Sociālo attiecību organizācijas modeļi : mūsdienu kopienas jēdziens.

Antonijs Etzioni-Bogarduss

Referāts socioloģijā

Sociālo attiecību organizācijas modeļi : mūsdienu kopienas jēdziens.

1. F.Tennisa ieguldījums

2. Cilvēku sabiedrisko asociāciju socioloģija

3. Kopienas jēdziena interpretācija

4. Kopienas identifikācijas nosacījumi

****************

Aprakstot cilvēku kopumus, sabiedrisko zinātņu literatūrā bieži vien, līdztekus jēdzieniem "sabiedrība", "grupa", "organizācija", "asociācija", min arī "kopienas" (community) jēdzienu. Ar kādu nolūku tiek izdalīts īpašs cilvēku sociālās organizācijas tips - kopiena?

            Kopienas jēdziens ārzemju akadēmiskajā un populārzinātniskajā literatūrā tiek visnotaļ plaši lietots. Taču tik pat plaša ir arī šī jēdziena interpretācija, jo, kā raksta Schnore , pētnieks Hillerijs ir apkopojis 94 kopienas definīcijas, ko viņš esot atradis dažādos literatūras avotos.

            Savukārt latviešu leksikā visbiežāk ir sastopami trīs izplatītākie vārda "kopiena" pielietojumi. Un proti - aprakstot pirmatnējo sabiedrību ("pirmatnējā kopiena"), modernās pasaules kontinentālo savienību (Eiropas kopiena) un Latvijas kulturālo bipolaritāti (latviešu un krievu kopienas). Taču rietumu akadēmiskajā literatūrā un valodā vispār, šis termins tiek pielietots daudz biežāk un plašākā mērogā. Tāpēc, pirms uzdodam šī darba centrālo jautājumu, kas saistīts ar vides problēmu risināšanu : "cik lielā mērā Rīgā var atrast kopienas pazīmes un  runāt par dzīvojamām vidēm kā par sava veida kopienām?", ir nepieciešams socioloģiski interpretēt kopienas jēdzienu.

 F.Tennisa ieguldījums

            Socioloģijas vēsturē kopienas jēdzienu saista ar F.Tennisa (1855-1936) vārdu. Voluntārists pēc savas akadēmiskās orientācijas, viņš pirmsšķirīgu nozīmi piešķir gribas jēdzienam. Filozofiskajā analizē viņš izšķir gribu, atkarībā no tā, cik tajā ir domāšanas, un domāšanu - par cik tajā ir griba. Tādējādi tiek izšķirti divi gribas veidi, t.s. "būtiskā" un "izvēles" griba. Bet, būdams iesaistīts Vācu socioloģiskajā asociācijā - tātad sociologs, Tenniss savu filozofiski ievirzīto analīzi darbā "Kopiena un Sabiedrība"(1887) ekstrapolē arī uz sabiedriskiem procesiem.

            Tā, kopiena - sabiedriskās kopības veids, kur dominē pirmais gribas tips, bet sabiedrība - kur dominē otrais. Kopienā (Gemeinschaft) sociālās saites balstās uz emocionālo piesaisti un asinsradniecību, intimitāti un homogenitāti, ar skaidru sapratni par indivīda pozīciju sabiedrībā, kas lielā mērā ir stabilitātes avots. Gemeinschaft ir sava veida solidārs kolektīvs, kura locekļi uztver sevi vairāk kā indivīdus - kā "objektīvi simboliskas konfigurācijas" locekļus [Shils,1995]. Šādi sociālo attiecību raksturojumi ir atrodami tradicionālā ciemata apstākļos.

            Savukārt sabiedrībā (Gesellschaft)  šis sociālās attiecības ir racionalizētas, darījumveida, pakļautas prāta kalkulācijai un atkarīgas no izvēles. Dotais attiecību raksturojums ir meklējams moderno pilsētu ietvaros un kā asociācijas tips ir raksturīgs industriālajai sabiedrībai. Tenniss tā arī raksturo urbāno industriālismu kā kopienas zaudēšanu, kam sekas ir sabiedrības destabilizācija un indivīda neaizsargātība.

            Šie abi sociālo saišu tipi apraksta ne tikai cilvēku savstarpējās attiecības, bet arī to attieksmi pret sabiedrību. Kopienā sociālais kopums ir primārāks pār indivīdu, turpretīm sabiedrībā otrādi - kopums veidojas no atsevišķām daļām. Būtībā, dotais Gemeinschaft apraksts kā koncepts par kolektīvu, ko regulē normas, standarti un ideāli, kuri transcendē indivīda intereses, ir samērā vecs Rietumu ideju vēsturē. Taču, analizējot šos divu veidu sociālo asociāciju tipus - tos pamatīgi aprakstot un izskaidrojot, Tenniss dod ievērojamu stimulu tālākai cilvēku dažādo attiecību tipu socioloģiskai izpētei un interpretācijai.

Cilvēku sabiedrisko asociāciju socioloģija

            Tennisa izvirzītais sabiedrisko (starppersonālo) attiecību divejādais dalījums, dodot analītisko bāzi, zināmā mērā, veido augsni divu atšķirīgu socioloģisko disciplīnu izveidei. Šie divi socioloģijas atzarojumi, kuri orientējas uz atšķirīgiem cilvēku apmetņu tipiem, ir pazīstami kā rurālā jeb lauku socioloģija un urbānā jeb pilsētas socioloģija. Lauku socioloģijas priekšmets ir ciematu būtības, tās raksturlielumu attīstības likumsakarību, funkcionēšanas un citu prosesu izpēte. Ar formas ziņā līdzīgām problēmām nodarbojas arī urbānā socioloģija. Saskaņā ar pilsētas socioloģijas klasiķa L.Virsa (Wirth) uzskatiem, centrālā problēma pilsētas socioloģijā ir to sociālo aktivitāšu un sociālo organizāciju formu aprakstīšana un izpēte, kas ir tipiskas un raksturīgas pilsētām.

Tātad interešu objektu atšķirības nosaka dažādi sociālo attiecību veidi atšķirīgās apmetņu organizācijās, kas vienā gadījumā formē ciemata socioloģisko portretu, otrā - pilsētai raksturīgos parametrus. Un pētnieka uzdevums būtu interpretēt un operacionalizēt kopienas jēdzienu - izgaismojot to uz mūsu sabiedrības fona, atrast tam kādu pielietojumu vai uzskatīt to par socioloģiski irrelevantu (nepiemērotu, neattiecināmu) piemēram Rīgas pilsētas sabiedrības pētīšanā. Kas tad ir kopiena un kā socioloģiskajā literatūrā tiek interpretēts šis jēdziens?

Kopienas jēdziena interpretācija

            Kopienas socioloģiskai interpretācijai Rietumu sabiedriskajā domā ir vairāk kā gadsimtu gara tradīcija. Šajā laikā kopiena kā socioloģisko interešu objekts ir piedzīvojis gan saturiskas transformācijas un analītiskas izmaiņas, gan aktualizāciju un nonākšanu akadēmisko interešu perifērijā. Latvijā kopiena kā socioloģiska kategorija tikpat kā nav pētīta, izņemot varbūt gadījumus, kad ar kopienu saprot valsts teritorijā dzīvojošo tautu ar tai raksturīgām pazīmēm, kas ir raksturīgas arī lielākai iedzīvotāju daļai.

            Kopienas koncepts ir ļoti elastīgs, un to apliecina neskaitāmas "community" definīcijas, kuras izvirza atkarībā no konteksta un pētījuma mērķa. Lai gūtu priekšstatu par šādu situāciju, aplūkosim populārākos definējumus.

            Pats par sevi vārds "kopiena" lingvistiski signalizē par kaut ko "kopīgu" (tā pat ir arī angļu valodā, kur community ~ communality). Parasti šis kopīgais ir izteikts

psiholoģiskā vai ģeogrāfiskās aspektā. Piemēram, šadi klasiski skatījumi uz kopienu* :

Kopiena ir sociāla vienība, kuras locekļi atzīst vispārējas intereses, kas nosaka ikdienas saskarsmi. (Tā ir vairāk psiholoģiski tendēta pieeja kopienas fenomenam).

Kopiena ir līdzās pastāvēšana noteiktā teritorijā, sekojoši tai ir telpiska un ģeogrāfiska piesaiste. (Tā to definē sociologs - urbānists Pārks (R.E.Park), uzsverot ģeogrāfisko aspektu.)

Taču šīs definīcijas ir vērtējamas kā vienpusīgas, jo uzsver tikai vienu kopības aspektu. Bet ir arī plašākas un izvērstākas definīcijas

             Kopienu raksturo teritoriāls pamats, cilvēku izplatība telpā, dzīvojot tuvu viens otram, viņu radnieciska un organiska līdzatkarība, kolektīva dzīve, kas balstās uz interešu saskaņotību.(Wirth)

             Kopiena ir funkcionāli apvienota tādu cilvēku agregācija, kuri dzīvo noteiktā ģeogrāfiskā laika lokalitātē, dala kopēju kultūru, ir organizēti sociālā strukturā un kā grupa izrāda savu unikalitāti un atdalītu identitāti. (Mencer)

            Kopiena ir lokalizēta populācija, kuras locekļi ikdienā ir savstarpēji līdzatkarīgi, saistīti ar  institūtiem, kas nodrošina ar pakalpojumiem un labumiem,  nepieciešamiem populācijas kā sociāli ekonomiskas vienības turpināšanai.

Apkopojot arī citās definīcijās teikto, kā galvenie divi kopienas raksturojumi tiek minēti, pirmkārt, ģeogrāfiskā komponente, kas akcentē noteiktu kopīgu teritoriju (kopiena kā lokalitāte), kurā atrodas cilvēki, un psiholoģiskā komponente - kopējas intereses, raksturojumi, saistība ("kopienas gars"). Socioloģiski šis termins kombinē abas nozīmes, jo attiecas uz kopīgām interesēm un līdzīgiem uzvedības modeļiem, kas piemīt cilvēkiem, pateicoties kopīgai atrašanās vietai. Tātad var izdalīt trīs kopienas pastāvēšanas faktorus, kas izriet no definīcijām:

- kopiena kā ģeogrāfiski ierobežota lokalitāte,

- kopiena kā kopības apziņa, un

- kopiena kā sociālo attiecību kopums, lokāla sociālā sistēma.

Taču vēlreiz akcentēsim, ka socioloģijā nav vienprātības attiecībā uz kopienas jēdziena izpratni - nav vispāratzītas definīcijas, ir tikai līdzīgi augstāk minētie komponenti, kas paver iespēju veikt zināmu empīrisku kopienas identifikāciju. Jāatzīmē, ka tieši kopienas empīriskā identifikācija ir vienmēr radījusi sociologiem grūtības. Tāpēc ir jāvienojas par noteiktiem kritērijiem, kuri būtu empīriski fiksējami kā kopienas pazīmes kādā noteiktā vidē.

Kopienas identifikācijas nosacījumi

Saskaņā ar Asu[As.1995] koncepciju kopienu var identificēt pēc sekojošiem kritērijiem:

1) Sociālās sistēmas līmenis, jeb noteikts institūtu minimums, kas nepieciešams kopienai, lai nodrošinātu kopienas izdzīvošanu un attīstību.

2) Līdzdalības, mijiedarbības līmenis: iedzīvotāju līdzdarbošanās lokālajās institūcijās un uzņēmumos, pasākumos.

3) Vērtību, interešu un normu līmenis: komunikācijas un interakcijas laikā iedzīvotāju vidū ir jāveidojas noteiktam kopīgām vērtībām.

4) Simboliskais līmenis: kopīgi simboli, kas rada noteiktu piederības un identifikācijas pakāpi.

Citas - marksistu* - pieejas ietvaros kopiena tiek interpretēta kā ģeogrāfiska un sociāla organizācija, kur ģeogrāfiskā  aspektā tās organizāciju empīriski raksturo:

1) Teritorialitāte - fiziskās un sociālās robežas, zīmes, barjeras, kas ir nozīmīgas iedzīvotājiem, kā ietvaros tie identificējas.

2) Institucionālā organizācija - institūcijas, kas nodrošina cilvēku vajadzības.

Sociālā organizācija:

1) Solidaritāte - kopējas intereses, vērtības, mērķi.

2) Asociācija - iespējas izteikt kopējas vērtības, sasniegt mērķi.

3) Vara- spēja ietekmēt tos faktorus, kas ietekmē iedzīvotāju dzīvi. Varai jābūt gan ārējai, gan iekšējai - ietekme uz administratīvajām vienībām (pilsētas, valsts, skolas utt.), kā arī noteiksme pār iekšējiem notikumiem.

Kombinējot abas pieejas, kuru kopienas pazīmes ir līdzīgas, autors aicina veikt kopienas konsepta projekciju uz noteiktu mūsu sabiedrības segmentu. To darot ne tikai ar teorētiski socioloģisku interesi, bet arī ar nolūku veicināt kopienas pētījumus un dot pamatojumu alternatīvam skatījumam uz sociālās politikas objektu dzīvojamās vides kvalitātes uzlabošanas jautājumā, pievēršot uzmanību būtiskākajām problēmām šajā jomā.

Izmantotā literatūra.

As D. (1977) The World is Milieu. NBI, Smaskrift, Oslo.

As D. (1995) A Blueprint for Studies of Residental Environments. In Making Them        Meet. CIB publication 176, Denmark

Shils E.(1995)  The Value of Community. In Values and Postsoviet Youth.Milano.

Schnore L.F.(1967) Community. In Sociology: an Introduction (ed. N.J.Smelser), USA

---

* Visas definīcijas ņemtas no raksta…

* Lai gan kopumā marksisti uzskata, ka kopiena kapitālisma apstākļos nav iespējama principiāli, tomēr viņiem tas neliedz izvirzīt kopienas konceptus un pētīt kopienas "neiespējamību" kapitāla diktāta sabiedrībā, jo tādējādi, faktiski, tiek iegūts vēl viens arguments par labu jautājumam "Ko darīt?".