Romiešu reliģija un kultūra.

         

Romuls un Rems, gandrīz katrs šodien zina šo mazo neticamo un tomēr “mežonīgo” leģendu par dvīņubrāļiem. Bet arī šajā stāstā ir sava daļa apgalvojumi, kuri varētu atbilst patiesībai, kā piemēram stāsts par iebraucējiem no Trojas, kuri likuši pamatus kādai pilsētai tagadējajā Itālijā. Bet vai stāsts par diviem brāļiem kuri likuši pamatus pilsētai Palatīna kalnā, pilsētai, kuru vēlāk nosauca par Romu, pēc Romula vārda, jo otrs brālis neizdzīvoja divkauju starp abiem brāļiem. Ja tomēr šajā leģendā ir iepīta patiesība kopā ar pārdabiskām, pat neiespējamām parādībām, tad kā iespējams, ka divi cilvēki, kopā ar kaujas biedriem, liek pamatus pilsētai, kura pārtop par varenu impēriju? Kā iespējams, ka viena pilsēta maina kulturālo dzīvi un uzspiež savus uzskatus visam Vidusjūras reģionam un gandrīz visai Eiropai?

Romiešu reliģija un kultūra.

         

Senās Romas kultūras izcelsme.

Senās Romas kultūrai ir pavisam cits raksturs nekā antīkajai grieķu kultūrai. Grieķi ir radījuši daudzus mākslas daiļdarbus, likuši pamatus arhitektūrā, kādu mēs to pazīstam šodien, tēlotāj mākslā, literatūrā. Bet romiešu dzīves stils pavisam atšķīrās no visām tautām ar attīstīto kultūru. Senais romietis domāja praktiski, gandrīz nekas no tā ko šī tauta radīja nebija bez praktiska pielietojuma – ne milzīgais Kolizejs, ne Akvedukti – milzīgie ūdensvadi pāri upēm un citiem šķēršļiem, ne nabaga koka spieķītis.

Kaut gan zināms, ka senā Roma bija bagāta ar dažnedažādiem mākslas darbiem, lielām un mazām statujām, skaistiem laukumiem, tomēr paši romieši nebija to visu pilnībā radījuši savām rokām. Gandrīz viss, kas bija saistīts ar mākslu, bija aizgūts no citām tautu kultūrām un sajaukts kopā vienā veselā. Tas ir darīts ar lielu rūpību, jo romieši bija rūpīgi cilvēki, kas redzams arī viņu rūpīgi izstrādātajos likumos. Visu apkārtnē esošo tautu kultūras pieminekļi ir iekopēti Romā. Bet diemžēl senie romieši neuzskatīja par vajadzīgu pilnveidot mākslu, bet gan iekarot citas civilizācijas.

Seno romiešu reliģiskie uzskati.

Senākām ciltīm, kuras apdzīvoja Itāliju, vēl nebija vienota kopīgā reliģija, kopīgas dievības kā grieķu ciltīm. Katram apvidum bija savas dievības, katrai ģimenei – savi aizgādņi.

Nonākot saskarē ar citām tautām, sāka mainīties latīņu reliģiskie uzskati. Sāka izplatīties ticība konkrētām dievībām ar konkrētiem vārdiem. Italiku ciltīm apvienojoties Romas valstī, latīņu dievi kļuva par galvenajiem Itālijas dieviem. Romieši, nonākot aizvien lielākā saskarē ar grieķu kultūru, pārņēma tos Olimpa dievus, kuri vēl nebija, ar citiem vārdiem.

Dieviem vēl nebija īpaši tempļi, tiem nesa upurus noteiktās svētbirzēs vai pie atsevišķiem kokiem un strautiem. Pirmo templi Romā uzcēla valdnieks Tarkvīnijs. Templis bija veltīts Jupiteram, vēlāk pēc grieķu parauga tempļi kļuva aizvien lielāki un greznāki.

Paplašinoties Romas valdījumiem, romiešu dievus iepazina arī provincēs, bet romieši nenicināja citu tautu dievības, bet ieviesa tās arī savā dzimtenē, uzcēla svešzemju dievu tempļus blakus savējiem, lūdza tos pārcelties uz Romu un upurēja tiem.

Šāda attieksme pret citu tautu reliģiju un dieviem palīdzēja saturēt kopā lielvalsti.

Kristīgā ticība jeb kristietība.

Mūsu ēras trīsdesmitajos gados Jūdejā, Galilejas apgabalā, esot dzīvojis kāds namdara Jāzepa dēls Jēzus. Jaunībā Jēzus labi iepazinies ar jūdu reliģijas pamatiem, ar svētajiem rakstiem un sapratis, ka priesteri izmanto savu priviliģēto statusu savām vajadzībām. Jēzus sāka sludināt jaunu ticību, kas viņaprāt bija vairāk atbilstoša Dieva gribai. Viņš pārliecināja cilvēkus, ka daudzie upuri, kurus viņi dod priesteriem ir nevajadzīgi un paši priesteri un tempļi ir tik pat lieki un nevajadzīgi. Tautai patika šāda ticība, ka Dievs atrodas visur un jālūdz klusībā pie sevis, savā sirdī. Jēzus mācīja labestību uzticību un savstarpēju cieņu, pretēji jūdu reliģijai, kura sludināja, ka Dievs rūpējas tikai par seno izraēliešu pēctečiem. Aizvien vairāk un vairāk cilvēki pievērsās jaunajai ticībai, kur visi cilvēki ir vienlīdzīgi, kur katram ir tiesības pielūgt vienīgo dievu, kur nav nepieciešami upuri Dievam un kur pazemotie un apspiestie cilvēki Dievam ir tuvāki.

Jēzus turpināja sludināt savu ticību kopā ar saviem mācekļiem, apstaigājot Jūdeju un dziedinādams slimniekus.

Jūdu priesteri redzēja, ka no viņiem novēršas, un sāka baidīties par nemieriem un par savas varas un ienākumu zaudēšanu. Priesteri panāca Jēzus apcietināšanu un nāvessoda piespriešanu.

Bet pēc Jēzus nāves viņa mācība nezuda. Viņa mācekļi turpināja sludināt jauno ticību, bet priesteru vajāti viņi pameta Jūdeju un devās uz citām zemēm. Tajā laikā ebreji lielākās un mazākās kopienās dzīvoja gandrīz visās Romas impērijas provincēs. Arī pašā Romā dzīvoja liels skaits jūdu. Atrazdamies tālāk no dzimtenes, viņi bija iepazinušies ar citu tautu kultūru un reliģiju un vairs neturējās tik cieši pie savas ticības, tāpēc šeit Jēzus mācībai radās vairāk sekotāju.

Laika gaitā Jēzus tēls pārvērtās par to, kāds tas ir šodien. Radās dažādas leģendas un teikas. Cilvēku iztēlē Jēzus bija Dieva dēls un pat pats Dievs, kurš nācis zemes virsū aizstāvēt pazemotos un apspiestos. Jēzū dēvēja arī par Kristu – glābēju, pestītāju, kuram lemts atpestīt zemi no ļaunuma.

Jēzus Kristus mācības piekritēji sāka apvienoties lielākās grupās – draudzēs. Draudzēs pulcējās ne tikai jūdi, bet arī citu tautību cilvēki. Kristus draudžu locekļus sāka saukt par kristiešiem, bet Jēzus mācību – par kristietību. Draudžu sanāksmes vadīja no pašu vidus izvēlēti cilvēki – bīskapi. Tika sacerēti dažādi raksti – evaņģēliji (grieķu val. euangelion – laba vēsts), kuros bija aprakstīta Jēzus dzīve un izklāstīti viņa mācības pamati. Ievērojamākie draudžu vadītāji – apustuļi (grieķu val. apostolos – sekotājs) papildināja Jēzus mācību.

Kristietībai visvairāk pievērsās sīkie amatnieki, tirgotāji, kā arī vergi un brīvlaistie, jo viņu stāvoklis Romā bija visgrūtākais. Kristiešu skaita pieaugums sāka satraukt bagātos pilsoņus, un draudžu sanāksmes uzskatīja par slepenām sanāksmēm, kurās apspriež sacelšanās plānus, tāpēc viņus sāka vajāt visos veidos. Imperators Nerons apsūdzēja kristiešus Romas dedzināšanā un vairākus simtus sodīja ar nāvi, kas tomēr neapturēja kristietības tālāku izplatīšanos.

Daži Romas imperatori izturējās pielaidīgāk pret kristiešiem, daži – ne. Piemēram Romas imperators Diokleciāns izturējās ļoti nežēlīgi – kristiešus ieslodzīja, sita krustā, nometa pie plēsīgiem zvēriem, tomēr visus mirušos kristieši pasludināja par svētiem mocekļiem un kristietības izplatīšanās vairs nebija apturama. Pat daži bagātie Romas iedzīvotāji pievienojās kristiešiem.

Turīgo Romas iedzīvotāju ienākšana kristietībā izmainīja to. Šie cilvēki spēja samaksāt draudzes kasē daudz lielāku summu un tādējādi ieņēma augstākus amatus. Bīskapi vairs nebija vienlīdzīgi ar citiem draudzes locekļiem: viņi sludināja bezierunu paklausību bīskapiem un to, ka vienīgi bīskapi ir spējīgi izskaidrot Jēzus mācību.

Vienkāršajai tautai un vergiem nācās samierināties ar jauno sistēmu un ticību, ka viņi nonāks paradīzē.

313. gadā Romas imperators Konstantīns saprata, ka kristīgā ticība nomierina vergus un citus apspiestos, tāpēc izsludināja visu reliģiju līdztiesību. Kristīgā ticība izplatījās arvien straujāk, bīskapi ieguva arvien lielāku varu. Romas draudzes bīskaps kļuva par visu kristīgo draudžu vadītāju – pāvestu (grieķu val. pappas – tēvs). Vēlāk pāvestu uzskatīja par dieva vietnieku.

Romas kultūra.

Renesanses laikā Rietumeiropā radās un strauji pieauga interese par antīko kultūru. Renesanses mākslinieki vispirms sāka interesēties par antīko Romu un tās pieminekļiem: Formu un tempļu drupām, Panteonu u.c. Notika Romas arhitektūras pieminekļu apmērīšana. Bagātus atradumus deva izrakumi Herkulānā un Pompejos 18.gs. – pilsētās, kas bija gājušas bojā Vezuva izvirdumā. Pompejos izrakumi notiek vēl šodien.

Celtniecība.

Romieši attīstīja un pilnveidoja galvenokārt utilitārās arhitektūras formas un līdzās meistarīgi būvētiem ceļiem un tiltiem radīja vairākus utilitāro celtņu tipus. Tie ir 1) viadukts – tilts braukšanai; 2)akvedukts – tilts ūdens vadīšanai; 3)cirks – celtne ar slēgtu, nesegtu, garumā izstieptu telpu galvenokārt zirgu sacensībām; 4)amfiteātris – celtne ar slēgtu, nesegtu elipsveida telpu, kas kalpoja gladiatoru cīņām; 5) termas – velvētas telpas pirts vajadzībām; 6) bazilika – līmeniski pārsegta celtne ar iekšējās kolonādes vainagu, tās augstajās gaišajās telpās notika tirdzniecības procesi un tirdzniecības darījumi.