VeA Pārvaldības nodaļas 1. kursa studenta
Mārča
Nēliusa referāts uzņēmējdarbībā.
Uzņēmumu apvienošanās rodas,
apvienojot līdz šim tiesiski un saimnieciski neatkarīgus uzņēmumus lielākās
saimnieciskās vienībās, neatceļot atsevišķo uzņēmumu patstāvību un autonomiju
saimniecisko lēmumu sfērā. Apvienošanās var notikt uz brīvprātības pamata un
relatīvi vaļīgā formā, veidojot gadījuma sabiedrības, lai īstenotu vienu vai
līgumā noteiktu ierobežotu skaitu projektu, piemēram, darba biedrības
celtniecībā, konsorciji kredītu sfērā) vai, veidojot interešu savienības kopīgu
pētīšanas vai attīstīšanas pasākumu veikšanai, vai noteiktu karteļvienošanās
gadījumā vai, veidojot speciālas apvienības, kas pārstāv kompanjona kā tarifa
partnera intereses uz ārieni, it sevišķi attiecībās ar likumdevēju, pārvaldi
vai arodbiedrībām. Šādas funkciju apvienības pēc to stāvokļa un darbības tiek
apvienotas zem vispārīga jēdziena “kooperācijas”.
Svarīga kooperācijas jēdziena
iezīme ir no vienas puses kopīgs darbs, saskaņojot (koordinējot) funkcijas vai
sadalot funkcijas un pārnesot tās uz kopīgu institūtu, un no citas puses
tiesiskā un- sfērās , kuras nav pakļautas līguma nosacījumiem, saimnieciskā
patstāvība.
Ja uzņēmumu apvienošanās ar
uz kapitālu attiecīgām- vai līguma saistībām noved pie iesaistīto uzņēmumu
saimnieciskās patstāvības ierobežošanas vai atcelšanas pilnībā, tai pašā laikā
saglabājot tiesisko neatkarību, runa ir par koncentrācijas formu. Galvenā
pazīme šai koncentrācijai ir pakārtotība vienotai vadībai, kura tiek izveidota,
ņemot vērā uzņēmuma daļu (faktiski tā ir pārvalde), vai kura stājas spēkā ,
noslēdzot pārvaldes līgumu, un var nonākt pat tik tālu, ka pārvaldāmajam
uzņēmumam jāpilda vadības sabiedrības (koncerna pārvaldes) rīkojumi pat tad,
kad tie šim uzņēmumam nav izdevīgi, toties ir izdevīgi kopējai uzņēmumu
apvienībai (piemēram, kapacitātes daļas apstādināšana, izmaiņas ražošanas
procesā, produkcijas piegāde savienības partneriem par zemākām kā tirgus cenām.
Uzņēmumi
var, savienojoties atteikties arī no tiesiskās patstāvības tā, ka pēc
apvienošanās pastāv vairs tikai viena tiesiska vienība (firma). Tādā gadījumā
runa ir par uzņēmumu saplūšanu. Saplūšana var notikt, ja viens uzņēmums uzņem
otru (t.i., bija divi uzņēmumi A un B, pēc apvienošanās pastāv tikai A) vai
radot jaunu uzņēmumu (A un B izveido jaunu uzņēmumu C).
Līdzšinējie
izvedumi rāda, kā, uzņēmumu apvienošanās intensitāte no vaļīgām formām var
nonākt līdz tam, ka uzņēmumi pilnīgi saplūst. Pirmajā gadījumā apvienība pastāv
uz vaļīgu un uz ierobežotu laiku vai uz atsevišķiem objektiem ierobežotu vienošanos par ar līguma noteiktu
funkciju koordinēšanu un izlīdzināšanu un apvienību uzņēmumu (vāc. Gemeinschaftsunternehmen)
veidošanu. Otrajā gadījumā apvienošanās noris līdz pastāvīgai saimnieciskai
pakārtotībai kopējai vadībai, bet trešajā- līdz pilnīgai atsacīšanās no
tiesiskās patstāvības.
Saimnieciskā
attīstība kapitālistiskajās valstīs pēc 2. Pasaules kara deva spēcīgus impulsus
uzņēmumu koncentrācijām. Lielāku tirgu (ES, Eiropas brīvās tirdzniecības
asociācija) rašanās, saasināta starptautiskā konkurence (Japāna, ASV),
pieaugošā mehanizācija un automatizācija ražošanas un noieta procesos,
nepieciešamība nodrošināt izejvielu un enerģijas sagādi un aizvien dārgāki
pētījumi un attīstības pasākumi no vienas puses veicina lielu un stingri
pārvaldītu uzņēmumu rašanos. No citas puses uzņēmumu koncentrēšanās spiež mazus
un vidējus uzņēmumus stiprināt konkurētspēju, veidojot korporācijas.
Brīvā tirgus saimniecības zinātne
uzskata, ka tā pati sevi neuztur, bet attīstības process noved pie uzņēmumu
koncentrēšanos, kas novērš konkurenci un tādējādi iznīcina tirgus saimniecību
kā tādu. No kā seko, ka likumdevējam jāveic politiski kārtības pasākumi un jārada
regulēšana ar likuma palīdzību, lai tiktu aizliegtas uzņēmumu savienības, kas
novērš konkurenci.
Tā
kā tirgus saimniecības kārtībai nepieciešams liels skaits patstāvīgu uzņēmumu,
kuri ir gatavi pieņemt autonomus lēmumus un uzņemties risku, valsts ekonomiskajai
politikai nevajadzētu nodrošināt konkurenci tikai ar aizliegumiem, bet veicināt
arī mazu un vidēju uzņēmumu apvienošanos, lai tādējādi pastiprinātu to
konkurētspēju ar lieliem uzņēmumiem.
Mērķi,
kas saistīti ar uzņēmumu apvienošanos ir daudzi un dažādi. Augstākais uzņēmuma
mērķis, kāpēc tas brīvprātīgi atsakās no savas saimnieciskās patstāvības , ir
izredzes ilgstoši maksimizēt peļņu. Ir vairāki, ceļi kā to sasniegt. Pirmkārt,
tā ir efektivitātes paaugstināšana, sasniedzot dažādus racionalizācijas efektus
un tādējādi izmaksu samazināšanu lielākās saimnieciskās vienības ietvaros.
Otrkārt, tā ir jau pieminētās konkurētspējas stiprināšana, uzlabojot tirgus
pozīcijas attiecībā pret patērētājiem, piegādātājiem vai potenciālajiem kredītu
devējiem. Treškārt, riska samazināšana, sadalot to uz vairākiem partneriem.
Ceturtkārt saimnieciskās varas pozīcijas iegūšana, ierobežojot konkurenci.
Piektkārt, organizāciju (specializētu apvienību) veidošana, kuras aizstāv
uzņēmumu intereses iepretīm likumdevējam, valdībai vai citām apvienībām. Šiem
uzskaitītajiem ceļiem vienam otru nav jāizslēdz- pa tiem var iet vienlaikus.
Tajā
laikā, kad mazi uzņēmumi ar kooperāciju palīdzību cenšas lielākoties
paaugstināt konkurētspēju un samazināt risku, lielie uzņēmumi turpretim parasti
ar koncentrācijas palīdzību grib iegūt dominējošu lomu tirgū vai ar dažādu
līgumu palīdzību iegūt tik lielu tirgus daļu, lai varētu diktēt preču cenas, jo
tādā gadījumā ārpus karteļa atrodošos uzņēmumu konkurētspēja ir pavisam
niecīga. Lai tas nenotiktu, ar likumu tiek aizliegtas dažādas karteļvienošanās,
kas ierobežo konkurenci.
Racionalitātes
efektu sasniegšana ar apvienošanās palīdzību nav atkarīga no uzņēmumu
lielumiem. Šī mērķa nostādne ir pamatā kā konkurenci neierobežojošām mazo un
vidējo uzņēmumu kooperācijām, tā arī dažādu koncentrāciju norisēm starp
lielajiem uzņēmumiem. Jo lielāka laika gaitā kļūst uzņēmumu apvienība, kas
sākotnēji tika izveidota, balstoties uz racionalizēšanas apsvērumiem, jo pastāv
lielāka iespējamība, ka var tikt kaitēts konkurencei, tirgū izveidojoties
dominējošai uzņēmumu grupai.
Uzņēmumu
apvienošanās mērķi aptver visas uzņēmuma funkcionēšanas sfēras. Pie tam var būt
tikai viens izšķirošais mērķis priekš apvienošanās, piemēram, ražošanas
racionalizācija vai iegādes un realizācijas koordinēšana; apvienošanās pamatā
var būt arī vairāki mērķi. Mērķi pēc nozīmības parasti tiek sakārtoti tā, lai
varētu gūt vislielāko iespējamo peļņu. Izvirzītais mērķis vai mērķu kombinācija
parasti nosaka arī to, kāda būs apvienošanās tiesiskā forma, intensitāte un
ilgums.
