñîâðåìåííîñòü”, 47. ñòð..

[3] Turpat, 9. lpp.

[4] È. È. Êàðïåö “ Ïðåñòóïíîñòü: èëëþçèè è ðåàëüíîñòü”, Ìîñêâà, “ Ðîññèéñêîå ïðàâî”, 1992, 271.ñòð

[5] Rîgas Balss, 1997. gada 25. septembris,”Aizturçti iespçjamie dzîvokïu zagïi”

[6] À. Ï. Ñàìîíîâ “Ïñèõîëîãèÿ ïðåñòóïíûõ ãðóïï”, Ïåðìñêîå êíèæíîå èçäàòåëüñòâî, 1991, ñòð. 214.

[7] À. È. Ãóðîâ “Ïðîôåññèîíàëüíàÿ ïðåñòóïíîñòü: Ïðîøëîå è ñîâðåìåííîñòü”

[8] Êàðïåö È.È. “Ïðåñòóïíîñòü: èëëþçèè è ðåàëüíîñòü”, ñòð.217

[9] À. Ï. Ñàìîíîâ “Ïñèõîëîãèÿ ïðåñòóïíûõ ãðóïï”, ñòð.19

[10] ”Sveðvârdu vârdnîca”, Rîga, “Liesma”, 1978. gads