=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=
From: Dāvis Baltiņš
Date: Monday, June 04, 2001, 11:09:06 PM
--====----====----====----====----====----====----====----====----====----===--
Vai patlaban Saeimas politiku var vērtēt kā
taisnīgu attiecībā uz ;
a.. tautu ?
b.. nepilsoņiem?
Taisnīgums
ir centrālā politikas filozofijas problēma kopš tās
rašanās.
Jau antīkajā sabiedrībā politiskie domātāji raksturoja “labu “ sabiedrību kā
“taisnīgu “ sabiedrību. “Taisnīgums “ ir morālā kategorija –kas ir taisnīgs ir
arī labs no morālā viedokļa, turpretim, nosaucot kaut ko par netaisnīgu, mēs
apzīmējam to arī par sliktu morālajā nozīmē. Taisnīgā sabiedrībā katrs saņem,
ko pelnījis, taisnīgums – tā ir atbilstība starp došanu un ņemšanu, tāds sabiedrības
izkārtojums, kura ietvaros realizējas visu citu tikumisko principu izkārtojums.
Vienu
no pirmajiem izvērstiem taisnīguma problēmas aplūkojumiem sniedz Platons
dialogā “Valsts “. Dialogā attēlota Sokrata diskusija ar viņa draugiem. Vienam
taisnīgums ir nauda un labklājība, citam taisnīgums ir parādu atdošana,
trešajam taisnīgums ir – dot katram, kas viņam pienākas un, visbeidzot, parādās
arī priekšstats, ka taisnīgums ir tas, kas stiprajam izdevīgs. Turpretim pats
Sokrats parāda katras iepriekšminētās taisnīguma izpratnes vienpusību, saista
taisnīgumu ar ideālo valsti, kur katrs ir savā vietā, dod valstij atbilstoši
savām spējām un saņem atbilstoši saviem nopelniem.
Vēl
vienu klasisku taisnīguma problēmas aplūkojumu sniedz Aristotelis “ Nikomaha
ētikas “ 5. Grāmatā, kur viņš uzskata, ka taisnīgums ir visnozīmīgākais un
vispilnīgākais no tikumiem: tas, kuram piemīt šāds tikums, var to apliecināt
attieksmē pret otru, ne tikai pret sevi. Aristotelis aplūko attiecības starp
jēdzieniem “ taisnība “ (dikaion ),kas apzīmē taisnīgas rīcības izpausmi, un “
taisnīgums “ (dikaiosyne ),kas apzīmē noturīgu cilvēka rakstura iezīmi.
Taisnīga rīcība pati par sevi var būt arī nejauša, bet taisnīga cilvēka
taisnīga rīcība ir nepieciešama un likumsakarīga. Aristotelis raksta: “
Taisnības izpausmei ir nepieciešami četri nosacījumi; divi cilvēki, attiecībā
pret kuriem realizējas taisnība, un divi priekšmeti, ar kuru starpniecību tas
notiek “.Taisnīgums Aristotelim ir visaptveroša morālā kategorija, kas
nodrošina pārējo tikumu klātesamību. Līdz ar to taisnīgums nav tas pats, kas
patiesīgums saprātīgums un godīgums. Pēc Aristoteļa priekšstatiem, taisnīguma
jēdziens ir sīkāk dalāms divās daļās: pirmkārt, tas ir attiecināms uz sadali,
kam ir pakļauts viss, kas valstī atbilstošās daļās pieder visiem pilsoņiem,
piemēram, gods, nauda u.c. ( sadalošais vai distributīvais dalījums ).
Sadalošais taisnīgums nozīmē sabiedrības labumu sadali atbilstoši katra
sabiedrības locekļa ieguldījumam. Šādos gadījumos sadalē ir iespējama
vienlīdzība vai nevienlīdzība. Otrkārt, taisnīgums ir saistīts ar izlīdzinājumu
( izlīdzinošais vai korektīvais ), kas parādās savstarpējas tiesiskās
saistībās, kaitējuma atlīdzināšanā, sodā par nodarījumiem un maiņas darbībās.
Līdz ar to taisnīgums parādās divās galvenajās sfērās:
a.. kārtām pirmām, indivīdu attiecībās ar
likumu,
b.. otrkārt, sociālo labumu sadalē.
Attiecīgi
tiek nošķirtas divas taisnīguma sfēras: legālais taisnīgums
Un
sociālais taisnīgums.
Legālā
taisnīguma simbols ir Temīda – Zeva pirmā sieva ar svariem vienā un zobenu –
otrā rokā. Izšķir divus legālā taisnīguma paveidus:
a.. procedurālo taisnīgumu;
b.. substantīvo taisnīgumu.
Procedurālā
taisnīguma centrā ir jautājumi par to, kā tiek veidoti un pielietoti likumi.
Daudzu jautājumu risināšanā centrālo lomu spēlē konsekventa procedūras
ievērošana. Tā tiek pielietota ne tikai tiesu sistēmā, bet arī daudzās dzīves
sfērās – no sporta sacensībām līdz debatēm pārstāvniecības struktūrās,
neformālām diskusijām starp draugiem un ģimenes locekļiem. Mēs parasti uzskatām
par taisnīguma izpausmi to, ka katram, kas ir iesaistīts diskusijā, ir jādod
iespēja izteikt savu viedokli, ka cilvēkiem ir jābūt informētiem par tādu
lēmumu pieņemšanu, kas uz viņiem attiecas utt. Procedurālā taisnīguma centrā ir
formālās vienlīdzības ideja. Likumam ir jābūt piemērotam tādā veidā, lai tas
nediskriminētu cilvēkus dzimuma, rases, reliģijas vai sociālās izcelšanās dēļ.
Procedurālā
taisnīguma nodrošināšanas svarīgs moments ir tāda mehānisma radīšana, kas ļautu
novērst vai maksimāli mazināt cilvēka kļūdu ietekmi. Tam kalpo tiesu hierarhija
( kaut pastāv tiesu sistēmas iekšējās solidaritātes problēma ). Svarīgs
procedurālā taisnīguma elements ir nevainīguma prezumpcija. Par procedurālā
taisnīguma īstenošanas svarīgu priekšnoteikumu kļūst arī pasākumi, kas
nodrošina, lai parastie pilsoņi netiktu ierobežoti tāpēc, ka viņi nepietiekami
labi pārvalda likumus un varētu liecināt sev par sliktu pratināšanas gaitā.
Latvijā
daudzi likumi ir uzrakstīti tik sarežģītā formā, ka tos dažādi interpretē un
izprot pat izglītoti juristi.
Substantīvā
taisnīguma pamatā ir atziņa, ka likumu piemērošanas process pats par sevi
nespēj nodrošināt taisnīgu iznākumu, jo paši likumi var būt netaisnīgi.
Piemēram, likumi, kas liedz sievietēm piedalīties vēlēšanās, vai arī ierobežo
kādas sabiedrības daļas īpašuma tiesības, nekļūst taisnīgāki ar to, ka tos
korekti pielieto visgodīgākie tiesneši. Latvijā likums liedz nepilsoņiem
piedalīties vēlēšanās, bet šādi ierobežojumi ir daudzās pasaules valstīs un
attiecīgās tiesības var iegūt nokārtojot naturalizācijas eksāmenus. Ja par
procedurālā taisnīguma noteikumiem sabiedrībā parasti pastāv zināma vienotība,
tad likumu novērtējuma ziņā sabiedrības viedokļi atšķiras daudz būtiskāk. Kas
šķitīs taisnīgs sods atmaksas koncepcijas piekritējiem, nebūs tāds
rehabilitācijas koncepcijas aizstāvjiem.
Viena
no iespējām risināt šo problēmu ir - balstīt substantīvo taisnīguma izpratni
sabiedrībā valdošajās morālajās vērtībās. ASV tiesību teorētiķis Patriks Devlins
uzskata ka likumam jābalstās parasta pilsoņa morālajās vērtībās. Līdz ar to ir
iespējams atšķirt starp likumiem, kas tām atbilst ( “konsensusa likumi “ ) un
tādiem, kas sabiedrībā netiek pilnībā akceptēti un var tikt uzskatīti par
netaisnīgiem ( piemēram, nāves soda atcelšanas problēma, kas Latvijā
aktualizējās sakarā ar Gulbenes slepkavas Korjakova lietu ).
Otra
taisnīguma sfēra ir sociālais taisnīgums. Tās centrā ir jautājums par morāli
pamatojamu tādu labumu sadalījumu kā alga, ienākumi, miteklis, sociālā aprūpe,
labklājība utt. Tieši sociālā taisnīguma jautājumi ir ļoti aktuāli Latvijā (
deputātu pabalsts kancelejas preču iegādei pārsniedz lielas iedzīvotāju daļas
mēneša algu, valsts pilnvarnieks saņem Ls 2000 mēnesī atpūšoties ārzemēs, tajā
pašā laikā Ls10 algas pielikums skolotājiem vai Ls 0, 18 pensionāriem tiek
traktēts kā liels sasniegums ).
=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru