Latvijas Policijas Akadēmija
Tiesību teorijas
un politoloģijas katedra
REFERĀTS
Latvijas valsts un
tiesību vēsture
Tautas Padome kā pirmā Latvijas valsts likumdevēja
institūcija
Rīga,
1999
IEVADS
Laiks, ko sludinājuši latviešu tautas
vadoņi un dzejnieki, bija pienācis. 1918.gada 17.novembrī Demokrātiskais bloks
nolēma dibināt jaunu latviešu tautas pārstāvju organizāciju - Tautas Padomi,
kura proklamēs brīvu Latvijas valsti.
1918.gada 18.novembris bija vēsa un
apmākusies rudens diena. Bet latviešu tautas vēsturē tā ir ieguvusi neizdzēšamu
spoþumu.
Šajā dienā pie Rīgas pilsētas 2.teātra
(Nacionālā teātra) vējā plīvoja sarkanbaltsarkani karogi. Teātra zālē pulcējās
latviešu vīri un sievas uz Tautas Padomes svinīgo sēdi.
Svinīgo sēdi atklāja priekšsēþa biedrs
Gustavs Zemgals. Sekretārs E.Bite nolasīja rakstu par 17.novembra vienošanos.
Tad G.Zemgals paziņoja, ka valsts vara Latvijā pārgājusi Tautas Padomes rokās.
Pirmo reizi, kā Latvijas valsts himna, atskanēja “Dievs, svētī Latviju!”
Pagaidu valdības galva K.Ulmanis ziņoja par valdības nodomiem un uzdevumiem un
uzaicināja tautu atbalstīt jauno valdību tās grūtajā darbā. Pēc tam runāja
partiju pārstāvji un apsveica Latvijas valsti. Svinīgo sēdi slēdzot, atkal skanēja
valsts himna, kuru sajūsminātie klausītāji dziedāja trīs reizes pēc kārtas.
Vēl tai pašā vakarā Tautas Padomes un
Pagaidu valdības vārdā Ulmanis un Zemgals griezās pie Latvijas pilsoņiem ar šādu
uzsaukumu:
“Latvijas
pilsoņi! Latvijas Tautas Padome, atzīdama sevi par vienīgo varas nesēju
Latvijas valstī, pasludina, ka:
1) Latvija, apvienota etnografiskās
robeþās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale), ir patstāvīga, neatkarīga demokratiski -
republiska valsts, kuras Satversmi un attiecības pret ārvalstīm noteiks tuvākā
nākotnē Satversmes sapulce, sasaukta uz vispārēju abu dzimumu tiešu, vienlīdzīgu,
aizklātu un proporcionālu vēlēšanas tiesību pamata.
2) Latvijas Tautas Padome ir nodibinājusi
kā augstāko izpildu varu Latvijā - Latvijas Pagaidu valdību.
Latvijas Tautas Padome uzaicina
Latvijas pilsoņus uzturēt mieru un kārtību un visiem spēkiem pabalstīt Latvijas
Pagaidu valdību viņas grūtajā un atbildīgajā darbā.
Latvijas
Pagaidu valdības ministru prezidents: Ulmanis.
Latvijas
Tautas Padomes priekšs.biedrs: Zemgals.
Rīgā,
18.novembrī 1918.gadā.”[1]
Tautas Padomes
nodibināšana
Tautas Padomi nodibināja astoņas
latviešu politiskās partijas sadarbībā ar Latgales Zemes padomes pārstāvi
1918.gada 17.novembrī Rīgā. Ja cīņa ap Nacionālo padomi nebūtu ieilgusi, Tautas
Padomi bija iespējams nodibināt agrāk. Ar tādām pašām tiesībām kā Tautas Padomi
arī Nacionālo padomi varēja apzīmēt par priekšparlamentu. Tikai tās struktūra
atšíīrās. Tautas Padomē noteikšana bija vairs tikai partijām, pie tam tādām, kuru demokrātisko
raksturu neapšaubīja. Viņu specifiskais svars bija daþāds, tādēï vietu sadalījums
Tautas Padomē prasīja stāvokïa izpratni un izmaņu.
Vienojās par šādu politisko spēku samēru
- zemniekiem trešdaïu balsu, sociāldemokrātiem un sociālrevolucionāriem kopā
tikpat un pārējām pilsoņu partijām savukārt trešdaïu. Mandātus sadalīja apsvērti,
proti, Zemnieku savienībai13, Latvijas sociāldemokrātu strādnieku partijai 10,
Sociālrevolucionāru partijai 3, Demokrātu partijai 5, Radikāldemokrātu partijai
4, Nacionāldemokrātu partijai 2, Republikāņu partijai 1, Neatkarības partijai 1
un Latgales territoriālajam apgabalam pagaidām 1, kas kopsummā deva 40 locekïu.[2]
Vietu sadale lielajos grupējumos šíita
puslīdz taisnīga, ja neskaita Latgales pārstāvjus. Arī Nacionāldemokrātu
partijas iespaids bija jau pierādījies lielāks, nekā to izteica šai partijai
piešíirtie divi mandāti. Tādu vietu sadalījumu izdarīt bez vēlēšanām bija grūts
un atbildīgs uzdevums, tomēr vēlāk izdarītās vispārējās vēlēšanas sadalījumu
nospraustās kontūras apstiprināja.
Sava ietekme abu sāncenšu, Nacionālās
padomes un Demokrātiskā bloka, strīdu izbeigšanai un apvienotas Tautas Padomes
tūlītējai nodibināšanai bija Latvju
Kareivju Nacionālajai Savienībai, kas jau vairāk par gadu bija stingri aizstāvējusi
neatkarības centienus un izveidojusi kodolu latviešu nacionālajai armijai. Tās
pārstāvji gadrīz ultimatīvi prasīja no partijām vienošanās lēmumu. Tāds beidzot
bija panākts 17.novembrī.
Tautas Padomes politiskā platforma
Pēc tam, kad G.Zemgals bija paziņojis
Tautas Padomes nodibināšanos un sekretārs E.Bite nolasījis politisko partiju
vienošanās protokolu, nāca zināma Tautas Padomes politiskā platforma. Šim
dokumentam ir nevien vēsturiska nozīme, bet tas ietver sevī arī konstitucionālu
tiesību elementus. Politiskās platformas saturs ir:
I Satversmes Sapulce
1.
Latvijas satversmes Sapulce sasaucama pēc iespējas drīzā laikā.
2.
Satversmes Sapulces locekïu ievēlēšana notiek, abiem dzimumiem piedaloties, uz
vispārīgo, vienlīdzīgo, tiešo, aizklāto un proporcionālo vēlēšanu tiesību
pamata.
II Valsts formas un attiecības pret
citām tautām
1.
Republika uz demokrātiskiem pamatiem.
2.
Apvienota, patstāvīga un neatkarīga Latvija Tautu Savienībā.
III Suverēnā vara un valsts politiskā
un saimnieciskā iekārta
1.
Suverēnā vara līdz Satversmes Sapulces sasaukšanai pieder Latvijas Tautas Padomei, kura ieceï arī
Pagaidu valdību.
2.
Pie Latvijas Tautas Padomes piedalās arsaviem delegātiem:
a) politiskās partijas;
b) nacionālās minoritātes;
c) tie Latvijas novadi, t.i., Kurzeme
un Latgale, kuros šimbrīþam
nepastāv politiskās partijas.
3.
Pie Pagaidu valdības sastādīšanas jāievēro koalīcijas princips.
4. Līdz
Satversmes sapulcei visa izpildu vara atrodas Pagaidu valdības rokās.
5.
Pagaidu valdībai līdz Satversmes Sapulcei nav tiesības grozīt pastāvošo sociālo
iekārtu.
IV Cittautiešu tiesības
1.
Nacionālās minoritātes sūta priekšstāvjus Satversmes Sapulcē un likumdošanas
iestādēs uz proporcionālo vēlēšanu tiesību pamata (sk.1.p.2.).
2.
Nacionālās minoritātes, kuras ietilpst Latvijas Tautas Padomē, piedalās Pagaidu
valdībā uz 3.nodaïas 3.panta pamata.
3.
Nacionālo grupu kulturālās un nacionālās tiesības nodrošināmas pamata likumos.
V Politiskās brīvības
1.
Preses, vārda, sapulèu un biedrošanās brīvības nodrošināmas ar Pagaidu valdības
noteikumiem.
2.
Amnestija visās, izņemot kriminālajās lietās.
3.
Iespēja Latvijas pilsoņiem atgriezties dzimtenē.
VI Valsts apsardzība
1.
Latvijas tautas milicija (apsardzības spēks) dibināma uz iesaukšanas pamatiem,
neizslēdzot brīvprātīgu pieteikšanos. Milicija (tautas apsardzības spēks) stāv
Pagaidu valdības tiešā pārziņā, kura organizē tautas apsardzību.
2. Vācu
karaspēks evkuējams noteiktā laikā.
VII Pašvaldība
Pašvaldības
iestāþu vēlēšanas notiek uz 1.nodïas 2.pantā izteiktiem pamatiem; pirms
Satversmes Sapulces šo vēlēšanu laiku nosaka Pagaidu valdība, kura arī organizē
pagaidu vietējās pārvaldes iestādes.[3]
No Tautas Padomes locekïa B.Kalniņa
iegūts norādījums, ka Tautas Padomes politisko platformu izstrādājuši galvenokārt
Miíelis Valters un Fricis Menders, kas savā laikā bija studējuši Šveicē. Acīmredzot,
tādēï viņu domas nosvērušās par labu “tautas milicijai” nevis armijai.
Tā kā vēlāk Latvijas Republikas
Satversmē trūka paredzētās daïas par pilsoņu tiesībām un brīvībām, tad šo robu
jau 1918.g. 18.novembrī aizpildīja Tautas Padomes politiskās platformas
5.sadaïa.
Tautas padome - Pagaidu valdības
izveidotāja
Otrs izlemjamais jautājums bija par
pagaidu valdības izveidošanu un galvas iecelšanu. Tautas Padome kā pagaidu
parlaments izsludināja sevi par Latvijas Republikas suverēnās varas nesēju līdz
Satversmes sapulcei, kas noteiks valsts iekārtu un vēlama vispārīgās un vienlīdzīgās
vēlēšanās.
Par Tautas Padomes prezidija priekšsēdi
ievēlēja J.Èaksti, par viņa vietniekiem - G.Zemgalu un M.Skujenieku un sekretāru
E.Biti.
Tautas Padome iecēla Pagaidu valdību,
kurā par valsts pagaidu galvu tika izraudzīts J.Èakste, par ministru prezidentu
- K.Ulmanis un par ministriem - Z.Meierovics (ārlietu), K.Kasparsons (izglītības),
J.Zālītis (apsardzības), T.Hermanovskis (satiksmes), S.Paegle (tirdzniecības un
rūpniecības), J.Goldmanis (zemkopības), K.Puriņš (finansu), P.Jaraševskis (tieslietu)
un J.Blumbergs (apgādības).[4]
Pirmā pagaidu valdība bija pilsoniska.
Neraugoties uz baltvācu muiþniecības atklāti negatīvo attieksmi, divas mazākas
baltvācu partijas ieguva pārstāvību Latvijas Tautas Padomē, un pirmās valdības
sastāvā viens ministrs bija vācietis. Izņemot lieliniekus un galēji labējos,
t.i., ekstrēmās grupas, kas bija pret to, lai Latviju vadītu pēc tautas gribas
izveidota valdība, Tautas Padomē bija pārstāvētas visas partijas.
NOBEIGUMS
Jaunās valsts valdībai nācās uzsākt
darbu ārkārtīgi grūtos apstākïos. Îstās cīņas par savu tautu un savu valsti
tagad tikai sākās, un šinīs cīņās latvieši pierādīja, ka tautas vadoņi tiešām
izteikuši tās gribu.
M.Skujenieks savā atmiņu rakstā, kas
parādījās piecpadsmit gadus pēc pirmā
18.novembra, ir teicis: “Kad Latvijas valsti radīja, tad latviešu politiskie un
sabiedriskie darbinieki pierādīja, ka viņi prot nobīdīt pie malas savas šaurās
personiskās, partijas un šíiras intereses. Kad labprātīgi dibināja Tautas
Padomi nebija lielu strīdu par katras partijas pārstāvju skaitu pašā padomē.
Pirmo ministru prezidentu ievēlēja vienbalsīgi. Kad viņš sastādīja pirmo
ministru kabinetu, tad nepazina strīdus portfeïu dēï; kad pieņēma pirmos valsts
ierēdņus, tad partijas neuzbāzās ar saviem kandidātiem, tad katram amatam meklēja
visvairāk sagatavoto, izglītotāko un spējīgāko. Toreiz bieþi kïūdījās, bet
nekad nestādīja savu partiju augstāk par valsti un tautu.”[5]
SATURS
1.
Ievads
....................................................................................
2
2.
Tautas Padomes nodibināšana ............................................... 4
3.
Tautas Padomes politiskā platforma ...................................... 5
4.
Tautas Padome - Pagaidu valdības izveidotāja ...................... 7
5.
Nobeigums .............................................................................
9
6.
Saturs
....................................................................................
10
7.
Izmantotās literatūras saraksts ..............................................
11
Izmantotās literatūras
saraksts
1.
“1919.-1928. Latvijas brīvības cīņas un sasniegumi”, Izglītības ministrijas
izdevums, Rīga, 1928.g.
2.
J.Vigrabs “Valsts tapšana un starptautisko attiecību izveidošana”, fragments no
grāmatas “Latvijas divdesmit gados”, Rīga, 1938.g.
3.
Fr.Zālītis, E.Nagobads “Latvijas vēsture”, apgāds “Grāmatu draugs” H.Rudzītis, 1947.g.
4. Ā.Šilde
“Pirmā Republika”, Grāmatu draugs, 1982.g.
5.
U.Ìērmanis “Latviešu tautas piedzīvojumi” 2.daïa, “Jāņa sēta”, Rīga, 1990.g.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru