Autors: Nezināms
Biotopi
Purvi aizņem 14896ha jeb 77% no visas Teiču rezervāta platības.
Zāļu purvi barojas no gruntsūdeņiem. Teiču rezervātā tie veidojušies divējādi- aizaugot ezeriem vai pārpurvojoties sauszemei. Dominējošās augu sugas ir pūkaugļu grīslis Carex lasiocarpa, trejlapu puplaksis Menyanthes trifoliata, purva rūgtdille Peucedanum palustre, purva vārnkāja Comarum palustre. Te ir visvairāk reto un aizsargājamo sugu- purva sūnene Hammarbya paludosa, Lēzeļa lipare Liparis loeselii, gaišdzeltenā pūslene Utricularia ochroleuca, kūdrāju grīslis Carex heleonastes, no sūnām- tumšā pinkaine Cinclidium stygium, parastā dižsirpe Scorpidium scorpioides, palienes lāpstīte Scapania irrigua. Tādas fitocenozes ir Šūmānu ezerā, Islienas ezera krastā.
Pārejas purvu barošanās ievērojama nozīme ir atmosfēras nokrišņiem, bet daļai sugu pieejami arī minerālvielām bagāti ūdeņi. Pārejas purvi veidojušies, aizaugot ezeriem, beznoteces ieplakās, sūnu purvu perifērijā. Atkarībā no dominējošās sūnu sugas Teiču rezervāta pārejas purvus var iedalīt 3 grupās: zāļu purviem radniecīgie ar struplapu sfagnu Sphagnum flexuosum, slapjiem sūnu purviem radniecīgie ar īssmailes sfagnu Sphagnum fallax un ciņainiem sūnu purviem radniecīgie ar šaurlapu sfagnu Sphagnum angustifolium. Ekoloģisko optimumu pārejas purvos sasniedz ārkausa kasandra Chamaedaphne calyculata un purva dzērvene Oxycoccus palustris. No retām sugām sastopams mellenāju kārkls Salix myrtilloides.
Sūnu purvos augi pielāgojušies izteikti oligotrofiem apstākļiem. Tie var būt apauguši ar priedi vai klaji, ar retām priedēm un bērziem. Pirmajā gadījumā dominē purva vaivariņš Ledum palustre, zilene Vaccinium uliginosum, ārkausa kasandra Chamaedaphne calyculata, no sūnām Magelāna sfagni Sphagnum magellanicum, šaurlapu sfagni Sphagnum angustifolium. Klajie purvi ir ciņaini, ar vai bez lāmām. Uz ciņiem dominējošās sugas ir sila virsis Calluna vulgaris, makstainā spilve Eriophorum vaginatum, brūnais sfagns Sphagnum fuscum, Magelāna sfagns Sphagnum magellanicum, iesarkanais sfagns Sphagnum rubellum. Lāmās dominē purva šeihcērija Scheuchzeria palustris, dūkstu grīslis Carex limosa, parastais baltmeldrs Rhynchospora alba, garsmailes sfagns Sphagnum cuspidatum.
Meži Teiču rezervātā aizņem 20% no visas platības. Tie aizņem platības gar purva malām, atsevišķās saliņās un ap ezeriem.
Lielāko platību aizņem meži kūdras augsnēs. Slapjās kūdras augsnēs (purvājā un niedrājā) valdošās koku sugas ir priede Pinus sylvestris un purva bērzs Betula pubescens, lakstaugu-sīkkrūmu stāvā dominē purva vaivariņš Ledum palustre, brūklene Vaccinium vitis-idaea, mellene Vaccinium myrtillus, ārkausa kasandra Chamaedaphne calyculata, makstainā spilve Eriophorum vaginatum. Nosusinātās kūdras augsnēs (šaurlapju kūdrenī) valdošā koku suga ir parastā egle Picea abies, krūmu stāvu veido trauslais krūklis Frangula alnus, parastais pīlādzis Sorbus aucuparia. Biežāk sastopamās lakstaugu sugas ir meža zaķskābene Oxalis acetosella, dzeloņainā ozolpaparde Dryopteris carthusiana, klinšu kaulene Rubus saxatilis, pļavas bitene Geum rivale.
Rietumu malā ir sausieņu mežu masīvs, tā saucamais Kurtavas sils, šeit pārsvarā ir damaksnis, lāns un mētrājs. Masīva ziemeļu daļā gar iztaisnoto Islienas upi ir vecas meliorācijas sistēmas, kur izveidojušies samērā labi priežu, kā arī bērzu audžu masīvi. Sausieņu mežu valdošās koku sugas ir priede un egle. Lakstaugu stāvu veido klinšu kaulene, meža sprigane Impatiens noli-tangere, meža zaķskābene. Mežos bagātākās augsnēs (gāršā, vērī, platlapju ārenī) koku stāvu veido egle, parastā apse Populus tremula, parastais osis Fraxinus excelsior. Krūmu stāvā aug meža sausserdis Lonicera xylosteum, parastā lazda Corylus avellana, bet lakstaugu stāvā - dzeltenā zeltnātrīte Galeobdolon luteum, zilā vizbulīte Hepatica nobilis, podagras gārsa Aegopodium podagraria, dziedniecības lakacis Pulmonaria officinalis.
Ūdeņi aizņem 2% no rezervāta teritorijas. Ezeru veģetācija atkarīga no to aizaugšanas pakāpes. Krastos aug niedres Phragmites australis, cirvenes Alisma plantago aquatica, ūdenī - dažādu sugu glīvenes Potamogeton, ūdenītes Callitriche, ūdensrozes Nymphaea, dzeltenās lēpes Nuphar lutea, bultenes Sagittaria sagittifolia, elodejas Elodea canadensis.
Pļavas aizņem 1% no kopējās Teiču rezervāta teritorijas. Tās saglabājušās galvenokārt meža ielokos, purva lielajās salās un pussalās, pārsvarā minerālaugsnēs ar atsevišķām kūdrainām ieplakām. Teiču rezervāta pļavas ir samērā līdzīgas pēc augu sugu sastāva un to sabiedrībām. Aizaugošajās pļavās dominē ciņusmilga Deschampsia caespitosa vai pļavas lapsaste Alopecurus pratensis, mitrākajās vietās ir augsto grīšļu Carex caespitosa, Carex acutiformis un purva vārnkāju Comarum palustre sabiedrības. Sausākās vietās sastopamas smaržzāles-parastās smilgas sabiedrības Anthoxantho-Agrostietum tenuis. Pļavās konstatētas 6 aizsargājamas augu sugas: Baltijas dzegužpirkstīte Dactylorhiza baltica, Fuksa dzegužpirkstīte Dactylorhiza fuchsii, stāvlapu dzegužpirkstīte Dactylorhiza incarnata, plankumainā dzegužpirkstīte Dactylorhiza maculata, odu gimnadēnija Gymnadenia conopsea, jumstiņu gladiola Gladiolus imbricatus.
Fauna
Zīdītājdzīvnieku fauna
Šeit sastopama 41 zīdītājdzīvnieku suga, kas ir apmēram 70% no Latvijas faunas.
No Eiropā apdraudētajām zīdītājdzīvnieku sugām šeit sastopams bebrs Castor fiber, lūsis Lunx lynx, vilks Canis lupus, brūnais lācis Ursus arctos un ūdrs Lutra lutra.
Ornitofauna
No Eiropā apdraudētajām putnu sugām kā ligzdotājas vai iespējamas ligzdotājas konstatētas 38 sugas, tai skaitā melnkakla gārgale Gavia arctica (2-3 pāri), melnais stārķis Ciconia nigra (daži pāri), čūskērglis Circaetus gallicus ( iespējams 1 pāris), pļavas lija Circus pygargus (0-3 pāri), mazais ērglis Aquila pomarina (daži pāri), klinšu ērglis Aquila chrysaetos (1 ligzdojošs pāris), purva piekūns Falco columbarius (līdz 5 pāri), lielais piekūns Falco peregrinus (iespējams 1 ligzdojošs pāris), baltirbe Lagopus lagopus (iespējams, daži pāri), rubenis Tetrao tetrix (vairāk par simts pāriem ), mednis Tetrao urogallus (vismaz 3 riesti, pavisam apmēram 30 tēviņi), pelēkā dzērve Grus grus (līdz 35 pāriem), dzeltenais tārtiņš Pluvialis apricaria (40-100 pāri), melnā puskuitala Limosa limosa (8-16 pāri), lietuvainis Numenius phaeopus (3-21 pāris), kuitala Numenius arquata (apmēram 10 pāri), purva tilbīte Tringa glareola (ap 100 pāriem), gugatnis Philomachus pygnax (5-20 pāri), apodziņš Glaudicium passerinum, bikšainais apogs Aegolius funereus, urālpūce Strix uralensis, vakarlēpis Caprimulgus europaeus, baltmugurdzenis Dendrocopus leucotos, trīspirkstu dzenis Piciodes trydactilus, melnā dzilna Dryocopus martius. Vairākām putnu sugām- kā dzeltenajam tārtiņam, pelēkajai dzērvei, purva tilbītei, melnkakla gārgalei un lietuvainim šeit ir vienas no lielākajām ligzdotāju atradnēm Latvijā. Īpaša nozīme Teiču purvam un tā apkārtnei ir kā caurceļojošo zosu un dzērvju atpūtas un barošanās vietai- rudens migrāciju periodā vienlaicīgi konstatētas līdz 1200 dzērves, vismaz 4000 baltvaigu zosis Anser albifrons un 4000 sējas zosis Anser fabalis.
Bezmugurkaulnieku fauna
Bezmugurkaulnieku grupā konstatētas 2870 sugas. Visvairāk pētīti ir kukaiņi Insecta: uzskaitītas 16 kolembolu Collembola, 23 spāru Odonata, 30 blakšu Heteroptera, 273 divspārņu Diptera, 162 plēvspārņu Hymenoptera, 488 vaboļu Coleoptera, 18 maksteņu Trichoptera, 743 sīktauriņu un 602 lieltauriņu Lepidoptera sugas (pavisam uzskaitītas 2388 kukaiņu sugas). Analizēti zirnekļi Aranei (208 sugas). Pārējās posmkāju grupas speciāli nav pētītas un konstatētas tikai atsevišķas sugas.
52 vienšūņu, 37 plakano tārpu , 124 veltenisko tārpu, 1 dzelkņgalvju, 39 vēžveidīgo, 6 molusku un 15 posmtārpu sugas konstatētas ezeru ūdeņu un tajos dzīvojošo zivju parazītu faunā.
Īpaši monitoringa pētījumi tiek veikti tauriņu faunā - konstatēts salīdzinoši daudz - 34 (no tām 26 sugas ir glaciālrelikti) tipisko purva sugu. Rezervāta teritorijā novērotas 27 Latvijas aizsargājamo kukaiņu sarakstā iekļautās sugas, no kurām 13 ir tauriņu sugas:
1.kategorija- lielais purvraibenis;
2.kategorija- purvāju skrejvabole, spožā skrejvabole, vītolu slaidkoksngrauzis, blāvā briežvabole, zilā eļļasvabole, Ziemeļu jātnieciņš, sīkā krāšņspāre, čemurziežu dižtauriņš, kārklu zaigraibenis, apšu zaigraibenis;
3.kategorija- milzu trauslkājods, dižais habroniks, lielais metopijs, brūnā plankumspāre, zileņu vērpējsprīžmetis, krūkļu gartaustkode;
4.kategorija- komposta degunradžvabole, melnais jātnieciņš, Šrenka kamene, ugunsspāre, pelēkais pāvacis, rudais pāvacis, apšu raibenis, sausseržu raibenis, nātru lācītis, ošu ordeņpūcīte.
Ģeoloģija
Pēdējā apledojuma Linkuvas aktivizācijas fāzes laikā teritoriju, kurā atrodas Teiču purvs, klāja Austrumlatvijas ledus lobs. Teiču purva teritorijā zem aktīvā ledus veidojās radiālās glaciostruktūru formas – flūtingi. Nošķelšanās un citās ledāja plaisās izgulsnējās fluvioglaciālais materiāls, vietām veidojot osu grēdas. Ledājam aprimstot, aktīvā un pasīvā ledus kontaktjoslā, deformējot flūtingus, veidojās riboto morēnu reljefs. Ledājam pakāpeniski kūstot, Austrumlatvijā veidojās ledāja kušanas ūdeņu baseini. Viens no lielākajiem bija Lubāna baseins. Šī baseina pastāvēšanas laikā, tagadējā Teiču purva teritorijā, saglabājās atsevišķi aprimuši ledus bloki.
Aptuveni pirms 12000 gadiem pēc pilnīgas ledāja izkušanas tagadējā Teiču rezervāta teritorijā atklājās ledāja un tā kušanas ūdeņu veidotais reljefs ar absolūtā augstuma atzīmēm no 96.0 līdz 122.1m. Leduslaikmeta beigu posmā sāka nostiprināties augu valsts. Pārmērīga mitruma apstākļos, kas saistīts ar niecīgo iztvaikošanu un reljefa pazeminājumos veidojās sekli ezeri, kuros nelielu līmeņa svārstību rezultātā veidojās sapropelim līdzīgi nogulumi.
Aptuveni pirms 10300gadiem, sākoties preboreālajam laikam, klimats kļuva nedaudz maigāks un tagadējā Teiču rezervāta teritorijā reljefa pazeminājumos sāka uzkrāties zemā tipa kūdra, kuru veido hipnu sūnas un grīšļi, retāk koki. Zemā tipa kūdras slāņa biezums ir vidēji 1m, bet ieplakā pie Islienas ezera pat 3m.
Aptuveni pirms 9000 gadiem, iestājoties nedaudz siltākam un sausākam boreālajam laikam, pazeminājās gruntsūdeņu līmenis un purva augu valsts barošanā lielāku nozīmi ieguva lietus ūdeņi. Eitrofās augu sugas pamazām nomainīja mezotrofās. Pārmitros apstākļos veidojās pārejas tipa kūdra. Purvam augot vertikāli, ūdens no centrālām daļām noplūda uz perifēriju, veicinot augšanu horizontālā virzienā, un zemāko (absolūtais augstums 100-104m) teritoriju pārpurvošanos. Sākās ezeru aizaugšana.
Aptuveni pirms 7400 gadiem, iestājoties siltam un mitram atlantiskā laika klimatam, purva centrālajā daļā jau bija uzkrājies 2- 3m biezs kūdras slānis. Šai periodā purva augu valsti baroja tikai atmosfēras nokrišņi. Veidojās purva oligotrofā augu valsts, kurai atmirstot radās augstā tipa kūdra, bet purva malās turpināja veidoties pārejas tipa kūdra. Subboreālajā laikā, aptuveni pirms 5100 gadiem, purvu fitocenozes sastāvēja galvenokārt no sfagniem un spilvēm, kas atmirstot veido magelānsfagnu kūdru. Vēl kūdrā sastopamas šeihcēriju un sīkkrūmu paliekas. Šajā laikā notika ļoti intensīva kūdras uzkrāšanās visā purva teritorijā.
Aptuveni pirms 3000 gadiem, kad klimats kļuva vēsāks un mitrāks, sākās subatlantiskais laiks. Šajā laikā galvenokārt uzkrājās fuskuma kūdra, kas veido kūdras iegulas augšējo daļu un sasniedz līdz 6m biezu slāni. Atkarībā no lokālā mikroreljefa veidojās specifiski augu grupējumi. Slīkšņu un ezeriņu mikroreljefa apstākļos veidojās līdz 0,5m biezi jauktās (kompleksās) kūdras slāņi (lēcas) no sūnām. Kompleksā kūdra (bez atsevišķām kūdras lēcām) veido arī iegulas augšējo daļu. Kūdras kupolu nogāzēs kompleksā kūdra pārklāj fuskuma vai magelānsfagnu kūdru. Tas norāda uz mikroreljefa izmaiņām visā purva teritorijā, kas saistīts ar purva augšanas un kūdras uzkrāšanās nevienmērīgumu. Purva daļās, kas periodiski applūdušas, plaši izplatītas šeihcērijas, kuru atliekas veido 0.2-0.5m biezas šeihcēriju - sfagnu kūdras lēcas magelānsfagnu un fuskuma kūdrā.
Subatlantiskajā laikā savienojās Teiču un Islienas purvi. Joslā starp abiem purviem aizauguši vai daļēji aizauguši Vaboles un Šūmānu ezeri. Šo ezeru aizaugšanu veicināja arī tas, ka tie atrodas tuvu purvu malai un tajos ieplūda minerālvielām bagāti ūdeņi. Sapropeli šajās vietās klāj pārejas sfagnu un šaurlapu sfagnu kūdra. (A.Lācis, L.Kalniņa, 1998.)
Rezervātu pārvaldība
Rezervātu dabas aizsardzības nodrošināšana
Teiču un Krustkalnu dabas rezervāti ir īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, kurās jāsaglabā esošās dabas vērtības un dabiskie procesi pēc iespējas netraucētā stāvoklī. Tāpēc rezervātos netiek pieļautas tādas darbības, kuras var kaut kādā veidā nelabvēlīgi ietekmēt to ekosistēmas. Lai to nodrošinātu, nepieciešama šo teritoriju kontrole un uzraudzība. Rezervātu teritoriju apmeklēšana un jebkādu dabas resursu izmantošana ir stingri ierobežota. To kontrolē vides inspektori, kuri ir atbildīgi par rezervātu dabas aizsardzību pret jebkādām nevēlamām ietekmēm. Inspektoru pienākumos ir nepieļaut šo aizsargājamo teritoriju nelikumīgu apmeklēšanu, ogošanu, zvejošanu un mežu ciršanu, jo šādas neatļautas darbības ne tikai tieši negatīvi ietekmē kādas dzīvnieku, putnu vai augu sugas, bet izraisa zemsedzes nomīdīšanu, piesārņošanu ar atkritumiem, kā arī purva un meža ugunsgrēku draudus.
Apsaimniekošana
Atsevišķu dabas vērtību saglabāšanai rezervātos nepieciešama mērķtiecīga cilvēka darbība. 1995.g. TVR darbinieki izstrādāja “Teiču valsts rezervāta pārvaldes un apsaimniekošanas plānu”, kas bija pirmais VARAM apstiprinātais šāda veida dokuments Latvijā. Ar 1999.gadu sākām realizēt jaunu, pārstrādātu “Teiču rezervāta dabas aizsardzības plānu”, kas pilnībā atbilst LR likumdošanai vides pārvaldības un dabas aizsardzības jomās.
Teiču un Krustkalnu rezervātu galvenie apsaimniekošanas virzieni:
-biotehniskie pasākumi atsevišķu retu sugu vai biotopu saglabāšanai, piemēram, pļaušana un apauguma novākšana, lai nepieļautu rezervātu teritorijā esošās pļavu un lauču aizaugšanu, reto augu atradņu un pļavu biotopu izzušanu. Arī mākslīgo ligzdu uzstādīšana retām un aizsargājamām putnu sugām pieskaitāma pie šo pasākumu grupas.
-biotehniskie pasākumi ekosistēmu stabilitātes nodrošināšanai. Uz šo pasākumu grupu attiecas noteces samazināšana no purva un hidroloģisko sistēmu regulēšana.
-rezervātu robežu ierīcība un uzturēšana, meža stigu un ceļa joslu kopšana.
-apmeklētāju taku ierīkošana un uzturēšana kārtībā.
Visas rezervātos veicamās darbības, aizsardzības un izpētes pasākumi tiek reglamentēti ar LR normatīvajiem aktiem un rezervātu dabas aizsardzības plāniem.
Pētijumi
Ornitaloģija
Vecākās zināmās ziņas par Teiču purva putniem attiecas uz 1933.-1934. gadiem (Vilks 1936; 1943). Šajos darbos atzīmēts dzelteno tārtiņu un purva tilbīšu lielais skaits Teičos, taču plašāki materiāli nav doti. Jādomā, ka K.Vilka novērojumi šeit bijuši īslaicīgi un atsevišķās nelielās purva daļās. Tā, piemēram, atzīmēts, ka 1933.g. no Olgas purva netālu esošajā Teiču purvā dzeltenie tārtiņi sastapti diezgan lielā skaitā (Vilks, 1936), to atkārtojot un pieminot Barkavas apkārtni arī citur (Vilks, 1943). Par purva tilbīti K.Vilks (1943) raksta, ka lielākā skaitā atradis kā ligzdotāju tikai Teiču purvā. Diemžēl pilnīgāki šo vērtīgo ekspedīciju apraksti nav zināmi; maz ticami, taču apskates vērti būtu attiecīgie K.Vilka pieraksti, ja tādi būtu saglabājušies.
E. Tauriņš (1961) savā sūnu purvu ornitofaunas apskatā Teiču purvu pieminējis vairākkārt, pieminot to purvu skaitā, kas pēdējā desmitgadē (50-tie) apmeklēti regulāri; taču konkrētas ziņas sniedzis tikai par dzelteno tārtiņu (15 pāri 1954.g. – tā laika lielākā atradne Latvijā) un lietuvaini (sniedzis nepārbaudītas ziņas, ka esot atsācis ligzdot 50.g. beigās). Tikpat svarīgas varētu būt arī nesniegtās ziņas – tā piemēram, nepieminētās kaijas un daži retie tārtiņveidīgie putni (vismaz ziņas par sudrabkaijām šajā darbā analizētas detāli – tas liecina par šīs un citu kaiju nekonstatēšanu Teičos). Kā liecina vēlākas publikācijas (Bergmanis, Avotiņš, 1990), izpētes ekspedīcijas notikušas 1953.g. 17.-18. jūnijā (E.Tauriņš, G.Lejiņš) un 1954.g. 6.-7. jūnijā (ar igauņu ornitologa E.Kumari līdzdalību). Šo ekspedīciju novērojumi izmantoti un pieminēti arī vēlākos laikos (piemēram, ??????, 1983). No ekspedīcijām vēl pieejams īss E.Tauriņa ziņu kopsavilkums rokrakstā (atsaucas uz 1954.g., bet tikai G.Lejiņa un E.Tauriņa pieminēšana liek domāt par 1953.g.), kurā atšifrējamas dažas apsekotās vietas (Mindaugas, Vērtēža, Tolkājas, Liepsalas, Lisiņas un Murmastienes ez. apkārtne) un interesantākie novērojumi. Ja visas šīs ziņas apkopo, tad konstatētas sekojošas sugas: melnkakla gārgale (2 pāri), krīklis, meža pīle, purva piekūns, lielais piekūns, baltirbe, rubenis, mednis, dzērve, kuitala, dzeltenais tārtiņš, purva tilbīte, lielā čakste, lukstu čakstīte, ezeru ķauķis. Potenciāli, plašāki materiāli būtu iegūstami no iespējami saglabātiem E. Tauriņa, un varbūt pat E. Kumari lauku pierakstiem.
Ar 70.g. sākumu novērojumus purvā uzsācis J.Stalidzāns, visintensīvāk ziņas iegūstot 70/80.g. mijā un 80.g. sākumā. Vairums informācijas apkopota tā arī nepublicētā manuskriptā (??????????, 1985), kurā dots gan ornitofaunas novērtējums pa sugām, gan sniegtas arī dažas ziņas par 60.g. Nenoliedzami gan, ka jau ilgi pirms tam J.Stalidzāna novērojumi kalpojuši par ierosmi daudzām ar ZA Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas atbalstu organizētām citu ornitologu ekskursijām Teiču purvā.
Tā, piemēram, 1977.gadā ekskursiju Teiču purvā veikuši J. Vīksne un J. Stalidzāns, apmeklējot arī Vaboles ez. kaiju koloniju; 1980.g. - J.Baumanis, J.Priednieks, A.Liepa; 1981.g. – J. Lipsbergs, J.Kazubiernis, M.Janaus, A.Petriņš, J.Priednieks, A.Strazds; 1982.g. – J.Stalidzāns, U.Bergmanis. Šo ekskursiju materiāli pieminēti vairākās publikācijās (????????, 1982, ??????, 1983, Lipsbergs, Stalidzāns, Krams, 1981, Strazds, 1986, Priednieks, Strazds u.c., 1989, Bergmanis, Avotiņš, 1990).
Kopš 1983.g., kad Teiču purvā, balstoties uz Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas ierosmi, nodibināts rezervāts, ornitoloģiskie pētījumi te notikuši regulāri. Tos veikuši g.k. rezervāta štata darbinieki. Iesākumā galvenā vērība pievērsta ornitofaunas inventarizācijai un atsevišķu sugu izpētes uzsākšanai.
Purva ornitofaunas izpēte 80-tajos g. visvairāk saistāma ar A.Eglīša vārdu. Publicētu ziņu šajā periodā gan ir maz (Eglītis, 1987a, arī populārzinātniskie darbi Eglītis, 1987b, ???????, 1989). Bagātīgāki materiāli atrodami Teiču valsts rezervāta atskaitēs par zinātnisko darbu (A.Eglītis, G.Pandars, atskaites par 1983.–86.g., U.Bergmanis, atskaite par 1983.g.), A. Eglīša diplomdarbā (1986), kā arī ligzdu kartiņu un reto sugu papildziņu materiālos Latvijas ornitoloģijas b-bas un LU Zooloģijas muzeja fondos. Balstoties uz precizētiem šiem materiāliem, kā arī autoru novērojumiem 80.g. otrajā pusē, 1990.g. publicēts rezervāta ornitofaunas apraksts (Bergmanis, Avotiņš, 1990). Jāpiemin arī caurceļojošo dzērvju rudens uzskaites Teiču apkārtnē šajā periodā (????????, ?????????, 1987), kas ļāva uzskatīt rezervātu par lielāko šo putnu rudens koncentrācijas vietu Latvijā.
80.g. pirmajā pusē U.Bergmanis uzsāka dienas plēsīgo putnu izpēti TVR un apkārtnē. Parauglaukumā, kas ietver rezervāta Z daļu un tā apkārtni, dienas plēsīgo putnu uzskaite veikta kopš 1985.g. (platība - 80 km2, turpmākajos gados – 111km2), apkopotas ziņas arī par melno stārķi. Iegūtie materiāli izmantoti daudzās publikācijās (Petriņš, Bergmanis, 1986, Bergmanis, Avotiņš, 1990, Bergmanis u.c., 1990, Bergmanis, Petriņš, Strazds, 1990, Bergmanis, 1996, Strazds, Bergmanis, Petriņš, 1996 u.c.). 90. gados īpaša uzmanība pievērsta retajam un apdraudētajam mazajam ērglim, uz jau esošā uzskaišu parauglaukuma bāzes izveidojot lielāku, kas aptver visu TVR ar bijušo aizsargjoslu. Šīs sugas pētījumi ietvēruši ne tikai detālas uzskaites un ligzdošanas bioloģijas izpēti, bet arī migrāciju pētījumus ar satelīttelemetrijas palīdzību, barošanās ekoloģijas un uzvedības pētījumus ar lokālās telemetrijas palīdzību. Īpaši jāpiemin arī reto ērgļu sugu ligzdvietu kontrole un dabas aizsardzības un izpētes darbs Lubānas ezera reģionā (Bergmanis u.c., 1990, Bergmanis u.c. 1996, Petriņš, Strazds, Bergmanis, 1996; u.c.).
Pēc Teiču purva ornitofaunas inventarizācijas pabeigšanas tika uzsākts purvam specifisko sugu ligzdojošo putnu monitorings. Tas veikts kopš 1988.g., katru gadu maršrutos apsekojot lielāko daļu purva un visas svarīgākās putnu ligzdošanas vietas, uzskaitot nezvirbuļveidīgo putnu (g.k. tārtiņveidīgo) teritorijas. Daļa rezultātu publicēti (Avotins, 1993) un pieejami arī TVR atskaitēs par zinātnisko darbu. Balstoties uz uzskaišu materiāliem, publicētas arī ziņas par dažu purva sugu ligzdošanu (Avotiņš, 1991., Vāverins, Avotins, 1993., Vāverins, Avotins, 1996., Avotiņš, 1996.)
80-gadu otrajā pusē A.Avotiņš uzsāka nakts plēsīgo putnu izpēti rezervātā un apkārtnē. Kopš 1988.g. tiek veikta uzskaite parauglaukumā 52 km2 platībā (Avotins, Kemlers, 1993, Avotiņš, iespiešanā b), kopš 1990.g. īpaša vērība pievērsta meža pūces ligzdošanas bioloģijas un ekoloģijas izpētei (Avotins, 1996.).
G.Vāveriņš 90.g. veic caurceļojošo dzērvju un zosu rudens uzskaites, kā arī veicis dzērvju ligzdošanas biotopu analīzi, novērtējis ligzdošanas blīvumus šai sugai (Vaverins, Avotins, 1993, Vaverins, 1995, Vāveriņš, 1999.). Veiktas arī medņu un rubeņu gaiļu uzskaites riestos, rezultāti atrodami TVR atskaitēs par zinātnisko darbu (1992–1998).
Putnu faunas raksturojums, svarīgākie pētījumu rezultāti:
Krustkalnu rezervātā uz 1999.g. sākumu konstatētas 131 putnu sugas, no tām kā ligzdotājas 103 sugas, vel 16, iespējamas ligzdotājas, bet 12 konstatētas tikai barojoties, caurceļošanas laikā vai ziemā. Konstatētas 10 sugas, kas iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā, un 17 sugas, kuras dažādā mērā apdraudētas Eiropā (SPEC kategorija 1 – 3). Salīdzinot putnu faunas daudzveidību 1997.g. ar 80. sākumu, jāatzīst, ka tā ir samazinājusies – izzudušas daudzas ar kultūrainavu saistītas sugas. Savukārt, rezervāta mežaudzes ir samērā jaunas un tādēļ tajās maz reto sugu. Latvijas mērogā nozīmīgākie atradumi 1997.gadā bija samērā lielā trīspirkstu dzeņa populācija, vairāki pāri beltmugurdzeņu un lielais mežirbju skaits
Krustkalnu rezervātā konstatēta visai bagāta pūču fauna – kā ligzdotājas meža pūce, urālpūce, bikšainais apogs, ausainā pūce, apodziņš; reti kurā mežā visas šīs sugas sastopamas kopā. Rezervāta apkārtnes kultūrainavā konstatēts Latvijas apstākļiem ievērojams meža pūces skaits – 50 – 60 teritorijas/100 km2, arī pašā rezervātā (meža masīvs) tas ir liels – ap 40 teritorijas/100 km2
Veģetācija
Teiču flora
Austrumlatvijā sēklaugu, paparžaugu un sūnu floras pētījumi sākušies jau XIX gadsimtā, ziņas par floru publicētas te dzīvojušo vācu izcelsmes zinātnieku pārskatos (Wiedemann, Weber, 1852; Lehmann, 1895; Rapp, 1895).
Līdz rezervāta nodibināšanai šajā apvidū ekspedīcijās floru pētījuši un vākuši herbāriju M.Galeniece(Liniņa) (no 1923.g.), K.Starcs (1937.g.), A.Rasiņš (no 1954.g.), L.Tabaka, K.Birkmane, (no 1955.g.), Z.Eglīte (no 1965.g.), G.Ābele (no 1970.g.), A.Āboliņa (no 1972.g), A.Piterāns (no 1974.g.) J.Strazdiņš, I.Fatare, V.Baroniņa un citi.
Pirmā floras inventarizācija Teiču rezervātā tika veikta 1983.g.13.-23.jūlijā, konstatētas 156 augu sugas, t.sk. noteikti 14 ķērpji, 18 sūnas, 3 paparžaugi, 104 sēklaugi. Rezultāti apkopoti LVU Bioloģijas fakultātes I etapa atskaitē (I.Miķelsone, I.Tropa, 1983).
1983.un 1984.gada vasarā un rudenī apsekota Siksalas, Islienas, Tolkajas, Vaboles, Liepsalas, Pieslaista, Mindaugu ezeru apkārtne, un floras saraksts papildināts līdz 201 sugai, t.sk. 14 ķērpji, 37 sūnas, 9 paparžaugi, 141 sēklaugi. Rezultāti apkopoti Teiču valsts rezervāta atskaitē par 1984.gadu (Bergmane, 1985).
1985.gadā apsekota Siksalas, Sildu, Kurtavas, Vaboles, Šūmānu ezera apkārtne. Sugu saraksts papildināts līdz 270 sugām, t.sk. 34 ķērpji, 37 sūnas, 8 paparžaugi, 191 sēklaugi. Rezultāti apkopoti Teiču valsts rezervāta atskaitē par 1985.gadu (Bergmane, 1986).
