suverenitāte padomju federācijas sastāvā

Tautas frontes politiskais mērķis bija “ suverenitāte padomju federācijas sastāvā”, tas nozīmētu, ka pastāvošās PSRS vietā būtu jāizveido valstu savienība, ko saista savstarpēji līgumi. Tomēr PSRS negatīvā nostāja pret Baltijas tautu brīvības centieniem lika izmainīt LTF sākotnējo programmu, un iazvien vairāk izvirzījās doma par Latvijas pilnīgu neatkarību.

1989. gada 28. jūlijā Latvijas PSRS Augstākā Padome pieņēma deklerāciju par Latvijas valsts suverenitāti, nosakot, ka PSRS likumi būs spēkā Latvijas teritorijā tikai tad, ja tos atzīs un apstiprinās LPSR AP. Šādus lēmumus bija pieņēmušas arī Lietuvas, Igaunijas un Azerbaidžānas PSR Augstākās Padomes, bet, kaut arī tie pamatojās uz PSRS konstitūciju, Padomju Savienības augstākā vara pasludināja tos par nelikumīgiem, savukārt Latvijas Augstākā Padome šo Maskavas protestu tikai “pieņēma zināšanai”. Ievērojams notikums 1989. gadā bija Latvijas un Igaunijas tautas kustību kopīgi organizētais pasākums “Baltijas ceļš” 23. augustā, atzīmējot Molotova – Rībentropa pakta 50. gadadienu, kad visu triju valstu iedzīvotāji veidoja gandrīz nepārtrauktu ķēdi simtiem kilometru garumā, simbolizējot Baltijas tautu vienotību.

 Padomju iekārtas piekritēji, galvenokārt cttautieši – partijas un padomju darbinieki un atvaļinātie virsnieki, mēģināja organizēt pretestību tautas atmodas kustībai. 1989. gada janvārī šis grupējums nodibināja kā pretstatu Tautas frontei tā saukto LPSR Darbaļaužu internacionālo fronti, tomēr, kaut arī to atbalstīja samērā plašas aprindas, tās darbība nespēja aizkavēt Latvijas tautas virzību uz neatkarību.

1990. gada 18. martā notika jaunas Augstākās Padomes vēlēšanas, kurās pirmo reizi varēja piedalīties dažādu partiju un sabiedrisko organizāciju kandidātu saraksti. Šajās vēlēšanās pārsvaru guva Latvijas Tautas frontes izvirzītie deputātu kandidāti.

 1990. gada 4. maijā jaunievēlētā Augstākā Padome pieņēma Deklerāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Šajā nozīmīgajā dokumentā bija paredzēts līdz Latvijas Republikas valsts varas faktiskas neatkarības pilnīgai atjaunošanai pārejas periodu, kura laikā jāizdara daži pārveidojumi 1922. gadā pieņemtā Satversmē, lai valsts pamatlikums atbilstu mūsdienu prasībām, jāveic Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanas, kā arī jāpanāk Padomju Savienības karaspēka izvešanas no Latvijas teritorijas. PSRS vadība, protams, centās nepieļaut šādu “nelikumīgu” Latvijas tautas rīcību, un 14. maijā M. Gorbačovs parakstīja dekrētu, ar kuru Latvijas Republikas atjaunošanas deklerācija tika pasludināta par spēkā neesošu. Tomēr bija jau par vēlu – pateicoties paša Gorbačova uzsāktajai “pārbūvei, atklātībai un jaunajai domāšanai”, visas, līdz šim centrālajai varai paklausīgās republikas, arī Krievijas PFSR, kuru vadīja Boriss Jeļcins, bija deklarējušas savu ekanomisko suverenitāti, saglabājot līdzšinējo Padomju Sociālistisko Republiku Savienību. Tādēļ, apejot Padomju Savienības centrālos varas orgānus, Latvijas Republikas valdība parakstīja ekonomiskās sadarbības līgumu tieši ar KPFSR valdību. Augstākā Padome un valdība uzsāka sociālistiskās saimniecības sistēmas pakāpenisku likvidāciju, iekārtoja pie Krievijas un Baltkrievijas (tas ir – PSRS) robežām muitas punktus, lai novērstu Latvijas stājās spēkā likums “Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos”, kas deva tiesīdas bijušajiem zemkopjiem atgūt savus īpašumus.

