Suņu Dzimta -> Pelākais Vilks

Autors: Jevgēnija Kuzņecova

 

Klasifikācija

Zīdītāju klase, plēsēju kārta, suņu dzimta – Canidae, Pelēkais vilks – Canis Lupus (ir vislielākais suņu dzimtas pārstāvis).

Dzīves vieta, dzīves veids

Pelēkais vilks dzīvo tundrā, mežastepē, stepēs un pustuksnešos. Daudzos mūsu zemes centrālajos rajonos vilku praktiski nav. Agrāk vilki bija izplatīti Ziemeļamerikā un visā Eirāzijā, izņemot tās dienvidu un dienvidaustrumu apgabalus. Tagad gandrīz visās Rietumeiropas, Viduseiropas un Skandināvijas valstīs vilks ir iznīcināts. Tas vēl bieži sastopams Krievijas Eiropas daļā. Vilks parādījies jau agrajā pēcledus laikmetā un bijis sastopams visu laiku. Skaita maksimums sasniegts 18.gadsimtā un 19.gadsimta pirmajā pusē.

Latvijā vilks izplatīts visā teritorijā izņemot Rīgas līča austrumu piekrasti. Ekoloģiski plastisks dzīvnieks, kas spēj dzīvot gandrīz visos sauszemes biotipos.

Šobrīd vilku skaits Latvijas mežos ir stipri samazinājies. Pirms 1.pasaules kara to bija tikai apmēram piecdesmit, bet kara laikā šis skaits desmitkārt pieauga. Starplaikā starp abiem pasaules kariem vietējie vilki Latvijā praktiski tika iznīcināti, taču pēc 2.pasaules kara tie atkal savairojās, un 1950. Gadā Latvijā to bija apmēram 1100 vilku. Vilkus sāka intensīvi medīt tādējādi samazinot to skaitu, un intensīvas medīšanas dēļ 1970.gadā reģistrēti vairs tikai 20 vilki. 80.gados to skaits atkal palielinājās līdz 400. 1991.gadā Latvijā uzskaitīti 273 vilki; 1992 – 401; 1993 – 537; 1994 – 685; 1997 – 997 vilki. Taču rodas jautājums, vai tiešām šis plēsējs ir pilnībā jāiznīcina? Pieredze rāda, kad vairākās zemēs (Anglijā, Dienvidslāvijā) pēc vilku pilnīgās likvidācijas medību saimniecību teritorijās sāka parādīties daudz konstitucionāli vāju pārnadžu ar nepareizi attīstītiem ragiem. Agrāk tos iznīcināja vilki, un tiem nebija vārgu pēcnācēju.

Pelēkie vilki dzīvo un medī gan pa vienam, gan pāros, gan sabiedriskās (vienkopus) grupās jeb baros, kuros ir 20 un vairāk locekļu. Dzīve barā dod vilkiem iespēju kopā pieveikt lielu medījumu, atvieglo mazuļu aizsargāšanu un palīdz aizstāvēties pret citām vilku saimēm. Bara aizsargātā teritorija ir daudz lielāka nekā nepieciešams ikdienas iztikai. Šīs medību apgabala robežas vilki iezīmē ar urīnu un izkārnījumiem.

Vilku barā ir izteikta hierarhija. Viens abu dzimumu vilku pāris valda pār pārējiem bara locekļiem un vienīgie visā barā pārojas un rada pēcnācējus. Viņiem pakļauto bara locekļu vidū valda stingra padotības kārtība. Šī pakļautība ārēji izpaužas kā raksturīgas pozas un mīmikas – zobu atņirgšana un ausu pieglaušana, kas uzskatāmi parāda, ka bara loceklis zina savu vietu barā. Barus parasti veido ziemā, kad barību sagādāt ir grūti. Viens no vilkiem ir bara vadonis. Gandrīz vienmēr tas ir stiprākais vilks. Dziļā sniegā vilki iet rindā, mīdami viens otra pēdās. Pēc iemīto pēdu dziļuma var noteikt cik ir bijuši vilki. Reizēm ir arī vientuļi vilki, kas medī vienatnē. Bieži vien tie ir veci vilki ar nodilušiem zobiem, kas spēj noķert tikai sīku medījumu. Patiesībā vēl nav noskaidrots, kāpēc šādi vilki klīst vieni.

Pavasarī un vasarā, kad ir kucēni, kuce uzturas migā. Midzeni parasti ierīko tālākos meža nostūros, purvu malās, purvu salās, taču barību meklējot, bieži ienāk apdzīvotās vietās. Dažkārt vilka midzeni var atrast pat apdzīvotās vietas tuvumā. Vilku tēvs medī un pienes barību mātei un kucēniem, to atrijot. Kad kucēni paaugsies, visa ģimene kopīgi dodas medībās. Pirms došanās medībās vilki gaudo. Viens no viņiem sāk gaudot un citi pievienojas, līdz izveidojas vesels koris. Gaudojot vilki arvien vairāk uzbudinās. Šai laikā viņi kļūst arī draudzīgāki savā starpā un neķildojas. Gaudu koris ir vilku pulcēšanās signāls. Tādējādi viņi visi var doties ceļā vienlaikus.

Pelēkais vilks ir tipisks gaļēdājs.

 Barība

Vilks ir īsts laupītājs. Barību meklēdams, viņš noskrien lielus attālumus, līdz pat 20 – 40 km garus pārgājienus diennaktī, soļiem vai viegliem rikšiem. Lielais organisms prasa daudz barības (pieaugušajam vilkam vajag līdz 2kg gaļas dienā), ko vilks spēj sagādāt tikai ar lielām pūlēm. Tāpēc viņš nereti dzīvo pusbadā. Izsalkums bieži vien piespiež vilku medīt arī peles, vardes vai pat iztikt ar augu barību. Ziemā vilki sapulcējas baros, vietās, kur barības daudz, vienā barā var būt pat 20 vilki. Ja barību sameklēt ir grūti, lielie bari sadalās mazākos, katrā apmēram 7vilki. Tie klejo apkārt no vienas vietas uz otru, uzbrukdami citiem meža zvēriem, galvenokārt pārnadžiem – stirnām, staltbriežiem (biežāk mātītēm un mazuļiem), aļņiem (galvenokārt arī mātītēm un mazuļiem), meža cūkām, medī arī sīkākus zīdītājus – lapsas, jenotus, grauzējus, zaķus, bebrus, un putniem. Bads padara vilkus mežonīgus. Apkārt klejodami, tie nonāk arī apdzīvotās vietās, kur uzbrūk mājlopiem. No mājdzīvniekiem vilks visbiežāk uzbrūk aitām, kazām un teļiem, arī mājas suņiem. Kad vilks ir savu izsalkumu apmierinājis, tas kļūst bailīgs, un no nesenās drosmes vairs nav ne vēsts.

Ar dažādu balss intonāciju tie norāda par laupījumu, arī par briesmām un cilvēka tuvošanos. Tie ir ļoti izveicīgi un ir jau to pierādījuši, gan dzenoties pakaļ medījumam, gan bēgot no vajātājiem.

Vairošanās un attīstība

Vilki dzīvo pa pāriem. Vilki riesto no janvāra, februāra, līdz marta sākumam. Šajā laikā viņi bieži ķildojas savā starpā un uzbrūk cits citam. Tēviņš ar mātīti kopā uzmeklē piemērotu vietu starp izgāztu koku saknēm, veca koka dobumā, sīku kociņu biezoknī vai labi paslēptā bedrē, kur ierīkot midzeni. Pēc 63 dienām vilcenei piedzimst 4 – 7 (reti vairāk) akli vilcēni. Redzīgie tie kļūst tikai pēc divām nedēļām. Mazie vilcēni 4 – 6 nedēļas pārtiek no mātes piena. Mātīte visu laiku uzturas kopā ar mazuļiem, barību pienes tēviņš. Sākumā savā vēderā, atrijot to ārā, vēlāk, lai pieradināt vilcēnus nogalināt, atnes dzīvu laupījumu. Pāris mēnešus vecam vilcēnam zobi jau ir tik spēcīgi, ka tas var sagrauzt zaķa kāju. Rudenī jaunie vilcēni kļūst par līdzvērtīgiem bara locekļiem un var nākt līdzi visās medībās.

Ja māti ar mazuļiem bieži traucē, tā pārnes mazuļus drošākā vietā. Jaunie vilki uzturas vecāku tuvumā līdz dzimtgatavības periodam, kas šiem plēsējiem iestājas divu līdz trīs gadu vecumā. Gadu vecumā tie jau sāk interesēties par jaunajā vilcenēm, bet līdz kāzām nenonāk. Jaunie vēl gadu (reizēm divus) rūpējas viens par otru – nav brīnums, ka laulības vilkiem tiek noslēgtas uz visu mūžu. Vecāki ļauj jaunajai ģimenei apmesties viņu aizsargājamā teritorijā. Bet ne tuvāk kā 2metrus no viņu midzeņa.

Tā ziemā vilku ģimenes barā ir gan vecie vilki, gan iepriekšējā gadā dzimušie vilki, gan šā gada vilcēni.

Mazie vilcēni viegli pierod pie cilvēka.

Mātīšu olnīcas ir ļoti mazas, olšūnas, kuras tajās veidojas, ir mikroskopiski sīkas un gandrīz bez dzeltenuma. Nobriedušās olšūnas nokļūst olvadā, kur notiek to apaugļošanās. Abi olvadi atveras dzemdē. Drostaloties sākusi olšūna piestiprinās pie dzemdes sienas, un visa tālākā dīgļa attīstība notiek šajā orgānā.

Ap topošo dīgli izveidojas apvalki, kuri no vienas puses saaug ar dzemdes sienu. Šajā vietā, kuru sauc par placentu, mātes asinsvadi cieši piekļaujas dīgļa apvalku asinsvadiem. Dīgli ar placentu saista nabas saite, kurā ieiet tā asinsvadi. Placentā caur asinsvadu sienām no mātes asinīm dīgļa asinīs nokļūst barības vielas un skābeklis, bet pretējā virzienā – ogļskābā gāze un citi dīglim kaitīgi vielmaiņas gala produkti.

Agrākās zīdītāju dīgļa stadijās tam ir horda, žaunu spraugas un citas zemāko hordaiņu pazīmes. Nepārtraukti saņemot barības vielas no mātes, dīglis aug un izpleš dzemdes sienas. Attīstības laiks dzemdē pelēkajam vilkam ir līdz 2.mēnešiem.

Grūsnības laikam izbeidzoties, sākas dzemdības, kurās, dzemdes muskulatūrai savelkoties, auglis tiek izgrūsts ārā caur dzimumatveri. Piedzimušais mazulis izdara pirmo ieelpu, tā plaušas noregulējas, un viņš sāk patstāvīgi elpot. Pēc tam nabas saite pārtrūkst vai mātīte to pārkož.

Piens veidojas mātītes piena dziedzeros, kuri atrodas uz vēdera. Piena dziedzeru izvadkanāli atveras uz āru ar mazām atverēm zīdekļu galos. Zīdekļu skaits vilku mātītei ir 8zīdekļi.

Piena dziedzeros piens sāk veidoties, tuvojoties dzemdību laikam. Pienam ir augsta barības vērtība un tas satur visas mazuļu barošanai nepieciešamās vielas: ūdeni, taukus, olbaltumvielas, ogļhidrātus, vitamīnus un minerālsāļus.

Apdraudētības statuss

Vilki ir plēsēji, un , kad to skaitlis ir ļoti liels un trūkst barības, tie sāk apdraudēt saimniecības. Tādēļ vilku skaits tiek regulēts.

Ārējā uzbūve

Vilks pēc izskata ir stipri līdzīgs lielam, kalsnam sunim. Tikai vilka kuplā aste nav saritināta gredzenā kā sunim, bet nokarājas uz leju līdz papēžiem. Galva vilkam liela, ar platu, spēcīgu pieri, purns samērā plats, bet salīdzinājumā ar masīvo pieri izskatās smails. Ausis smailas, lielas, kustīgas, plati atvērtas un nekad nav noļukušas. Lielās, dzelteni rūsganās vai gaiši brūnās acis novietotas ieslīpi un izskatās iegrimušas pierē. Zobi ir lieli un stipri. Vilks vienā rāvienā izkož savam laupījumam miesu ar visu ādu vai, sagrābis zobos upuri aitas lielumā, viegli to aiznes. Tā spēcīgais ķermenis no sāniem ir nedaudz saplacināts, krūškurvis liels, vēders ierauts; mugura taisna, spēcīga un ne visai lokana. Ķermeņa garums 115 – 180cm, masa 27 – 67kg, aste 30 –50cm gara, apmatota. Kājas garas, samērā tievas, bet muskuļainas un spēcīgas. Kāju pirksti vilkam gari, tādēļ pēda izskatās iegarena ovāla, nagi truli. Skrienot nagi pieskaras zemei, notrulinās, aplūst, bet aizvien ataug no jauna. Pret ievainojumiem un aukstumu, pēdu aizsargā biezie ādas spilventiņi, kas kopā ar strupajiem nagiem ir labs atbalsts un pasargā kājas no slīdēšanas. Pelēkais vilks ir pirkstminis: pie zemes pieskaras tikai nagi un biezie ādas spilventiņi.

No sala, vēja un nelabvēlīgiem laika apstākļiem vilku pasargā biezais kažoks. Uz muguras apmatojums ir pelēks ar dzeltenbrūnu jeb rūsganu nokrāsu. Vēders un kājas ir gaišākas – bāli vai dzelteni pelēcīgas; lūpas gaiši sirmas, vaigi iedzelteni, purns dzeltenpelēks, piere sirma, ausu malas melnas, pavilna bieza, iepelēka. Vilka apmatojuma krāsa mainās atkarībā no gadalaika, dzīves apstākļiem un dzīvnieka vecuma. Divas reizes gadā vilks maina apmatojumu. Mata sakne atrodas īpašā mata somiņā, kurā atveras tai blakus esošo tauku dziedzeru izvadkanāli. Tauku dziedzeru izdalījumi ieziež ādu un matus, tāpēc tie kļūst elastīgi un ūdenī nesamirkst.

Vilkam ir maz sviedru dziedzeru, un organisms atdzesējas, paātrināti elpojot.

Maņu orgāni

Vilkam ir labi attīstīti maņu orgāni, sevišķi dzirde. Ausis vienmēr ir plati atvērtas, sasprindzinātas un uzver visniecīgāko skaņu. Vilka redze ir sliktāka – tas bieži neatšķir koku no cilvēka un pienāk tuvu medniekam; naktīs tas redz labāk nekā suns. Tomēr vilks nav īsts nakts plēsoņa un medībās iet arī dienā. Tikai naktīs vilks jūtas drošāks un nebīstas no cilvēka.

Oža vilkam labi attīstīta. Vilka deguns ir garš un ļoti jūtīgs. Tā galā atrodas kailas ādas laukumiņš, kas ir vienmēr mitrs. Tas palīdz uztvert smaržas. Laupījumu viņš sameklē galvenokārt pēc ožas un dzirdes.

Iekšējā uzbūve

Vilka ķermenī atrodas kaula skelets. Vairums muskuļu ir piestiprināti pie kauliem un veido noteiktu ķermeņa formu. Muskuļi izraisa atsevišķu ķermeņa daļu kustības, un tos vada centrālā nervu sistēma ar galvas un muguras smadzeņu starpniecību. Ķermenī ir arī ķermeņa dobums, kurā atrodas sirds, plaušas, nieres, aknas un vairošanās orgāni. Cauri visam ķermenim iet gremošanas trakts. Tas sākas no rīkles ar barības vadu, pa kuru barība nokļūst kuņģī. Šeit barība daļēji sašķeļas. Tālāk tā nonāk zarnās – vispirms tievajā zarnās, pēc tam resnajās zarnās. Barības atliekas no resnajām zarnām nokļūst taisnajā zarnā un izkļūst ārā pa anālo atveri.

Galvaskauss ir veidots no kauliem. Tas sastāv no smadzeņu kapsulas, kurā atrodas galvas smadzenes, kā arī no sejas un žokļu kauliem.

Ribas veido kurvi, kas aizsargā sirdi un plaušas. Plaušas un sirds ir ļoti vārgas. Ķermeņa dobuma daļu, kurā tās atrodas, sauc par krūšu kurvi.

Kāju kauli ir savstarpēji savienoti. Muskuļi saraujoties kustina kaulus un saliec kājas. Tādēļ dzīvnieki spēj iet un skriet.

Barība sašķeļas zarnās. Noderīgās barības sastāvdaļas uzsūcas, bet atliekas tiek izmestas caur anālo atveri.

Mugurkauls aizsargā vārgās muguras smadzenes, kas atrodas tajā, un satur kopā visu ķermeni.

Izmantotā literatūra

1. F.Rupeiks

   “Latvijas Zvēri”

   Zvaigzne ABC (104. – 107.lpp.)

2. M.Bērtons

   R.Bērtons

   “Plēsīgo zvēru dzīve”

   Rīga, Liesma, 1981.

3. И.Акумушкин

   “Мир животных”

   Млекопитаюшие и звери

   Москва, мысль, 1998 (70.- 78.lpp.)

1. Enciklopēdija jaunatnei

«Grāmata par dzīvniekiem»

Belita press (38, 52.lpp.)

2. Enciklopēdija «Latvija un Latvieši»

Latvija daba 6.sējums (86, 87.lpp.)

3. «Latvijas Padomju Enciklopēdija» 10.1 sējums

Rīga, galven;a enciklopēdiju redakcija, 1987.g. (438.lpp.)

4.      «Lielā ilustrētā enciklopēdija»

Zvaigzne ABC (512.lpp.)

5.      «Zooloģija»

6.un 7. Klasei, mācību grāmata

profesora D. Naumova redakcijā

Rīga, Zvaigzne ABC, 1985.g. (156. – 165.lpp.)

6.      Zooloģijas Hrestomātija

Rīga, Zvaigzne ABC, 1980.g. (204.lpp.)

(pēc V.Pokrovska)

8. Энциклопедия

«Биология»

Москва, Аванта, 1997.г. (104. – 107.lpp.)

www.cobris.com (bildes)