1986.gadā apsekots purvs un ezeru apkārtne. Briofloru sākas pētīt Latvijas zinātniski-pētnieciskā Mežsaimniecības problēmu institūta Mežkopības un meža meliorācijas laboratorija. Sugu saraksts papildināts līdz 360 sugām, t.sk. 34 ķērpji, 63 sūnas, 13 paparžaugi, 250 sēklaugi. Rezultāti apkopoti Teiču valsts rezervāta atskaitē par 1986.gadu (Bergmane, 1987).
1986.-1989.gadā floru inventarizējusi I.Rēriha, sagatavojot Teiču rezervāta vaskulāro augu sugu sarakstu, kurā pavisam ir 646 sugas (Rēriha, Bambe, 1990).
1988.g.jūlijā un septembrī ZA Bioloģijas institūta hidrobioloģijas laboratorija veica algoloģiskos pētījumus ūdenstilpēs. Islienas ezerā kostatētas 29, Siksalas ezerā- 8, Kurtavas zerā - 16 un Vertēža ezerā – 18 aļģu sugas. Rezultāti apkopoti līgumdarba atskaitē (Druvietis, 1989).
1987.gadā sākta rezervāta sēklaugu, paparžaugu un sūnu floras kartēšana 809 kvadrātos (500x500m). Darbs turpināts līdz 1996.gadam, izveidojot 800 sugu izplatības kartotēku (Bambe, 1989,1992). Pašlaik aktuāla ir šīs informācijas datorizācija un piesaiste ģeogrāfiskajai informācijas sistēmai.
Pēdējos gados, veicot aizsargājamo sugu atradņu kontroli, papildināts un precizēts sugu saraksts. Pašlaik Teiču rezervātā ir ziņas par 674 vaskulāro augu sugām (tajā skaitā aizsargājamas – 36: 3 1.kategorijas sugas: ūdeņu grīslis Carex aquatilis, gaišdzeltenā pūslene Utricularia ochroleuca, pļavas linlape Thesium ebracteatum, 7 2.kategorijas sugas, 13 3.kategorijas sugas, 15 4.kategorijas sugas), un 212 sūnu sugām (tajā skaitā aizsargājamas – 32: viena 0.kategorijas suga – mīkstais sfagns Sphagnum molle, 5 1.kategorijas sugas: klints andreja Andraea rupestris, apaļlapu dumbrene Calliegon trifarium, trīsrindu mēzija Meesia triquetra, vilnainā sarmenīte Racomitrium lanuginosum, palienes lāpstīte Scapania irrigua, pavisam 14 2.kategorijas sugas, 7 3.kategorijas sugas, 4 4.kategorijas sugas).
Teiču veģetācija
Par Teiču purva veģetācijas veidošanos pirmās ir M.Galenieces publicētās ziņas (Galeniece, 1935).
1987.gadā tika ierīkoti pastāvīgie parauglaukumi veģetācijas struktūras un dinamikas pētījumiem. Rezultāti apkopoti līgumdarbu atskaitēs (Zālītis, Āboliņa, Bambe, 1989, 1992). Meža un purva pārejas zonā pētītas šo fitocenožu attiecības (Bambe, 1987, 1989, 1991, 1994).
Lai pētītu purva veģetācijas dinamiku, 1990. un 1995.gadā tika aprakstīti 6 pastāvīgie veģetācijas parauglaukumi (Bambe, 1998). 1997.gada oktobrī Teiču rezervātā notika seminārs “Purvu veģetācijas klasifikācija, kartēšana un aizsardzība” (Anon, 1998).
1997.gadā sākta veģetācijas izmaiņu pētīšana Eiduku purva degumā.
1998.gadā sākta veģetācijas izpēte Teiču purvam piegulošajos mežos. Pavisam aprakstīti 69 parauglaukumi. Konstatēts, ka biežāk pārstāvētas 5 meža augu sabiedrības (Kreile, 1999).
Entomoloģija
Līdz Teiču rezervāta nodibināšanai Teiču purvā un tam piegulošajās teritorijās entomoloģiskajiem pētījumiem bijis epizodisks un gadījuma raksturs. Lai gan organizētas vairākas ekspedīcijas Austrumlatvijas kukaiņu faunas izpētei, daļēji ietverot arī Teiču purvu, tā ezerus un puvam piegulošos biotopus, Teiču teritorijā pieminētais sugu skaits publikācijās ir neliels. Ir atsevišķi lapgraužu vākumi 1954.- 64.gados (Pūtele, 1960; Pūtele, 1965; Pūtele, 1968; Šmits, 1962); daži ūdensblakšu un laupītājmušu sugu konstatējumi 1960.g. (Spuris, 1962; Spuris, 1973). Pamatīgāki ir Teiču purva ezeru litorālās zonas kolembolu faunas un ezeru spāru, maksteņu pētījumi 1957.- 65.gados (Grīnbergs, 1991; Spuris, 1963; Spuris, 1964; Spuris, 1967). Atsevišķās publikācijās pieminēti dažu tauriņu sugu vākumi 70.- 80. gados, kas veikti Teiču purvā un tam blakus atrodošos biotopos (Šulcs, Šulcs, 1978; Šulcs, Šulcs, 1981; Savenkovs, 1984), zirnekļu vākumi 1979.- 80.gados (Šternbergs, 1985; Šternbergs, 1990), pangodiņu vākumi 1973.- 75.gados (Spuņģis, 1977) un 1972.- 77.gadu antofilo vaboļu vākumi (Rūtenberga, 1980).
Līdz ar Teiču rezervāta nodibināšanos radās iespēja un objektīva vajadzība sākt regulārus bezmugurkaulnieku, to skaitā - entomofaunas pētījumus un kukaiņu sugu uzskaites Teiču purvā un pārējos rezervāta biotopos. No 1985. līdz 1989. gadam likti pamati Teiču rezervāta lieltauriņu (Macrolepidoptera) monitoringam (Akmentiņš, 1991; Savenkovs, 1991); 1987.- 91.gados sākts purva zemsedzes entomofaunas (pārsvarā Diptera -Nematocera& Brachycera) monitorings, kuru iecerēts atkārtot ik pēc 10 gadiem (Spuņģis, Zilspārne, Karps, atsk. - 1991.,92.,93.; Savenkovs, 1990; Karps, 1995; Teiči reserve, in print); notikuši arī bišu faunas pētījumi 1988.gadā (Poikāns, 1990,). 1991- 1993.g. veikti sīktauriņu (Microlepidoptera) pētījumi un sugu uzskaites rezervātā (Savenkovs, 1994; Teiči reserve, in print); zinātniskās publikācijās pieminēti daži vaboļu vākumi Teiču purvā 1992-1993.g. (Barševskis, Savenkovs, 1992; Barševskis, 1993; Teļnovs, 1996; Barševskis, 1997) un jātnieciņu faunas pētījumi (Piterāns, 1996; Teiči reserve, in print).
Teiču ūdenstilpju bezmugurkaulnieku faunas izpēte sākusies ar Sildu ezera zooplanktona un zivju parazītu faunas pētījumiem no 1986. līdz 1988. gadam (Vismanis, Volkova, Eglīte, 1988), šos bezmugurkaulnieku pētījumus Teiču ūdenstilpēs turpinājusi un izvērsusi Bioloģijas institūta Hidrobioloģijas laboratorija (līgumdarbi- Cimdiņš, Andrušaitis, Druvietis u.c- 1989, 1996, 1997); pastāv vairāku gadu purva ūdenstilpju zoobentosa pētījumi (Čeiko, 1993); zirnekļu faunas 91.-93.g. pētījumi (Šternbergs ,1993; Šternbergs, 1994; Teiči reserve, in print). Iesniegts 5.-12. sept. 1993. gada ekspedīcijas laikā purvā konstatēto spāru un adefāgo ūdensvaboļu sugu saraksts, kuru izstrādājuši Kopenhāgenas Universitātes Zooloģijas muzeja zinātnieki no Dānijas (Holmens, 1993); pētīti priedes dendrofāgie kukaiņi purvā (Ozols, Bičevskis, 1987); 13.07.-29.08.95. purvā un blakus atrodošos biotopos - mežā ar Mērikes ķeramtraukiem vāktas vaboles, kuru sugu saraksts tiks publicēts (Teiči reserve, in print). Publikācijās pieminēti atsevišķu, retu tauriņu sugu novērojumi Teiču rezervātā (Šulcs A., Šulcs I., 1987; Šulcs I., 1992). Veikti papildus pētījumi informācijas papildināšanai par rezervāta spāru un sienāžu faunu (J.&H. Matthes, in print).
Pastāv ikgadējs (no 1985.g) rezervāta lieltauriņu monitorings (Akmentiņš, in print) un mežu sanitārā stāvokļa pētījumi no entomopatoloģiskā viedokļa (Akmentiņš, 1996; 1997). Izstrādāta Brēma institūta (Vācija) kompleksā projekta daļa- Teiču purva zemsedzes entomofaunas sugu sastāvs un tā kvantitatīvie rādītāji (zinātniskā atskaite tiks iesniegta).
Entomologi, kuri veikuši pētījumus Teiču rezervātā sastādījuši un iesnieguši šajā teritorijā konstatēto kukaiņu un zirnekļu sugu sarakstu, kurš nav publicēts: jātnieciņi /Ichneumonidae/ (Piterāns, 1997); vaboles /Coleoptera/ (Barševskis, Savičs, Cinītis, 1996); sīktauriņi /Microlepidoptera/ (Savenkovs, 1997); lieltauriņi /Macrolepidoptera/ (Akmentiņš, 1998); zirnekļi /Aranei/ (Šternbergs, 1994).
Teiču bezmugurkaulnieku fauna pieminēta populārzinātniskā literatūrā (Eglītis, 1987; Teiču rezervāts, 1989; Vimba, 1998).
Teiču rezervāta lielāko daļu (gandrīz
15000ha) aizņem sūnu purvs, ar tam raksturīgu savdabīgu augu
un dzīvnieku
valsti, kā arī mikroklimatu un mikroreljefu. Teiču rezervātā nelielās platībās
galvenokārt ezeru krastos sastopami arī pārejas un zāļu purvi. Pārejas purvam
raksturīgās sugas ir purva rūgtdile, purva vārnkāja, dažādas orhideju sugas,
vilku kārkls. Zemais jeb zāļu purvs ir izveidojies Vaboles ezera apkārtnē,
Islienas ezera krastā, kā arī Šūmāna ezerā.
un dzīvnieku
valsti, kā arī mikroklimatu un mikroreljefu. Teiču rezervātā nelielās platībās
galvenokārt ezeru krastos sastopami arī pārejas un zāļu purvi. Pārejas purvam
raksturīgās sugas ir purva rūgtdile, purva vārnkāja, dažādas orhideju sugas,
vilku kārkls. Zemais jeb zāļu purvs ir izveidojies Vaboles ezera apkārtnē,
Islienas ezera krastā, kā arī Šūmāna ezerā.
