Autors: Nezināms
Pagājušais gadsimts cilvēcei deva brīnišķīgus izgurojumus: elektrisko telegrāfu, telefonu un radiotelefonu. Gadsimtu mijā tika likti pamati plašai radiotelegrāfa ieviešanai un radiotelefona izgudrošanai.
Sakaru attīstības vēsture
Telegrāfijas vēsture
Daudzo
eksperimentu rezultāta, kurus pagājušā gadsimta sākumā zinātnieki veica, pētot
elektromagnētiskā lauka ietekmi uz magnetisko adatu, radās pirmais
elektrosakaru veids – telegrāfija. Daudz bija priekšlikumu, kā pārraidīt
zinojumus lielos attālumos, bet vislielākos panākumus guva gleznotājs Samuels
Morze. Ieviest telegrāfu nebija viegli. Nemaz nerunājot par dazādu aparātu
trukumiem, pat 40 gadus pēc elektriskā telegrāfa izgudrošanas sliktās līnijvadu
izolācijas dēļ lietus laikā telegrāfa sakari tika pārtraukti. Daļa izgudrotāju
uzskatīja, ka elektriskajam telegrāfam nav nākotnes, un tāpēc daudzās valstīs
vēl ilgi darbojās optiskās signalizācijas ierīces jeb tahigrāfs. Gadu gaitā
telegrāfa aparātu un līniju konstrukcijas uzlabojās. Līdztekus zīmes raidošiem
aparātiem tika radīti burtraksta un attēlus uztverošie aparāti. Palielinājās pārraides
attālums un ātrums [4].
Latvijai ir senas tradīcijas elektrosakaru līdzekļu ieviešanā
un to razošanā. To ir veicinājis Latvijas izdevīgais ģeogrāfiskais izvietojums,
labi organizētā apmācība, sakaru līdzekļu razoðana, ārzemju firmu palīdzība
u.c.
Telefonizācijas jomā Latvija 1938.gadā apsteidza tādu
lielvalsti kā Francija. 1839.gadā tika izbuvēta optiskā telegrāfa līnija
Pēterburgs – Varšava. Līnija šķērsoja Latvijas teritoriju [1,7]. Pirmo
visgarāko telegrāfa līniju sabiedriskajai lietošanai Ziemeļeiropā izbuvēja 1852.gadā starp Rīgu un
Bolderāju. Latvijas teritoriju šķērsoja 1075 verstis garā, 1855.gadā izbuvētā
telegrāfa līnija Pēterburga – Gatčina – Daugavpils – Kauna – Varšava [1,7].
Rīga bija starp tām toreizējās Krievijas piecām pilsētām, kurās 1882.gadā
atklāja telefona sakarus.
Telefona sakaru vēsture
1876.gadā Aleksandrs Bells, eksperimentējot ar daudzkanālu
telegrāfēšanas ierīci, atklāja telefonēšanas principu [6]. Šodien telefona
aparāts ir stipri pārvērties gan pēc ārējā izskata, gan pēc izpildāmo funkciju
skaita. Pirmās telefona līnijas montēja ar gaisa vadiem pa namu jumtiem, bet
šodien lerto tukstošpāru apakšzemes kabeļus un stikla šķiedras gaismas vadus.
Ir izveidotas automātiskās telefona centrāles, kuras butībā ir sarezģīts
datortehnikas komplekss.
Latvijā telekomunikāciju attīstība ir ilgusi turpat divus
simtus gadus. Šo laika periodu var sadalīt nosacītos posmos:
1. Latvija Krievijas impērijā (līdz 1913.gadam);
2. Pirmā pasaules kara gadi (1914 – 1918);
3. Neatkarīgas Latvijas laiks (1919 – 1939);
4. Latvijas okupācija un Otrā pasaules kara gadi
(1940 – 1944);
5. Padomju varas gadi (1945 – 1990);
6. Trešās atmodas un neatkarības atgušanas gadi
(no 1991).
Katram minētajam periodam bija savi politiskie, ekonomiskie un
sociālie apstākļi. Tie iespaidoja telekomunikāciju attīstību.
Pirmajā periodā formējās telegrāfa un
telefona tīkli. Tika ieviests radiotelegrāfs. Latvijā izveidojās telefona tīkla
struktura, uz kuras bāzes veidojās vietējo tālsakaru tīkls. Telekomunikāciju
pakalpojumi bija ļoti dārgi, tos izmantoja muiznieki, tirgotāji un valsts
institucijas. Telekomunikāciju tīkli bija privātīpašums (iznemot Rīgu, Liepāju
un Aizputi). Vidējais telefona aparātu skaita pieaugums bija apmēram 60 aparāti
gadā.
Rīgā pirmo reizi telefona sakarus izmēģināja 1877.gada 16.novembrī
avīzes “Rīgas Avīze” telpās. Pirmā telefona stacija, kurā bija 3000 numuri tika
nodota ekspluatācijā Rīgā 1882.gada 13.julijā. Ar gaisa līniju palīdzību tika
pieslēgti 53 telefona aparāti. Bet pāri Daugavai nevarēja izbuvēt telefona
līnijas [8].
1900.gadā Rīgā jau strādāja 1070 telefona aparāti (4 aparāti uz
1000 iedzīvotājiem). Telefona sakaru attīstība strauji pieauga pēc Rīgas
telefona biedrības izveidošanas (1902.g.). Rīgā bija izbuvēta jaunā telefona
stacija Audēju ielā, pie kuras varēja pieslēgt 9600 aparātu [8].
Otrais periods raksturīgs ar lieliem
tautsaimniecības postījumiem. Sākoties Pirmajam pasaules karam, uz Krieviju
tika izvestas rupnīcu iekārtas, dzelzceļu vagoni, tehnikumi un augstskolas
inventārs. Kara laikā nopostīja telefona centrāles, telefona un telegrāfa
līnijas. 1914.gadā Rīgā jau strādāja aptuveni 10 000 telefona aparāti (5
aparāti uz 100 iedzīvotājiem) [6].
Trešais periods raksturīgs ar visu
tautsaimniecības nozaru sekmīgu attīstību. Telekomunikāciju nozarē pirmskara
līmenis tika sasniegts apmēram 1925./26.saimnieciskajā gadā. Pirmā pasaules
kara laikā Latvijas telefona tīkls tika iznīcināts. Telegrāfa sakaros līdz
1939. gadam neizdevās sasniegt pirmskara līmeni.
1920.gadā strādāja tikai 34
telefona stacijas (1180 aparāti). Lai attīstītu telefona sakarus valsts pārnēma
savā īpašumā visas telefona stacijas. Tika ievesta maksa par vietējām sarunām
[4].
Pirmā automātiskā stacija Rīgā tika nododota ekspluatācijā 1926.gadā.
1940.gadā tika pieslēgti 81 373 telefona aparāti. Periodā 1920.-1940.gg.
abonentu vidējais ikgada pieaugums bija 5400 abonenti [4].
Pasta un telegrāfa departaments kontrolēja visas sakaru nozares –
pastu, telegrāfu, telefonu un radiotelefonu. Par sevišķiem sasniegumiem
uzskatāmi Rīgas radiotelefona raidītāja montāža (1925) un automātisko telefona
sakaru ieviešana Rīgā (1926 – 1928). Lai realizētu minētos pasākumus, PTD
Galvenās darbnīcas sanēma pasutījumu radiouztvērēju un telefona aparātu razošanai.
Tas sekmēja darbnīcu strauju izaugsmi (1927.gadā PTD GD bija konkurētspējīgas
ar 7 ārzemju firmām) un pārtapšanu par Valsts Elektrotehnisko fabriku (1932).
1938.gadā Latvijas visas tautsaimniecības nozares ar saviem rādītājiem starp
Eiropas valstīm bija labākajās vietās. Telefona aparātu blīvumā uz 100
iedzīvotājiem Latvija apsteidza Franciju, Rīga – Varšavu [8].
Vidējais telefona aparātu sakaita pieaugums gadā bija apmēram 3800
aparāti. Jaunā tehnika (automātiskās telefona centrāles) bija apmēram 40 % no
kopējā iekārtas apjoma [8].
Ceturtais periods beidzās ar
Latvijas tautsaimniecības totālu iznīcināšanu. Latvijas telekomunikācijas
tīkli, dzelzceļi, tilti, elektrostacijas, Rīgas udensvads, pasta, radiotelefona
un telefona centrāļu ēkas tika saspridzinātas
vai nodedzinātas. No Latvijas rupnīcām un fabrikām izveda darbgaldus, dazādas
ierīces un razojumus.
Piektais periods ilga 45 gadus. Telefona
tīkla atjaunošana ilga 13 gadus. Tas sākās ar nopostīto telekomunikāciju tīkla
atjaunošanu. Pimskara līmenis tika sasniegts 1958.-1960.gadā. Laiks, kad tika
atjaunotas telefona centrāles, telefona un telegrāfa tīkli, radiotelefons,
jādēvē par sakaru nozares darbinieku varonīgā darba laiku, par fanātiskā darba
laiku. Galvenais stimuls bija sakarnieku vēlme atjaunot centrāles, dot iespēju
iedzīvotājiem lietot telefona sakarus. 1958.-1993.gg. uzmanība tika pieversta
telefona aparātu daudzuma palielināšanai. Sakaru kvalitātes jautājumi palika
pēdējā vietā. Rezultātā tika izveidots tīkls ar zemu darba drošumu, novecojošo
aprīkojumu un nekvalitativākiem kabeļu līnijām. 1984.gadā – pilnīga vietējo
telefona sakaru automatizācija.
Šis periods saistās ar vecās paaudzes (Ulmanlaika) speciālistu
pieredzes nodošanu jaunajai paaudzei, saistās ar tieksmi pēc izglītības. Ar katru
gadu sakaru nozares iestādēs ienāca jaunā tehnika – pusvadītāju ierīces,
koordinātu, kvazielektroniskās un elektroniskās komutācijas sistēmas, pārraides
(blīvēðanas) aparatura pilsētu telefona tīklos. Līdzekļu trukumu dēļ cieta
telekomunikāciju kvalitātes rādītāji, bet kopējie kvantitātes rādītāji bija
labi (daudz labāki nekā bijušajā Padomju Savienībā). Telefona aparātu skaita
ikgadējais pieaugums bija 15 600 aparātu (no tiem daļa bija pieslēgta tā laika
modernājām koordinātu un kvazielektroniskajām centrālēm). Telefona aparātu
blīvums 1990.gadā bija 25 aparāti uz 100 iedzīvotājiem (bijušajā PS – 13
aparāti) [8].
Atmodas gados (nosacīti sestajā periodā) nācās risināt
daudzas problēmas. Vajadzēja pārkārtot sakaru nozares vadības sistēmu,
atteikties no daudzajiem sīkajiem uznēmumiem, izstrādāt Telekomunikāciju
likumu, noteikt tarifus (bez dotācijām nozarei no citu nozaru peļnas), izveidot
drošas darbības tīklus (ar apejas virzieniem), nodrošināt starptautiskos
sakarus un visam tam atrast finansējumu. Šie uzdevumi tika sekmīgi atrisināti.
Šodien mēs varam salīdzināt telekomunikāciju stāvokli ar to, kāds
bija 1990.gadā, ar to, kāds bija 1994.gadā, kad tika izveidots SIA Lattelekom.
Mums ir sava starptautisko telefona sakaru centrāle, mums ir drošas darbības
tīkls ar daudziem apejas virzieniem. Ikgadējais montētā tilpuma pieaugums bija
39800 numuri. 39,5 % iekārtu ir ciparsignāla centrāles, telefona aparātu
blīvums ir 30 aparātu uz 100 iedzīvotājiem. No 1992.gadā Latvijā tika lietoti
telefaksa aparāti, tika izveidota pieeja Interneta tīklam, izveidoti datu
pārraides tīkli [5].
Pēc valsts neatkarības
atjaunošanas tika izvedots Sakaru Departaments un pasta organizācijas tika
atdalītas no telekomunikācijām (izveidots Lattelekoms). 1992.-1993.gg. tika
veikti starptautisko sakaru uzlabošanas pasākumi. Izvedoti mobilo telefonu
sakaru uznēmumi.
Var izdalīt vairākus faktorus, kuri ir sekmējuši Latvijas
telekomunikāciju attīstību. Tie ir: senās tradīcijas, labi organizēta
izglītības sistēma un sakaru līdzekļu rupniecība, sadarbība ar ārvalstu firmām
un atsevišķu izcilu personību darba ieguldījums.
Ir bijuši vairāki pasākumi Latvijas telekomunikāciju vēstures
saglabāšanai – 1937.gadā tika izveidots Sakaru muzejs un vēsturiskais arhīvs,
bet vācu sapieri 1944.gada 12.oktobrī aizdedzināja Pasta un telegrāfa
departamenta ēku, sadega eksponāti, sadega vēsturiskais arhīvs. 1982.gadā
atklāja Rīgas telefona tīkla muzeju, kuru pēc čertriem gadiem ar sakaru
ministra rīkojumu likvidēja. 1995.gadā atvēra Lattelekom muzeju, kurš butībā ir
Latvijas telekomunikāciju muzejs [8].
Latvijas tautsaimniecība tika postīta divos karos un pārejas
periodā no sociālisma ekonomikas uz tirgus ekonomiku. Bet, neraugoties uz
grutībām, kādas nācās pāciest pēckara gados un Trešās atmodas periodā, Latvijas
telekomunikāciju tīkli ir ne tikai atjaunoti, bet arī modernizēti vēl līdz šim
neredzētos apjomos.
Pasta sakaru attīstības vēsture
Pirms gadiem divdesmit visus sakaru līdzekļus iedalīja divās
grupās: neelektriskie (pasta, skanas, gaismas) un elektriskie (telegrāfs,
telefons, radiotelefons, televīzija). Tagad lieto modernāko vārdu –
telekomunikācijas, pie kurām – bez jau minētājiem līdzekļiem – pieskaitāmi
modernie – faksimils, teleteksts, peidzers u.c. Dazi terminoloģijas speciālisti
terminu “telekomunikācijas” tā arī formulē – “informācijas pārraide vienā
virzienā vai abpusēji, pielietojot visa veida informācijas pārveidotājus (ne
tikai elektroniskos)”.
Pasta sakaru izveidošanās pirmsākumi meklējami senajā Romā.
Vēstules senie romieši rakstīja uz vaska tāfelītēm, papirusa papīra un
pergamenta. Īsākām vēstulēm lietoja vaska tāfelītes. Tas izgatavoja no koka,
greznākās, elegantākās – no zilonkaula un pārklāja ar krāsota vaska kārtinu.
Parasti lietoja ne vienu vien tāfelīti, bet vairākas. Tās
sasaistīja, izurbjot tāfelīšu malās vienu vai vairākus cauruminus, kuros ievra
metāla rinķīšus. Atsevišķās tāfelītes sauca “tabellae”, saistītās – “codex”,
mazās, saujā sanemamās – “codicilli”. Atkarībā no lapu (tāfelīšu) skaita,
kodeksus sauca: duplices – 2 tāfelītes; tripleces –3 tāfelītes utt. Pašu
rakstīšanu (pareizāk – raksts ieskrambāšanu) veica ar irbuļiem, izgatavotiem no
dzelzs vai kaula [2].
Garākām vēstulēm, ja tām vēl bija jāmēro garš ceļš, lietoja
papirusa papīru. Papiruss ir Ēģiptes niedre, kas augusi Nīlas deltas
purvainajās sānu attekās. Ēģiptieši papirusu raktīšanai lietojuši ap 2500.gadu
p.m.ē. Papīra lapas izmēri bija 15 x 40 cm. Ja vajadzēja lielāku lapu, to
salīmēja no 10-20 mazām lapām. Lielo loksni sauca “charta”.
Nosutot uz chartas rakstītu vēstuli, to sarullēja cauruļveidīgi un
pārsēja ar saiti. Lielākas drošības labad saitīti izvilka saritinātam
vīstoklītim cauri, sasēja un galus apzīmogoja.
Pergamentu – speciāli apstrādātas ādas materiālu – vēstulēm sāka
lietot stipri vēlāk. Nosaukumam ir sakars ar Mazāzijas pilsētu Pergamonu. Šai
pilsētā, ap otro gadu simtu p.m.ē., sākās jauns ādas apstrādāšanas veids, kas
deva iespēju uz ādas (pergamenta) rakstīt. Vispirms pergaments sāka kunkurēt ar
vaska tāfelītēm. Pergamenta lētums un izturība izkonkurēja arī papirusu.
Vēstuļu nosutīšana bija katra rakstītāja privātā lieta. Valsts
pasts pilsonu personīgās vēstules nepārsutīja. Bagātie ļaudis, vergu turētāji,
pasts piegādei izmantoja vergus. Tos sauca par “tabellarii”. Gājuði vini kājām
un ne tikai pa pilsētu. Kad Cicerons dzīvojis savā villā Pompeju tuvumā, vinš
vēstules no Romas sanēmis 4. vai 5.dienā. Romas lielajiem un bagātajiem vīriem
bijuši ātrskrējēji – cursores. Vini varēja dienā noskriet apmēram 89 km.
Ķeizaru cursores valkājuši īpašu formas tērpu, privātie skrējēji – īsus
priekšautus. Vēstuļu pārnēsāšana biezi vien tikusi uzticēta šiem skrējējiem.
Dazi pētnieki uzskata, ka bez privātiem tabelārijiem Romā bijuši
arī profesionālie vēstuļu iznēsātāji. Viniem bijušas noteiktas stāvēšanas
vietas. Vēstuļu piegādes laiks nebija reglamentēts, tās dazkārt arī pazudušas.
Senajā Romā privātas vēstules nodeva ceļotājiem, tirgotājiem, kuģiniekiem un
pazinām [2].
Indriķa hronikā aprakstīta zinnešu (vēstnešu) sistēma Baltijā XII
gadsimta beigās un XIII gadsimta sākumā. Par Latvijas senāko pastu var uzskatīt
Livonijas ordena pastu (no pils uz pili). To pārzināja tā dēvētais vēstuļu
maršals. XIII gadsimtā vācu bruninieku ordenis nodibināja Baltijas juras
piekrastē koloniālu valsti Livoniju (tajā ietilpa arī Vidzemes un Kurzemes
teritorijas). Livonijā bija organizēta zinnešu satiksme iekšzemē un sakariem ar
ārvalstīm (Angliju, Dāniju, Norveģiju, Krieviju, Ungāriju, Romu) [2].
Apskatot pasta sakaru attīstību, vajadzētu atcerēties pasta
balozus. Veco laiku vēstures pētījumos varam atrast zinas, ka ir atrasti sienas
gleznojumu fragmenti ar pasts baloziem (apmēram 300 gadi pirms musu ēras).
Pasta balozi attālumu no Babilonijas līdz Alepo veikuši 48 studās. Kājnekam šī
attāluma vaikšanai vajadzēja 4 nedēļas. Tiek apgalvots, ka karā balozus pirmie
izmantojoši romieši (43.gads p.m.ē.). Ap 1218.gadu visa Persijas valsts bijusi
pārklāta ar labi noorganizētu balozu stacijas.
Pasta balozus audzēja un izmantoja arī klosteros. Tos izmanoja
bruninieki, lai pārraidītu zinas no pils uz pili. Dazās Eiropas valstīs
tirdzniecības un rupniecības uznēmumi balozu pastu izmantoja savām vajadzībām.
Par regulāru sabiedriskās lietošanas pasta sakaru sākumu Latvijas
teritorijā uzskatāms 1632.gada 29.septembris, kad starp Rīgu un Mēmeli
(Klaipedu) ierīkoja pasta apmainu tirgotāju, valdības un privātpersonu
vajadzībām. Ar Krieviju Rīgas pasta sakari tika noorganizēti 1666.gadā, ar
Poliju – 1669.gadā. Zviedru valdības pasts Vidzemē regulāri sāka darboties
1639.gadā. Savu pastu 1685.gadā izveidoja Kurzemes hercogiste. Līdz ar Latvijas
pakāpenisku pievienošanu Krievijai Latvijas teritorijā stājās spēkā Krievijas
pasta organizācijas struktura un likumi. Pēteris I 18.gadsimta sākumā Maskavā,
Pētreburgā un Rīgā izveidoja galveno pastu. Saskanā ar 1830.gada ukazu galveno
pastu atstāja tikai Maskavā un Pēterburgā, bet gubernu pisētās (arī Rīgā)
izveidoja pasta apgabalus. Rīgas pasts apkalpoja Baltijas valstu teritoriju.
Pasts par maksu pārvadāja vēstules, kurjerus un ceļotājus. Galvenais pasta ceļš
Latvijas teritorijā gāja no Pēterburgas caur Tērbatu, Rīgu, Jelgavu, Liepāju,
Mēmeli [2].
Cēsu aprinķī laika periodā no 1861.gada 19.julija līdz 1903.gada
23.aprīlim bija sava pasta organizācija (zemstes pasts) ar savām pastmarkām.
Pēc vairāku dzelzceļa līniju izbuvēšanas 19.gadsimta beigās pasta zemes ceļu
nozīme samazinājās. Pirmā pasaules kara laikā vācu okupētajā Latvijas
teritorijā visas pasta iestādes bija militāro iestāžu pārzinā. 1919.gadā
vācieši no Daugavpils uz Melno juru noorganizēja pirmo gaisa pasta līniju pasaulē.
Neraugoties uz visu pozitīvo, ko deva pasta sakaru izveidošana,
tiem bija savi trukumi – pasta korespondences pārvietošanai bija vajadzīgs ilgs
laiks. Tāpēc saprotama tendence izmantot skanu un gaismu informācijas
pārraidei, kā arī elektrisko informācijas pārraides līdzekļu izgudrošana.
Latvijā nav izpētīts cauruļpasts (pneimatiskais pasts). Ir zināms,
ka tas darbojās starp Galvenā pasta ēku Rīgā Aspazijas bulvārī un Birzas namu.
Tas vēl darbojās 1940.gadā [2].
Svarīga nozīme Latvijas pasta kantoriem bija neatkarības gados.
Pasta kantoru aprupē bija telefona un telegrāfa sakari. 1920.gadā tika veikti
Daugavpils pasta telefona centrāles atjaunošanas pasākumi.
1922.gada 15.maijā atklāja Melluzu pasta kantori. Pāris gadus
pasts strādāja tikai vasaras mēnešos. Pastā bija tikai viens telefona aparāts (gan sarunām publikai, gan
dienesta vajadzībām). No 1924.gada 1 oktobra pasts pārgāja uz ziemas telpām
Mezsargu ielā 3. Šajās telpās iekārtoja telefona centrāli 10 aparātu
pieslēgšanai. Ar gadiem , telefona un telegrāfa kantoris pārauga lielā iestādē.
Pieslēgto telefona aparātu skaits 1940.gadā bija 110 [2].
Sakaru nozare šodien
Telekomunikāciju nozare šodien
Šodien
nozīmīgākie sociālās sfēras, ekonomikas un razošanas procesi arvien
vairāk kļūst atkarīgi no informācijas un komunikācijām (sakariem). Tautas
attīstība kļūst atkarīga no tā, cik efektīvi sabiedrība spēj iegut, apstrādāt
un pārvaldīt informāciju.
Pagaidam valsts politika nevecina tautsaimniecības pārorientēšanos
uz informācijietilpīgām nozarēm. Līdzšinējā telekomunikāciju politika nav
radījusi vienādas iespējas visiem Latvijas iedzīvotājiem izmantot jaunās
komunikāciju tehnoloģijas un piekļūt pasaules informācijas resursiem.
Sakaru attīstības tempi un
kvalitāte ir atkarīgi no tā, cik mēķtiecīgi valsts veicina sakaru
infrastrukturas vaidošanos, likumu normu izstrādi un zinātnes un izglītības
attīstību. Šīs nozares attīstību kavē tas, ka trukst vietēju valsts un privāto
finansiālo resursu, ir nepieciešamība pēc lielām investīcijām telekomunikāciju
infrastrukturas izveidē. Kaut arī gadu no gada valsts investīcijas
telekomunikāciju sektorā pieaug (1997.gadā – 1,7 milj.Ls, 1998.g.- 11,8
milj.Ls, 1999.g.- 16,4 milj.Ls), tomēr to apjoms ir daudz mazāks, nekā
nepieciešams, lai realizētu iecerētos projektus [5].
Komunikāciju jomas tiesiskā reglamentācija turpina attīstīties
atbilstoši tehnoloģiju pārmainām. Vairākus Latvijas likumus, kas tieši neregulē
komunikācijas procesus, Ministru kabineta noteikumi vai ministriju ieteikumi
papildina, lai nodrošinātu personas datu aizsardzību, piemēram, Likumu par
sociālo drošību – Labklājības ministrijas ieteikumi “Par informācijas
aizsardzību un konfidencialitātes nodrošinājumu sociālo pakalpojumu sniedzējās
iestādēs”.
Likums par telekomunikācijām (stājies spēkā 1993.gadā), kuru
papildina Satiksmes ministrijas 1998.gadā izdotie “Publiskā telekomunikāciju
tīkla lietošanas noteikumi Latvijas Republikā”, neatbilst ne ES, ne PTO
prasībām, ne reālajai Latvijas telekomunikāciju tirgus attīstībai. Likumu
piemērot apgrutina tas, ka termini, definīcijas un pat atsevišķas normas
izprotamas daudznozīmīgi [3].
“LR Telekomunikāciju sektorpolitika” (apstiprināta LR Ministru
kabinetā 1998.gadā) nosprauz telekomunikāciju sektora reformēšanas
pamatstratēģiju. Balstoties uz šo dokumentu, tiek izstrādāts jauns
telekomunikāciju likums [3].
Moderna telekomuikāciju infrastruktura ir informācijas sabiedrības
pamats. Valsts uzdevums ir izveidot tādu infrstrukturu, kas visiem sabiedrības
locekļiem neatkarīgi no dzīvesvietas nodrošinātu vienādas iespējas iegut
informāciju. Telekomunikāciju pakalpojumiem jābut nepārtrauktiem, labā
kvalitātē un par sociāli pienemamu cenu.
1993.gadā pienemtais Likums par telekomunikācijām sabiedrībai ar
ierobezotu atbildību Lattelekom uz divdesmit gadiem (līdz 2013.gadam) piešķira monopolstāvokli
telekomunikāciju pamatpakalpojumu sniegšanā. Šās rīcības mērķis bija nodrošināt
tādas investīcijas, kas dotu iespēju nomainīt no PSRS mantoto tehnoloģiski
atpalikušo un tehniski nolietoto telekomunikāciju tīklu. Šis lēmums sekmēja
modernas infrastrukturas izveidi Rīgā un dazās citās Latvijas pilsētās, taču
Lattelekom monopolstāvoklis kavē pakalpojumu cenu pazemināšanos un to
kvalitātes uzlabošanos. Telefona sarunu tarifu attiecība pret iedzīvotāju
ienākumu līmeni Latvijā ir divas līdz trīs reizes augstāka nekā citur pasaulē.
1999.gada pavasarī Telekomunikāciju tarifu padomes izzinota kārtējā tarifu
paaugstināšana izraisīja tik plašu sabiedrības neapmierinātību, ka jaunos
tarifus nācās pārskatīt.
Telekomunikāciju pakalpojumu augstu cenu attiecība pret
iedzīvotāju ienākumiem var kļūt par faktoru, kas kavēs tautas attīstību.
Telekomunikāciju modernizācijas temps nav pietiekams. 1999.gada
beigās 498 tukstoši (61 %) no publiskā telekomunikāciju tīkla pamataparātiem
bija analogtīklā, 322 tukstoši (39 %) – cipartīklā (sk.1.att). Analogsakari,
kam ir zemāka kvalitāte, pārsvarā saglabājušies rajonos, kuros ir mazāka
iedzīvotāju biezība un maza uznēmumu koncentrācija [9].
Kopējais nodrošinājums ar tālruna līnijām Latvijā visumā ir labs:
1998.gada beigās vidēji Latvijā bija 34 telefona aparāti uz 100 iedzīvotājiem
(Lietuvā – 30, Igaunijā – 34,3, Vācijā – 56,7, vidēji Eiropā – 37,2). Tomēr
pilsētās nodrošinātība ar sakariem ir butiski augstāka nekā laukos: 1998.gada
beigās pilsētās uz katriem 100 iedzīvotājiem bija 40 telefona aparāti, bet
lauku rajonos – tikai 19 [9].
Valdība ir nolēmusi, ka līdz 2003.gadam jārada iespēja
telekomunikāciju tirgu ienākt jauniem pakalpojumu sniedzējiem un attīstīties
brīvai konkurencei. Šajā nolukā ir sagatavoti attiecīgi grozījumi
Telekomunikāciju likumā un izveidota valsts komisija, kam jāpanāk vienošanas ar
Lattelekom stratēģisko investoru Tilts Communications (Sonera).
1.attēls Pieslēgums cipartīklam [3]
Ļoti strauji Latvijā pieaug mobilo tālrunu lietošana (sk.2.att.).
Kopš 1996.gada ik gadu mobilo tālrunu lietotāju skaits gandrīz dubultojas, un
1999.gada beigās tas sasniedza 280 000. Vidēji uz katriem trim parasta telefona
aparātiem bija viens mobilais tālrunis jeb 11,5 mobilie tālruni uz 100
iedzīvotājiem. Mobilie tālruni nodrošina ērtas un kvalitatīvas komunikācijas
iespējas, taču lielākajai sabiedrības daļai tie joprojām nav pieejami – gan to
cenas dēļ, gan arī tāpēc, ka GSM tīkls, ko izmanto visplašāk, nenodrošina
dzirdamību visā Latvijas teritorijā, jo tā darbības zona aptver tikai blīvāk
apdzīvotās vietas un automaģistrāļu apkaimi [3].
Peidzeru izmanošana pēc staruja kāpuma stabilizējusies. Pēc
1997.gada vairs bijis tikai neliels peidzeru lietotāju pieaugums. 1997.gada
nogalē Latvijā uz 100 iedzīvotājiem bija 10,2 peidzeri, 1998.gada beigās – 11
[9].
2.attēls Mobilo tālrunu lietotāju
skaita pieauguma dinamika [3]
Mobilo tālrunu lietotāju skaita straujais pieaugums un peidzeru
lietotāju skaita stabilizācija liecina, ka Latvijas iedzīvotāji, kuru ienākumi
ir pietiekami, lai maksātu par mobilajiem sakariem, tos labprāt izmanto.
Valstī tiek piedāvāti gan fiksēto publisko, gan mobilo telefona
sakaru pakalpojumi. Fiksēto publisko telekomunikāciju tīkla operators ir
Lattelekom, kuram ir monopoltiesības sniegt telekomunikāciju pamatpakalpojumus
šajā tīklā. Mobilo telekomunikāciju sfērā darbojas divi operatori: Latvijas
Mobilais Telefons un Baltcom GSM.
Lattelekom veic analogo telefonsakaru līniju nomainu ar ciparu
līnijām, kuras nodrošina daudz kvalitatīvākus sakarus. Valstī pieauga kā
kopējais abonentu skaits, tā ciparu sistēmai pieslēgto abonentu līniju skaits.
Kopš 1999.gada sākuma 3 ceturkšnos kopējais abonentu līniju skaits ir
palielinājies par 1,2 %. No kopēja abonentu līniju skaita 1999.gada 1.oktobrī
47,3% bija pieslēgtas ciparu sistēmai, un ciparu sistēmas abonentu līniju pieauguma
tempi 21,7 % salīdzinājumā ar gada sākumu [9].
1999.gada 1.oktobrī darbojās 3286 telekaršu un monētu taksofoni.
Visi uzstādīti taksofoni darbojas ciparu sistēmā [9].
Vairākus gadus pieaug izejošo tālsarunu skaits publiskajā telefona
tīklā. 1999.gada 3 ceturkšnos izejošo tālsarunu skaits publiskajā tīklā ir
palielināies par 8,8 %, salīdzinot ar pagājušā gada attiecīgo periodu, un to
lielā mērā noteica iekšzemes tālsarunu skaita kāpums. Iekšzemes tālsarunu
skaits palielinājas par 11,3 %, turpretim starptautisko tālsarunu skaits
pieauga nedaudz – par 1,4% [9].
Mobilo telefonu sakaru sektors 1999.gadā turpina dinamiski
attīstīties, par ko liecina strauji pieaugošais pieprasījums pēc šiem
telekomunikāciju pakalpojumiem. Latvijas Mobilais Telefons nodrošina mobilos
telefonsakarus GSM un NMT-450 sistēmās, bet Baltcom GSM piedāvā pakalpojumus
tikai GSM sistēmā. 1999.gada oktobra sākumā abu operatoru kopējais abonentu
skaits bija aptuveni 240 tukstoši, no kuriem apmēram 163 tukstoši bija Latvijas
Mobilajam Telefonam un aptuveni 77 tukstoši – Baltcom GSM. Kopš gada sākuma
kopējais abonentu skaits ir palielinājies par vairāk nekā 72 tukstošiem.
Konkurence ir ļāvusi palielināt piedāvāto pakalpojumu klāstu, kā arī samazināt
pakalpojumu tarifus. Minētie faktori un mobilo telefonaparātu cenu kritums
veicināja strauju abonentu skaita pieaugumu. Mobilo telefonu kopējais abonentu
skaits oktobra sākumā sasniedzis gandrīz 30 % no fiksētā telefona abonentu
skaita. Mobilo telefonu abonentu ir jau apmēram 10 % no valsts iedzīvotāju
skaita [3].
Internets – kā viens no modernajiem sakaru līdzekļiem
Šobrīd
internets ir viens no efektīvajiem sakaru līdzekļiem, kura izmantošanā nav
ģeogrāfisku un politisku barjeru. Latvijā šodien internets ir pieejams divdesmit
četros no 26 rajonu centriem. Reģistrētas interneta adreses ir apmēram 17
tukstoši datoru, bet aptuvens interneta lietotāju skaits ir 80 tukstoši.
Latvijā ir īstenoti vairāki nozīmīgi projekti plašākas interneta pieejamības
nodrošināšanai. 1998.gada beigās Latvijā lietotāju rīcībā bija aptuveni 180
tukstoši datoru (uz 100 iedzīvotājiem vidēji 7,5 datori) [3]. Galvenais
interneta pieslēguma nodrošināšanas līdzeklis Latvijā ir tālruna līnijas.
Augstās līniju izmantošanas cenas un analoglīniju zemā kvalitāte lauku rajonos
ir faktors, kas butiski kavē interneta izplatīšanos visā Latvijā. Šīs parādības
skar arī kopējo tautas attīstības procesu, jo Latvijā veidojas nevienlīdzība
starp rīdziniekiem un citu Latvijas pilsētu iedzīvotājiem. Pastāv reāli draudi,
ka sabiedrība var sadalīties divās grupās – iedzīvotājos, kuriem informācija ir
pieejama, un iedzīvotājos, kuriem tehnoloģisku iemeslu un dārdzības dēļ tā ir
liegta.
Interneta pakalpojumus Latvijā nodrošina trīs lieli šo pakalpojumu
sniedzēji: Latnet, Apollo, Delfi, un apmēram divdesmit mazākas firmas, kas
pārsvarā darbojas ierobezotos reģionos.
Šodien augstais pieprasījums pēc informācijas tehnoloģiju
pakalpojumiem pasaulē paver Latvijai iespēju specializēties tieši šajā
nozarē.Telekomunikāciju infrastruktura un interneta attīstība nodrošina
pienemamas sakaru iespējas.
Pasta sakari šodien
Šodien pasta pakalpojumus visā valsts teritorijā sniedz bezpeļnas
organizācija valsts a/s “Latvijas Pasts” ar filiālēm visos rajonu centros un vidēji
40 līdz 50 pasta nodaļām katrā rajonā. Atsevišķus pasta pakalpojumus sniedz
licencēti uznēmumi. Tie aiznem nozīmīgu tirgus daļu kurjerpasta pakalpojumos.
Privātfirmas ir iestājušās arī preses izdevumu piegādē. Šīs firmas ir spēcīgas
pasta konkurentes laikrakstu un zurnālu piegādē ne tikai Rīgā, jo sāk izvērst
savu darbību arī ārpus galvaspisētas.
Pastam pieder monopoltiesības uz vētuļu, pastkaršu un banderoļu
sutījumiem.Vēstuļu, pastkašu un banderoļu, un paku sutījumi ir samazinājušies
nenozīmīgi. Turpretim nosutīto naudas pārvedumu un ar pasta starpniecību
piegādāto preses izdevumu skaits 1999.gada 3 ceturkšnos ir samazinājies strujāk
(sk.1.tabulu).
1.tabula
“Latvijas Pasta” darbības rādītāji (tukst.) [9]
|
Pasta pakalpojums
|
1997
|
1998
|
1999.gada 3
ceturkšni
|
1999.gada 3
ceturkšni salīdzinājumā ar 1998.gada 3 ceturkšniem, %
|
|
Nosutītas vēstules, pastkartes, banderoles
Nosutītas pakas
Nosutīti naudas pārvedumi
Piegādāti laikraksti un zurnāli
|
30350
74
541
71893
|
29630
73
537
73971
|
19629
46
351
52831
|
99,2
99,8
83,1
94,7
|
Ar 1999.gada 1.janvāri mainījas pasta pamatpakalpojumu tarifi,
galvenokārt tie ir paaugstināti, jo nepieciešams saskanot pasta pakalpojumu
tarifus ar izmaksu pieaugumu. Gan pasta tarifu paaugstināšana, gan konkurences
saasināšanās pasta pakalpojumu sektors, kur pastam nav monopoltiesības, ietekmē
pasta darbības rādītāju dinamiku.
Biblogrāfija
1. Ārmanis J. un citi Latvijas tālsakari. – R.:
Lattelekom, 1999. – 28 lpp.
2. Eglīte Biruta Pasta Grāmata. – R.: Nordic,
1999. – 215 lpp.
3. Latvija. Pārskats par tautas attīstību. – R.:
UNDP, 1999. – 132 lpp.
4. Latvijas elektrosakari un radiotehnika.
Tehnikas vēstures rakstu krājums. I daļa. – R.: RTU, 1997. – 96 lpp.
5. Latvijas statistikas gadagrāmata. – R.: LR
Centrālā statistikas pārvalde, 1990-1999.
6. Ločmelis J. Simts gadu ar telefonu. – R.:
Zinātne, 1984.- 134 lpp.
7. Ločmelis J. Simts piecdesmit gadu ar
telegrāfu. – R.: Zinātne, 1986. – 149 lpp.
8. Ločmelis J. Telekomunikāciju vēsture. – R.:
LU zurnāla “Latvijas vēsture” fonds, 2000. – 407 lpp.
9. Zinojums par Latvijas tautsaimniecības
attīstību. – R.: LR EM, 1999. –127 lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru