Psihiskās parādības (realitāte), to atšķirība no pārējām realitātes parādībām

 

Rīgas Pedagoģijas un Izglītības Vadības Augstskola

Mārketinga psiholoģija

II kurss

EKSPERIMENTĀLĀ PSIHOLOĢIJA

Psihiskās parādības (realitāte), to atšķirība no pārējām realitātes parādībām

Verners Gabrānovs

________________________________________________________________________

     -2000-

Psihiskās parādības (realitāte), to atšķirība no pārējām realitātes parādībām

Psihiskās realitātes ir realitātes, kuras ir sastopamas katrā no cilvēkiem, dažādā “daudzumā” un izpausmēs. Šajā darbā no visas lielās realitāšu izvēles tiek aplūkotas divas: intelekts un atmiņa, kas zināmā mērā ir vissvarīgākās mūsdienu cilvēkam. Gan intelekts, gan atmiņa ir tas, kas cilvēkā ir daudz pētīts, taču nav noskaidrots cilvēka atmiņas lielums, pat kaut kādā abstraktā mērvienībā un arī visi iespējamie testi intelekta izpētei nekad nedos 100% pareizu un precīzu rezultātu. Šajā darbā tiek aprakstīti daži no pētījumu un atklājumu rezultātiem intelekta un atmiņas pētīšanas jomā. Tāpat uzmanību pievērsu tādai realitātei kā dvēsele.

Vispirms ielūkosimies vārdnīcās un noskaidrosim kā tās definē mums interesējošos terminus:

Psihi iedala psihiskajos procesos (izzināšanas procesi, emocionālie procesi), stāvokļos (garastāvokļi, noskaņojumi u.c.) un īpašībās (rakstura īpašības, individuālās spējas).

Psihe ir indivīda spēja aktīvi (ar savu uzvedību) atspoguļot apkārtejo vidi psihiskā tēla veidā un regulēt, pateicoties tās atspoguļošanai, savas dzīvības norisi un savas attiecības ar vidi.

Primārā un vienkāršākā psihiskā parādība ir jūtīgums. Tas paredz indivīda spēju reaģēt ne tikai uz bioloģiski (vitāli) nepieciešamiem kairinātājiem, bet arī uz tiem, kas paši par sevi neapmierina vitālās vajadzības, bet signalizē par bioloģiski nozīmīga objekta parādīšanos.

Atšķirībā no dzīvniekiem cilvēka psihe paredz apziņu. Tā veidojas sociālās mijiedarbības procesā. Izmantojot apziņu cilvēks veido ne tikai savu iekšējo pasauli, bet arī sociālās programmas un plānus, ko realizējot notiek visi sociālie procesi

Psihe izpaužas tikai kā individuāla aktivitāte, ieskaitot individuāli specifiskas reakcijas, kas nav paredzētas fizioloģiskajos mehānismos.

Apziņa ir cilvēka psihes struktūra, kas nodrošina aktuālā tēla un zināšanu par apkārtējo pasauli diferenciāciju un kas veidojas kā sociālās mijiedarbības produkts un mehānisms.

Apziņas saturu nodrošina izziņas sfēra - uztvere, atmiņa, domāšana un iztēle, bet apziņas strukturēšanu - emocionālā sfēra.

Pateicoties apziņai cilvēks ir spējīgs atdalīt un atšķirt savas zināšanas un priekšstatus no aktuālajām sajūtām.

Dzīves laikā apziņa sāk izpausties caur pašapziņu (pirmā diferenciācija "Es – ne-Es" un tālāk "Es – citi", "cilvēki – priekšmeti" utt.). Īpašu nozīmi šis jēdziens iegūst psihoanalīzē, kur apziņā neapzinātais Id tiek stingri nodalīts no Ego struktūras, kuras saturs veidojas caur uztveri.

Apziņas pamatelementi ir tēli un zīmes, pirmām kārtām valoda kā galvenā sociāla zīmju sistēma.

Mūsdienu psiholoģijā apziņas saturs ir galvenais pētīšanas objekts, uz to ir orientēti visi testi, aptaujas, intervijas utt.

Filozofijā psihe ir hipotētiska vai fiziska būtne vai kvalitāte, kas cilvēkam dod iespēju domāt, gribēt un just; saprāta un atmiņas mājvieta.

