SĀKUMSKOLAS BĒRNU PSIHISKĀS ATTĪSTĪBAS RAKSTUROJUMS

Sākumskolas bērnu psihiskās attīstības robežas nosaka bērna individuālās attīstības līmenis un īpatnības. Iestājoties skolā, bērni un skolotāji var sastapties ar vairākām problēmām: bērniem ir atšķirīgas gatavības pakāpes skolai, nesagatavotība jaunajai psiholoģiskajai lomai, atšķirīga motivācija iet skolā, dažāds prasmju un iemaņu, kā arī dotību līmenis.Saskarsmē par galveno autoritāti kļūst skolotājs, šī perioda beigās – vienaudži.Sākumskolā bērnam izveidojas pašvērtējums.

FIZISKAIS RAKSTUROJUMS

Izteikti paaugstināta kustību  aktivitāte, kas vēl raksturīga pirmsskolas periodam. Tāpēc bērniem ir lielas grūtības ilgu laiku nosēdēt mierīgi solā, ir grūti pakļaut savu uzvedību gribas kontrolei.  1 klasē piespiedu sēdēšana ilgu laiku var novest pie neirozes – nagu, zīmuļu graušanā, pirkstu laizīšanā, matu virpināšanā,  piedurkņu staipīšanā vai atsākas slapināšana gultā naktīs.

Lielie muskuļi ir labāk attīstīti nekā sīkā muskalatūra, tāpēc bērni var ātri nogurt, ja ilgi jāraksta vai jāpiepūlē rokas pirksti precīzās kustībās.

Redzes sajūtas fizioloģiskās sistēmas attīstība pilnībā  beidzas apmēram 8 gadu vecumā, tāpēc šajā vecumā ilgstoša lasīšana un TV skatīšanās var būt kaitīga acīm. Iesaka dot bērnam lasīt tekstus tikai ar lieliem burtiem.

Lielo aktivitāšu un nemierīguma dēļ sākumskolas bērniem ir daudz traumu, jo bērni pārāk paļaujas uz savām prasmēm un ir spontāni, neaprēķināmi, vēl nepilnīgāk ir attīstīta paškontrole. Bērniem iesaka vairāk kustēties attīstīt fiziskās dotības, taču kontrolējot bērnus.

KOGNITĪVĀ ATTĪSTĪBA

Ar iestāšanos skolā sākas bērna izziņas procesu pārkārtošanās.

Šī perioda beigās bērniem vsajadzētu spēt pašiem kontrolēt savu uzmanību, iegaumēšanu, reproducēšanu utt.

Skolas uzdevumi ir šādi:

1.      ātrāk adaptēt bērnus skolai;

2.      iemācīt bērnus mācīties;

3.      vingrināt gribasspēka noturīgumu, paškontroles spējas;

4.      veidot pozitīvu attieksmi pret sevi un citiem;

5.      rosināt jaunrades spējas.

2.

Pirmajā skolas gadā lielākā skolotāju problēma ir dažāda bērnu sagatavotība. Sekmīgai prasību apguvei ir nepieciešams noteikts prasmju un iemaņu līmenis, neatlaidība, līdzsvarotība, spēja koncentrēties un noturēt uzmanību.

Pieauguši veltī lielas pūles, lai bērnus iemācītu iekļauties režīmā, turēt lietas kārtībā, pabeigt uzdevumu līdz galam utt.  Ja bērns to nespēj, tad viņš ir enerģētiski vājš, jo viss prasa no viņa piepūli, tāpēc koncentrēties viņiem ir grūti. Sos bērnus sauc par hiperaktīviem bērniem Cēloņi var būt agrīni CNS bojājumi, iedzimtība, problēmas grūtniecības laikā, traumas, slimības vai noteiktu fermentu nepareiza funkcionēšana, nervu sistēmai raksturīga ātra ierose un vāja bremzēšana. Šim bērniem uzmanība ātri pārslēdzas no viena objekta uz citu, viņiem ir grūti koncentrēties, vāji attīstīta motorika.

Sasprindzinājums bērnus nomāc, nogurdina, viņi nereti ar grūtībām spēj sevi fiziski regulēt. Sākotnēji ir jāadaptējas grūtībās, jo nav pierasts pie jaunajām grūtībām, ko nemitīgi izvirza pieaugušie.

Taču kopumā šī vecuma bērniem ir visaugstākā mācīšanās motivācija salīdzinājumā ar vēlākiem skolas gadiem.

IZZIŅAS ATTĪSTĪBA

Nostiprinās uztveres, uzmanības, atmiņas, iztēles, domāšanas un runas procesi. No dabiskās spontanitātes izzziņas procesi pamazām piemērojas sociālajām ievirzēm, normām un etaloniem.

No izziņa procesiem dominē iztēle, vairāk raksturīga reproduktīvā iztēle.

Uzmanība pamazām kļūst tīša

Atmiņa. No 6 līdz 14 gadiem galvenokārt attīstās mehāniskā atmiņa, lielākā daļa bērnu iegaumē mehāniski vai uz emocionālā pārdzīvojuma pamata.

Domāšana. Notiek strauja prāta un intelekta attīstība. Domāšana attīstās no uzskatāmi konkrētās uz abstrakti loģisko. Būtiski ir iemācīt bērnam meklēt loģiskās kopsakarības starp informācijas vienībām, salīdzinot, atrodot līdzīgās un atšķirīgās pazīmes, nosaukt jēdzienus, kas attiecināmi uz lietām. Svarīgi ir iemācīt plānot savu darbību, iemācīt mācīties, loģiski spriest. Būtiska ir radošās domāšanas attīstīšana. Tās pamatā ir iztēle, asociāciju veidošanās, uztveres subjektivitātes, fantāziju un sapņu mijsakarības

Runa. Šinī vecumā bērniem vairāk patīk runāt nekā rakstīt. Pieaugušajiem  būtu maksimāli daudz jāsarunājas ar bērnu, jo bērns šajā vecumā ir ļoti atvērts, empātisks, sensitīvs pret morāli,  pret ētikas jautājumiem. Pieaugušajiem ir liela iespēja ietekmēt, veidot un attīstīt bērna uzskatu sistēmu, kas var būt jau par vēlu pusaudžu vecumā.

Runa arvien vairāk kļūst par pašregulācijas līdzekli.

1.      klasē bērni spēj veikt darbību tikai pēc parauga, bet 3. – 4. klasē – arī pēc mutiska apraksta.

Runa, pārrunas, abstraktu jēdzienu apguve palīdz arī ētikas, morāles normu izpratnē un apguvē, tātad runa palīdz arī socializēties.

3.

 Ž. Piažē nosaucis sākumskolas perioda bērnus par “morālajiem reālistiem”. Bērni no pieaugušajiem pārņem morāles normas, kuras iemācījuši pieaugušie, un tās arī bez ierunām cenšas pildīt.

SOCIĀLĀ ATTĪSTĪBA

Sociālā attīstība saistās ar saskarsmi. Šajā periodā saskarsmes “nozīmīgais cits” ir skolotājs, kurš kļūst par galveno autoritāti, bet sākumskolas perioda beigās pieaug vienaudžu nozīme. Šajā periodā jauns ir tas, ka bērni sāk apgūt lietišķo saskarsmi.

Sākumskolā bērni sāk veidot psihiskās sistēmas “draugs – nedraugs”, sāk dominēt vajadzība iegūt sev draugu, izveidot grupiņu vai iekļauties kādā grupiņā un atrast tajā savu vietu. Par draugiem 7 gadus vecie bērni sauc tos, ar kuriem viņi ir visbiežāk kopā. Draudzības saites šajā vecumā ir nestabilas un nepastāvīgas.  8 – 12 gadus vecie bērni par draugiem uzskata tos, kuri palīdz, dalās, atsaucas uz jautājumiem un kuriem ir līdzīgas intereses.

Vienaudžu attiecībās var vērot grupējumu veidošanos. Sāk parādīties atstumto un līderu problēmas, zēnu un meiteņu “kari “. Būtībā lielāko daļu šo procesu izraisīšanos nosaka bērnu vajadzība meklēt savu vietu grupā – savas identitātes meklēšana. Sākumskolā bērni apgūst sociālās lomas vienaudžu vidū.

Šajā periodā sacensība un lielīšanās bieži kļūst par dažādu darbību motivācijas pamatu. Šeit var veidoties bērnā pazemināts pašvērtējums vai agresivitāte pret tiem, kam ir labāki panākumi, tāpēc vecākiem un skolotājiem iesaka nesalīdzināt bērnus savā starpā publiski. Labāk veicināt bērna sacensību pašam ar sevi.

Nozīmīgu vietu ieņem bērna attiecības ar skolotāju – jauno autoritāti. Kā bērni izprot autoritātes stadijas?

1.      stadija – izprot autoritātes nozīmi.

2.      stadija - iziet cauri pakļaušanās stadijai.

3.      stadija -  “morālā reālista”stadija, ko saka pieaugušie, tā ir patiesība pēdējā instancē.

4.      stadija – veco autoritāšu noliegšana un brīvperātīga savas autoritātes izvēle.

8 gadu vecumā bērniem lielākoties ir jau izveidojosies tā saucamā “iekšējā pozīcija”- noteiktas attieksmes pret sevi, pret citiem un pasauli kopumā. Bērna paziņā veidojas morāles un tikumisko normu sistēmas, kuras bērns cenšas izpildīt. Bērni neizprot kādas rīcības nejaušības, sagadīšanos, atkāpes, ja tās ir pretrunā ar normu, ko viņš ir paspējis pieņemt kā “iekšējo pozīciju”.

L. Kolbergs , kurš par attīstības kritēriju izvirzija morāli, uzskata, ka vispirms bērni uzvedību saskaņo ar tās sekām tālāk – normām pakļaujas tāpēc, ka var saņemt apbalvojumu, vēlāk – iemācās novērtēt cilvēku rīcību, analizējot rīcības cēloņus, motīvus, saturu un sekas. Īpaši nozīmīgs ir skolotāja dotais vērtējums bērnu pašvērtējuma un motivācijas attīstībā.

4.

Tāpēc skolotājiem iesaka nekādā gadījumā nekritizēt bērnus, neizteikt publiskas piezīmes, jo skolotāja vērtējumam ir liela nozīme bērna pašvērtējuma izveidē.

ES KONCEPCIJAS ATTĪSTĪBA

ES koncepcija sākumskolas periodā iegūst jaunas kvalitātes – iegūst sociālu nozīmi. Bērniem veidojas izpratne par savu vietu sabiedrībā, grupā.

Sākumskolā pašvērtējums veidojas pamatos. Pašvērtējums nozīmē to cilvēka rakstura, īpatnību izpratni, kuras cilvēks atzīst par savējām. Sākumskolā bērni pašvērtējumā sāk izmantot arī psiholoģiskus terminus, lai raksturotu sevi, diferencē fizisko raksturojumu no garīgā, iemācās raksturot savas rīcības motivāciju. Bērni iemācās atšķirt sevi no citiem, uztvert sevi kā pilnīgi atšķirīgu un unikālu, kaut arī dominē tendence nemitīgi sevi salīdzināt ar citiem.

 Beidzot sākumskolu bērni sevi identificē sevi ar noteiktu dzimumu, piederību noteiktai grupai, izprot dažādas sociālās lomas, bērniem ir paškontroles iemaņas, viņi spēj distancēties no sava “es”, spēj būt empātiski un izprast citu domas un jūtas.

ES koncepciju veido  vairāk aprakstošie priekšstati, bet pašvērtējumu veido attieksmju sistēmas. Ir izpētīts, ka daļai bērnu sākumskolas vecumā ir paaugstināts pašvērtējums, ka bērni sev piedēvē tādas īpašības, kuras citi bērni un pieaugušie viņiem nepiedēvē, ka pašvērtējums atšķiras no citu dotā vēretējuma. Paaugstināts pašvērtējums raksturīgs afektīvajiem bērniem.  Bērni piedēvē sev tādas īpašības, kuras atbilst viņu nerealizētajām vajadzībām un pretenzijām, kas var novest pie agresivitātes vienaudžu grupā, strīdiem un rupjībām vai pie izvairīšanas no saskarsmes. Psiholoģijā pašvērtējumu saista ar emocionālo attīstību.

Pašvērtējums saistās arī ar paškontroles prasmju un iemaņu izveidošanos. Tieši paškontroles attīstību uzskata par galveno sākumskolas perioda psihiskās attīstības jaunveidojumu.

BĒRNA PSIHISKĀ ATTĪSTĪBA ĢIMENĒ

Ģimenes nozīme vislielākā ir tieši līdz pusaudžu vecumam. Kādas kļūdas bija pieļautas līdz tam, tādas visspēcīgāk izpaudīsies pēc tam.

Katrā ģimenē veidojas sava audzināšanas sistēma, kas nosaka vecāku un bērnu attiecības, kā arī brāļu un māsu attiecības.

Vispārīgie modeļi ir šekojoši:

1.      uz vecāku autoritāti balstīta audzināšana;

2.      varas audzināšana;

3.      pieļāvīga audzināšana;

4.      vienaldzīga audzināšana;

5.      nonkonformmiska audzināšana.

5.

Ir divas taktikas audzināšanā – varas izmantošana vai induktīvā taktika.

Kā vēlamo psihologi atzīst  1. modeli, jo tad bērni būs vislabāk sagatavoti dzīvei.

Bērnu attīstība ģimenē ir saistīta arī ar apbalvojumiem un sodiem – ar tiem mēdz manipulēt ar bērna uzvedību. Vissliktāk ir, ja bērns pierod reaģēt tikai uz sodiem vai apbalvojumiem, tā bērni neiemācās patstāvīgi domāt un rīkoties.

PROBLEMĀTISKA UZVEDĪBA SĀKUMSKOLAS BĒRNIEM

Sajā vecumā bērni vēlas būt tieši tādi, kādi ir viņu vecāki, kaut arī palielinās citas autoritātes nozīme.

 Kā var izpausties slikta uzvedība ?  Grūtības var izpausties sekojoši – kārtīgs bērns, grūtības koncentrēties, slapināšana gultā, melošana, zagšana, pārmērīga noslēgšanās sevī.

Tā kā bērni ārkārtīgi mainās no 5 līdz 10 gadiem, pareiza pedagoģiskā pieeja vēl var palīdzēt tikt galā ar problēmām uzvedībā.

Daži padomi:

1.      izvirzīt noteikumus, kurus nemainīt pārāk bieži, lai nebūtu nekonsekvence, kas rada bērnos nedrošību;

2.      ar bērnu pārrunāt noteikumus un ierobežojumus;

3.      paturēt vadību savās rokās, būt autoritātei;

4.      ļaut būt bērnam kopā ar vienaudžiem.

Izmantotā literatūra:

G. Svence “Attīstības psiholoģija” Zvaigzne ABC