Sarunas par licencēšanas līgumiem

Ievads

Licencēšanas mērķis ir uzņēmumā (licensee - licencējamais) ieviest tehnisku iespēju, kuras šobrīd nav un kuru nav iespējams dabūt neiegūstot zināšanas vai nesaņemot nepieciešamo atļauju no cita uzņēmuma, kurš to var sniegt.

Nepieciešamā tehniskā iespēja var būt

-          jauna vai uzlabota produkta ražošana (pārdošanai vai lietošanai)

-          esošā produkta ražošana jaunā vai uzlabotā veidā

-          sniegt jaunu vai uzlabotu tehnisku pakalpojumu.

Iespējami arī citi gadījumi, bet jebkurā gadījumā licencējamais iegūst uzlabotu tehnisko kompetenci, kas balstās uz transformētām zināšanām vai uz juridiski atzītu atļauju - intelektuālo īpašumu vai visbiežāk uz abiem.

Visnozīmīgākās intelektuālā īpašuma tiesības ir tehnoloģijas licencēšana ar patenta tiesībām. Patents ir ekskluzīvas tiesības, kas dod patenta īpašniekam tiesības kādā laika periodā vienīgajam ļaut citiem strādāt noteiktā tehniskā jomā. Tehniskajai jomai jāietver tehniskā priekšrocība - izgudrojums, kas ir jauns, nav acīmredzams un ir industriāli pielietojams.

Patenta dokumentācijai pilnīgi un pietiekami jāapraksta šī priekšrocība vai ieguvums, lai pēc izņēmuma perioda beigām (Amerikā 20.gadi, ja tiek maksāta nacionālā nodeva) sabiedrība varētu brīvi izmantot šo priekšrocību.  Šis darījums ar valsti tātad ir īslaicīgs monopols apmaiņā pret pilnu izgudrojuma atklāšanu.

Persona, kam tiek atļauts strādāt ar patentēto izgudrojumu izņēmuma periodā ir licencējamais. Savukārt persona, kam ir piešķirts konfidenciāls tehnisks knowhow (bieži saukts par privātu tehnisko informāciju vai tirgus noslēpumu) priekš savas komerciālās lietošanas, patiesībā nav licencējamais, tomēr šāda nepareiza vārda lietošana ir pārāk iegājusies, lai tiktu mainīta. Tas ir tāpēc, ka uz informāciju kā tādu nav īpašuma tiesību. Būtībā licenzētas tehnoloģijas gadījumā ņēmējs nedrīkst izpaust kā viņš izmanto informāciju, kas saņemta pret kontraktu, ko viņš akceptējis kā priekšnoteikumu, lai saņemtu informāciju. Atšķirība licencēšanā starp tiesībām lietot patentētu, bet publicētu informāciju (vienīgi tā kā licencējis patenta īpašnieks) un tiesībām lietot konfidenciālu, bet nepatentētu knowhow ir fundamentāla un tas ietekmē attiecības starp ņēmēju un licencētāju, to savstarpējās saistības un tiesības un procesu, kas jāveic, lai vienotos par licencēšanu.

Licencēšanas līgums norāda kas licencētājam tiks maksāts gan par tā pakalpojumiem, gan guvumu, ko gūst licencētais no transformētās tehnoloģijas un tiesībām - licences maksas veidā. Licencētājs uzņemas atbildību un saistības (vismaz kādā mērā), ja tā produkts neatbildīs mērķiem, regulatoru prasībām vai pārkāps trešo pušu tiesības. Licencēšanas līguma izpilde var tikt arī plānota pa soļiem, piemēram, licencējot tehnoloģiju jaunai rūpnīcai, tajā jāparedz pārbaudes, atskaites, iespējamie pārtraukumi, kontrakti ar citiem kā arī projektu menedžmenta atbildību, tāpat kā jebkurā projektā, piemēram celtniecībā.

Īsumā licencēšanas līgumā jānorāda kas jādara licencētājam un ko tas ļauj darīt licencējamam, ko dara licencējamais, kā un kad viņi to dara, kā tiek rēķināti un segti licences maksājumi. Īpaši jādefinēko licence ļauj darīt ar intelektuālā īpašuma tiesībām un regulēt licencētāja privātās informācijas izpaušanu un lietošanu. Tajā arī jāparedz, kas jādara, ja licences līguma izpilde nenotiek kā paredzēts dažādu nevainīgu vai vainīgu iemeslu dēļ.

Licenču tipi

Licencēšanas subjekti ir ļoti dažādi - sākot no vienkāršas neekskluzīvas produkta, dizaina vai programmatūras licences līdz nozīmīgai ražošanas tehnoloģijas licencei ar daudznacionālām investīcijām, globālu tirdzniecību, dizaini, inženieriju, apmācību utt.

Šajā rakstā ir apskatītas sekojoši licenču veidi:

-          patentu licences (intelektuālais īpašums)

-          knowhow licences

-          kombinētās licences

Jebkurā gadījumā jāapsver dažādas lietas, kas potenciālajiem licencētājam un licencētajam jādara pirms tie atklāti var teikt viens otram, ka ir ieinteresēti licencēšanas darījumā. Sagatavošanas procesa kvalitātei ir jāpārliecina, ka abas puses veic iepriekšējo ziņu ievākšanu un novērtēšanu, apzinoties licencēšanas iespaidu uz biznesu, īpaši uz konkurenci. Bez tam, tā kā sarunas parāda katras organizācijas kompetenci un profesionālismu, laba sagatavošanās atstās labu iespaidu par firmu kas tiek pārstāvēta. Pirmie jautājumi sarunu partneru galvās vienmēr ir - vai šie ļaudis ir nopietni, vai tie cilvēki ar ko var veikt sekmīgu biznesu. Jāatbild uz jautājumu vai ir reāla iespēja pusēm vienoties par licencēšanu abu pušu interesēs. Pusēm vienmēr jāpatur prātā, ka nekādas licences nebūs, ja abas puses to nevēlēsies un nespēs vienoties par to. Šajā etapā tiek pretstatītas potenciālā licencējamā prasības un licencētāja kapacitāte.

Patentu licences

Patenta īpašnieks (patentētājs) var būt Universitāte, pētniecības institūts, korporācija vai arī privētpersona. Patenta īpašnieks, kas nav ražošanas vai tirdzniecības biznesā veic patentēšanu cerībā uz ienākumiem no licenču izsniegšanas. Sākumā tiem jāizvēlās patenta iegūšanas stratēģija, kas balansē starp patenta izmaksu finansiālo risku un reālajām iespējām gūt ienākumus no licencējamajiem. Šiem patentētājiem reti kad ir resursi un tirgus zināšanas, lai novestu patentējamo tehnoloģiju līdz tirgus nozīmības demonstrēšanai. Kā rāda staistika, iespējas, ka tā notiks ir ļoti zemas. Tikai daži izgudrojumi sasniedz tirgu.

Tāpēc ieteicams tādiem patentētājiem meklēt partneri kompānijā, kas darbojas  atbilstošajā jomā un pēc iespējas ātrāk, jo agra tirgus izpēte ir ļoti būtiska. Var ieteikt šādām kompānijām (vai personām) iesākt patenta apgūšanas procesu aizpildot patenta pieteikumu, uz kura pēc tam balstīt turpmāko patenta iegūšanu. Iespējamajiem licencējamajiem nepatīk, ka tiem izpauž neprasītus izgudrojumu aprakstus pirms ir veikts pieteikums. Viņi baidās aizkavēties, ja paši ir iesaistīti līdzīgos pētījumos, jo netīši var tikt aptraipīta viņu izgudrojumu reputācija un var tikt apvainoti negodīgā cīņā. Tāpēc iesākuma pieprasījumā tādai kompānijai var lūgt atļauju piesūtīt konfidenciālās informācijas aprakstu norādot, ka ir iesniegts patenta pieteikums. Līderi industrijā parasti nevēlas pieņemt ārpusē radītus izgudrojumus, tomēr viņu ziņkāre bieži noved pie tā, ka tie ir gatavi to izskatīt uz nekonfidenciāla pamata, vai ar īslaicīgu konfidencialitāti, kuras laikā patents tiks novests līdz tā publicēšanai. Tāda piedāvājuma mērķis ir ieinteresēt optimālo komercpartneri, solot tam tiesības uz izgudrojumu un kas vissvarīgākais, tiesības meklēt starptautisku vai reģionālu patentēšanu uz sava rēķina tā kā tie uzskata par vajadzīgu, pretī dodot vienreizēju samaksu vai honorāru atkarībā no izmantošanas plašuma vai vislabāk abus divus. Periodiski honorāra ieņēmumi ļauj izgudrotājam kontrolēt izmantošanas apjomu un var būt svarīgi, lai izmantotu tiesības atcelt jebkādas ekskluzīvitātes vai pieprasītu atgriezt kontroli pār patentu. Izgudrotājam jābūt pārliecinātam, ka par patentu tiek maksāti nodeva, lai to uzturētu spēkā. Ja patentam ļauj izbeigties, ir sarežģīti un dārgi, vai, ja ir pagājis ilgāks laiks, pat neiespējami to atgūt. Komercpartnera intersēs ir kontrolēt patenta portfeli un to lietot vai arī nelietot, ja tas ir izdevīgāk biznesa interesēm. Tiesību iegūšana pār izgudrojumu kas apdraud biznesu, lai pēc tam to likumīgi apspiestu, diemžēl ir zināma stratēģija. Izstrādes programmas labprātīga pārtraukšana, ja izgudrojums nevar apmierināt praktiskās vajadzības vai sniegt peļņu ir ļoti bieža.

Pretstatā šādiem patentētājiem, kompānijām, kas ir ražošanas, dizaina vai pakalpojumu biznesā būs pilnīgi atšķirīga patenta licencēšanas politika, kas var būt uzbrūkoša, aizstāvoša vai tikai izdevīga (oportūnistiska). Atšķirība ir tā, ka licencētājs zina atbilstošo produktu/pakalpojumu lauku vismaz savā tirgus sektorā. Patenti, ko tie mēģinās licencēt, būs svarīgi šodienas biznesa aktivitātēm nevis pēc dažiem gadiem, ja viss noritēs veiksmīgi. Patenta portfelis tad jau būs vietā un nebūs paplašināms. Tas jau būs ar vairāku gadu stāžu. Parasti tas prasa minimums 5-8 gadus, lai sasniegtu vērā ņemamu ienākumu no izgudrojuma, kas ir viens no dažiem izredzētajiem (<1%), kas vispār izdzīvo izstrādes un tirgus testēšanas bardzību.

Licencēšanas  stratēģijas

Uzbrūkošā patentēšanas stratēģija ir tāda, ka organizācija pieņem (vai ir  pārliecināta), ka citas kompānijas tajā pašā industrijā, neatkarīgi vai tie ir konkurenti vai nav (piem. attālinātos reģionos) pārkāpj tās patentus. Pirmais solis, kas jāveic, jāpārliecinās, ka patents atbilstošajās teritorijās ir  spēkā (t.i. ir nomaksātas nodevas). Ir ļoti nepatīkami konstatēt, ka patents ir beidzies, iespējams kompānijas izdevumu samazināšanas laikā. Nākamais solis ir pārliecināties, par katra konkrētā patenta piemērojamības apgabalu. Tas jādara, jo bieži dažādās valstīs ir dažādas definīcijas par ierobežojumiem, ko uzliek patents. Tas nav dēļ niansēm tulkojumā, bet dēļ tā, ka pastāv dažādi patentu pielietošanas standarti, ko nosaka nacionālās patentēšanas iestādes sabiedrības aizstāvēšanas labā. Dažas nerēķinās ar izgudrojuma nopelniem un prasībām pēc monopola iespējām, bet ļauj ar to tikt galā industrijai pašai. Citas, piemēram, Eiropas patentu iestāde aizstāv sabiedrības tiesības, lai nebūtu patentu uz lietām, kas cilvēkiem jau ir pieejamas kādā sasniedzamā formā vai ir acīmredzamas balstoties uz jau esošajām zināšanām. Ir jākonsultējas vai patents var tikt uzspiests tā patreizējā formā vai jāsāk ar tiesvedības soļiem zaudējuma atgūšanai.

Patenta pārkāpuma tiesvedība vairumā gadījumu ir civilprasības par zaudējumu atlīdzināšanu. Vairumā gadījumu šādas prasības beidzas ar vienošanos, pat ja tas sākotnēji tā nav bijis iecerēts. Ir svarīgi patenta īpašniekam novērtēt, ko pārkāpējs var viņam piedāvāt maksājot honorāru par licenci. Jāņem vērā arī citi labumi, kas var ietilpt vienošanās sastāvā - uzlabojumi, ko veicis pārkāpējs un var vēlāk pārvērst licencēs.

Nav jāuzskata, ka pārkāpējs vienmēr zina, ka ir pārkāpis patentu, bieži tā nav, tikai nav ievākts pietiekami daudz ziņu šajā jomā. Pretstatā tam, piemēram, pārkāpjot kopēšanas tiesības, vienmēr ir kopēšanas fakts.

Rekomendējamā pieeja būtu nosūtīt vēstuli iespējamajam pārkāpējam vēršot uzmanību, ka pastāv patents un izsakot vēlēšanos apspriest visus jautājumus, kas no tā izriet. Šī pieeja negarantē maksimālo atlīdzību, ko varētu panākt ar likumu, bet var tikt uzskatīta par gudrāku metodi nekā agresīvāka stratēģija un ir lielāka iespēja panākt licences līguma noslēgšanu vai kādu citu vienošanos.

Pārkāpējam, pirms atbildēt, jāievāc ziņas par patenta statusu un esamību, un jāsavāc visi argumenti sarunām, ka patents nav pārkāpts. Jāapsver iespējas un laiks, ko vajadzētu, lai apietu patentu (design around patent), lai noskaidrotu savu stāvokli.

Aizstāvošā patentu licencēšanas stratēģija tiek veikta atbildot uz iespējamiem draudiem, ka ir iespējama vai jau tiek izstrādāta alternatīva tās produktam vai pakalpojumam. Ir bijuši daudzi gadījumi, piemēram, ķīmijā, kad vadošā tehnoloģija vienā naktī kļūst novecojusi. Informāciju par potenciālajām jaunajām tehnoloģijām var gūt no patentwatch servisiem, kas pārzina lielāko daļu industriālās pasaules patentu izdevumus.

Šādā gadījumā licences piedāvāšana var šķist kā vājuma atzīšana. Bet pareizi izplānojot un to pasniedzot tā nav. Mērķa kompānijas var būt priecīga par licenci. Tā var dot tai uzreiz pozīciju tirgū, samazināt vajadzību pēc jaunas tehnoloģijas izstrādes vai palēnināt to, atklāt iespējas sadarbībai. Mērķa kompānija var nesaprast pašreizējās tehnoloģijas konkurētspējas elastīgumu vai nezināt par tirgus barjerām ar ko jebkuram jaunam produktam jāsastopas.

Aizstāvošā licencēšana var arī nodrošināt skaidru produkcijas tirgus sadalīšanu, jo licencētais mazāk riskē, ja ir piekritis limitētai teritoriālai licencei un iegūst no tirgus aizsardzības. Papildus licences izsniegšana un saņemšana padara patentu nozīmīgāku un var atrunāt citus iespējamos pārkāpējus.

Izdevīgā (oppotunistic), ienākumu nesošā patenta licencēšanas stratēģijai kompānijām ir jēga tikai tad, ja ir kārtīgi izanalizēts licencēšanas iespaids uz konkurenci un atzīts par nenozīmīgu. Tā ir nobriedušu industriju un tirgu pazīme. Licencēšanas ienākumi parasti ir papildus ienākumi. Patenta īpašnieks parasti uzstāda savus noteikumus kā pamatu sarunām. Viņš protams būs optimistisks, bet jābūt arī pilnīgi reālistiskam.

Apjomi

Jebkurā patentu licencēšanā paceļas jautājumi vai licencei jābūt ekskluzīvai (nevar būt noteikts cits licencējamais) vai  neekskluzīvai - īpašnieks var licencēt vēl kādu. Ir daudz variantu un kombināciju ražošanas (lokāla, ekskluzīva, uz periodu) un tirdzniecības licencēm (starptautiskās, neekskluzīvas) Pirms sarunām par licencēšanu, pusēm jānoskaidro to vajadzības, priekšrocības un ko tie var pieņemt. Patenta īpašniekam ar'I jāsaprot, ka neekskluzīvas licences izsniegšana lielam tirgus dalībniekam, dabā var izrādīties ekskluzīva.

Pēcsarunu periods.

Ja sarunas ir sekmīgi pabeigtas, licences līguma kopijas sagatavo, paraksta kā to nosaka kompāniju statūti un valstu likumi. Varbūt tos ir nepieciešams tos iesniegt kādās autoritatīvās organizācijās. Var paredzēt arī dažādus nosacījumus, piemēram, ka licence stājas spēkā pēc maksājumu veikšanas.

Līgums var paredzēt, ka licencējamais var reģistrēt licenci, lai varētu tiesāties, ja kāds pārkāpj licenci un licencētājam jāpiekrīt sadarboties. Ja licence nav par vienreizēju pilnu samaksu, līgums saturēs licencētjamā pienākumu ziņot par licences izmantošanu un maksāt honorāru, ikgada renti un vēl varbūt arī maksu par ekskluzivitāti.

Vēl nozīme ir nākotnes licencēšanas tiesībām, par uzlabotajiem patentiem un ko darīt, ja licences vērtība ir samazinājusies dēļ 3 pušu pārkāpumiem Jānolemj, ko darīt, ja kāda no pusēm veic jaunu atklājumu. Nav viegli vienoties, ko darīt ar pārkāpumiem, jo piemēram, viedokļi atšķiras. Licencētais grib, lai licencētājs aptur pārkāpēju ar saviem līdzekļiem un samazina tā maksājumus. Licencētājs vēlas būt brīvs attiecībā uz šādiem soļiem un viens izlemt ko darīt? Ekskluzīvas licences gadījumā var būt statūtos paredzētas tiesības vajāt pārkāpēju.

Beidzot jāparedz kā pārtraukt attiecības vai nu pēc vēlēšanās vai, ja pārkāpti licencēšanas noteikumi.

Knowhow licences

Patentu gadījumā veicamā izpēte ir objektīva, jo patentu statuss  ir zināms un dokumentācija visiem pieejama. Patenti reklamē paši sevi.

Knowhow ir tieši pretēji, tas ir noslēgts produktā, rūpīcas sienās, darbinieki paraksta līgumus par neizpaušanu, ziņojumi ir ar ierobežotu pieeju. Knowhow klātbūtni var redzēt pēc kompānijas stāvokļa ražošanas sektorā ar savu kvalitāti vai citu panākumu rādītāju. Individuālās knowhow daļas var šķist mazas un nenozīmīgas, bet saliekot kopā iegūst spēcīgu tehnoloģiju.

Viens no faktoriem prasītājam pieņemot lēmumu par knowhow pirkšanu ir papildus laika elements citās alternatīvās. Tas ir liels nezināmais. Par panākumiem nevar būt pārliecināts. Otrs apsvērums kompānijās, kas meklē knowhow priviliģētai lietošanai savā tirgus apgabalā ir konkurences likumu ietekmei, tam  vai nav ierobežojumu uz licences iegūšanu, ja tas var izjaukt konkurenci. Ir iespējams pārtraukt patenta licenci, bet nevar atmācīties knowhov. Iespējams vienīgi, ja jums ir labi dokumentēti  ieraksti par pirmslicencēšans pozīciju vai var veikt izmaiņas tehnoloģijā.

Pieprasījumi.

Šajā fāzē kompānija nezin no kā mērķa informācija faktiski sastāv. Tā kā labākais veids kā glabāt noslēpumu, ir to nevienam neteikt, kompānija to neizpauž. Tāpēc jāizvēlas stratēģija, kas novestu pie līguma, ticot, ka tas ir pareizais lēmums vai otrādi – ļautu pārtraukt procesu ar labām attiecībām procesu, pirms kāds ir kompromitēts. Piesardzība šeit ir ļoti svarīga. Kad ir saņemta pazīme, ka ir interese, knowhow īpašniekam jāpārliecinās, ka pieprasījums ir par knowhow, kurš ir gatavs licencēšanai un ka tā vēlas licencēt prasītāju kompāniju. Nākamais ir neizpaušanas līgums – tam ir divas nozīmes, strukturēt un kontrolēt informācijas plūsmu, lai kompānija atbildētu uz jautājumu vai ir saistība starp knowhow un prasošās kompānijas reālajām vajadzībām un lai noteiktu konfidenciālas saistības par izpaušanu, kopēšanu u.c., kas var tikt uzskatītas par izpaušanu.

Izpētes fāze uz ko neizpaušanas līgums attiecas var sastāvēt no divvirzienu konfidenciālas informācijas plūsmas vai vismaz tādas, ko neviena kompānija negribētu izpaust. Kompānija, kam pieder knowhow, vēlas beigt izpēti neatklājot par daudz par knowhow, bet tomēr pasakot par to, ko knowhow ņēmējam var sniegt. Tā negrib uzzināt neko no informācijas par ņēmēja tehnoloģijas bāzi, tikai tik, cik nepieciešams, lai saprastu, ka tas spēs absorbēt knowhow. Prasītāja kompānijai, kad neizpaušanas līguma un pieprasījuma jautājumi ir sastādīti, jāpārliecinās, ka tās pašreizējās zināšanas ir lietojami un pilnīgi ierakstītas pierādāmā veidā pirms datuma, kad saņemta konfidenciālā informācija no mērķa kompānijas. Tas ir sarežģīti, bet svarīgi, jo iespējams, ka mērķa knowhow tiks atzīts par nenozīmīgi atšķirīgu, bet atšķirību veido tehniskā kompetence, uzmanības pievēršana detaļām, kvalitātes standartiem, kontrolēm, zinošam un pieredzējušam personālam, un citiem faktoriem (tehnoloģijas toolkit). Tiek rekomendēts šo informāciju ar esošajām zināšanām norādot datumu noglabāt kādā cienījamā trešajā pusē (piemēram, bankā) ar instrukciju, kas un kādos gadījumos to var atvērt.

Novērtēšanas / izpētes līgumā – dažreiz vienkārši norāda, ka licencētājs sniegs noteiktas klases informāciju, bet tas neuzspiež viņam to darīt un viņš var sniegt tikai to, kas viņaprāt būs pietiekami iepriekšējam tehnoloģijas novērtējumam. Pat ja informācija nav ar praktisku pielietojumu, bet ir būtiska tikai lēmuma pieņemšanai, tāpat var tikt noteikts, ka to nevar izpaust vai pat nevar izpaust pašu faktu, ka tehnoloģija tiek pētīta. Dažreiz informācijas individuālajiem saņēmējiem jāparakstās apliecinot savu atbildību, retāk arī licencētājs grib zināt, kas ir šie cilvēki.

Neizpaušanas līgums nevar attiekties uz informāciju, kas ir jau zināma sabiedrībā no publikācijām vai citādi, informāciju, kas saņēmējam jau bija, informāciju, kas saņemta no trešās puses un kas nav jātur noslēpumā. Jāparedz vēl viens izņēmuma veids par informāciju, kas izstrādāta sabiedrībā pēc informācijas saņemšanas, bet ko izstrādājuši cilvēki, kas nav saņēmuši informāciju. Jāparedz arī visi termiņi, cik ilgi kādu informāciju nevar izpaust.

Kad sarunu process sasniedzis abas puses apmierinošu rezultātu, tiek noslēgts līgums. Galvenās atšķirības no patentu līgumiem ir, ka licences apjomi var būt dažādi, bet nevar būt ekskluzīvi pret neatkarīgu līdzīga knowhow ieguvēju. Otrkārt licencējamajam jābūt brīvam iespējā lietot knowhow neierobežoti ar citu pušu patentiem. Šie jautājumi jāatrisina pieņemamā kompromisa veidā.

Kombinētās licences

Pasaule nav viens tirgus, ir reģionāli tirgi ar dažādu tehnoloģijas līmeni un produktu attīstību un dažādām klientu vēlmēm un prasībām. Barjeras, lai kāda kompānija varētu iekļūt citā tirgū var būt nepārvaramas, bet ko nevar pārvarēt kompānija, var tehnoloģija.

Ir iespējams izmantot kombinētas knowhow un patentu licences, kā primārais mērķis ir aizstāt un uzlabot esošās iespējas. To var uzskatīt kā visaptverošu tehnoloģijas licenci - strukturētu investīciju komplektu ar knowhow un patentu tiesībām uz objektu, kam tā nodrošina ražošanas tiesības ar tehnoloģiju, kas ir pilnīgi jauna licencējamam uzņēmējam. Jāpieņem, ka arī produkcija ir jauna licencējam'biznesā vai stipri atšķiras no līdzšinējās.

Kompānijām, kas meklē licenci tehnoloģijā, jāveic dažāda ziņu ievākšana no starptautiskajiem inženierijas kontraktoriem, kas piedāvā savas pašu tehnoloģijas kā arī darbojošos kompāniju tehnoloģijas, ja tās pašas nespēj iesaistīties licencēšanā. Tas ir sarezģīts un darbietilpīgs process, tāpēc vislabāk iesaistīt konsultantus.