Par psihes būtību joprojām nav vienprātības. Vieni uzskata, ka psihe nav nekas cits kā ķīmiskas reakcijas, kas nejaušā kārtā noris smadzenēs; citi to uzlūko par smadzeņu kā kopuma darbību (funkciju); vēsturiski tradicionālāks ir viedoklis, ka psihe eksistē neatkarīgi no fiziskajām smadzenēm, ar kuru starpniecību tā izpaužas, vai arī vispār ir vienīgā realitāte (ja matēriju uzskata par saprāta radītu). Psihes un matērijas savstarpējās attieksmes var traktēt dažādi.

Kas ir psihe un kā tā saistīta ar organismu? Tas ir viens no filozofijas galvenajiem jautājumiem. Atbildes ir ļoti dažādas - no ideālistiska uzskata, ka reāla ir tikai psihe (apziņa), līdz materiālistiskam viedoklim, ka reāls ir vienīgi organisms vai ka psihiskās parādības ir identiskas noteiktām fiziskām parādībām. Gan ideālistiskie, gan materiālistiskie uzskati ir monistiski, proti, ietver atzinumu, ka psihe un organisms ir viena substance. Citi monistiski uzskati ir aristotelisms (ka psihei ar organismu ir tādas pašas attieksmes kā formai ar matēriju), neitrālais monisms (angļu filozofa Bērtranda Rasela teorija, ka fiziskās un psihiskās parādības iespējams analizēt kā tādas, kurām pamatā ir kopīga realitāte) un divaspektu teorija (ka psihe un matērija kā kopums ir vienas substances divi aspekti). Divaspektu teorija attiecas vai nu uz atsevišķajām psihēm un attiecīgajiem organismiem, vai arī uz psihi un matēriju vispār

Attiecībā par dvēseli, gribētu izcelt Karla Gustava Junga uzskatus. Viš rakstīja:

Mēs nevaram uzskatīt, ka šis bezapziņas vai dvēseles dzīļu aspekts ir attīstījies tikai pēdējā laikā. Iespējams, ka tā bijis vienmēr un visās kultūrās. Ik vienai kultūrai ir bijis savs hērostatiskais pretinieks. Taču līdz šim neviena kultūra nav bijusi spiesta tik nopietni rēķināties ar šīm dvēseles dzīlēm kā tādām. Dvēsele arvien bijusi tikai kādas metafiziskas sistēmas sastāvdaļa. Bet mūsu apziņa, kaut arī tā spēcīgi un konvulsīvi aizstāvas, vairs nevar atkratīties no dvēseles izziņas. Tas atšķir mūsu liku no visiem iepriekšējiem. Mēs vairs nevaram noliegt, ka tumšie bezapziņas strāvojumi ir iedarbīgi spēki, ka pastāv dvēseles spēki, kas, vismaz pašlaik, neiekļaujas mūsu racionālajā pasaules kārtībā., jā, mēs pat būvējam uz tiem zinātni, kas ir vēl viens pierādījums tam, cik nopietni mēs tos pieņemam. Iepriekšējie gadsimti varēja tos atmest, neievērot; mēs tos, tāpat kā Nessa apmetni, vairs nevaram nomest.

Tas, ka dvēsele fascinē mūsdienu apziņu, manuprāt, ir šodienas dvēseles problēmas kodols. Pesimistiskaa skatījumā tā ir sabrukuma pazīme, bet optimistiskā – Vakarzemes gara dziļo pārmaiņu dziets; taču jebkurā gadījumā tas ir nozīmīgs fenomens, tas pelna vēl jo lielāku ievērību tāpēc, ka sakņojas plašos tautas slāņos, un jo īpaši ir svarīgs tāpēc, ka skar iracionālos un, ka vēsture rāda, nepārskatāmos dvēseles dziņu spēkus, kas neparedzami un noslēpumaini pārveido tautu dzīvi un kultūras. Un šie spēki joprojām vēl daudziem ir neredzami, tie ir aizslēpti mūsu laika interesēs par psiholoģisko. Dvēseles  izraisītā fascinācija nekādā ziņā nav slimīga perversitāte. Tās pievilcība ir tik stipra, ka pat  dvēseles netīkamie aspekti neatbaida.

Mūsdienu psihopataloģijas rīcībā ir lērums novērojumu par dvēselisko darbību, kas ir pilnīgi analoga apziņas funkcijām un tomēr ir neapzināta.Uztvert, domāt, just atcerēties, izlemt un rīkoties var neapzināti. Viss, kas norisinās apziņā, var norisināties arī neapzināti. .....Tātad, ja ņeman vērā psihopataloģijas pieredzi, dvēsele mums parādās kā plaša tā saukto psihisko fenomenu joma , tie ir daļēji apzināti – daļēji neapzināti.

Ikvienu psihisko reakciju, kas nav samērojama ar to izraisošo cēloni, nepieciešams izpētīt, vai to nav nosacījis arī arhetips.

Tiktāl par dvēseli. Tagad pievērsīšos pamatjautājumiem, kurus minēju šī darba ievadā.  

      Intelekts (lat. intellectus - prāts) - intelektuālo spēju struktūra vai integrālā spēja risināt uzdevumus. Psiholoģijā dominē uzskats, ka intelekts vairāk reprezentē domāšanas operacionālo nodrošinājumu. Bieži intelektu iedala verbālajā un neverbālajā, praktiskajā un teorētiskajā, tēlainajā un analītiskajā. Sakarā ar to, ka Eiropas kultürā intelekts ir ļoti augsta vērtība, lielākā daļa no psiholoģiskiem testiem ir vērsta tieši uz intelekta mērīšanu. Viena no vispopulārākajām intelekta mērīšanas metodēm ir D.Vekslera skala, kas satur daudzus verbālus un neverbālus testus, no kuriem katrs atspoguļo kādas intelektuālas spējas kvantitatīvo aspektu. Latvijā vislielākā popularitāte ir Dž.Revēna un H.Aizenka intelekta testiem. Müsdienu psiholoģiskie pētījumi rāda, ka pagātnē dzimumatšķirības intelektā bijušas ļoti pārspīlētas. Sievietes var veiksmīgi risināt tādus pašus uzdevumus, kādus risina vīrieši. Nelielas atšķirības parādās intelektuālo spēju savstarpējā proporcijā un virzībā. Tikpat nepamatoti bijuši arī uzskati par to, ka intelekts visvairāk ir attīstīts Eiropas kultüras pārstāvjiem. Izrādās, ka šādi priekšstati bijuši izplatīti vēl šajā gadsimtā tikai tāpēc, ka pētnieki parasti izmantojuši uzdevumus, kas tika izveidoti tieši atbilstoši Eiropas kultüras pieejai un domāšanas formām.

      Intelektuālās attīstības koeficients( saīs. IQ ) - cilvēka garīgās attīstības, viņa zināšanu līmeņa un informētības rādītājs, ko iegüst ar dažādu testu palīdzību. IQ atklāj ar testiem noteikta "prāta vecuma" un faktiskā (hronol©iskā) vecuma skaitlisko attiecību. Ideju par bērnu garīgās attīstības kvantit. novērtēšanu pirmais izteica franču psihologs A.Binē (1903). Terminu IQ ieviesis vācu psihologs V.Īterns (1911); viņš pilnveidojis arī IQ noteikšanas mat. aparātu. Klasiskās tetol. pārstāvji IQ uzskatīja par ģenētiski noteiktu, relatīvi nemainīgu cilvēka prāta spēju raksturojumu, kas dod iespēju prognozēt viņa turpmāko attīstību. Müsu dienās ir pierādīts, ka IQ mainās atkarībā no cilvēka zināšanu un iemaņu līmeņa, viņa attieksmes pret testa uzdevumu risināšanu u.c. faktoriem. (H.Aizenks).

      Atmiņa - spēja saglabāt un atcerēties iepriekšējo pieredzi. Psiholoģijā atmiņu pieskaita pie to psihisko procesu kategorijas, kas piedalās jebkuru citu psihisko aktu nodrošināšanā, uzturot to veselumu. Atmiņa savieno subjekta pagātni, tagadni un nākotni, un tai ir svarīga loma izziņas, attīstības un mācību procesos. Eksperimentāli psiholoģiskos pētījumus 19. gs. pēdējā ceturksnī aizsāka G.Ebinghauzs, kas noskaidroja svarīgas kvalitatīvas likmsakarības bezsaturīga stimula materiāla iemācīšanā, saglabāšanā un iegaumēšanā. Atmiņas pētīšana un modelēšana visplašāk tiek veikta kognitīvajā psiholoģijā.

      Atmiņas pamatā ir nervu sistemas spēja saglabāt informāciju, pateicoties noteiktām pārmaiņām nevu šíiedrās, atbildot uz iedarbību. Tas var izpausties vai nu atsevišķu neironu un to kopumu elektroniskās aktivitātes pārmaiņās, vai arī šķiedru bioķīmiskās pārmaiņās molekulārā līmenī (DNK, RNK un citu struktüru). Atmiņas procesi norisinās ar galvas smazeņu dažādu struktüru palīdzību. Piemēram, kreisā puslode parasti ir saistīta ar diskrētās zīmju informācijas (vārdiski loģiskās, verbālās informācijas) apstrādi un glabāšanu, bet labā puslode - ar analogu tēlu (telpiskās) informācijas apstrādi un glabāšnu.

      Tālāk minēšu dažus eksperimentus un to autorus no A.Vorobjova grāmatas "Psiholoģijas pamati".

      Atmiņas izpēte - viens no pirmajiem psiholoģijas virzieniem, kur tika pielietota eksperimentālā metode - mēģināts izmērīt atmiņas procesus un aprakstīt to norises likumsakarības.

      Kā pirmais "tīrās" atmiņas (t.i., neatkarīgas no domāšanas) likumu pagājušā gadsimta 80. gados sāka pētīt vācu psihologs H.Ebinhauzs (1850 - 1909). Viņa izcilais eksperiments, ko tas pārbaudīja pats uz sevi, bija 2300 bezsakarīgu zilbju (piem., hok, sir, mek utt.) iegaumēšana un vēlāk - to reproducēšana. Reproducējot mēneša laikā šīs zilbes, H.Ebinhauzs izveidoja materiāla aizmiršanas līkni. Psiholoģijas teorijā Ebinhauza aizmiršanas līkne iegājusi kā aizmiršanas likums.

      Müsdienu amerikāņu psihologs R.Atkinsons un viņa skolniece R.Klacki izvirzīja atmiņas blokteoriju. Sajütu orgāni veic informācijas pirmatnējo apstrādi un daļu informācijas novirza īslaicīgajā atmiņā. Cilvēka īslaicīgajā atmiņā informācija glabājas no 1 līdz 20 minütēm. Šajā laikā daļa informācijas pāriet ilgstošajā atmiņā, bet otra daļa tiek "dzēsta". Ilgstošo atmiņu tēlaini var iedomāties kā cilvēka individuālo "bibliotēku". Informācija tajā var glabāties dažādu laiku. Piemēram, savu vārdu, dzīves vietu cilvēks atceras visu müžu, turpretim cita informācija no ilgstošās atmiņas "aiziet".

      Eidetiskā atmiņa, ko aprakstījis vācu psihologs E.R.Jeņs u.c., ir sarežģītāks tēlainās atmiņas līmenis. Tās bütību raksturo sekojošs piemērs. Pētāmais 3-4 minütes skatījās uz attēlu ar ielas skatu. Pēc attēla novākšanas pētāmajam uzdeva jautājumus, kas tajā bija attēlots. Vieni, piemēram, varēja nosaukt tikai dažas svarīgas detaļas, citi viegli varēja atbildēt uz tādiem jautājumiem kā "Cik koku uz ielas?", "Kādi dzīvnieki redzami attēlā?", "Kā un kas attēlots uz afišas?". Šie pētījumi deva iespēju secināt, ka eidetiskie tēli veidojas visiem cilvēkiem, bet to izteiksmes pakāpe var büt dažāda.

      No otras puses, cilvēks ar spilgti izteiktu redzes atmiņu var diezgan ilgi saglabāt eidetiskos tēlus, bez pülēm tos reducēt savā apziņā un pat pēc vairākām nedēļām vai mēnešiem "caurskatīt" tos. Krievu psihologs A.R.Lurija (1902-1977), kas daudzus gadus novēroja cilvēku ar ļoti labi attīstītu eidetisko atmiņu, apraksta līdzīgu gadījumu. Par šiem novērojumiem var izlasīt grāmatā: Lurija A.R. Mazā grāmata par lielo atmiņu.

       Vācu - amerikāņuu psihologs K.Levins (1890 - 1947) sīki izpētīja iegaumēšanas produktivitātes atkarību no iegaumēšanas procesa organizācijas Viņa skolniece, krievu psiholoģe E.Zeigrnika (1900 - 1988), atklāja šādu efektu: labāk tiek iegaumētas nepabeigtas darbības, bet ātrāk aizmirstas - pabeigtas darbības un viss, kas ar tām saistīts.

      Atkarībā no tā, kā attīstīta atmiņa, var vērot arī zināmas izmaiņas, kas notiek visā personības struktürā. Atmiņas vispārējās likumsakarības un individuālās atšķirības ir atkarīgas kā no cilvēka iedzimtajām īpatnībām, tā arī cilvēka mnemiskās darbības. Tādēļ, zinot savas individuālās īpatnības un atmiņas procesu vispārējās likumsakariības, atmiņu var attīstīt.