Ražotāju spēku un ražošanas attiecību savstarpējās atbilstības nepieciešamības analīze.

                                                  

“SOCIĀLIE ATTĪECĪBAS MODEĻI”

“Ražotāju spēku un ražošanas attiecību savstarpējās atbilstības nepieciešamības analīze.”

               

          Kā jau ir zināms, lai būtu cilvēces attīstība ir vajadzīgs labs darbs un labs darba darītājs. Kā arī visi apstākļi, kas veicina cilvēka labklājību. Lai cilvēks būtu izglītots, paēdis, izgulējies mājīgā dzīvoklī. Lai varētu visu sevi veltīt darbam, ražošanas procesam. Visa šī pamatā ir savstarpējās cilvēku attiecības. Šīs attiecības ir daudzveidīgas:

·        Ekonomiskas;

·        Tiesiskas;

·        Tikumiskas;

·        Reliģiskas

·        Ētiskas.

Cilvēks sabiedrībā visu laiku ir spiests saskarties ar šīm attiecībām. Sakarā ar katra indivīda nosvērtību. Sabiedrībā sāk izdalīties; - vieni, kam pārsvaru ņem materiālisms. Tie ir tādi, kas visās lietās saskata savu materiālo labumu. Otri – ir ideālisti, kuri necenšas daudz apkārt skatīties, viņi ir nosprauduši savu mērķi un cenšas to sasniegt, panākt, aizsargāt. Līdz ar to dažādi uzskati pieder pie šīm attiecībām. Un tie abi mūs savieno, jo dzīves pamats ir gan materiālais, gan garīgais apvienots cilvēkā. Katrā cilvēkā vajag kaut nedaudz materiālo un arī garīgo pusi kopā, jo nevar tā iztikt tikai ar vienu vien.

          Šai posmā ir jāpastāv ražošanas attiecībām. Ja ir ražošanas attiecība, tad ir jābūt arī ražošanas spēkiem. Šeit arī šīs abas lietas veido vienu veselu, kur viens no otra ir atkarīgi. Ražotāja attiecības var arī iznīcināt ražotāj spēku un arī otrādi. Attīstoties vienam, līdz ar to attīstās arī otrs.

Piemērs: (Ja darbā tiek palaistas jaunas tehnoloģijas, jaunas mašīnas, tām ir arī vajadzīgi arī kvalificēti un atbilstoši speciālisti, kas viņas var apkalpot ražošanas laikā, kā arī vienlaikus remontēt).

Ražotāj spēkus veido trīs elementi:

-         darba spēks;

-         darba vieta;

-         ražotāj spēks, (ko var saukt arī par galveno šai 

trīsvienībā). Un no šī visa ražotāj spēks nonāk ražošanas attiecībās ar darba devēju. Šīs lietas veidojas neatkarīgi no otras. Galvenais tas, ka ražošanas attiecībai jāatbilst ražotāj spēkiem. Un tad kad veidojas sabiedrība – cilvēki nonāk šādā attiecībā – ražošanas attiecībās. Sākumā šīs attiecības veicina ražotāj spēka tālāko attīstību, bet ražošanas spēki attīstās daudz straujāk un ātrāk, nekā ražošanas attiecības. Šī procesa iespaidā iestājas tāds laika posms, kad ražošanas attiecības atpaliek no ražošanas spēku atbilstības.

Piemērs: (Jaunas tehnoloģijas tik strauji apritē neienāk, cik ir jau izglītoti un sagatavoti speciālisti. Un šie cilvēki paliek kā liekie).

Sākas pretrunās starp darba devēju un darba ņēmēju. Šāda konflikta situācija ir jārisina, ja to nedara konflikts nobriest līdz pat konfliktam visā sabiedrībā. Tik liela mēroga konflikts ilgstoši nevar pastāvēt. Tās pāraug cīņas veidā  - līdz ražošanas spēki nomaina iepriekšējās ražošanas attiecības ar jaunām ražošanas attiecībām. Par jaunām tiek uzskatītas tāds ražošanas attiecības, kas atbilst ražotāj spēku attīstības līmeni, objektīvi.

          Piemēram: (Mans uzskats kā kolhozu sabrukšana. Tas viss bija nenovēršami. Jo liels vai mazs, bet visi bija speciālisti, visi ieņēma labus un labi atmaksātas darba vietas. Bet darbu veica neatbilstoši savām ieņemamā amata prasībām un savai izglītībai. Taču par šo atalgojumu preces nebija ko iegādāties, vienīgi caur lielu “blata” sistēmu. Šos procesus veidoja un lielā mērā nosacīja tā laika valdība – darba devējs. Līdz pienāca laiks, ka tā vairs nevarēja turpināties, bija viss jāmaina šinīs ražošanas attiecībās).

          Ražošanas attiecības sāk jau ieviesties un parādīties jau pirmatnējā kopienā. Cilvēks strādājot sāk pilnveidot savu vēl tai laikā primitīvo darba rīku. Sāk kopīgi veikt darbus un medībās iet, jo tā ir vieglāk un labāk veikt darbu. Līdz ar to attīstās darba rīki, to pielietošanas metodes. Sakarā ar šo aspektu parādās cilvēki, kuri saražo vairāk produktus, nekā paši spēj patērēt, rodas – virsprodukts. To prot izmantot izmanīgāki cilvēki, kuri novērtē un izmanto cita darba spēku, lai šo virsproduktu, šo cilvēku darba augļus piesavinātos sev – tā rodas pirmatnējais īpašums. Ar šī īpašuma rašanos tiek likts pamats, pirmatnējās kopienas sabrukumam.

          Tā aizsākās jauns posms – vergturība.  Tiek veidotas jaunas ražošanas attiecības. Parādās citi ražošanas spēki. Līdz ar to izveidojas jaunas īpašumu formas. Ražošanas spēki šai laikā attīstās un pat sasniedz uzplaukumu.

          Piemērs: (Tiek apgūti daudz jaunu darbu rīku un ražošanas procesu, tā izglītojot un attīstot ražošanas spēkus). Taču šai laika posmā ražošanas attiecības sāk bremzēt ražošanas attīstību. Sāk veidoties savstarpējā spriedze, kuras rezultātā izveidojas konflikts starp abām pusēm un mainās – rodas jauna iekārta feodālisms.

          Tas pats ražošanas spēks – zemnieks, kurš pats ar savu zemi un savu būdu pieder feodālim. Taču viņam ir neliels zemes pleķītis kuru viņš apstrādā. Zemnieks liek lietā iztēli, lai pilnveidotu savu ražošanu un vairāk iegūtu no savas zemītes. Viņš ir spiests pilnveidot darba rīkus un pilnveidot savu ražošanas procesu. Šai laikā sāk izveidoties lielākās Eiropas pilsētas. Pilsētās sāk izveidoties un attīstīties amatniecība. Amatniecība – tikai roku darbs. Šai laika posmā izveidojas pirmās manufaktūras – rūpnīcas. Tur jau notiek darbu dalīšana. Tiek ražota kaut kāda viena vai vairāku preču daļas. Šis process bija par ieganstu lai sāktu parādīties mašīnu darbs rūpnīcās.

          15.-16.gs. notiek revolūcija ražošanas spēkos. Roku darbu nomaina mašīnu darbs. Veidojas tirgus attiecības. Cilvēks šai laikā posmā kļūst par preci. Šī prece jau spēj saražot virsvērtību. Taču šo virsvērtību piesavinās darba devējs. Līdz ar šo aspektu feodālisms bija spiests pāriet kapitālismā – parastais kapitālisms.

          20.gs, pēc Otrā pasaules kara ražošanas attiecības ir elastīgas un tās spēj pielāgoties ražotāj spēku attīstības līmenim. Sakarā ar šo aspektu pastāv pretruna – ražošanas attiecības nenonāk līdz konfliktam. Šī pretruna pastāv starp sabiedrības darba raksturu un privāt uzņēmēja piesavināšanos. Šī pretruna ir elastīga un tā pilnveidojas:

                   pilnveidojas – apstākļi (darba);

-         garīgais darbs (no fiziskā);

-         stimulā izglītību.

Piemērs: (Šeit var minēt Krieviju. Pirmā pasaules kara laikā tur

 radās situācija, ka ražošanas attiecības ievērojami atpalika no ražošanas spēkiem. Mainoties tā laika ražošanas attiecībām un nespēja pielāgoties ražošanas spēkiem. Rezultātā notiek revolūcija – mainās ražošanas attiecības uz sociālismu un tālāk uz komunismu. ( tāda ir velme). Taču diemžēl viss tas sabrūk 1993.gadā.).

Pasaulē ir pierādīts, ka pāreja no vienas iekārtas uz otru var notikt

 tikai tad, ja pilnībā ir izsmeltas visas iespējas attīstīties iepriekšējai. Šo procesu tad arī sauc par –Sociālo revolūciju. Tādas pasaulē ir notikušas vairākas:

-         pirmatnējā kopiena uz feodālismu;

-         vergturība uz feodālismu;

-         feodālisms uz kapitālismu;

-         kapitālisms un sociālismu.

Sociālā revolūcija ir raksturīga ar to, ka mainās visas  sabiedrībā esošās attiecības.

          Jebkurā ražošanas attiecību attīstības posmā ir vērojams sociālais progress. Tas ir izejot no materiālisma, ja sabiedrībā ir redzama ražotāj spēka attīstība, tad to var saukt par sociālo progresu. Lai ražošanas attiecības attīstītos ir jāattīstās ražotāj spēkiem. Jābūt garīgai izglītībai, izglītotiem darba darītājiem, pilnveidotiem darba rīkiem. Balstoties uz šiem kritērijiem arī pilnveidojas ražotāj spēki.

          Mūsdienās intensīva attīstība ir garīga rakstura. Visur ir uzstādīti un darbu veic automāti un mašīnas. Šiem visiem aparātiem ir ieprogrammēti darba režīmi. Un šiem režīmiem, cilvēkiem ir jāpielāgojas, lai spētu to kvalitatīvi un pilnvērtīgi apkalpot.

                   Tā varētu būt kā teorija mūsdienu darba attiecībām, bet diemžēl cik ir nācies saskarties, realitāte ir nedaudz savādāka. Darba attiecībās valda un dominē vēl joprojām “blatu” un “pazīņu” teorija. Es uzskatu, ka šādas attiecības bremzē ražošanas attiecības. Jo nevar viens pret otru būt korekti šajā situācijā, kā darba devējs, tā darba ņēmējs, jo viņus saista “blatiņš” tu man , es tev. Tādas ir manas personīgās domas par petreizējām ražošanas spēku attiecībām.

Izmantotā literatūra:

1.    M. Kūle, R. Kūlis.  “Filosofija”, Apgāds “Burtnieks”, Rīga, 1996.

2.     U. Sūna, G. Oļševskis.  “Ievads filozofijā” sabiedrība “Pētergailis”,            Rīga, 1993.

3.     A. Vorobjovs  “Psiholoģijas pamati” Mācību apgāds, Rīga, 1996.

4.     R.Vnorinēms, E. Tūnala.  “Cilvēka attīstības posmi. Psiholoģijas pamati”, Zvaigzne ABC, Rīga 1999.

5.     S. Lasmane, A. Milts, A. Rubenis. “Ētika” izdevniecība “Zvaigzne”, Rīga, 1992.