Šeit dominējošie augi ir pūkaugļu
grīslis, trejlapu puplaksis, purva rūgtdille, purva vārnkāja. Sūnu purvā augi
ir piemērojušies oligotrofiem apstākļiem. Sūnu purvi var būt klaji vai arī
apauguši ar retām priedēm un bērziem. Klajie purvi ir ciņaini, ar vai bez
lāmām. Uz ciņiem dominējošās sugas ir sila virsis, makstainā spilve, brūnais
sfagns, Magelāna sfagns, iesarkanais sfagns. Lāmās dominē purva šeihcērija,
dūkstu grīslis, parastais baltmeldrs, garsmailes sfagns. Otrajā gadījumā
galvenās sugas ir purva vaivariņš, zilene, ārkausa kasandra, Magelāna sfagni,
šaurlapu sfagni.
Purvu ietver dabiska mežu josla (pārsvarā vecas un pārmitras mežaudzes). Šāds cilvēku nepārveidots un no tā darbībām pasargāts mitro biotopu komplekss ir unikāla dzīves vide vairākām retām un apdraudētām augu un putnu, kā arī reliktām tauriņu sugām.
Purvā iestiepjas vairāki gari vaļņveida pacēlumi, kuri veido salas un pussalas Teiču purvā- Rāksalu, Siksalu, Apšusalu u.c.
Purvu ietver dabiska mežu josla (pārsvarā vecas un pārmitras mežaudzes). Šāds cilvēku nepārveidots un no tā darbībām pasargāts mitro biotopu komplekss ir unikāla dzīves vide vairākām retām un apdraudētām augu un putnu, kā arī reliktām tauriņu sugām.
Purvā iestiepjas vairāki gari vaļņveida pacēlumi, kuri veido salas un pussalas Teiču purvā- Rāksalu, Siksalu, Apšusalu u.c.
Biotopi
Purvi aizņem 14896ha jeb 77% no visas Teiču rezervāta platības.
Zāļu purvi barojas no gruntsūdeņiem. Teiču rezervātā tie veidojušies divējādi- aizaugot ezeriem vai pārpurvojoties sauszemei. Dominējošās augu sugas ir pūkaugļu grīslis Carex lasiocarpa, trejlapu puplaksis Menyanthes trifoliata, purva rūgtdille Peucedanum palustre, purva vārnkāja Comarum palustre. Te ir visvairāk reto un aizsargājamo sugu- purva sūnene Hammarbya paludosa, Lēzeļa lipare Liparis loeselii, gaišdzeltenā pūslene Utricularia ochroleuca, kūdrāju grīslis Carex heleonastes, no sūnām- tumšā pinkaine Cinclidium stygium, parastā dižsirpe Scorpidium scorpioides, palienes lāpstīte Scapania irrigua. Tādas fitocenozes ir Šūmānu ezerā, Islienas ezera krastā.
Pārejas purvu barošanās ievērojama nozīme ir atmosfēras nokrišņiem, bet daļai sugu pieejami arī minerālvielām bagāti ūdeņi. Pārejas purvi veidojušies, aizaugot ezeriem, beznoteces ieplakās, sūnu purvu perifērijā. Atkarībā no dominējošās sūnu sugas Teiču rezervāta pārejas purvus var iedalīt 3 grupās: zāļu purviem radniecīgie ar struplapu sfagnu Sphagnum flexuosum, slapjiem sūnu purviem radniecīgie ar īssmailes sfagnu Sphagnum fallax un ciņainiem sūnu purviem radniecīgie ar šaurlapu sfagnu Sphagnum angustifolium. Ekoloģisko optimumu pārejas purvos sasniedz ārkausa kasandra Chamaedaphne calyculata un purva dzērvene Oxycoccus palustris. No retām sugām sastopams mellenāju kārkls Salix myrtilloides.
Sūnu purvos augi pielāgojušies izteikti oligotrofiem apstākļiem. Tie var būt apauguši ar priedi vai klaji, ar retām priedēm un bērziem. Pirmajā gadījumā dominē purva vaivariņš Ledum palustre, zilene Vaccinium uliginosum, ārkausa kasandra Chamaedaphne calyculata, no sūnām Magelāna sfagni Sphagnum magellanicum, šaurlapu sfagni Sphagnum angustifolium. Klajie purvi ir ciņaini, ar vai bez lāmām. Uz ciņiem dominējošās sugas ir sila virsis Calluna vulgaris, makstainā spilve Eriophorum vaginatum, brūnais sfagns Sphagnum fuscum, Magelāna sfagns Sphagnum magellanicum, iesarkanais sfagns Sphagnum rubellum. Lāmās dominē purva šeihcērija Scheuchzeria palustris, dūkstu grīslis Carex limosa, parastais baltmeldrs Rhynchospora alba, garsmailes sfagns Sphagnum cuspidatum.
Meži Teiču rezervātā aizņem 20% no visas platības. Tie aizņem platības gar purva malām, atsevišķās saliņās un ap ezeriem.
Lielāko platību aizņem meži kūdras augsnēs. Slapjās kūdras augsnēs (purvājā un niedrājā) valdošās koku sugas ir priede Pinus sylvestris un purva bērzs Betula pubescens, lakstaugu-sīkkrūmu stāvā dominē purva vaivariņš Ledum palustre, brūklene Vaccinium vitis-idaea, mellene Vaccinium myrtillus, ārkausa kasandra Chamaedaphne calyculata, makstainā spilve Eriophorum vaginatum. Nosusinātās kūdras augsnēs (šaurlapju kūdrenī) valdošā koku suga ir parastā egle Picea abies, krūmu stāvu veido trauslais krūklis Frangula alnus, parastais pīlādzis Sorbus aucuparia. Biežāk sastopamās lakstaugu sugas ir meža zaķskābene Oxalis acetosella, dzeloņainā ozolpaparde Dryopteris carthusiana, klinšu kaulene Rubus saxatilis, pļavas bitene Geum rivale.
Rietumu malā ir sausieņu mežu masīvs, tā saucamais Kurtavas sils, šeit pārsvarā ir damaksnis, lāns un mētrājs. Masīva ziemeļu daļā gar iztaisnoto Islienas upi ir vecas meliorācijas sistēmas, kur izveidojušies samērā labi priežu, kā arī bērzu audžu masīvi. Sausieņu mežu valdošās koku sugas ir priede un egle. Lakstaugu stāvu veido klinšu kaulene, meža sprigane Impatiens noli-tangere, meža zaķskābene. Mežos bagātākās augsnēs (gāršā, vērī, platlapju ārenī) koku stāvu veido egle, parastā apse Populus tremula, parastais osis Fraxinus excelsior. Krūmu stāvā aug meža sausserdis Lonicera xylosteum, parastā lazda Corylus avellana, bet lakstaugu stāvā - dzeltenā zeltnātrīte Galeobdolon luteum, zilā vizbulīte Hepatica nobilis, podagras gārsa Aegopodium podagraria, dziedniecības lakacis Pulmonaria officinalis.
Ūdeņi aizņem 2% no rezervāta teritorijas. Ezeru veģetācija atkarīga no to aizaugšanas pakāpes. Krastos aug niedres Phragmites australis, cirvenes Alisma plantago aquatica, ūdenī - dažādu sugu glīvenes Potamogeton, ūdenītes Callitriche, ūdensrozes Nymphaea, dzeltenās lēpes Nuphar lutea, bultenes Sagittaria sagittifolia, elodejas Elodea canadensis.
Pļavas aizņem 1% no kopējās Teiču rezervāta teritorijas. Tās saglabājušās galvenokārt meža ielokos, purva lielajās salās un pussalās, pārsvarā minerālaugsnēs ar atsevišķām kūdrainām ieplakām. Teiču rezervāta pļavas ir samērā līdzīgas pēc augu sugu sastāva un to sabiedrībām. Aizaugošajās pļavās dominē ciņusmilga Deschampsia caespitosa vai pļavas lapsaste Alopecurus pratensis, mitrākajās vietās ir augsto grīšļu Carex caespitosa, Carex acutiformis un purva vārnkāju Comarum palustre sabiedrības. Sausākās vietās sastopamas smaržzāles-parastās smilgas sabiedrības Anthoxantho-Agrostietum tenuis. Pļavās konstatētas 6 aizsargājamas augu sugas: Baltijas dzegužpirkstīte Dactylorhiza baltica, Fuksa dzegužpirkstīte Dactylorhiza fuchsii, stāvlapu dzegužpirkstīte Dactylorhiza incarnata, plankumainā dzegužpirkstīte Dactylorhiza maculata, odu gimnadēnija Gymnadenia conopsea, jumstiņu gladiola Gladiolus imbricatus.
Fauna
Zīdītājdzīvnieku fauna
Šeit sastopama 41 zīdītājdzīvnieku suga, kas ir apmēram 70% no Latvijas faunas.
No Eiropā apdraudētajām zīdītājdzīvnieku sugām šeit sastopams bebrs Castor fiber, lūsis Lunx lynx, vilks Canis lupus, brūnais lācis Ursus arctos un ūdrs Lutra lutra.
Ornitofauna
No Eiropā apdraudētajām putnu sugām kā ligzdotājas vai iespējamas ligzdotājas konstatētas 38 sugas, tai skaitā melnkakla gārgale Gavia arctica (2-3 pāri), melnais stārķis Ciconia nigra (daži pāri), čūskērglis Circaetus gallicus ( iespējams 1 pāris), pļavas lija Circus pygargus (0-3 pāri), mazais ērglis Aquila pomarina (daži pāri), klinšu ērglis Aquila chrysaetos (1 ligzdojošs pāris), purva piekūns Falco columbarius (līdz 5 pāri), lielais piekūns Falco peregrinus (iespējams 1 ligzdojošs pāris), baltirbe Lagopus lagopus (iespējams, daži pāri), rubenis Tetrao tetrix (vairāk par simts pāriem ), mednis Tetrao urogallus (vismaz 3 riesti, pavisam apmēram 30 tēviņi), pelēkā dzērve Grus grus (līdz 35 pāriem), dzeltenais tārtiņš Pluvialis apricaria (40-100 pāri), melnā puskuitala Limosa limosa (8-16 pāri), lietuvainis Numenius phaeopus (3-21 pāris), kuitala Numenius arquata (apmēram 10 pāri), purva tilbīte Tringa glareola (ap 100 pāriem), gugatnis Philomachus pygnax (5-20 pāri), apodziņš Glaudicium passerinum, bikšainais apogs Aegolius funereus, urālpūce Strix uralensis, vakarlēpis Caprimulgus europaeus, baltmugurdzenis Dendrocopus leucotos, trīspirkstu dzenis Piciodes trydactilus, melnā dzilna Dryocopus martius. Vairākām putnu sugām- kā dzeltenajam tārtiņam, pelēkajai dzērvei, purva tilbītei, melnkakla gārgalei un lietuvainim šeit ir vienas no lielākajām ligzdotāju atradnēm Latvijā. Īpaša nozīme Teiču purvam un tā apkārtnei ir kā caurceļojošo zosu un dzērvju atpūtas un barošanās vietai- rudens migrāciju periodā vienlaicīgi konstatētas līdz 1200 dzērves, vismaz 4000 baltvaigu zosis Anser albifrons un 4000 sējas zosis Anser fabalis.
Bezmugurkaulnieku fauna
Bezmugurkaulnieku grupā konstatētas 2870 sugas. Visvairāk pētīti ir kukaiņi Insecta: uzskaitītas 16 kolembolu Collembola, 23 spāru Odonata, 30 blakšu Heteroptera, 273 divspārņu Diptera, 162 plēvspārņu Hymenoptera, 488 vaboļu Coleoptera, 18 maksteņu Trichoptera, 743 sīktauriņu un 602 lieltauriņu Lepidoptera sugas (pavisam uzskaitītas 2388 kukaiņu sugas). Analizēti zirnekļi Aranei (208 sugas). Pārējās posmkāju grupas speciāli nav pētītas un konstatētas tikai atsevišķas sugas.
52 vienšūņu, 37 plakano tārpu , 124 veltenisko tārpu, 1 dzelkņgalvju, 39 vēžveidīgo, 6 molusku un 15 posmtārpu sugas konstatētas ezeru ūdeņu un tajos dzīvojošo zivju parazītu faunā.
Īpaši monitoringa pētījumi tiek veikti tauriņu faunā - konstatēts salīdzinoši daudz - 34 (no tām 26 sugas ir glaciālrelikti) tipisko purva sugu. Rezervāta teritorijā novērotas 27 Latvijas aizsargājamo kukaiņu sarakstā iekļautās sugas, no kurām 13 ir tauriņu sugas:
1.kategorija- lielais purvraibenis;
2.kategorija- purvāju skrejvabole, spožā skrejvabole, vītolu slaidkoksngrauzis, blāvā briežvabole, zilā eļļasvabole, Ziemeļu jātnieciņš, sīkā krāšņspāre, čemurziežu dižtauriņš, kārklu zaigraibenis, apšu zaigraibenis;
3.kategorija- milzu trauslkājods, dižais habroniks, lielais metopijs, brūnā plankumspāre, zileņu vērpējsprīžmetis, krūkļu gartaustkode;
4.kategorija- komposta degunradžvabole, melnais jātnieciņš, Šrenka kamene, ugunsspāre, pelēkais pāvacis, rudais pāvacis, apšu raibenis, sausseržu raibenis, nātru lācītis, ošu ordeņpūcīte.
Ģeoloģija
Pēdējā apledojuma Linkuvas aktivizācijas fāzes laikā teritoriju, kurā atrodas Teiču purvs, klāja Austrumlatvijas ledus lobs. Teiču purva teritorijā zem aktīvā ledus veidojās radiālās glaciostruktūru formas – flūtingi. Nošķelšanās un citās ledāja plaisās izgulsnējās fluvioglaciālais materiāls, vietām veidojot osu grēdas. Ledājam aprimstot, aktīvā un pasīvā ledus kontaktjoslā, deformējot flūtingus, veidojās riboto morēnu reljefs. Ledājam pakāpeniski kūstot, Austrumlatvijā veidojās ledāja kušanas ūdeņu baseini. Viens no lielākajiem bija Lubāna baseins. Šī baseina pastāvēšanas laikā, tagadējā Teiču purva teritorijā, saglabājās atsevišķi aprimuši ledus bloki.
Aptuveni pirms 12000 gadiem pēc pilnīgas ledāja izkušanas tagadējā Teiču rezervāta teritorijā atklājās ledāja un tā kušanas ūdeņu veidotais reljefs ar absolūtā augstuma atzīmēm no 96.0 līdz 122.1m. Leduslaikmeta beigu posmā sāka nostiprināties augu valsts. Pārmērīga mitruma apstākļos, kas saistīts ar niecīgo iztvaikošanu un reljefa pazeminājumos veidojās sekli ezeri, kuros nelielu līmeņa svārstību rezultātā veidojās sapropelim līdzīgi nogulumi.
Aptuveni pirms 10300gadiem, sākoties preboreālajam laikam, klimats kļuva nedaudz maigāks un tagadējā Teiču rezervāta teritorijā reljefa pazeminājumos sāka uzkrāties zemā tipa kūdra, kuru veido hipnu sūnas un grīšļi, retāk koki. Zemā tipa kūdras slāņa biezums ir vidēji 1m, bet ieplakā pie Islienas ezera pat 3m.
Aptuveni pirms 9000 gadiem, iestājoties nedaudz siltākam un sausākam boreālajam laikam, pazeminājās gruntsūdeņu līmenis un purva augu valsts barošanā lielāku nozīmi ieguva lietus ūdeņi. Eitrofās augu sugas pamazām nomainīja mezotrofās. Pārmitros apstākļos veidojās pārejas tipa kūdra. Purvam augot vertikāli, ūdens no centrālām daļām noplūda uz perifēriju, veicinot augšanu horizontālā virzienā, un zemāko (absolūtais augstums 100-104m) teritoriju pārpurvošanos. Sākās ezeru aizaugšana.
Aptuveni pirms 7400 gadiem, iestājoties siltam un mitram atlantiskā laika klimatam, purva centrālajā daļā jau bija uzkrājies 2- 3m biezs kūdras slānis. Šai periodā purva augu valsti baroja tikai atmosfēras nokrišņi. Veidojās purva oligotrofā augu valsts, kurai atmirstot radās augstā tipa kūdra, bet purva malās turpināja veidoties pārejas tipa kūdra. Subboreālajā laikā, aptuveni pirms 5100 gadiem, purvu fitocenozes sastāvēja galvenokārt no sfagniem un spilvēm, kas atmirstot veido magelānsfagnu kūdru. Vēl kūdrā sastopamas šeihcēriju un sīkkrūmu paliekas. Šajā laikā notika ļoti intensīva kūdras uzkrāšanās visā purva teritorijā.
Aptuveni pirms 3000 gadiem, kad klimats kļuva vēsāks un mitrāks, sākās subatlantiskais laiks. Šajā laikā galvenokārt uzkrājās fuskuma kūdra, kas veido kūdras iegulas augšējo daļu un sasniedz līdz 6m biezu slāni. Atkarībā no lokālā mikroreljefa veidojās specifiski augu grupējumi. Slīkšņu un ezeriņu mikroreljefa apstākļos veidojās līdz 0,5m biezi jauktās (kompleksās) kūdras slāņi (lēcas) no sūnām. Kompleksā kūdra (bez atsevišķām kūdras lēcām) veido arī iegulas augšējo daļu. Kūdras kupolu nogāzēs kompleksā kūdra pārklāj fuskuma vai magelānsfagnu kūdru. Tas norāda uz mikroreljefa izmaiņām visā purva teritorijā, kas saistīts ar purva augšanas un kūdras uzkrāšanās nevienmērīgumu. Purva daļās, kas periodiski applūdušas, plaši izplatītas šeihcērijas, kuru atliekas veido 0.2-0.5m biezas šeihcēriju - sfagnu kūdras lēcas magelānsfagnu un fuskuma kūdrā.
Subatlantiskajā laikā savienojās Teiču un Islienas purvi. Joslā starp abiem purviem aizauguši vai daļēji aizauguši Vaboles un Šūmānu ezeri. Šo ezeru aizaugšanu veicināja arī tas, ka tie atrodas tuvu purvu malai un tajos ieplūda minerālvielām bagāti ūdeņi. Sapropeli šajās vietās klāj pārejas sfagnu un šaurlapu sfagnu kūdra. (A.Lācis, L.Kalniņa, 1998.)
Rezervātu pārvaldība
Rezervātu dabas aizsardzības nodrošināšana
Teiču un Krustkalnu dabas rezervāti ir īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, kurās jāsaglabā esošās dabas vērtības un dabiskie procesi pēc iespējas netraucētā stāvoklī. Tāpēc rezervātos netiek pieļautas tādas darbības, kuras var kaut kādā veidā nelabvēlīgi ietekmēt to ekosistēmas. Lai to nodrošinātu, nepieciešama šo teritoriju kontrole un uzraudzība. Rezervātu teritoriju apmeklēšana un jebkādu dabas resursu izmantošana ir stingri ierobežota. To kontrolē vides inspektori, kuri ir atbildīgi par rezervātu dabas aizsardzību pret jebkādām nevēlamām ietekmēm. Inspektoru pienākumos ir nepieļaut šo aizsargājamo teritoriju nelikumīgu apmeklēšanu, ogošanu, zvejošanu un mežu ciršanu, jo šādas neatļautas darbības ne tikai tieši negatīvi ietekmē kādas dzīvnieku, putnu vai augu sugas, bet izraisa zemsedzes nomīdīšanu, piesārņošanu ar atkritumiem, kā arī purva un meža ugunsgrēku draudus.
Apsaimniekošana
Atsevišķu dabas vērtību saglabāšanai rezervātos nepieciešama mērķtiecīga cilvēka darbība. 1995.g. TVR darbinieki izstrādāja “Teiču valsts rezervāta pārvaldes un apsaimniekošanas plānu”, kas bija pirmais VARAM apstiprinātais šāda veida dokuments Latvijā. Ar 1999.gadu sākām realizēt jaunu, pārstrādātu “Teiču rezervāta dabas aizsardzības plānu”, kas pilnībā atbilst LR likumdošanai vides pārvaldības un dabas aizsardzības jomās.
Teiču un Krustkalnu rezervātu galvenie apsaimniekošanas virzieni:
-biotehniskie pasākumi atsevišķu retu sugu vai biotopu saglabāšanai, piemēram, pļaušana un apauguma novākšana, lai nepieļautu rezervātu teritorijā esošās pļavu un lauču aizaugšanu, reto augu atradņu un pļavu biotopu izzušanu. Arī mākslīgo ligzdu uzstādīšana retām un aizsargājamām putnu sugām pieskaitāma pie šo pasākumu grupas.
-biotehniskie pasākumi ekosistēmu stabilitātes nodrošināšanai. Uz šo pasākumu grupu attiecas noteces samazināšana no purva un hidroloģisko sistēmu regulēšana.
-rezervātu robežu ierīcība un uzturēšana, meža stigu un ceļa joslu kopšana.
-apmeklētāju taku ierīkošana un uzturēšana kārtībā.
Visas rezervātos veicamās darbības, aizsardzības un izpētes pasākumi tiek reglamentēti ar LR normatīvajiem aktiem un rezervātu dabas aizsardzības plāniem.
Pētijumi
Ornitaloģija
Vecākās zināmās ziņas par Teiču purva putniem attiecas uz 1933.-1934. gadiem (Vilks 1936; 1943). Šajos darbos atzīmēts dzelteno tārtiņu un purva tilbīšu lielais skaits Teičos, taču plašāki materiāli nav doti. Jādomā, ka K.Vilka novērojumi šeit bijuši īslaicīgi un atsevišķās nelielās purva daļās. Tā, piemēram, atzīmēts, ka 1933.g. no Olgas purva netālu esošajā Teiču purvā dzeltenie tārtiņi sastapti diezgan lielā skaitā (Vilks, 1936), to atkārtojot un pieminot Barkavas apkārtni arī citur (Vilks, 1943). Par purva tilbīti K.Vilks (1943) raksta, ka lielākā skaitā atradis kā ligzdotāju tikai Teiču purvā. Diemžēl pilnīgāki šo vērtīgo ekspedīciju apraksti nav zināmi; maz ticami, taču apskates vērti būtu attiecīgie K.Vilka pieraksti, ja tādi būtu saglabājušies.