Uzņēmumu
mērķus nosacīti var iedalīt pa uzņēmuma darbības sfērām:
a)
mērķi sagādes sfērā;
b)
mērķi ražošanas sfērā;
c)
mērķi finansēšanas sfērā;
d)
mērķi noieta jeb realizācijas sfērā;
e)
mērķi saistībā ar nodokļiem;
f)
pārējie mērķi, kuros ietilpst:
-
kopīga reklāma,
-
kopīgu uzņēmējdarbības pasākumu, nodomu īstenošana
(piemēram, uzņēmumu salīdzināšana, tirgus izpēte, izglītība),
-
kopīgi informācijas un ziņu dienesti,
-
kopīgs sabiedriskais darbs (angliski- public
relations),
-
kopīgs lobiju darbs.
Tālāk nedaudz atsevišķi par
katru no šiem mērķiem. Kā pirmie tika minēti mērķi sagādes sfērā. Šajā sfērā kā
mērķis uzņēmumu apvienošanās var būt tirgus pozīcijas uzlabošana attiecībā pret
stipriem piegādātājiem un tādējādi sasniedzot labāku stāvokli (piegādes
noteikumi, maksāšanas noteikumi, piegādes laiki). Blakus tam var minēt riska
samazināšanu. Liela nozīme tam ir tajās nozarēs, kur uzņēmums ir stipri
atkarīgs no svešiem piegādātājiem. Piedalīšanās ar kapitāla daļu, kas ir
pietiekama, lai šos uzņēmumus integrētu, stipri samazina ar piegādi saistītos
riskus. Intereses sagādes sfērā var saistīties arī ar darbinieku iegūšanu un to
apmācību.
Ražošanas sfērā, uzņēmumi
apvienojoties, vēlas uzlabot ražošanas apstākļus, piemēram, optimālu uzņēmumu
lielumu radīšana, vienmērīga rīcībā esošo kapacitāšu izlīdzināšana.
Investīciju sfērā, piemēram, sevišķi
lieli un kapitālintensīvi projekti, tādējādi iespējami arī racionālākas
ražošanas metodes, var tikt realizēti tikai ar mazu un vidēju uzņēmumu
apvienošanos, izmantojot attiecīgajiem mērķiem lielus kapitāla apjomus. Mērķis
var būt arī pašu kapitāla palielināšana, finansēšanas iespēju paplašināšana,
stiprinot kredītcieņu, rentabilitātes paaugstināšana un riska pazemināšana.
Cits motīvs ir kopēja lielu projektu, kuri daudzreiz pārsniedz atsevišķa
uzņēmuma finansēšanas spēku, finansēšana, piemēram, celtniecībā lielu dambju,
aizsprostu celšana, lielu tiltu, pārvadu, olimpisko sacīkšu vietu celšana vai
kredītsaimniecībā, kad kāds banku konsorcijs pārņem vērtspapīru emisiju.
Bieži kā motīvs noieta jeb
realizācijas sfērā ir kopīgas un racionāli strādājošas izplatītājorganizācijas
radīšana, lai nodrošinātu un uzlabotu tirgus stāvokli. Kā piemēru var minēt
pārdošanas sindikātus, kuriem var būt uzdevums, novērst atsevišķu uzņēmumu
patstāvīgu cenu politiku un gadījumā, ja pastāv vienošanās par noteiktu
produkcijas daļu realizāciju, uzraudzīt lai tā tiktu ievērota. Ļoti bieži
koncentrācijas mērķis ir saimnieciskas varas iegūšana, dominējošas pozīcijas
iegūšana noieta tirgū un konkurences izslēgšana, nosakot vienotas cenas,
vienotus darījumu noteikumus vai vienotas realizācijas kvotas, vienu vārdu
sakot, monopolstāvokļa iegūšana. Svarīga loma var būt arī riska samazināšanai
noieta sfērā. Arvien vairāk pieaugot konkurencei, palielinās briesmas, ka
uzņēmums var zaudēt kādu savu noieta daļu. Tas var notikt, mainoties patērētāju
preferenču sistēmai vai ienākumiem. Tas spiež lielā mērā uzņēmumus dažādot,
radīt un iekļaut savā klāstā jaunas preces esamajiem un jauniem tirgiem. Šādā situācijā
vienīgais ceļš ir uzņēmuma apvienošanās ar citiem uzņēmumiem, kuri ražo
produkciju, kas atrodas ar pašu produkciju vienā līmenī (horizontālā
diversifikācija), kuru produkcija pieder citam noieta līmenim (vertikālā
diversifikācija) vai papildina paša uzņēmuma produkciju (komplementārā
diversifikācija).
Mārcis Nēliuss.
Izmantotā literatūra:
“Einfuerung in die allgemeine Betriebswirtschaftslehre”- 19. Auflage, Woehe, Verlag Vahlen-1996
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru