Sabiedrības transformācijas jaunajā tūkstošgadē

Latvijas Universitāte

Juridiskā fakultāte

Tiesību teorijas un politikas zinātņu katedra

REFERĀTS

Sabiedrības transformācijas

jaunajā tūkstošgadē

             

          

                                    Neklātienes nodaļas

1. kursa studenta

Valda Vazdiķa

studenta apliecība

JurP 000116

                                                                        Zinātniskā vadītāja:

doc. dr. iur. S. Osipova

 

Rīga 2001

SATURS

Ievads ……………………………………………………………………………3

Latvijas sabiedrība uz tūkstošgades sliekšņa – kādi esam……………………3

Eiropas Savienība – realitāte un mīti……..……………………………………4

3.1. Nacionālā identitāte…………………………………………………………….4

3.2. Labklājība………..……………………………………………………………...5

Siers peļu slazdā vai jauns vijums sabiedrības attīstības spirālē……………..6

Kopsavilkums…………………………………………………………………….7

Izmantotā literatūra……………………………………………………………..9

1.      Ievads.

Vērojot pasaulē, Eiropā un Latvijā notiekošos procesus, aizvien biežāk nākas sev uzdot jautājumu – vai mēs virzāmies pareizajā virzienā, ko šis virziens mums nesīs – progresu vai regresu. Varbūt no vilka bēgot, ieskrienam lācim tieši ķetnās. Klusībā ikkatrs sapņo mūžīgo cilvēces sapni – mani bērni dzīvos labāk par mani un būs laimīgāki piepildot savus centienus. Mūsu paaudzei mūžība ir dāvājusi vienreizēju iespēju dzīvot uz gadsimta un tūkstošgades sliekšņa – kā mēs šo iespēju izmantosim, to novērtēs tikai nākošās paaudzes. Šobrīd, neapšaubāmi, galvenais ir izdarīt pareizu izvēli. Iespēja ieskatīties nākotnē un pagātnē, salīdzināt un izprast – ir iemesls, kura dēļ izvēlējos tieši šo tēmu sava subjektīvā skatījuma atspoguļošanai.

2.      Latvijas sabiedrība uz tūkstošgades

sliekšņa – kādi esam.

            Latvijas sabiedrības vēsture, tāpat kā citās valstīs ir pārdzīvojusi dažādus attīstības ciklus un posmus. Pārsvarā tie ir bijuši smagi mūsu tautai, kura patstāvību un brīvību ir baudījusi ļoti maz. Vislielākā pacēluma posmi ir bijuši tieši divdesmitajā gadsimtā. Taču ņemot par pamatu sabiedrības vispārējas attīstības principus, skaidri saskatāms sabiedrības attīstības cikliskums – progresam un pacēlumam, seko regress un lejupslīde. Kā piemēru šim apgalvojumam, var minēt Latvijas pirmās brīvvalsts periodu, kurā visas šis pazīmes loģiski virknējas no progresa – suverēnas Latvijas Republikas izveidošanas novedot pie Ulmaņa autoritārā režīma un pie iekļaušanas staļiniskajā totalitārajā Padomju valstī. Beidzoties vēl vienam laika ciklam, sabiedrība atgūst valstiskumu un atgriežas pie demokrātiskām vērtībām, taču uz cik ilgu laiku. Arī patreizējā situācijā nebūt ne visa sabiedrība ir laimīga – iespējams tieši šī nelaimīgā daļa jau tagad ilgojas pēc stingras rokas, kas spētu, viņu uztverē, ieviest kārtību. To spilgti parādīja arī pēdējās pāšvaldību vēlēšanas Rīgā, kurās labēji – centrisko partiju zaudējums kreisajām bija labi saskatāms. Vēlētājus māc nostaļģija pēc pagātnes, tādēļ tie balso par sociāldemokrātiem un PCTVL. Būtībā šīs vēlēšanas, labējiem centristiem un visiem demokrātiskiem politiķiem dod ļoti nopietnu vielu pārdomām, jo minētajām tendencēm ir tieksme pieaugt. Nevajag būt ļoti uzmanīgam vērotājam, lai saprastu, ka mūsu sabiedrība uz gadsimta sliekšņa ir sašķelta – gan empīriskā, gan metafiziskā plāksnē. Sabiedrības lielākā daļa apzinās, ka “dziesmotā revolūcija” nav atnesusi to, ko daudzi no tās gaidīja. Var vilkt daudzas paralēles ar Latvijas pirmo brīvvalsti pirms apvērsuma 1934. gada 15. maijā.  Tomēr neapšaubāmi pašlaik pastāv arī pozitīvas tendences, tādēļ nevar apgalvot, ka attīstības stadija ir identiska.

Ļoti nedaudzi saprot, ka pie tā esam vainojami mēs paši – mūsu gara kūtrums. Vienīgā cerība ir mūsu jaunā paaudze, kura ir brīva no mums ierastajiem domāšanas stereotipiem. Līdzīga – pat vēl sliktāka situācija valda lielākajā daļā postsociālisma valstu. Viens no risinājumiem, kurš perspektīvā varētu dot sabiedrības attīstībai jaunu grūdienu, kā arī kaut ko mums nozīmīgu atņemt, ir iestāšanās Eiropas Savienībā (turpmāk tekstā ES). Taču arī šeit situācija ir neviennozīmīga. Vai mūsu “pie Baltijas jūras dzīvojošā, ēdelīgā un kašķīgā tauta” ir gatava tam; vai mums tas ir vajadzīgs; ko zaudējam un ko iegūstam ar to? Uz šiem jautājumiem pilnībā atbildēt nespēj neviens, taču neskatoties uz to ir vērojams ļoti spēcīgs Latvijas iestāšanās lobijs ES. Reāli domājoši politiķi apzinās to, ka vilcināties nedrīkst, jo tepat aiz robežas gatavībā “palīdzēt” ir lielais austrumu kaimiņš. Jebkurš domājošs cilvēks izvērtē visus par un pret, tādējādi veidojot savu uzskatu kopumu par šo jautājumu, taču sabiedrības lielākajā daļā ir vērojama indiferenta attieksme šajā jautājumā. Ikdienas eksistences cīņa gluži vienkārši tam neatstāj spēku un vēlēšanos. Loģiski domājot virzība uz Eiropu ir pamatota, taču kāpēc mēs to cenšamies darīt tik strauji – tas, ka tikko esam izsprukuši no uguns nebūt nenozīmē nepieciešamību lēkt iekšā ūdenī. Varbūt būtu vērts mēģināt dziļāk apzināties savas tautas patiesās vajadzības, daudz uzmanīgāk pētīt mūsu mentalitātes saderību ar kosmopolitismu, un pieņemt pārdomātus lēmumus stratēģiski svarīgos jautājumos. Vērojot notiekošo, brīžiem rodas iespaids, ka mūsu sabiedrība meklē nevis labāko attīstības ceļu sev, bet gan mēģina izvēlēties no vairākiem ļaunumiem mazāko.

3.      Eiropas Savienība – realitāte un mīti.

“Eiropas Savienība ir brīvprātīgu valstu apvienība, kura izveidota kopīgu mērķu īstenošanai – iedzīvotāju ekonomiskās un sociālās labklājības nodrošināšanai, demokrātijas attīstībai, stabilitātes un drošības garantēšanai”[1]. Šī definīcija neapšaubāmi norāda uz šīs valstu apvienības progresīvo raksturu, taču vajadzētu mēģināt salīdzināt teoriju – ieceri, ar šīs teorijas iemiesojumu – praksi. Šajā kontekstā gribētu apskatīt  tikai dažas svarīgas sfēras, lai salīdzināšanas ceļā būtu iespējams nonākt pie secinājumiem. Salīdzināšanai esmu izvēlējies sfēras, kuras man, kā nācijas un sabiedrības loceklim, šķiet svarīgas.

3.1. Nacionālā identitāte.

Lai gan esmu gluži mērens nacionālists, mūsu tautas nacionālā identitāte, kuru ar jaunu spēku esam sākuši apzināties un novērtēt pavisam nesen, kultūra, mentalitāte, to saglabāšana un kopšana, man liekas viens no svarīgākajiem jautājumiem intergrācijas procesu kontekstā. To spēj nodrošināt mūsu valsts suverenitāte, taču iedziļinoties ES dokumentos, jākonstatē, ka mūsu suverenitāte tiks zināmā mērā ierobežota. “Cilvēkam, kas pieradis pie brīvības, nav briesmīgākas nelaimes, kā tikt atdotam sev līdzīga radījuma varā, kas varētu viņu piespiest padoties tā patvaļai un darīt to, ko pēdējais grib. Cilvēks, kas ir atkarīgs, nav vairs cilvēks – viņš šo godu ir zaudējis; viņš nav nekas vairāk, kā cita cilvēka piederums”[2]. Vai varam šo Kanta domu attiecināt uz sevi – uz to atbildēt viennozīmīgi nav iespējams.

Mūsu nacionālā identitāte, kuru esam uzturējuši gadsimtiem ilgi, un kuru tikai pirms brīža esam izglābuši no pārkrievošanas, acīmredzami būs jāiekļauj, uz līdzāspastāvēšanas tiesībām, kosmopolitiskā sabiedrībā. Jāņem vērā arī tas, ka ”Latvijas sabiedrībā ir saskatāma vesela identitāšu gūzma – pilsoņi, nepilsoņi – pastāvīgie iedzīvotāji, citu valstu pilsoņi, bezvalstnieki; Latvijā dzīvo latvieši, poļi, krievi, ebreji, čigāni, lībieši, baltkrievi u.c.”3. Šodien mēs nebūt neesam vienoti. “Eiropas Savienība rada iespēju nodrošināt nacionālās un eiropeiskās kultūras pastāvēšanu un vienotību. Eiropai esam interesanti ar mūsu tautas nacionālo un eiropeisko savdabību”4. Tam gribētos ticēt, tomēr jāatceras, ka ES mēs varēsim intergrēties tikai kā iekšēji integrēta sabiedrība – etnopolitiska kopība, tādēļ viss ir mūsu pašu rokās.

Vērojot Eiropas Savienības valstu tautu nacionālās identitātes un kultūras centienus, jāsecina, ka šajā jomā neizjutīsim negatīvu, bet drīzāk pozitīvu ietekmi, jo Eiropa piedāvā mums integrāciju nevis asimilāciju. Šajā kontekstā noteikti jāpiemin ES deklarētā personu brīva kustība, kas nozīmē lielu “tautu staigāšanas” iespēju. Latvijas iespējamās ekonomiskās izaugmes gadījumā iekļaujoties ES, mūsu sabiedrību sašķidrinās dažādu tautību ieceļotāji. Tam tomēr nevajadzētu nopietni ietekmēt mūsu identitāti, ja vien mēs paši to negribēsim. Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga teikusi, ka latviskumu viņa vēlētos “….redzēt, kā mūsdienīgu, dinamisku….., kas veidojas laikiem līdz”5. Šis moto pilnīgi saskan ar to, ka nekas neattīstās stāvot uz vietas, tātad mums ir jāmēģina panākt sabiedrības vienotība, un intergrācija ES var tam palīdzēt. Mūsu nacionālā identitāte, kura sastāv no liela daudzuma etnisko identitāšu, tikai iegūs un spēs pacelties uz jauna kultūras līmeņa.

3.2. Sabiedrības labklājība.

Visiem ļoti labi zināms, ka sabiedrības labklājība, tieši izriet no ekonomiskās izaugsmes. ES ekonomikas politikas mērķi “noturīga un līdzsvarota izaugsme, dzīves standartu kāpināšana, konverģences un kohēzijas veicināšana, augsts nodarbinātības līmenis, stabilas cenas, veselīgas sabiedriskās finanses un monetārie nosacījumi, ilgstošā laika posmā finansējams maksājuma bilance”6. Šie mērķi neapšaubāmi ir tas, uz ko mums vajdzētu tiekties, bet ko mēs vieni paši varētu iespēt diezgan ilgā laika posmā, jo mūsu valsts attīstība veselus piecdesmit gadus ir bijusi sastinguma, pat regresa stāvoklī.

Taču arī pašā ES ekonomikā nebūt ne viss ir rožainās krāsās, attīstības augšupeju pārtrauc krīzes periodi, tādēļ naivi būtu cerēt, ka pēc iestāšanās mēs varēsim dzīvot cepuri kuldami, jo visas mūsu problēmas atrisinās “auseklītis” – ES. Pēc iestāšanās mūsu ekonomikai nāksies dalīties ar Eiropu ne vien saldajos, bet arī rūgtajos augļos.

Nebūdams ekonomists, mēģināšu šo jautājumu iztirzāt no vienkārša pilsoņa – sabiedrības locekļa viedokļa, jo indivīds ir sabiedrības pamatšūna. Latvija ir nabadzīga valsts, mantiskā diferenciācija milzīga, tātad sabiedrības loceklim būtu svarīgi zināt, kāda ir atšķirība starp ES valstu un Latvijas vidējo dzīves līmeni. Papētot skaitļus indivīda vaigs atplaukst – ES vidējais dzīves līmenis ir divas reizes augstāks nekā Latvijā – ko tur vēl gaidīt – stājamies iekšā un mums arī tāds būs. Taču īstenībā viss nav tik vienkārši – lai daudz saņemtu no ES, ir arī daudz jādod. Pirmkārt zaudējam savu ekonomisko suverenitāti – iespēju pilnībā noteikt savas valsts ekonomisko politiku. Likumdošanā prevalēs ES likumdošanas akti, tātad mums būs krietni jāpacīnās, ļoti pamatīgi pamatojot katru ierobežojumu, kuru mēs gribētu ieviest aizsargājot savas intereses, bet kurš būtu pretrunā ar ES nostādnēm. Iekšējais tirgus praktiski nepastāvēs – tas būs ES brīvais tirgus. Mums būs daudz grūtāk, vai pat neiespējami, aizsargāt savus ražotājus, jo brīvās tirdzniecības apstākļos konkurence daudzus no tiem izputinās, ņemot vērā moderno tehnoloģiju un ražošanas līdzekļu attīstības pakāpes Eiropā, un pie mums. Galvenais, kas baida indivīdu, ir tas, ka mūs skars visas problēmas, ar kurām regulāri saskaras ES dalībvalstis – tā ir tā pati iekšējā tirgus aizsardzība, nelegālā imigrācija no trešajām valstīm, ražošanas attīstības tempa pieauguma palēnināšanās, nestabils eirovalūtas kurss, bezdarbs, taču pašreiz mums visas šīs problēmas, lielākā vai mazākā mērā, ir aktuālas atrodoties ārpus ES.

Taču paskatoties no cita viedokļa redzams, ka tās visas ir pārvaramas un atrisināmas. Dzīvojot padomju totalitārajā valstī esam raduši jebkurā notikumā un faktā meklēt tikai ēnas puses, nepievēršot pozitīvajam pietiekošu uzmanību – redzētam, dzirdētam neticēt - to varētu nosaukt par domāšanas stagnāciju. Iestājoties ES “zaudētāji būs tie Latvijas iedzīvotāji un uzņēmēji, kas necentīsies izprast sabierības un ekonomikas attīstības jaunos principus”7.  Šīs stagnācijas pamatā ir zemais kultūras un izglītības līmenis, kā arī daži citi faktori. To gan nevar attiecināt uz visiem sabiedrības locekļiem, it sevišķi tādēļ, ka mainoties paaudzēm mainās arī domāšana.

Tomēr apsverot visus ekonomiskos labumus (augsts dzīves līmenis, atbilstošas sociālās garantijas, brīva investīciju ieplūde, ražošanas pieaugums, brīva konkurence, vienota valūta u.c.), jāsaka ka to ir vairāk un tie ir nozīmīgāki nekā negatīvie faktori. Piemēram, esošā rūpniecība un lauksaimniecība brīvajā tirgū būs konkurētspējīgas visai nosacīti un daļēji izputēs, taču jāņem vērā tas, ka brīva konkurence ir ekonomiskās attīstības dzinējspēks. Brīvais tirgus piesaistīs investīcijas, radīs jaunus uzņēmumus rūpniecībā un  lauksaimniecībā, jaunas darba vietas, ieviesīs jaunas tehnoloģijas. Pateicoties investīcijām, notiks ekonomikas augšupeja, kas izlīdzinās darba atlīdzību, dos iespēju attīstīties zinātnei, novērsīs intelekta aizplūšanu. Indivīda, kā sabiedrības locekļa, stāvoklis uzlabosies, tātad arī sabiedrības attīstības līmenis celsies, jo palielinoties sabiedrības labklājībai celsies arī intelektuālais potenciāls. Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl ilgi, taču tas nemaina lietas būtību – iestāšanās ES ir sabiedrībai izdevīga un pat nepieciešama. Runājot ekonomiskiem terminiem – mēs varam izdarīt izdevīgu pirkumu par saprātīgu cenu.

Tas ļaus mūsu sabiedrībai mainīties, un jaunajā tūkstošgadē notvert, attīstībā tālu priekšā aizsteigušās, Eiropas valstis.

4.      Siers peļu slazdā vai jauns vijums sabiedrības attīstības spirālē.

Apskatot iepriekšējos punktos dažus nozīmīgus jautājumus, no kuriem izriet, ka vismaz to kontekstā iestāšanās ES mūsu sabiedrībai nestu labumu, tomēr nav viennozīmīgi skaidrs, kāpēc tad daļa sabiedrības nebūt nav sajūsmā par to. Katru gadu Eiropas integrācijas birojs sadarbībā ar tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centru SKDS regulāri veic aptaujas par cilvēku attieksmi pret iestāšanos ES. Papētot šo aptauju rezultātus par pēdējiem trīs gadiem, kur tika uzdots jautājums, par ko cilvēki balsotu ja referendums notiktu šodien, parādās šādi skaitļi8:

.

Gads	Par	Pret	Nav izlēmuši
1998.dec.	46,6%	26,8%	26,6%
1999.dec.	49,7%	28%	22,3%
2000.dec.	45,3%	34,2%	20,5%
2001.febr.	41,4%	32,7%	26%

Pētījumi skaidri parāda diezgan nenozīmīgas izmaiņas respondentu attieksmē pēdējo trīs gadu laikā. Te vainojama, galvenokārt, mūsu domāšanas stagnācija. Indivīdi bieži vien uztver virspusēju informāciju – neiedziļinoties lietas būtībā. Atbalstītāju lielākā daļa neapšaubāmi ir aktīvi cilvēki, kuri ineresējas par sabiedrības attīstības procesiem. Attieksmi pret ES, kā tādu parāda 2000.gada decembra aptaujas rezultāti, kur:

·         vairāk vai mazāk pozitīvu attieksmi pret ES pauduši 58,3% respondentu,

·         vairāk vai mazāk negatīvu attieksmi pret ES pauduši 34,3% respondentu,

·         nav varējuši sniegt atbildi 7,7%  respondentu,

Salīdzinot šīs atbildes ar iepriekšējām, ir acīmredzams pozitīvi noskaņoto pieaugums, uz neizlēmušo rēķina, kas nozīmē cilvēku negatavību nopietnu lēmumu pieņemšanā. Pretinieku skaits praktiski ir nemainīgs, norādot, ka to pozīcija ir stabila. Taču jebkura sabiedriska aptauja ir subjektīva, jo rezultātu nosaka mērķauditorija. Aptaujājot inteliģenci, rezultāts būs atšķirīgs no marginālo elementu aptaujas rezultāta; pilsoņu apataujas rezultāti atšķirīgi no nepilsoņu  aptaujas rezultātiem; u.t.t.

Sava vaina  sabiedrības neizlēmībā ir arī varas institūcijām, jo cilvēkiem trūkst informācijas par reālo situāciju. Tādējādi visa drudžainā varasvīru darbošanās daudziem izraisa aizdomas, ka mūsu politiķi netiekot galā ar saviem uzdevumiem, mēģina steidzamā kārtā piekļūt pie treknās Eiropas siles, vienlaicīgi noveļot daļu savas atbildības uz ES institūciju pleciem, un nemaz nedomājot par to, vai sabiedrībai tas ir izdevīgi. Liela sabiedrības daļa ir politiski pasīva, un gaida šo informāciju. Nesaņemot gaidīto, tiek taisīts slēdziens par kārtējo tautas krāpšanu, un rodas pārliecība, ka informāciju par to, kā tad būs tajā Eiropas Savienībā, saņemsim tad, kad tur būsim iekšā. Ir acīmredzami, ka dažādu sabiedrisko organizāciju centieni aizpildīt šo informācijas nabadzību ir nepietiekami, valdības institūciju loma sabiedrības informēšanā ir maza,  tādēļ tā sabiedrības daļa, kura dzīvo šodienai(mazturīgie), zina tikai to, ka Krievijas – Latvijas robeža, būs ES ārējā robeža un gandrīz neko vairāk.

Otrkārt, pēdējā laikā pieaug eiroskeptiķu skaits ne tikai Latvijā, bet daudzās valstīs, tai skaitā arī ES dalībvalstīs. To var izskaidrot ar to, ka nebūt ne visas labās idejas ir viegli ieviešamas un neprasa nekādas pūles. Spilgts piemērs tam ir sarežģītā situācija lauksainiecībā un pārvadājumu jomā, ko ietekmēja pagājušā gada naftas cenu kāpums pasaulē, Eiro kursa kritumi, u.c. Lauksaimniecību Eiropā arī šogad satriecis Jakoba-Kreicfelda slimības un mutes-nagu sērgas uzliesmojums, kuru nodarītos zaudējumus nespēj prognozēt itin neviens. ES nebūt nesteidzas iestāties arī tāda ekonomiski varena valsts kā Šveice, kuras pilsoņi referendumā nobalsoja pret iestāšanās sarunu paātrināšanu. Butībā to var uzvert, ka vispārēju tendenci, kura tomēr nebūt nenozīmē, ka ES ir pienācis gals un tā tūliņ izjuks. Tieši pretēji – cīnīties ar uzbrukušām likstām kopīgi ir vieglāk, nekā katram atsevišķi, un šīs sabiedrības attīstības svārstības nodrošina pastāvīgu tās dinamiku, neļaujot iegrimt kūtrumā un pašapmierinātībā.

5.      Kopsavilkums.

Sabiedrības iespējamās transformācijas jaunajā tūkstošgadē neapšaubāmi notiks Eiropas Savienības paplašināšanās ietvaros, taču spriežot pēc visa, tās nebūt nebūs ātras un vieglas, kā to uzskata optimisti. Visdrīzāk tās būs lēnās, katrā posmā pārvarot daļas sabiedrības pretestību, nesapratni, svārstīšanos. Tas pamatojams ar to, ka pašā Eiropas Savienības vēsturē šis process, uzsācies pirms četrdesmit gadiem, turpinās un progresē. Lai arī tas mums nesola tūlītēju labumu, tomēr ņemot vērā vispārējās sabiedrības attīstības posmu raksturu, galvenais ir būt šajā procesā iekšā – piedalīties, palīdzēt sabiedrībai apzināt šī paša procesa svarīgumu, lai nenotiktu tas,  kas vienā otrā no postsociālisma valstīm, kurās deviņdesmito gadu sākumā sasniegtais progress jau pārvēršas regresā. Sabiedrības vadību šais valstīs nav uzņēmušies īstie cilvēki, tauta ir vīlusies demokrātijā un grib atpakaļ totalitārismā. Analizējot situāciju, rodas šaubas par šo valstu vadītāju gribu nonākt pie demokrātiskām vērtībām, iespējams mākslīgi radīta situācija, lai nepieļautu demokrātijas nostiprināšanos. Šīs sabiedrības nav varējušas atrast sevī spēku kļūt no antieiropeiskām par eiropeiskām. Sevišķi spilgti uz to norāda pirms īsa laika Moldovā notikušās vēlēšanas. Taču, kā pierāda vēsture, jebkurā cilvēces civilizācijas posmā – sabiedrības attīstību var aizkavēt, taču nevar apturēt.

            Būtiski mūsu sabiedrības attīstībā ir tas, ka tā virzās uz pareizo pusi – uz progresu. Lai arī atsevišķos posmos sabiedrību vada ne tie paši labākie tā pārstāvji, pieļaujot daudz kļūdu un izkropļojumu, tomēr ir pilnīgi skaidrs, kur mēs būsim, tikai nav skaidri zināms, kad tas būs un kā tas izskatīsies. Personīgi man šķiet, ka sabiedrības informētībai par notiekošajiem procesiem būtu jābūt daudz dziļākai. Vajadzētu sabiedrībai demonstrēt mūsu sabiedrības iespējamos transformācijas modeļus ES. Šādi modeļi, dotu sabiedrības loceklim iespēju, apzināties sevi konkrētā vietā šai modelī. Tas dotu indivīdam pārliecību un drošību par rītdienu, tad arī skeptiķu pulks saruktu, jo mēs skaidri apzinātos uz ko ejam. “Ilgu laiku es biju antieiropietis”9 to varu attiecināt arī uz sevi, jo iepazīstoties ar informāciju par ES esmu mainījis savus eiroskeptiķa uzskatus. Domāju, ka inteliģence,varētu dot milzīgu ieguldījumu sabiedrības attīstībā šobrīd, koncentrējot sabiedrības uzmanību uz integrācijas procesu Eiropas Savienībā, līdz ar to, pildot savu mūžīgo misiju sabiedrības attīstības procesos.

6.      Izmantotā literatūra.

1.      “Skats no Latvijas uz Eiropu”, R.- apgāds “Izglītība”, 2000.

2.      “10 atbildes par Latviju Eiropas Savienībā”, R.- apgāds “Izglītība”, 2000.

3.      Dāles P. redakcijā “Imanuēls Kants”, R.- A.Raņķa grāmatu tirgotavas apgādībā, 1930.

4.      Morēns E., “Domājot par Eiropu”, R.- Omnia mea, 2000.

5.      Veidenfelds V., Vesels V., “Eiropa no A līdz Z”, R.- Alberts XII, 2000.

7.      Latviskumam jābūt mūsdienīgam “Diena” 1999.gada 3.jūlijā.

8.      Eiropas integrācijas biroja informatīvie materiāli.

9.      www.eib.lv

---

[1] “10 atbildes par Latviju Eiropas Savienībā”, R.- Izglītība, 1999.

[2] P.Dāles red. “Imanuēls Kants”, R.- A.Raņķa grāmatu tirgotavas apgādībā, 1930.

3 “Skats no Latvijas un Eiropas”, R.- Izglītība, 2000.

4 “10 atbildes par Latviju Eiropas Savienībā”, R.- Izglītība, 1999.

5 Latviskumam jābūt mūsdienīgam. “Diena”, 1999.gada 3.jūlijā.

6 V.Veidenfelds, V.Vesels “Eiropa no A līdz Z”, R.- Alberts XII, 2000.

7 “10 atbildes par Latviju Eiropas Savienībā”, R.- Izglītība, 1999.

8 www.eib.lv

9 E. Morēns “Domājot par Eiropu”, R.- Omnia mea, 2000.