Rokoko

 

Rokoko- fr. Rokoko< rocaille gliemežvāku ornaments)- 18. gs. Eiropas un Amerikas valstu mākslas, arhitektūras, modes stils; saistīts ar vēlo baroku un agro klasicismu.

Arhitektūra un lietišķā māksla(rokoko_)

Iezīmējoties absolūtisma krīzei, zināmās franču aristrokrātijas aprindās jau 17. gs. Beigās sāka attīstīties skepticisms, radās neticība cēliem ideāliem un ētikas normām. Sāka dievināt tikai sievietes skaistumu un vīrieša aso prātu. Humors, rotaļīgums, laipnība kļuva par galanta vīrieša raksturīgākajām īpašībām. Taču Luijs 14. turēja aristrokrātiju stingrā paklausībā, un šīs tendences nevarēja brīvi izpausties. Brīvdomīgā aristrokrātija varēja izvērsties tikai pēc karaļa nāves(1715). Līdz tam aristrokrātijas sabiedriskā dzīve noritēja  galvenokārt Versaļas pilī karaļa uzraudzībā, tagad, kad valsts lietas vadīja Orleānas hercogs(1715-1723) un kardināls Fleri(1723-1743), - aristrokrātijas pārstāvju jaunceltajās savrupmājās Parīzē. Šīs pārmaiņas atspoguļojas laikmetīgajā arhitektūrā un lietišķajā mākslā.

Iepriekšējā gadsimtā vadošais celtnes tips bija lauku pils- rezidence, 18. gs. Par tādu kļūst aristrokrātu pilsētas dzīvojamā māja (hotelis). Eksterjerā tā maz atšķiras no agrākajām celtnēm, tikai retāk tiek pielietots orderis un lielāki ir kļuvuši logi. Bet interjerā nekas vairs neatgādina sen apnikušo “lielā stila” patosu un heroiku. Celtnes izveidi nosaka nevis reprezentācija, bet lietderīgums. Mājas ceļ nelielas, bez plašām zālēm, bez telpu anfilādēm. Istabas atbilstoši ģimenes locekļu vajadzībām iegūst dažādu formu. Pretēji klasicisma taisnajām līnijām tagad pārsvaru gūst liektās līnijas, pat istabas tiek plānotas ovālā formā, vai vismaz noapaļoti kvadrātiskas telpas stūri, griestiem liekot saplūst ar sienām. Rokoko pilnīgi atsakās no ordera izmantošanas. Klasicismā iemīļoto marmora inkrustāciju vietā tagad sienu apdarei izmanto koka vai ar zīda audumu apvilktus un ar ornamentu rotātus paneļus, kas mijas ar logiem un spoguļiem. Tādējādi telpā smago ritmu vietā rodas viegli, dinamiski, kinemātiski, zibenīgi ritmi. Krāsu iespaidu noteic sienu foni: tīri baltais vai tam tuvie bālie toņi- zaļganais, sārtais, pelēkais, dzeltenais. Uz šāda fona aplodu ornamenti tiek izcelti ar mazliet tumšākiem toņiem vai ar apzeltījumu. Vēlīnās renesanses un baroka telpās griestu un sienas gleznu ietvariem izmantotās pasmagās regulāras formas aplodas rokoko telpās pārvēršas vieglos, tievos, izlocītos rāmīšos, kas apņem ne tikai gleznojumus, bet arī sienas paneļus, spoguļus, kā arī logu un durvju atveres. Ap tiem pinas akantu zaru un lapu, dīvaini izlocītu gliemežvāku, puķu pušķu, putnu spārnu un lentu veidots sarežģīts asimetrisks raksts, kas īpaši bagātās kombinācijās koncentrējas sienu un griestu sateku vietās, griestu plakni visbiežāk atstājot tukšu. Šā dekora lineārismu nosaka izstīdzējušo akanta zaru un lapu asie pavērsieni. Arī dzīvē šajā  laikā sevišķi cienīja cilvēkus, kas nebaidījās no asiem pavērsieniem savā liktenī. Par elegantu uzskatīja pārdrošību, risku, rotaļāšanos ar dzīvību un vienlaikus maigumu, grāciju. Varonis bija tas, kas ar smaidu raudzījās nāvei sejā un pat traģiskā brīdī prata būt mierīgs, cēls un elegants.

Rokoko stilam attīstoties, dekora ornamentālais komplekss sarežģījās arvien vairāk, arvien pārliecinošāk sāka izpausties rokoko līnijai raksturīgais straujais pagrieziens gandrīz diametrāli pretējā virzienā un atpakaļ. Šāda līnija atgādina zibens līkloci vai čūskas sliedi smiltīs.

Jauno dekoratīvo iekštelpu stilu izplatīja arhitekti- zīmētāji, flāmu baroka ietekmētie Ž. M. Openors, Ž. O. Meisonjē un citi meistari, kas pārpludināja Parīzi un pēc tam visu Eiropu ar gravētiem rokoko ornamenta paraugiem.

Risinot jaunā interjera problēmas, franču dekoratīvās mākslas meistari sāk tiekties pēc apžilbinošas feerijas iespaidiem. Telpu spožumu kāpina ar stikla virsmu un dabiskā un mākslīgā apgaismojuma efektiem. Spoguļus, kas sniedzas no grīdas līdz griestiem, izvieto nevis pret logiem, kā Versaļas spoguļu galerijā, bet citu citam pretī, ar daudzajiem atspulgiem radot iluzoru anfilāžu rindas. Lielie logi ļauj saules stariem brīvi rotaļāties telpās. Vakarā tās apgaismo lustras, kas nolaistas no griestiem gandrīz līdz cilvēka galvas augstumam un atrodas uz vienas ass ar spoguļiem, un vijīgiem zariem līdzīgi svečturi- žirondoles. Lustras ar žirondoles rotā kristālstikla karekļi ar gludām, spožām skaldnēm un asām, taisnām šķautnēm. Saules vai sveču gaismā karekļi spīguļo visās varavīksnes krāsās, bet, lustrai sakustoties, iemirdzas simtiem dzirkstelīšu. Tās uzdzirkstī un dziest tāpat kā cilvēku dzīvības. Viss mainās, viss irst, viss atdzimst. Šāda rokoko telpa pilnīgi pretēji stabilitātes jēdzienam pauž Heraklīta pamanīto dzīves nepārtrauktā mainīguma ideju.

Tipiska franču rokoko iekštelpa ir arhitekta Ž. Bofrana (1667-1754) izveidotajā prinča de Subisa savrupmājā (1730). Ja barokā pasaules uztveres galvenais simbols bija bumba- planētas forma, tad par rokoko raksturīgāko simbolu kļuva dimants- laimes un uzvaras simbols. Par dimanta brīnumspēku tika izplatītas leģendas. Grāfs Kaliostro esot rakstījis ar dimanta spalvu. Viņš esot atradis “filozofisko akmeni”- tādu dimantu, kas dod veselību un spēku tiem, kas tam pieskaras. Arī cilvēka raksturam, pēc rokoko uztveres, vajadzēja būt kā dimantam- gaišam, cietam, asam.

Taču franču aristrokātu sabiedrība arvien vairāk notrulinājās, un samazinājās tās ietekme galmā. Dzīvojot greznumā un izpriecās, aristrokrāti zaudēja rakstura varonību, pārvērtās par nevarīgiem, inteliģentiem, kam bieži īstas inteliģences vietā attīstīts tikai salonisms. Rokoko, kas pēc būtības ir ass, dzirkstošs, temperamentīgs, svaigs stils, ļoti ātri degradējās savā pretstatā- tukšu formu sakopojumā, tādā kā plīvurā, ar ko noslēpt neatrisināmas sociālas problēmas.

Rokoko uzplaukuma laikā var runāt par lietišķās mākslas un arhitektūras īpaši spilgtu zintēzi, jo rokoko iekštelpa nav atdalāma no mēbelēm, grīdu paklājiem, porcelāna(tā ražošana Francijā tika apgūta tikai 18. gs. ) utt. Stila iezīmes šajos priekšmetos ir jūtamas pat skaidrāk nekā arhitektūrā. Mēbeļu formas kļūst vēl trauslākas un izsmalcinātākas nekā arhitektūras formas. Iepriekšējā posmā iemīļoto masīvo kabinetu tagad nomaina grezni rotāta lāde uz zemām kājiņām- kumode. Lietišķās mākslas meistari sāk vērtēt dabisko materiālu. Koks vairs netiek apzeltīts, kā tas mēdza būt Luija 14. laika mēbelēs, meistari vairs neslēpj tā dabisko toni un kārtainās tekstūras rakstu, bet to veiksmīgi izmanto. Viņi ļoti labprāt strādā ar dažādām koku šķirnēm: sarkankoku, rožkoku, citronkoku, palisandru, veidojot no tiem smalkus, inkrustētus ornamentus. Šo intarsijas tehniku rokoko laikā sāk dēvēt par marketriju. Bez koko inkrustācijās izmanto arī porcelāna ieliktņus, bet laukumu norobežojumiem- bronzu. Krēslu, dīvānu un atzveltnes krēslu pārvilkuma audumi kļūst vienkāršāki. Francijas audēju ražojumi nosaka audumu ornamentācijas stilu visā Eiropā(labākos audumus ražoja Lionas manufaktūras).

Francija paliek nepārspēta arī tādu rokoko iekštelpai raksturīgu apzeltītas bronzas izstrādājumu ražošanā kā kandelabri, brā, pulksteņi utt.

Šajā laikā metus mēbelēm, audumiem, sienas panno ornamentiem un arī sienu gleznām, ko reizēm izvietoja sienas un griestu satekās, radīja redzamākie laikmeta mākslinieki, piemēram, F. Bušē(1703-1770), N. Lankrē(1690-1745) u. c. Tikai viens meistars varēja mēroties ar 17. gs. Pirmās puses vadošajiem gleznotājiem. Šis vīrs bija Antuāns Vato(1684- 1721). Ieradies no Flandrijas novada, ko dažus gadus pirms viņa dzimšanas bija iekarojusi franču armija, Vato apmetās Parīzē, kur nodzīvoja līdz pat savai nāvei trīsdesmit septiņu gadu vecumā. Viņš sāka attēlot savas iedomu vīzijas, kurās nebija ikdienas rūpju un raižu, - tādu pasaku pasauli ar priecīgiem brīvdabas svētkiem teiksmainos parkos, kur vispār nav lietainu dienu, visas dāmas ir daiļas un kavalieri eleganti, ar ļaudīm, kas, tērpdamies mirdzošā zīdā, tomēr neizskatās ārišķīgi, pasauli, kur gani un ganītes aizvada savas dienas kā nebeidzamā menuetā. Šāds apraksts var radīt iespaidu, ka Vato māksla ir pārsmalcināta un samākslota. Daudziem tā iemieso 18. gs. Sākuma franču aristokrātijas gaumi, ko saista ar rokoko vārdu. Rokoko raksturīga mīlestība uz viegliem pasteļtoņiem un dekoratīvu smalkumu, kas nomainīja baroka pilnasinīgo smagnējību un atklājās rotaļīgā frivolitātē. Taču Vato bija pārāk liels mākslinieks, lai vienkārši kalpotu par laikmeta gaumes spoguli. Drīzāk jau notika tā, ka viņa paša sapņi un ideāli līdzdarbojas rokoko veidošanā. Tieši tāpat kā Deiks bija palīdzējis radīt tos priekšstatus par džentelmentisku vieglumu, kas mums asociējas ar labdzimuša kavaliera tēlu.

Antoniss van Deiks. Lordu Džona un Bernarda Stjuartu portrets.

Reprodukcijā nav viegli saglabāt Vato triepiena maigumu un niansētā kolorīta smalkumu. Viņa neparasti smalkjūtīgās gleznas un zīmējumus nudien vajadzētu aplūkot oriģinālos. Līdzīgi viņa apbrīnotajam Rubensam, arī Vato ar vieglu krīta vai otas pieskārienu spēja radīt dzīvības elpas iespaidu. Taču viņa darbu emocionālais skanējums ir tikpat tāls no Rubensa kā no Jana Stēna. Šajās skaistuma vīzijās jaušas grūti aprakstāmas, netveramas skumjas. Kas Vato mākslu paceļ pāri triviāla glītuma un rutinētas meistarības līmenim. Vato bija cilvēks ar vāju veselību, kas agri mira no diloņa. Iespējams, tieši domas par dzīves skaistuma gaistošo raksturu viņa mākslai piešķīra to intensitāti, ko nespēja sasniegt neviens no daudzajiem cienītājiem un sekotājiem.

Antuāns Vato. Svētki parkā. Ap 1719.

Gleznotāji risināja galvenokārt idillisko tematiku- mīlas sižetiku, ko pasniedza bez konfliktiem gaišā, optimistiskā atmosfērā. Tika attēloti “simboliski mīlētāji”; Bušē uzskatīja sevi par Vato sekotāju, taču viņa idillēs nav Vato bezkonfliktu sižetu lirisma, patiesi cilvēcīgas dailes un siltuma, tāpēc viņa māksla likās nozīmīga tikai laikabiedriem, turpretī Vato daiļradē guva ierosinājumus gan 18. gs. Otrās puses slavenie mākslinieki- buržuāzijas dzīves tēlotājs reālists Ž. Šardēns(1699- 1799), portretists Ž. Perono (1715- 1783) un daudzpusīgais, temperamentīgais Ž. Fragonārs (1732- 1806)- , gan 19. gs. Impresionisti.

18. gs. Vidū tieksmi ērti pavadīt laiku intīmā vidē sāk izrādīt ne tikai aristrokrātija, bet arī karaļa galms. Iepriekšējā gadsimtā celto grandiozo rezidenču teritorijās būvē nelielus parka paviljonus, kas iegūst Ermitāžu (vientuļnieka mītnes), Solitūdu (vientulības), Sansusī (bez rūpēm) nosaukumus. To iekštelpas arī izveido rokoko stilā. Ap šādiem paviljoniem ierīko t. s. angļu parku ar dabiskas formas brīvi izstādītiem kokiem, jo apgaismotāja Ž. Ž Ruso (1712- 1778) ideju ietekmē arī aristrokrāti cenšas atgriezties pie dabas. Nerokoko iezīmes sastopamas arī 20. gs. Dekoratīvi lietišķajā mākslā gk. Mēbeļu darinājumos, dažkārt arī interjeru risinājumā(tag. Kinoteātris “Rīga”, 1923, arhit. F. Skujiņš, mākslinieks H. Grīnbergs).

Rokoko. F. Bušē. “Veneras triumfs”. 1740