Veltņtārpu Tips

Autors: Nezināms

Tipā apvienoti dzīvnieki, kuriem ir veltņveidīgs ķermenis, primārs ķermeņa dobums un cauruļveidīgs zarnu kanāls, kas sākas ar muti un beidzas ar ānusu.

Cilvēka cērme.

Ārējā uzbūve. Starp parazītiskajiem tārpiem, kas invdē cilvēku, sevišķi plaši ir izplatīta cilvēka cērme, kas dzīvo tievajās zarnās. Visbiežāk tā sastopama bērniem. Cērmes ķermeņa garums ir līdz 20cm. Tas ir stipri izstiepts, pakāpeniski sašaurinās virzienā us abiem galiem, šķērsgriezumā tas ir apaļš. Cērmes baltais vai gaiši dzeltenais ķermenis klāts ar blīvu apvalku.

Muskulatūra un kustības. Zem apvalka atrodas garenisko muskuļu slānis. Cērme spēj locīt savu ķermeni, bet nevar izstiepties vai sarauties. Tā dzīvo saimnieka zarnās, pakāpeniski virzīdamās pretim tur iekļūstošajām barības masām.

Atšķirībā no parazītiskajiem plakantārpiem cērmei nav piestiprināšanās orgānu.

Ķermeņa dobums. Cērmes ķermenis ir veltņveidīgs. Tā siena sastāv no biezas kutikulas epitēlijšūnu slāņa un muskulatūras, bet iekšpusē atrodas ķermeņa dobums. Tur ir gremošanas un vairošanās orgāni.

Barošanās. Cērmes priekšgalā atrodas ar trīs lūpām apņemta mute. No mutes pa īsu, muskuļainu rīkla un barības vadu barība nokļūst tievā, taisnā cauruļveidīgā viduszarnā. Nesagremotās barības paliekas cērme izvada caur ānusu, kas atrodas tārpa ķermeņa pakaļgalā.

Vairošanās un attīstība. Cērme ir šķirtdzimumu dzīvnieki. Mātītei ir 2 olnīcas, tēviņam- viens sēklinieks. Dzimumdziedzeriem ir tievu, garu, izlocītu caurulīšu veids.

Cērme ir sevišķi auglīga: tā katru dienu dēj desmitiem tūkstošu olu, kas klātas ar ļoti blīvu apvalku. Cērmes olas no gaiss sekmē to attīstību. 2-3 nedēļu laikā olās attīstās kāpuri.

Ēdot ar netīrām rokām vai arī lietojot slikti nomazgātus dārzeņus, olas ar kāpuriem var nokļūt cilvēka mutē, bet no turienes- zarnu traktā. Šeit kāpuri izšķiļas no olām, ieurbjas zarnu sienās, nokļūst asinīs un ar tām tiek aiznesti uz plaušām. Pēc tam kopā ar krēpām tie no jauna nokļūst zarnu traktā, kur izaug un sāk vairoties.

Cērmju kaitīgums. Cērmes saindē cilvēku ar indīgām vielām, izraisa zarnu darbības traucējumus, sāpes. Cērmju izdzīšanai ir ļoti daudz medicīnisku preperātu, kuri jālieto pēc ārsta nosacījumiem un viņa uzraudzībā.

Parazītisko tārpu daudzveidība un cīņa ar tiem.

Plakantārpi un veltņtārpi – cilvēku un dzīvnieku parazīti. Bez aknu fasciolas, vērša lenteņa un cilvēka cērmes ir vēl ap 10 000 citu parazītisko tārpu – kā plakano, tā veltņtārpu. Parazītiskie tārpi iemitinās savvaļas dzīvnieku un mājdzīvnieku organismā, bet daži – arī cilvēka organismā. Tie dzīvo saimniekā, barojas uz tā rēķina, bojā un saindē saimnieka orgānus un audus.

No sūcējtārpu klases ļoti bīstama ir kaķu trematode, kas sastopama kaķu, suņu un dažu citu dzīvnieku un cilvēku aknās. Invadēšanās notiek ēdot jēlas, saldētas zivis.

No lenteņu klases cilvēkam diezgan bieži sastopams platais lentenis, ar kuru invadējas, ēdot nepietiekoši izceptas zivis vai jēlus līdakas ikrus. Ar cūkas lenteni cilvēks invadējas, labi neizceptu vai labi neizvārītu cūkas gaļu ar pūšļveida kāpuriem.

Lentenis ehinokoks pūšļveida stadijā ir ļoti liels (bērna galvas lielumā), jo pūslī atrodas ļoti daudz galviņu.Ehinokoka pūslis attīstās dažādos liellopu iekšējos orgānos, dažreiz tas sastopams arī cilvēkam.

Ja gaļu ar eihinokoku apēd suns, tad sunī no parazīta galviņām attīstās pieauguši lenteņi. Parazīta olas nonāk ārējā vidē un var iekļūt suņa vilnā. Suni glaudot, olas var pielipt pie rokām un pēc tam nonākt mutē. Tā cilvēks var invadēties ar šo bīstamo parazītu.

Veltņtārpiem pieskaitāmais cilvēka spalītis, kura garums ir 5 – 10mm, dzīvo cilvēka, biežāk bērna zarnās. Spalīša mātīte izlien caur ānusu ārā un dēj  olas uz ādas, izraisot niezi. Kasot niezošo vietu, spalīšu olas nokļūst zem nagiem, un cilvēks var no jauna invadēties.

Pielāgošanās parazītismam. Daudziem tārpiem parazītiskā dzīves veidz ietekmē izveidojušās raksturīgas īpatnības: piestiprināšanās orgāni – piesūcekņi un kāši. Parazītiskajiem tārpiem raksturīga liela auglība, jo olu lielākā daļa dabā izkliedējas un iet bojā, nenokļūstot jaunā saimniekā.

Parazītisko tārpu apkarošana. Daudzi parazītiskie tārpi izraisa cilvēkam un mājdzīvniekiem smagas slimības. Tādēļ sūcējtārpus, lenteņus un citus parazītus intensīvi apkaro. Mūsu zemē panākumi parazītu apkarošanā kļuva iespējami, pateicoties parizotologu sasniegumiem.

Pētījumiem par parazītisko tārpu attīstību ir liela nozīme, lai izstrādātu paņēmienus to iznīcināšanai. Parazītisko tārpu apkarošanā sevišķi svarīga nozīme ir dzeramā ūdens attīrīšanai, sanitārajai kontrolei kautuvēs, pareizai barības pagatavošanai, personiskās higiēnas noteikumu ievērošanai. Lai izsargātos no parazītiskajiem tārpiem, nepieciešams pirms ēšanas, pēc zemes darbiem, dzīvnieku kopšanas, tualetes lietošanas mazgāt rokas, neēst nemazgātus dārzeņus un augļus, slikti izceptu vai izvārītu gaļu un zivis.

Cilvēka matgalvis.

Tas ir apmēram 5 cm garš. Cilvēka matgalvis apmetas cilvēka aklajā zarnā un ar ļoti tievo, matam līdzīgo priekšgalu dziļi iespiežas zarnas sienā. Ārvidē izdalītās olas ir mazāk izturīgas pret aukstumu nekā cērmes olas. Tāpēc matgalvis ir biežāk sastopams republikas rietumdaļā, kur ziemas ir maigākas. No norītajām olām zarnās izšķiļas kāpurs. Tas 4 reizes maina kutikulu un apmēram mēneša laikā sasniedz dzimumgatavību. Cilvēka aklajā zarnā matgalvja mātīte var dzīvot apmēram 5 gadus. Profilatiskie pasākumi ir tādi paši kā pret cilvēka cērmi – higiēnas noteikumu ievērošana.

Cilvēka spalītis.

Cilvēka spalīša tēviņa nepārsniedz 5 mm, mātītes garums – 12 mm. Parazitē resnajā zarnā. Invadēti ir galvenokārt bērni. Apaugļota mātīte pirmajās nakts stumdās migrē uz ānusu, tā krokās izdēj līdz 17 000 olu un nobeidzas. Ārvidē olas kļūst invadēt spējīgas 4 – 6 stundu laikā, taču uz veļas un citiem priekšmetiem tās var saglabāties apmēram 3 nedēļas. Viena no raksturīgākajām saslimšanas pazīmēm ir nieze ānusa apvidē. Kasot šo vietu olas var pielipt pie pirkstiem un nokļūt mutē. No olām zarnās izšķiļas kāpuri, kuri apmēram 2 nedēļu laikā sasniedz dzimumgatavību. Spalīšu apkarošanā galvenā nozīme ir higiēnai – veļas vārīšanai un gludināšanai.

Trihinellas.

Trihinellas ir viens no cilvēka helmintiem. Mātītes sasniedz 4 mm garumu, tēviņi – 2 mm. Trihinellas parazitē dažādos dzīvniekos un arī cilvēkos. Cilvēks invadējas ēdot cūku gaļu, kuru šķērssvītrotajā muskulatūrā ir apmetušies trihinellu kāpuri. Nonākuši cilvēka zarnās, tie 1 – 2 nedēļu laikā attīstās par dzimumgatavām trihinellām. Šajā laikā viņas var izdzīt ar caurejas palīdzību. Zarnās notiek apaugļošanās process. Apaugļotā mātīte ieurbjas zarnas sienās un, dzīvodama tur apmēram 50 dienas, dzemdē apmēram 2000 kāpuru. Kāpuri ieceļo zarnu sienu limfados, vēlāk arī asinsvados un, asinsstraumes nesti, nonāk šķērssvītrotajā muskulatūrā, kur ap katru no tiem izveidojas cista. Cistas sienās asinsvadi un nervi. Asinis parazītu baro, kā arī aiznes projām tā vielmiņas galaproduktus. Kāpuri apmetas ar asinsvadiem labi apgādātā muskulatūrā, visbiežāk mēlē, diafragmā, ribstarpu un acābolu muskuļos. Šajā stadijā no trihinellām ir ļoti grūti atbrīvoties. Slimības simptomi ir acs plakstiņu, vēlāk visas sejas tūska, kas var izplatīties visā ķermenī, drudzis, sāpes invadētajos muskuļos.

Trihinelozes profilaksē ietilpst obligāta gaļas veterinārā kontrole, žurku un peļu iznīcināšana.