Ražošana

Latvijas Universitāte

Ekonomikas un Vadības fakultāte

Ekonomika (finansu menedžments)

Finansu institūts

Referāts Mikroekonomikā

“Ražošana”

1F3 students

Juris Freimanis

Rīga 2000

Biznesa ekonomiskā aprite

Ekonomikā naudai nepieciešams brīvi plūst pa apli, lai nauda taisītu naudu. Tādejādi ir trīs svarīgas uzņēmējdarbības pasākuma daļas:

1.      Svarīgi likt naudai darboties, lai varētu kaut ko ražot vai sniegt pakalpojumus.

2.      Ir svarīgi izmantot darbaspēka prasmes un enerģiju, un, tādejādi attīstot ražošanu un dodot cilvēkiem iespēju pelnīt naudu.

3.      Vajag radīt uzņēmējdarbības apli, kurā ieguldītā nauda palīdz iepirkt materiālus un cilvēku darbu, lai radītu produktam un pakalpojumam vērtību.

Lai veiktu šo ražošanas apli, jāievēro šādi pasākumi:

1.      Radītais produkts vai pakalpojums jāpārdod ar peļņu vai nu vietējā, vai ārējā tirgū.

2.      Iegūtā peļņa jāiegulda ražošanā, lai veicinātu uzņēmējdarbības apli un palīdzētu tai augt.

3.      Darbinieki savu algu vai atvaļinājumu patērē, apmierinot dažādas vajadzības , kas savukārt uztur daudzus citus dotās ekonomikas uzņēmējdarbības apļus.

Šādā biznesa ciklā izšķir trīs galvenos sektorus, kuros darbojas dažādu veidu firmas:

            Pirmai sektors – izejvielu ieguve, mežsaimniecība, zemkopība, zvejniecība. Pirmajā sektorā ietilpst enerģijas ražošana – termoelektrostacijas, atomelektrostacijas, cementu un un citu celtniecības materiālu rūpnīcas. (2. 30.lpp. Ražošanas pamati)

            Otrais sektors – pārstrāde, pārveidošana un ražošana. Tajā ir pārstrādes uzņēmumi, tēraudlietuves, rūpnīcas iekārtu un mašīnu ražošana, plaša patēriņa preču ražošana. (2. 30.lpp. Ražošanas pamati)

            Trešais sektors – uzņēmējdarbības, kas izpilda un pārdod saražotās preces. Transporta firmas, kas preces pārvadā vairumā no noliktavām un mazumtirdzniecības punktiem. Šajā sektorā  ietilplt pakalpojumi, kurus sniedz bankas, apdrošināšanas kompānijas, sakaru iestādes, juridiskās un izglītības iestādes. (2. 30.lpp. Ražošanas pamati)

            Daudzi uzņēmumi atrodas tikai vienā sektorā un pārdod savu produkciju nākamajam sektoram. Izejvielu ieguvēji , piemēram, pārdod smiltis un granti celtniecības matereālu ražotājiem, bet zāles pļāvēju ražotāji pārdod tos vairumtirgotājiem.

            Tomēr dažas firmas darbojas divos vai pat trijos sektoros, piemēram, firmai ir saimniecības, kurās ražo graudus, maizes ceptuves, kurās iegūtie graudi tiek izcepti maizē, un tālāk veikali, kur pārdod gala produktu. Šādas firmas gūst peļņu no katra sektora.   

            Brīvā tirgus pamatprincips ir pievienot produktam vērtību.

Kas ir ražošana?

      Lai noskaidrotu kas ir ražošana, vispirms jānoskaidro, kāpēc cilvēki strādā un ražo?

            Cilēveki strādā un ražo, lai nodrošinātu savu izdzīvošanu un attīstību. Cilvēki nespēj pavairot dabas dotās matērijas un enerģijas daudzumu, bet var tās pārveidot vai uzglabāt. Ja cilvēki to dara nolūkā apmierināt savas vai citu vajadzības, tad runa ir par ražošanu. Tādejādi, ražošana ir cilvēku mērķtiecīga rīcība, kas vērsta uz vajadzību apmierināšanu, savstarpēji mijiedarbojoties ražošanas faktoriem – darbam, kapitālam, resursiem uz uzņēmējdarbībai.

            Ražošanas rezultāts ir matereālu un nematereālu labumu radīšana, kas apmierina cilvēku vajadzības. Tās mainās līdz ar cilvēces attīstību, tādejādi nodrošinot progresu. Vienu vajadzību apmierināšana ir jaunu vajadzību ierosinājums un ražošanas attīstība. Savukārt ražošanas attīstība rada jaunas vajadzības. Šī likumsakarība novērojama visā cilvēces attīstības vēsturē. Sākotnējais grūtais cilvēku darbs lika domāt par to, kā to atvieglot.Tā cilvēki sāka izmantot darba lopus un mehānismus. Pirmie mehānismi senajā Ēģiptē un Atēnās darbojās ūdens pacelšanai un sulas spiešanai. Vēlāk sāka izmantot enerģiju, ko deva ūdes, tvaiks un ogles. Cilvēki izdomāja ūdensratu, tvaika un iekšdedzes dzinēju, kas deva jaunas iespējas tehnikā un sadzīvē. Arvien vairāk cilvēks savu fizisko darbu aizstāja ar mašīnu darbu. Kvalitatīvi jaunas tehnaloģijas metodes kļuva par svarīgāko stimulatoru jaunu līdzekļu attīstībai. Tas savukārt radīja priekšnoteikumus sabiedrības sadzīves apstākļu un dzīvesveida pārveidošanai. Tehniskais progres radīja iespēu aizvien vairāk apmierināt sociāli ekonomiskās vajadzības, vienlaikus radot jaunas. Kā redzams, vajadzības un ražošana ir savstarpēji cieši saistītas un starp tām pastā arī atgriezeniskā saite.Tas nozīmē, ka ne tikai vajadzības ietekmē ražošanu attīstību, bet arī ražošanas attīstības līmenis ietekmē cilvēku vajadzības.

            Ražošanas rezultātā tiek radīts noteikts produkts, kurš tiek patērēts, apmierinot cilvēku vajadzības. Tas ir ražošanas galējais mērķis. Ražošanas process mūsdienīgā izpratnē iekļauj sevī gan matereālus, gan nematereālu labumu un pakalpojumu radīšanu. Izšķir matereālo ražošanu (rūpniecība, lauksaimniecība, transports u.c.) un nematerālo ražošanu (izglītība, veselības aizsardzība u.c.). Ražošanu var iedalīt divās grupās – individālā un sabiedriskā. Individuālā ražošana apskata darbību viena uzņēmuma, firmas robežās. Sabiedriskā ražošanā ietver visas ražošanas sistēmas savstarpējās saiknes – ražošanas infrostruktūru. Tas nozīmē, ka uzņēmumi, kas paši neražo, bet nodrošina to tehnaloģisko kustību (transports, sakari, noliktavas u.c.)

            Taču ne vienmēr galējais mērķis sakrīt ar tiešo. Katrs ražotājs par savu darbu gribēs saņemt kādu labumu – peļņu. Tirgus sistēmā ražošanas tiešais mērķis ir peļņas gūšana. Tieši peļņas stimuls liek cilvēkiem maksimāli efektīvi darboties.

            Ražošanas jēdzienu var apskatīt arī dažādos līmeņos. Ražošanas vienkāršais līmenis ir patēriņš. Augstāka līmeņa ražošanas tiešais mērķis ir peļņa un produkcijas realizācija.

Peļņa - ražošanas motivētāja

            Ražošanas tiešais mērķis ir peļņas gūšana, tāpēc katra uzņēmuma darbība ir vērsta uz mērķi iegūt visiespējamāko lielāko peļņu. Peļņa ir  kā starpība starp ieņēmumiem un izdevumiem.

                        Peļņa = ieņēmumi – izdevumi

            Peļņu var aplūkot gan no grāmatvedības, gan no ekonomiskā viedokļa.

            Grāmatvedības peļņa ir ieņēmumu daļa, kas paliek pāri pēc tekošo izdevumu un īstermiņa kredītu procentu nomaksas. 

                        Peļņa = ieņēmumi – ražošanas izmaksas

            Tā ir uzņēmuma peļņa, kas tiek sadalīta saskaņā ar valsts likumdošanu un uzņēmuma statūtiem. Daļa peļņas tiek ieskaitīts valsts budžetā ar nodokļu starpniecību. Uzņēmumu interesē galvenokārt tā peļņa, kas paliek uzņēmumā-  tīrā peļņa. Šo peļņu uzņēmums var izmantot pēc saviem ieskatiem – atstāt īpašnieku rīcībā, uzlabot vai paplašināt ražošanu, materiāli stimulēt savus darbiniekus, ieguldīt citās ražotnēs vai uzņēmējdarbības formās, sponsorēt dažādas sabiedrības aktivitātes, reklamēties.

            Peļņas lielumu nosaka divi faktori – cena par kādu tiek pārdota prece, un preces ražošanas izmaksas. Preces cena veidojas, mijiedarbojoties pieprasījumam un piedāvājumam. Tādēļ cena ir lielums, ko nevar palielināt bezgalīgi, bet uzņēmums var censties samazināt ražošanas izmaksas.

                        19.gadsimta sākumā angļu publicists Dž. Dannings par peļņas un kapitāla attiecībām rakstīja, ka kapitāls izvairās nu trokšņa un strīdiem un ir bailīgs pēc darba. Tā ir patiesība, bet tā vēl nav visa patiesība .Kapitāls baidās no peļņas trūkuma vai no pārāk mazas peļņas, tāpat kā darbs baidās no tukšuma. Kapitāla politiskie un ideoloģiskie pretinieki – marksisma klasiķi – ir izteikuši diezgan trāpīgu novērtējumu: “Ja ir pietiekama peļņa, kapitāls kļūst drošsirdīgs. Nodrošiniet 10 procentu, un kapitāls atļauj sevi visādi izlietot, nodrošiniet 20 procentu – viņš kļūst rosīgs., 50 procentu – viņš noteikti gatavs lauzt sev kaklu, 100 procentu – viņš min ar kājām visus cilvēku likumus, 300 procentu – nav tāda nozieguma, kuru viņš neriskētu izdarīt, kaut arī draudētu karātavas.”

                        Ja troksnis un strīdi ienestu peļņu, kapitāls veicinātu tiklab vienu, kā otru.(1.   9.3 nodaļa Ražošana)

Ražošanas izmaksas

            Jebkuru produkta ražošanai ir nepieciešams resursu (zemes, darba, kapitāla un uzņēmējdarbības) patēriņš, kuriem ir sava noteikta vērtība. Šo produktu daudzumu, ko uzņēmums ir gatavs piedāvāt tirgū ir atkarīgs no resursu cenas un to izmantošanas efektivitātes šī produkta ražošanai, un no cenas par kādu šis produkts tiks pārdots tirgū.

            Ražošanas izmaksas ir naudas formā ir izteiktas visas uzņēmuma izmaksas, kuras veidojas, produktu ražojot un realizējot. Šīs izmaksas ir iespējams novērtēt divējādi – kā grāmatvedības un kā ekonomiskās izmaksas. Tā kā resursi ir ierobežoti, tad katrs lēmums liek atteikties no cita veida ražošanas. Visi maksājumi tiek veikti ar mērķi piesaistīt ražošanas faktorus, novēršot tos no citiem variantiem. Piemēram metāls, kas tiek izmantots lauksaimniecības tehnikas ražošanai nevar vienlaicīgi tikt izmantots sadzīves priekšmetu ražošanai. Tas nozīmē, ka izvēloties lauksaimniecības tehniku mēs vienlaicīgi atsakāmies no noteikta daudzuma sadzīves priekšmetiem. (1.  9.3 nodaļa Ražošana)

            Ražošanas izmaksas rodas ne vien uzņēmuma tiešajās darbā, bet vajadzīgs arī lai uzturētu uzņēmumu patstāvīgā darba gatavībā. Visas izmaksas var pēc vajadzības apvienot lielākās vai sīkākās grupās, bet tās kopā veido kopējās izmaksas, kas attiecas uz visu ražošanas darbu. Atkarībā no uzņēmuma nodarbinātības izšķir patstāvīgās un mainīgās izmaksas. Mainīgās izmaksas ir tās, kas mainās mainoties ražošanas apjomam. Mainīgās  izmaksas sīkāk var iedalīt darbaspēka izmaksās, izejvielu un materiālu izmaksās. Mainīgās izmaksas ir:

ü  izdevumi izejvielu, materiālu, energoresursu u.c. preču iegādei, kas saistīts ar ražošanas procesu;

ü  strādnieku darba algas;

ü  sociālie maksājumi;

ü  preču realizācijas izdevumi;

ü  citi tieši ar saimniecisko darbību saistītie izdevumi.  (1.  9.4 nodaļa Ražošana)

Patstāvīgās izmaksas ir tās, kas rodas un nemainās atkarībā no ražošanas produkcijas daudzuma. Tās nodrošina uzņēmuma darbību. Patstāvīgās izmaksas ir :

ü  administrācijas izdevumi (algas);

ü  nomas maksa par telpām un iekārtām;

ü  pamatlīdzekļu nolietojums, iekārtu un mašīnu uzturēšanas izmaksas;

ü  maksa par darba resursu izmantošanu un vides piesārņošanu;

ü  telpu uzturēšanas, apkures, elektroenerģijas, komunikāciju un citi maksājumi, kas nav tieši saistīti ar ražošanas procesu;

ü  apsardzes izmaksas;

ü  apdrošināšanas maksājumi;

ü  īpašuma nodokļa maksājumi;

ü  kredītprocenti un citi maksājumi.

Ilglaicīgā laika periodā patstāvīgas izmaksas mainās. Tas saistīts ar ražošanas paplašināšanu un saražotās produkcijas apjoma pieaugumu.

            Analizējot saražotās produkcijas daudzumu un tās izmaksas, tiek lietotas vidējās izmaksas. Tie ir izdevumi uz vienu produkcijas vienību.

Uzņēmuma līdzekļi

Lai notiktu ražošanas process, ir nepieciešams, lai savstarpēji mijiedarbotos ražošanas līdzekļi un darbaspēks. Ražošanas līdzekļus var iedalīt darba līdzekļos (mašīnas, celtnes, iekārtas utt.) un darba priekšmetos (izejvielas, materiāli utt.). Ražošanas līdzekļus, izteiktus naudas formā, sauc par ražošanas fondiem. Ražošanas fondus savukārt var iedalīt pamatlīdzekļos vai pamatfondos un apgrozāmajos līdzekļos. Pamatlīdzekļi ir ilgstošas lietošanas līdzekļi, kas piedalās ražošanā ilgāk par vienu gadu. Pie tiem pieder kustamais un nekustamais īpašums. Savā darbības laikā tie nolietojas vairāku iemeslu dēļ:

ü  tie fiziski nolietojas ražošanas procesā;

ü  morāli nolietojas tehniskā progresā;

ü  neparedzētu gadījumu rezultātā. (1.  9.7 nodaļa Ražošana)

Pamatlīdzekļu nolietojumu sauc par amortizāciju. Amortizācija procentos ir, ja no sākotnējās vērtības atņem beigu vērtību un izdala ar plānoto ekspluatācijas laiku, un visu pareizina ar 100%.

