Autors: Jānis Mūrnieks
Saturs
Sistemātika……………………………5.lpp
Bioloģija……………………………….7.lpp
Nozīme………………………………..9.lpp
Aizsardzība…………………………..11.lpp
Izmantotā
literatūra………………….13.lpp
Sistemātika
Dzīvnieku
valsts
Hordaiņu
tips
Putnu klase
Dienas
plēsīgo jeb piekūnveidīgo putnu kārta
Vanagu
dzimta
Vanagu
ģints
Vistu
suga
Bioloģija
Izskats Mātītes ievērojami lielākas
par tēviņu. Mātītes-58cm, tēviņi-48cm. Vistu vanags ir peļu klijāna lielumā.
Ķermenis drukns un spēcīgs, spārni īsi un noapaļoti, aste gara. Mugurpuse vienmērīgi
brūna, tēviņiem ar zilganpelēku toni. Vēderpuse un spārnu apakšas gaiši pelēkas
ar šķērssvītrām. Gaišu uzacu svītra un tumši ausu laukumi. Vēderpuse, “bikses”
un daļēji arī spārnu apakša variē no dzeltenīgas līdz ķieģeļsarkanai, ar
brūniem pilienveida raibumiem. Mugurpuse tumši brūna, bet ar manāmu kontrastu
starp lidspalvām un spārnu segspalvām, kas ir gaišākas. Acis mātītēm dzeltenas,
tēviņiem un vecām mātītēm-oranžas. Kājas un knābja vaskādiņa dzeltena (skat.
1.lpp).
Ligzdošana Vecākas mežaudzēs dažādu suga kokos (ne galotnē) būvē lielu, pēc izskata nekārtīgu un
izspūrušu ligzdu, ko izmanto daudzus gadus; var izmantot arī citu putnu būvētas
ligzdas. Pēdējā laikā ligzdas atrastas apdzīvoto vietu tiešā tuvumā(pie Rīgas)
un vietās ar augstu urbanizācijas pakāpi pašā Rīgas teritorijā (Mežaparkā, Ostā
uz mežaines saliņas. Gadu pēc gada ligzdu labojot, tā kļūst īsti prāva. Kaut
arī vistu vanags ir uzmanīgs un bailīgs, savu ligzdu viņš apsargā ar lielu
drosmi, nebaidīdamies pat no cilvēkiem. Vistu vanagus nekur nesastop vairākus
vienā vietā, jo katru sev līdzīgu tas uzskata par konkurentu un no savas
apkārtnes padzen. Aprīlī - jūnijā 3 - 4 baltasolas ar zilganu nokrāsu. Mazuļi
pūku tērpā balti.
Izplatība Sastopams galvanokārt vecos
skujkoku un jauktos mežos, kas mijas ar atklātām ainavām - laukiem, pļavām,
purviem; arī pie pilsētām.
Uzvedība Lidojums veikls, taisnā
lidojumā enerģiski spārnu vēzieni mijas ar īslaicīgu planēšanu. Veikli
manevrē starp koku zariem, ēkām u.tml. šķēršļiem. Medījumam uzbrūk gan uz
zemes, gan gaisā, gan uz ūdens. Pārtiek no dažādiem zvēriem un putniem, sākot
no tik maziem kā zvirbulis un pele un beidzot ar tik lielu kā zaķis. Ja vistu
vanagam neveicas mežā sameklēt barību, viņš ierodas kolhozu putnu fermās un
nodara tur krietnus zaudējumus.
Nozīme
Dabā
Daži ornitologi vistu vanagam piedēvē arī derīgu
darbību:
līdztekus derīgu putnu medībām viņš iznīcina arī kaitīgus:
vārnu, žagatu, sīli u. c., kā arī veicina medību putnu dabisko izlasi.
Ornitologieem izdevās ziemas mēnešos pārbaudīt 25 vistu vanagiem kuņģus, un to
saturs izrādījās šāds: 4 vanagiem konstatēja vistu atliekas, 3-vāveres,
2-baložu, 2-pelēko strazdu un sīku dziedātājputniņu, 1-pīles. 13 kuņģi bija
gluži tukši. 22 vistu vanagi bija nošauti, 2 sagūstīti dzīvi istabā un vistu
kūtī, bet viens nosities logā. Kaut gan ziema bija auksta un dziļa, zvēri un
putni novārguši un tos sagūstīt nebūtu bijušas lielas grūtības, tomēr medību
putnu atliekas kuņģos netiktu konstatētas.
Cilvēku
dzīvē
Vecos sagūstītus vistu vanagus nav iespējams pieradināt, bet jaunos,
izņemtus no ligzdas, var iedresēt par lieliskiem medību putnu un zvēru
ķērājiem.
“Atliek vēl pastāstīt, kā vistu bars reaģē uz vanagiem. Jau
trīsdesmitajos gados kāda ornitologa rakstos izlasīju novērojumu, ka vistām ir
divējādi brīdinājuma saucieni: “kudāk-taktak”
- briesmas uz zemes - un gari stiepts ķērciens “ķīīīr” - briesmas no gaisa.” Nosaukums vistu vanags visu izsaka.
Šis putns ķer un ēd vistas, un līdz ar to vistu vanaga nozīme cilvēku dzīvē ir
negatīva.
Aizsardzība
Izsolīto lielo prēmiju dēļ mūsu republikā vistu vanagu skaits stipri
samazinājies.
Sastopams galvanokārt vecos skujkoku un jauktos mežos. Ligzdo
lielākoties skujkokus (62% ligzdu; n=51), parasti vietās ar biezāku paaugu
stigu, meža ceļu, izcirtumu, jaunaudžu, pļavu, purvu u.tml. vietu tuvumā,
reizēm arī atsevišķās nelielas platības mežaudzēs (piem., 8 ha bērzu audzē
pārpurvotā pļavā pie Durbes; Z. Jansone). Pēdējā laikā ligzdas atrastas
apdzīvotu vietu tiešā tuvumā (pie Rīgas; A. Strazds, A. Petriņš. Pie Bukaišiem;
A. Petriņš) un vietās ar augstu urbanizācijas pakāpi pašā Rīgas teritorijā
(Mežaparkā; J. Priednieks. Ostā uz mežainas saliņas; Ģ. Strazdiņš).
Snēpeles parauglaukumā, tāpat kā 60. gadu sākumā, ligzdo 1 pāris/25-34
km2 (2,9-3,8 pāri/100 km2 ;A. Ķemlers, E. Ķemlers), tātad vairāk nekā vidēji
republikā 60. gadu beigās
(1 pāris/46-55 km2 [39]), un
atbilst maksimālajam konstatētajam ligzdošanas blīvumam minētajā laikā (1
pāris/19-24 km2 [39]).
Izmantotā literatūra
1. Baumanis
Jānis, Latvijas putni,
Izdevniecība “Liesma”, 1969, 34lpp.
2. Grigulis
Kārlis, Putnu grāmata,
Latvijas Valsts izdevniecība Rīga, 1964,
227-228lpp.
3. Vilks
Kārlis, Atmiņas par putniem,
Izdevniecība “Zinātne”, 1986, 62-63lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru