Romas arhitektūra

Romiešiem bija izcili sasniegumi arhitektūrā, dažādu sabiedrisko objektu celtniecībā. Arhitektonisko formu izvēlē Romai ir tendence uz efektiem. Daudzas celtnes bija celtas ne tikai parastajām vajadzībām, bet arī, lai varētu parādīt Romas un to pilsētnieku bagātību, greznību. Romiešiem patika tīrs dekoratīvisms -  grīda no mozaīkām, ciļņiem greznotie griesti, īpatnējās cilvēku un dzīvnieku figūras, tur bija izvietotas palmas, zīdkoki, efejas. Raksturīgas ir pēc perspektīvas likumiem konstruētas ornamentālas ainavas, spilgtas un daudzveidīgas krāsas, līniju vijīgums, visu apgleznojumu greznums, efektīgums, spožums. Tas viss liecina par romiešu slieksmi uz jutekliskumu kā raksturīgu viņu kultūras iezīmi.

Roma radīja jaunu arhitektonisku formu – velvi, kas tālāk pāriet kupolā (Panteons lasi zemāk). Kupola velve – romiešu kosmiski sociālais universs, kam jāpauž doma par impērijas vienību, pasaules pārvaldīšanu, kas spējusi abstraktu valstiskumu identificēt ar tautu materiālo dzīvi. Kupols – milzīga stabila, it kā peldoša puslode, kas apvieno un vainago visumu (lode antīkajā pasaulē – mūžības simbols, augstākās jēgas piepildījums). Tas pauž sociālās impērijas spēku. Roma grib pārsteigt, satriekt.

Panteons – masīva, apaļa celtne, ko vainago kupols, kas no ārpuses šķiet plakans, bet iekšpusē aizņem pusi no tempļa augstuma; ieeju rotā svinīgs portiks. Tā frontona trīsstūrī tur 16 gigantiskas kolonnas, kas novietotas divās rindās, tā ka fasādes priekšā ir 8 kolonnas; tās veidotas no monolīta sarkana ēģiptiešu marmora, bet korintiešu kapiteļi – no grieķu marmora. Kupols no ārpuses apšūts ar apzeltītām bronzas plāksnēm. Tā diametrs ir 43,5 m, vidū apaļš, gandrīz desmitmetrīgs caurums, pa kuru redzamas debesis. Cilvēkam, kas iegāja Panteonā, atklājās milzīga, vienota telpa ar 6 m biezām sienām. Virs sienām – betona kupols, kas sver 46 t. Caur lielo caurumu kupola centrā iespīdēja gaisma. Panteons, norobežojot cilvēku no ikdienas darbiem, atklāja ceļu uz debesīm. Sienas bija no marmora, izgreznotas pilastriem. Tajās bija nišas, kurās izvietotas statujas. Grīda bija veidota no apaļām un kvadrātveida marmora un granīta plāksnēm. Logu templī nebija. Tajā bija brīnišķīga ventilācija. Panteons stāv vēl šodien. Tas ir vienīgais antīkās pasaules templis, kas netika sagrauts viduslaikos.

Triumfa arkas ir tipiskas Romai, un tās cēla jau republikas laikos. To pirmtēls ir parasti vārti, kas sadala telpu “savējā” un “svešā”; vārti ir robeža pārejai no svešā, naidīgā pie savējā, drošā. Tā bija robeža starp dzīvību un nāvi; arka romiešiem bija arī debesu simbols. Karavadoņu parādīšanos tajā uztvēra kā saules gaismu, kā gaismas uzvaru pār tumsu, dienas – pār nakti, dzīvības – pār nāvi. IV gadsimtā Romā bija 55 arkas, visā impērijā – 350.

Labs piemērs, lai parādītu arkas varenību, ir Konstantīna arka, kas tika uzcelta IV gadsimtā par godu Konstantīna uzvarai pār Mansentiusu, kas padarīja viņu par absolūto imperatoru Romas impērijā.

Romas pilsēta strauji auga. Ūdens nepieciešamība lika arhitektiem izdomāt veidu, kā to piegādāt uz pilsētu. Ūdensvads Aqua Appia – Apija ūdens – bija pirmais Romas vēsturē. Tā garums bija 16 km 617 m. Tas bija segts kanāls ar kvadrātveida sienām, vietām izcirsts klintī, daļēji veidots no akmens plāksnēm. Vēlāk, kad Romas iedzīvotāju skaits pieauga, uzcēla vēl trīs ūdensvadus: Anius Vetus (“Vecais Anijs”) – 272.–269. g.p.m.ē., kas bija jau 63,7 km garš, Aqua Marcia (“Marcija Ūdens”) – 144.-133. g.p.m.ē. un Aqua Tepula (“Siltais ūdens”) – 125. g.p.m.ē. Vislielākais bija 144. g.p.m.ē. uzbūvētais Kvinta Marcija Reksa ūdensvads, kura garums – 91 km 300 m. Desmit kilometru attālumā no pilsētas ūdensvada kanāls izgāja zemes virspusē un tika pacelts akmens arkādē, kuras augstums vietām sasniedza 10 m (šis ūdensvads darbojas vēl šodien). 

Ūdeni ņēma no attālām upītēm un kalnu strautiem, kur tas bija īpaši tīrs un garšīgs. Pilsētā to sadalīja pa privātmājām, ielu rezervātiem un sabiedriskajām celtnēm. Visu šo ceļu ūdens tecēja pa masīvām akmens caurulēm (gan virs, gan zem zemes); lai tas nesakarstu saules staros, caurulēs tika ierīkotas ventilācijas spraugas; caurules no iekšpuses bija apšūtas ar ūdensnecaurlaidīgu materiālu.

Lai nogādātu ūdeni lielā attālumā un visās pilsētas vietās, arī pakalnos, ūdensvadā vajadzēja uzturēt pietiekoši augstu spiedienu. Šim mērķim kalpoja slavenie romiešu akvedukti – neatkārtojama arhitektūras un celtniecības mākslas , kultūras un tehnikas parādība, kura šādā veidā un tādos mērogos nekur citur pasaulē nav sastopama. Akveduktu inženiertehniskais pamats – bezgalīgi atkārtota arka. Bieži šīs arkādes cēla vienu virs otras divās un pat trijās rindās. Aqua Marcia virszemes daļā (apmēram 10 km) arku skaits bija apmēram tūkstotis. 

Ūdens daudzums, ko šie akvedukti piegādāja bija milzīgs. Tas ir salīdzināms tikai ar mūsdienu industriālajā sabiedrībā izmantoto. Aqua Claudia katru dienu piegādāja 191 190 kubikmetru ūdens, “Jaunais Anijs” – 196 627 kubikmetrus. Impērijas beigu periodā katram romietim pienācās 600 – 900 litru diennaktī (salīdzinājumam: Pēterburgā XX gs. sākumā – 200 l, Ņujorkā XX gs. vidū – 520 l).

Romieðu otium (atpūta pēc sabiedriskas darbības; laiks, kas veltīts sarunām, pārdomām, mākslai) vienmēr pagāja ūdens tuvumā. Ūdens bija atpūtas vietas, mierīgas sarunas neatņemama sastāvdaļa. Ūdens tuvumā notika arī sporta nodarbības. Peldes Romā pārvērtās par veselu rituālu. Tāpēc tur bija sastopamas daudzas pirtis jeb termas, kuras parādījās III gs.p.m.ē. un uz kurām romieši devās katru dienu. Šajās pirtīs, kuras apmeklēja desmitiem tūkstošu cilvēku (sabiedriskās pirtis bija pieejamas visiem bez izņēmuma, un tās bija bezmaksas), it kā izzuda sociālās atšķirības starp cilvēkiem, valdīja doma par pilsoņu viendabīgumu, vienlīdzību. Karakallu termu platība bija 400x400 m, to centrālais komplekss – 150x150 m. Dažas bija tik milzīgas un greznas, ka arheologi ilgus gadus, pirms izprata šo celtņu nozīmi, strīdējās, vai tās bijušas tempļi vai arī imperatoru pilis. Termās pastaigājās, lasīja, sarunājās; tās bija fiziskās kultūras un miesiskās higiēnas centri. Pirts ar laiku kļuva par masu kaislības objektu, un tajās zēla un plauka izvirtība (sievietes un vīrieši tajās mazgājās kopā). I gs. Romā bija 170 sabiedriskās pirtis, bet IV gs. – jau 1000, katrā rajonā bija vidēji 60 – 80 pirtis.

Nozīmīga vieta Romā bija bazilikām – lielām, plašām celtnēm, kurās pasludināja lēmumus, notika tiesas prāvas, slēdza līgumus. To iekštelpa – liela taisnstūrveida zāle, kuru kolonnu rindas sadalīja vairākās (galvenokārt trijās vai četrās) gareniskās telpās.

Liela nozīme bija Maksentiusa bazilikai, kuras būvēšana tika uzsākta imperatora Meksentiusa laikā no 307. – 310. gadam un pabeigta 312. gadā , kad valdīja imperators Konstantīns. Diemžēl no tās uz šodienu nav daudz palicis. Ir redzamas vairs tikai trīs lielas arkas.

Teātrus Romā sāka celt diezgan vēlu, jo ilgu laiku romieši bija ar ne visai augsti attīstītu intelektu un kultūras līmeni (kaut arī visi bija lasītpratēji). Pirmo akmens teātri uzcēla Gnejs Pompejs I gs.p.m.ē. Marsa laukumā, un tajā varēja izvietoties 17 000 skatītāju. Vēlāk Jūlijs Cēzars uzcēla teātri ar 14 000 vietām.

329. g.p.m.ē. Romā uzcēla Lielo cirku (Circus Maximus; circus – aplis, circum – apkārt). Romieši par “cirku” dēvēja telpu bez stūriem, ap kuru izkārtoja vietas skatītājiem. Tam bija iegarena forma, un tur notika galvenokārt jāšanas sacīkstes, t.i., būtībā tas bija hipodroms. Lielā cirka arēnas garums bija 550 m, platums – 90 m. To varēja apmeklēt 150 000 – 250 000 (atsevišķos gadījumos pat līdz 350 000) cilvēku.

Visgrandiozākā celtne antīkajā Romā bija Kolizejs – milzīgs amfiteātris, kuru sāka būvēt 75. gadā imperators Vespasiāns. To uzcēla piecu gadu laikā. Tam ir ļoti skaidra konstrukcija: ap eliptisko arēnu (54x86 m) izkārtotas skatītāju vietas, kurām par pamatu kalpo 80 radiālas sienas, kas pakāpeniski paaugstinās un kuras šķērso 7 gredzenveida koncentriskas sienas, pati augstākā ir 50 m. Radiālās sienas sadala amfiteātri sekcijās, no kurām 76 ir numurētas, un katrā no tām var izvietoties apmēram 650 cilvēku. Kolizejs varēja uzņemt 50 000 cilvēku, kuri to varēja ātri un piepildīt un atstāt. Amfiteātris kalpoja gladiatoru cīņām un savvaļas dzīvnieku radīšanai, kas romiešos izraisīja milzīgas kaislības.

Liela nozīme Romā bija ceļiem. Jau paši pirmie speciāli būvētie ceļi tika domāti lietošanai uz mūžību. No sākuma ar arkla palīdzību noņēma zemi divu vagu biezumā un tā nonāca līdz pamatam, ko veidoja klints. Uz šī akmens pamata no dažādiem materiāliem izveidoja 1,5 m augstu ceļu, kas sastāvēja no četriem slāņiem: pirmais slānis – ar mālu saistīti plakani akmeņi (30 – 60 cm biezs), otrais – sablietēti, sīki akmeņi, akmens šķembas, ķieģeļu lauskas (20 cm), trešais – smiltis vai grants (30 – 50 cm), ceturtais – platas akmens plāksnes vai nolīdzināta grants (20 – 30 cm), kas veidoja monolītu un gludu plakni. Ceļa abās pusēs – “trotuāri” (mar-gines), kas domāti kājāmgājējiem un arī ir bruģēti akmens plāksnēm; ceļa abās pusēs – grāvji.   

Par ceļu karali romieši dēvēja Apija ceļu (Via Apia), kuru uzbūvēja 312. g.p.m.ē., kad Romā par cenzoru bija Apijs Klaudijs. Tas bija pirmais bruģētais ceļš Itālijas vēsturē. Gadsimtu laikā romieši uzbūvēja vēl milzum daudz ceļu; laiks parādīja, ka tie ir simtkārt izturīgāki par mūsdienu šosejām (Apija ceļš funkcionē vēl šodien). Ne velti teica: “Visi ceļi ved uz Romu.”

Tomēr neskatoties uz lielo uz pamatīgo celtniecības praksi, dažkārt gadījās, ka celtnes sagruva. Lielu satraukumu izraisīja amfiteātra sabrukšana Fidenā (10 km uz ziemeļiem no Romas) 27. gadā imperatora Tibērija valdīšanas laikā. To gladiatoru cīņām izbūvēja brīvlaistais inženieris celtnieks Atīlijs. Viņš centās, lai celtne izmaksātu maksimāli lēti, un ielika pamatus nestabilā augsnē, kā arī izbūvēja nepietiekami drošu koka konstrukciju. Amfiteātrim sabrūkot, gāja bojā 50 000 cilvēku. Atīlijs bija spiests doties izsūtījumā. Es teiktu, ka nekas nav mūžīgs (J).

Harijs Galino

©Referātu kolekcija

http://www.referati.dpu.lv