 Latvijas neatkarības pretinieki, nespēdami samierināties ar līdzšinējo privilēģiju zaudēšanu, sāka organizēt aktīvu pretestību. “Interfronte”, kā arī citas padomju režīmam uzticīgas organizācijas nodobināja “PSRS un LPSR Konstitūcijas un pilsoņu tiesību aizstāvēšanas komiteju”. 1990.gada septembrī notika galīgā Latvijas komunistiskās partijas sašķelšanās. Komunisti – Latvijas patrioti nodobināja jaunu organizāciju – Latvijas Demokrātisko Darba partiju, par tās vadītāju ievēlēja Ivaru Ķezbergu, bet par reakcionārās Latvijas komunistiskās partijas vadītāju kļuva Alfrēds Rubiks. LKP kļuva par Interfrontes un Pilsoņu tiesību aizstāvēšanas komitejas teišo vādītāju. Aizvien biežāk sāka notikt dažādi “darbaļaužu” mītiņi un demonstrācijas, prasot atjaunot Latvijā padomju iekārtu. Īpaši asi protesti tika pret latviešu valodas noteikšanu par valsts valodu, kas esot pretrunā ar starptautiskajām cilvēktiesībām. Aizstāvēdami it kā visu nelatviešu intereses, interfrontieši patiesībā iestājās vienīgi par krievu līdzšinējo virskundzību pār citām PSRS nācijām. Radās neparasts jēdziens – “krievvalodīgie”, pie kuriem pieskaitīja jebkuru nelatvieti, vienalga, vai tas būtu ukrainis vai kazahs vai armēns.

            Redzot, ka ar demonstrācijām, mītiņiem, sūdzībām un apmelojumiem Latvijas virzību uz brīvību nevar apturēt, LKP un Interfronte, kas būtībā bija vins un tas pats, uzsāka bruņotas akcijas. To īstenošanai izmantoja sevišķās nozīmes milicijas vienības jeb, kā tās tolaik tika sauktas, OMON, kas bija izveidotas LPSR Iekšlietu ministrijā cīņai pret īpaši bīstamiem noziedzniekiem. Sākās uzbrukumi Latvijas muitas puktiem, tika uzpridzināti atjaunotie kritušo latviešu karavīru pieminekļi, sarīkoti sprādzieni pie atsevišķām sabiedriskajā ēkām. 1991. gada 2. janvārī OMON vienība ieņēma Rīgas Preses namu, kuru LKP bija izsludinājuši par savu īpašumu. Ar šo rīcību LKP bija cerējusi likvidēt neatkarīgos Latvijas preses izdevumus, liedzot tautai saņemt patiesu informāciju par stāvokli valstī . Tomēr žurnālisti darbu nepārtrauca. Īsā laikā ar ārvalstu sabiedrības atbalstu tika iegādātas iespiedmašīnas, sameklētas telpas pagaidu tipogrāfijām, un preses izdevumi turpināja iznākt.

1991. gada 7. janvārī PSRS aizsardzības ministrs izdeva pavēli nosūtīt uz Latviju, Lietuvu, Igauniju, kā arī uz Moldovu, Gruziju, Armēniju un Ukrainu speciālās desantkarasēka vienības, lai “nodrošinātu iesaukumu PSRS Bruņotajos spēkos”.Patiesībā šīm karaspēka vienībām bija paredzēti citi uzdevumi – atjaunot “nepaklausīgajās” republikās līdzšinējo kārtību un komunistiskās partijas ietekmi. 13. janvārī šīs padomju desantvienības sadarbībā ar Lietuvas komunistiskās partijas vadību ieņēma Viļņas televīzijas centru. Sadursmē ar padomju tankiem gāja bojā 14, bet ievainoti tika vairāki simti lietuvieši – neapbruņoti cilvēki – vīrieši, sievietes, pusaudži, kas kailām rokām stājās pretī varmācībai. Ziņa par šo noziegumu aplidoja visu pasauli, sisas televīzijas studijas pārraidīja dažu drosmīgāko žurnālistu, arī Latvijas kinooperatora Jura podnieka uzņemtos skatus, kas rādija padomju karavīru nežēlīgās izrīcības.

Latvijas valdība un Tautas fronte saprata, ka līdzīgi notikumi var norisēt arī Rīgā. Tajā pašā dienā, kad tika saņemta ziņa par traģiskajiem notikumiem Lietuvā, Rīgā, 11. novembra krastmalā pulcējās vairāk nekā 500 tūkstoši iedzīvotāji no visām Latvijas malām. Tika pieņemts lēmums uzsākt svarīgāko valsts objektu apsardzību. Rīgā sāka celt barikādes un aizsprostus pie Augstākās padomes, Ministru Padomes, telegrāfa un telefona centrāles, radionama, Zaķusalas televīzijas centra. Uz Rīgu brauca zemnieki ar lieljaudas traktoriem, brauca celtnieki ar smagajām kravas automašīnām, lai nosprostotu ielas un tiltus, ja sāktos karaspēka uzbrukums. Divas nedēļas simtiem tūkstošu cilvēku dienām un naktīm atradās savās sargvietās, gatavi, tāpat kā lietuvieši, kailām rokām stāties pretī okupantu tankiem. Tomēr padomju karaspēka pavēlniecība pagaidām vēl neuzdrošinājās sākt atklātu uzbrukumu, jo notikumi Lietuvā bija izraisījuši ļoti asus protestus pret M. Gorbočova vadīto PSRS valdību,kā arī pret pašu PSKP ģenerālsekretāru. Tādēļ Rīgā pirmajās barikāžu dienās tikai atsevišķas OMON vienības uzbruka galvenokārt tiltu sargiem, dedzinādamas viņu traktorus un automašīnas, bet pie nopietnākiem pasākumiem neķērās, jo tautas sargi,pretēji komunistu iecerēm, uz vardarbību neatbildēja ar vardarbību.

LKP un Interfrontes vadība, redzot, ka pat Krievija atsakās no “vienotās, nedalāmās” Padomju Savienības impērijas saglabāšanas, nolēma veikt apvērsumu. 1991. gada 15. Janvārī Interfrontes rīkotajā mītiņā Rīgā, ASK stadionā, kurā piedalījās vairāki tūkstoši dalībnieku, Alfrēds Rubiks paziņoja, ka jaunizveidotā Vislatvijas sabiedrības glabāšanas komiteja atlaiž Latvijas Augstāko Padomi un valdību un pārņem varu savās rokās.

 20. janvārī LKP noorganizēja OMON vienību bruņot uzbrukumu Latvijas Iekšlietu ministrijas ēkai.Uzbrukuma gaitā tika nogalināti vairāki ēkas darbinieki un civiliedzīvotāji. Starp kritušajiem bija arī kinooperātors Andris Slapiņš, bet kinooperātors Gvido Zvaigzne no gūtajiem ievainojumiem nomira 5. Februārī.

 Šī uzbrukuma mērķis bija panākt, lai Latvijas valstij uzticīgie milicijas darbinieki, kā arī civilie iedzīvotāji uzsāktu bruņotu pretestību OMON kaujiniekiem. Tas dotu iespēju A. Rubikam apvainot Latvijas valdību nespējā novērst nekārtības un izsaukt kārtības ieviešanai padomju karaspēka vienības, kas, gaidīdamas šādu aicinājumu, jau atradās pilnā kaujas gatavībā. Vienīgi Latvijas tautas un tās vadoņu savaldība glāba jaunatgūto valsti no iznīcināšanas. OMON vienības no ieņemtās Iekšlietu ministrijas tika atsauktas, komunistu iecerētais varas sagrābšanas mēģinājums bija cietis neveiksmi.

Jauni draudi Latvijas brīvībai sākās 1991. gada 19. augustā, kad notika valsts apvērsuma mēģinājums visas Padomju Savienības mērogā. Tajā pašā dienā Baltijas kara apgabala virspavēlnieks ģenerālis F. Kuzmins paziņoja par ārkārtējā stāvokļa noteikšanu Latvijā. Tas nozūmēja, ka karaspēkam tika dotas tiesības iejaukties jebkurās norisēs, kas, pēc pavēlniecības domām, varēja apdraudēt mieru un kārtību, tādēļ, lai novērstu neizbēgamo asinsizliešanu, Latvijas valdība, kā arī Tautas frontes vadība atturējās aicināt tautu no jauna uz barikādēm. Karaspēka vienības kopā ar OMON ieņēma televīzijas un radio ēkas, starptautisko sakaru mezglu, Iekšlietu ministriju, kā arī Tautas frontes mītni. Tomēr tālākas militārās akcijas nesekoja, jo karaspēka vadībai, kā arī LKPkļuva zināms, ka Maskavā iecerētais valsts apvērsums nav izdevies.

 Latvijas sabiedriskie un politiskie darbinieki saprata, ka PSRS ir tuvu sabrukuma robežai un tās turpmākais liktenis, politiskās norises nav paredzamas. Tādēļ, kaut arī Augstākās Padomes ēku tieši apdraudēja padomju armijas bruņumašīnas un omonieši, Latvijas Republikas Augstākā Padome 21. augustā pieņēma konstitucionālu likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Šajā likumā bija teikts, ka, tā kā “1991. gada 19. augustā PSRS valsts apvērsuma rezultātā ir beigušas pastāvēt PSRS konstitucionālās valsts varas un pārvaldes institūcijas” un tādēļ vairs nav iespējams īstenot paredzēto Latvijas neatkarības atjaunošanu sarunu ceļā, Latvija tiek pasludināta par neatkarīgu valsti, kuras starptautiski tiesisko stāvokli nosaka 1922. gada Latvijas Republikas Satversme.

 Pirmā valsts, kas atzina Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, bija Islande – tās valdība šādu dokumentu parakstīja jau 23. augustā. 24. augustā Latvijas Republikas neatkarību atzina Krievija. Tai sekoja pārējās valstis. Līdz 18.septembrim Latvijas Republikas neatkarību bija atzinušas jau 79 pasaules valstis. 1991. gada 6. septembrī arī PSRS Valsts Padome pieņēma lēmumu atzīt Baltija valstu neatkarību. Bija pagājis 51 gads un viens mēnesis kopš tās dienas, kad Padomju Savienība “svinīgi uzņēma” savā saimē okupētās Baltijas tautas, atņemdama tām tiesības pašām lemt savu likteni. Apspiesto tautu gara spēks tomēr bija izrādījies stiprāks par apspiedēja kara spēku.

 1991. gada 17. septembrī Latviju, Lietuvu un Igauniju uzņēma Apvienoto Nāciju Organizācijā kā pilntiesīgas brīvo tautu saimes locekles. Latvija no jauna ieņēma savu vietu pasaules politiskajā dzīvē.