            Amortizētie naudas līdzekļi veido pamatlīdzekļu atjaunošanas fondu, ko sauc par amortizācijas fondu. Šajā fondā uzkrāto naudu izlieto pamatlīdzekļu remontam, modernizācijai vai pilnīgai nomaiņai. Šī fonda līdzekļu izmantošana minētajiem mērķiem ir pamats ražošanas attīstībai. Lai veiktu ātro amortizāciju  ir jāpaaugstina amortizācijas atskaitījumu norma.

            Apgrozāmie līdzekļi ir visi uzņēmuma materiālie krājumi, vērtspapīri un naudas līdzekļi , kas iesaistīti ražošanā īslaicīgi un atrodas nepārtrauktā apgrozībā. Apgrozāmos līdzekļus var iedalīt krājumos, debitoru parādos, vērtspapīros un īslaicīgos līdzdalības kapitālos, un naudas līdzekļos. Pie uzņēmuma līdzekļiem pieder pašu kapitāls un papildus piesaistītie līdzekļi. Uzņēmējdarbības materiālais pamats ir pašu kapitāls, ko veido:

ü  pamatlīdzekļi, apgrozāmie līdzekļi;

ü  operācijas ar vērtspapīriem;

ü  rezerves kapitāls;

ü  uzkrātā jeb nesadalītā peļņa.

Uzņēmuma saimnieciskās darbības rezultātā un uzņēmuma līdzekļu kustība tiek atspoguļota grāmatvedības bilancē, kurai ir divas sastāvdaļas – pasīvs un aktīvs. Pasīvs parāda līdzekļu rašanās avotus, bet aktīvs – līdzekļu izlietojumu.

Ieguldīto resursu aprite un atražošana

Ražošana saistīta ar ieguldīto līdzekļu aprites procesu, kurā var izdalīt atsevišķus posmus:

1.      Ražošanas resursu pirkšana. Šis sagatavošanas posms, kur notiek naudas pārvēršana konkrētu ražošanas resursu formā, tas ir, tiek pirktas iekārtas, izejvielas, enerģija utt., nauda tiek pārvērsta par kapitālu.

2.      Ražošanas process. Tas ir sākotnējās vērtības palielināšanas posms, kurā notiek ražošanas faktoru mijiedarbība. Šī posma rezultāts ir prece.

3.      Realizācijas posms. Saražoto preci piedāvā tirgū. Realizācijas rezultātā sākotnējie ieguldījumi atgriežas uzņēmēja rokās naudas formā. (1.  9.8 nodaļa Ražošana)

Ar šo posmu kapitāla aprites cikls noslēdzas un sākas jauns. Aprite ir atjaunošanās un atkārtošanās process, kurā ieguldījumi vienlaicīgi var atrasties visās formās. Tas nozīmē, ka vienlaikus notiek resursu pirkšana, preces ražošana un jau gatavās produkcijas pārdošana.

Lai raksturotu kapitāla apriti, izmanto rādītāju – līdzekļu skaits gadā  n = Q/I , kur n – līdzekļu aprites skaits gadā, Q – gadā realizētais preču daudzums, izteikts naudas vienībās, I – investīcijas vai vienreizēji avansētu naudas līdzekļu daudzums.(1. 9.9 ražošana)

Kapitāla apriti var ietekmēt dažādi faktori:

1.      Tehniskais progress, jaunu tehnoloģiju ieviešana.

2.      Organizācijas pilnveidošana.

3.      Ražošanas krājumu samazināšana.

4.      citi faktori

Ja ražošanu apskata kā nepārtraukti atjaunojošos procesu, tad runa ir par atražošanu. Izšķir vienkāršo, sašaurināto un paplašināto atražošanu. Ja ražošanā ieguldīto  līdzekļu apjoms gadu no gada paliek nemainīgs, tad tā ir vienkāršā atražošana. Ja ražošanā ieguldīto  līdzekļu apjomam ir tendence palielināties, tad runa ir par paplašināto atražošanu, bet, ja ir tendence samazināties, tad tā ir sašaurinātā atražošana. (1.  9.9 nodaļa Ražošana)

Piemērs. Man ir 120Ls, kurus es ieguldu ražošanā, un kapitāla aprites cikla beigās es iegūstu 140Ls. Lai turpinātu nākamo ražošanas ciklu, man atkal ir jāiegulda līdzekļi. Ja nākamajā apritē es ieguldītu tikpat, cik iepriekšējā (120Ls), un peļņu (20Ls) izmantoju savām vajadzībām, tad tā ir vienkāršā ražošana. Ja mans patēriņa apjoms būs lielāks nekā peļņa – 30Ls un nākamajā ražošanas ciklā varēšu ieguldīt tagad jau vairs tikai 110Ls, tad tā būs sašaurinātā atražošana, bet ja nākošajā ražošanas ciklā  es ieguldītu vairāk nekā iepriekšējā (130Ls), tad tā būs paplašinātā atražošana.

Paplašinātā atražošana ir saistīta ar uzkrāšanas jēdzienu. Izšķir divu veidu paplašinātās atražošanas – intensīvo un ekstensīvo. Ekstensīvā attīstība notiek, balstoties uz ražošanas līdzekļu kvantitatīvu pieaugumu. Intensīvās attīstības gadījumā produkcijas pieaugums balstās uz ražošanas tehnoloģijas kvalitatīvu atražošanu. (1.  9.10 nodaļa Ražošana)

Kosmiskajā tehnoloģijās nepieciešami milzīgi intelektuālo un finansiālo resursu ieguldījumi, tomēr to atdeve ir vel lielāka. Ar pavadoņu palīdzību iespējams atrast jaunus dabas izejvielu krājumus.

Ražošanas procesa efektivitātes rādītāji

Katram ražošanas procesam ir savs gala rezultāts vai efekts. Efekts ir lielums, kas raksturo kāda procesa rezultativitāti. Vienu un to pašu efektu var sasniegt dažādos veidos ar dažādām izmaksām, un otrādi – vienādas izmaksas var dot dažādu rezultātu. Ekonomiskā efektivitāte = rezultāts / izmaksas. Jo mazāks patēriņa apjoms un jo lielāks rezultāts, jo lielāka ekonomiskā efektivitāte. Analizējot ražošanas patērētos resursus  un laiku, tiek analizēts ražīgums. Ražojot vairāk un labākas kvalitātes produkciju tajā pašā laikā ar tiem pašiem resursiem, tiek sasniegts augstāks ražīgums vai produktivitāte.

Darba ražīgums ir mainīgs lielums, ko tieši ietekmē dažādi faktori:

·         Darbaspēka kvalitāte – strādājošo izglītības un kvalifikācijas līmenis.

·         Mašīnu un iekārtu kvalitāte. Mašīnu kvalitātes uzlabošana bieži tiek uzskatīta par vislabāko darba ražīguma paaugstināšanas veidu.

·         Resursu izmantošanas efektivitāte. Ražošanas faktorus var kombinēt visdažādākajā veidā, no kuriem daži ir efektīvāki nekā pārējie.

·         Darbinieku ieinteresētība – darba ražīgumu būtiski var paaugstināt, ja darbinieki ieinteresēti ražošanas procesa pilnveidošanā.

·         Darba intensitāte. Darba intensitāti mēra ar fiziskās un garīgās enerģijas patēriņa laika vienībā.

Firmas ražošanas jauda ir maksimālo produkciju vienību skaits, ko tā var saražot pie esošās ražošanas faktoru daudzuma noteiktā laikā.

Ražošanas efektivitātes organizēšana

Viens no svarīgākajiem jautājumiem ir – cik daudz produkcijas jāražo dienā, nedēļā vai mēnesī, lai uzņēmums gūtu maksimālo peļņu. Jo vairāk uzņēmums ražos, jo lielāka būs peļņa. Ražošanas galvenais princips ir nodrošināt efektīvu ražošanu. Lai ražotu produktu ir nepieciešams, ir nepieciešams, lai savstarpēji mijiedarbotos visi ražošanas faktori, jo neviens no tiem nav spējīgs ražot produktu, darbojoties atsevišķi. Vienā un tai pašā uzņēmumā  ir iespējams izmantot atsevišķus ražošanas faktorus gan lielākos, gan mazākos daudzumos. Mainot šo atsevišķo ražošanas faktoru daudzumu, mainīsies arī ražošanas procesā iegūto preču daudzums. Katrā konkrētā ražošanas procesa gadījumā  uzņēmēju interesē  jautājums, kāda būs produkcijas maksimālā apjoma atkarība no izmantoto ražošanas faktoru daudzuma.

Tā kā visi uzņēmumi strādā ierobežotu resursu apstākļos ir svarīgi atrast optimālāko ražošanas variantu, noteikt ražošanas funkciju, kas nodrošinās maksimālu rezultātu ar minimālām izmaksām. Ražošanas funkcija rada iespēju atrast ražošanas faktoru optimālo attiecību, kā arī norāda uz šo faktoru savstarpējo aizvietojamību.

Plānojot ražošanu, ir nepieciešams aprēķināt tās izmaksas un paredzamos ienākumus no ražošanas un noteikt bezzaudējuma punktu ražošanas procesā. Bazzaudējuma punkts ir šāds ražošanas līmenis , kurā uzņēmums negūst peļņu un necieš zaudējumus.

Izmantotās literatūras saraksts

1.      Biznesa pamati

Dr. oec. Zoja Medvedevskiha

Dr. hist. G. Catlaks

Mag. Otc. Egija Lukjanska

Dr. oec. Aleksandrs Rubonovskis

Prof., Dr. oec. Juris Saulītis, Māris Sika

(Junior achievement – Latvija, 1998. gads)

2.      Mazā biznesa kurss

Sniedze joma       IZM Profesionālais izglītības centrs

Egija Kalnīte        Liepājas 31. arodvidusskola

Gundega Pleša     Rīgas celtniecības koledža

Jānis Pujāts           Rīgas valsts tehniskā ģimnāzija

Indra Ruperte       RTU Liepājas MZTK

Daina Pūre            Liepājas 48. arodvidusskola

            (“Jumava” 1999. gads)

3.      Politikas stratēģija un vadīšna uzņēmējdarbībā

K. Sproģis, L. Mihaileva, S. Ruskule, I. Plēsums

            (“Ozolnieki” 1998. gads)

4.      Mikroekonomika    Roberts Škapars

Zinātniskajā darbā piedalījās:

K. Kroders             LU

U. Zolberga           LU

J. Jaunzems          LU

J. Vucāns               LU

I. Ciemiņš              LU

I. Bula                    LU

I. Revina               LU

M. Honsens          Eirofakultāte

A. Vilks                  Leipcikas Tirdzniecības augstskola

G. Geišbuša           Trūre Tehniskā augstskola

 (Rīga 1998. gads)

Saturs

Referāts mikroekonomikā. 1

Biznesa ekonomiskā aprite. 2

Kas ir ražošana?. 3

Peļņa - ražošanas motivētāja. 4

Ražošanas izmaksas. 5

Uzņēmuma līdzekļi 7

Ieguldīto resursu aprite un atražošana. 8

Ražošanas procesa efektivitātes rādītāji 9

Ražošanas efektivitātes organizēšana. 10

Izmantotās literatūras saraksts. 11