E. Tauriņš (1961) savā sūnu purvu ornitofaunas apskatā Teiču purvu pieminējis vairākkārt, pieminot to purvu skaitā, kas pēdējā desmitgadē (50-tie) apmeklēti regulāri; taču konkrētas ziņas sniedzis tikai par dzelteno tārtiņu (15 pāri 1954.g. – tā laika lielākā atradne Latvijā) un lietuvaini (sniedzis nepārbaudītas ziņas, ka esot atsācis ligzdot 50.g. beigās). Tikpat svarīgas varētu būt arī nesniegtās ziņas – tā piemēram, nepieminētās kaijas un daži retie tārtiņveidīgie putni (vismaz ziņas par sudrabkaijām šajā darbā analizētas detāli – tas liecina par šīs un citu kaiju nekonstatēšanu Teičos). Kā liecina vēlākas publikācijas (Bergmanis, Avotiņš, 1990), izpētes ekspedīcijas notikušas 1953.g. 17.-18. jūnijā (E.Tauriņš, G.Lejiņš) un 1954.g. 6.-7. jūnijā (ar igauņu ornitologa E.Kumari līdzdalību). Šo ekspedīciju novērojumi izmantoti un pieminēti arī vēlākos laikos (piemēram, ??????, 1983). No ekspedīcijām vēl pieejams īss E.Tauriņa ziņu kopsavilkums rokrakstā (atsaucas uz 1954.g., bet tikai G.Lejiņa un E.Tauriņa pieminēšana liek domāt par 1953.g.), kurā atšifrējamas dažas apsekotās vietas (Mindaugas, Vērtēža, Tolkājas, Liepsalas, Lisiņas un Murmastienes ez. apkārtne) un interesantākie novērojumi. Ja visas šīs ziņas apkopo, tad konstatētas sekojošas sugas: melnkakla gārgale (2 pāri), krīklis, meža pīle, purva piekūns, lielais piekūns, baltirbe, rubenis, mednis, dzērve, kuitala, dzeltenais tārtiņš, purva tilbīte, lielā čakste, lukstu čakstīte, ezeru ķauķis. Potenciāli, plašāki materiāli būtu iegūstami no iespējami saglabātiem E. Tauriņa, un varbūt pat E. Kumari lauku pierakstiem.
Ar 70.g. sākumu novērojumus purvā uzsācis J.Stalidzāns, visintensīvāk ziņas iegūstot 70/80.g. mijā un 80.g. sākumā. Vairums informācijas apkopota tā arī nepublicētā manuskriptā (??????????, 1985), kurā dots gan ornitofaunas novērtējums pa sugām, gan sniegtas arī dažas ziņas par 60.g. Nenoliedzami gan, ka jau ilgi pirms tam J.Stalidzāna novērojumi kalpojuši par ierosmi daudzām ar ZA Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas atbalstu organizētām citu ornitologu ekskursijām Teiču purvā.
Tā, piemēram, 1977.gadā ekskursiju Teiču purvā veikuši J. Vīksne un J. Stalidzāns, apmeklējot arī Vaboles ez. kaiju koloniju; 1980.g. - J.Baumanis, J.Priednieks, A.Liepa; 1981.g. – J. Lipsbergs, J.Kazubiernis, M.Janaus, A.Petriņš, J.Priednieks, A.Strazds; 1982.g. – J.Stalidzāns, U.Bergmanis. Šo ekskursiju materiāli pieminēti vairākās publikācijās (????????, 1982, ??????, 1983, Lipsbergs, Stalidzāns, Krams, 1981, Strazds, 1986, Priednieks, Strazds u.c., 1989, Bergmanis, Avotiņš, 1990).
Kopš 1983.g., kad Teiču purvā, balstoties uz Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas ierosmi, nodibināts rezervāts, ornitoloģiskie pētījumi te notikuši regulāri. Tos veikuši g.k. rezervāta štata darbinieki. Iesākumā galvenā vērība pievērsta ornitofaunas inventarizācijai un atsevišķu sugu izpētes uzsākšanai.
Purva ornitofaunas izpēte 80-tajos g. visvairāk saistāma ar A.Eglīša vārdu. Publicētu ziņu šajā periodā gan ir maz (Eglītis, 1987a, arī populārzinātniskie darbi Eglītis, 1987b, ???????, 1989). Bagātīgāki materiāli atrodami Teiču valsts rezervāta atskaitēs par zinātnisko darbu (A.Eglītis, G.Pandars, atskaites par 1983.–86.g., U.Bergmanis, atskaite par 1983.g.), A. Eglīša diplomdarbā (1986), kā arī ligzdu kartiņu un reto sugu papildziņu materiālos Latvijas ornitoloģijas b-bas un LU Zooloģijas muzeja fondos. Balstoties uz precizētiem šiem materiāliem, kā arī autoru novērojumiem 80.g. otrajā pusē, 1990.g. publicēts rezervāta ornitofaunas apraksts (Bergmanis, Avotiņš, 1990). Jāpiemin arī caurceļojošo dzērvju rudens uzskaites Teiču apkārtnē šajā periodā (????????, ?????????, 1987), kas ļāva uzskatīt rezervātu par lielāko šo putnu rudens koncentrācijas vietu Latvijā.
80.g. pirmajā pusē U.Bergmanis uzsāka dienas plēsīgo putnu izpēti TVR un apkārtnē. Parauglaukumā, kas ietver rezervāta Z daļu un tā apkārtni, dienas plēsīgo putnu uzskaite veikta kopš 1985.g. (platība - 80 km2, turpmākajos gados – 111km2), apkopotas ziņas arī par melno stārķi. Iegūtie materiāli izmantoti daudzās publikācijās (Petriņš, Bergmanis, 1986, Bergmanis, Avotiņš, 1990, Bergmanis u.c., 1990, Bergmanis, Petriņš, Strazds, 1990, Bergmanis, 1996, Strazds, Bergmanis, Petriņš, 1996 u.c.). 90. gados īpaša uzmanība pievērsta retajam un apdraudētajam mazajam ērglim, uz jau esošā uzskaišu parauglaukuma bāzes izveidojot lielāku, kas aptver visu TVR ar bijušo aizsargjoslu. Šīs sugas pētījumi ietvēruši ne tikai detālas uzskaites un ligzdošanas bioloģijas izpēti, bet arī migrāciju pētījumus ar satelīttelemetrijas palīdzību, barošanās ekoloģijas un uzvedības pētījumus ar lokālās telemetrijas palīdzību. Īpaši jāpiemin arī reto ērgļu sugu ligzdvietu kontrole un dabas aizsardzības un izpētes darbs Lubānas ezera reģionā (Bergmanis u.c., 1990, Bergmanis u.c. 1996, Petriņš, Strazds, Bergmanis, 1996; u.c.).
Pēc Teiču purva ornitofaunas inventarizācijas pabeigšanas tika uzsākts purvam specifisko sugu ligzdojošo putnu monitorings. Tas veikts kopš 1988.g., katru gadu maršrutos apsekojot lielāko daļu purva un visas svarīgākās putnu ligzdošanas vietas, uzskaitot nezvirbuļveidīgo putnu (g.k. tārtiņveidīgo) teritorijas. Daļa rezultātu publicēti (Avotins, 1993) un pieejami arī TVR atskaitēs par zinātnisko darbu. Balstoties uz uzskaišu materiāliem, publicētas arī ziņas par dažu purva sugu ligzdošanu (Avotiņš, 1991., Vāverins, Avotins, 1993., Vāverins, Avotins, 1996., Avotiņš, 1996.)
80-gadu otrajā pusē A.Avotiņš uzsāka nakts plēsīgo putnu izpēti rezervātā un apkārtnē. Kopš 1988.g. tiek veikta uzskaite parauglaukumā 52 km2 platībā (Avotins, Kemlers, 1993, Avotiņš, iespiešanā b), kopš 1990.g. īpaša vērība pievērsta meža pūces ligzdošanas bioloģijas un ekoloģijas izpētei (Avotins, 1996.).
G.Vāveriņš 90.g. veic caurceļojošo dzērvju un zosu rudens uzskaites, kā arī veicis dzērvju ligzdošanas biotopu analīzi, novērtējis ligzdošanas blīvumus šai sugai (Vaverins, Avotins, 1993, Vaverins, 1995, Vāveriņš, 1999.). Veiktas arī medņu un rubeņu gaiļu uzskaites riestos, rezultāti atrodami TVR atskaitēs par zinātnisko darbu (1992–1998).
Putnu faunas raksturojums, svarīgākie pētījumu rezultāti:
Krustkalnu rezervātā uz 1999.g. sākumu konstatētas 131 putnu sugas, no tām kā ligzdotājas 103 sugas, vel 16, iespējamas ligzdotājas, bet 12 konstatētas tikai barojoties, caurceļošanas laikā vai ziemā. Konstatētas 10 sugas, kas iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā, un 17 sugas, kuras dažādā mērā apdraudētas Eiropā (SPEC kategorija 1 – 3). Salīdzinot putnu faunas daudzveidību 1997.g. ar 80. sākumu, jāatzīst, ka tā ir samazinājusies – izzudušas daudzas ar kultūrainavu saistītas sugas. Savukārt, rezervāta mežaudzes ir samērā jaunas un tādēļ tajās maz reto sugu. Latvijas mērogā nozīmīgākie atradumi 1997.gadā bija samērā lielā trīspirkstu dzeņa populācija, vairāki pāri beltmugurdzeņu un lielais mežirbju skaits
Krustkalnu rezervātā konstatēta visai bagāta pūču fauna – kā ligzdotājas meža pūce, urālpūce, bikšainais apogs, ausainā pūce, apodziņš; reti kurā mežā visas šīs sugas sastopamas kopā. Rezervāta apkārtnes kultūrainavā konstatēts Latvijas apstākļiem ievērojams meža pūces skaits – 50 – 60 teritorijas/100 km2, arī pašā rezervātā (meža masīvs) tas ir liels – ap 40 teritorijas/100 km2
Veģetācija
Teiču flora
Austrumlatvijā sēklaugu, paparžaugu un sūnu floras pētījumi sākušies jau XIX gadsimtā, ziņas par floru publicētas te dzīvojušo vācu izcelsmes zinātnieku pārskatos (Wiedemann, Weber, 1852; Lehmann, 1895; Rapp, 1895).
Līdz rezervāta nodibināšanai šajā apvidū ekspedīcijās floru pētījuši un vākuši herbāriju M.Galeniece(Liniņa) (no 1923.g.), K.Starcs (1937.g.), A.Rasiņš (no 1954.g.), L.Tabaka, K.Birkmane, (no 1955.g.), Z.Eglīte (no 1965.g.), G.Ābele (no 1970.g.), A.Āboliņa (no 1972.g), A.Piterāns (no 1974.g.) J.Strazdiņš, I.Fatare, V.Baroniņa un citi.
Pirmā floras inventarizācija Teiču rezervātā tika veikta 1983.g.13.-23.jūlijā, konstatētas 156 augu sugas, t.sk. noteikti 14 ķērpji, 18 sūnas, 3 paparžaugi, 104 sēklaugi. Rezultāti apkopoti LVU Bioloģijas fakultātes I etapa atskaitē (I.Miķelsone, I.Tropa, 1983).
1983.un 1984.gada vasarā un rudenī apsekota Siksalas, Islienas, Tolkajas, Vaboles, Liepsalas, Pieslaista, Mindaugu ezeru apkārtne, un floras saraksts papildināts līdz 201 sugai, t.sk. 14 ķērpji, 37 sūnas, 9 paparžaugi, 141 sēklaugi. Rezultāti apkopoti Teiču valsts rezervāta atskaitē par 1984.gadu (Bergmane, 1985).
1985.gadā apsekota Siksalas, Sildu, Kurtavas, Vaboles, Šūmānu ezera apkārtne. Sugu saraksts papildināts līdz 270 sugām, t.sk. 34 ķērpji, 37 sūnas, 8 paparžaugi, 191 sēklaugi. Rezultāti apkopoti Teiču valsts rezervāta atskaitē par 1985.gadu (Bergmane, 1986).
1986.gadā apsekots purvs un ezeru apkārtne. Briofloru sākas pētīt Latvijas zinātniski-pētnieciskā Mežsaimniecības problēmu institūta Mežkopības un meža meliorācijas laboratorija. Sugu saraksts papildināts līdz 360 sugām, t.sk. 34 ķērpji, 63 sūnas, 13 paparžaugi, 250 sēklaugi. Rezultāti apkopoti Teiču valsts rezervāta atskaitē par 1986.gadu (Bergmane, 1987).
1986.-1989.gadā floru inventarizējusi I.Rēriha, sagatavojot Teiču rezervāta vaskulāro augu sugu sarakstu, kurā pavisam ir 646 sugas (Rēriha, Bambe, 1990).
1988.g.jūlijā un septembrī ZA Bioloģijas institūta hidrobioloģijas laboratorija veica algoloģiskos pētījumus ūdenstilpēs. Islienas ezerā kostatētas 29, Siksalas ezerā- 8, Kurtavas zerā - 16 un Vertēža ezerā – 18 aļģu sugas. Rezultāti apkopoti līgumdarba atskaitē (Druvietis, 1989).
1987.gadā sākta rezervāta sēklaugu, paparžaugu un sūnu floras kartēšana 809 kvadrātos (500x500m). Darbs turpināts līdz 1996.gadam, izveidojot 800 sugu izplatības kartotēku (Bambe, 1989,1992). Pašlaik aktuāla ir šīs informācijas datorizācija un piesaiste ģeogrāfiskajai informācijas sistēmai.
Pēdējos gados, veicot aizsargājamo sugu atradņu kontroli, papildināts un precizēts sugu saraksts. Pašlaik Teiču rezervātā ir ziņas par 674 vaskulāro augu sugām (tajā skaitā aizsargājamas – 36: 3 1.kategorijas sugas: ūdeņu grīslis Carex aquatilis, gaišdzeltenā pūslene Utricularia ochroleuca, pļavas linlape Thesium ebracteatum, 7 2.kategorijas sugas, 13 3.kategorijas sugas, 15 4.kategorijas sugas), un 212 sūnu sugām (tajā skaitā aizsargājamas – 32: viena 0.kategorijas suga – mīkstais sfagns Sphagnum molle, 5 1.kategorijas sugas: klints andreja Andraea rupestris, apaļlapu dumbrene Calliegon trifarium, trīsrindu mēzija Meesia triquetra, vilnainā sarmenīte Racomitrium lanuginosum, palienes lāpstīte Scapania irrigua, pavisam 14 2.kategorijas sugas, 7 3.kategorijas sugas, 4 4.kategorijas sugas).
Teiču veģetācija
Par Teiču purva veģetācijas veidošanos pirmās ir M.Galenieces publicētās ziņas (Galeniece, 1935).
1987.gadā tika ierīkoti pastāvīgie parauglaukumi veģetācijas struktūras un dinamikas pētījumiem. Rezultāti apkopoti līgumdarbu atskaitēs (Zālītis, Āboliņa, Bambe, 1989, 1992). Meža un purva pārejas zonā pētītas šo fitocenožu attiecības (Bambe, 1987, 1989, 1991, 1994).
Lai pētītu purva veģetācijas dinamiku, 1990. un 1995.gadā tika aprakstīti 6 pastāvīgie veģetācijas parauglaukumi (Bambe, 1998). 1997.gada oktobrī Teiču rezervātā notika seminārs “Purvu veģetācijas klasifikācija, kartēšana un aizsardzība” (Anon, 1998).
1997.gadā sākta veģetācijas izmaiņu pētīšana Eiduku purva degumā.
1998.gadā sākta veģetācijas izpēte Teiču purvam piegulošajos mežos. Pavisam aprakstīti 69 parauglaukumi. Konstatēts, ka biežāk pārstāvētas 5 meža augu sabiedrības (Kreile, 1999).
Entomoloģija
Līdz Teiču rezervāta nodibināšanai Teiču purvā un tam piegulošajās teritorijās entomoloģiskajiem pētījumiem bijis epizodisks un gadījuma raksturs. Lai gan organizētas vairākas ekspedīcijas Austrumlatvijas kukaiņu faunas izpētei, daļēji ietverot arī Teiču purvu, tā ezerus un puvam piegulošos biotopus, Teiču teritorijā pieminētais sugu skaits publikācijās ir neliels. Ir atsevišķi lapgraužu vākumi 1954.- 64.gados (Pūtele, 1960; Pūtele, 1965; Pūtele, 1968; Šmits, 1962); daži ūdensblakšu un laupītājmušu sugu konstatējumi 1960.g. (Spuris, 1962; Spuris, 1973). Pamatīgāki ir Teiču purva ezeru litorālās zonas kolembolu faunas un ezeru spāru, maksteņu pētījumi 1957.- 65.gados (Grīnbergs, 1991; Spuris, 1963; Spuris, 1964; Spuris, 1967). Atsevišķās publikācijās pieminēti dažu tauriņu sugu vākumi 70.- 80. gados, kas veikti Teiču purvā un tam blakus atrodošos biotopos (Šulcs, Šulcs, 1978; Šulcs, Šulcs, 1981; Savenkovs, 1984), zirnekļu vākumi 1979.- 80.gados (Šternbergs, 1985; Šternbergs, 1990), pangodiņu vākumi 1973.- 75.gados (Spuņģis, 1977) un 1972.- 77.gadu antofilo vaboļu vākumi (Rūtenberga, 1980).
Līdz ar Teiču rezervāta nodibināšanos radās iespēja un objektīva vajadzība sākt regulārus bezmugurkaulnieku, to skaitā - entomofaunas pētījumus un kukaiņu sugu uzskaites Teiču purvā un pārējos rezervāta biotopos. No 1985. līdz 1989. gadam likti pamati Teiču rezervāta lieltauriņu (Macrolepidoptera) monitoringam (Akmentiņš, 1991; Savenkovs, 1991); 1987.- 91.gados sākts purva zemsedzes entomofaunas (pārsvarā Diptera -Nematocera& Brachycera) monitorings, kuru iecerēts atkārtot ik pēc 10 gadiem (Spuņģis, Zilspārne, Karps, atsk. - 1991.,92.,93.; Savenkovs, 1990; Karps, 1995; Teiči reserve, in print); notikuši arī bišu faunas pētījumi 1988.gadā (Poikāns, 1990,). 1991- 1993.g. veikti sīktauriņu (Microlepidoptera) pētījumi un sugu uzskaites rezervātā (Savenkovs, 1994; Teiči reserve, in print); zinātniskās publikācijās pieminēti daži vaboļu vākumi Teiču purvā 1992-1993.g. (Barševskis, Savenkovs, 1992; Barševskis, 1993; Teļnovs, 1996; Barševskis, 1997) un jātnieciņu faunas pētījumi (Piterāns, 1996; Teiči reserve, in print).
Teiču ūdenstilpju bezmugurkaulnieku faunas izpēte sākusies ar Sildu ezera zooplanktona un zivju parazītu faunas pētījumiem no 1986. līdz 1988. gadam (Vismanis, Volkova, Eglīte, 1988), šos bezmugurkaulnieku pētījumus Teiču ūdenstilpēs turpinājusi un izvērsusi Bioloģijas institūta Hidrobioloģijas laboratorija (līgumdarbi- Cimdiņš, Andrušaitis, Druvietis u.c- 1989, 1996, 1997); pastāv vairāku gadu purva ūdenstilpju zoobentosa pētījumi (Čeiko, 1993); zirnekļu faunas 91.-93.g. pētījumi (Šternbergs ,1993; Šternbergs, 1994; Teiči reserve, in print). Iesniegts 5.-12. sept. 1993. gada ekspedīcijas laikā purvā konstatēto spāru un adefāgo ūdensvaboļu sugu saraksts, kuru izstrādājuši Kopenhāgenas Universitātes Zooloģijas muzeja zinātnieki no Dānijas (Holmens, 1993); pētīti priedes dendrofāgie kukaiņi purvā (Ozols, Bičevskis, 1987); 13.07.-29.08.95. purvā un blakus atrodošos biotopos - mežā ar Mērikes ķeramtraukiem vāktas vaboles, kuru sugu saraksts tiks publicēts (Teiči reserve, in print). Publikācijās pieminēti atsevišķu, retu tauriņu sugu novērojumi Teiču rezervātā (Šulcs A., Šulcs I., 1987; Šulcs I., 1992). Veikti papildus pētījumi informācijas papildināšanai par rezervāta spāru un sienāžu faunu (J.&H. Matthes, in print).
Pastāv ikgadējs (no 1985.g) rezervāta lieltauriņu monitorings (Akmentiņš, in print) un mežu sanitārā stāvokļa pētījumi no entomopatoloģiskā viedokļa (Akmentiņš, 1996; 1997). Izstrādāta Brēma institūta (Vācija) kompleksā projekta daļa- Teiču purva zemsedzes entomofaunas sugu sastāvs un tā kvantitatīvie rādītāji (zinātniskā atskaite tiks iesniegta).
Entomologi, kuri veikuši pētījumus Teiču rezervātā sastādījuši un iesnieguši šajā teritorijā konstatēto kukaiņu un zirnekļu sugu sarakstu, kurš nav publicēts: jātnieciņi /Ichneumonidae/ (Piterāns, 1997); vaboles /Coleoptera/ (Barševskis, Savičs, Cinītis, 1996); sīktauriņi /Microlepidoptera/ (Savenkovs, 1997); lieltauriņi /Macrolepidoptera/ (Akmentiņš, 1998); zirnekļi /Aranei/ (Šternbergs, 1994).
Teiču bezmugurkaulnieku fauna pieminēta populārzinātniskā literatūrā (Eglītis, 1987; Teiču rezervāts, 1989; Vimba, 1998).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru