Romiešiem bija
izcili sasniegumi arhitektūrā, dažādu sabiedrisko objektu celtniecībā.
Arhitektonisko formu izvēlē Romai ir tendence uz efektiem. Daudzas celtnes bija
celtas ne tikai parastajām vajadzībām, bet arī, lai varētu parādīt Romas un to
pilsētnieku bagātību, greznību. Romiešiem patika tīrs dekoratīvisms - grīda no mozaīkām, ciļņiem greznotie griesti,
īpatnējās cilvēku un dzīvnieku figūras, tur bija izvietotas palmas, zīdkoki,
efejas. Raksturīgas ir pēc perspektīvas likumiem konstruētas ornamentālas
ainavas, spilgtas un daudzveidīgas krāsas, līniju vijīgums, visu apgleznojumu
greznums, efektīgums, spožums. Tas viss liecina par romiešu slieksmi uz
jutekliskumu kā raksturīgu viņu kultūras iezīmi.
Roma radīja jaunu arhitektonisku formu – velvi, kas
tālāk pāriet kupolā (Panteons lasi zemāk). Kupola velve – romiešu kosmiski
sociālais universs, kam jāpauž doma par impērijas vienību, pasaules
pārvaldīšanu, kas spējusi abstraktu valstiskumu identificēt ar tautu materiālo
dzīvi. Kupols – milzīga stabila, it kā peldoša puslode, kas apvieno un vainago
visumu (lode antīkajā pasaulē – mūžības simbols, augstākās jēgas piepildījums).
Tas pauž sociālās impērijas spēku. Roma grib pārsteigt, satriekt.
Panteons – masīva, apaļa celtne, ko vainago kupols,
kas no ārpuses šķiet plakans, bet iekšpusē aizņem pusi no tempļa augstuma;
ieeju rotā svinīgs portiks. Tā frontona trīsstūrī tur 16 gigantiskas kolonnas,
kas novietotas divās rindās, tā ka fasādes priekšā ir 8 kolonnas; tās veidotas
no monolīta sarkana ēģiptiešu marmora, bet korintiešu kapiteļi – no grieķu
marmora. Kupols no ārpuses apšūts ar apzeltītām bronzas plāksnēm. Tā diametrs
ir 43,5 m, vidū apaļš, gandrīz desmitmetrīgs caurums, pa kuru redzamas debesis.
Cilvēkam, kas iegāja Panteonā, atklājās milzīga, vienota telpa ar 6 m biezām
sienām. Virs sienām – betona kupols, kas sver 46 t. Caur lielo caurumu kupola
centrā iespīdēja gaisma. Panteons, norobežojot cilvēku no ikdienas darbiem,
atklāja ceļu uz debesīm. Sienas bija no marmora, izgreznotas pilastriem. Tajās
bija nišas, kurās izvietotas statujas. Grīda bija veidota no apaļām un
kvadrātveida marmora un granīta plāksnēm. Logu templī nebija. Tajā bija
brīnišķīga ventilācija. Panteons stāv vēl šodien. Tas ir vienīgais antīkās
pasaules templis, kas netika sagrauts viduslaikos.
Triumfa arkas ir tipiskas Romai, un tās cēla jau
republikas laikos. To pirmtēls ir parasti vārti, kas sadala telpu “savējā” un
“svešā”; vārti ir robeža pārejai no svešā, naidīgā pie savējā, drošā. Tā bija
robeža starp dzīvību un nāvi; arka romiešiem bija arī debesu simbols.
Karavadoņu parādīšanos tajā uztvēra kā saules gaismu, kā gaismas uzvaru pār
tumsu, dienas – pār nakti, dzīvības – pār nāvi. IV gadsimtā Romā bija 55 arkas,
visā impērijā – 350.
Labs piemērs, lai parādītu arkas varenību, ir
Konstantīna arka, kas tika uzcelta IV gadsimtā par godu Konstantīna uzvarai pār
Mansentiusu, kas padarīja viņu par absolūto imperatoru Romas impērijā.
Romas pilsēta strauji auga. Ūdens nepieciešamība lika
arhitektiem izdomāt veidu, kā to piegādāt uz pilsētu. Ūdensvads Aqua Appia –
Apija ūdens – bija pirmais Romas vēsturē. Tā garums bija 16 km 617 m. Tas bija
segts kanāls ar kvadrātveida sienām, vietām izcirsts klintī, daļēji veidots no
akmens plāksnēm. Vēlāk, kad Romas iedzīvotāju skaits pieauga, uzcēla vēl trīs
ūdensvadus: Anius Vetus (“Vecais Anijs”) – 272.–269. g.p.m.ē., kas bija
jau 63,7 km garš, Aqua Marcia (“Marcija Ūdens”) – 144.-133. g.p.m.ē. un Aqua
Tepula (“Siltais ūdens”) – 125. g.p.m.ē. Vislielākais bija 144. g.p.m.ē.
uzbūvētais Kvinta Marcija Reksa ūdensvads, kura garums – 91 km 300 m. Desmit
kilometru attālumā no pilsētas ūdensvada kanāls izgāja zemes virspusē un tika
pacelts akmens arkādē, kuras augstums vietām sasniedza 10 m (šis ūdensvads
darbojas vēl šodien).
Ūdeni ņēma no attālām upītēm un kalnu strautiem, kur
tas bija īpaši tīrs un garšīgs. Pilsētā to sadalīja pa privātmājām, ielu
rezervātiem un sabiedriskajām celtnēm. Visu šo ceļu ūdens tecēja pa masīvām
akmens caurulēm (gan virs, gan zem zemes); lai tas nesakarstu saules staros,
caurulēs tika ierīkotas ventilācijas spraugas; caurules no iekšpuses bija
apšūtas ar ūdensnecaurlaidīgu materiālu.
Lai nogādātu ūdeni lielā attālumā un visās pilsētas
vietās, arī pakalnos, ūdensvadā vajadzēja uzturēt pietiekoši augstu spiedienu.
Šim mērķim kalpoja slavenie romiešu akvedukti – neatkārtojama arhitektūras un
celtniecības mākslas , kultūras un tehnikas parādība, kura šādā veidā un tādos
mērogos nekur citur pasaulē nav sastopama. Akveduktu inženiertehniskais pamats
– bezgalīgi atkārtota arka. Bieži šīs arkādes cēla vienu virs otras divās un
pat trijās rindās. Aqua Marcia virszemes daļā (apmēram 10 km) arku
skaits bija apmēram tūkstotis.
Ūdens daudzums, ko šie akvedukti piegādāja bija
milzīgs. Tas ir salīdzināms tikai ar mūsdienu industriālajā sabiedrībā
izmantoto. Aqua Claudia katru dienu piegādāja 191 190 kubikmetru ūdens,
“Jaunais Anijs” – 196 627 kubikmetrus. Impērijas beigu periodā katram romietim
pienācās 600 – 900 litru diennaktī (salīdzinājumam: Pēterburgā XX gs. sākumā –
200 l, Ņujorkā XX gs. vidū – 520 l).
Romieðu otium (atpūta pēc sabiedriskas
darbības; laiks, kas veltīts sarunām, pārdomām, mākslai) vienmēr pagāja ūdens
tuvumā. Ūdens bija atpūtas vietas, mierīgas sarunas neatņemama sastāvdaļa.
Ūdens tuvumā notika arī sporta nodarbības. Peldes Romā pārvērtās par veselu
rituālu. Tāpēc tur bija sastopamas daudzas pirtis jeb termas, kuras parādījās
III gs.p.m.ē. un uz kurām romieši devās katru dienu. Šajās pirtīs, kuras
apmeklēja desmitiem tūkstošu cilvēku (sabiedriskās pirtis bija pieejamas visiem
bez izņēmuma, un tās bija bezmaksas), it kā izzuda sociālās atšķirības starp
cilvēkiem, valdīja doma par pilsoņu viendabīgumu, vienlīdzību. Karakallu termu
platība bija 400x400 m, to centrālais komplekss – 150x150 m. Dažas bija tik
milzīgas un greznas, ka arheologi ilgus gadus, pirms izprata šo celtņu nozīmi,
strīdējās, vai tās bijušas tempļi vai arī imperatoru pilis. Termās pastaigājās,
lasīja, sarunājās; tās bija fiziskās kultūras un miesiskās higiēnas centri.
Pirts ar laiku kļuva par masu kaislības objektu, un tajās zēla un plauka
izvirtība (sievietes un vīrieši tajās mazgājās kopā). I gs. Romā bija 170
sabiedriskās pirtis, bet IV gs. – jau 1000, katrā rajonā bija vidēji 60 – 80
pirtis.
Nozīmīga vieta Romā bija bazilikām – lielām, plašām
celtnēm, kurās pasludināja lēmumus, notika tiesas prāvas, slēdza līgumus. To
iekštelpa – liela taisnstūrveida zāle, kuru kolonnu rindas sadalīja vairākās
(galvenokārt trijās vai četrās) gareniskās telpās.
Liela nozīme bija Maksentiusa bazilikai, kuras
būvēšana tika uzsākta imperatora Meksentiusa laikā no 307. – 310. gadam un
pabeigta 312. gadā , kad valdīja imperators Konstantīns. Diemžēl no tās uz
šodienu nav daudz palicis. Ir redzamas vairs tikai trīs lielas arkas.
Teātrus Romā sāka celt diezgan vēlu, jo ilgu laiku
romieši bija ar ne visai augsti attīstītu intelektu un kultūras līmeni (kaut
arī visi bija lasītpratēji). Pirmo akmens teātri uzcēla Gnejs Pompejs I
gs.p.m.ē. Marsa laukumā, un tajā varēja izvietoties 17 000 skatītāju. Vēlāk
Jūlijs Cēzars uzcēla teātri ar 14 000 vietām.
329. g.p.m.ē. Romā uzcēla Lielo cirku (Circus
Maximus; circus – aplis, circum – apkārt). Romieši par
“cirku” dēvēja telpu bez stūriem, ap kuru izkārtoja vietas skatītājiem. Tam
bija iegarena forma, un tur notika galvenokārt jāšanas sacīkstes, t.i., būtībā
tas bija hipodroms. Lielā cirka arēnas garums bija 550 m, platums – 90 m. To
varēja apmeklēt 150 000 – 250 000 (atsevišķos gadījumos pat līdz 350 000)
cilvēku.
Visgrandiozākā celtne antīkajā Romā bija Kolizejs –
milzīgs amfiteātris, kuru sāka būvēt 75. gadā imperators Vespasiāns. To uzcēla
piecu gadu laikā. Tam ir ļoti skaidra konstrukcija: ap eliptisko arēnu (54x86
m) izkārtotas skatītāju vietas, kurām par pamatu kalpo 80 radiālas sienas, kas
pakāpeniski paaugstinās un kuras šķērso 7 gredzenveida koncentriskas sienas,
pati augstākā ir 50 m. Radiālās sienas sadala amfiteātri sekcijās, no kurām 76
ir numurētas, un katrā no tām var izvietoties apmēram 650 cilvēku. Kolizejs
varēja uzņemt 50 000 cilvēku, kuri to varēja ātri un piepildīt un atstāt.
Amfiteātris kalpoja gladiatoru cīņām un savvaļas dzīvnieku radīšanai, kas
romiešos izraisīja milzīgas kaislības.
Liela nozīme Romā bija ceļiem. Jau paši pirmie
speciāli būvētie ceļi tika domāti lietošanai uz mūžību. No sākuma ar arkla
palīdzību noņēma zemi divu vagu biezumā un tā nonāca līdz pamatam, ko veidoja
klints. Uz šī akmens pamata no dažādiem materiāliem izveidoja 1,5 m augstu
ceļu, kas sastāvēja no četriem slāņiem: pirmais slānis – ar mālu saistīti
plakani akmeņi (30 – 60 cm biezs), otrais – sablietēti, sīki akmeņi, akmens
šķembas, ķieģeļu lauskas (20 cm), trešais – smiltis vai grants (30 – 50 cm), ceturtais
– platas akmens plāksnes vai nolīdzināta grants (20 – 30 cm), kas veidoja
monolītu un gludu plakni. Ceļa abās pusēs – “trotuāri” (mar-gines), kas
domāti kājāmgājējiem un arī ir bruģēti akmens plāksnēm; ceļa abās pusēs –
grāvji.
Par ceļu karali romieši dēvēja Apija ceļu (Via Apia),
kuru uzbūvēja 312. g.p.m.ē., kad Romā par cenzoru bija Apijs Klaudijs. Tas bija
pirmais bruģētais ceļš Itālijas vēsturē. Gadsimtu laikā romieši uzbūvēja vēl
milzum daudz ceļu; laiks parādīja, ka tie ir simtkārt izturīgāki par mūsdienu
šosejām (Apija ceļš funkcionē vēl šodien). Ne velti teica: “Visi ceļi ved uz
Romu.”
Tomēr neskatoties uz lielo uz pamatīgo celtniecības
praksi, dažkārt gadījās, ka celtnes sagruva. Lielu satraukumu izraisīja
amfiteātra sabrukšana Fidenā (10 km uz ziemeļiem no Romas) 27. gadā imperatora
Tibērija valdīšanas laikā. To gladiatoru cīņām izbūvēja brīvlaistais inženieris
celtnieks Atīlijs. Viņš centās, lai celtne izmaksātu maksimāli lēti, un ielika
pamatus nestabilā augsnē, kā arī izbūvēja nepietiekami drošu koka konstrukciju.
Amfiteātrim sabrūkot, gāja bojā 50 000 cilvēku. Atīlijs bija spiests doties
izsūtījumā. Es teiktu, ka nekas nav mūžīgs (J).
Harijs Galino
©Referātu kolekcija
http://www.referati.dpu.lv
labs, labs
AtbildētDzēstesmu anonīms. :D
AtbildētDzēstPaldies! Visu svarīgo informāciju atradu šajā referātā! =]
AtbildētDzēst