Uzņēmējdarbības attīstībai labvēlīgas vides nodrošināšana ir viena no vadības prioritātēm. Uzņēmējdarbības attīstība valstī tiek veicināta, veidojot viendabīgu, uzņēmējdarbību veicinošu likumdošanu, kas harmonizētu ar Eiropas savienības likumdošanu, samazinot uzņēmējdarbības birokrātiskos šķēršļus, stimulējot mazo un vidējo uzņēmumu darbību, kvalitātes sistēmu ieviešanu…

Galvenās problēmas uzņēmējdarbības attīstībā ir zema Latvijas uzņēmumu konkurent spēja, nepietiekošas zināšanas, lai sekmētu progresīvo biznesa ideju un tehnoloģiju pārņemšanu un ieviešanu, nepietiekoši finansu resursi uzņēmējdarbības attīstībai, uzņēmējdarbību ne pārāk veicinoša nodokļu sistēma un administrēšana, lielas izmaksas kvalitātes sistēmas un standartu ieviešanai, likumdošanas nesakārtotība un daudz birokrātisko šķēršļu.

Uzņēmējdarbības attīstības politikas jomā galvenās aktualitātes ir:

- uzņēmējdarbības normatīvo aktu pilnveidošana un saskaņošana ar Eiropas savienības prasībām;

- birokrātisko šķēršļu (reģistrēšana, licencēšana, korupcija….) samazināšana;

- valsts atbalsta uzņēmējdarbībai sistēmas pilnveidošana;

- valsts un uzņēmēju sadarbības pilnveidošana.

Uzņēmējdarbības normatīvo aktu pilnveidošana un birokrātisko šķēršļu samazināšana

Vispārējos uzņēmējdarbības principus valstī regulē likums “Par uzņēmējdarbību”, kas pieņemts 1990. gadā un daudzkārt labots un papildināts. Šobrīd Saeimā ir iesniegts Komerclikuma projekts, kurš aizstās augstāk minēto likumu. Komerclikums ir paredzēts kā komercdarbību regulējošo normu apkopojums vienotā likumā, saskaņojot komercdarbības pamatprincipus un terminoloģiju, kā arī saskaņojot to ar ES normām. Komerclikuma ieviešana padarīs Latvijas tiesību sistēmu un uzņēmējdarbības sistēmu vienotāku, sakārtotāku un atpazīstamāku, līdz ar to drošāku citu valstu investoriem. Komerclikumā paredzēts vienkāršot pašlaik pastāvošo uzņēmējdarbības formu sistēmu.

Būtisks uzņēmējdarbības attīstībai ir likums “Par uzņēmuma un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju”, kurš stājās spēkā 1996. gada beigās. Šis likums ir veidots saskaņā ar ES principiem, kuri regulē uzņēmumu sanācijas un bankrota procedūru.

Turpinās licencēšanas kārtības pilnveidošana, samazinot licenzējamo darbību skaitu no 165 līdz 118 1996. gadā, no 118 līdz 67 – 1997. gadā. 1997. gada decembrī stājās spēkā grozījumi likumā “Par nodokļiem un nodevām”. Tie paredz, ka valsts nodeva par eksporta un importa speciālu atļauju (licenci) nedrīkst pārsniegt ar tās izdošanu saistītās aptuvenās izmaksas, un tas atbilst Pasaules tirdzniecības organizācijas Vispārējās vienošanās par tirdzniecību un tarifiem VIII panta prasībām.

1997. gada decembrī Ministru kabinets akceptēja Ekonomikas ministrijas izstrādāto konceptuālo ziņojumu par dažu licencēšanas veidu aizstāšanu ar uzņēmumu darbības reģistrāciju, sertifikāciju un atbilstības novērtēšanu. Dānijas palīdzības programmas ietvaros tika uzsākts Ekonomikas ministrijas, Eiropas Integrācijas biroja un Dānijas konsultantu sadarbības projekts. Projekta mērķis ir izveidot vienotu EK likumdošanai atbilstošu terminoloģiju uzņēmējdarbības ierobežojumiem, panākt vienotu izpratni ar citām ministrijām šajos jautājumos.

1999. gada 23.-23. aprīlī notika seminārs ar ieinteresētajām institūcijām par Latvijas likumdošanas harmonizāciju jautājumos, kas saistīti ar uzņēmējdarbības ierobežojumiem, tai skaitā par valsts nodevu par speciālu atļauju (licenču) izsniegšanu, uzņēmējdarbības ierobežojumu procesuālo kārtību, likumdošanas saskaņošanas procesu.

Valsts atbalsta uzņēmējdarbībai sistēmas pilnveidošana

Uzņēmējdarbības veicināšanai līdzās labvēlīgai normatīvai bāzei nepieciešams arī reāls finansiāls valsts atbalsts. Uzņēmumiem, it īpaši mazajiem un vidējiem, bez valsts palīdzības ir sarežģīti apgūt menedžmenta un mārketinga prasmes, iekļūt jaunos tirgos, ieviest jaunas tehnoloģijas un kvalitātes standartus, kas savukārt negatīvi ietekmē uzņēmēju konkurētspēju pasaules tirgū. Pat valstīs ar attīstītu tirgus saimniecību tiek īstenoti īpaši pasākumi uzņēmējdarbības atbalstam. To mērķis ir izlīdzināt ekonomiskās vides disproporcijas, palielināt konkurenci, īstenojot mazā biznesa vai atsevišķu reģionu atbalsta pasākumus.

Pāris pēdējos gados Latvija ir izvērsusi aktīvāku darbību valsts atbalsta likumdošanas un struktūru izveides jomā. Valdība ir apstiprinājusi virkni nacionālo programmu, kuru īstenošana sekmē uzņēmējdarbības veicināšanu.

1998. gadā Saeima pieņēma likumu “Par uzņēmējdarbības sniegtā valsts un pašvaldību atbalsta kontroli”.

Likums definē valsts atbalstu kā jebkuru uzņēmējdarbībai sniegto tiešo vai pastarpināto valsts vai pašvaldības finansiālo palīdzību, kuras mērķis vai rezultāts ir attiecīgā uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības), uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) grupas vai nozares konkurētspējas paaugstināšana. Šis likums aptver visas valsts atbalsta formas:

- tiešos maksājumus no valsts budžeta vai pašvaldību budžetiem (subsīdijas);

- nodokļu vai sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu jomā veiktos pasākumus;

- valsts vai pašvaldību sniegtās kredītu garantijas;

- kredītu procentu subsidēšanu;

- valsts vai pašvaldību pilnīgu vai daļēju atteikšanos no dividendēm to kontrolētajos uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās);

- valsts vai pašvaldību investīcijas uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās);

- parādu norakstīšanu;

- kā arī jebkurus citus pasākumus, kuru mērķis vai rezultāts ir viena uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrību) grupas konkurētspējas paaugstināšana.

Atbilstoši likumam valsts atbalstu var atļaut:

- eksporta jomā – uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) dalībai starptautiskajās izstādēs un gadatirgos, vienreizējam ārējā tirgus pētījumam, eksporta operāciju garantēšanai vai kreditēšanai;

- reģionālajai attīstībai;

- pētījumiem, patentu iegādei vai progresīvo tehnoloģiju ieviešanai;

- vides aizsardzībai, enerģijas taupīšanai un no reģeneratīviem energoresursiem iegūtās enerģijas ražošanai;

- nodarbinātības un darba apstākļu uzlabošanas jomā;

- uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām) krīzes situācijā (īstermiņa – uzņēmumu atveseļošanai un ilgtermiņa – pārstrukturēšanai);

- maziem un vidējiem uzņēmumiem (konsultāciju pakalpojumiem un apmācībai investīciju veidā). Minētajās jomās valsts atbalsta intensitāte var būt 10-25% lielāka nekā lielajiem uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām);

- kvalitātes sistēmu ieviešanai (konsultācijām un attiecīgās dokumentācijas izstrādei);

- kuģniecībai.

Kurš paredz novērst konkurences izkropļojumus un nosaka ierobežojumu valsts atbalstam uzņēmējdarbībai. Izveidota arī Valsts atbalsta uzraudzības komisija. Likums izstrādāts atbilstoši ES noteiktajām normām par pieļaujamā valsts atbalsta intensitāti un jomām. Pieņemot šo likumu, Latvija ir apliecinājusi gatavību pēc iespējas ātrākai integrācijai ES.

Spēkā esošie normatīvie akti paredz valsts atbalstu uzņēmējdarbībai īpaši atbalstāmajos reģionos, brīvajās ekonomiskajās zonās un lauksaimnieciskai ražošanai. Ir daži nodokļu atvieglojumi mazo uzņēmēju atbalstam un pamatlīdzekļu atjaunošanai, kā arī atsevišķos gadījumos uzņēmējiem ir iespējams pagarināt nodokļu samaksas termiņu.

Lai veicinātu uzņēmējdarbību, spēkā esošā likumdošana paredz šādus nodokļu atvieglojumus:

1) likumā “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” ir paredzēts, ka nodokļu atlaide mazajiem uzņēmumiem ir 20% no aprēķināmā uzņēmumu ienākuma nodokļa, ja pirmstaksācijas gadā nav pārsniegti vismaz divi no šādiem nosacījumiem:

- pamatlīdzekļu bilances vērtība – Ls 70 000;

- neto apgrozījums – Ls 200 000;

- vidējais strādājošo skaits – 25 cilvēks.

Ja uzņēmums ir reģistrēts un darbojas saskaņā ar likumu “Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem” noteiktajā īpaši atbalstāmajā reģionā un par tā attīstības projekta atbilstību reģiona attīstības programmai ir pieņemts lēmums Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, pamatlīdzekļiem, kurus šāds uzņēmums ir iegādājies laika posmā, kad attiecīgajam reģionam ir īpaši atbalstāmā reģiona statuss, un izmanto uzņēmējdarbībā šajā reģionā, iegādes vērtību pirms attiecīgās pamatlīdzekļu kategorijas taksācijas perioda kopējās nolietojuma summas aprēķināšanas palielina, reizinot to ar šādiem koeficentiem:

- 1. kategorijas pamatlīdzekļiem (ēkas, būves) – 1,5;

- 2. kategorijas (enerģētiskās iekārtas u.c.) – 1,3;

- 3. kategorijas (skaitļošanas iekārtas, infrastruktūras sistēmas u.c.) – 1,8;

- 4. kategorijas (visi pārējie pamatlīdzekļi) – 2;

Uzņēmējsabiedrības aprēķināto uzņēmuma ienākuma nodokli, kuru tā gūst brīvās zonas teritorijā, samazina par 80% no aprēķinātās nodokļa summas;

2) saskaņā ar likumu “Par pievienotās vērtības nodokli” uzņēmums var reģistrēties kā ar nodokli apliekamā persona neatkarīgi no veikto darījumu apjoma, tātad maziem uzņēmumiem ir tiesības uz priekšnodokļa atskaitījumiem.

Preču ieviešana brīvās zonas teritorijā no ārvalstīm un izvešana uz ārvalstīm (eksports) ir atbrīvota no PVN nomaksas;

3) likumā “Par uzņēmumu gada pārskatiem” ir paredzēta vienkāršota pārskatu sistēma tādiem uzņēmumiem, kas atbilst identiskiem mazo uzņēmumu kritērijiem. Šis likums neattiecas uz zemnieku un zvejnieku saimniecībām un individuāliem uzņēmumiem, kuru gada ieņēmumi no saimnieciskiem darījumiem nepārsniedz Ls 45 000 pārskata gada sākumā un kuri iesniedz Valsts ieņēmumu dienestam tikai tādus pārskatus, kas saistīti ar nodokļu maksājumiem;

4) likumā “Par pievienotās vērtības nodokli” paredzēts, ka ar nodokli neapliek pamatlīdzekļus, kurus Latvijā ieved ar pievienotās vērtības nodokli apliekamā persona ražošanas tehnoloģiskā procesa nodrošināšanai, ja to analogus neražo Latvijā vai tos neieved šo preču oficiālie izplatītāji Latvijā.

Lai veicinātu Latvijas ražotāju konkurētspēju un iekļaušanos starptautiskajos tirgos, no 1994. gada tiek realizēta Kvalitātes nodrošināšanas nacionāla programma. Programmas ietvaros uzņēmēji tiek nodrošināti ar nepieciešamo informāciju un apmācībām produkcijas konkurētspējas palielināšanai, kā arī ar šo programmu realizāciju tiek radīta starptautiski harmonizēta atbilstības novērtēšanas sistēma brīvai preču plūsmai uz Eiropas savienību un citiem tirgiem.

1997. gada septembrī valdība akceptēja Ekonomikas ministrijas izstrādāto Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālo programmu. Tomēr ir jāatzīmē, ka nepietiekama finansējuma dēļ šī programma tiek īstenota tikai daļēji. Galvenais tās finansēšanas avots iepriekšējos gados bija ES PHARE līdzekļi.

Sekmīgi tiek realizēta tāda valsts atbalsta programma uzņēmējdarbības veicināšanai kā Īpaši atbalstāmo reģionu ekonomiskās attīstības veicināšanas programma, kuras īstenošana tika uzsākta 1998. gadā, izveidojot Reģionālo fondu. Šis atbalsts paredzēts nelielai daļai Latvijas uzņēmēju (teritorijās, kurās kopskaitā dzīvo ne vairāk kā 15% no valsts iedzīvotājiem), kas ir reģistrēti un darbojas Latvijas īpaši atbalstāmajos reģionos. Reģionālā fonda līdzekļi tiek izlietoti kredītprocentu maksājumiem, ieguldījumiem uzņēmumu statūtkapitālā, ekonomiskās izglītības pasākumiem, pašvaldību organizēto uzņēmējdarbību veicinošo pasākumu un infrastruktūras attīstības projektu kopfinansēšanai.

Būtisks atbalsts eksporta palielināšanai daudzās valstīs ir speciālo eksportgarantiju un kredītu institūciju izveide. Latvijā šāda veida pakalpojumus veic valsts a/s “Latvijas eksportkredīts”. Tā sniedz garantijas (apdrošināšanu) eksporta un importa operācijām uzņēmējiem, bankām un finansu institūcijām, kā arī ārvalstu valdībām un izsniedz kredītus Latvijas uzņēmējiem – eksportētājiem.

LEK dibināta 1995. gada 20. janvārī ar Ministru kabineta 1994. gada 6. decembra rīkojumu Nr. 517-r “Par valsts akciju sabiedrību “Latvijas eksportkredīts””.

Saskaņā ar Ministru kabineta 1996. gada 17. septembra noteikumiem Nr. 354 “Par valsts atbalstu eksporta un importa garantēšanā un finansēšanā” valsts a/s “Latvijas eksportkredīts” statūtiem LEK galvenais mērķis ir eksporta apdrošināšanas, garantēšanas un finansēšanas sistēmas ietvaros nodrošināt Latvijas eksportētājiem, to finansējošām bankām iespēju konkurēt starptautiskajā tirdzniecībā ar citu valstu eksportētājiem, paplašināt preču un pakalpojumu noietu tirgus, samazināt zaudējumus komerciālā vai politiskā riska dēļ, izmantojot eksporta maksājumu, kontraktu vai kredītu apdrošināšanu, kredītu garantēšanu u.c. LEK piedāvātos pakalpojumus.

Lai veiktu minēto, LEK darbībai jābūt nodrošinātai ar reāliem naudas līdzekļiem gan pašu kapitāla formā (pamatkapitāls un rezerves kapitāls), gan valsts budžetā paredzētiem līdzekļiem – gadījumiem, kad LEK jāizmaksā eksportētājiem vai bankām (arī citiem garantiju turētājiem) kompensācijas politisko risku radīto zaudējumu vai vidējā termiņa komerciālo risku radīto zaudējumu dēļ, kā arī gadījumos, kad LEK pašu kapitāls ir nepietiekams īstermiņa komerciālo risku radīto kompensāciju izmaksai.

LEK reģistrētais pamatkapitāls ir Ls 5 milj., kas saskaņā ar statūtiem ir sasniedzams piecu gadu laikā, tas ir, līdz 2000. gada janvārim. Pamatkapitāla lielums tika noteikts, ievērojot gan ārvalstu eksportkredīta aģentūru pārstāvju (LEK dibināšanā nozīmīgu tehnisko palīdzību sniedza Somijas aģentūras – Finnish Export Credit Ltd. un Finnish Guarantee Board) ieteikums, gan nepieciešamību veikt jau tuvākajos gados pēc dibināšanas aktīvu darbību eksportētāju atbalstam. Saskaņā ar LEK dibināšanas un attīstības koncepciju 1998. gada beigās LEK pamatkapitālam vajadzēja sasniegt 3,5 milj. latu. Tas šobrīd ir tikai Ls 708 tūkst. jeb 14,1% (!) no plānotā.

Nepilnu 2,5 gadu laikā (kopš 1996. gada otrās puses) LEK segto darījumu summa ir aptuveni Ls 9 milj., kas ir adekvāta LEK reālajām iespējām, ievērojot nepietiekamo pašu kapitālu un konkrētas valsts eksporta veicināšanas politikas trūkumu. Piemēram, 1997. gadā LEK sedza aptuveni 0,55% no valsts eksporta kopapjoma.

Salīdzinājumam: Slovēnijā, kura pēc iedzīvotāju skaita ir līdzīga Latvijai, eksportkredīta aģentūra SEC, kas dibināta 1992. gada beigās, 1997. gadā sedza aptuveni 4,6% no savas valsts eksporta. SEC pamatkapitāls 1997. gadā bija 54,3 milj. USD jeb aptuveni Ls 34,1 milj., bet garantiju (rezerves) kapitāls – 74,6 milj. USD jeb aptuveni Ls 43,3 milj. Vairāk nekā 90% SEC akciju pieder Slovēnijas valstij.

LEK segtos darījumus Ls 9 milj. apmērā veido gan projekti, kurus var vērtēt kā vidējus (Ls 200-300 tūkst.), gan tādi, kurus bankas parasti vispār neatbalsta, piemēram, Ls 3-20 tūkst. apmērā. Būtībā LEK lielā mēra veic ne tikai eksporta, bet arī mazo un vidējo uzņēmumu atbalsta funkcijas.

Lai būtiski veicinātu ārējo tirdzniecību ar tāda finansu instrumenta kā LEK atbalstu, jau tuvākajā laikā nepieciešams:

1) radīt pilnvērtīgu juridisko un materiālo bāzi LEK darbībai;

2) nodrošināt koordinētu sadarbību starp valsts pārvaldes institūcijām.

Saeima 1. lasījumā ir pieņēmusi likumu “Par valsts atbalstu eksporta un investīciju apdrošināšanā, eksporta un importa garantēšanā un kreditēšanā”.

Nozīmīgs ir tāds saimnieciskās rosības veicināšanas instruments kā brīvās zonas (arī speciālās) un brīvās ostas, kuru mērķis ir investīciju piesaiste ražošanas un infrastruktūras attīstībai, radot jaunas darba vietas, kā arī rūpniecības, tirdzniecības un kuģniecības attīstības sekmēšana.

Pēc neatkarības atgūšanas brīvo un speciālo zonu izveide Latvijā tika uzsākta 1996. gada beigās. Pašreiz Latvijā ir izveidotas četras brīvās zonas: Rīgas tirdzniecības brīvosta, Ventspils brīvosta, Liepājas speciālā ekonomiskā zona un Rēzeknes speciālā ekonomiskā zona.

Pašlaik vēl ir grūti vispusīgi izvērtēt brīvzonu darbības efektivitāti. Brīvzonu atdeve no tautsaimniecības viedokļa nav vērtējama īstermiņā un pat vidējā termiņā. Pilnā apjomā tā būs redzama tikai pēc 10-20 gadiem.

Tomēr jau šobrīd ir vērojamas pozitīvas tendences dažu Latvijas brīvo zonu attīstībā. To apstiprina gan darba vietu pieaugums, gan piesaistīto investīciju apjoms. Piemēram, Liepājas speciālajā ekonomiskajā zonā uzņēmēji 1998. gadā ir investējuši 10,8 milj. latu – gandrīz divas reizes vairāk nekā 1997. gadā.

Kopumā tomēr ir jāsecina, ka, lai arī iepriekšējās valdības par vienu no galvenajām darbības prioritātēm ir deklarējušas atbalstu uzņēmējdarbības veicināšanai, jo īpaši mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai, tomēr līdzšinējo valsts atbalstu šai sfērai nevar uzskatīt par pietiekamu.

Arī Eiropas Komisija 1999. gada martā Briselē, izvērtējot nacionālās likumdošanas atbilstību MVU un rūpniecības politikas jomā, ir norādījusi, ka līdzekļi, kurus Latvija novirza uzņēmējdarbības atbalstam, nav pietiekami. Tāpat tika atgādināts, ka Latvija nedrīkst paļauties tikai uz ārvalstu un starptautisko finansu institūciju palīdzību MVU jomā. Tika uzsvērts, ka valsts a/s “Latvijas eksportkredīts” un bezpeļņas SIA “Latvijas Garantiju aģentūra” piešķirtie līdzekļi nav pietiekami.

Eiropas Komisijas eksperti secināja, ka Latvijā nav nodrošināta atbilstība vidējā laika posmā Kopenhāgenas otrajam kritērijam par konkurētspēju ES tirgū, norādot, ka veiksmīga valsts atbalsta politika būtu svarīgs solis konkurētspējas uzlabošanai.

Ekonomikas ministrija ir izstrādājusi Valsts atbalsta uzņēmējdarbībai koncepciju, kuru šī gada 22. jūnijā akceptēja Ministru kabinets. Tajā ir iekļauti pasākumi valsts atbalsta uzņēmējdarbībai sistēmas pilnveidošanai, valsts atbalsta uzņēmējdarbībai pasākumu un finansējuma pieprasījumu plāns līdz 2003. gadam.

Lai valsts atbalsts uzņēmējdarbībai kļūtu efektīvāks, koncepcija paredz pilnveidot to šādos virzienos:

- strukturāli sakārtot atbalsta sistēmu, koordinējot sadrumstalotos atbalsta fondus un izveidojot trūkstošos instrumentus;

- izstrādāt trūkstošos vai pilnveidot esošos dažādo valsts atbalsta jomu reglamentējošos likumdošanas aktus;

- pilnveidot nodokļu sistēmu, lai tā vairāk veicinātu uzņēmējdarbību;

- palielināt valsts budžeta finansējumu uzņēmējdarbības atbalstam.

Valsts un uzņēmēju sadarbības uzlabošana

Lai panāktu uzņēmējdarbības attīstību veicinošo pasākumu efektīvu iedarbību, ir nepieciešams uzlabot valsts un uzņēmēju savstarpējo sadarbību un paaugstināt uzņēmēju informētību par valsts atbalsta iespējām. Kā parāda pētījums “Kā jūtas mazais uzņēmējs”[1], 86% no aptaujātajiem uzņēmējiem nav dzirdējuši par Latvijas Garantiju aģentūru, 80% nav bijuši informēti par inovāciju centru un biznesa inkubatoru izveidi, 63% nezina neko par Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālo programmu.

1999. gada aprīlī, lai uzlabotu valdības saikni ar uzņēmējiem, Ekonomikas ministrija ir izveidojusi Nozaru ekspertu padomes. Ir izveidotas 19 dažādu tautsaimniecības nozaru ekspertu padomes, kas sastāv no attiecīgās nozares uzņēmēju, tai skaitā mazo un vidējo, un uzņēmējus pārstāvošo organizāciju izvirzītajiem pārstāvjiem. Nozaru ekspertu padomju uzdevums ir pārstāvēt attiecīgās nozares intereses un izteikt šīs nozares viedokli, sagatavot priekšlikumus nozares konkurētspējas paaugstināšanai, gatavot priekšlikumus uzņēmējdarbības likumdošanas pilnveidošanai. Līdz ar to tiek nodrošināta sadarbība pašu uzņēmēju starpā un viedokļu apmaiņa ar valsts institūcijām.

Mazie un vidējie uzņēmumi

Viens no svarīgākajiem valsts atbalsta virzieniem ir mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) attīstības veicināšana.

Kā liecina veiktie apsekojumi, Latvijā galvenās problēmas, kas kavē MVU attīstību, ir nepietiekošie finansu resursi uzņēmējdarbības uzsākšanai un attīstībai, ierobežotās iespējas saņemt kredītus un kredītu garantijas, informācijas trūkums par tirgiem, iespējamiem sadarbības partneriem, zināšanu trūkums menedžmentā un mārketingā, uzņēmējdarbību neveicinošā nodokļu sistēma un nodokļu administrēšana.

1997. gada 9. septembrī Ministru kabinets konceptuāli pieņēma Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālo programmu. Tā paredz šādus pasākumus: (i) mazo uzņēmumu atbalsta organizāciju attīstību, (ii) labvēlīgas tiesiskās vides izveidošanu, arī atvieglojumus administratīvajās procedūrās, (iii) attīstības projektu (biznesa plānu) izstrādāšanu un īstenošanu, (iv) atbalstu tehnoloģijas attīstībai, (v) apmācības programmas.

Nacionālās programmas īstenošanai ir izveidota Koordinācijas padome, kuras ietvaros 1998. gada maijā sāka darboties likumdošanas pilnveidošanas, reģionālās attīstības un finansu jautājumu apakškomitejas kā pašvaldību un uzņēmēju pārstāvniecības organizāciju priekšlikumu pilnveidošanas darba grupas.

Pašreiz Ekonomikas ministrijā ir uzsākta MVU attīstības politikas nodaļas izveide, kura koordinētu gan nacionālās programmas īstenošanu, gan arī aktualizētu darbu ar dažādu palīdzības programmu piesaisti.

Pašreiz galvenie MVU atbalsta instrumenti ir Uzņēmējdarbības atbalsta centru tīkls un īpaši atbalstāmajos reģionos – Reģionālais fonds. 1998. gada janvārī ar PHARE programmas atbalstu ir izveidota Latvijas Garantiju aģentūra, lai nodrošinātu garantijas MVU, lai tie varētu saņemt bankās un fondos kredītus investīciju projektu īstenošanai. Mazā un vidējā biznesa, pārsvarā lauku, uzņēmējdarbības kreditēšanu veic valsts banka “Latvijas Hipotēku un zemes banka”. Tā kreditē jomas, kuras privātās komercbankas praktiski nekreditē.

Latvijā ar PHARE programmas atbalstu ir izveidoti biznesa inkubatori Jelgavā, Madonā, Latvijas Tehnoloģiskajā centrā Rīgā un Latvijas elektrorūpniecības biznesa inovāciju centrs Rīgā, kā arī 9 Uzņēmējdarbības atbalsta centri, kas piedāvā plaša spektra uzņēmējdarbības konsultāciju un apmācību pakalpojumus:

- konsultācijas biznesa uzsākšanā, mārketingā, menedžmentā, finansēs un grāmatvedībā, biznesa plānošanā, juridiskajos jautājumos, projektu izstrādē un vadībā, sadarbības partneru meklēšanā;

- apmācības biznesa pamatos uzsācējiem, biznesa plānošanā, mārketingā, menedžmentā, kvalitātes vadībā, eksporta stratēģijas izstrādē, datorapmācībā, svešvalodās;

- informatīvos pakalpojumus;

- biroja pakalpojumus.

Kopējais MVU atbalsta apjoms Latvijā ir ievērojami mazāks, salīdzinot ar citām ES asociētajām valstīm, kurās ir ieviestas un darbojas dažādās MVU atbalsta programmas konsultāciju, apmācību, kredītu garantiju, mikrokredītu, tehnoloģiju attīstības u.c. jomās.

Laikā no 1992. – 1998. gadam PHARE programmas ieguldījumi MVU attīstībai sastādīja aptuveni 5,7 milj. ECU jeb Ls 3,81 milj., Latvijas puses kopfinansējums – Ls 0,85 milj. (Uzņēmējdarbības atbalsta centru tīkla un Latvijas Garantiju aģentūras izveidošanai).

Līdz šim vēl nav pienācīgi novērtēta MVU loma sociālās un reģionālās attīstības jomā. Par to ļauj domāt valsts budžeta līdzekļu ierobežotā novirzīšana uzņēmējdarbības veicināšanai, it īpaši salīdzinot ar lauksaimniecības, nodarbinātības u.c. jomām. Atbalsts MVU ir sniegts pārsvarā ar PHARE programmas, atsevišķu banku un pašu uzņēmēju palīdzību.

Lielākā uzmanība nākotnē ir jāpievērš augstas tehnoloģijas MVU attīstībai. Šim nolūkam ir jāatbalsta biznesa inkubatoru un inovāciju centru veidošanās process un darbība.

Latvijas Tehnoloģiskais centrs (LTC).

LTC pastāvēšanas laikā no 1993. gada septembra, kad darbību uzsāka pirmās 5 firmas ar 15 darbiniekiem, līdz 1999. gada vidum firmu skaits ir izaudzis līdz 31 ar 280 darbiniekiem. Visas centrā esošās firmas ir orientētas uz zinātņietilpīgas produkcijas ražošanu vai jaunu tehnoloģiju izstrādi un lietošanu. Pašlaik 30% no firmām 20-60% produkcijas eksportē uz ārzemēm, galvenokārt uz Rietumiem. Kopējais LTC firmu neto apgrozījums 1997. gadā bija Ls 1,27 milj., 1998. gadā – Ls 1,58 milj. No valsts budžeta ieguldītie līdzekļi no zinātnes finansējuma sadaļas “Tirgus pieprasītie pētījumi” šo firmu atbalstam, sākot jau no LTC dibināšanas dienas, ar uzviju nonāk atpakaļ valsts kasē samaksāto nodokļu veidā.

Piemēram, caur LTC saņemto valsts subsīdiju firmas ir atmaksājušas valstij 1995. un 1996. gadā – 2 reizes, 1997. gadā un 1998. gadā – 5 reizes lielākā apjomā. Un tas noticis pašreizējos apstākļos, kad valsts uzņēmējdarbības atbalsta programma nedarbojas, bet jauno, tehnoloģiski orientēto firmu dibināšanas un darbības kreditēšanas sistēma vēl nav izveidota. Atbalsta trūkuma dēļ LTC firmai “SALVE” nācās pārtraukt darbību Latvijā, nodibinot firmu Spānijā ar aptuveni 10 milj. USD apgrozījumu gadā.

Latvijas Elektrorūpniecības biznesa inovāciju centrs (LEBIC).

LEBIC ir izveidots kā atbalsta centrs mazās uzņēmējdarbības attīstībai Latvijas elektrorūpniecībā, nozares uzņēmumu tehnoloģiskajai modernizācijai, produkcijas eksporta veicināšanai un inženiertehniskā personāla profesionālai apmācībai. LEBIC atrodas Baltijas lielākā mikroelektronikas uzņēmuma “Alfa” teritorijā un sekmē investīciju un tehnoloģiju piesaisti gan a/s “Alfa”, gan tajā izvietotajiem mazajiem uzņēmumiem, tādejādi sekmējot modernas rūpnieciskās zonas izveidi.

LEBIC plāno:

- virzīt Rīgā izvietoto elektrorūpniecības uzņēmumu uzkrāto pieredzi un tehnoloģiskās zināšanas uz jaunajiem uzņēmumiem reģionos;

- virzīt uz reģioniem ārvalstu uzņēmēju sadarbības priekšlikumus elektrorūpniecības jomā;

- sniegt tehniskās un tehnoloģiskās konsultācijas reģionālajiem uzņēmējiem elektronikas un informācijas tehnoloģijas jomā.

Šo pasākumu komplekss tiek attīstīts, lai samazinātu nozares uzņēmumu atkarību no nestabilā Austrumu tirgus, kā arī sekmētu jaunu tehnoloģiju ieviešanu nozarē.

LEBIC darbības pamatstratēģija 1999. gadā nozares uzņēmumu eksporta potenciāla nostiprināšanā būs sadarbības veicināšana starp nozares uzņēmumiem un Latvijas zinātnisko institūciju speciālistiem, kā arī ar organizācijām, kuras veic speciālistu profesionālo apmācību.

Lai īstenotu reģionālās uzņēmējdarbības attīstības projektu un izveidotu 100 jaunu darba vietu reģionos, LEBIC nepieciešams valsts atbalsts Ls 80 tūkst. apjomā. Izveidojot vienu jaunu darba vietu, gadā valsts budžetā nodokļu veidā var nonākt vismaz Ls 1000.

Latvijā tomēr ir lielas iespējas panākt jaunu uzņēmumu veidošanās un MVU attīstības procesa paātrināšanos. Sākot ar 2000. gadu, Latvijas MVU būs pieejams ES pirmsstrukturālo fondu atbalsts ražošanas investīciju un apmācības jomās. Tomēr, lai saņemtu ES finansējumu, Latvijai ir jāizstrādā pastāvīgi darbojošās projektu novērtēšanas, atbalsta un uzraudzības struktūras.

Lai stimulētu Latvijas uzņēmēju spēju konkurēt un sadarboties ar ES uzņēmējiem, Latvija 1999. gadā sāks līdzdalību ES trešajā daudzgadējā MVU programmā. Līdzdalība šajā programmā palīdzēs MVU izzināt jaunus tirgus, veicināt reģionālo sadarbību un sadarbību atsevišķu nozares uzņēmumu starpā, biznesa kontaktus ar ES un asociētajām valstīm, dodot uzņēmējiem iespēju iegūt informāciju par likumdošanu, standartizāciju un statistiku ES, sameklēt biznesa partnerus un informāciju par iespējamo piedalīšanos tenderos u.c.

1999. gadā ir paredzēts sākt ar PHARE Catch-Up fonda līdzekļu finansiālo atbalstu uzņēmumu pārstrukturizācijas programmu, kura sniegs palīdzību sākotnēji 12-15 vidējiem un lielajiem uzņēmumiem, kā arī izveidot CAD/CAM (datorvadītās ražošanas un projektēšanas) centrus tekstilrūpniecības un mašīnbūves sektoru attīstībai (veicinot komplektējošo daļu piegādes iespējamību ārvalstu partneriem) un izstrādāt pētījumus bioenerģijas sektora attīstībai.

2000. gadā varētu tikt uzsākta arī PHARE programma, kura paredz stiprināt Latvijas spēcīgākos nacionālos uzņēmumus. Šim mērķim izvēlēsies 12 uzņēmumus, no kuriem seši tiks atbalstīti, ieviešot dažādas inovatīvas metodes, izveidojot tos par uzņēmumiem, kuru vārds varētu būt pazīstams pasaulē līdzīgi, kā tas ir ar NOKIA, BENETTON u.tml. Ievads šiem pasākumiem ir PHARE projekts, kurš ir sākts 1998. gada beigās un paredz pusgada laikā palīdzēt pilnveidot produkciju, kuru ir iespējams eksportēt.

Ekonomikas ministrijas izveidotā darba grupa pašreiz izstrādā MVU attīstības kreditēšanas projektu. Realizējot šo projektu, ir iecerēts veicināt:

- finansu institūciju attīstību un savstarpējo sadarbību;

- stimulēt MVU projektu finansēšanu;

- veicināt jaunu uzņēmumu veidošanos.

MVU attīstības kreditēšanas projekta apakšprogrammas paredz:

- MVU ilgtermiņa projektu kreditēšanas nodrošinājumu;

- ekonomiski izdevīgu un progresīvu (vietējo izejvielu efektīvas izmantošanas veicinošu un modernu ražošanu ieviešanas) MVU projektu finansēšanu sadarbībā ar citām finansu institūcijām;

- uzņēmējdarbības uzsācēju un mikrouzņēmumu (līdz 9 strādājošiem) projektu finansēšanu;

- netradicionālo un mazattīstīto nozaru MVU projektu finansēšanu tautsaimniecības diversifikācijas un nodarbinātības veicināšanai.

MVU attīstības kreditēšanas projektu paredzēts iesniegt Ministru kabinetā šā gada jūlijā.

Konkurences veicināšana un monopoldarbības regulēšana

Konkurences veicināšanas politika

Konkurences politikas mērķis ir:

- nepieļaut uzņēmumu vienošanos, kas var deformēt konkurenci;

- nepieļaut tirgus dalībnieka dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu;

- kontrolēt tirgus dalībnieku saplūšanas un apvienošanās, arī privatizācijas procesa laikā, lai nepieļautu monopolu rašanos, kas var negatīvi ietekmēt Latvijas tirgu;

- nepieļaut negodīgu konkurenci.

Ar 1998. gada 1. janvāri ir stājies spēkā Konkurences likums, kas nodrošina iespēju katram tirgus dalībniekam veikt ekonomisko darbību brīvas un godības konkurences apstākļos, aizsargājot konkurenci sabiedrības interesēs.

1998. gada janvārī un Monopoldarbības uzraudzības komitejas bāzes tika izveidota būtiski cita tipa valsts institūcija – Konkurences padome. Tās struktūru veido lēmējinstitūcija – padome piecu cilvēku sastāvā un izpildinstitūcija – Konkurences birojs. Atšķirībā no iepriekšējiem pieciem gadiem, kad konkurences aizsardzības funkcijas realizēja komiteja un lēmumi tika pieņemti administratīvi, pašreiz katru Konkurences likuma iespējamo pārkāpumu vai citas lietas izskata padome un pieņem koleģiālu lēmumu. Konkurences biroja uzdevums ir veikt lietas faktisko izpēti par iespējamo pārkāpumu.

Konkurences likuma darbību nodrošina normatīvie akti.

Normatīvie akti, kas nodrošina Konkurences likuma darbību:

1. Ministru kabineta 1997. gada 30. decembra noteikumi Nr. 444 “Konkurences likuma pārkāpumu izskatīšanas kārtība”;

2. Ministru kabineta 1998. gada 3. februāra noteikumi Nr. 37 “Kārtība, kādā atzīstamas par spēkā esošām vienošanās starp tirgus dalībniekiem”;

3. Ministru kabineta 1998. gada 3. marta noteikumi Nr. 73 “Ziņojuma par uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) apvienošanās iesniegšanas un izskatīšanas kārtība”;

4. Ministru kabineta 1998. gada 3. marta noteikumi Nr. 74 “Noteikumi par ekskluzīvo piegādes līgumu un ekskluzīvo pirkuma līgumu atbrīvošanu no Konkurences likumā noteiktā vienošanās aizlieguma” (ar grozījumiem Ministru kabineta 1998. gada 8. septembra noteikumiem – Nr. 342);

5. Ministru kabineta 1998. gada 8. septembra noteikumi Nr. 341 “Noteikumi par vienošanos par ražošanas specializāciju, kas atbrīvota no Konkurences likumā noteiktā vienošanās aizlieguma”;

6. Ministru kabineta 1999. gada 16. februāra noteikumi Nr. 52 “Noteikumi par franšīzes līgumu atbrīvošanu no Konkurences likumā noteiktā vienošanās aizlieguma”;

7. Ministru kabineta 1999. gada 16. februāra noteikumi Nr. 53 “Noteikumi par vienošanās par kopīgu izpēti un attīstību atbrīvošanu no Konkurences likumā noteiktā vienošanās aizlieguma”;

8. Ministru kabineta 1999. gada 23. marta noteikumi Nr. 122 “Noteikumi par patentu un zinātības (know-how) licences līgumu atbrīvošanu no Konkurences likumā noteiktā vienošanās aizlieguma”;

9. Ministru kabineta 1999. gada 20. aprīļa noteikumi Nr. 147 “Noteikumi par automobiļu izplatīšanas un apkopes līgumu atbrīvošanu no Konkurences likumā noteiktā vienošanās aizlieguma”.

Konkurences padomes metodiskie norādījumi:

1. Metodiskie norādījumi paziņojuma sastādīšanai par paredzamo vai notikušo vienošanos.

2. Metodiskie norādījumi ziņojuma sastādīšanai par paredzamo vai notikušo apvienošanos.

1999. gada pirmajā pusē Ministru kabinets ir izdevis vairākus noteikumus par grupām, kuras tiek automātiski atbrīvotas no vienošanās aizlieguma, ja tās atbilst šajos noteikumos noteiktajām prasībām. Minētie noteikumi dod iespēju uzņēmējiem pašiem izvērtēt savu komercdarījumu atbilstību Konkurences likumam un, ja nepieciešams, grozīt to nosacījumus atbilstoši godīgas konkurences praksei. Reglamentētajām grupām jāiesniedz paziņojums Konkurences padomē.

Efektīvas konkurences stiprināšanas politikas realizācija nav iespējama bez konstruktīvas sadarbības starp Konkurences padomi un tirgus dalībniekiem, kā arī to apvienībām.

1999. gada pirmajā pusē Konkurences padomē gandrīz 90% lietu ierosinātas, pamatojoties uz juridisko personu iesniegumiem (1998. gadā – 72%), un tas liecina, ka uzņēmēji ir sākuši apzināties savas tiesības veikt saimniecisko darbību brīvas un godīgas konkurences apstākļos un aizstāv savas tiesības valsts pārvaldes institūcijā. Konkurences padomē ar lūgumu sniegt Konkurences likuma normu skaidrojumus ir vērsušies uzņēmumi un uzņēmumu asociācijas. 1998. gadā tika sniegts aptuveni 150 konsultāciju, 1999. gada četros mēnešos – 40. Regulāri tiek publicēti Konkurences padomes lēmumi, padomes viedoklis par konkurences aizsardzības, saglabāšanas un attīstības jautājumiem, kā arī informācija par lietu izpētes gaitu.

Kopumā 1999. gada četros mēnešos tika izmeklētas 40 lietas, no tām 21 lieta uzsākta 1998. gadā. Lielāko daļu lietu sastādīja dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošanas (11) un negodīgas konkurences un maldinošas reklāmas (11) lietas, aizliegtās vienošanās un paziņojumi par vienošanos (6), kā arī apvienošanās (2) lietas. Pārējās lietas saistītas ar godīgas konkurences ievērošanas uzraudzību dažādu valsts un pašvaldību institūciju darbībā, izdodot tirgu regulējošus normatīvos aktus, kā arī sniedzot dažādus maksas pakalpojumus.

Konkurences padome uzsāk lietas izpēti, ja ir saņemts iesniegums no personas, kurai ir pamatota interese likumpārkāpuma novēršanā, paziņojums par vienošanos vai ziņojums par apvienošanos. Taču padome izskata visus saņemtos iesniegumus, arī tos, kuros tika izteiktas aizdomas par Konkurences likuma normu pārkāpumu. Ja Konkurences padomē ir saņemts iesniegums par iespējamo pārkāpumu, viena mēneša laikā iesniedzējs ir jāinformē par pieņemto lēmumu (uzsākt lietas izpēti, noraidīt vai apturēt iesnieguma tālāku izskatīšanu).

Ja nepieciešams, tiek vākta papildu informācija, lai provizoriski nodefinētu konkrēto preču un konkrēto ģeogrāfisko tirgu, kurā, iespējams, noticis pārkāpums, noteiktu, ir vai nav pamats turpināt lietas izmeklēšanu.

Pēc padomes lēmuma pieņemšanas par lietas izpētes uzsākšanu tiek turpināts papildu informācijas un pierādījumu vākšanas darbs, lai precīzi nodefinētu, kurā konkrētajā preču un ģeogrāfiskajā tirgū iespējamais likumpārkāpums ir noticis, noteiktu, kādā veidā un pret kurām personām tas izpaudies, kāds ir konkrēto darbību mērķis un/vai sekas, u.tml. Šīs darbības ietver:

- konkrētā ģeogrāfiskā un konkrētās preces tirgus ekonomisko un juridisko aspektu analīzi, lai noteiktu iesaistīto tirgus dalībnieku tirgus varas pakāpi, juridiskās un finansiālās barjeras ieiešanai šajā tirgū, tai skaitā patērētāju aptaujas attiecībā un konkrētās preces aizvietojamību, sarunas ar konkurentiem (ja tādi ir) vai citiem tirgus dalībniekiem;

- gan rakstiskas, gan mutiskas informācijas pieprasīšana no iespējamā pārkāpēja;

- citas konkrētajā lietā būtiskas informācijas vākšana un analīze.

Lietu izpētes laikā iesaistītajām personām ir tiesības izteikt savu viedokli, kā arī, ievērojot konfidencialitāti, iepazīties ar lietas materiāliem. Pamatoti ieinteresētām trešajām personām arī tiek dotas tiesības iepazīstināt Konkurences padomi ar savu viedokli par konkrētu lietu.

Tādejādi lietu izmeklēšana ir darbietilpīgs process, un 1998. gadā izmeklēšanu ilgums bija no 3 dienām līdz 8 mēnešiem.

Konkurences likuma normu ievērošanas uzraudzība tie realizēta visdažādākajos ekonomikas sektoros. Piemēram, 1999. gada četros mēnešos no 40 dažādiem tirgus pētījumiem 7 bija par alkoholu un citām pārtikas precēm, 5 – par telekomunikācijām, 5 – par lidostu un ostu pakalpojumiem, 2 – par kokapstrādi, 2 – par datorprogrammām, 2 – par metālapstrādi un 17 – par citām jomām.

Konkurences padomei ir pamats uzskatīt, ka riska sektori ir tie, kuros pastāv kāda uzņēmuma ekskluzīvas tiesības uz pakalpojumu sniegšanu vai preču pārdošanu, kā arī sektori, kuros pastāv administratīvās barjeras ieiešanai tirgū un ir būtiska valsts regulējošā vide. Minētie uzņēmējdarbības ierobežojumi nodrošina tirgus dalībniekiem šajos sektoros zināmu aizsardzību no potenciālajiem konkurentiem, līdz ar to papildus dodot motivāciju šo izņēmuma stāvokli realizēt pilnā apmērā, lai ietekmētu godīgu konkurenci, tai skaitā arī veicot uzņēmējdarbību tajos tautsaimniecības sektoros, kuros uzņēmumam nav šī izņēmuma stāvokļa un kur darbojas konkurences spiediens.

1998. gadā Konkurences padome ir uzkrājusi zināmu pieredzi Konkurences likuma praktiskajā piemērošanā. Svarīgi ir nodrošināt likuma piemērošanas efektivitāti, novēršot aizliegtās darbības, kas var negatīvi ietekmēt ne tikai atsevišķus dalībniekus, bet arī atsevišķas nozares un tautsaimniecību kopumā.

Viena no aizliegtajām darbībām, kas būtiski ietekmē konkurenci un kas tiek uzskatīta par īpaši smagu godīgas konkurences pārkāpumu, ir aizliegtās vienošanās jeb tā sauktās karteļvienošanās.

Karteļvienošanās konkurentu vienošanās pazīmes ir:

- tādas tirgus dalībnieku vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana;

- tiešu vai netiešu cenu un tarifu noteikšana jebkādā veidā vai vienošanās par to veidošanas noteikumiem, kā arī par informācijas apmaiņu, kas attiecas uz cenām vai realizācijas noteikumiem;

- ražošanas apjomu, tirgu, tehniskās attīstības vai investīciju ierobežošana vai kontrole;

- tirgus sadale pēc teritorijas, pēc pircēju, piegādātāju vai jebkādiem citiem nosacījumiem;

- noteikumi, kuriem atbilstoši līguma slēgšanu ar citu tirgus dalībnieku padara atkarīgu no tā, vai šis tirgus dalībnieks uzņemas saistības, kurām pēc savas būtības vai komerciālā pielietojuma nav sakara ar konkrētā darījuma priekšmetu;

- piedalīšanās vai nepiedalīšanās konkursos vai izsolēs vai šīs darbības (bezdarbības) noteikumi, izņemot gadījumus, kad konkurenti publiski darījuši zināmu kopīgu piedāvājumu un šā piedāvājuma mērķis nav kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci;

- nevienādu noteikumu piemērošana ekvivalentos līgumos ar citu tirgus dalībnieku, radot tam konkurences ziņā nelabvēlīgus nosacījumus;

- darbības (bezdarbība), kuru dēļ citam tirgus dalībniekam nākas iziet no tirgus vai tiek apgrūtināta potenciāla darbinieka iekļūšana tirgū.

Karteļvienošanās veidus un pazīmes nosaka Konkurences likums, vienlaikus paredzot arī atbilstošu atbildību un soda sankcijas par šo pārkāpumu.

Šīs vienošanās to veiksmīgas realizācijas gadījumā ļoti negatīvi ietekmē tirgu kopumā, un īpaši negatīvas sekas nākas baudīt pircējiem vai citiem šī tirgus dalībniekiem, kas nav vienošanās subjekti, jo preču un pakalpojumu cenu nenosaka pieprasījuma un piedāvājuma faktori un tirgus dalībnieki faktiski gūst monopolpeļņu.

Vienošanās par tirgus sadali vai citiem pret godīgu konkurenci vērstiem noteikumiem zināmā mērā var ierobežot arī pašu vienošanās subjektu konkurētspēju esošajā un saistītajos tirgos. Arī pati aizliegtā vienošanās kā līdzeklis noteiktu mērķu sasniegšanai ne vienmēr var nodrošināt gaidīto efektu un dažkārt paliek tikai tā vīzija par zināmu tirgus dalībnieka izņēmuma stāvokli tirgū, kurā nav ievērojami konkurenti, ar visām no tā izrietošajām sekām. Attīstības tirgos, kur pieprasījumam ir izteikti augšupejošs raksturs, tātad uzņēmējam ir potenciālas iespējas palielināt pārdošanas apjomus, šādas vienošanās var ierobežot paša uzņēmuma pārdošanas apjoma potenciālo pieaugumu. Iespējamie labumi no potenciāla tirgus daļu pieauguma var ievērojami pārsniegt tos ieguvumus, kas saistīti ar esošā stāvokļa nostiprināšanu un zināmas stagnācijas radīšanu.

Ņemot vērā Konkurences padomes darba pieredzi, jāsecina, ka aizliegtās vienošanās ātri augošos tirgos, pie kuriem varētu pieskaitīt arī Latvijas tirgu, nav plaši izplatīta prakse. Šis apgalvojums ir zināms pieņēmums, kas noteikti nav raksturīgs visiem tautsaimniecības sektoriem, bet kas atspoguļo vispārējās tendences. Iemesls ir arī administratīvo barjeru skaita samazināšanās tautsaimniecībā kopumā, nodrošinot brīvāku pieeju tirgum, informācijas apjoma pieaugums par precēm un pakalpojumiem, par to cenām un kvalitāti, jauni tirdzniecības veidi, tādi kā INTERNET, preču un pakalpojumu pasūtīšana un piegāde pa pastu u.c.

Monopolu tarifu regulēšana

Latvijā pastāv vairākas sabiedrisko pakalpojumu nozares (enerģētika, telekomunikācijas, pasts, dzelzceļa transports, ūdensapgāde un kanalizācija, atkritumu apsaimniekošana), kurās konkurences iespējas ir ierobežotas, jo pakalpojumu realizēšanai nepieciešama sarežģīta infrastruktūra. Regulatoru sistēma valstī vēl nav īpaši attīstīta. Tie pastāv tikai energoapgādes nozarēs (skatīt 4.4.3. nodaļu) un telekomunikāciju sektorā. Tāpēc tajās dabīgo monopolu nozarēs, kuru darbību nepārrauga regulators, joprojām iespējama nekontrolēta, neargumentēti strauja cenu, tarifu celšanās nozares pakalpojumiem, vienlaicīgi nepaaugstinot vai pat nenodrošinot nepieciešamo kvalitātes līmeni.

Šāda situācija nelabvēlīgi ietekmē kā iedzīvotāju labklājību, tā arī tautsaimniecības sabalansētu attīstību kopumā, un, no otras puses, arī investoriem nav garantijas par iespējamiem valdības sociāli orientētiem lēmumiem. Arī Eiropas Komisijas 1998. gada novembra Progresa ziņojumā par Latvijas gatavību sarunu uzsākšanai par iestāšanos ES norādīts, ka nepieciešams pilnveidot sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas sistēmu Latvijā.

1997. gada janvārī valdība akceptēja Dabīgo monopolu uzraudzības un to regulēšanas institūciju izveides koncepciju, paredzot veidot valstī vienu neatkarīgu regulatoru visām dabīgo monopolu nozarēm. Atbilstoši koncepcijai 1997. gadā tika sagatavots izstrādāts Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas likuma projekts, saskaņā ar kuru valstī tiktu veidota vienota regulēšanas institūcija – Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas padome un valdība to akceptēja 1997. gada decembrī. Iepriekšējā Saeima to pieņēma pirmajos divos lasījumos. Diemžēl likumprojekta tālāka virzība 7. Saeimā tika apturēta saskaņā ar valdības 1998. gada decembra lēmumu. Iemesls bija Satiksmes ministrijas striktā nostāja pret vienota regulatora izveidi valstī. Satiksmes ministrija argumentēja, ka tās pārziņā esošo sabiedrisko pakalpojumu regulēšana ir pārāk specifiska un komplicēta, lai šo uzdevumu sekmīgi īstenotu vienota regulēšanas institūcija. Satiksmes ministrija uzskatīja, ka jāveido neatkarīgi nozaru regulatori telekomunikāciju sektorā, dzelzceļa transportam un pastam.

1999. gada janvārī Saeima uzdeva valdībai līdz 1999. gada 1. jūnijam izstrādāt un iesniegt Saeimā likumprojektu “Par regulatoriem”. Ekonomikas ministrija vispirms izstrādāja un iesniedza valdībai Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas koncepciju. Akceptējot koncepciju 1999. gada aprīlī, valdība izšķīrās par pieeju, kas paredz sākotnēji regulatoru izveidi tajās sabiedrisko pakalpojumu jomās, kur tie līdz šim nav darbojušies (dzelzceļš, pasts u.c.), taču tālākā nākotnē šos nozaru regulatorus apvienojot vienā kopējā regulēšanas institūcijā. Tūlīt pēc koncepcijas akceptēšanas valdība uzsāka likumprojekta “Par regulatoriem” izstrādi.

Likumprojekts “Par regulatoriem”.

Saskaņā ar izstrādāto likumprojektu valsts regulējamās sabiedrisko pakalpojumu nozares ir enerģētika (izņemot centralizēto siltumapgādi), telekomunikācijas, pasts, dzelzceļš, pašvaldību līmenī tiek regulēta centralizētā siltumapgāde, sadzīves atkritumu apsaimniekošana, ūdensapgāde un kanalizācija. Konkrētus regulējamos sabiedrisko pakalpojumu veidus attiecīgajās nozarēs noteiks Ministru kabinets.

Likumprojekts nosaka, ka valsts regulējamās nozarēs Ministru kabinets izveido atsevišķus nozaru regulatorus, savukārt radniecīgo nozaru regulatorus Ministru kabinets laika gaitā var apvienot, ja tiek pamatota šādas apvienošanas lietderība. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu atkritumu apsaimniekošanā, ūdensapgādē un kanalizācijā, kā arī centralizētajā siltumapgādē veic pašvaldības, izpildot likumā “Par pašvaldībām” noteikto pastāvīgo funkciju, kas ietver komunālo pakalpojumu organizēšanu iedzīvotājiem minētajās nozarēs.

Likumprojekta pārejas noteikumos ir iestrādātas normas, kas paredz, ka Ministru kabinets pēc atsevišķo nozaru regulatoru apvienošanas vienotā regulatorā sniedz Saeimai priekšlikumus par vienotā regulatora – Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas padomes izveidi. Paredzēts, ka padomes priekšsēdētāju un piecus tās locekļus amatā iecels Saeima, tādējādi uzsverot šīs institūcijas augsto statusu un nodrošinot tās neatkarību (pasaules prakse liecina, ka regulatoriem ir jābūt neatkarīgiem, nosacīti atrodoties trīsstūra “patērētāji – valdība – sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji (dabīgie monopoli)” vidū).

Prognozējams, ka Saeima likumprojektu “Par regulatoriem” pieņems līdz 1999. gada beigām, un tas stāsies spēkā ar 2000. gada janvāri.

Raksturojot pašreizējo situāciju sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas jomā, var konstatēt, ka jau ir reāli sācies esošo nozaru regulatoru darbības pilnveidošanas un jaunu regulatoru izveides process. Ar 1999. gada jūliju Satiksmes ministrijas pārraudzībā sāk darbu Dzelzceļa administrācija, kas saskaņā ar Dzelzceļa likumu veic valsts pārvaldi dzelzceļa jomā. Tiesa, Dzelzceļa administrācijas darbības ietvaros regulēšanas funkcija būs tikai viena no vairākām administrācijas darbības jomām. Konkrēti, administrācija noteiks publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras izmantošanas maksas aprēķināšanas metodiku.

Šobrīd Satiksmes ministrija ir sagatavojusi likumprojektu “Telekomunikāciju likums”, kas paredz Telekomunikāciju tarifu padomi pārveidot par Telekomunikāciju aģentūru. Telekomunikāciju aģentūra būs no telekomunikāciju uzņēmumiem neatkarīga un Satiksmes ministrijas pārraudzībā esoša valsts institūcija telekomunikāciju tirgus regulēšanai. Telekomunikāciju aģentūra savu darbību Telekomunikāciju tarifu padomes vietā varētu uzsākt ar 2000. gadu, taču tas būs atkarīgs no likumprojekta “Telekomunikāciju likums” turpmākās izstrādes gaitas Ministru kabinetā un Saeimā. Ir iecerēts jaunveidojamā Telekomunikāciju aģentūrā integrēt arī ar pasta nozari saistītās regulēšanas funkcijas (tādā gadījumā iespējamais regulatora nosaukums varētu būt, piemēram, Telekomunikāciju un pasta aģentūra).

Paralēli sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas likumdošanas izstrādei turpinās arī praktiskas aktivitātes šajā jomā. Ekonomikas ministrija 1998. gada septembrī uzsāka īstenot Pasaules Bankas un Latvijas Republikas 1997. gadā noslēgto līgumu par tehniskās palīdzības projektu sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas sistēmas izveidei Latvijā. Projekta ietvaros 1999. gadā tiks īstenota virkne pasākumu tādās jomās kā esošo regulatoru darbinieku apmācība un kvalifikācijas paaugstināšana, izglītojoši semināri dažāda līmeņa mērķauditorijai, lai veidotu lielāku sabiedrības sapratni par sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas lomu ekonomikā un iedzīvotāju labklājības veicināšanā, kā arī reformu nepieciešamību šajā jomā, turpmākas stratēģijas izstrādi sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas reformu īstenošanai, tai skaitā vienotā regulatora izveidei, nepieciešamās sekundārās likumdošanas apzināšanai utt. Šo jautājumu risināšanai Ekonomikas ministrijā ir izveidota Projekta grupa, un 1999. gada aprīlī noslēdzās konkurss par Pasaules Bankas tehniskās palīdzības projektu apkalpojošās ārvalstu konsultatīvās firmas izvēli. Ekonomikas ministrija ir apņēmusies minēto projektu turpināt arī 2000. gadā. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas sistēmas pilnveidošanas pasākumi kā prioritāte ir ietverti atjaunojamā Nacionālajā programmā integrācijai Eiropas savienībā, un ir uzsāktas iestrādes par šo jautājumu risināšanu arī Pasaules Bankas Strukturālo pārkārtojumu aizdevumu līguma kontekstā.

Kvalitātes nodrošināšana

Kvalitātes nodrošināšana nacionālā programma

Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas koordinācijas padomes 1999. gada 8. janvāra sanāksmē tika izstrādāts un apstiprināts Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas 1999. gada darba plāns atbilstoši valdības Deklarācijas nostādnēm un saskaņā ar PHARE Reģionālo kvalitātes nodrošināšanas programmu PRAQ III, paredzot Eiropas integrācijas procesa paātrināšanu un likumdošanas saskaņošanu ar Eiropas savienības un Pasaules tirdzniecības organizācijas prasībām.

Atbilstoši Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas pirmā pusgada darba plāniem likumdošanas un infrastruktūras sakārtošanā ir izstrādāti un pieņemti normatīvie akti.

Tiesiskā nodrošinājuma pilnveidošana.

1999. gadā sagatavoti un pieņemti šādi normatīvie akti:

- likums “Patērētāju tiesību aizsardzības likums”

- izstrādāts likumprojekts “Reklāmas likums”

- izstrādāti Ministru kabineta noteikumi “Kārtība, kādā norādāmas preču un pakalpojumu cenas”, kuri paredz kārtību, kādā jānorāda cena precēm un pakalpojumiem, kas tiek piedāvāti patērētājiem. Paredzēts precēm norādīt gan gabalcenu, gan arī noteiktas mērvienības cenu, lai nodrošinātu, ka patērētājs var salīdzināt preču cenas pirkuma veikšanas brīdī;

- izstrādāts Ministru kabineta noteikumu projekts “Noteikumi par patērētāja kreditēšanas līgumu”, kas nosaka patērētāja kreditēšanas līgumā ietveramo informāciju, gada procentu likmes aprēķināšanas metodi un kopējo kredīta izmaksu taisnīgu samazināšanu;

- izstrādāts Ministru kabineta noteikumu projekts “Patērētāju tiesību aizsardzības centra nolikums”, kas nepieciešams, lai nodrošinātu Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpildi;

- izstrādāts Ministru kabineta noteikumu projekts “Kārtība, kādā piesakāms patērētāja prasījums par nepienācīgas kvalitātes preci vai pakalpojumu, un preces vai izgatavotās lietas ekspertīzes kārtība”. Noteikumu projektā iestrādāta kārtība, kādā patērētājiem jāpiesaka prasījums attiecībā uz nepienācīgas kvalitātes preci vai pakalpojumu un kā tiek organizēta nepārtikas preču vai izgatavoto lietu ekspertīze;

- izstrādāts Ministru kabineta noteikumu projekts “Noteikumi par līgumu, kas noslēgts ārpus uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojuma sniegšanas vietas”;

- izstrādāts un nosūtīts Eiropas Komisijai atzinuma sniegšanai projekts grozījumiem likumā “Par atbilstības novērtēšanu”.

Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas realizācijas gaitā, lai nodalītu valsts iestādei neraksturīgās funkcijas un izveidotu ES prasībām atbilstošu standartizācijas un metroloģijas infrastruktūru, ir reorganizēts Latvijas Nacionālais standartizācijas un metroloģijas centrs, izveidojot trīs atsevišķas institūcijas: valsts bezpeļņas SIA “Latvijas Standarts”, valsts bezpeļņas SIA “Latvijas Metroloģijas centrs” un valsts institūciju “Valsts metroloģiskā inspekcija”.

1999. gada martā Briselē tika divpusēji izvērtēta Latvijas likumdošanas atbilstība Eiropas savienības likumdošanai brīvas preču kustības jautājumos (pārtika, ķīmija, farmācija, kosmētika, tekstils un apavi, koksnes pārstrāde, “Jaunās pieejas” direktīvas u.c.). Eiropas Komisija secināja, ka Latvija ir veikusi iespaidīgu darbu likumdošanas harmonizēšanā atbilstoši ES prasībām un Latvijai nav sfēru, kurās varētu rasties ievērojamas problēmas, nebūs nepieciešami pārejas periodi pēc iestāšanās ES, kā arī lielākā daļa likumdošanas brīvas preču kustības jomā tiks izstrādāta līdz 2000. gadam. Eiropas Komisija pozitīvi novērtēja arī sasniegto progresu tirgus uzraudzības sistēmas sakārtošanā un pilnveidošanā, bet tika pieprasīta papildu informācija par situāciju un turpmākajiem plāniem.

1999. gada 4. maijā Rīgā notika otrā Eiropas savienības – Latvijas apakškomitejas “Tirdzniecība, rūpniecība un patērētāju aizsardzība” sanāksme, kuras laikā tika sniegti ziņojumi par tirdzniecības politiku, privatizāciju, rūpniecības politiku un sabiedrību, standartiem un tehniskajiem noteikumiem rūpniecības un pārstrādātajiem lauksaimniecības produktiem un atbilstības novērtēšanu, tūrismu, mazo un vidējo uzņēmumu un patērētāju aizsardzības politiku Latvijā. Saskaņā ar Eiropas Komisijas vērtējumu Latvijai nav gaidāmas būtiskas problēmas Eiropas līguma realizācijā izskatītajās jomās.

Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas ietvaros ar PHARE PRAQ III programmas atbalstu noorganizēta kvalitātes sistēmu auditoru apmācība Lielbritānijā, semināri laboratoriju vadīšanā un mārketingā, kvalitātes vadībā valsts iestāžu darbiniekiem un seminārs par individuālās aizsardzības līdzekļiem. Šajos kursos ir apmācīti vairāk nekā 100 ekspertu no dažādām Latvijas institūcijām un uzņēmumiem.

Sadarbībā ar LZA Sertifikācijas centru noorganizēta starptautiska konference “Solis uz Eiropas tirgu” viedokļu apmaiņai par produktu un pakalpojumu atbilstības novērtēšanas infrastruktūras izveidošanas problēmām. Šīs problēmas ir sevišķi aktuālas attiecīgo institūciju sakārtošanai valstīs, kuras pretendē uz iestāšanos Eiropas savienībā, kā arī organizācijām, kuras vēlas paplašināt tirdzniecības sakarus starp Rietumiem un Austrumiem.

Lai veicinātu starptautisko sadarbību un iespējas atbilstības novērtēšanas sistēmu atzīšanai, Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas ietvaros sagatavots un 1999. gada 4. martā parakstīts Latvijas Republikas un Ķīnas Tautas Republikas valdības nolīgums par sadarbību atbilstības novērtēšanas jomā importa un eksporta precēm.

Nacionālā standartizācija un metroloģija

Pamatojoties uz Nacionālās standartizācijas sistēmas koncepciju un Standartizācijas likumu 1999. gada 1. ceturksnī uz Latvijas Nacionālā standartizācijas un metroloģijas centra bāzes ir izveidotas divas organizācijas:

1. Valsts bezpeļņas SIA “Latvijas standarts”;

2. Valsts bezpeļņas SIA “Latvijas Nacionālais metroloģijas centrs”.

Šīs organizācijas realizē savas funkcijas atbilstoši pieņemtajiem likumdošanas aktiem standartizācijā un metroloģijā, kuros ietvertas attiecīgās starptautiskās un Eiropas savienības prasības šajās jomās.

Standartizācija. “Latvijas Standarts” ir izveidots saskaņā ar Ministru kabineta 1998. gada 28. decembra rīkojumu Nr. 630 un ir Latvijas Nacionālā standartizācijas un metroloģijas centra tiesību, pienākumu un saistību pārņēmēja standartizācijas jomā. SIA darbības mērķis ir pārzināt un koordinēt Latvijas Republikas uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) un organizāciju darbību standartizācijā.

SIA galvenie darbības virzieni:

1. organizēt Latvijas nacionālo standartu izstrādāšanu, starptautisko standartu adaptāciju, to izdošanu un realizēšanu;

2. nodrošināt standartu fondu uzturēšanu.

Līdz 1999. gada 1. maijam ir reģistrēti 469 Latvijas nacionālie standarti. Kā nacionālais standarts Latvijā ir adaptēs 41 starptautiskais un 319 Eiropas standarti.

Metroloģija. “Latvijas Nacionālais metroloģijas centrs” ir izveidots saskaņā ar Ministru kabineta 1999. gada 17. februāra rīkojumu Nr. 74 un ir Latvijas Nacionālā standartizācijas un metroloģijas centra tiesību, pienākumu un saistību pārņēmēja metroloģijas jomā. SIA darbības mērķis ir pārzināt un koordinēt Latvijas Republikas uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) un organizāciju darbību metroloģijā.

Sabiedrības galvenie darbības virzieni:

1. piedalīties reglamentētās metroloģijas normatīvo dokumentu izstrādāšanā;

2. nodrošināt fizikālo lielumu mērvienību etalonu bāzi mērvienību reproducēšanai;

3. apstiprināt mērīšanas līdzekļu tipus un iekļaut tos valsts mērīšanas līdzekļu reģistrā;

4. veikt mērīšanas līdzekļu verificēšanu un kalibrēšanu.

“Latvijas Nacionālā metroloģijas centra” darbības rādītāji 1999. gada 4 mēnešos:

- apstiprināti 22 jauni mērīšanas līdzekļu tipi;

- verificēti un kalibrēti 162 tūkst. uzņēmumiem, organizācijām un fiziskajām personām piederošie mērīšanas līdzekļi.

Valsts metroloģiskā uzraudzība. To veic Valsts metroloģiskā inspekcija. Inspekcija darbojas saskaņā ar likumdošanas aktiem, kas izstrādāti, pamatojoties uz Eiropas padomes direktīvām attiecībā uz kopējiem nosacījumiem mērinstrumentiem un metroloģiskās kontroles metodēm, par fasētu produktu nokomplektēšanu pēc svara vai tilpuma un citām direktīvām, kas nosaka prasības konkrētiem mērīšanas līdzekļiem, piemēram, gāzes, ūdens, elektroenerģijas skaitītājiem, garuma mēriem, svēršanas iekārtām un citiem.

1999. gada 4 mēnešos valsts metroloģiskajai kontrolei tika pakļauti 16 tūkst. mērīšanas līdzekļu.

Patērētāju interešu aizsardzība

Patērētāju interešu aizsardzības programmas ietvaros Ekonomikas ministrijas darba grupā ir izstrādāts un 1999. gada 18. martā tika pieņemts Patērētāju tiesību aizsardzības likums, lai nodrošinātu patērētāju tiesību aizsardzības vispārējos principus un detalizēti regulē patērētāju tiesību aizsardzību attiecībā uz līgumu slēgšanu, preču un pakalpojumu kvalitāti un atbilstību, garantiju, informāciju par preci un pakalpojumu.

Patērētāju tiesību aizsardzības likums ievieš vairākas Eiropas savienības direktīvas patērētāju aizsardzības jomā. Likums nosaka, ka, slēdzot līgumus ar patērētāju, ražotājs, pārdevējs vai pakalpojumu sniedzējs nedrīkst izmantot netaisnīgus līgumu noteikumus, kas samazina ar likumu noteikto pušu atbildību, nosaka priekšrocības ražotājam, pārdevējam vai pakalpojumu sniedzējam un ierobežojumus patērētājam, nosaka, ka patērētājs atsakās no savām ar likumu noteiktām tiesībām, kā arī nostāda patērētāju neizdevīgā stāvoklī un ir pretrunā ar labticīguma prasībām.

Likums paredz patērētājam tiesības noteiktā laika periodā vienpusēji atkāpties no noslēgtā līguma – atteikuma tiesības attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas, līgumiem, kas noslēgti, izmantojot distances saziņas līdzekļus, un līgumiem par dzīvošanai paredzētas ēkas vai ēkas daļas lietošanas iegādi uz laiku.

Likums regulē preču un pakalpojumu kvalitāti – nosaka patērētāja tiesības gadījumos, kad iegādāta nepienācīgas kvalitātes prece vai saņemts nepienācīgas kvalitātes pakalpojums. Ražotāja, pārdevēja un pakalpojumu sniedzēja pienākums ir nodrošināt patērētāju ar atbilstošu informāciju par precēm un pakalpojumiem.

Pašreiz Ekonomikas ministrijā ir izstrādāti vairāki jaunu normatīvo aktu projekti. Pirmkārt, ir izstrādāts likumprojekts “Reklāmas likums”. Šā likumprojekta mērķis ir reglamentēt reklāmas izveidošanu un izplatīšanu Latvijā, kā arī aizsargāt patērētāju un uzņēmēju intereses un visas sabiedrības intereses kopumā attiecībā uz preču vai pakalpojumu reklāmu un novērst tādas reklāmas izplatīšanu, kas ir negodīga pret patērētāju vai uzņēmēju.

Likumprojektā ir noteiktas reklāmas vispārējās prasības: reklāmai jābūt likumīgai, patiesai un godīgai, tā nedrīkst mazināt sabiedrības uzticību reklāmai, tai jāatbilst vispārpieņemtiem godīgas konkurences principiem, reklāmā nav pieļaujama vardarbība un kara propaganda. Likumprojekts nosaka arī prasības attiecībā uz maldinošu un salīdzinošu reklāmu, reklāmas izgatavošanas un izplatīšanas vispārējos noteikumus, kā arī regulē uzraudzību un atbildību par pārkāpumiem reklāmas jomā. Likumprojekts ir saskaņots ar ES direktīvām par maldinošo un salīdzinošo reklāmu.

Ir izstrādāti Ministru kabineta noteikumi “Kārtība, kādā norādāmas preču un pakalpojumu cenas”, lai uzlabotu patērētāju informēšanu par preču un pakalpojumu cenām un atvieglotu cenu salīdzināšanu pirkuma veikšanas brīdī. Noteikumu projekts nosaka, ka tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietās precēm un pakalpojumiem jānorāda cena, kurā ietverts pievienotās vērtības un visi citi nodokļi. Turklāt precēm jānorāda gan gabalcena – cena par vienu preces vienību, gan arī noteiktas mērvienības – litra, kilograma, kvadrātmetra cena. Šāda cenu norādes kārtība dos iespēju patērētājiem vieglāk salīdzināt preču cenas pirkuma izdarīšanas brīdī.

Ir izstrādāts noteikumu projekts “Patērētāja kreditēšanas līgums”, kurš nosaka informāciju, kas ietverama līgumā, un kārtību, kādā aprēķināma gada procentu likme. Noteikumi ļaus patērētājiem būt vispusīgi informētam par maksām, lai saņemtu kredītu. Vienotā gada procentu likmes aprēķināšanas metodika nodrošinās, ka patērētājs var viennozīmīgi salīdzināt dažādus kreditēšanas piedāvājumus – viņam vairs nebūs jāpēta katrā veikalā vai vēl papildus jāmaksā, piemēram, konta atvēršanas maksa, apdrošināšana, maksa par kredīta piešķiršanu u.c.

Ir izstrādāti šādi noteikumu projekti: “Kārtībā, kādā piesakāms prasījums par nepienācīgas kvalitātes preci vai pakalpojumu un preces vai pakalpojumu ekspertīzes kārtība”, “Noteikumi par līgumu, kas noslēgts ārpus uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas”, “Noteikumi par distances līgumu”.

Par Patērētāju tiesību aizsardzības likuma un attiecīgo Ministru kabineta noteikumu ievērošanas uzraudzību ir atbildīgs ar 1998. gada 1. maiju izveidotais Patērētāju tiesību aizsardzības centrs. Šī institūcija izskata patērētāju iesniegumus un sūdzības par iegādāto preču vai izmantoto pakalpojumu nepienācīgu kvalitāti, sniedz praktisku palīdzību patērētājiem konflikta situāciju risināšanā gadījumos, kad pārdevēji atsakās izpildīt viņu likumīgās prasības, palīdz sagatavot patērētājiem prasību pieteikumus tiesai par materiālo zaudējumu atlīdzināšanu, kas radušies nepienācīgas kvalitātes preču vai pakalpojumu iegādes dēļ, sniedz konsultācijas patērētāju tiesību aizsardzības likumdošanas jautājumos un konsultācijas elektropreču, apavu, apģērbu un citu tekstilizstrādājumu kvalitātes jautājumos.

Patērētāju tiesību aizsardzības centrs veic arī tirgus uzraudzības funkcijas nepārtikas preču jomā. Lai realizētu efektīvu tirgus uzraudzību, ir ļoti svarīgi pēc iespējas racionāli izmantot pieejamos resursus, jo tirgus uzraudzība prasa lielus finansiālus līdzekļus. Tādēļ viens no svarīgākajiem aspektiem ir laba institūciju sadarbība gan Latvijā, gan arī ar citu valstu tirgus uzraudzības institūcijām, lai koncentrētu spēkus un resursus tur, kur tie ir visvairāk nepieciešami, - attiecībā uz potenciāli bīstamām precēm cilvēka dzīvībai, veselībai un videi. Pašreiz uzsākusi darbu Ātrās informācijas apmaiņas sistēma starp Centrāl- un Austrumeiropas valstīm par bīstamām precēm. Valstis apmainīsies ar informāciju par atklātajām bīstamajām precēm. Līdz ar to mūsu tirgus uzraudzības institūcijas var vērst uzmanību tieši uz tām precēm, kuras ir uzskatāmas par bīstamām kādā citā valstī. Līdzīga sistēma jau darbojas Eiropas savienības valstīs, un paredzams, ka nākotnē šīs sistēmas tiks apvienotas.

Reģionālā ekonomiskā attīstība

Īpaši atbalstāmo reģionu ekonomiskās attīstības veicināšanas programma savu reālo darbību uzsāka 1998. gadā. Šīs programmas galvenais mērķis ir jaunu darba vietu radīšana un uzņēmējdarbību atbilstošas vides pilnveidošana un sakārtošana valsts mazāk attīstītajos reģionos. 1998. gadā tika pabeigta programmas funkcionēšanai nepieciešamās normatīvās bāzes izstrāde un apstiprināšana Ministru kabinetā, tika izveidots Reģionālais fonds un tā izpildinstitūcija bezpeļņas organizācija valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Reģionu attīstība”.

Kopumā no programmas realizācijas uzsākšanas brīža 1998. gadā līdz 1999. gada 1. jūnijam Ekonomikas ministrija ir saņēmusi no uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām) un pašvaldībām aptuveni 600 projektu pieteikumu (tai skaitā 1999. gada pirmajos piecos mēnešos – 149). Pēc stāvokļa uz 1999. gada 1. jūniju, Ekonomikas ministrija un Reģionālā fonda konsultatīvā komisija ir apstiprinājusi atbalstu no projekta realizācijas uzsākšanas brīža 307 projektiem (1999. gada pirmajos piecos mēnešos – tai skaitā 136 projektiem), tikai 1999. gada pirmajos piecos mēnešos apstiprināto projektu realizācija varētu radīt papildus vairāk nekā 1000 jaunu darba vietu. Reģionālā fonda darbība šajā īsajā darbības laikā ir apliecinājusi tā nozīmi kā multiplikatora efekta rosinātāju – viena lata ieguldījums no fonda līdzekļiem ir piesaistījis vismaz sešus latus privāto līdzekļu.

Savā īsajā darbības laikā programma ir kļuvusi ļoti aktuāla un pieprasīta. Tās īstenošanā ir iesaistījusies lielākā daļa (80%) šo īpašo statusu ieguvušo pašvaldību. Visaktīvākie projektu pieteikumu skaita, kā arī apstiprināto projektu ziņā ir Jēkabpils, Krāslavas un Preiļu rajoni.

Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka joprojām neviens projekta pieteikums nav saņemts no šādām teritorijām: Bērzpils, Krišjāņu, Kubuļu, Lazdulejas, Tilžas, Vectilžas un Viksnas pagastiem (Balvu rajons); Ambeļu un Biķernieku pagastiem (Daugavpils rajons); Medzes pagasta (Liepājas rajons); Viesītes pilsētas (Aizkraukles rajons); Asūnes, Konstantinovas, Krāslavas un Ķepovas pagastiem (Krāslavas rajons); Braslavas pagasta (Limbažu rajons); Briģu, Goliševas, Isnaudas, Līdumnieku, Mērdzenes, Nautrēnu, Nukšas, Pildas, Rundēnu, Salnavas pagastiem un Zilupes pilsētas (Ludzas rajons); Varakļānu pilsētas (Madonas rajons); Aizkalnes, Sīļukalna un Vārkavas pagastiem (Preiļu rajons); Bērzgales; Čornajas, Freimaņu, Ilzeskalna, Lendžu un Mākoņkalna pagastiem (Rēzeknes rajons); Zvārtavas pagasta (Valkas rajons); Ipiķu pagasta (Valmieras rajons); Tārgales pagasta (Ventspils rajons). Iemesls ir pašvaldību vadītāju (rajonu un pagastu/pilsētu saimnieciskā aktīva) nepietiekamā iniciatīva. Nākas secināt, ka tie uzņēmēji, kas atrodas un darbojas minētajās teritorijās, nav izmantojuši tās iespējas, ko sniedz Reģionālais fonds, lai radītu jaunas darba vietas un pašvaldību iedzīvotājiem rastu papildu nodarbošanos.

1999. gada 15. aprīlī Saeima ir izdarījusi grozījumus likumā “Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem”, nosakot, ka Reģionālās attīstības padomes skaitliskais sastāvs ir palielināms līdz 10 locekļiem, papildinot to ar pašvaldību pārstāvi.

Lai tālāk pilnveidotu un attīstītu īpaši atbalstāmo reģionu/teritoriju attīstības veicināšanas programmu, kā arī attīstītu reģionālās politikas īstenošanu atbilstoši iekšējiem (valdības, pašvaldību, uzņēmēju, iedzīvotāju) un ārējiem (Eiropas Komisijas) kritērijiem un prasībām, Ekonomikas ministrija paredzējusi vēl šajā gadā pilnveidot šo īpašo teritoriju identifikācijas metodiku un izstrādāt priekšlikumus uzņēmējdarbības atbalsta līdzekļu loka/kopuma un to intensitātes diferencēšanai šajās teritorijās.

Ir kļuvis redzams, ka negatīvas ekonomiskas un sociālas tendences vērojamas daudzos Latvijas novados, ne tikai reģionos, kuri šobrīd definēti kā īpaši atbalstāmi (teritorijas, kurās dzīvo ne vairāk kā 15% valsts iedzīvotāju). Tādēļ būtu lietderīgi paplašināt šo ģeogrāfiju līdz teritorijām ar 25% vai 30% valsts iedzīvotāju. Šajā sakarā, kā arī Latvijai gatavojoties darbam ar Eiropas savienības Pirmsstrukturālo fondu līdzekļu apgūšanu, 1999.-2000. gadā izstrādājamas valsts atbalsta rīcības mērķprogrammas, piemēram:

- Latvijas pierobežas teritoriju/reģionu attīstība;

- piekrastes teritoriju attīstība, integrējot tajā mazo ostu attīstības programmas pasākumu kopumu;

- bijušo militāro un rūpniecisko teritoriju/zonu attīstība.

Speciālās ekonomiskās zonas un brīvostas.

Brīvo un speciālo ekonomisko zonu izveide Latvijā tika uzsākta 1996. gada beigās un 1997. gada sākumā. Pašreiz Latvijā ir četras brīvās zonas: Rīgas tirdzniecības brīvosta, Ventspils brīvosta, Liepājas speciālā ekonomiskā zona un Rēzeknes speciālā ekonomiskā zona.

Vieni no svarīgākajiem brīvo zonu uzdevumiem ir infrastruktūras uzlabošana un vides sakārtošana, lai nodrošinātu jaunu investīciju piesaisti un ražotņu izveidi.

Liepājas speciālā ekonomiskā zona (SEZ) ir izveidota, lai attīstītu un veicinātu tirdzniecību, rūpniecību, kuģniecību un gaisa satiksmi, kā arī starptautisko preču apmaiņu caur Latviju. Tā aizņem gandrīz 65% pilsētas teritorijas. SEZ platība ir 3739 ha. Tajā ir ietverta Liepājas osta (1197 ha), rūpnieciskās teritorijas (542,7 ha), rezerves teritorija attīstībai un Liepājas starptautiskā lidosta (251,1 ha).

Liepājas SEZ ir izdevīgs ģeogrāfiskais novietojums, uzņēmējiem izdevīgas nodokļu atlaides, attīstīta pilsētas infrastruktūra.

Nodokļu atvieglojumi.

Liepājas SEZ likums paredz, ka tiesības uz šādiem nodokļu atvieglojumiem SEZ uzņēmējsabiedrības var saņemt, ja brīvam apgrozījumam pārējā LR teritorijā ieved ne vairāk kā 20% no preču vērtības taksācijas periodā:

1) 80% atlaidi no īpašuma nodokļa un zemes nodokļa (pēc vietējās pašvaldības lēmuma atlaidi var palielināt līdz 100%);

2) atlaidi no ienākuma nodokļa;

- 80% atlaidi no aprēķinātās ienākuma nodokļa summas;

- ienākuma nodokļa aprēķināšanai var piemērot divkāršo nolietojuma likmi līdz 100%;

- ja peļņas-zaudējumu aprēķina rezultāts ir zaudējumi, tos var segt hronoloģiskā kārtībā no nākamo 10 taksācijas periodu apliekamā ienākuma;

- var samazināt ar ienākuma nodokli apliekamo ienākumu par infrastruktūras vai sociālās sfēras objektos ieguldītām izmaksām;

3) atbrīvojumu no PVN, muitas nodokļa, akcīzes nodokļa.

Liepājas SEZ likums ir spēkā kopš 1997. gada 18. marta. Pašreiz Liepājas SEZ teritorijā jau reāli darbojas 19 uzņēmējsabiedrības.

1998. gadā SEZ uzņēmumi investēja savai attīstībai Ls 10 849 tūkst., tajā skaitā modernajām tehnoloģijām – Ls 7380 tūkst., nekustamajā īpašumā – Ls 3469 tūkst. Šogad SEZ uzņēmumi līgumsaistībās ar SEZ pārvaldi apņēmušies investēt modernajām tehnoloģijām Ls 5 732 tūkst. SEZ uzņēmumi plāno trīs gadu laikā papildus izveidot 679 darba vietas. Šobrīd Liepājas zonas uzņēmumos strādā aptuveni 3700 cilvēku, no tiem 2500 – “Liepājas Metalurgā”. 1998. gadā ir radītas 133 jaunas darba vietas.

SEZ uzņēmumu skaitā lielākais nodokļu maksātājs ir “Liepājas Metalurgs” – 71% no kopējā apjoma.

Prioritārie infrastruktūras investīciju projekti ir kuģu ceļu un akvatorija padziļināšana, Karaostas kanāla piesārņojuma likvidācija, maģistrālā autoceļa un pievedceļu izbūve, attīrīšanas iekārtu kompleksa būve ostā, Liepājas lidostas rekonstrukcija.

Rīgas tirdzniecības brīvosta. 1996. gada novembrī Saeima pieņēma Rīgas tirdzniecības brīvostas likumu. Rīgas tirdzniecības brīvostas teritorijas daļā – Eksporta rajonā un daļā no Kundziņsalas tika ieviests brīvostas režīms ar nodokļu atvieglojumiem un īpaša muitas kontroles kārtība. Brīvostas kopējā platība ir 664 ha, no tiem zeme – 545 ha, ūdeņi – 119 hektāri.

Rīgas tirdzniecības brīvostas likums paredz, ka preču ieviešana brīvostas teritorijā no ārvalstīm un izvešana no tās uz ārvalstīm ir atbrīvota no muitas nodokļa, akcīzes nodokļa un PVN.

Atļaujas uzņēmējdarbības veikšanai Rīgas tirdzniecības brīvostā ir saņēmušas deviņas uzņēmējsabiedrības. Lielākās un nozīmīgākās ir: SIA “Rīgas Centrālais Termināls”, SIA “Baltic Container Terminal”, SIA “STREK”.

VAS “Rīgas Tirdzniecības osta” 1998. gadā ieguldījusi investīcijas Ls 6 021 tūkst. apmērā, no kuriem Ls 5 538 tūkst. – nekustamajā īpašumā.

Brīvostā ir pabeigti izpētes un projektēšanas darbi jauna zemteces komunikāciju tuneļa būvei 20 m dziļumā, kas ļaus padziļināt kuģošanas kanālu vismaz līdz 14 metriem. Kopējais investīciju apjoms līdz 2010. gadam sasniegs vismaz 100 milj. latu.

Ventspils brīvosta. 1996. gada decembrī Saeima pieņēma likumu par Ventspils brīvostu. Brīvosta aptver visu Ventspils ostas teritoriju, kas ir 2026,45 ha, tajā skaitā zeme – 1727,9 ha un ūdeņi – 298,55 hektāri. Ventspils brīvostas raksturojums.

Ventspils osta pēc kravu apjoma ir lielākā osta Baltijas jūrā un 12. osta Eiropā. Šī osta ir specializējusies naftas, tās produktu, kālija sāls, šķidro produktu, metālu, koksnes un citu ģenerālo kravu pārkraušanā. Ventspils ostas galvenās priekšrocības ir:

- neaizsalstošs jūras ceļš un ostas akvatorija, kas nodrošina kuģu apstrādi jebkuros laika apstākļos;

- ostas tehniskais aprīkojums lieltonnāžas jūras kuģu apstrādei;

- labi attīstīta transporta infrastruktūra: dziļūdens piestātnes, kravas termināli, naftas vads, naftas produktu vads, dzelzceļš un autoceļi;

- stabilas naftas un ķīmisko kravu, kālija hlorīda un metālu pārkraušanas tradīcijas un pieredze, jo ir augsti kvalificēts darbaspēks un tehniskais nodrošinājums;

- brīvas teritorijas ostā un tiešā ostas tuvumā kravas termināla tālākai attīstībai un jaunu piestātņu celtniecībai.

Nodokļu atvieglojumi.

Ventspils brīvostas likumā ir noteikts, ka:

1) preces un pakalpojumi, kurus licencētai uzņēmējsabiedrībai tās teritorijā vai brīvostas pārvaldei piegādā un sniedz ar PVN apliekama persona, ir apliekami ar PVN pēc 0% likmes;

2) preču ievešana licencētas uzņēmējsabiedrības teritorijā vai brīvostas pārvaldei no ārvalstīm (imports) un izvešana no tās uz ārvalstīm (eksports) ir atbrīvota no muitas nodokļa un akcīzes nodokļa.

Ventspils brīvostas teritorijā uz 1999. gada 1. janvāri brīvās muitas zonas režīmā strādā 11 uzņēmējsabiedrības. Lielākās un nozīmīgākās, arī teritorijas ziņā, ir: a/s “Ventspils Nafta”, a/s “Kālija Parks”, a/s “Ventbunkers”, a/s “Ventspils Tirdzniecības osta”, a/s “Ventamonjaks”, SIA “Ventplac”.

Brīvostas pārvalde 1998. gadā ostas attīstībā ieguldīja Ls 18,092 milj. Prioritārie infrastruktūras projekti ir: Ventas kuģošanas kanāla padziļināšana un paplašināšana, piestātņu rekonstrukcija un celtniecība, Krimuldas konteineru termināla būvniecība.

Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonas likumu Saeima pieņēma 1997. gada 1. oktobrī. Rēzeknes SEZ izveidota, lai veicinātu tirdzniecību, attīstītu rūpniecību un satiksmi, kā arī preču eksportu un importu caur Latviju.

Nodokļu atvieglojumi.

Rēzeknes SEZ likums paredz šādus nodokļu atvieglojumus uzņēmējsabiedrībām:

1) 80% atlaide no īpašuma nodokļa un zemes nodokļa, ko ar vietējās pašvaldības lēmumu var papildināt ar 20% atlaidi;

2) ienākuma nodoklis:

- 80% atlaide no aprēķinātās ienākuma nodokļa summas;

- ienākuma nodokļa aprēķināšanai var piemērot divkāršo nolietojuma likmi līdz 100%;

3) atbrīvojums no PVN, muitas nodokļa, akcīzes nodokļa.

Rēzeknes SEZ teritorija ir apmēram 1220 ha. Pašreiz atļaujas izsniegtas sešām uzņēmējsabiedrībām: SIA “Vellat”, a/s “Rebir”, SIA “Rēzeknes saldētavas”, SIA “AVIR Ltd”, SIA “Rēzeknes agroapgādes bāze” un a/s “Rēzeknes piena konservu kombināts”.

Rēzeknes zonas darbību stipri ir ietekmējusi Krievijas krīze. Uzņēmumi nav guvuši plānoto peļņu, gluži pretēji – ir radušies vienīgi zaudējumi. Šobrīd tiek meklēti jauni noieta tirgi. Par zonas uzņēmējdarbības efektivitāti vēl nevar spriest, jo minētie uzņēmumi vēl tikai nesen sākuši savu darbību.

Investīciju plāni tiek saistīti ar pilsētas Ziemeļu mikrorajona infrastruktūras attīstību, ūdenstorņa rekonstrukciju, ūdens attīrīšanas stacijas celšanu, gaisa tilta būvi ceļu Sanktpēterburga-Varšava un Rīga-Maskava krustojumā.

Ēnu ekonomikas aprēķini.

Viens no svarīgākajiem makroekonomiskās statistikas uzdevumiem un reizē problēmām ir nodrošināt pilnīgu ekonomiskās darbības rezultātu uzskaiti, neatkarīgi no tā, vai šī darbība ir vai nav reģistrēta atbilstoši pastāvošajām likumdošanas normām. Šāda prasība ir iekļauta Eiropas nacionālo kontu sistēmas (ESA95) veidošanas norādījumos. Tātad teorētiski makroekonomiskajos aprēķinos būtu jāietver gan likumīgi atļautās, bet ar statistisko uzskaiti neaptvertās ekonomiskās darbības, gan arī nelegālie, ar likumdošanu aizliegtie darījumi. No statistikas viedokļa ēnu ekonomika ir visu veidu aktivitātes, kas saistās ar preču ražošanu vai pakalpojumu sniegšanu (tātad arī ar ieņēmumu veidošanos), to sadali un galapatēriņu, kuru rezultāti netiek adekvāti atainoti statistikas pārskatos.

Šobrīd Eiropas savienības dalībvalstu makroekonomikas speciālisti ir vienojušies, ka pagaidām nelegālās ekonomikas rezultātus oficiālajos aprēķinos neiekļaus un paralēli turpinās pētījumus šo darbību novērtēšanas metodoloģijas jomā. Lai novērtētu ēnu ekonomikas apjomus, dažādu valstu statistikas speciālisti ir izveidojuši vairākas netiešo aprēķinu metodes, kas balstās gan uz esošo datu analītisko izvērtēšanu, gan arī uz speciāliem apsekojumiem un aprēķiniem.

Arī mūsu valsts Centrālā statistikas pārvalde iegulda nopietnu darbu makroekonomisko aprēķinu pilnveidošanā, cenšoties nodrošināt iespējami pilnīgu ekonomisko procesu attaisnošanu. Šis darbs balstās gan uz citu valstu pieredzes, gan arī uz pašu izveidoto aptauju materiālu datiem un aprēķiniem.

Tā ēnu ekonomikas daļa, kas ir privātpersonu ekonomiskās darbības rezultāts, pašreizējos apstākļos vispār netiek ietverta statistikas pārskatos. Vienīgais informācijas avots varētu būt iedzīvotāju ienākumu deklarāciju apkopojums, taču pašreizējā Valsts ieņēmumu dienesta informācija ir izmantojama vienīgi kopējo tendenču vērtējumam. Jāņem vērā arī tas, ka iedzīvotāju ekonomiskās darbības rezultāti ir apjomīgāki nekā tā daļa, kas reģistrēta Valsts ieņēmumu dienestā.

Arī statistikas pārskatu informācija ir analītiski jāizvērtē, nosakot tās ticamības līmeni, un jākoriģē, novēršot ienākumu iespējamo apzināto samazinājumu. Šie papildus aprēķinātie apjomi arī ir ēnu ekonomikas sastāvdaļa.

Viens no svarīgākajiem makroekonomiskajiem rādītājiem, ko plaši izmanto arī dažādiem starptautiskajiem salīdzinājumiem, ir iekšzemes kopprodukts, tāpēc tas jāaprēķina precīzi un tajā pilnībā jāietver ekonomiskās darbības rezultāti. Kā zināms, šo rādītāju iespējams noteikt no trim atšķirīgiem – ražošanas, ieņēmumu un izlietojuma aspektiem. Šī iespēja paaugstina šā rādītāja apjoma noteikšanas precizitāti, jo katram no šiem aprēķiniem tiek izmantoti atšķirīgi datu avoti, kas aptver uzņēmumu regulāros pārskatus, statistiskos apsekojumus, banku sistēmas informāciju, mājsaimniecību patēriņa izdevumu pētījumu rezultātus un valsts budžetu datus.

Lai varētu veikt šos kompleksos aprēķinus, tiek izmantotas gan oficiālās informatīvās datu bāzes, administratīvo reģistru dati, gan arī tiek veikta virkne netiešo aprēķinu un ekspertu novērtējumu. Savstarpēji saskaņojot aprēķinu rezultātus, kas ir iegūti, vērtējot iekšzemes kopproduktu no atšķirīgiem aspektiem, iespējams precīzāk noteikt tā apjomu un arī konstatēt, kurā statistikas jomā ir nepieciešami papildu pētījumi. Kopējais netiešo vērtējumu jeb ēnu darījumu īpatsvars iekšzemes kopprodukta aprēķinos no izlietojuma puses ir augstāks nekā aprēķinos no ražošanas puses, jo personīgā patēriņa izdevumi, kas veido iekšzemes kopprodukta izlietojuma lielāko daļu, ir grūti aptverami ar pārskatiem.

Par netiešo aprēķinu apjomu, rēķinot iekšzemes kopproduktu par 1997. gadu no dažādiem aspektiem, var pārliecināties no tabulā atspoguļotajiem datiem.

Iekšzemes kopprodukts 1997. gadā

(milj. latu, faktiskajās cenās)

	Ražošanas	Ieņēmumu	Izlietojuma
Iekšzemes kopprodukts	3773,5	3773,5	3773,5
tai skaitā:
aprēķināts no pārskatu datiem	3245,2	3245,2	3132,0
iegūts netiešo aprēķinu ceļā	528,3	528,3	641,5

Iekšzemes kopprodukta aprēķinus no ražošanas un ieņēmumu puses veic vienlaicīgi, veidojot ikgadējo nacionālo kontu sistēmu, izmantojot uzņēmumu pārskatus un papildus netiešos aprēķinus, tāpēc kopējais netieši aprēķinātais apjoms šiem abiem aspektiem sakrīt. Pašreizējie informācijas avoti ir nepietiekami alternatīvajam aprēķinam no ieņēmumu aspekta.

Valstī ražoto preču un sniegto pakalpojumu un tātad arī iekšzemes kopprodukta pilnīgā apjoma noteikšana lielā mērā balstās uz informācijas analīzi par darbaspēka piedāvājumu un tā izlietojumu. Datus par darbaspēka izlietojumu, kas ir parādīti uzņēmumu pārskatos, salīdzina ar iedzīvotāju darbaspēka izlases apsekojuma datiem par reālo nodarbinātības līmeni konkrētā laika posmā. Tā kā uzņēmumi sniedz pārskatus tikai par algotiem darbiniekiem, tad regulārajā informācijā nav ieskaitīti darba devēji (tas ir, īpašnieks, kurš strādā par saviem līdzekļiem), pašnodarbinātie, kā arī neatalgotie ģimenes locekļi un radinieki. Šai nodarbināto statusā esošās personas veido mājsaimniecības, kuru ekonomiskā darbība nav reģistrēta. Neatbilstība algoto darba ņēmēju skaitā galvenokārt veido pārskatos neparādīto (slēpto) darbinieku skaitu.

Aprēķinot iekšzemes kopproduktu no ražošanas aspekta, tiek izvērtēta arī pārskatu informācija no datu ticamības viedokļa un veikli papildu aprēķini, lai novērstu darba samaksas un uzņēmēju peļņas apjomu apzinātu samazināšanu, vienlaicīgi parādot augstākus ražošanas izdevumu apjomus. Šādi papildu aprēķini pārsvarā saistās ar mazo uzņēmumu pārskatu analīzi, jo šie pārskatu dati ne vienmēr ir ticami. Tādās nozarēs kā būvniecība, mazumtirdzniecība, automobiļu un motociklu, personisko mantu un mājsaimniecības piederumu remonts, komunālie, sociālie un individuālie pakalpojumi papildus pārskatu informācijai šādu vērtējumu rezultātā tiek pierēķināti 25-30% no kopējā pievienotās vērtības apjoma. Arī lielo uzņēmumu dati tiek koriģēti atbilstoši grāmatvedības gada pārskatu auditoru slēdzieniem, un šādu izmaiņu rezultātā 1997. gadā iekšzemes kopprodukts tika palielināts apmēram par 60 milj. latu, tas ir, par nepilniem 2 procentiem.

Aprēķinot iekšzemes kopproduktu no izlietojuma aspekta, netiešo aprēķinu ceļā tiek novērtētas vairākas iedzīvotāju patēriņa izdevumu pozīcijas un atbilstoši aprēķinu rezultātiem koriģēta informācija, kas iegūta no citiem statistikas avotiem – mājsaimniecību budžetu pētījumiem un tirdzniecības statistikas. Lielākie koriģējumi ir izdevumos alkoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu iegādei, automašīnu iegādei un remontam, kā arī dažādu pakalpojumu apmaksai.

Samērā lieli koriģējumi iekšzemes kopprodukta izlietojumā saistās ar eksporta produkcijas novērtējumu, novēršot eksporta cenu samazinājumu produkcijai, ko eksportē no muitas noliktavām. Galvenokārt šie koriģējumi saistās ar pārtikas produktu eksportu, kur dažos gadījumos koriģējumu apjomi pārsniedz 50% no eksporta apjoma.

Centrālā statistikas pārvalde regulāri pilnveidoto ēnu ekonomikas apjomu aprēķinus sadarbībā ar Itālijas centrālās statistikas iestādes speciālistiem Eiropas savienības statistikas biroja organizētā tehniskās palīdzības projekta ietvaros.

Rekomendācijas

Viens no Latvijas ekonomiskās politikas galvenajiem uzdevumiem ir celt tautsaimniecības konkurētspēju. Tās paaugstināšanai ir nepieciešamas lielas investīcijas Latvijas uzņēmumos, lai ieviestu kvalitātes standartus un jaunas tehnoloģijas, nodrošinātu reklāmu un atbilstošu tirgzinību, pārkārtotu vadību utt.

Valsts uzdevums ir radīt priekšnoteikumus uzņēmējdarbības attīstībai – stabilu makrovidi, labvēlīgu likumdošanu, izdevīgas ārējās tirdzniecības līgumiskās attiecības utt.

Tomēr pastāv jomas, kurās nepietiek tikai ar uzņēmējdarbībai labvēlīgas administratīvās vides veidošanu, jo uzņēmējdarbības veicināšanai ir nepieciešams arī reāls valsts atbalsts. Piemēram, uzņēmumiem, it īpaši mazajiem un vidējiem, bez valsts palīdzības ir sarežģīti ieviest jaunas tehnoloģijas, inovācijas un kvalitātes standartus, kas savukārt negatīvi ietekmē ražotāju konkurētspēju Eiropas un pasaules tirgū.

Maldīgs ir uzskats, ka tirgus pats visu sakārtos, rūpniecība pārstrukturēsies un eksports pieaugs. Rietumvalstu pieredze rāda, ka valstij ir būtiska loma uzņēmējdarbības veicināšanā un ekonomiskā attīstība nav atstāta pilnīgā pašplūsmā. Gluži otrādi, iepazīstoties ar Eiropas savienības valstu ilggadējo ekonomiskās politikas pieredzi, var konstatēt, ka visur Eiropā pastāv gadu desmitiem ilgas valsts atbalsta tradīcijas – konkrētu programmu veidā tiek īstenota šo valstu struktūrpolitika, īpaši atbalstot tos vai citus reģionus un tās vai citas jomas un nozares.

Lai arī iepriekšējās valdības par vienu no galvenajām darbības prioritātēm ir deklarējušas atbalstu uzņēmējdarbības veicināšanai, jo īpaši mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai, tomēr līdzšinējo valsts atbalstu šai sfērai nevar uzskatīt par pietiekamu. Valsts atbalstam ir pietrūcis mērķtiecības, un tam, salīdzinot ar citām ES kandidātvalstīm, atvēlēts relatīvi mazs finansējums no valsts budžeta.

ES dokumentos ir izteiktas bažas par Latvijas neatbilstību vidējā laika posmā Kopenhāgenas otrajam kritērijam par konkurētspēju ES tirgū. ES eksperti ir norādījuši, ka veiksmīga valsts atbalsta politika ļautu šo konkurētspēju uzlabot.

Deklarācija par Ministru kabineta iecerēto darbību paredz īstenot tādu politiku, kura atbalstītu mazo un vidējo uzņēmumu attīstību, investīciju piesaisti, eksporta veicināšanu, vienādu biznesa attīstības iespēju radīšanu reģionos, jaunu tehnoloģiju ieviešanu u.c.

Lai varētu īstenot šos Deklarācijā izvirzītos mērķus un panāktu ilglaicīgu sabalansētu ekonomikas izaugsmi, realizētu visus pasākumus, kas saistīti ar Latvijas mērķi iestāties ES un dalību PTO, ir jāuzlabo sistēma valsts atbalstam uzņēmējdarbībai un valsts budžetā jāparedz līdzekļu šo sfēru attīstībai.

Galvenie neatliekamie pasākumi, lai paaugstinātu konkurētspēju un mazinātu Krievijas un pasaules ekonomiskās krīzes ietekmi uz Latvijas ekonomiku, ir šādi:

uzņēmumu, tai skaitā mazo un vidējo, konkurētspējas nostiprināšanas jomā:

- sniegt valsts atbalstu uzņēmēju apmācībām un konsultācijām, kā arī darbaspēka pārkvalifikācijai, lai veicinātu progresīvo biznesa ideju un tehnoloģiju izplatīšanu, pārņemšanu, ieviešanu;

- izstrādāt likumdošanas aktus un atbalstīt institūcijas inovatīvās darbības veicināšanai;

- nodrošināt Latvijas piedalīšanos Eiropas savienības trešajā daudzgadējā mazo un vidējo uzņēmumu programmā;

- palielināt Latvijas Garantiju aģentūras rezerves kapitālu;

- īstenot īpaši atbalstāmo reģionu ekonomiskās attīstības veicināšanas programmu;

- nodrošināt Informācijas pieprasījuma punkta darbību, lai uzņēmēji varētu saņemt informāciju par PTO un tirdzniecības iespējām tās dalībvalstīs;

- izstrādāt un īstenot iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus;

- aktivizēt investīciju iespēju mārketingu;

- paplašināt atbalstu investoriem, tai skaitā, izmantojot pārstāvniecības mērķa tirgos un partneru piesaisti šiem projektiem;

- uzsākt reģionālo investīciju piesaistes apmācības programmu divos virzienos:

a. uz lauku reģioniem orientētu mārketinga apmācības programmu;

b. uz reģionālo investīciju projektiem orientētu mārketinga apmācību;

- ārvalstu izdevumos plašāk reklamēt Latviju kā investīcijām labvēlīgu valsti un sekmēt darbu sabiedrisko attiecību jomā;

- atbalstīt Eiropas savienības standartu un kvalitātes sistēmu ieviešanu uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās);

- atbalstīt ikgadējās “Latvijas kvalitātes balvas” piešķiršanu un organizēt starptautisko konferenci par visaptverošas kvalitātes vadīšanas sistēmu atbilstību uzņēmējdarbībā;

- akreditēt produkcijas atbilstības novērtēšanas laboratorijas un sertifikācijas iestādes atbilstoši ES standartiem;

- organizēt Eiropas un starptautisko standartu adaptāciju, uzņēmēju iesaistīšanu un informēšanu standartizācijas jautājumos;

- veidot un uzturēt starptautiski atzītu mērīšanas etalonu bāzi mērījumu vienotības un salīdzināmības nodrošināšanai;

eksporta veicināšanas jomā:

- turpināt realizēt Latvijas eksportētāju mārketinga atbalsta programmu, kura uzsākta LAA, īpaši pētot alternatīvos tirgus;

- veikt tirgus pētījumus;

- palielināt valsts a/s “Latvijas eksportkredīts” pamatkapitālu un rezerves kapitālu;

- aktivizēt un valstiski atbalstīt Latvijas uzņēmumu līdzdalību starptautiskajās izstādēs, gadatirgos un tirdzniecības misijās;

- paplašināt tirdzniecības pārstāvniecību darbību galvenajās Latvijas eksporta tirgus valstīs;

- paātrināti sakārtot muitas un citus robežkontroles jautājumus;

- aktivizēt starptautisko līgumu sagatavošanu, noslēgšanu un realizāciju;

- izveidot koordinējošu centru klīringa realizēšanai ar valstīm, kur tirdzniecībā joprojām pastāv centralizēta sistēma (Uzbekistana, Ķīna, u.c.) uz Latvijas Tirdzniecības centra bāzes;

- organizēt apmācību programmas eksporta un menedžmenta prasmju apguvei;

- izdot mārketinga materiālu par Latvijas eksportu;

- izveidot un ieviest Nacionālo preču zīmi;

- izveidot Informācijas centru eksportētājiem;

- turpināt Eiropas atbilstības izvērtēšanas protokola sarunas ar Eiropas Komisiju;

valsts atbalsta uzņēmējdarbībai sistēmas strukturālās sakārtošanas jomā:

- izveidot vienotu uzņēmējdarbības valsts atbalsta fondu sistēmu MVU attīstībai;

- attīstīt Latvijas Hipotēku un zemes banku par valsts MVU uzņēmējdarbības atbalsta banku;

nodokļu jomā:

- izdarīt izmaiņas uzņēmumu ienākuma nodoklī un nekustamā īpašuma nodoklī u.c. nodokļos, lai stimulētu uzņēmējdarbības attīstību;

- pilnveidot nodokļu administrēšanas sistēmu;

- uzlabot Valsts ieņēmumu dienesta informācijas izplatīšanu ar nodokļiem saistītajos jautājumos.

Līdzās minētajiem valsts atbalsta pasākumiem uzņēmumu konkurētspējas nostiprināšanā, eksporta veicināšanā, atbalsta sistēmas struktūras sakārtošanā un nodokļu sistēmas pilnveidošanā svarīgi ir turpināt uzņēmējdarbības likumdošanas pilnveidošanu, birokrātisko šķēršļu samazināšanu, sekmēt pašvaldību aktivitātes uzņēmējdarbības atbalsta jomā, turpināt stabilu un izdevīgu ārējās tirdzniecības līgumisko attiecību veidošanu.

Uzņēmējdarbības attīstībai svarīgi ir nodrošināt makroekonomisko stabilitāti (zemu inflāciju, stabilu valūtas kursu u.tml.) un konsekventi turpināt uz tirgus ekonomiku orientētas politikas īstenošanu.

Uzņēmējiem ir skaidri jāzina valsts attīstības vadlīnijas un ekonomiskās politikas prioritātes. Tādēļ viens no būtiskākajiem uzdevumiem ir turpināt izstrādāt valsts ekonomiskās un nozaru stratēģijas, nacionālās programmas u.c. programmdokumentus.

Tikai visaptveroša pieeja uzņēmējdarbības attīstības nodrošināšanai spēs vairot Latvijas konkurētspēju un nodrošinās valsts izaugsmi.

Anotācija

Organizācijas veiksmīga darbība pilnībā ir atkarīga no prātīgas tās valdīšanas.

Uzņēmuma valdīšana mūsu dinamiskajā laikmetā ir sarežģīts darbs, ko nevar darīt veiksmīgi, balstoties uz vienkāršām iemācītām formulām un skaitļiem.

Savā darbā es atspoguļoju tādus jautājumus, kā uzņēmējdarbība Latvijā; vadības būtība un vadītājam nepieciešamās rakstura īpašības; lēmumu pieņemšanas process un komunikācijas process. Es arī aprakstu vadības pamatfunkcijas- plānošanu, organizēšanu, motivāciju un kontroli; dažādus vadības stilus un līmeņus.

Uzņēmuma vadīšanas jautājumu loks ir tik plašs, ka grūti tos ir ietvert viena diplomdarba saturā, taču galvenās uzņēmuma vadības pamatiezīmes tiks uzskaitītas.

Uzņēmējdarbības jēdziens un būtība

Uzņēmējdarbība ir ilgstoša vai sistemātiska darbība un kapitāla ieguldīšana, kas vērsta uz preču ražošanu, realizācijas darbu izpildi, tirdzniecību, pakalpojumu sniegšanu nolūkā gūt peļņu.

Uzņēmējdarbība Latvijā tiek reģistrēta Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā. Uzņēmējdarbību Latvijā regulē likums “Par uzņēmējdarbību”, Civilkodekss un likumi par atsevišķām uzņēmējdarbības formām. Uzņēmumi patstāvīgi nosaka

savas darbības virzienus, ražošanas apjomu un struktūru, veic plānošanu un organizāciju, realizē produkciju (darbs, pakalpojumi), nosaka darbinieku atalgojumu.

Valsts regulē uzņēmējdarbību, tirgus sistēmas sabalansētību un stabilitāti, nosakot nodokļu maksājumu likmes, amortizācijas un citus ar nodokļiem apliekamos atskaitījumus, atskaitījumus valsts sociālās apdrošināšanas fondā, kā arī pieņemot pret monopola un citus likumus.

Uzņēmējdarbība ir spēcīgs sabiedriskās dzīves dzinējs. Sabiedrība ir ieinteresēta civilizētā uzņēmējdarbības norise, tāpēc uzņēmējdarbībai ir Tiesisks atbalsts tādās formās kā:

· Uzņēmējdarbības brīvība;

· Uzņēmējdarbības statusa noteikšana;

· Uzņēmumu nosaukuma izmantošanas regulēšana;

· Uzņēmuma reģistrēšanas Valsts uzņēmumu reģistrā atvieglošana

Uzņēmējdarbība rada stimulu augstražīgam darbam, peļņas iegūšanai un arī labākai sabiedrisko vajadzību apmierināšanai. Katram uzņēmumam savstarpējās konkurences apstākļos kvalitāte ir labākā reklāma, kas arī veicina tieši šā uzņēmuma preču vai pakalpojumu pieprasījuma palielināšanos.

Uzņēmējdarbībai ir nepieciešama droša likumu funkcionēšana. Likumi, kuri regulē finansu un kredītu politiku, investīcijas, nodokļus un ekonomikas struktūras izmaiņas.

Noteiktā uzņēmējdarbības sfērā notiek tikai gatavu preču pirkšanas, kuras ir citas uzņēmējdarbības rezultāts. Piemēram, vairumtirgotāji un mazumtirgotāji saņemot noteiktu atlīdzinājumu. Citos gadījumos notiek produkcijas ražošana patērētājiem: citiem uzņēmumiem vai iedzīvotājiem.

Viena no galvenajām uzņēmējdarbības funkcijām ir cilvēku vajadzību apmierināšana. Tas viss, kas var būt tirdzniecības priekšmets un paredzēts cilvēka vajadzību apmierināšanai, tiek saukts par precēm.

Mazā un vidējā uzņēmējdarbība Latvijā.

Mazie uzņēmumi ir tirgus ekonomikas svarīgākie elementi un dinamiskākā un elastīgākā uzņēmējdarbības realizācijas forma. Šo uzņēmumu dibināšana ir ekonomiskās vides nepieciešams priekšnosacījums, kas veicina preču konkurences rašanos un tirgus attiecību izveidošanos un arī šo attiecību tālāku attīstību.

Mazie uzņēmumi ir spējīgi ātri reaģēt uz pieprasījuma izmaiņām. Pārveidot produkcijas sortimentu un nodrošināt augstu efektivitāti un izdevumu ātru kompensēšanu. Mazie uzņēmumi var nodibināties visās tautsaimniecības nozarēs uz jebkuras īpašuma formas bāzes un veikt jebkuru uzņēmējdarbības veidu, izņemot likumos aizliegtos.

Mazos uzņēmumus var dibināt:

· Fiziskas personas vai to grupas, kuras veic kopēju saimniecisku darbību.

· Valsts uzņēmumi vai sabiedriskās organizācijas

· Citi uzņēmumi vai organizācijas, kuras ir juridiskas personas.

Latvijas Republikā mazā uzņēmuma statuss ir piešķirts tiem uzņēmumiem, kuriem saskaņā ar likumu” Par uzņēmuma ienākuma nodokli” gada apgrozījums nepārsniedz 200 000Ls, strādājošo skaits līdz 25 cilvēkiem un pamatkapitāla vērtība nav lielāka par 70 000Ls. Ja uzņēmums atbilst vismaz diviem no šiem kritērijiem, tas tiek uzskatīts par mazu uzņēmumu.

Pasaules praksē- valstīs ar tirgus ekonomiku noteikta mazo uzņēmumu valsts atbalstīšanas sistēma. Blakus valsts atbalstam var tikt izveidoti reģionālie mērķa fondi uzņēmumu finansiālajam atbalstam. Šie fondi veidojas no labprātīgām iemaksām, kuras izdara dažādi uzņēmumi, organizācijas, iestādes un arī pilsoņi, tajā skaita –ārvalstu pilsoņi.

Arī Latvijā pēdējā gadā valsts mēģināja uzlabot ekonomisko situāciju mazajā uzņēmējdarbībā. Šajā nolūkā tika nodibināts Uzņēmējdarbības atbalsta centrs (UAC), kura ietvaros tiek organizēti dažādi pasākumi mazo uzņēmumu darbības veicināšanai.

Mazo uzņēmumu spēja manevrēt un ātri ekonomiski un organizatoriski pārveidoties ļauj tiem aktīvi piedalīties zinātniski tehniskajā progresā, ieviest jaunas tehnoloģijas, radot jaunus ražošanas veidus.

Mazo uzņēmumu svarīga priekšrocība ir īss celtniecības un ražošanas jaudu apguves laiks salīdzinājumā ar lieliem uzņēmumiem, kas nodrošina lielu kapitālieguldījumu atmaksāšanos. Šī priekšrocība sevišķi jūtama tajās nozarēs, kurās ir īss ražošanas cikls. Mazi uzņēmumi ir nepieciešami dažādu tautas patēriņu preču ražošanai. Nelielo uzņēmumu rekonstrukcija un pārprofilēšana vieglajā rūpniecībā notiek ātri un ar orientāciju uz gaidāmajām pieprasījuma izmaiņām.

Uzņēmējdarbības aktivitāte valstī ir atkarīga no daudziem iekšējiem un ārējiem faktoriem, kurus lielākā vai mazākā mērā nosaka valsts ekonomiskā politika.

Mazās uzņēmējdarbības veicināšana nepieciešamība īpaši pastiprinās īpašuma formu konversijas un nozaru pārstrukturizācijas apstākļos. Rēķinot pēc uzņēmumu skaita, jau tagad noteicošo lomu tautsaimniecībā ieņem uzņēmējdarbības formas, kuras galvenokārt raksturīgas privātīpašumā esošiem mazajiem vai vidējiem uzņēmumiem.

Uzņēmuma mērķi

Līdzās jebkura uzņēmuma vispārējam mērķim – peļņas iegūšanai – ir iespējami arī citi mērķi, kuru izvirzīšana ir atkarīga no ražojamās produkcijas vai pakalpojumu sniegšanas īpatnībām, no noieta situācijas tirgū.

Uzņēmējdarbības mērķi tiek noteikti, ņemot vērā uzņēmēja rīcības esošās iespējas, piemēram, ražošanas līdzekļu īpatnības, ārējos apstākļus, tirgus konjuktūru, personiskos motīvus.

Saimnieciskie mērķi: jaunu tirgu apgūšana un esošo tirgu paplašināšana; ražošanas stabilizācijas; jaunu tehnisko projektu ieviešana.

Sociālie mērķi: jaunu darbavietu radīšana; materiāla palīdzība maznodrošinātajiem un citi labdarības pasākumi; jaunu uzņēmēju finansiāla un cita veida atbalstīšana.

Personiskie mērķi: ekonomiskas varas sasniegšana; noteikta statusa iegūšana; ģimenes uzņēmējdarbības tradīciju ievērošana. Vadībai ir jākontrolē mērķu kvalitāte visā darbības periodā.

Atskaite

Atskaite ir uzņēmējdarbības procesa elements, kurā notiek ražošanas, tehnoloģiskas vai citas darbības rādītāju noteikšana konkrētā laika periodā. Atskaite tiek veikta dažādu pārskatu formā, kurus nosaka esošā likumdošana.

Atskaite var būt iekšējā un ārējā. Iekšējā atskaitē ietilpst uzņēmuma vadības atskaites izstrādāšana, atskaite par uzdotajiem darbiem un lietām. Iekšējā atskaite sniedz informāciju par uzņēmuma finansiālo darbību kapitāla īpašniekiem, menedžeriem, darbiniekiem. Ārējā atskaite ir to dokumentu izstrādāšana un iesniegšana valsts institūcijām, kuri apstiprina uzņēmuma finansiālās darbības rezultātus, ražošanas, sociālos un darba rādītājus, kā arī rādītājus par uzņēmuma apgrozījumu, īpašnieku skaitu un sastāvu u.c.

Analīze

Analīze ir uzņēmuma vadīšanas funkcija, kuras uzdevums ir noskaidrot uzņēmuma saimnieciskās darbības stāvokli.

Saimnieciskās darbības kompleksā analīze aptver visas ražošanas stadijas. Atsevišķi tiek apskatīti uzņēmuma finansu, darbaspēka, un materiālie resursi.

Galvenais analīzes virziens ir orientēts uz uzņēmuma trūkumu un stipro pozīciju noskaidrošanu. Pēc pašu uzņēmuma iespēju analīzes tiek veikta konkurenta resursu analīze.

Svarīgu vietu ieņem uzņēmuma darbības ekonomiskā analīze, kuras gaitā tiek noskaidroti tādi uzņēmumam svarīgi rādītāji, kā krājumu aprites ātrums, rentabilitātes izmaiņas u.c.

Izmaksu analīze ieņem īpašu vietu. Šīs analīzes gaitā tiek noskaidrota ražošanas izmaksu pamatotība. Izmaksu analīzi veic pa atsevišķiem izmaksu elementiem un produkcijas pašizmaksas posteņiem.

Produkcijas noieta analīze ir svarīga mārketinga stratēģijas analīzei, šīs analīzes gaitā salīdzināts realizācijas apjoms katrai ražojamai produkcijai vai precei ar preces dzīves cikla īpatnībām.

Uzņēmuma vadībai jāpievērš analīzei pietiekami liela uzmanība, jo bieži vien analīzes trūkums uzņēmumā var izraisīt finansiālas vai ekonomiskas grūtības un pat krīzi.

Vadīšanas būtība

Organizācija un vadītājs

Ja darbs tiek dalīts sīkāk vairākiem cilvēkiem, tad nepieciešams saskaņot viņu rīcību, t.i., veikt darbību, ko sauc par vadīšanu. Vadīšana kā īpašs darbības veids radās līdz ar cilvēku apvienošanos mērķtiecīgai rīcībai, sākoties un atšķirīgus darba dalīšanai.

Organizācija ir iemesls, kura dēļ pastāv vadīšana, tāpēc ir nepieciešams noteikt, kas ir organizācija.

Organizācija ir cilvēku grupa, kuru darbība apzināti tiek koordinēta kopēja mērķa sasniegšanai. Ražošanas, tirdzniecības, pakalpojumu uzņēmumi – visi tie ir organizācijas.

Ir dažas noteiktas prasības, lai cilvēku grupu varētu uzskatīt par organizāciju:

1. Ir vismaz divi cilvēki, kas uzskata sevi par grupas daļu.

2. Ir vismaz viens mērķis, ko pieņem kā kopēju visi grupas locekļi.

3. Ir grupas locekļi kuri apzināti strādā kopā, lai sasniegtu kopēju mērķi.

Šī ir formālās organizācijas definīcija, bet eksistē arī neformālās organizācijas, kuras veidojas spontāni. Neformālās organizācijas eksistē gandrīz visās formālajās organizācijās, varbūt izņemot ļoti mazas organizācijas. Jebkura formālā organizācija tiek izveidota ar administrācijas rīkojumu.

Ir daudz kopīga, ir savas hierarhijas, līderi un uzdevumu. Atšķirīgs ir tas, ka formālā organizācija izveidojas pēc iepriekš pārdomāta plāna, turpretī neformālā – kā spontāna reakcija uz neapmierinātām individuālām vajadzībām.

Neformālām organizācijām, tāpat kā formālām, ir savi līderi. Atšķirība starp abiem ir tā, ka oficiālajam līderim ir oficiālo institūciju atbalsts, viņš vadās pēc oficiālām pilnvarām, bet neoficiālais līderis gūst savas grupas atbalstu un atzinību. Bieži neformālā līdera ietekmes sfēra sniedzas ārpus formālās organizācijas ietvariem. To vadības darbā ir gan pozitīvi, gan negatīvi momenti. Piemēram, pa neformāliem kanāliem var izplatīties melīga informācija, kas nelabvēlīgi ietekmē attieksmi pret formālo vadību.

Bet neformālās organizācijas var palīdzēt formālajām sasniegt mērķus, tāpēc ir nepieciešama to sadarbība.

Visām organizācijām ir arī kopīgas raksturīgās iezīmes:

1. Resursi: kapitāls, materiāli, izejvielas informācija un cilvēki.

2. Atkarība no ārējās vides. Organizācija ir pilnīgi atkarīga no ārējās vides kā attiecībā uz resursiem, tā arī uz patērētājiem.

3. Horizontālā darba dalīšana. Ja vismaz divi cilvēki strādā kopā kopēja mērķa sasniegšanai, viņiem jāsadala darba pienākumi.

4. Apakšnodaļas. Tos sauc par dienestiem vai nodaļām, un tās ir horizontālās darba dalīšanas rezultāts.

5. Vertikālā darba dalīšana. Tā kā darbs organizācijā tiek sadalīts, to ir nepieciešams koordinēt. Vertikālā darba dalīšana atdala darba koordinēšanu no paša darba.

6. Vadīšanas nepieciešamība. Lai organizācija sasniegtu savus mērķus, darbu nepieciešams koordinēt ar vertikālās darba dalīšanas palīdzību.

Vadīšana ir plānošanas, organizēšanas, motivēšanas un kontroles process, kas nepieciešams, lai noformulētu un sasniegtu organizācijas mērķus.

Procesuālā pieeja.

Vadīšana aplūkota kā process tāpēc, ka mērķu sasniegšana ar citu cilvēku palīdzību nav vienreizējs pasākums, bet gan nepārtrauktu, savstarpēji saistītu darbību komplekss. Katra darbība arī tiek aplūkota kā process, kas svarīgs uzņēmuma veiksmei. Šīs darbības sauc par vadīšanas funkcijām. Vadīšanas process ir šo funkciju kopums. Viena no populārākajām pieejām ir šo darbību apvienojums plānošanas, organizēšanas, motivēšanas un kontroles funkcijas. Šīs četras vadīšanas funkcijas apvieno tādi procesi kā: komunikācijas un lēmumu pieņemšana.

Vadīšanas funkcijas

Taču šī pieejas nepilnība ir tā, ka koncentrē uzmanību uz atsevišķiem elementiem, bet neaplūkojot vadīšanas efektivitāti atkarībā no daudziem un dažādiem faktoriem.

Sistēmas pieeja palīdz vadītājiem ieraudzīt uzņēmumu kā veselumu, kas sastāv no atsevišķām daļām un ir nesaraujami saistīts ar ārējo pasauli.

Situācijas pieeja vadīšanā paplašina sistēmas teorijas praktisko pielietojumu, kuras pamatā ir iekšējo un ārējo situācijas faktoru ietekme uz uzņēmumu. Izmantojot šo pieeju, vadītāji var konstatēt, kuri paņēmieni vislabāk palīdz sasniegt uzņēmuma mērķus konkrētā situācijā. Šī pieeja neaplūko vadīšanas funkcijas atsevišķi, bet gan pasvītro vadīšanas funkciju savstarpējo saikni.

Sistēmas un situācijas pieeja ir domāšanas veids par uzņēmuma problēmām, saglabājot procesuālo pieeju.

Vadītājs

Kas viņš ir? Vadītājs ir ideju ģenerators, organizators un praktisks. Vadītājam jāpiemīt organizatora, kompetenta speciālista spējām un psihologa spējām. Pieredze rāda, ka sevišķi spējīgi vadītāji prot pārliecināt padotos darīt to, ko no viņiem prasa. Taču ne visi vadītāji ir apveltīti ar vienādām organizatora spējām. Pastāv vispārpieņemtas prasības vadītājam: atbildības sajūta, pārliecība, taisnīgums, godīgums, izglītība un apņēmība.

Vadītājam ir jāveic šādas funkcijas: plānošana, organizēšana, motivēšana un kontrole.

Lēmumu pieņemšana

Lēmumu pieņemšana ir balstīta uz situācijas analīzi, attīstības plānošanu un pieņemto lēmumu izpildes nodrošināšanu, izmantojot uzņēmuma darba spēku un līdzekļus saskaņā ar izvirzītajiem mērķiem.

Lēmums ir vadīšanas procesa koncentrēta izpausme struktūrvienībām vai atsevišķiem padotajiem, lai sasniegtu organizācijas darbības mērķi. Izšķir:

1. Programētos lēmumus, ko nosaka likumi, procedūras vai paradumi un lieto, ja problēma atkārtojas un to var atrisināt jau iepriekš zināmā kārtībā (darba algas noteikšana, dežūru saraksta sastādīšana).

2. Neprogramētos lēmumus, kas prasa specifisku risinājumu, radošu darba un oriģinālu pieeju.

Izstrādājot lēmumu, vispirms pamato un precizē vadīšanas mērķi, pēc tam nosaka kritērijus, izpēta stāvokli, sagatavo lēmuma projektu, pieņem lēmumu, organizē lēmuma izpildi un kontrolē izpildes gaitu. Lēmums ir alternatīvas izvēle.

Lēmumu pieņemšanas veidi:

Intuitīvais – tā ir izvēle, kas balstīta ar izjūtu, kā to darīt pareizi.

Balstīts uz iepriekšēju pieredzi – tā ir izvēle, kas balstīta uz zināšanām un pieredzi.

Racionālais uzskatāms par labāko, jo balstīts uz situācijas analīzi.

Lēmumu pieņemšanas posmi

Lēmumu pieņemšanu ietekmē dažādi faktori: vadītāja personaliskās vērtības, lēmumu pieņemšanas vide, jeb, cik lielā mērā var prognozēt rezultātus, informācijas pieejamība, psiholoģiskie faktori un personības īpatnības.

Lēmumus var pieņemt individuāli vai grupā. Lēmumu pieņemšanai grupā ir zināmas priekšrocības: vairāk zināšanu un informācijas, kā arī dažādiem cilvēkiem parasti ir dažāds skatījums uz vienu un to pašu problēmu. Taču šāda lēmumu pieņemšanas metode ir ilgstošs un darbietilpīgs process, kuru jāmāk pareizi organizēt. Lēmumu pieņemšanas metodes izvēle ir atkarīga no situācijas.

Komunikācija

Komunikācija ir informācijas apmaiņa, uz kuras pamata vadītājs var pieņemt efektīvus lēmumus, kā arī pieņemtos lēmumus paziņot saviem darbiniekiem.

Izšķir šādus komunikāciju veidus:

· starppersonu;

· organizācijas komunikācijas ar apkārtējo vidi;

· organizācijas iekšējās komunikācijas.

Starppersonu komunikācija. Vadītājs 50-90% sava laika tērē sarunām, t.i., starppersonu informācijas apmaiņai, bet tur ir problēmas. Cilvēki var interpretēt vienu un to pašu informāciju dažādi, atkarībā no uzkrātās pieredzes. Daudzos gadījumos cilvēki uztver tikai daļu informācijas. Informācija, kas nonāk pretrunā ar mūsu pieredzi un agrāk apgūtiem jēdzieniem, vai nu vispār netiek pieņemta, vai arī izkropļota saskaņā ar šo pieredzi un jēdzieniem. Ļoti svarīgi, cik atklāti un godīgi ir vadītāji informācijas apmaiņā ar padotajiem.

Komunikācijas mērķis ir nodrošināt informācijas sapratni.

Starppersonu informācijas apmaiņā ierobežojošs faktors var būt atgriezeniskās saites trūkums. Tā ir ļoti būtiska, jo ļauj konstatēt, vai klausītājs patiešām ir piešķīris ziņojumam to pašu nozīmi, ko jūs. Ļoti svarīga ir prasme klausīties. Informācijas apmaiņas procesā centieties izvairīties no pārprotamiem apgalvojumiem. Lietojot precīzus vārdus, jūs tikai iegūsiet.

Komunikācijas starp organizāciju un ārējo vidi. Organizācijas izmanto dažādus līdzekļus komunikācijās ar apkārtējo vidi. Komunikācijas ar patērētājiem norit ar reklāmas un citu preču popularizēšanas veidu palīdzību.

Organizācijas iekšējās komunikācijas. Organizācijās informācija pārvietojas no līmeņa uz līmeni. Tā var tikt nodota lejupejošā virzienā no augstāka līmeņa uz zemāku. Organizācijā nepieciešama arī augšupejoša informācija – vadība var uzzināt par esošajām problēmām. Organizācijām ir nepieciešamas komunikācijas arī horizontālā virzienā starp nodaļām. Būtiskākā komunikācija starp vadītāju un padotajiem.

Katrā organizācijā ir arī neformālās komunikācijas, ko var nosaukt par baumu izplatīšanās kanāliem. Baumu līmenī informācija virzās daudz ātrāk nekā oficiālā informācija un vairākumā gadījumu ir patiesa.

Informācijas apmaiņā ir 4 bāzes elementi:

1. Nosūtītais – cilvēks, kurš ģenerē idejas vai vāc informāciju un to pārraida.

2. Ziņojums, kas nodots ar simbolu palīdzību.

3. Kanāls – informācijas pārraides līdzeklis.

4. Saņēmējs – cilvēks, kam domāta informācija.

Informācijas apmaiņas process norit četros posmos: idejas rašanās, kodēšana un kanāla izvēle, pārraide, dekodēšana.

Informācijas apmaiņas modelis

Par troksni sauc visu, kas izkropļo ziņojuma jēgu. Efektīva informācijas apmaiņa uzņēmumā veicina vadīšanas procesa efektivitāti. Tāpēc vadītājam ir jāapzinās, kādi var būt informācijas apmaiņas šķēršļi: informācijas izkropļošana gan neapzināti, kas saistīta ar starppersonu komunikācijas problēmām, gan apzināti. Turklāt var rasties tendence augstākā līmeņa vadītājiem pasniegt tikai pozitīvo informāciju.

Informatīva pārslodze.

Neapmierinoša uzņēmuma struktūra.

Vadīšanas funkcijas

Plānošana

Plānošana ir uzņēmuma mērķu un to sasniegšanai nepieciešamo lēmumu izvēles process.

Plānošanas uzdevums ir atbildēm uz trīs pamatjautājumiem:

1. Kur mēs pašlaik atrodamies?

2. Kurp mēs vēlamies virzīties?

3. Kā mēs to izdarīsim?

Plānošana parasti iedalās divos tipos:

1. Stratēģiskā plānošana. To uzskata kā plāna augstāko pakāpi. Biznesa plāns pēc būtības ir stratēģiskais plāns. Stratēģiskais plāns paredz nopietnu tirgus, konkurentu, resursu analīzi, kas nepieciešami kompānijas tirgus daļas palielināšanai.

2. Taktiskā plānošana seko stratēģijai. To uzskata par plānošanas kopējā procesa otro posmu. Taktika nozīmē radīt plānu, kā īstenot stratēģiju.

Stratēģiskā plānošana parasti aptver ilgāku laika posmu. Tā nosaka firmas attīstības virzienus. Plānošanai jābūt orientētai uz tirgu. Vadītāja rīcība vienmēr būs saistīta ar risku. Vadītājam jāiemācās plānošanas procesā iegūt iespējami plašāku un vispusīgāku informāciju, lai pieņemtu labākos lēmumus.

Uzņēmuma stratēģijas izveidošana sākas ar tā misijas formulēšanu.

Uzņēmuma misija ir tā darbības iemesla vai nolūka definējums. Misija ietver:

1. Galvenos produktus, vai pakalpojumus, galvenos tirgus, izmantojot uz patērētājiem orientētu pieeju.

2. Uzņēmuma un ārējās vides attiecības.

3. Uzņēmuma kultūru.

Mērķus nosaka, balstoties uz misiju, bet tie ir konkrētāki par misiju. Mērķi nosaka, kas ir jāsasniedz, līdz kuram laikam, un tiem ir jābūt izmērāmiem.

Mērķiem jābūt konkrētiem, izmērāmiem, reāliem un noteiktiem laikā.

Ārējās vides novērtējums.

Nākamais solis plānošanā ir ārējās vides pētīšana. To novērtē pēc trīs parametriem:

1. Izmaiņas kas iedarbojas uz pašreizējās stratēģijas dažādiem aspektiem.

2. Faktori, kas rada draudus pašreizējai stratēģijai.

3. Faktori, kas sniedz vairāk iespēju firmas mērķu sasniegšanā izdarot korekcijas plānošanā.

Ārējās vides analīze nozīmē to faktoru kontroli, kas var noteikt firmas iespējas draudus tai. Iespējas un draudus var iedalīt septiņās jomās: ekonomika, politika, tirgus, tehnoloģija, konkurence, starptautiskais stāvoklis un sociālā uzvedība.

Organizācijas iekšējo iespēju novērtēšana.

Nākamā problēma, ar ko saskaras vadība, ir noteikt, vai firmai ir pietiekamas iekšējās rezerves, lai spētu izmantot ārējās vides faktorus. Jānoskaidro iekšējās vājās puses, kas var sarežģīt problēmas, saistītas ar ārējiem draudiem.

Lai vienkāršotu analīzi, ieteicams aplūkot piecas funkcijas: mārketingu, finanses ražošanu, cilvēku resursus, kā arī uzņēmuma kultūru un tēlu.

Kad firmas vadība ir salīdzinājusi ārējos draudus un iespējas ar firmas vājībām vai stiprajām pusēm, var noteikt firmas stratēģiju, kurai tā sekos. Ļoti svarīgi ir izplānot konkrētu stratēģiju, bet ne mazāk svarīgi ir efektīvi lietot stratēģiju un realizēt pasākumus stratēģijas ieviešanai.

Organizēšana

Organizēšana ir uzņēmuma struktūras veidošanas process, kas ļauj cilvēkiem efektīvi strādāt kopīgu mērķu sasniegšanai.

Darbības organizēšana ir vadīšanas funkcija un nozīmē nodrošināt vēlamā norisi ar nepieciešamajiem resursiem vajadzīgajā laikā un vietā. Organizēšanas procesam ir divi aspekti:

1. Uzņēmuma sadalīšana noteiktās nodaļās atbilstoši mērķiem un stratēģijai.

2. Pilnvaru deleģēšana un to mijiedarbība.

Deleģēšana nozīmē uzdevumu un pilnvaru nodošana personai, kas uzņemas atbildību par to izpildi. Organizēšanas darbam nevar būt cits mērķis, kā vien tas, kas ir uzņēmumam vispār. Tāpēc konkrēti organizēšanas darba uzdevumi ir nosakāmi atkarībā no uzņēmuma darbības stratēģijas. Tie būs atšķirīgi katrā īpašajā gadījumā. No uzņēmuma mērķiem izriet pārvaldes struktūras veidošana.

Lineārā vadīšanas struktūra

Pārvaldes struktūra ir nepieciešama, lai uzņēmumā īstenotu vadīšanas darba dalīšanu, tā nosaka:

· vadīšanas līmeņus, dienestus un amatus;

· dienestu savstarpējās attiecības;

· katra dienesta tiesības, pienākumus un atbildību.

Ir lineārā, funkcionālā un jauktā vadīšanas struktūra.

Lineārajā struktūrā ir tikai lineārās saites. Jebkuram vadības dienestam vai izpildītājam ir tikai viena saite uz augstāku līmeni, bet var būt vairākas saites uz zemāku līmeni.

Priekšrocības:

· pārskatāma darbība;

· stingras kontroles iespēja;

· izslēgtas pretrunīgu lēmumu iespējas.

Trūkumi:

· nelietderīgi izmantot daudzlīmeņu struktūrās (veidojas gara vadības ķēde);

· var nebūt tik augsts kompetences līmenis, kā cita veida struktūrās (vadītājam jāpārzina daudzi jautājumi vienlaikus).

Funkcionālā vadīšanas struktūra –

Funkcionālā vadīšanas struktūra

katram vadītājam var būt vairāki padotie un katram padotajam vairāki vadītāji – katrs savos jautājumos.

Priekšrocības:

· samērā vienkāršs vadīšanas process;

· mobilas, elastīgas vadīšanas iespējas;

· salīdzinoši augsta vadītāju kompetence.

Trūkumi:

· slikti pārskatāma darbība;

· grūtības īstenot vienotu uzņēmuma darbības stratēģiju;

· pretrunīgi lēmumu un konfliktsituāciju;

· iespēja, jo vienam izpildītājam ir vairāki vadītāji.

Praksē parasti šo struktūru kombinē ar lineāro.

Jaunā struktūra ir īpaša lineārās un funkcionālās vadīšanas apvienojums. Tajā katram padotajam ir gan lineārā, gan funkcionālā pakļautība vienlaikus. Nosacīt jauktās struktūras piemērs varētu būt mācību iestāde. Praksē jauktā struktūra sevi attaisno ar pietiekamu centralizāciju un kompetenci lielās (daudzdienestu) organizācijās.

Jauktā vadīšanas struktūra

Jebkurā gadījumā, veidojot pārvaldes struktūru, būtu jāievēro, lai vadīšanas līmeņu skaits būtu minimāls; nedublētos vadīšanas funkcijas; lietišķie sakari būtu nepārprotami un pēc iespējas vienkārši; vienam vadītājam padoto skaits būtu 5 – 8 cilvēki. Pārvaldes struktūras konkretizēšanai jāparedz pilnvaru un atbildības sadalījums starp vadītājiem. Galvenās prasības:

· Jābūt skaidrai atbildībai;

· Jābūt skaidrām pilnvarām;

· Jebkurš uzdevums jāuztic viszemākajam līmenim, kas var to izpildīt;

· Atbildībai jābūt saskaņotai ar pilnvarām.

Matrices sistēmas vadīšanas organizatoriskā struktūra ir viena no izplatītākajām struktūrām modernos uzņēmumos. Šī sistēma balstās uz pagaidu darba grupām, kuru locekļi, atrodoties savu funkcionālo nodaļu sastāvā, uz noteiktu laiku nokļūst projekta vadītāja pakļautībā.

Matrices sistēmas vadīšanas organizatoriskā struktūra domāta uzņēmuma speciālistu apvienošanai grupā ar mērķi strādāt pie speciāla projekta, piemēram, izstrādāt jaunu produkcijas veidu.

Realizējot uzņēmumā jaunu projektu, katrs grupas loceklis saņem uzdevumu no projekta vadītāja, bet metodisko vadīšanu veic iepriekšējais funkcionālais vadītājs.

Matrices sistēmas struktūra ļauj elastīgi pārorientēt personālu no viena projekta uz citu. Pēc projekta realizēšanas pagaidu grupas tiek izformētas.

Pastāvīgās sistēmas vadīšanas organizatoriskā struktūra. Lai organizācija darbotos neatkarīgi un efektīvi, attīstītās valstīs arvien vairāk veido un izmanto pastāvīgas sistēmu vadīšanas organizatoriskās struktūras. Šajās struktūrās ir visas pastāvīgai uzņēmuma darbībai nepieciešamās strukturālās apakšvienības: marketinga, ražošanas, finansu, personāla un komercijas apakšvienības. Šīs struktūras parasti tiek būvētas pēc diviem principiem:

1) orientētas uz galaproduktu;

2) orientētas uz klientu, pircēju.

Vadīšanas struktūrām, kas orientētas uz galaproduktu, ir šādas galvenās priekšrocības:

· vienāda, pietiekama uzmanība katram produkcijas veidam;

· labi rezultāti produkcijas ražošanā un realizācijā;

· precizēta atbildība par peļņu;

· laba kvalitātes un ražošanas izdevumu kontrole;

· precīzi realizēta produkcijas piegāde;

· ātra reakcija uz konkrētu rīcību;

· operatīva reakcija uz pircēju pieprasījumu;

· ražošanas tehnoloģijas elastīga maiņa;

· labāka darbības koordinācija.

Šīm struktūrvienībām ir arī trūkumi – palielinās izdevumi vadīšanas struktūras uzturēšanai (daudz strukturālo apakšvienību un darbinieku).

Uzņēmumu vadīšanas struktūrām, kas balstītas uz klienta (pircēja) interešu apmierināšanu, ir šādas priekšrocības: rūpīga klientu intereses pieprasījuma izpēte; ātra un kvalitatīva reaģēšana uz klientu pieprasījumu; rūpes par ražošanas izmaksu samazināšanu, par produkcijas realizācijas cenu optimizēšanu.

Vadīšanas sistēmā, kas balstīta uz klienta interešu apmierināšanu, ir arī trūkumi:

· sistēma nav stabila, grūti prognozējamas;

· izmaiņas ārējā vidē;

· bieži nepieciešami ievērojami kapitālieguldījumi;

· grūti nodibināt stabilas ilgtermiņa attiecības ar piegādātājiem.

Motivēšana

Motivācija – darbinieka apzināta ieinteresētība veikt noteiktu darbību.

Organizēta struktūra nedarbosies, ja darbiniekiem nebūs motīva strādāt.

Motīvs ir process, kas nodrošina velmi strādāt, lai sasniegtu savus un organizācijas mērķus. Motīvs ir rīcības pamats, kas realizējas mērķī.

Atalgojums par padarīto darbu var būt iekšējs un ārējs. Iekšējo atalgojumu dod pats darbs. Piemēram, pašapziņa par padarīto, darba nozīmīgums, panākumu apziņa. Ārējo atalgojumu sniedz nevis pats darbs, bet uzņēmums. Piemēram, alga, karjera, uzslavas.

Satura motivācijas teorijas.

Šajās teorijās cilvēku vajadzības tiek uzskatītas kā viņu darbības pamats. Vajadzības ir cilvēka izjūta, ka viņam kaut kā trūkst. Vajadzības var būt fizioloģiskās un psiholoģiskās. Šo teoriju pamats ir Maslova teorija, ko raksturo ar Maslova motivācijas piramīdu. Zemākais līmenis – fizioloģiskās vajadzības un drošības motīvi; augstākais līmenis – sociālie motīvi, pašcieņas motīvi, pašapliecināšanās motīvi.

Maklelanda un D. Atkinsona teorijā izšķir trīs cilvēkiem piemērotas motivācijas kategorijas (trīs pamatvajadzības): panākumi; saskarsme (līdzdalība); vara. Dominante var mainīties atkarībā no vecuma, zināšanām un citiem faktoriem.

F. Hercberga teorija balstās uz divu veidu faktoriem, kas motivē cilvēka attieksmi pret darbu:

Maslova motivācijas piramīda

1. Motivācijas faktori – saistīti ar darba būtību, t.i., darbs kā vērtība pati par sevi, panākumi darbā, atzinība, atbildības sajūta, pilnveidošanās iespējas.

2. Higiēnas faktori – saistīti ar vidi, kurā cilvēks strādā, t.i., darba apstākļi, darba vietas saglabāšanas garantijas, vadības stils, atlīdzība par darbu, cilvēciskās attiecības. Teorijas pamatdoma ir tā, ka pietiek ar vienu no motivācijas faktoriem, lai cilvēks būtu apmierināts ar darbu, bet, ja trūkst kaut viena no higiēnas faktoriem, cilvēks var just neapmierinātību, kas atstās iespaidu uz viņa darba izpildi, un līdz ar to arī uz uzņēmuma mērķu sasniegšanu.

Procesuālās teorijas. Nenoliedz vajadzību lomu, bet uzskata, ka cilvēka rīcību nosaka arī viņa uztvere un izredzes, kas saistītas ar doto situāciju un iespējām.

Izredžu teorija. Šajā teorijā tiek atzīmētas trīs likumsakarības: darba patēriņš un rezultāts; darba rezultāts un atalgojums; atalgojums un apmierinātība ar to.

Taisnīguma teorija. Cilvēks subjektīvi novērtē atalgojumu par ieguldīto darbu un pēc tam salīdzina ar cita cilvēka līdzīga darba atalgojumu. Ja salīdzināšana parāda kādu neatbilstību, tad cilvēkam rodas psiholoģiska spriedze. Var mēģināt atjaunot līdzsvaru vai taisnīguma izjūtu ja: maina patērētā darba daudzumu; mēģina izmainīt atalgojuma lielumu. Ja cilvēki uzskata, ka viņiem atalgojums ir par lielu, viņi daudz mazāk cenšas mainīt savu situāciju.

Kontrole

Sekmīga efektīva vadīšana prasa kontroli. Kontrole dod iespēju vadītājam laikus reaģēt, nepieļaujot nevēlamas novirzes darbā.

Kā vadīšanas funkcijas kontrole sevī ietver uz organizācijas darbības mērķiem orientētu standartu noteikšanu, darba izpildes vērtēšanu un salīdzināšanu ar izvēlētajiem standartiem un attiecīgu darbību noviržu novēršanai (koordinācijai). Mērķtiecīgu un plānotu kontroli darbinieks dažreiz uztver kā viņa brīvības ierobežošanu.

Kontroles nepieciešamību nosaka šādi faktori:

1. Pārmaiņas uzņēmumā – iekšējā un ārējā vidē, tirgus svārstības, jaunu produktu parādīšanās, jaunu likumu un noteikumu ieviešana. Ar kontroli vadītāji var laikus atklāt pārmaiņas, kas var ietekmēt uzņēmumu, tā produktus un pakalpojumus.

2. Ārējā vide – lai nodrošinātu kvalitāti un izdevīgumu, nepārtraukti jāanalizē vietējais un ārzemju tirgus.

3. Kļūdas – neveiksmīgi noteiktas cenas, tiek pieļautas kļūdas uzņēmuma vadīšanā. Kontrole ļauj vadītājam šīs kļūdas atklāt, pirms tās kļūst kritiskas.

4. Atbildība, pilnvaru deleģēšana – katram uzņēmuma darbiniekam jāzina sava atbildība un pilnvaras, kā arī tas, kā viņa darbs tiek novērtēts.

Kontroles veidi:

1. Iepriekšējā kontrole paredz dažādu plāna realizācijā iespējamo noviržu savlaicīgu novēršanu. Parasti izmanto finansu, darba spēka, materiālu izvēlei.

2. Kontrole darba procesā – pamatā ir rezultātu prognozēšana, lai ne tikai atklātu, bet arī novērstu novirzes, kamēr attiecīgais darbs vēl tiek veikts. Būtiski, ka šīs pārbaudes tiek izdarītas produkta tapšanas laikā.

3. Noslēguma kontrole (rezultātu kontrole) – dati tiek izmantoti darbinieku atalgošanai. Noslēguma kontrole ietver sevī arī kontaktu uzturēšanu ar patērētājiem.

Kontroles process. Šis process ir līdzīgs vispārējam uzņēmuma vadīšanas ciklam: standartu noteikšana; darba izpildes uzraudzība; faktiskās darba izpildes salīdzināšana ar standartiem; salīdzināšanas rezultātu novērtēšana; noviržu novērtēšana; standartu pārskatīšana vai Status Quo saglabāšanai.

Efektīvas kontroles sistēmas pazīmes. Kontrolei jābūt:

1. Precīzai. Neprecīza informācija par notiekošo var izraisīt uzņēmuma nepareizu darbību un radīt problēmu, kur tā nemaz neeksistē.

2. Operatīvai. Informācija jāsavāc, jānosūta un jānovērtē laikus, lai varētu veikt nepieciešamo darbības koordināciju.

3. Objektīvai. Informācijai jābūt, lai tās lietotāji to saprastu un uzskatītu par objektīvu. Vērstai uz stratēģiski svarīgiem procesiem organizācijā.

4. Ekonomiski reālai. Kontroles izmaksām jābūt mazākām vai vismaz vienādām ar peļņu, ko nodrošina kontrole.

5. Organizatoriski reālai. Darbu izpildītājiem jāredz sakarība starp uzdoto darbu izpildi un iespējamā atalgojuma līmeni.

6. Elastīgai. Jāspēj ātri reaģēt uz izmaiņām uzņēmumā un apkārtējā vidē. Tādai, kuru uzņēmumā strādājošie pieņem un atzīst.

Vadīšanas līmeņi

Viens no vadošā darba dalīšanas veidiem ir horizontālā darba dalīšana – konkrētu vadītāju izvirzīšana atsevišķām uzņēmuma struktūrvienībām. Piemēram: ražošanas daļas priekšnieks, galvenais grāmatvedis, mārketinga daļas vadītājs. Tos sauc arī par funkcionāliem vadītājiem, un viņi ir atbildīgi tikai par vienu uzņēmuma darbības veidu. Parasti vadītājus iedala trīs līmeņos:

1. Zemākā līmeņa vadītāji ir atbildīgi par savu padoto darbu, kas ir tiešā darba veicēji. Pamatā šie vadītāji kontrolē ražošanas uzdevumu izpildi, atbild par izsniegtajiem ražošanas līdzekļiem un izejvielām, kā arī atbild par vidējā līmeņa vadītāju plānu realizēšanu. Tie ir meistari ražošanā, vecākā medmāsa slimnīcā. Zemākā līmeņa vadītāju darbs ir ļoti saspringts, bieži jāmaina darbības, pārejot no viena uzdevuma pie cita. Lielāko darba laika daļu viņi kontaktējas ar saviem padotajiem.

2. Vidējā līmeņa vadītāji koordinē un kontrolē zemākā līmeņa vadītāju darbu. Tie ir nodaļu vadītāji uzņēmuma filiāļu direktori, dekāni universitātēs. Vispārināt vidējā līmeņa vadītāju darbu ir ļoti grūti, taču pamatā tie veido starpposmu starp augstākā līmeņa vadītājiem. Viņi gatavo informāciju augstākā līmeņa vadītāju lēmumiem un nodod šos lēmumus zemākajam līmenim – izpildei. Vidējā līmeņa vadītāji detalizē ilgtermiņa plānus un nodrošina to realizēšanu. Viņi, piemēram, var izvēlēties iekārtas, noteikt dīleru skaitu noteiktā teritorijā, vadīt veikalu tīklu.

Augstākā līmeņa vadītāji atbild par uzņēmumam svarīgāko lēmumu pieņemšanu un to izpildi, lielāko darba laika daļu velta ilgtermiņa plānu izstrādāšanai. Pat pašos lielākajos uzņēmumos tie ir tikai daži cilvēki – firmu prezidenti, viceprezidenti. Spēcīgi augstākā līmeņa vadītāji ar savu personību iespaido visa uzņēmuma tēlu. Viņi ir atbildīgi par visa uzņēmuma darbu. Augstākā līmeņa vadītāju darbu nevar ierobežot ar noteiktu darba dienas garumu.

Vadītājiem ir jāspēj lietot specializētas zināšanas, tehniku (tehniskās jeb speciālās prasmes). Speciālās prasmes visvairāk nepieciešamas zemākā līmeņa vadītājiem; motivēt gan atsevišķu cilvēku, gan cilvēku grupu (cilvēciskās prasmes). Cilvēciskās prasmes nepieciešamas visu līmeņu vadītājiem vienādi, jo visiem darbā ir saskare ar cilvēkiem; koordinēt un integrēt visas uzņēmuma intereses un aktivitātes (konceptuālās prasmes). Konceptuālās prasmes visvairāk nepieciešams augstākā līmeņa vadītājiem, kuriem jākoordinē visa uzņēmuma darbs.

Vadīšanas līmeņi

Vadīšanas stili

Vadīšanas stils ir paņēmienu kopums, ar kuriem vadītājs iedarbojas uz padotajiem, lai efektīvi veiktu vadīšanas funkcijas.

Laba vadītāja īpašības ir – augsts intelekta un zināšanu līmenis; iespaidīga āriene; iniciatīva; ekonomiskā un sociālā izglītība; pārliecība par savām spējām utt.

Stilu veidošanas ietekmē vadītāja intelekts un vispārējā kultūra; profesionālā izglītība; rakstura īpašības un temperaments. Vadīšanas stilus klasificē dažādi. Populārākais iedalījums: autoritārs vadīšanas stils; liberāls vadīšanas stils; demokrātisks vadīšanas stils.

Autoritārs stils. Autoritāram vadītājam ir pietiekama vara, lai uzspiestu savu gribu padotajiem. Viņš apzināti balstās uz savu padoto zemākā līmeņa vajadzībām, nedod brīvību lēmumu pieņemšanā, apzināti ierobežo saskarsmi ar padotajiem. Parasti pats daudz strādā un piespiež strādāt citus. Autoritārs vadītājs nodrošina precīzu un ātru darbu izpildi uzņēmumā.

Demokrātisks stils. Demokrātisks vadītājs balstās uz padoto augstākā līmeņa vajadzībām. Uzņēmumā daļa pilnvaru tiek nodotas padotajiem. Šis stils veicina radošu darbu, savstarpējo uzticību darba kolektīvā. Vadītājs saprātīgi reaģē uz kritiku, konfliktus uztver kā likumsakarīgu parādību un māk tos atrisināt.

Liberāls stils. Liberāls vadītājs parasti ir bez iniciatīvas, negrib uzņemties atbildību par lēmumiem un to sekām. Vadītājs vienmēr ir laipns un labvēlīgs, gatavs uzklausīt citu viedokļus, bet ne vienmēr spēj realizēt ieteiktās idejas.

Nevienu no vadīšanas stiliem nevar uzskatīt par labāko visos gadījumos.

Vadītājam jābūt gatavam pārvērtēt spriedumus un mainīt stilus. Labam vadītājam ir jāiemācās lietot visus stilus. Labākais stils – stils, kas orientēts uz realitāti jeb adaptīvais stils.

Nobeiguma secinājums

Tā var secināt, ka vadība ir māksla organizēt uzdevumu izpildi iesaistot darbā cilvēku un citus resursus. Vadītājam jāvada savas organizācijas darbība, jāuzņemas līdera loma un jāpieņem lēmumi.

Vadība pati par sevi ir sarežģīts darbs, kuru nevar veiksmīgi izpildīt, balstoties tikai uz vienkāršā, sausām formulām. Tāpēc vadītājam jāanalizē tas, kas notiek apkārtējā vidē. Organizācijas panākumi pilnībā ir atkarīgi no vadības stiliem un metodēm, kā arī no vadītāju prasmes plānot, organizēt, motivēt un kontrolēt procesus, kas notiek organizācijā.

Vadītājam jābūt augstajām tehniskajām un teorētiskajām iemaņām, kā arī iemaņām darbam ar cilvēkiem.

No veiksmīgas vadības ir pilnībā atkarīga organizācijas mērķu sasniegšana un veiksmīga darbība nākotnē.

Izmantotās literatūras saraksts

1. Līdumnieks A. “Vadīšana.”, Valsts administrācijas skolas, 1994.

2. Rurāne M. “Uzņēmējdarbības pamati.”, Turības mācību centrs, Rīga, 1997.

3. «Основы менеджмента.» Майкл Мексон, Майкл Альберт, Франклин Ледоури.

4. “Ziņojums par Latvijas Tautsaimniecības attīstību.”, Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija, Rīga, 1999. jūnijs. Iespiests SIA “Madonas poligrāfists”.

[1] “Kā jūtas mazais uzņēmējs”. Ziņojums Latvijas valdībai, Rīga, Latvijas Filozofijas un socioloģijas institūts, 1998. gada septembris – 41. lpp.

Bezmaksas referāti skolai

VADĪBAS PRINCIPI UN METODES MAZAJĀ UZŅĒMUMĀ

Rīga 2000

Uzņēmējdarbības attīstības politika Latvijā

Uzņēmējdarbības normatīvo aktu pilnveidošana un birokrātisko šķēršļu samazināšana

Valsts atbalsta uzņēmējdarbībai sistēmas pilnveidošana

Valsts un uzņēmēju sadarbības uzlabošana

Mazie un vidējie uzņēmumi

Konkurences veicināšana un monopoldarbības regulēšana

Konkurences veicināšanas politika

Monopolu tarifu regulēšana

Kvalitātes nodrošināšana

Kvalitātes nodrošināšana nacionālā programma

Nacionālā standartizācija un metroloģija

Patērētāju interešu aizsardzība

Reģionālā ekonomiskā attīstība

Speciālās ekonomiskās zonas un brīvostas.

Ēnu ekonomikas aprēķini.

Rekomendācijas

Anotācija

Uzņēmējdarbības jēdziens un būtība

Mazā un vidējā uzņēmējdarbība Latvijā.

Uzņēmuma mērķi

Atskaite

Analīze

Vadīšanas būtība

Organizācija un vadītājs

Lēmumu pieņemšana

Komunikācija

Vadīšanas funkcijas

Plānošana

Organizēšana

Motivēšana

Kontrole

Vadīšanas līmeņi

Vadīšanas stili

Nobeiguma secinājums

Izmantotās literatūras saraksts

1 komentārs: