Tiesības un morāle ceļā uz Eiropu

RĪGAS   TEHNISKĀ  UNIVERSITĀTE

Tiesības un morāle ceļā uz Eiropu.

Referāts.

Saturs.

1.     Ievads……………………………………………………………….        2

2.     Kaut kas nav kārtībā…………………………..……………………       2

3.     Krīt valsts autoritāte……………………………..…………………       3

4.     Profesionāļu trūkums…………………………….…………………       4

Ievads.

          Arvien biežāk sev uzdodam jautājumu: kāda būs rītdienas Latvija? Vai tā sekos ideāliem, kas pastāvēja pirmskara Latvijā un pēc 1934.gada bija saistīti ar autoritāras valsts attīstību, vai arī izvēlēsies tos mērķus un tradīcijas, kas veidojas mūsdienu Eiropas savienībā.

          Pēdējais nozīmētu arvien ciešāku ekonomisko sadarbību vienota tirgus apstākļos, atteikšanos no nacionālā provinciālisma un norobežotības, kā arī godīguma un savstarpējās uzticības nostiprināšanu personu un valstu tiesiskajās attiecībās. Eiropas savienības baltajā grāmatā šie principi izvirzīti kā prioritāri ceļā uz vienoto Eiropu, kurā ekonomikai, civilizācijai un humānismam jāiet roku rokā

Kaut kas nav kārtībā.

          Diemžēl pašreizējās Latvijas realitātes liek šaubīties, vai mēs esam stingri nostājušies uz ceļa, kas vestu uz iestāšanos Eiropas savienībā 21.gs. sākumā. Pēc Luksemburgas apspriedes šis ceļš Latvijai līdz ar citām Baltijas valstīm ir plaši pavērts. Vai to efektīvi izmantosim, atkarīgs no pašiem. Kā pratīsim izmantot savas iespējas ekonomiskajā un sociālajā attīstībā. Mūsu sabiedrības pārmērīga polarizācija bagātajos un nabagajos, nabadzīgo īpatsvara palielināšanās, atsevišķu valdošo aprindu pārstāvju degradācija korupcijas un radu un draugu būšanas dēļ ir nopietns pamats jautājumam: vai Latvijas valstī kaut kas nav kārtībā? Vai šodien mums ir vajadzīga tāda nacionālā valsts, kurā latviešu skaits, par spīti pilsonības likuma logiem un latviešu valodas tiesiskajai aizsardzībai, tomēr arvien samazinās. Aizbildināšanās ar padomju okupācijas sekām un ekonomisko krīzi nav pārliecinoša.

          Cēloņi meklējami latviešu tautas izdzīvošanas interesēm neatbilstošā politikā, kas saistīta ar nepietiekami kompetentu un autoritatīvu Saeimu, valdības nestabilitāti un atbildības trūkumu, atsevišķo valdošo aprindu pārstāvju iedzīvošanās kārē uz sabiedrības rēķina, ignorējot sabiedrisko interešu prioritāti valsts darbā. Bet šādu prioritāti taču prasa satversme(1.pants), kas uzliek par pienākumu valsts institūciju darbiniekiem pārstāvēt visu tautu un nelokāmi ievērot tās intereses. Diemžēl mūsu satversmē nav konkretizēti valsts pamatuzdevumi, kas būtu obligāti jāpilda visiem deputātiem un valdības locekļiem, neņemot vērā partijas piederību. Tas izrādījies būtisks traucēklis demokrātiskas valsts attīstībā, trūkst obligāta kopsaucēja Saeimas dažādo frakciju darbībā. Šo Satversmes trūkumu aizvieto politisko partiju programmas, kas bieži vien pēc vēlēšanām netiek izpildītas. Tas būtiski samazina deputātu atbildību pret vēlētājiem.

         

Krīt valsts autoritāte.

          Satversmes papildināšana ar 2. daļu, kas nosaka pilsoņu un iedzīvotāju tiesības un pienākumus, konkretizētu arī Saeimas un valdības pienākumus pilsoņu un iedzīvotāju tiesību garantēšanā, no kā nevarētu izvairīties deputāts un ministrs, aizbildinoties ar partijas programmu.

          Ir sašķobīti sabiedrības morālie pamati un daudzviet pat zuduši tiesiskai valstij nepieciešamie ētiskie kritēriji. Tādēļ nav jābrīnās, ka krīt valsts varas un likuma autoritāte, neraugoties uz likumu skaita straujo palielināšanos un dažādām parlamentārās izmeklēšanas komisijām, kas ar novēlošanos konstatē pārkāpumu cēloņus.

          Parlamenta likumdošanas darbā nav pietiekamas mērķtiecības likumdošanas prioritāšu noteikšanā, tādēļ trūkst joprojām mūsdienīgu likumu ļoti svarīgās nozarēs – darba attiecībās, vides aizsardzībā, sociālā apdrošināšanā, noziedzības apkarošanā(ilgāku laiku Saeimā nogūlies jaunā Latvijas kriminālkodeksa projekts). Jāņem vērā arī tas, ka likuma izpildes efektivitāte ir atkarīga ne tikai no atbilstības ekonomiskajām un sociālajām prasībām, bet arī no reālām iespējām pieņemto ievērot.

          Bēdīgi slavenais (no izpildes viedokļa) antikorupcijas likums parādīja, ka deputāti un ministri ir nesagatavoti šāda likuma prasību ievērošanai. Viņi bija spiesti izdomāt formulu, ka likuma formālo prasību ignorēšana nav saistāma ar likuma pārkāpšanu pēc būtības. Gadu simtiem ilgā likumdošanas prakse sen jau secinājusi, ka nevar atdalīt likumu formu no satura. Likumam jābūt pietiekami precīzam, lai izpildes gaitā nerastos pārpratumi. Bezgalīgie Latvijas likumu grozījumi un papildinājumi ir pamats šādam secinājumam. Bet jāsaka arī, ka likums nevar aptvert visus praktiskās dzīves jautājumus to daudzveidībā. Līdz ar to rodas likuma interpretācijas problēmas, kas jārisina profesionāliem juristiem, nevis politiķiem. Gan juristiem, gan politiķiem jāņem vērā, ka tiesības bez morāles ir maz vērtas. Šodien sabiedrības morālei, kuru lielā mērā ietekmē valdošo aprindu uzvedība, ir ļoti svarīga nozīme tiesiskās kārtības nodrošināšanā. Ja Saeimas deputāti un ministri ar savu uzvedību neuzdod ētisko toni pārējai sabiedrībai nelokāmā izpildē, tad velti gaidīt likuma prasību ievērošanu no pārējiem. Jāatceras, ka vislabākais likums ir tāds likums, ko vairākums sabiedrības locekļu ievēro labprātīgi bez valsts piespiedu līdzekļu piemērošanas.

Profesionāļu trūkums.

          1995. gadā Saeima ratificēja Eiropas līgumu, kas Latvijai uzliek pienākumus sakarā ar iestāšanos Eiropas savienībā. Ir jāveic ļoti sarežģīts darbs, lai Latvijas likumdošanu sistematizētu un saskaņotu ar Eiropas kopienas tradīcijām un prasībām. Jāpanāk, lai likumi par uzņēmējdarbību būtu saskaņoti ar vides aizsardzības un sociālās stabilitātes prasībām, lai konstitucionālā likumdošana ietvertu cilvēka un valsts galvenās tiesības un pienākumus, kas obligāti jāievēro ikvienam. Tiesneša, prokurora, advokāta, juriskonsulta darbība ir mērojama ne tikai ar juridisko zināšanu un profesionālās izveicības mērauklu. Viņiem ir jāstiprina arī sabiedrības ētiskie pamati.

          Profesionālā sagatavotība un gatavība pašaizliedzība kalpot sabiedrības likumam interesēm ir svarīgākie kritēriji, izraugoties kandidātus darbam Saeimā, valdībā un tiesību aizsardzības iestādēs. Priekšvēlēšanu programmām un solījumiem, kā rāda līdzšinējā prakse nebūt nav svarīgākā loma.

          Jāvērš īpaša uzmanība uz Latvijas Civillikuma 1. un 5.panta izpildi, kas noteic, ka tiesības izlietojamas uz pienākumi pildāmi pēc labas ticības un tiesnesim lieta jāizspriež pēc taisnības apziņas. Diemžēl juridiskajā praksē tas bieži tiek ignorēts. Tad nav brīnums par korupcijas gadījumiem pat tiesnešu un prokuroru aprindās.

          Ja gribam ieiet Eiropā, jāatjauno un jāsakārto ne tikai Latvijas likumi, bet arī jānostiprina mūsu labās tradīcijas un morāle. Tas pavērs mums jaunas attīstības iespējas ceļā uz tiesisku valsti un tautas labklājību.