Uzņēmumu apvienošanās.




    VeA  Pārvaldības nodaļas 1. kursa studenta

Mārča Nēliusa referāts uzņēmējdarbībā.

Uzņēmumu apvienošanās rodas, apvienojot līdz šim tiesiski un saimnieciski neatkarīgus uzņēmumus lielākās saimnieciskās vienībās, neatceļot atsevišķo uzņēmumu patstāvību un autonomiju saimniecisko lēmumu sfērā. Apvienošanās var notikt uz brīvprātības pamata un relatīvi vaļīgā formā, veidojot gadījuma sabiedrības, lai īstenotu vienu vai līgumā noteiktu ierobežotu skaitu projektu, piemēram, darba biedrības celtniecībā, konsorciji kredītu sfērā) vai, veidojot interešu savienības kopīgu pētīšanas vai attīstīšanas pasākumu veikšanai, vai noteiktu karteļvienošanās gadījumā vai, veidojot speciālas apvienības, kas pārstāv kompanjona kā tarifa partnera intereses uz ārieni, it sevišķi attiecībās ar likumdevēju, pārvaldi vai arodbiedrībām. Šādas funkciju apvienības pēc to stāvokļa un darbības tiek apvienotas zem vispārīga jēdziena “kooperācijas”.
Svarīga kooperācijas jēdziena iezīme ir no vienas puses kopīgs darbs, saskaņojot (koordinējot) funkcijas vai sadalot funkcijas un pārnesot tās uz kopīgu institūtu, un no citas puses tiesiskā un- sfērās , kuras nav pakļautas līguma nosacījumiem, saimnieciskā patstāvība.
Ja uzņēmumu apvienošanās ar uz kapitālu attiecīgām- vai līguma saistībām noved pie iesaistīto uzņēmumu saimnieciskās patstāvības ierobežošanas vai atcelšanas pilnībā, tai pašā laikā saglabājot tiesisko neatkarību, runa ir par koncentrācijas formu. Galvenā pazīme šai koncentrācijai ir pakārtotība vienotai vadībai, kura tiek izveidota, ņemot vērā uzņēmuma daļu (faktiski tā ir pārvalde), vai kura stājas spēkā , noslēdzot pārvaldes līgumu, un var nonākt pat tik tālu, ka pārvaldāmajam uzņēmumam jāpilda vadības sabiedrības (koncerna pārvaldes) rīkojumi pat tad, kad tie šim uzņēmumam nav izdevīgi, toties ir izdevīgi kopējai uzņēmumu apvienībai (piemēram, kapacitātes daļas apstādināšana, izmaiņas ražošanas procesā, produkcijas piegāde savienības partneriem par zemākām kā tirgus cenām.
          Uzņēmumi var, savienojoties atteikties arī no tiesiskās patstāvības tā, ka pēc apvienošanās pastāv vairs tikai viena tiesiska vienība (firma). Tādā gadījumā runa ir par uzņēmumu saplūšanu. Saplūšana var notikt, ja viens uzņēmums uzņem otru (t.i., bija divi uzņēmumi A un B, pēc apvienošanās pastāv tikai A) vai radot jaunu uzņēmumu (A un B izveido jaunu uzņēmumu C).
          Līdzšinējie izvedumi rāda, kā, uzņēmumu apvienošanās intensitāte no vaļīgām formām var nonākt līdz tam, ka uzņēmumi pilnīgi saplūst. Pirmajā gadījumā apvienība pastāv uz vaļīgu un uz ierobežotu laiku vai uz atsevišķiem objektiem  ierobežotu vienošanos par ar līguma noteiktu funkciju koordinēšanu un izlīdzināšanu un apvienību uzņēmumu (vāc. Gemeinschaftsunternehmen) veidošanu. Otrajā gadījumā apvienošanās noris līdz pastāvīgai saimnieciskai pakārtotībai kopējai vadībai, bet trešajā- līdz pilnīgai atsacīšanās no tiesiskās patstāvības.
          Saimnieciskā attīstība kapitālistiskajās valstīs pēc 2. Pasaules kara deva spēcīgus impulsus uzņēmumu koncentrācijām. Lielāku tirgu (ES, Eiropas brīvās tirdzniecības asociācija) rašanās, saasināta starptautiskā konkurence (Japāna, ASV), pieaugošā mehanizācija un automatizācija ražošanas un noieta procesos, nepieciešamība nodrošināt izejvielu un enerģijas sagādi un aizvien dārgāki pētījumi un attīstības pasākumi no vienas puses veicina lielu un stingri pārvaldītu uzņēmumu rašanos. No citas puses uzņēmumu koncentrēšanās spiež mazus un vidējus uzņēmumus stiprināt konkurētspēju, veidojot korporācijas.
          Brīvā tirgus saimniecības zinātne uzskata, ka tā pati sevi neuztur, bet attīstības process noved pie uzņēmumu koncentrēšanos, kas novērš konkurenci un tādējādi iznīcina tirgus saimniecību kā tādu. No kā seko, ka likumdevējam jāveic politiski kārtības pasākumi un jārada regulēšana ar likuma palīdzību, lai tiktu aizliegtas uzņēmumu savienības, kas novērš konkurenci.
          Tā kā tirgus saimniecības kārtībai nepieciešams liels skaits patstāvīgu uzņēmumu, kuri ir gatavi pieņemt autonomus lēmumus un uzņemties risku, valsts ekonomiskajai politikai nevajadzētu nodrošināt konkurenci tikai ar aizliegumiem, bet veicināt arī mazu un vidēju uzņēmumu apvienošanos, lai tādējādi pastiprinātu to konkurētspēju ar lieliem uzņēmumiem.
          Mērķi, kas saistīti ar uzņēmumu apvienošanos ir daudzi un dažādi. Augstākais uzņēmuma mērķis, kāpēc tas brīvprātīgi atsakās no savas saimnieciskās patstāvības , ir izredzes ilgstoši maksimizēt peļņu. Ir vairāki, ceļi kā to sasniegt. Pirmkārt, tā ir efektivitātes paaugstināšana, sasniedzot dažādus racionalizācijas efektus un tādējādi izmaksu samazināšanu lielākās saimnieciskās vienības ietvaros. Otrkārt, tā ir jau pieminētās konkurētspējas stiprināšana, uzlabojot tirgus pozīcijas attiecībā pret patērētājiem, piegādātājiem vai potenciālajiem kredītu devējiem. Treškārt, riska samazināšana, sadalot to uz vairākiem partneriem. Ceturtkārt saimnieciskās varas pozīcijas iegūšana, ierobežojot konkurenci. Piektkārt, organizāciju (specializētu apvienību) veidošana, kuras aizstāv uzņēmumu intereses iepretīm likumdevējam, valdībai vai citām apvienībām. Šiem uzskaitītajiem ceļiem vienam otru nav jāizslēdz- pa tiem var iet vienlaikus.
          Tajā laikā, kad mazi uzņēmumi ar kooperāciju palīdzību cenšas lielākoties paaugstināt konkurētspēju un samazināt risku, lielie uzņēmumi turpretim parasti ar koncentrācijas palīdzību grib iegūt dominējošu lomu tirgū vai ar dažādu līgumu palīdzību iegūt tik lielu tirgus daļu, lai varētu diktēt preču cenas, jo tādā gadījumā ārpus karteļa atrodošos uzņēmumu konkurētspēja ir pavisam niecīga. Lai tas nenotiktu, ar likumu tiek aizliegtas dažādas karteļvienošanās, kas ierobežo konkurenci.
          Racionalitātes efektu sasniegšana ar apvienošanās palīdzību nav atkarīga no uzņēmumu lielumiem. Šī mērķa nostādne ir pamatā kā konkurenci neierobežojošām mazo un vidējo uzņēmumu kooperācijām, tā arī dažādu koncentrāciju norisēm starp lielajiem uzņēmumiem. Jo lielāka laika gaitā kļūst uzņēmumu apvienība, kas sākotnēji tika izveidota, balstoties uz racionalizēšanas apsvērumiem, jo pastāv lielāka iespējamība, ka var tikt kaitēts konkurencei, tirgū izveidojoties dominējošai uzņēmumu grupai.
          Uzņēmumu apvienošanās mērķi aptver visas uzņēmuma funkcionēšanas sfēras. Pie tam var būt tikai viens izšķirošais mērķis priekš apvienošanās, piemēram, ražošanas racionalizācija vai iegādes un realizācijas koordinēšana; apvienošanās pamatā var būt arī vairāki mērķi. Mērķi pēc nozīmības parasti tiek sakārtoti tā, lai varētu gūt vislielāko iespējamo peļņu. Izvirzītais mērķis vai mērķu kombinācija parasti nosaka arī to, kāda būs apvienošanās tiesiskā forma, intensitāte un ilgums.
          Uzņēmumu mērķus nosacīti var iedalīt pa uzņēmuma darbības sfērām:
a)     mērķi sagādes sfērā;
b)    mērķi ražošanas sfērā;
c)     mērķi finansēšanas sfērā;
d)    mērķi noieta jeb realizācijas sfērā;
e)     mērķi saistībā ar nodokļiem;
f)      pārējie mērķi, kuros ietilpst:
-         kopīga reklāma,
-         kopīgu uzņēmējdarbības pasākumu, nodomu īstenošana (piemēram, uzņēmumu salīdzināšana, tirgus izpēte, izglītība),
-         kopīgi informācijas un ziņu dienesti,
-         kopīgs sabiedriskais darbs (angliski- public relations),
-         kopīgs lobiju darbs.
Tālāk nedaudz atsevišķi par katru no šiem mērķiem. Kā pirmie tika minēti mērķi sagādes sfērā. Šajā sfērā kā mērķis uzņēmumu apvienošanās var būt tirgus pozīcijas uzlabošana attiecībā pret stipriem piegādātājiem un tādējādi sasniedzot labāku stāvokli (piegādes noteikumi, maksāšanas noteikumi, piegādes laiki). Blakus tam var minēt riska samazināšanu. Liela nozīme tam ir tajās nozarēs, kur uzņēmums ir stipri atkarīgs no svešiem piegādātājiem. Piedalīšanās ar kapitāla daļu, kas ir pietiekama, lai šos uzņēmumus integrētu, stipri samazina ar piegādi saistītos riskus. Intereses sagādes sfērā var saistīties arī ar darbinieku iegūšanu un to apmācību.
Ražošanas sfērā, uzņēmumi apvienojoties, vēlas uzlabot ražošanas apstākļus, piemēram, optimālu uzņēmumu lielumu radīšana, vienmērīga rīcībā esošo kapacitāšu izlīdzināšana.
Investīciju sfērā, piemēram, sevišķi lieli un kapitālintensīvi projekti, tādējādi iespējami arī racionālākas ražošanas metodes, var tikt realizēti tikai ar mazu un vidēju uzņēmumu apvienošanos, izmantojot attiecīgajiem mērķiem lielus kapitāla apjomus. Mērķis var būt arī pašu kapitāla palielināšana, finansēšanas iespēju paplašināšana, stiprinot kredītcieņu, rentabilitātes paaugstināšana un riska pazemināšana. Cits motīvs ir kopēja lielu projektu, kuri daudzreiz pārsniedz atsevišķa uzņēmuma finansēšanas spēku, finansēšana, piemēram, celtniecībā lielu dambju, aizsprostu celšana, lielu tiltu, pārvadu, olimpisko sacīkšu vietu celšana vai kredītsaimniecībā, kad kāds banku konsorcijs pārņem vērtspapīru emisiju.
Bieži kā motīvs noieta jeb realizācijas sfērā ir kopīgas un racionāli strādājošas izplatītājorganizācijas radīšana, lai nodrošinātu un uzlabotu tirgus stāvokli. Kā piemēru var minēt pārdošanas sindikātus, kuriem var būt uzdevums, novērst atsevišķu uzņēmumu patstāvīgu cenu politiku un gadījumā, ja pastāv vienošanās par noteiktu produkcijas daļu realizāciju, uzraudzīt lai tā tiktu ievērota. Ļoti bieži koncentrācijas mērķis ir saimnieciskas varas iegūšana, dominējošas pozīcijas iegūšana noieta tirgū un konkurences izslēgšana, nosakot vienotas cenas, vienotus darījumu noteikumus vai vienotas realizācijas kvotas, vienu vārdu sakot, monopolstāvokļa iegūšana. Svarīga loma var būt arī riska samazināšanai noieta sfērā. Arvien vairāk pieaugot konkurencei, palielinās briesmas, ka uzņēmums var zaudēt kādu savu noieta daļu. Tas var notikt, mainoties patērētāju preferenču sistēmai vai ienākumiem. Tas spiež lielā mērā uzņēmumus dažādot, radīt un iekļaut savā klāstā jaunas preces esamajiem un jauniem tirgiem. Šādā situācijā vienīgais ceļš ir uzņēmuma apvienošanās ar citiem uzņēmumiem, kuri ražo produkciju, kas atrodas ar pašu produkciju vienā līmenī (horizontālā diversifikācija), kuru produkcija pieder citam noieta līmenim (vertikālā diversifikācija) vai papildina paša uzņēmuma produkciju (komplementārā diversifikācija).
              
                       
Mārcis Nēliuss.

 

Izmantotā literatūra:

                Einfuerung in die allgemeine Betriebswirtschaftslehre”- 19. Auflage, Woehe, Verlag Vahlen-1996

          “Uzņēmējdarbība.Lekciju materiāli.”- Andris Klauss, Ventspils Augstskola-1998








Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru