RENESANSE

REFERĀTS  KULTŪRAS VĒSTURĒ

Edgars Dāvids

23. grupa                                   

Ventspils

1999

Renesanse.

Renesanse – periods viduslaikos, kuram raksturīga  savdabīga, augsti attīstīta

kultūra R-Eiropā (Itālijā 14.- 16. gs., citās valstīs 15. gs. b. - 16. gs.).  Nosaukums

renesanse radās Itālijā 15.-16. gs.; ar to apzīmēja kultūras  uzplaukumu, ko laikabiedri raksturoja kā antīkās kultūras atdzimšanu pēc ilgstoša kultūras pagrimuma. Renesanses zinātnieku izpēte sākusies 19. gs. v. un turpinās mūsu dienās.  F. Engelss rakstīja : «Tas bija vislielākais progresīvais apvērsums, kādu vien līdz tam cilvēce bija piedzīvojusi..» (Dabas dialektika. R., 1979, 27. lpp.). Renesanses sociālekonomiskais un politiskais saturs bija agrīno kapitālistisko attiecību rašanās feodālisma ietvaros, straujais pilsētu uzplaukums. Sāka veidoties jaunas šķiras - agrīnā buržuāzija un priekšproletariāts. Agrīnajai buržuāzijai bija jauna pastāvēšanas uztvere, mentalitāte, ideoloģija, kas noteica renesanses kultūras saturu un būtību. Renesanse bija progresīvs, bet vienlaikus arī dziļi pretrunīgs periods. Novājinātā, bet vēl neiznīcinātā feodālistiskā iekārta joprojām ietekmēja sabiedrības raksturu un kultūru. Augošās buržuāzijas ideoloģija objektīvi bija visas tautas antifeodālās cīņas izpausme, lai gan asas pretrunas starp buržuāziju un tautas masām pastāvēja ari šajā periodā. Renesanses laikmeta cilvēks uzskatīja sevi par sava likteņa noteicēju, viņam piemita aktivitāte, uzņēmība, drosme, cīņas gars. Renesanses kultūras veidotājs bija cilvēks ar daudzpusīgām un plašām interesēm. F. Engelss rakstīja, ka renesanse  bija «.. laikmets, kam bija vajadzīgi titāni un kas radīja titānus pēc domāšanas spēka, dedzības un rakstura, pēc daudzpusības un zināšanām» (Dabas dialektika. R., 1979, 27. lpp.).

 Renesanses kultūras idejiskais saturs bija humānisms. Humānisma teorētiķi, t.s. humānisti, izstrādāja un pakāpeniski pilnveidoja jauno ideoloģiju, kam bija vienota pamatkoncepcija, kaut arī pastāvēja dažādi strāvojumi. Atšķirībā no feodālās teocentriskās ideoloģisma humānisms ir antropocentrisks. Cilvēka indivīds kā garīga un ķermeniska vienība atrodas uzmanības centrā, kļūst par visu parādību mērauklu. Humānisms slavina cilvēka ķermeņa skaistumu, jūtu bagātību, prāta iespējas, cilvēka brīvību un neierobežotās darbības iespējas; cilvēka diženumu nosaka nevis izcelšanās, bet viņa paša darbība. Humānisma ideāls bija garīgi attīstīts, izglītots cilvēks. Orientācija uz cilvēka individualitāti bija saistīta ar interesi par reālo pasauli un tieksmi to izzināt, ar racionālisku pieeju dzīves parādībām un to izskaidrošanai, ar kritisku attieksmi pret feodālisma ideoloģiju un tās sludinātājiem - garīdzniekiem un mūkiem. Reliģijas pārliecība saglabājās, bet mainījās tās raksturs un nozīme - radās vienaldzīga un kritiska attieksme pret reliģiju. Humānismu ideju piesātinātā renesanses kultūra bija laicīga, optimistiska, dzīvi apliecinoša. Šās kultūras veidošanos lielā mērā ietekmēja antīkā filozofija un māksla, ko uzskatīja par paraugu, no kura mācījās un kuru radoši izmantoja. Uz humānisma ideoloģijas pamata radās jauna pedagoģija, reāliskā literatūra un māksla, jauna zinātne, kas pakāpeniski atbrīvojās no reliģijas ietekmes, kritiski vērtēja pagātnes mantojumu, balstījās uz pieredzi un eksperimentu. Renesanses zinātne lika pamatus mūsdienu vēstures zinātnei, filoloģijai., astronomijai., medicīnai., anatomijai, ģeoloģijai., fizikai., botānikai u.c. zinātniskām nozarēm.

Visspilgtāk renesanses kultūra uzplauka Itālijā, kur agrais kapitāls veidojās visagrāk un visstraujāk un kur bija saglabājies antīkais mantojums. Itālijas renesanse ietekmēja arī citu zemju kultūras attīstību. Dažādās R-Eiropas zemēs renesanses kultūras īpatnības nosacīja attiecīgās zemes sociālie un vēsturiskie apstākļi.  Francijā renesanses kulminācija bija 16. gs. 1. p.; tur renesanses kultūra bija aristokrātiskāka nekā citās zemēs. Anglijā renesanse bija 16. gs.; tur izveidojās renesanses kultūras demokrātiskākais un aristokrātiskākais novirziens. Spānijā renesanses kultūra uzplauka 16. gs. 2. p. - 17. gs. 1. p.; humānistiskās idejas visspilgtāk izpaudās literatūrā un mākslā. Vācijā renesanse bija 15. gs. 2. p. - 16. gs. sāk.; renesanses kultūru ietekmēja asās sociālās un politiskās pretrunas, nacionālās un antiklerikālās tendences. Arī Nīderlandes humānismam raksturīga asa politiska ievirze, spēcīgi nacionālistiski un demokrātiski motīvi.

Renesanses filozofija

 Daži renesanses filozofijas elementi radās jau 14. gs., bet vispusīgi tā attīstījās 15. - 16. gs. Daudzi renesanses filozofi, it īpaši 16. gs., labi pazina ne vien antīko filozofu, bet arī literātu un vēsturiskus sacerējumus, piedalījās to izdošanā un tulkošanā (M. Fičīno, Roterdamas Erasms). Stipra Pseidoareopagitiku tekstu ietekme jūtama Nikolaja Kūzieša sacerējumos. Aristoteļa un viņa komentētāju (Aleksandra Afrodisiādieša un Ibn Rušda) rakstus studēja Paduļas skolas filozofi, it īpaši P. Pomponaci. Platona un neoplatoniķu tekstus analizēja Florences akadēmijā (M. Fičīno, Dž. Piko della Mirandola). Platoniķu un arī seno atomistu mācības ietekmēja Dž. Bruno uzskatu veidošanos. Seno skeptiķu un stoiķu darbus bija rūpīgi iepazinis M. Montēņs.

Renesanses filozofu pasniedzēju uzskatā nebija stingras konsekvences. Zinātņu nepietiekamās attīstības dēļ renesanses filozofijā atsevišķos zināšanu elementus spēja apvienot tikai natūrfilozofiskā formā. Daži renesanses filozofi tuvojās ateismam, citi palika reliģijas ietekmē. Renesanses autoru darbos visvairāk izplatīta bija panteistiska attieksme, kuras ietvaros tika paustas gan materiālās atziņas, gan misticisms. Izziņā renesanses filozofi nosodīja aklu sekošanu autoritātēm, aicināja pievērsties dzīves pieredzei un cilvēku prātam. Leonardo da Vinči akcentēja eksperimentus un matemātikas nozīmi. Kopumā renesanses filozofijai vēl trūka vienotas, teorētiski pamatotas izziņas metodes. Ētikā renesanses filozofi noraidīja askētismu. Uzsvēra zinātnes un mākslas vērtību. Neatzina feodālajā sabiedrībā pastāvošo laužu dalījumu kārtās. Renesanses filozofu uzskatos par sabiedrību sastopams gan elitārisms, individuālisms, egoisms un konkurences gars, gan egalitārisms, kas visspilgtāk izpaudās T. Mora un T. Mincera uzskatos. Līdztekus renesanses filozofijai R-Eiropā 15. un 16. gs. pastāvēja un joprojām attīstijās arī sholastika, kas oficiāli saglabāja kundzību garīgajā dzīvē, taču tās ietekme stipri mazinājās.

Renesanses literatūra

Renesanses literatūra radās un uzplauka 14. - 16. gs.  Itālijā  (Dž. Bokačo,  F. Petrarka, L. Ariosto, T. Taso), Francijā (R. Vijons, K. Maro, Z. Dibelē, P. de Ronsārs, F. Rablē), Vācijā (S. Brants, U. fon Hutens, J. Reihlins), Nīderlandē (Roterdamas Erasms), Anglijā (T. Nešs, E. Spensers, V. Šekspīrs), Portugālē (L. di Kamoišs), Spānijā (M. de Servantess, L. F. de Vega Karpio), Polijā (J. Kohanovskis). Literatūrā veidojās t.s. renesanses reālisms. Rakstnieki pievērsās galvenokārt sava laika cilvēkiem un viņu dzīves tēlojumam. Cilvēku jūtu bagātību un daudzveidību, dzīvesprieku vistiešāk pauda renesanses dzeja (F. Petrarkas, F. Vijona, P. de Ron-sāra, J. Kohanovska lirika), cildeni varoņdarbi un brīvības ideāli tika apdziedāti poēmās (L. Ariosto, L. di Kamoiša, T. Taso darbi). Renesanses reālisma literatūrai raksturīgās antifeodālās un antiklerikālās tendences īpaši vērojamas satīriskās ievirzes prozā (Dž. Bokačo, Navarras Margeritas novelēs, T. Neša, F. Rablē, daļēji arī M. de Servantesa romānos, S. Branta satīriskos dzejojumos, U. fon Hutena, Roterdamas Erasma publicistiskajos darbos). Nereti renesanses prozā izmantoti folkloras motīvi, tēli, tautas brīvdomība (Dž. Bokačo, F. Rablē darbi). Humānisma ideālu krīze un renesanses noriets atspoguļots izcilāko renesanses autoru daiļradē - V. Šekspīra dramaturģijā un M. de Servantesa prozā (romānā «Dons Kihots»).

Renesanses arhitektūra un māksla

Arhitektūrā un mākslā renesanses principi izpaudās īpaši spilgti un noturīgi, veidojot stilu, kas Eiropā nomainīja gotiku. Vispilnīgāk tie realizēti Itālijas tēlotājā mākslā un arhitektūrā, kas stipri ietekmēja citu zemju mākslu. Atbrīvošanās no viduslaiku spirituālisma un reliģiskām dogmām, pievēršanās īstenības izzināšanai, interese par cilvēku un ticība tā spējām, antīko kultūru tradīciju atdzīvināšana nosacīja renesanses reālisma attīstību, cilvēka tēla izvirzīšanu priekšplānā, harmoniju, līdzsvarotu, tekton. kompāniju radīšanu, antīkās mākslas tēlu, motīvu, formu lietojumu. Tēlotājā mākslā reliģiju, mitoloģiju tēlu traktējumā cilvēku tēliem un apkārtējai videi tika piešķirta reāla konkrētība, uzsvērts apjoms un telpiskas attiecības, balstoties uz dabas, cilvēka ķermeņa studijām, perspektīvas likumībām; vienlaikus renesanses mākslinieku darbos atspoguļojās arī viņu priekšstati par pilnvērtīgu, skaistu cilvēku. Ar renesanses antropocentrismu saistīts portreta uzplaukums; cilvēka vides izpēte nosacīja patstāvīga ainavas un klusās dabas žanra attīstības sākumu. Arhitektūra pievērsās galvenokārt dažādu laicīga rakstura ēku (piļu, birģeru dzīvnieku māju, rātsnamu) celtniecībai. To arhitekton. veidojumā (arī sakrālajā arhitektūrā) būtiska nozīme bija antīko ordera formām un dekoratīviem motīviem. Antīkie dekoratīvie motīvi tika plaši lietoti arī daudz lielāku laicīgumu ieguvušajā dekoratīvi lietišķajā mākslā (mēbeles, audumi, keramika, stikla izstrādājumi, juvelierizstrādājumi). Renesanses ornamentā antīko rotājumu tradīcijas (groteska) tika saistītas ar Austrumu motīviem (arabeska). Renesanses stilistisko formu izplatību sekmēja estampa (kokgriezuma, vara gravīras) popularitāte. Renesanses arhitektūra un māksla visagrāk izveidojās Itālijā; to 13. gs. 2. p. - 14. gs. 1. p. sagatavoja protorenesanse. Renesanse Itālijā raksturīga racionalizēta, teorētiski pamatota daiļrades metode (traktāti par mākslu un arhitektūru), organ.  saite ar antīkām tradīcijām. Agrajā renesansē (15. gs.) galvenais mākslas centrs bija Florence. Arhitekti (F. Brunelleski, Mikeloco di Bartolommeo, B. Rosellīno, brāļi da Majāno, Dž. Sangallo) cēla pilis, sabiedriskās ēkas, villas, baznīcas, kapelas, veidojot loģiskas, skaidras, ar cilvēku samērojamas kompozīcijas., aktīvi lietojot antīko orderi. Atsevišķi ans. (Pjencā) ieguva pilsētbūvniecisku nozīmi. Tēlnieki (L. Giberti, Donatello, Jakopo della Kverča, A. del Verrokjo) renesanses mākslinieciskās idejas realizēja apaļskulptūrās, ciļņos, krūšutēlos, kapa pieminekļos, jātnieku monumentos, majolikas tēlniecībā (L. della Robia), gleznotāji (Mazačo, Fra Filipo Lipir A. del Kastanjo D. Girlandajo, S. Bo-tičelli Florencē, Pjēro della Frančeska Urbino, A. Mantenja Mantujā, Džovanni Bellīni Venēcijā) - monumentāli dekoratīvos glezniecības darbos un stājgleznās, radot daudzveidīgas (dramatiski spriegas, liriski, žanriski stāstošas) kompozīcijas un tēlus. Dižrenes. laikā (15. gs. b. - 16. gs. sāk.), kad līdzās Florencei par ievērojamu mākslas c. kļuva Roma, arhitektūrā pastiprināti izpaudās monumentalitāte, ordera formu plastiskums (D. Bramante, Rafaēls, A. Sangallo Jaunākais), tēlotājā mākslā palielinājās sintēzes un vispārinājuma nozīme (Leonardo da Vinči, Rafaēls, Mikelandželo). Venēcijā, kur visilgāk saglabājās renesanses ideāli, uzplauka koloristiskā glezniecība (Džordžone, Ticiāns). 16. gs. vidū un beigās renesanses māksla Itālijā (Mikelandželo vēlinā daiļrade; arhitektūri  Dž Vinjola, A. Palladio, gleznotāji P. Veroneze, Tintoreto, tēlnieks A. Sansovīno) kļuva pretrunīga; tās krīze rada izpausmi manierismā. Itālijas renesanses dekoratīvi lietišķajā mākslā bija izplatītas kokgriezumiem rotātas mēbeles, apgleznoti majolikas trauki, metālizstrādājumi, ornamentēti audumi, Venēcijas stikls. Uz Z no Alpiem renesanses mākslā lielāka nozīme bija gotikas tradīcijām. Tēlotājā mākslā reālajam tēlojumam bija lielāka individualizācijas pakāpe, arhitektūrā klasiskie, no Itālijas nākušie motīvi tika savienoti ar gotikas celtņu struktūru. 15. gs. patstāvīga un spēcīga renesanses glezniecība izveidojās Nīderlandē (J. van Eiks, Rogirs van der Veidens, D. Bautss, H. van der Gūss, H. Memlings); 16. gs. šo glezniecību (K. Maseiss, Lukass van Leidens, J. Patinirs, H. Boss, P. Brēgels Vecākais) sāka ietekmēt it. renesanses māksla (romānisms) un manierisms. Renesanses principi spēcīgi izpaudās arī 16. gs. vācu glezniecībā un grafikā (A. Dīrers, M. Grmevalds, A. Altdorfers, L. Krānahs Vecākais, H. Holbeins Jauākais), 15.gs. 2. p. - 16. gs. tēlotājā mākslā (Z. Fukē, F. Kluē, Z. Gužons) un arhitektūrā (P. Lesko, F. Delorms, Z. Bilāns). renesanse bija arī A-Eiropā (Polijā). Latvijā renesanses stils 16. gs. 2. p. pieminekļos maz izteikts, grūti atdalāms no manierisma. Renesanse spēcīgi ietekmēja vēlākos Eiropas mākslas periodus (neorenesanse).

Renesanses mūzika

Pretstatā viduslaiku mūzikas reliģiskajam teocentrismam renesanses mūzikā priekšplānā izvirzījās individuālie faktori - komponista mākslinieciskā personība, radošā izdoma, jūtas un pārdzīvojumi. Ievērojamāko komponistu daiļradē izveidojās bagāta mūzikas valoda. Tā radīja priekšnosacījumus harmoniski pilnskanīgai vokālai daudzbalsībai, kam bija galvenā nozīme visā renesanses mūzikā. Pirmās renesanses iezīmes rodamas virzienā ars nova Itālijā (F. Landīni) un Francijā (G. de Mašo) 14. gs. Turpmākajos gs. izvirzījās vairākas polifonistiskās skolas: angļu skola (15. gs., Dž. Danstebls), Niderlandes skola (15.—16. gs.), Romas, Venēcijas, kā ari citas nacionālistiskās skolas (16. gs.). Attīstījās mūzikas teorija (F. de Vitri, Dž. Carlino). Baznīcas mūzika zaudēja savu noteicējas lomu profesionālajā mūzikā. Patstāvīgi attīstījās vairāki laicīgās mūzikas žanri - frotola, villanella (Itālijā), viljansiko (Spānijā), balāde (Anglijā), dziesma (Vācijā). Daudzās zemēs plaši izplatījās itāliskais madrigāls (J. Arkadelts, L. Marencio, Džezualdo) un franču šansons (O. di Laso, K. Zankēns) un dažādi šo žanru paveidi. renesanses laicīgās humāniskās tendences sevišķi spilgti izpaudās franču un flāmu komponistu (O. di Laso, Zoskēna Deprē) motetēs un mesās. Tautas masu atbrīvotības kustības ietvaros radās protestantu himnas. 15. - 16. gs. strauji attīstījās instrumentālā mūzika (dažādu žanru skaņdarbi dažādiem instrumentiem un ansambļiem). Pakāpeniski izkristalizējās mažora-minora skaņkārtu sistēma un homofoniskās rakstības stils, kas sagatavoja operas, oratorijas, kantātes un solo dziesmas žanru izveidošanos.

Renesanses teātra māksla

 Renesanses teātra māksla lielo uzplaukumu sasniedza 16. - 17. gs. sāk. Itālijā, Spānijā, Anglijā. Uzmanības centrā izvirzījās sarežģītu raksturu, spēcīgu individualitāšu iekšējās pasaules atklāsme. Teātrim bija raksturīgs dzīvi apliecinošs patoss, traģiskā un komiskā sintēze, poētiskuma un laukuma teātra bufonādes elementu apvienojums. Sākās teātru profesionalizēšanās, radās dramaturģijas un aktiermākslas teorija, tika uzceltas pirmās teātru ēkas. Renesanses teātra uzplaukums saistīts ar itāliski delartisko komēdiju, L. F. de Vegas Karpio un V. Šekspīra daiļradi.