Vadības psiholoģija

Lekciju kursa palīgmateriāli

 

Ievads

Kursa mērķis ir iepazīstināt ar vadības psiholoģijas teorijas pamatlikumiem, teorijām un to pielietošanas praksi, kā arī apgūt iemaņas indivīdu un grupu komunikācijas vadīšanā, ietverot pašvadību. Kurss izzin vadības psiholoģijas galvenās kategorijas. Zināšanas par personību tiek dotas kontekstā ar vadīšanas funkciju izpildi.

Palīgmateriāls ir domāts studentiem, kas ir jau noklausījušies vadības teorijas kursā tēmas par vadīšanas funkcijām, vadīšanas stiliem, komunikāciju un lēmumu pieņemšanu, motivāciju un konfliktu vadīšanu. Palīgmateriāls neietver visas vadīšanas psiholoģijas kursā ietvertās tēmas. Materiālos izklāstītās problēmas detalizētāk tiks apskatītas lekcijās un semināros.

1.       Uztveres procesi vadītāja darbā.

Uztvere ir psihisks izziņas process, kurā notiek uz maņu orgāniem iedarbojošos priekšmetu un īpašību kopuma atspoguļojums.

Jēdziens “uztvere” ietver visus procesus, kas ir saistīti ar uztvertās informācijas atlasīšanu, šķirošanu, organizēšanu un interpretāciju, lai gūtu skaidru un vienotu pasaules uzskatu.

 Uztvere ir nesaraujami saistīta ar atmiņu, domāšanu,, uzmanību un motivāciju.

Vadīšanas procesa svarīgākās īpatnības uztveres procesā izriet no uztveres galvenā objekta – cilvēka komplicētības, kā arī no uztveramās informācijas dažādības un lielā apjoma.

                     .

Uztveres pamatlikumsakarības:

a) veselums – prasme atspoguļot priekšmetu kopumā arī tad, ja tas sastāv no atsevišķiem elementiem;

b)           strukturālais raksturs – cilvēka spēja uztvert atsevišķus elementus, izdalot no veseluma;

c)           apjēgšana – spēja uztverto ierindot noteiktā priekšmetu vai parādību grupā un apzīmēt to ar vārdu jeb definēt to;

d)            apercepcija – pieredzes( zināšanas, māka, intereses) ietekme uz objektu uztveri;

e)            atlase – objekta vai tā daļu uztveres priekšrocības( bieži to iespaido apercepcija);

f)             konstantums – priekšmetu vai parādību uztveres relatīvs patstāvīgums un noturīgums neatkarīgi no uztveramo priekšmetu vai parādību attāluma, izvietojuma utt. (V.66-67)

     

 Uztvere nodrošina adekvātu un pārdomātu, priekšmetisku un strukturētu ārējās informācijas atspoguļošanu.

Uztveres stili:

a)        sintētiskais – tieksme uz apkopojošu parādību atspoguļošanu un to būtības noteikšanu, nepievēršoties detaļām;

b)        analītiskais – tieksme pievērsties detaļām, sastāvdaļām;

c)        analītiski – sintētiskais – abu iepriekš minēto stilu apvienojums;

d)        emocionālais – paaugstināti emocionāla reakcija uz situāciju, paaugstinātā emocionalitāte traucē adekvātu situācijas uztveri.

 

Vadītājam vispiemērotākais ir analītiski-sintētiskais uztveres tips, bet pilnīgi nepieņemams ir emocionālais uztveres tips.

Efektīvus vadītājus raksturo vērīgums, t.i., uz pieredzi balstīta, pārdomāta situācijas būtības izpratne.

Uztveres procesu specifika vadīšanas procesā

Uztveres specifiku vadības procesā nosaka tās ciešā saistība ar kognitīvajiem procesiem(atmiņa, domāšana) un lielo atkarību no profesionālās vadīšanas pieredzes, kā arī tas , ka gan uztvērējs gan uztvertais ir subjektīvas būtnes - cilvēks. Tādēļ uztveres process vadīšanā realizējas kā starppersonu uztvere jeb sociālā percepcija.

Sociālā percepcija izpausmes:

Pašuztvere;

Indivīdu savstarpējā uztvere;

Indivīda grupas uztvere;

Grupas pašuztvere;

Grupu savstarpējā uztvere.

Vadīšanas procesā sevišķu vietu ieņem sociālā percepcija “pa vertikāli”, t.i., padoto un vadītāju savstarpējā uztvere.

Vadītājiem padoto uztveres procesā ir tieksme:

Attiecināt vispārējo priekšstatu par padoto uz tā atsevišķajiem dotumiem(gan lietišķajiem, gan personiskajiem);

Augstāk vērtēt tos darbiniekus, kas atbalsta vadītāju;

Augstāk vērtēt tos darbiniekus, kas izsaka vadītājam līdzīgas domas;

Zemāk vērtēt tos darbiniekus, kas neatbalsta vadītāju un izsaka pretējas domas vadītāja teiktajam;

nepieņemt informāciju no tiem, kurus vērtē negatīvi.

Vadīšanas efektivitāti ietekmē tas kā grupa uztver vadītāju. Vadība ir efektīva ja grupas uztverē:

Vadītājs ir viens no mums;

Līdzīgs lielākajam vairumam no mums;

Kā labākais no mums;

Vadītājs atbilst grupas ekspektācijām jeb gaidām.

Psiholoģiskās barjeras otra cilvēka uztverē:

Oreola efekts – vispārējā pozitīvā vai negatīvā iespaida par cilvēku pārnešana uz viņa personības nezināmajām atsevišķajām izpausmēm un konkrētajām iezīmēm. Kļūdas lielums ir atkarīgs no tā informācijas daudzuma, kas noteica kopējo iespaidu – jo mazāk informācijas, jo lielāka kļūda.

Pirmās informācijas efekts – tendence pārvērtēt pirmo informāciju par nezināmu cilvēku un saglabāt šo iespaidu ilgstoši.

Pēdējās informācijas efekts – par jau zināmu cilvēku pēdējai informācijai ir vislielākā ietekme.

Stereotipizācija – cilvēks netiek uztverts kā individualitāte, bet gan kā kādas noteiktas grupas( dzimums, tauta, jūrnieks, utt.) pārstāvis, attiecinot pieredzē izveidojušos priekšstatu par attiecīgo grupu.

Modelēšanas kļūda – priekšstats par cilvēku veidojas uz stereotipizācijas pamata jau pirms personiskās saskarsmes.

“Tehnokrātiskā uztvere” – vadītājs veido darbinieka tēlu vadoties no tā, kādam tam vajadzētu būt(amata vai profesionālās piederības ziņā), bet ne konkrētām darbinieka personiskajām īpašībām.

Iecietīguma efekts – nepamatoti pozitīva padoto uztvere un viņu pozitīvo īpašību pārspīlēšana, nenovērtējot negatīvās īpašības.

Prokurora efekts – nepamatoti negatīva padoto uztvere un viņu negatīvo īpašību pārspīlēšana, nenovērtējot pozitīvās īpašības.

Pirmā iespaida efekts: a) partneru nevienlīdzība; b) cilvēka ārējais estētiskais pievilcīgums; c) “attieksme pret mums”.

Sākotnējās pašnovērtēšanas negatīvās asimetrijas efekts – sākotnēji cita grupa tiek uztverta pilnīgāk un novērtēta pozitīvāk par savējo, bet tālākas izziņas procesā svešā tiek novērtēta arvien negatīvāk un uztverta arvien paviršāk, bet savējās grupas vērtējums attiecīgi pieaug.

Grupas favorītisma fenomens – tendence savas grupas biedrus vērtēt augstāk par citu grupu biedriem.  Šāda tendence laika gaitā var radīt vadītājam tieksmi nevienādi vērtēt arī atsevišķus savas grupas biedrus, veicinot favorītismu savā grupā.

Savstarpīguma ilūzijas fenomens – tieksme uztvert citu cilvēku attieksmi pret sevi vienādu ar savu attieksmi pret citiem cilvēkiem.

Pieņēmuma par līdzību fenomens – tendence uzskatīt, ka citi indivīdam nozīmīgi cilvēki uzter apkārtējos tāpat kā indivīds.

Informācijas par nenotikušo nozīmīguma ignorēšanas fenomens.

Atribūcija – noteiktu īpašību, emociju, motīvu u.c. piedēvēšana sev, citai personai vai grupai, turklāt šis raksturojums atrodas ārpus indivīda uztveres lauka un ir atkarīgs no indivīda personiskās pieredzes – cilvēkiem ir tendence izskaidrot panākumus ar savām personiskajām īpašībām, bet neveiksmes ar ārējiem faktoriem.

Kontroles lokuss – indivīda subjektīvs priekšstats par to, kuri apstākļi, iekšējie vai ārējie nosaka viņa izturēšanos(Ps>v.,74).

Internāļi cenšas izskaidrot savu darbību ar iekšējiem faktoriem( savām personīgām īpašībām, zināšanām, centību utt.), bet eksternāļi ar ārējo ietekmi.

Apercepcija – uztveres atkarība no iepriekšējās pieredzes(P,V.16).

Profesionālās darbības informācijas strukturēšanas galvenie līdzekļi: a)operatīvās vienības; b) operatīvais tēls.

 Informācijas uztveres operatīvās vienības – jebkuri objekti vai to grupas, kas subjektīvi tiek uztverti kā veselums, ar prātu aptverti un izdalīti no citiem.

 Operatīvo vienību organizēšanas process: operatīvās vienības tiek sakārtotas, noteikta to nozīmība, veidota to hierarhija, tiek precizētas, mainīts to apjoms. No operatīvo vienību lieluma ir atkarīgs vadītāja informācijas daudzums. Operatīvo vienību sistēma ļauj ieraudzīt gan kopumu, gan atsevišķās detaļas. Jo augstāku posteni ieņem vadītājs, jo lielākas un mazāk detalizētas ir operatīvās vienībasir operatīvās vienības.

Operatīvais tēls – sakārtota, pārdomāta operatīvo vienību sistēma, kurā ir vispārināta informācija par būtiskākajām organizācijas īpatnībām.

 

Atmiņa

Atmiņa ir smadzeņu īpašība saglabāt un reproducēt ierosas impulsu pēdas un impulsos kodēto informāciju.

Psiholoģijā atmiņu definē kā cilvēka pieredzes atspoguļojumu ar iegaumēšanas, saglabāšanas un reproducēšanas palīdzību. Atmiņa ir personības psihiskās dzīves pamats. Atmiņa nodrošina informācijas fiksāciju, saglabāšanu, aktualizēšanu (atturēšanos) un aizmiršanu. Ja nebūtu atmiņas, cilvēks nespētu orientēties apkārtējā vidē, jo, lai darbotos ar domām un iespaidiem, tie ir jāsaglabā atmiņā.

Tas, ko cilvēks uztver, neizzūd pilnīgi tāpēc, ka smadzeņu lielo pusložu garozā saglabājas ierosas procesa pēdas. Ierosa var rasties arī tad, kad trūkt kairinātāja, kas ir to izraisījis. Tādējādi cilvēks spēj iegaumēt un saglabāt, bet vēlāk reproducēt tēlus vai zināšanas. Informācija, kas pienāk no smadzenēm un sajūtu orgāniem, izraisa elektriskā potenciāla izmaiņas neironos. Elektriskā potenciāla izmaiņas, ar kuru palīdzību neironi kodē informāciju, pa nervu šķiedrām tiek nodotas citiem neironiem. Pie vienas nervu šūnas var būt piesaistītas ap tūkstots nervu šķiedru, kas to savieno ar citiem neironem, utt.  Pateicoties spējai izmantot šīs ārkārtīgi daudzās nervu saites, smadzenes var pārstrādāt un saglabāt praktiski neierobežotu informācijas daudzumu.

             Cilvēka atmiņas apjoms: no 1 500 000 līdz pat 10²¹ baitiem. (1 baits -informācijas vienība). Daži zinātnieki uzskata, ka cilvēka atmiņu var salīdzināt ar datora atmiņu, jo patiešām datorā informāciju var apstrādāt, glabāt un reproducēt līdzīgi, kā tas notiek cilvēka smadzenēs. Tomēr cilvēka atmiņa ir aktīva, nevis mehāniska kā datoram. Piemēram, cilvēks dzirdot pilnīgi svešu vārdu nezināmā valodā, var tūlīt pateikt, ka viņš to nezin, bet datoram vajadzīgs laiks, lai pārskatītu atmiņu un dotu atbildi.

 Asociatīvā teorija( I.Pavlova).  Atmiņa pamatojas uz asociācijām jeb sakariem. Priekšmeti vai parādības, starp kuriem pastāv sakari reālajā dzīvē, savstarpēji saistās arī cilvēka atmiņā, un kaut ko iegaumēt nozīmē –iegaumējamo saistīt ar jau zināmo, t.i., veidot asociācijas.

No fizioloģiskā viedokļa asociācijas ir nervu pagaidu sakari.

 Asociāciju veidi: a)vienkāršās un b)komplicētās.

Pie vienkāršajām pieder:

1.       Saskares asociācija –apvieno divas laika vai telpas ziņā saistītas parādības.

2.       Līdzības asociācija –apvieno divas parādības ar līdzīgām iezīmēm, pieminot  vienu no tām, atmiņā ataust otra.

3.       Kontrasta asociācija –saista divas savstarpēji pretējas parādības.

Pie komplicētajām pieder vārdu nozīmju asociācijas –tās saista divas parādības, kuras arī īstenībā ir saistītas. Cēloņa –seku un seku –cēloņa asociācijas.

Atmiņa ir informācijas saglabāšana par kādu signālu pēc tam, kad paša signāla darbība jau ir izbeigusies.

             Nervu sitēmā saglabājas divi informācijas veidi:

·         Informācija, kura uzkrājusies sugas evolūcijas gaitā un nostiprinājusies beznosacījuma refleksos.

·         Informācija, kas iegūta organisma individuālās dzīves laikā nosacījuma refleksu veidā.

 Atmiņu veidi: sugas atmiņa un individuālā atmiņa.

Filoģenētiskā jeb sugas atmiņa glabā informāciju, kas pārmantota iedzimtības ceļā.

Ontoģenētiskā jeb individuālā atmiņa darbojas viena mūža ietvaros.

Atmiņas pamatprocesi:

 iegaumēšana, saglabāšana, aizmiršana un reproducēšana.

Iegaumēšana: Process, kurā iespaidi saglabājas atmiņā.

Tā var būt tīša un netīša (apzināta un neapzināta).

 Netīšā iegaumēšana notiek bez nodoma, cilvēks neizvirza sev mērķi iegaumēt, nepieliek pūles. 

 Tīšā jeb apzinātā iegaumēšana notiek, kad cilvēks sev izvirza apzinātu mērķi –iegaumēt konkrēto vielu.

Mehāniskā iegaumēšanas pamatā ir ārējo sakaru nostiprināšanās ar biežu atkārtojumu palīdzību. Mehāniskā iegaumēšana jeb asociāciju izstrāde saistīta ar informācijas grupēšanu pēc formālām pazīmēm –pēc secības telpā un laikā, ārējās līdzības vai kontrasta. Mehāniskās iegaumēšanas galējība ir tā saucamā iekalšana.

Apjēgtās iegaumēšanas pamats ir sakarību atklāšana starp jaunās vielas satur jēgu un jau zināmo vielu. Tā ir ātrāka un noturīgāka, taču dažkārt nepietiek tikai ar apjēgtā iegaumēšanu, nepieciešama ir vēl arī mehāniskā iegaumēšana –viela daudzreiz jāatkārto pēc tam, kad tā ir izprasta (dzejoļi, dati, svešvalodas u.c.). Šī iegaumēšana ir produktīvāka par mehānisko iegaumēšanu. To arī dēvē par loģisko iegaumēšanu –ar grupēšanu pēc būtiskām pazīmēm, informācijas iekļaušanu augstākās pakāpes jēdzienu un vērtējumu sistēmās.

Iegaumēšana ir noturīgāka, ja:

·         Cilvēkam ir nepieciešamo zināšanu pamats, ar kuru var sasitīt juanās zināšanas.

·         Cilvēks izvirza mērķi, kā nepieciešams iegaumēt, un saskaņā ar to organizē mācīšanos.

·         Cilvēks apzinās, ka viņam ir jāiegaumē, pie tam jāiegaumē uz ilgāku laiku.

Labāk iegaumējam to, kas ir mūsu darbības mērķis, nevis līdzeklis. Jo biežāk nepieciešamo informāciju atkārto, jo labāk tā paliek atmiņā. Iegaumēšanas procesam īpaši svarīga ir paradoksālā miega fāze (apmēram 20% no vis miega). Tajā notiek ļoti intensīva dienā iegūtās informācijas apstrāde.

Saglabāšana

Apgūtās informācijas  saglabāšanas laiks ir atkarīgs no izpratnes dziļuma, kā arī no personības ievirzes. Personīgi nozīmīga viela neaizmirstas, nevajadzīgo un lieko cilvēks aizmirst.

Aizmiršana

Aizmiršana parasti ir neapzināta, un tā norit nevienmērīgi.

Aizmiršana var būt daļēja vai pilnīga.

Reproducēšana izpaužas tādā veidā, ka to, ko mēs agrāk esam iegaumējuši un kas ir saglabājies, varam vēlāk atsaukt atmiņā jeb reproducēt.

Reproducēšana var būt:

·         Netīša –tā ir nejauša reprodukcija, kad nav bijis nodoms atcerēties, bet tēli uzpeld atmiņā paši no sevis, tiecoties pēc asociācijām.

·         Tīša –tas ir mērķtiecīgs process, kurā tiek atdzīvinātas atmiņā agrākās domas, jūtas, tieksmes un darbības. Dažreiz tīšā reproducēšana norit viegli, dažkārt nepieciešama piepūle, un šādu apzinātu reproducēšanu sauc par atcerēšanos. Tīšo reproducēšanu var kavēt intensīvās jūtas (bailes, satraukums).

Atmiņas īpašības visspilgtāk izpaužas reproducēšanas procesā, jo reproducēšana ir gan iegaumēšanas, gan arī saglabāšanas rezultāts. Par iegaumēšanu un saglabāšanu var spriest tikai pēc tā, kā noris reproducēšana. Veiksmīgai reproducēšanai ir nepieciešama prasme atdzīvināt atmiņā iegaumēšanas procesā izveidotas sakarības, kā arī prasme veidot noteiktu plānu.

Atkarībā no tā, kas ir jāiegaumē, kāds saturs ir tam, kas tiek iegaumēts, izšķir 4 atmiņu veidus:

1.       Kustību atmiņa jeb atmiņa uz kustībām ir cilvēka izdarīto kustību iegaumēšana un reproducēšana. Balstoties uz šo atmiņu, tiek izkoptas kustību iemaņas un ierastās kustības.

2.       Verbālā atmiņa jeb jēdzieniskā atmiņa ir izlasīto vai dzirdēto domu iegaumēšana, saglabāšana un reproducēšna vārdos. Iegaumēšana var būt burtiska vai pārveidota.

3.       Tēlainā atmiņa jeb atmiņa uz priekšstatiem palīdz iegaumēt un reproducēt cilvēku sejas, dabas ainavas, melodijas, smaržas un garšas. Šī atmiņa piemīt visiem cilvēkiem, sevišķi attīstīta tā ir radošo profesiju pārstāvjiem.

Bieži atmiņas veidi ir savstarpēji saistīti, un jebkuras darbības procesā viens un tas pats paliek prātā ar divu vai vairāku atmiņu palīdzību.

Īslaicīgā (operatīvā) atmiņa izpaužas tajos gadījumos, kad cilvēks kaut ko iegaumē, apzinoties, ka šis materiāls būs jāatceras pēc neilga laika, bet tā ilgāku saglabāšanu neuzskata par vajadzīgu.

Ilgstošā (permanentā) atmiņa izpaužas tad, kad jaunā viela saglabājas atmiņā uz ilgu laiku un pat uz visu mūžu. Īslaicīgā atmiņa var pāriet ilgstošajā atmiņā

Atmiņas individuālās īpašības ir saistītas ar personības īpašībām un atmiņas īpašībām, ko raksturo iegaumēšanas ātrums, saglabāšanas noturīgums un reproducēšanas vieglums. Parasti mēdz runāt par labu un sliktu atmiņu. Labai atmiņai raksturīga ātra iegaumēšana un lēna aizmiršana; sliktai atmiņai –lēna iegaumēšana un ātra aizmiršana.

Taču atsevišķās atmiņas īpašības var būt savstarpēji saistītas dažādi:

1.       Ātra iegaumēšana +lēna aizmiršana.

2.       Lēna iegaumēšana +lēna aizmiršana.

3.       Ātra iegaumēšana +ātra aizmiršana.

4.       Lēna iegaumēšana + ātra aizmiršana.

Atmiņas tipoloģiskās īpašības atkarīgas no personīgajām īpašībām, kā arī no cilvēka darbības rakstura.

 Atkarībā no nervu augstākās darbības tipoloģijas īpašībām, cilvēkiem ir vairāk attīstīta tēlainā vai verbālā atmiņa.

 Mākslinieciskajam tipam –tēlainā, domātājam –verbālā atmiņa. Tīrā veidā atmiņu tipi sastopami ļoti reti. Biežāk gadās novētot jauktos tipus: redzes un dzirdes, redzes un kustību, kustību un dzirdes tipus.

Atmiņu procesu regulēšanas veidi: ķīmiskais un fiziskais.

Ķīmiskais veids ietver sevī arī farmaceitiskos līdzekļus un ir pazīstams jau gandrīz visās pasaules valstīs. Uz atmiņu iedarbojas strihnīns, fenamēns, pilokarpēns, firacetams (nootropils), u.c.

Pasaulē plaši pazīstami ir adaptogēni. To sastāvā ietilpst ženšeņa sakne un preperāts no Tālo Austrumu augiem. Šie adaptogēni palīdz saglabāt organisma iekšējo līdzsvaru, kas ir ļoti svarīgi smadzeņu darbībai, efektīvai iegaumēšanai un informācijas saglabāšanai. Arī cukurs palīdz ātri atgūt spēku, jo organisms viegli uzņem disaharītus, kuri ir arī adaptogēnu sastāvā.

Fiziskais veids, tas aktīvi sāka attīstīties 60. Gados, kad tika izstrādāta metode pastāvīgi darbojošos elektrodu ievadīšanai smadzenēs. Elektrosimulācija pierādīja, ka tādā veidā ir iespējams panākt atmiņas uzlabošanos, vai gluži pretēji –pavājināšanos. Uz atmiņas funkcijām iespējams iedarboties arī ar optisko starojumu un fokusēto ultraskaņu.

 Atmiņu pasliktina kokaīns, tabaka, alkohols. Cilvēki viegli atceras sen notikušo, toties viegli aizmirst nesenos notikumus.

Atmiņu uzlabojošie ārējie ķīmiskie un fiziskie līdzekļi ne vienmēr ir nekaitīgi un ilgstoši iedarbīgi. Tādēļ vislabākais un visefektīvākais atmiņas uzlabošanas veids ir tās trenēšana. Lai atmiņas mehānismi vienmēr būtu kārtībā, tie katru dienu jātrenē vismaz 20 –25 minūtes.

Iegaumēšanas efektivitāte dienas laikā mainās. Vislabāk atmiņa funkcionē no 8 –12 dienā, pēc tam tās intensitāte sāk kristies. Pēc 17 visi atmiņas procesi atkal uzlabojas un, ja cilvēks nav pārāk noguris, ap 19 sasnedz kulmināciju.

 Vadītāji,lai nepārslogotu atmiņu, izmanto “laika organizētājus” jeb piezīmju grāmatiņas.

 Laba atmiņa pati par sevi ne vienmēr ir labas vadīšanas pamatā.

Vadības māksla tiek noslīpēta pieaugot vadītāja vecumam, t.i., tad, kad atmiņa ir kļuvusi vājāka, bet vienlaikus tā ir uztrenēta, lai veiktu vadītājam noteiktā nozarē specifiskās darbības.

Operatīvās atmiņas specifika vadītāja darbā:

Nepieciešamās informācijas aktualizācijas ātrums;

Dinamika, spēja ātri pārslēgties no viena informācijas kopuma uz cita veida informācijas kopumu;

Operatīvā atmiņa ir visvairāk pakļauta noguruma ietekmei;

Liels informācijas daudzums un plašs tās vienību apjoms;

Apsteidzošā atmiņa;

Paturēt atmiņā nepatieso informāciju ir grūtāk nekā patieso;

Pretrunīgas informācijas saglabāšanas problēmas;

Ilglaicīgās atmiņas specifika vadītāja darbā:

Pielieto stratēģisko un taktisko mērķu realizācijā;

Liels apjoms;

Informācijas dažādība un dažāds sarežģītības līmenis;

Interferences fenomens;

Spēja atcerēties personu raksturojošās iezīmes un ārējo izskatu;

Uztvertās informācijas sakārtotība;

Ilglaicīgās atmiņas aktivitāte;

Spēja aizmirst.

Pieredze un ilglaicīgā atmiņa.

Vadītāja domāšanas procesu specifika

Praktiskā (empīriskā) domāšana.

Atšķirībā no teorētiskās domāšanas, praktiskā domāšana ir piesaistīta konkrētas situācijas vai problēmas konkrētam atrisinājumam

Vadītāja spēja ieraudzīt problēmu.

Atšķirībā no teorētiskās domāšanas, kas meklē vienīgo pareizo atrisinājumu, praktiskā domāšana meklē pieņemamo,apmierinošo risinājumu

Atšķirībā no zinātnieka-teorētiķa, kas atbild par galīgo rezultātu, brīvi izvēloties risinājuma gaitu un hipotēzes, vadītāja atbildība sākas jau problēmas risinājuma procesa sākumā, turpinās tālākā  procesā un tā nobeigumā.

Atšķirībāno teorētiskās domāšanas, kur domāšanas procesa pamatvirziens noris no atsevišķā  uz vispārīgo, no konkrētā uz abstrakto, praktiskai domāšanai domāšana virzās no vispārīgā uz konkrēto. Vadītājam teorētiskās atziņas ir jāmāk pielietot konkrētu problēmu risināšanai .

Teorētiķi interesē  problēmas risinājuma izziņas aspekts, bet vadītāja domāšana ir virzīta uz konkrētās situācijas izmaiņu

Teorētiķa prāts nodarbojas ar būtisko, vissvarīgāko, bet praktiķim būtiskais ir vienādi svarīgs ar detaļām

Sakarā ar nepieciešamību pieņemt lēmumus nenoteiktības apstākļos, vadītāja prātam ir jābūt spējīgam rekonstruēt informāciju, t.i., saskatīt vairāk par to, kas ir redzams, spējīgam atlasīt nepieciešamo informāciju gadījumos, kad tās ir pārak daudz

Vadītājam bieži nākas darboties laika deficīta apstākļos, pārslēdzot uzmanību no vienas problēmas uz citu, samērā bieži arī stresa apstākļos un  tādēļ domāšanai ir jābūt ātrai, operatīvai, labilai, stresa noturīgai.

Plānošanas funkcijas izvirza vadītāja prātam prasības būt spējīgam prognozēt, reflektēt, būt oriģinālam( nepiesaistītam pie faktiem).c

Temperaments

                Psiholoģijā personības dinamisko (ātruma) īpašību raksturošanai lieto jēdzienu “temperaments” (lat. Temperamentum –attiecīgo daļu summa, atbilstība).

                Temperaments –katrai personībai piemītošo savdabīgo, noturīgo psihisko īpašību kopums, kas nosaka psihisko un fizisko procesu un stāvokļu norises intensitāti, ātrumu, tempu, ritmu.

                Temperaments –svarīga personības īpašība, kas ietekmē cilvēku savstarpējās attiecības un psiholoģisko sadarbību, pildot kādu darbību.

                Pirmās sistematizētās zināšanas par personības dinamiskajiem raksturojumiem un to rašanās iemesliem ir atrodamas Hipokrāta antīkās ārstu skolas darbos, kas iekļauti “Hipokrāta krājumā”. Tajā atspoguļojas mācība par četriem šķidrumiem (asinis, gļotas, dzeltenā žults un melnā žults), kas nosaka cilvēka veselību un atšķirības viņa uzvedībā.

                Pamatojoties uz Hipokrāta mācību, tika piedāvāta temperamentu tipu sistematizācija atkarībā no tā, kurš no minētajiem šķidrumiem ķermenī ir pārsvarā. Ja dominē asinis, cilvēkam ir noteikta tipiska uzvedības forma –temperamenta tips, ko nosauca par “sangvinistisko”(no lat. Sanguis –asinis). Ja pārsvarā ir dzeltenā žults, tad temperaments ir holēriskai(no gr. Cholē –žults), ja melnā žults –melanholiskais (no gr. Melanos –melns), ja gļotas –flegmatiskais( no gr. Pflēgma –gļotas). Hipokrāta skolas piedāvātie temperamentu nosaukumi ir saglabājušies līdz mūsu dienām, kaut gan uzskati par to veidošanās cēloņiem ir mainījušies.

                Dažos mūsdienu pētījumos vērojama arī Hipokrāta skolas ietekme. Piemēram, tiek atzīmēts, ka vairogdziedzera darbības traucējumi rada cilvēkam nervozitāti, asas kustības u.tml.

2 Līderis

Līderis  - indivīds, kas organizē un vada grupas darbību, regulē savstarpējās attiecības grupā.

Pieejas līderības teorētiskam skaidrojumam:

Iezīmju pieeja ( “lielo cilvēku teorija” -A.Ādlers,  iedzimtības faktors  nosaka līdera spējas un īpašības):  stereotipizēti priekšstati par līdera tēlu, nepietiekami zinātniski pamatoti, statiski, neņem vērā citus faktorus. Noskaidro tās īpašības un spējas, kas nosaka cilvēka iespēju kļūt par līderi. Pētījumi ir pierādījuši, ka minētā pieeja ir interesanta, bet nerezultatīva, jo līderibas process ir personīgo un situatīvo faktoru savstarpējas iedarbības rezultāts.

Efektīvs vadītājs:

Zināšanas, augsts intelekta līmenis, pašanalīzes prasmes

Pieredze

Atbildīgums

Pašorganizētība

Pārliecība par savām spējām

Mērķtiecīgums un neatlaidība izvirzīto mērķu sasniegšanā

Labs piemērs, vārdu un darbu saskaņa

Grūtībās ir kopā ar padotajiem

Cieņa bez cenšanās iegūt popularitāti

Spēja informēt, iedrošināt un iedvesmot

Harizma

Kalps – vadonis ( komplementaritātes princips )

Spēja pieņemt pareizos lēmumus, apzināti riskēt un ieviest jauninājumus

Emocionālā līdzsvarotība, savaldība stresa apstākļos

Prasme risināt konfliktus

Empātija

Humors

Atvērtība, spēja mācīties un mainītie

K. Levina teorija vadīšanas stilu teorija

Vadīšanas stils ir tipisku un samērā stabilu paņēmienu kopums, ar kuriem vadītājs iedarbojas uz padotajiem, lai īstenotu organizācijas mērķus

Autokrātiskais stils

Lēmējvaras koncentrēšana vadītāja rokās. Centralizēta lēmumu pieņemšana. Padotiem ir atvēlētas tikai lēmumu izpildītāju lomas. Informāciju lēmumu pieņemšanai vadītājs iegūst formāli noteiktā veidā.

Bezierunu pakļaušanās vadītāja lēmumiem un precīza to izpilde. Vadītājs personīgi pārbauda paveikto un uzslavē vai kritizē katra darbinieka paveikto. Vadītājs apzināti distancējas no padotajiem. Šāds vadīšanas stils nodrošina darbu izpildes operativitāti un precīzu koordināciju. Var radīt neapmierinātību vai aizvainojumu darbiniekos, kas ir profesionāli un gatavi uzņemties atbildību. Darbiniekiem, kurus apmierina izpildītāja funkcijas, šāds vadības stils ir pieņemams.

Liberālais stils

Vadītājs neiejaucas padoto darbā, necenšas sīkumaini kontrolēt. Darbinieki paši izvēlas savus darba uzdevumus un paņēmienus. Piemērots atbildīgu, augsti profesionālu cilvēku un nelielu, radošu kolektīvu vadīšanai.

Demokrātiskais stils

Vadītājs lēmumus pieņem konsultējoties ar padotajiem, iesaistot darbiniekus diskusijās. Vadītājs sniedz morālu atbalstu, rada sadarbības atmosfēru, stimulē radošu aktivitāti. Šis stils ir realizējams kolektīvos, kur darbiniekiem ir augsta pienākuma apziņa un augsts profesionālisms.

Uzvedības pieeja: ‘menedžmenta režģis”, P.Hersija un K.Blančarda modelis( S-4), R.Likerta četru sistēmu vadības modelis – vadītāja efektivitāti nosaka vadītāja uzvedība attiecībā pret padotajiem( vadišanas stili)

. R. Likerta četru vadīšanas sistēmu raksturojums

	Uzticēšanās un ticība padotajiem	Padoto brīvības izjūta	Padoto iesaistīšana  vadīšanā
Autokrātiskais vad. stils	Vadītājs neuzticas un netic padotajiem	Padotie nekad nejūtas brīvi, runājot ar vadītāju	Vadītājam reti ir idejas par to, lai padotie risinātu  darba problēmas
Labvēlīgs vad. stils	vadītājs “žēlīgi izrāda uzticību padotajiem, līdzīgi kā kungs kalpam	Padotie nejūtas sevišķi brīvi, runājot ar vadītāju par darbu	Vadītājam dažreiz ir idejas lai iesaistītu padotos darba darba problēmu risināšanā
Līdzdalības vad. stils	Vadītājs uzticas pa- dotajiem, bet ne pilnīgi; ir vēlme kontrolēt lēmumus	Padotie jūtas drīzāk brīvi, runājot ar vadītāju par darba lietām	Vadītājam parasti ir idejas kuras tiek konstruktīvi risinātas
Demokrātiskais vad. stils	Vadītājs pilnīgi uzticas padotajiem visos jautājumos	Padotie jūtas pilnīgi brīvi, runājot ar vadītāju par darbu	Vadītājs vienmēr lūdz padotos izteikt savu viedokli

Situatīvā pieeja: V.Vruma lēmumu pieņemšanas modelis, Fīdlera modelis – vadīšanas efektivitāti nosaka vadīšanas stilu un situāciju atbilstība.

Autokrātiskā metode 1. – vadītājs patstāvīgi pieņem lēmumu balstoties uz savā rīcībā esošo informāciju.

Autokrātiskā metode 2. – vadītājs informāciju saņem no padotajiem, var neiepazīstināt darbiniekus ar risināmās problēmas raksturu.

Konsultatīvā metode 1. – vadītājs individuālās sarunās ar padotajiem izzin viņu viedokļus par risināmo jautājumu. Pieņemtais lēmums var atšķirties no darbinieku viedokļiem.

Konsultatīvā metode 2. – vadītājs ar grupu apspriež lēmumu, lēmums var atšķirties no grupas viedokļa.

Grupas metode – problēmu apspriež grupā un pieņem grupas lēmumu.

S. Kerra teorija

Vadītāja ietekmes iespējamie neitralizētāji, ierobežotāji un pastiprinātāji

Neitralizētāji	Ierobežotāji	Pastiprinātāji
Fiziskais attālums starp vadītāju un darbiniekiem Darbinieku neieinteresētība atalgojuma apmēros Iekšējā apmierinātība ar paveikto darbā Strikti darba noteikumi Detalizēta samaksas sistēma Saliedētas darba grupas  Darbinieki ar lielu pieredzi, zināšanām un spējām Bieža vadītāju nomaiņa	Atgriezeniskā saite Darbinieku iesaistīšana peļņas sadalē Situācijai atbilstošs darbinieku daudzums Māka noregulēt starppersonu konfliktus  Darba komandas, kas patstāvīgi var sasniegt noteiktos mērķus Saliedētas darba grupas Darbinieku tieksme pēc autonomijas	Augsti mērķi Grupas nozīmes paaugstināšana Vadītāja statusa paaugstinājums un materiālā stimulēšana Vadītājs kā galvenais informācijas avots Krīzes, kas parāda vadītāja sevišķās spējas

D.Shula, K.Blanchard: Vadītājs – treneris

Vadītāja –trenera īpašības:

Nolemtība vadīšanai – skaidri redz organizācijas attīstības perspektīvi un māk to parādīt padotajiem

Apmācība – visu laiku un enerģiju velta padoto apmācībai, lai sasniegtu mērķi.

Māk uzklausīt – atzīst adaptācijas nozīmi mainīgos apstākļos un nozīmīgākajiem darbiniekiem dod tiesības darboties autonomi un novirzīties no plānotā.

Patstāvība – saglabāt nemainīgu vadītāja uzvedību, lai padotie varētu prognozēt viņa darbību

Godīgums – deklarē un parāda savu vērtību nozīmīgumu, kalpo par ētiskas uzvedības paraugu.

MBTI ( Tipoloģiskā MAIERS-BRIGS aptauja )

NT- “Paredzētāji” vai “Stratēģi”

Cilvēkiem, kuru veidolā sastopam šādu īpašību savienojumu, raksturīga orientēšanās uz nākotni. Viņu “pirmā reakcija” – izpētīt attiecīgās situācijas attīstības iespējas, meklēt iespējas pārmaiņām. NT tipa situācijas ir varas izjūta – ne tik daudz pār cilvēkiem, cik pār situāciju, tāpēc viņi cenšas izzināt attīstības likumus un principus un vadīt atbilstoši tiem. Būdami vadītāji, šī tipa cilvēki spēj sekmīgi plānot un izstrādāt perspektīvas, analizēt un prognozēt problēmas, viegli ģenerēt idejas un tikpat viegli atsakās no tām, ja saskata jaunas, ne mazāk interesantas iespējas. Viņi ir jūtīgi pret cilvēku un viņu organizācijas intelektuālo potenciālu.

NT tipa negatīva iezīme – tiem trūkst nopietnas intereses par detaļām, projektiem, kuru īstenošanu nolemts uzticēt citiem, kaut gan ar to izpildi apmierinājums bieži vien netiek gūts. Galveno uzmanību pievēršot principiem, šim tipam grūti iedomāties, ko jūt apkārtējie, un no malas viņi izskatās emocionāli norobežoti, atstumtu. Situācija atvieglinās, ja interesi izraisa cilvēku uzvedības un savstarpējo attiecību likumsakarības. Viņiem nepatīk zaudēt kontroli pār notikumiem, un tad var būt asa reakcija, rasties satraukums par radušos situāciju.

SI- “Organizatori” vai “Tradicionālisti”

Tas ir cilvēku tips – konkrēta darba labi organizatori. Galvenais apmierinājums, ko viņi gūst, saistīts ar gatavā produkta kvalitāti, ieguldīto darbu tā iegūšanai. Cenšas radīt un atbalstīt stabilos un drošos, kuri pārbaudīti organizatoriskās un vadīšanas sistēmas pieredzē. Darbībā izlēmīgi un secīgi, visā mīl kārtību un noteiktību. Zināmā mērā pedantiski, izjūt vājību pret normatīvu, reglamentu un sarakstu sagatavošanu, kontrolē to precīzu izpildi. Noteikti un līdzsvaroti savu pienākumu veikšanā, negrib pieļaut pārtraukumus un kļūdas, ļoti tos pārdzīvo. Šis tips darbā grūti aizstājams, prasa augstu precizitāti. Spēj uztvert un iegaumēt daudz detaļu, operēt ar tām, nevēlas strādāt situācijās, kad trūkst vajadzīgās informācijas. Augstu novērtē organizācijas tradīcijas un nelabprāt  no tām atsakās tad, kad ir acīm redzama neatbilstība īstenībai. Pamatošanās uz pieredzi, tradīcijām un ierasto kārtību SI rada savas problēmas. To dēļ grūti pamanīt jaunas iespējas, turklāt daudzos gadījumos šo cilvēku tips ir galvenais pretinieks pārmaiņām. Ņemot vērā reglamentu, SI asi, noliedzoši var reaģēt uz cilvēkiem, kuriem nav noslieces strādāt “pēc noteikumiem” un kuri neizprot, kā var nepieņemt acīm redzamo. Viņu izlēmība un neatlaidība var izraisīt nopietnus konfliktus un pasliktināt savstarpējās attiecības. Zaudē līdzsvaru nenoteiktās un ne vienmēr ir gatavi riskēt.

SP – “Vidutāji”

Tāpat kā SI viņu darbībā svarīgs ir produkts, jo šī tipa cilvēki gūst apmierinājumu par pašu darbības procesu. Kaut kādā ziņā viņiem darbs ir it kā rotaļa, kurā tie spēj atrast dažādas variācijas un negaidītus pagriezienus. Ar to saistītas zināmas grūtības, jo darbs var neveikties gludi- vienu brīdi ar lielu atdevi un ražīgumu, toties citreiz ar pavājināšanos un kritumu. Tajā pašā laikā “ Vidutāji” ir praktiski cilvēki un paļaujas uz pieredzi, reāli spēj izjust tagadni tagadni labāk nekā citi. Daļēji ar to saistīta arī cita funkcija organizācijā – viņi smalki uztver apkārtējo vidi, briestošo sasprindzinājumu un konfliktus, spēj taktiski iejaukties tajos, novērst savstarpējo nesaprašanos. Viņi viegli iesaistās sarunās, jo tiem piemīt vidutāju talants. Būdami tomēr šaubu un kritiskuma varā, šie cilvēki tiecas pēc rūpīgi pārbaudītiem lēmumiem, kaut arī pamatošanās uz pieredzi un šaubīgums apgrūtina kopīgo lēmumu izstrādi. “Vidutāji” nav cīnītāji, kuri pretotos nederīgai sistēmai, viņu talants sekmē problēmsituāciju risināšanu. Medaļas otra puse – nepatika pret augstām teorijām, abstraktās domāšanas veidiem, kas var likties sholastiski. Augstu vērtējot brīvību un spontanitāti, viņi nevēlas sevi saistīt ar plāniem un pienākumiem, ne vienmēr ir precīzi termiņu ievērošanā, kas izraisa neapmierinātību citos cilvēkos. Stabilās situācijās un tad, kad organizācijā nerodas īpašas problēmas viņiem var rasties priekšstats, ka nespēj sevi realizēt, skumjas un “iesaldēsanās” vai nevēlēšanās meklēt problēmas citur. SP tips nav aizstājams problēmu apspriešanā, sīkumaini iedziļinās visās vājajās vietās un ierosina, kā vienu paņēmienu nomainīt ar citu, taču nevēlas savas idejas uzrakstīt, jo izsīkst izklāsta pilnvērtīgu formu un paņēmienu meklēšana.

NF – “Grupas aktivitātes katalizatori”

Šī tipa cilvēku dominējošā orientācija – humānā attieksme pret citiem, sevis realizēšanu un sadarbība kolēģu aktivizēšana. NF tipa pārstāvji organizācijā ir sava veida “ pārvadu siksna”, vidutāji starp “ideju ģeneratoriem”, NT “pareģiem” un SI organizētājiem, kas ļauj iedzīvināt ieceres, izmantojot to īstenošanai citu cilvēku pūles un enerģiju. “ Katalizatori ” nenodala organizācijas un tās atsevišķu locekļu  izaugsmi, kā arī neņem vērā viņu savstarpējās attiecības. Viņi norūpējušies  par organizācijā  valdošo mikroklimatu, tiecas pēc harmonijas sociālās situācijās. Tomēr izvirzās problēma : “ Katalizators “  bieži tiek iekļauts apkārtējo cilvēku vajadzību apmierināšanā, tāpēc neatliek laika un enerģijas sev pašam. Viņa pieņemtie organizatoriskie lēmumi vairāk atkarīgi no simpātijām un antipātijām, nevis pakļauti gala rezultātam. Viņš biežāk nonāk pretrunās starp diviem pretēji noskaņotiem grupējumiem, no kuriem katrs to uzlūko kā savu piekritēju. Cenzdamies radīt iniciatīvas bagātu atmosfēru, panākt patstāvību un brīvību,

“ Katalizators “  ne vienmēr  tiecas kontrolēt izpildīto un stingri pieprasīt atbildību par to. Mēdz izvairīties no situācijām, kurās radušās diskomforta attiecības, un nereti pats nonāk pretrunās.

Pat no šī īsā apraksta redzams, ka pastāv savdabīgas “ papildinātāja attiecības “  starp šiem četriem tipiem. Organizācijā, kurā kaut kādu iemeslu dēļ netiek īstenota pat viena funkcija, savā darbībā sāk izjust zināmas grūtības, kas nereti kļūst par cēloni tās smagai deformācijai vai pat iziršanai.

Ne retāk vērojami arī citi organizācijas izaugsmi traucējoši varianti. Viens no vairāk izplatītajiem deficītiem ir NF tipa  “ Katalizatoru “ trūkums. Tomēr apmēram divas trešdaļas augstākā un vidējā posma vadītāju ir NT un NF kategorijas cilvēki. Šis fakts ir izskaidrojams ar izdzīvošanas principu  sarežģītajos konkurences apstākļos.

Gadījumos, kad ir pietiekami daudz, vai gluži otrādi, nepietiek, pat trūkst kādu psiholoģisko tipu pārstāvju. Iespējamās problēmas mēdz būt šādas:

°        NT pārpilnība. Pārvaldīšanas sfērā ir daudz ideju par attīstības iespējām, kuras drīz vien nomaina cita citu, taču netiek īstenotas. Tāpat vērojama pakļauto darbinieku problēmu nepietiekama izpratne, neprasme tās formulēt līdzstrādniekiem pieejamā un saprotamā veidā, tieksme no spēka pozīcijām īstenot idejas;

°        NT trūkums. Galvenokārt netiek pievērsta uzmanība attīstības perspektīvām, organizācija pakļauta īslaicīgu uzdevumu risināšanai;

°        NF pārpilnība. Var notikt personisko pašību dominēšana pār lietišķajām īpašībām, pastiprinātas uzmanības pievēršana sociālās sfēras problēmām;

°        NF trūkums. Saistīts ar nespēju pārvaldīt “cilvēka faktoru”, grūtības rodas ieceru īstenošanā, jo nav motivācijas, sāka līdzstrādnieku “pasīvā sabotāža” un vispārējā psiholoģiskā klimata pasliktināšanās kolektīvā;

°        SI pārpilnība. Noved pie ražošanas pārvaldīšanas shēmu sastinguma, grūtībām pārkārtojumu ieviešanā, organizācijas pārslodzes ar normatīvām prasībām un līdzstrādnieku iniciatīvas apslāpēšanas, struktūru produktivitātes pārliekas zaudēšanas un tā tālāk;

°        SI trūkums. Ir par cēloni ražošanas procesu dezorganizācijai, tradīciju zaudēšanai vai nespējai tās veidot, gala produkta sašaurināšanai, organizācijas dzīves darbības normu nestabilitātei;

°         SP pārpilnība. Raksturīga “sasaistītība” lēmumu pieņemšanā, vadītāju komandu došana to apspriešanas gaitā un nepietiekamā gatavība uzņemties personisko atbildību, pārāk liela pievēršanās konfliktsituācijai organizācijā, viedokļu neatbilstība reālajai īstenībai;

SP trūkums. Ir par cēloni nepietiekami pārdomātiem un “uz izturību pārbaudītiem” pārvaldes lēmumiem, apmierinātībai ar lietu relatīvo stāvokli, tieksmei atstāt konfliktu risināšanu pašplūsmā.

Dž. Frenča un B. Reivina vadītāja varas tipoloģija:

1.       Atalgojuma vara

2.       Piespiešanas vara ( balstās uz bailēm )

3.       Autoritātes vara – kultūras vērtību, sociālās struktūras, ietekmīgas personas vai grupas noteiktas

4.       Harizma

5.       Informatīvā vara

6.       Eksperta vara

7.       Varas līdzsvara likums

             Vadītājam kā līderim  ir jābūt autoritātei. Plašākā  nozīmē autoritāte ir vispāratzīta personas ietekme dažādās attīstības sfērās. Jēdziena jēgu sašaurinot: autoritāte ir viena no varas īstenošanas formām, tā balstās uz autoritatīvā subjekta zināšanām, tikumiskajām īpašībām, pieredzi, nopelniem, sociālo statusu un izpaužas spējā bez piespiešanas ietekmēt darbinieku rīcību vai uzskatus.

             Autoritāte ir saistīta ar cilvēka ierobežotajām spējām racionāli novērtēt visas sarežģītās dzīves problēmas, tādēļ  rodas nepieciešamība uzticēties autoritatīvam subjektam. Šajā sakarībā, autoritāte ir saistīta tikai ar noteiktu organizāciju, noteiktu sabiedrisko attiecību grupu.

             Pēc vācu sociologa Maksa Vēbera koncepcijas par  tipiskiem paklausības motīviem tiek izdalīti trīs sekojoši motīvi: legālais, tradicionālais un līderis.

             Legālo paklausību motivē interešu apsvērumi, bet tās pamatā ir mērķtiecīga un racionāla darbība. Legāla paklausība pakļaujas likumiem, nevis personībai, un to dara kā vadošie, tā padotie.

             Tradicionālā paklausība uz tikumiem un pieraduma pie ierastas rīcības. Tā ir ticība pastāvošās varas un kārtības likumībai, to svētumam, un tās pamatā ir tradicionāla darbība. Visīstākais šīs paklausības piemērs ir patriarhālā iekārta, kas pēc savas struktūras ir ļoti līdzīga ģimenes struktūrai. Daudzi autoritātes avoti iekļaujas tieši tradicionālās varas formās. Piemēram, mantojamā vara, kuras pamatā ir pagātnē iegūts augstākās sabiedrības stāvoklis, kas pāriet no paaudzes paaudzē.

             Trešo autoritātes tipu M. Vēbers sauc par paklausību līderim. Šis jēdziens nozīmē to, ka attiecīgajam indivīdam piemīt izcilas spējas, kuras tam dāvājusi daba vai Dievs. Uzticības pamatā līderim ir nevis tradīcija un nevis viņa tiesību atzīšana, bet gan emocionāla ticība, uzticība viņam. Tāpēc vadonim –līderim vienmēr ir jārūpējas par savas autoritātes saglabāšanu un pastāvīgi jāpierāda tās esamība.

 Autoritāte parādās kā viena no varas īstenošanas formām. Līdz ar to ir nepareiza vadītāju pozīcija, kuri uzskata, ka varai autoritāte nav nepieciešama, jo vara pati par sevi ir autoritāte.  Autoritāte un vara ir savstarpēji saistītas, bet pirmā var eksistēt bez otrās.

Autoritāšu atzīšanai ir savas labās un sliktās puses:

-         pārmērīga pietāte pret autoritāti var nomākt personas patstāvību;

-         pilnīga autoritātes neatzīšana var veicināt tukšu iedomību un paviršību.

“Līderim ir raksturīga prasme būt vienādam, spējīgam izveidot un uzturēt attiecību sistēmu ar sev līdzīgiem; prasme vadīt padotos, tikt galā ar visām grūtībām un problēmām, kas saistītas ar iegūto varu un atbildību; prasme risināt konfliktus –būt spējīgam kļūt par starpnieku starp divām konfliktējošām pusēm, novērst stresa radītās sekas; prasme apstrādāt informāciju –spējas izveidot komunikācijas sistēmu organizācijā, iegūt drošu informāciju un efektīvi novērtēt to; prasme pieņemt netradicionālus vadības lēmumus –spēja rast problēmas risinājumu apstākļos, kad alternatīvas darbības varianti, informācija un mērķi ir neskaidri un apšaubāmi; prasme sadalīt organizācijas resursus –spēja atrast vajadzīgo alternatīvu, ierobežotos laika apstākļos rast optimālu variantu; uzņēmēja prasme –spēja apzināti riskēt un ieviest organizācijā jauninājumus; pašanalīzes prasme –spēja saprast līdera pozīciju un viņa lomu organizācijā, prasme redzēt to, kādu ietekmi līderis rada uz organizāciju.”

(Henry Mintzberg. “The Nature of Managerial Work”)

Temperaments

                Temperamenta vispārīgs jēdziens.

                Psiholoģijā personības dinamisko (ātruma) īpašību raksturošanai lieto jēdzienu “temperaments” (lat. Temperamentum –attiecīgo daļu summa, atbilstība).

                Temperaments –katrai personībai piemītošo savdabīgo, noturīgo psihisko īpašību kopums, kas nosaka psihisko un fizisko procesu un stāvokļu norises intensitāti, ātrumu, tempu, ritmu.

                Temperaments –svarīga personības īpašība, kas ietekmē cilvēku savstarpējās attiecības un psiholoģisko sadarbību, pildot kādu darbību.

                Temperamenta teorijas īss vēsturisks apskats.

                Pirmās sistematizētās zināšanas par personības dinamiskajiem raksturojumiem un to rašanās iemesliem ir atrodamas Hipokrāta antīkās ārstu skolas darbos, kas iekļauti “Hipokrāta krājumā”. Tajā atspoguļojas mācība par četriem šķidrumiem (asinis, gļotas, dzeltenā žults un melnā žults), kas nosaka cilvēka veselību un atšķirības viņa uzvedībā.

                Pamatojoties uz Hipokrāta mācību, tika piedāvāta temperamentu tipu sistematizācija atkarībā no tā, kurš no minētajiem šķidrumiem ķermenī ir pārsvarā. Ja dominē asinis, cilvēkam ir noteikta tipiska uzvedības forma –temperamenta tips, ko nosauca par “sangvinistisko”(no lat. Sanguis –asinis). Ja pārsvarā ir dzeltenā žults, tad temperaments ir holēriskai(no gr. Cholē –žults), ja melnā žults –melanholiskais (no gr. Melanos –melns), ja gļotas –flegmatiskais( no gr. Pflēgma –gļotas). Hipokrāta skolas piedāvātie temperamentu nosaukumi ir saglabājušies līdz mūsu dienām, kaut gan uzskati par to veidošanās cēloņiem ir mainījušies.

                Dažos mūsdienu pētījumos vērojama arī Hipokrāta skolas ietekme. Piemēram, tiek atzīmēts, ka vairogdziedzera darbības traucējumi rada cilvēkam nervozitāti, asas kustības u.tml. Šis zinātnes virziens, ko sauc  par humorālo (no lat. Humor –šķidrums), acīmredzot nav spējis atklāt temperamenta rašanās būtiskos pamatcēloņus, kaut arī tas vadās no senākajām zināšanām par temperamentu.

                Citi uzskati par temperamenta darbu ir psiholoģijas virzienam, ko nosacīti sauc par konstitucionālo. Šis virziens vadās no tā, ka cilvēka temperamentu nosaka viņa ķermeņa konstitūcija (no lat. Constituto –uzbūve). Šī virziena pirmsākumi meklējami XX gadsimta 40. Gados mūsdienu amerikāņu psihologa U. Šeldona un vācu psihiatra  E. Krečmera (1888 –1964) darbos. Viņi saskatīja trīs cilvēka ķermeņa uzbūves tipus: U. Šeldons –ektomorfo, mezomorfo un endomorfo; E. Krečmers –astēnisko, atlētisko un piknētisko.

                Pirmais tips (astēniskais, ektomorfais) personificēja kalsnu cilvēku ar iegarenu seju, augstu pieri, garām, tievām rokām un kājām, šauru krūšu kurvi un vēderu, liela auguma, neattīstītu muskulatūru bez zemādas taukiem, labi attīstītu nervu sistēmu.

                Otrajam tipam (atlētiskais, mezomorfais) raksturīgi plati pleci un krūšu kurvis, spēcīgas, muskuļotas rokas un kājas, minimāls zemādas tauku daudzums, masīva galva.

Trešajam tipam (piknētiskais, endomorfais) raksturīga vispārēja sfēriska forma, mīkstums, īss kakls, liels vēders, liels tauku daudzums plecos un gūžās, apaļa galva, lieli iekšējie orgāni, gurdenas rokas un kājas, vāji attīstīts skelets un muskuļi.

                Atbilstoši trim ķermeņa konstitūcijas tipiem tika izdalīti trīs temperamenta tipi. Piemēram, U. Šeldona temperamenta tipu aprakstā katrs no tiem raksturojas ar 20 īpašībām. Pirmajam temperamenta tipam raksturīga manieru un kustību izturētība, saspringta stāja, nosliece uz intimitāti un pārmērīgu prāta sasprindzinājumu, paaugstināta uzmanība, trauksmainība, jūtu apslēptība, emocionāla savaldība, grūtības sociālo kontaktu veidošanā, jaunu paradumu iegūšanā, klusināta balss, bailes radīt troksni, pārmērīga jūtība pret sāpēm, noturība pret alkohola iedarbību utt. c. Otrajam temperamenta tipam, kas raksturīgs cilvēkiem ar atlētisku jeb mezomorfu ķermeņa uzbūvi, piemīt pārliecība stājā un kustībās, mīlestība pret fizisko slodzi un piedzīvojumiem, tieksme pēc kundzības un varaskāres, nosliece uz risku, drošsirdība kaujā, žēlsirdības un takta trūkums, skaļa balss, spartiska vienaldzība pret sāpēm, agresivitāte un uzstājība dzēruma stāvoklī utt. Trešajam temperamenta tipam, kas piemīt cilvēkiem ar piknētisko vai endoformo ķermeņa uzbūvi, raksturīga atslābinātība stājā un kustībās, mīlestība pret komfortu un ēšanu, pieklājība un laipnība ar visiem, dziļš miegs, vājš raksturs, sabiedriskums dzēruma stāvoklī utt. c.

                Pieņēmums par ķermeņa uzbūvi kā cilvēka dinamiskos raksturojumus noteicošo faktoru rada šaubas. Vai maz ir iespējams pretējs efekts –cilvēks ir maziņš, apaļīgs utt. tāpēc, ka ir mazkustīgs? acīmredzot cēloņu seku sajaukums temperamentu noteicošo faktoru izpratnē. Šķiet, ka ķermeņa uzbūvi nosaka arī kaut kādi fizioloģiski cēloņi.

                Visradošāk temperamenta problēma tiek risināta trešajā pieejā.

Temperamenta mūsdienu zinātniskā izpratne

                Mūsdienu psiholoģijā temperamentu noteicošo faktoru pētījumos priekšroka tiek dota ar cilvēka centrālās nervu sistēmas darbību saistītajiem faktoriem. Šo pieeju savos darbos zinātniski pamatoja I. Pavlovs. Detalizēti aprakstot augstākās nervu sistēmas darbības mehānismus un likumus, viņš saistīja nervu sistēmas darbības īpatnības ar uzvedības dinamiskajiem raksturojumiem. Pavlovs izdalīja sistēmas īpašības: nervu šūnās norisošo ierosmes un bremzēšanas procesu spēks, kustīgums un līdzsvarotība. Turklāt šo īpašību attiecības cilvēku nervu sistēmās var būt dažādas. Tomēr kopumā tiek izdalītas četras nervu sistēmas īpašību pamatattiecības, kas nosaka augstākās nervu darbības sistēmas tipu.

                Tabulā dota pieņemta temperamentu klasifikācija to attiecībā ar augstākās nervu sistēmas darbības tipu.

Temperamenta tips	Nervu sistēmas īpašības			Augstākās nervu darbības tips
	pēc spēka	pēc līdzsvarotības	pēc kustīguma
Sangviniskais	spēcīgs	līdzsvarots	kustīgs	dzīvs
Holēriskais	spēcīgs	līdzsvarots	kustīgs	nevaldāms
Flegmatiskais	spēcīgs	līdzsvarots	inerts	mierīgs
Melanholiskais	vājš	nelīdzsvarots	inerts	vājš

No vecākiem cilvēks manto noteiktu nervu sistēmas tipu. Tāpēc arī temperamenta īpašības, kam pamatā ir nervu sistēmas tips, saista ar iedzimtību.

                Temperamenta psiholoģiskās īpašības

                Temperamenta tipu aprakstam izmanto sekojošas īpašības.

Sensitivitāte (no lat. Sensus –jūtas, sajūtas) ir ārējo iedarbību minimālais spēks, kas nepieciešams, lai cilvēkam rastos psihiskā atbildes reakcija.

Lai izsauktu atbildes reakciju, vieniem cilvēkiem nepieciešams ļoti niecīgs ārējais kairinātājs, citiem –spēcīgs. Pirmajiem ir augsta sensitivitāte, otrajiem -zema. Uz vienu un to pašu kairinātāju viens cilvēks var nereaģēt vispār, kamēr otrs kļūst agresīvs.

Reaktivitāte (no lat. Re –pret, actio –darbība) ir cilvēka reakciju ievirzes pakāpe uz viņa iekšējo pasauli, spēks, ar kuru viņš var iedarboties uz savu psihi.

Cilvēks ar augstu reaktivitāti ir “iegremdējies” savā psihē un var ļoti spēcīgi ietekmēt tur notiekošos procesus. Šim cilvēkam ir ļoti attīstīta pašiedvesmas spēja.

Aktivitāti (no lat. Activus –darbīgs) raksturo cilvēka darbības virzības pakāpe, ar kādu viņš iedarbojas uz ārējo pasauli un pārvar šķēršļus sava mērķa sasniegšanā.

Vieni var “kalnus gāzt”, citiem “nolaižas rokas” mazāko grūtību priekšā.

Aktivitātes un reaktivitātes attiecība noskaidro, kas lielākā mērā ietekmē cilvēka darbību –gadījuma ārējie vai iekšējie faktori (piemēram, kad I gadījuma ārējie notikumi vai nospraustie mērķi, pārliecība, pasaules uzskati)

Reakcijas temps nosaka cilvēka psihisko un fizisko reakciju un procesu norises ātrumu (kustību ātrumu un tempu, atjautību, apķērību, runas tempu utt.). Reakcijas temps var būt zems un augsts.

Plastiskums –rigiditāte (no gr. Plastikos –veidojams, skulpturāls; lat. Rigidus –stingrs) nosaka, cik viegli, ātri un elastīgi cilvēks pielāgojas mainīgām ārējām iedarbībām vai otrādi, cik nepielāgoti un inerti ir viņa paradumi, uzvedība, uzskati un spriedumi. Pirmajā gadījumā var runāt par plastiskumu, otrajā –par rigiditāti.

Ekstraversija –intraversija (no lat. Extra –ārpus, into –iekšpus, versio –griezt, vērst) nosaka, no kā galvenokārt atkarīga cilvēka reakcija un darbība: no ārējiem iespaidiem, kas rodas konkrētajā momentā, vai otrādi, priekšstatiem un domām, kas vērstas pagātnē un nākotnē. Pirmajā gadījumā uzvedību nosaka ārējie kairinātāji, intraverta –iekšējie, psihiskie.

Piemēram, ja skolnieks –ekstraverts pilda mājas darbu, bet ārā dzirdams futbola spēles troksnis, viņš var pārtraukt stundu gatavošanu un iet pagalmā ar draugiem spēlēt bumbu. Intraverta uzvedību noteiks viņa uzskati, pārliecība, mērķi utt.

Ekstravertums ir saistīts ar aktivitāti, bet intravertums –ar reaktivitāti. Ekstraverti visbiežāk izrāda augstu aktivitāti, intraverti –reaktivitāti.

Emocionālo uzbudinājumu raksturo cilvēka atbildes emocionālās reakcijas izsaucošā kairinātāja spēks.

Vienam pietiek “parādīt pirkstu” un viņš sāks smieties, citam pat laba anekdote neizsauks smaidu. Vienam ir augsts emocionālais uzbudinājums, otram –zems.

Katru temperamenta tipu veido iepriekš minēto īpašību savdabīgs un stabils kopums.

Temperamenta tipu psiholoģiskais raksturojums

Pamatojoties uz izdalītajām īpašībām, tiks raksturots katrs no četriem temperamenta tipiem.

Sangviniķis –pazemināta sensitivitāte, augsta reaktivitāte, augsta aktivitāte, līdzsvarota reaktivitāte un aktivitāte, paātrināts reakciju temps, plastisks, ekstraverts, paaugstināts emocionāls uzbudinājums, līdzsvarotas negatīvās un pozitīvās emocijas.

Sangviniķis uz apkārtējiem notikumiem reaģē dzīvi. Spilgta mīmika, intensīvas un izteiksmīgas kustības. Klaji pauž savas emocijas, kas bieži mainās. Pēc sejas izteiksmes viegli var spriest, kāds ir viņa garastāvoklis un attieksme pret citiem cilvēkiem. Ātri koncentrē uzmanību. Sajūtu slieksnis augsts, viņš neievēro ļoti vājus gaismas un skaņas kairinājumus. Viņš ir ļoti enerģisks un darbspējīgs, atsaucīgs, var ilgi un nenogurstoši strādāt, rosīgi piedalās dažādos pasākumos, uzņemas arvien jaunus pienākumus, gatavs darboties organizēt. Mēdz bezgalīgi sacensties un strīdēties, katru savu rezultātu salīdzināt ar citiem, nespēj iedziļināties detaļās, panest vientulību un lēnu darbību. Spēj savaldīties un neizplūst jūtās un impulsīvās reakcijās. Kustības ātras, runā steidzīgi, uz jauniem darbiem pārslēdzas viegli. Ir ar lielām plastiskām iespējām –jūtas, intereses un centieni mainās ātri. Iedzīvojas ātri un labi, bez liekām prasībām un pretenzijām pret citiem. Viegli pārslēdzas no viena darba uz citu, iespējama interešu maiņa un jaunu interešu veidošanās. Vairāk vērsts uz konkrētā mirkļa kairinājumiem nekā uz pagātni vai nākotni. Sangviniķis ir runātīgs, ar humora izjūtu, pievilcīgs, sirsnīgs, sabiedrības dvēsele, mīl cilvēkus, viegli sadraudzējas, netur ļaunu prātu, ātri atvainojas, ienes mājās jautrību, bēdas pārvērš jokā.

Izvēloties profesiju, sangviniķim priekšrocības būs situācijās, kur nepieciešama ātra un operatīva darbība, piemērots darbam ar cilvēkiem, jo ātri atrod kopīgu valodu ar tiem. Labprātīgi uzņemas darbu, izdomā jaunas aktivitātes, ārēji labi izskatās, radošs, sāk visu zibenīgi, iedvesmo citus pievienoties.

Pozitīvās īpašības: omulīgs, atklāts, biedrisks.

Negatīvās īpašības: bezrūpīgs, ātri viss apnīk, savu spēku pārvērtēšana, saskaldīšanās mazradniecīgos darbības virzienos, un līdz ar to novēršanos no galvenā dzīves mērķa, daudzpusības uzspiesta paviršība. Līdz ar to nevajag uzņemties pārāk daudz pienākumu, jāprot atteikties no nevajadzīgā, jākontrolē precizitāte, jābremzē pārliekais kustīgums, jādomā par noturību draudzībā un mīlestībā. Sangviniķis negrib saskatīt vainu sevī, dažreiz runā par daudz, pārtrauc citu sarunas un atbild vietā, neorganizēts un nenobriedis.

Holēriķis –pazemināta sensitivitāte, augsta reaktivitāte, augsta aktivitāte, reaktivitāte spēcīgi dominē pār aktivitāti, paātrinās reakciju temps, rigīds, ekstraverts, paaugstināta emocionālā uzbudināmība, pozitīvās emocijas dominē pār negatīvajām.

Holēriķim ir raksturīga ātra rīcība, spēcīgas, ātri izraisāmas jūtas, kas spilgti izpaužas runā, žestos, mīmikā. Holēriķis ir ass un neiecietīgs, galējos gadījumos –pat neizturams. Savu nodomu kaismīgs aizstāvētājs un izpildītājs. Pret citiem reaģē asi pat uz šķietami nenozīmīgām lietām, strīdoties vairāk cenšas runāt pats, pārliecināt, bieži sadusmojas, aizsvilst un “iziet no rāmjiem”. Darbu veic ar lielu iekšēju sasprindzinājumu, ļoti enerģiski, pilnībā atdodoties. Tomēr enerģiju viņš nesadala vienmērīgi, aktīvam periodam var sekot brīži, kad holēriķis ir noguris un pasīvs. Enerģiskās darbības dēļ viņš uzņemas vairāk uzdevumu, nekā spēj izpildīt, pārstrādājas un ieslīgst depresijā. Psihiskā darbība ir ātra. Holēriķis ir dinamisks un aktīvs, var sākt jebkuru darbu, stipri motivēts un izlēmīgs, nepieciešamība pēc pārmaiņām, bet neliela vajadzība pēc draugiem, jo strādā grupas aktivitātēm, pārspēj citus.

Izvēloties profesiju, holēriķim smaidīs veiksme visur tur, kur nepieciešama koncentrēta spēku atdeve. Uzņēmīgs, kūsājošs, enerģijas, azarta, liela darbaspēka cilvēks, kas savā nozarē izdevīgos apstākļos spēj daudz veikt. Lai neveidotos konflikti ar darba devējiem, holēriķim jākontrolē savas emocijas, jāizkopj savaldība, jāapgūst attiecību kultūra. Dzimis līderis, labi organizē un visās lietās meklē praktiskus risinājumus.

Pozitīvās īpašības: jūtīgs, optimistisks, aktīvs.

Negatīvās īpašības: agresīvs, uzbudinošs, untumains, impulsīvs, traucē pārliekā impulsivitāte, emocijas, lēmumu un to izpildes nepastāvība, elastības trūkums izraisa konfliktus ar apkārtējiem, netaktiskumu. Saasinās attiecības ar citiem holēriķiem.

Flegmātiķis –pazemināta sensitivitāte, zema reaktivitāte, augsta aktivitāte, aktivitāte dominē pār reaktivitāti, palēnināts reakciju temps, rigīds, intraverts, pazemināta emocionālā uzbudināmība.

Flegmātiķim raksturīga vāja emocionalitāte. Viņu ir grūti sasmīdināt, sadusmot un apbēdināt. Viņš paliek mierīgs pat lielu nepatikšanu gadījumā. Mīmika ir nabadzīga, jūtas netiek izpaustas, kustības un runa ir lēna. Viņš ir kūtrs un gauss, nesteidzīgs, bet tomēr enerģisks un ar lielām darbaspējām, gan tikai savā ierastā vidē. Labprāt darbojas vienatnē. Flegmātiķis ir pacietīgs, valda pār sevi. Uzmanības koncentrēšana tam notiek lēni, arī pārslēgšanās ir lēna, viņš ļoti grūti pielāgojas jauniem apstākļiem, reti maina ieradumus un intereses, mīl ierasto. Uz ārējiem kairinājumiem reaģē vāji. Nemīl kņadu, bet par to neuztraucas. Kontaktu dibināšana, iepazīšanās un iedraudzēšanās ar citiem notiek ilgstoši, toties draugi tam ir uzticami un droši. Viņš ir labs klausītājs, bet ar sliktu humora izjūtu. Flegmātiķis darbojas pēc t.s. s. kondensatora principa –ilgi uzkrāj spriegumu, bet, kad “izlādējas”, sekas ir neparedzamas.

Izvēloties profesiju, flegmātiķis gūs panākumus tur, kur priekšā stāv ilgstošs un neatlaidīgs darbs, jo, sācis darboties, virzās uz priekšu nelokāmi. Flegmātiķim ir administratīvās spējas, samierina un ir starpnieks problēmu gadījumos, jo izvairās no konfliktiem, atrod vieglāko ceļu.

Pozitīvās īpašības: rūpīgs, miermīlīgs, uzticams, mierīgs, labsirdīgs, labs vecāks, jo atlicina laiku bērniem.

Negatīvās īpašības: pasīvs, liekas slinks, neaizraujošs, vadāms, grūtības izjūt izvēles situācijās, , pretojas pārmaiņām, bieži liels laika trūkums, atpaliek no citiem, sevišķi tad, kad mainās darba apstākļi. Ne vienmēr pietiek radošas izdomas. Samazināt laika patēriņu var kāpinot psihiskās darbības tempu, racionāli plānojot laiku, cenšoties sevi uzmundrināt.

Melanholiķis –paaugstināta sensitivitāte, zema reaktivitāte, zema aktivitāte, nenoteikta reaktivitātes un aktivitātes attiecība, palēnināts reakciju temps, rigīds, intraverts, augsta emocionālā uzbudināmība, negatīvās emocijas dominē pār pozitīvajām.

Slimīgā jūtīguma dēļ viņš viegli apvainojas, pat nesvarīgs iemesls var viņam radīt asaras. Balss ir klusa, kustības saistītas, mīmika nabadzīga. Melanholiķim ir mazas darbaspējas, darbā ātri nogurst, viņš nevēlas uzņemties pienākumus, baidās, ka nespēs tos veikt. Labās idejas un nodomi nereti cieš sakāvi, saskaroties ar dzīves īstenību un praksi. Viņš ir bailīgs, un mazākās grūtības liek tam atkāpties. Konkurences apstākļos viņš domā tikai par savu mazvērtību un citu panākumiem. Psihiskā darbība ir lēna. Viņš daudz laika ziedo pašanalīzei, spēj nojaust un izprast nianses cilvēku uzvedībā, saskarsmē, apkārtējā dzīvē, īpaši mākslā, rakstniecībā un mūzikā. Melanholiķi mēdz salīdzināt ar gliemezi, jo viņš mūžīgi “ieraujas” savā gliemežnīcā. Viņš ir nopietns un domu pilns, analītisks un mērķtiecīgs, grib, lai viss būtu izdarīts labi, tur māju kārtībā, upurē savas vēlmes citu labā. Draugus izvēlas uzmanīgi, ir tiem uzticīgs, uzklausīs problēmas un spēs tās atrisināt, meklē ideālu biedru.

Izvēloties profesiju, melanholiķis veiks savus pienākumus nevainojami, ja visi apstākļi būs tam atbilstoši, un viņš pats būs izvēlējies īsto darbu. Var darboties mākslas jomā, jo ir talantīgs, radošs, skaistuma cienītājs, māksliniecisks un muzikāls.

Pozitīvās īpašības: jūtīgs, mierīgs, pieklājīgs, smalka uztvere.

Negatīvās īpašības: nesabiedrisks, pesimistisks, bailīgs, nosliece uz sliktu omu, grūtsirdību un drūmām domām. Sevi pilnveidojot, jāizkopj gribasspēks, jāatbrīvojas no stresa, fiziski jānostiprina nervu sistēma (svaigs gaiss, sports, tūrisms), jācenšas attīstīt humora izjūtu un optimismu.

Ja atšifrē katras cilvēka temperamentu veidojošās psiholoģiskās īpašības saturu, iegūst viņa pedagoģisko raksturojumu.

Temperamenta mainīguma problēma

Temperaments ir iedzimts nervu sistēmas tips, ko nosaka psihisko procesu līdzsvarotība un kustīgums. Katra cilvēka temperamentā pamatvilcienos izpaužas viens no tipiem.

Temperaments ietekmē mūsu uzvedības virzību. Atkarībā no temperamenta mūsos pārsvaru gūst vai nu emocijas vai rīcība. Sangviniķis un melanholiķis uz jebkuru kairinātāju atbild ar emocionālu noskaņojumu, bet holēriķis un flegmātiķis –ar rīcību. Holēriķim un flegmātiķim izpaužas viņu izturēšanās tempā, ritmā un intensitātē, ar kādu viņi rīkojas.

Sakarā ar to, ka temperamenta tipus nosaka cilvēka nervu sistēmas noturīgās īpašības, kas ir stabilas un gandrīz nemaināmas, temperamentu mainīt nevar. Tāpat nevar “nomaskēt” vai noslēpt savu temperamenta tipu.

Flegmātiķis, piemēram, nevar “nospēlēt” holēriķi. Tai pašā laikā zināms, ka bērniem parasti izpaužas holēriskā temperamenta tendence, t. i., viņi ir kustīgi, ātri utt., bet pieaugušajiem –flegmātiskā. Bez šaubām, šī tendence ir saistīta ar to, ka nervu sistēma, tās īpašības cilvēka dzīves laikā mainās. Var novērot arī īslaicīgas temperamenta īpašību izmaiņas, kas notiek ķīmisku preparātu iedarbības rezultātā. Taču, līdzko ķīmiskā preparāta darbība beidzas, atjaunojas iepriekšējās temperamenta īpašības.

Sava temperamenta izmainīšanas nepieciešamību acīmredzot nosaka šādi iemesli:

-         pastāv uzskats, ka ir “labi” un “slikti” temperamentu tipi;

-         daudzi cilvēki uzskata, ka daži darbības veidi prasa no cilvēka noteiktu temperamenta īpašību izpausmes.

Bez šaubām, lidotājiem, ugunsdzēsējiem, atomreaktoru operatoriem utt. ir vairāk nepieciešamas sangviniski flegmātisko nekā melanholisko temperamenta īpašību izpausmes. Bet kā temperaments ietekmē cilvēka darbību virpotāja, atslēdznieka, inženiera, ārsta, skolotāja u. c. masu profesijās?

Šis jautājums radīsies vienmēr, risinot profesionālās atlases problēmas.

Nevienu no temperamenta tipiem nevar uzskatīt par privilēģiju. Katram no tiem ir savi trūkumi, kā arī pozitīvās iezīmes.

Cilvēku ar spilgti izteiktu temperamenta tipu nav daudz, visbiežāk izpaužas jauktu temperamenta tipu iezīmes. Tāpēc saistīt veiksmi profesionālajā karjerā ar temperamentu ir visai apšaubāmi. Turklāt masu profesijas neievirza stingras prasības temperamenta īpašībām.

Tomēr cilvēkam var izveidoties darbības veikšanas individuālais stils –noteikta šim darbības veikšanas individuālais stils –noteikta šim darbības veidam nederīgu vai nevajadzīgu temperamenta īpašību “maskēšana”. Turklāt “maskēšana” notiek, balstoties uz tikai šim cilvēkam piemītošiem darbības veikšanas paņēmieniem. Tāpēc “individuālais darbības stils” ir, no vienas puses, darbībai “kaitīgo” temperamenta īpašību “maskēšana” ar konkrētam cilvēkam piemītošiem darbības paņēmieniem un, no otras puses, -darbībai noderīgo īpašību “izcelšana”, to pastiprināta izteikšana.

Zinot sava temperamenta priekšrocības un trūkumus, audzināšanas gaitā iespējams veikt zināmas (gan ļoti nosacītas) korekcijas. Sabiedrības prasību dēļ, kā arī ar paškontroli mēs varam mēģināt notušēt sava temperamenta “vājos punktus”. Ietekmējot savu temperamentu, ja ir tāda vajadzība, jāņem vērā:

Sangviniķis gūs labākus rezultātus, ja mazāk pārdzīvos, bet mērķtiecīgi darbosies, lai iecerēto vai uzdoto novestu līdz rezultātam. Viņam balva par pašpilnveidošanās pūlēm nāks kā muskuļu prieks (no fiziska darba, sporta) vai arī kā radoša darba  rezultāts (iegūstams ikvienam, kas darbojas ar iniciatīvu un iedvesmu).

Holēriķis –gan emocijās, gan rīcībā ir pārmērīgs. Tādēļ tieksmes un vēlmes vispirms jāizsijā caur kritiskas analīzes sietu, lai nekļūdītos taktikas izvēlē, kam jābūt tādai, lai aktīvā un sarežģītā darbība neskartu apkārtējos un padotos. Bērnus holēriķus jāaudzina ļoti pacietīgi un humāni. Sodi un piespiešana nereti izsauc audzēkņu ienaidu. Tas jāņem vērā arī attiecībās ar pieaugušajiem holēriķiem, ja to sievas (vīri) grib sasniegt kādus audzinošus mērķus.

Melanholiķim –ja viņš grib kļūt pilnvērtīgs un aktīvs, jāvairās no pašanalīzes un pārestības atminēšanās. Viņam (ar psihofiziskā treniņa palīdzību) jāpārslēdz uzmanība uz palīdzību citiem gan darbā, gan sadzīvē. Brīvajā laikā jāizvēlas aktīva darbība. Pret melanholiju jācīnās ar fiziskiem vingrinājumiem un kontrastainu (siltu –aukstu) dušu.

Flegmātiķim ir emociju un rīcības līdzsvars, bet viņam tās “jādarbina” aktīvāk; ja to neapzinās un nenodarbojas ar psihofizisko treniņu, tad var iestigt pasivitātē un vienaldzībā. Pārliecīgs mierīgums var pakāpeniski novest pie oblomovisma (ēst, dzert un gulēt). Bērnos flegmātiķos ļoti svarīgi ieaudzināt ieradumu rīkoties un būt atsaucīgiem.

Sangviniķim jākļūst operatīvākam, holēriķim jāmācās savaldīties, bet melanholiķim jānorūdās.

Secinājums

-         cilvēks nevar izmainīt sava temperamenta tipu

-         lielas nepieciešamības radikāli mainīt savu temperamenta tipu cilvēkam nav

-         daudzos darbības veidos cilvēkam izveidojas individuālais darbības stils, kas ir savdabīga temperamenta adaptācija dotās darbības prasībām un vajadzībām

-         tikai nedaudzi darbības veidi, kas ir saistīti ar ekstremāliem apstākļiem, prasa no cilvēka noteiktu temperamenta īpašību izpausmi un, attiecīgi, speciālas atlases nepieciešamību.

G. Aizeka tests temperamenta tipa noteikšanai

Uz jautājumiem jāatbild ātri ar “jā” vai ”nē”.

Tests

1.       vai jūs bieži izjūtat tieksmi pēc jauniem iespaidiem un izjūtām?

2.       Vai jums bieži rodas vajadzība, lai jūs rosinātu vai mierinātu?

3.       Vai jūs parasti viegli novēršaties no savām rūpēm?

4.       Vai jūs bieži izjūtat satraukumu, atbildot citiem “Nē”?

5.       Vai jūs ilgi pārdomājat, pirms kaut kam ķeraties klāt?

6.       Ja jūs apsolāt kaut ko izdarīt, vai vienmēr pildāt doto solījumu neatkarīgi no tā vai tas jums ir ērti vai nē?

7.       Vai jums bieži gadās noskaņojuma pacēlumi un kritumi bez īpaša iemesla?

8.       Vai jūs parasti runājat un rīkojaties ātri, nedomājot?

9.       Vai jūs mēdzat būt bēdīgs bez īpašiem iemesliem?

10.    Vai jums patīk riskanta rīcība?

11.    Vai jums piepeši rodas bikluma un apmulsuma sajūta, kad jūs grasāties iesaistīties sarunā?

12.    Vai dažreiz jūs zaudējat pacietību, dusmojaties?

13.    Vai parasti jūs rīkojaties momenta iespaidā?

14.    Vai jūs bieži uztraucieties, kad izdarījāt vai pateicāt ko tādu, ko nevajadzēja darīt vai teikt?

15.    Vai parasti brīvajā laikā jūs dodat priekšroku grāmatām, nevis saskarsmei ar cilvēkiem?

16.    Vai jūs viegli apvainot?

17.    Vai jums patīk bieži būt kompānijā?

18.    Vai jums ir domas, kuras jūs gribētu noslēpt no citiem?

19.    Vai jums dažreiz gadās tā, ka enerģijas pārpilnību pēkšņi nomaina pilnīgs gurdenums?

20.    Vai jūs mēdzat parasti dot priekšroku saskarsmei šaurā, labi pazīstamu cilvēku lokā?

21.    Vai jūs biezi sapņojat par nepiepildāmām, nereālām lietām?

22.    Ja jums uzkliedz, vai jūs atbildat momentā?

23.    Vai jūs dažreiz izjūtat vainas apziņu bez jebkāda pamata?

24.    Vai visi jūsu paradumi ir labi un vēlami?

25.    Vai jūs spējat “atslābināties” un pilnā mērā uzjautrināties kompānijā?

26.    Vai jūs uzskatāt sevi par viegli ievainojamu un jūtīgu cilvēku?

27.    Vai jūs esat ļoti dzīvs un kustīgs cilvēks?

28.    Vai tad, kad jūs beidzat kādu svarīgu darbu, jūs bieži izjūtat satraukumu, ka izdarījāt to sliktāk nekā varējāt?

29.    Vai jūs vairāk klusējat, kad atrodaties citu cilvēku sabiedrībā?

30.    Vai jūs bieži tenkojat?

31.    Vai jums bieži nenāk miegs, jo galvā lien dažādas domas?

32.    Ja jums kaut kas ir jāuzzina, vai jūs dodat priekšroku grāmatām, nevis citu cilvēku iztaujāšanai?

33.    Vai jums gadās pēkšņas sirdsklauves?

34.    Vai jums patīk darbs, kas prasa ilgstošu uzmanību un lielu koncentrēšanos?

35.    Vai jums no saviļņojuma gadās roku vai kāju trīcēšanas lēkmes?

36.    Vai jūs vienmēr maksātu par bagāžas pārvešanu, ja nebaidītos no kontroles?

37.    Vai jums ir patīkami atrasties lielā kompānijā, kurā vies otru izjoko?

38.    Vai esat ātri sakaitināms?

39.    Vai jums parasti ir viegli izpildīt darbu, kurš prasa momentānu aktivitāti?

40.    Vai jums ir nosliece savā iztēlē pārspīlēt nepatīkamus notikumus, kas varētu notikt?

41.    Vai jūsu kustības parasti ir lēnas un nesteidzīgas?

42.    Vai jūs kādreiz esat nokavējis tikšanos vai darbu?

43.    Vai jūs bieži redzat briesmīgus sapņus?

44.    Vai jums tā patīk parunāt ar cilvēkiem, ka nepalaidīsiet garām gadījumu parunāt ar kādu jaunu cilvēku?

45.    Vai jūs bieži moka sāpes?

46.    Vai jūs justos ļoti nelaimīgs, ja ilgstošu laiku jums būtu liegta saskarsmes iespēja ar cilvēkiem?

47.    Vai jūs varat sevi nosaukt par nervozu cilvēku?

48.    Vai starp jūsu paziņām ir cilvēki, kas jums izteikti nepatīk?

49.    Vai jūs viegli uzsākat saskarsmi ar cilvēkiem?

50.    Vai jūs viegli apvainojaties, kad cilvēki norāda uz jūsu personīgajiem trūkumiem un trūkumiem jūsu darbā?

51.    Vai jums sagādā maz patiesa prieka piedalīšanās saviesīgā vakarā?

52.    Vai jūs bieži nomoka personiskās nepilnvērtības apziņa?

53.    Vai jūs esat spējīgs viegli atdzīvināt diezgan garlaicīgu kompāniju?

54.    Vai jums gadās runāt par lietām, kuras nepārzināt?

55.    Vai jūs uztraucaties par savu veselību?

56.    Vai jums patīk pazoboties par citiem?

57.    Vai jums bieži ir ilgstošs bezmiegs?

Nosaka ekstraversijas E, neirotisma N un nepatiesu atbilžu faktoru skaitliskās vērtības.

Par ekstraversiju –intraversiju liecina apstiprinošas “jā” atbildes uz jautājumiem: 1, 3, 8, 10, 13, 17, 22, 25, 27, 39, 44, 46, 49, 53, 56 un atbildes “nē” uz jautājumiem: 5, 15, 20, 29, 32, 34, 37, 41, 51. Ja to ir vairāk par 12, tad tas liecina par ekstraversiju, ja mazāk par 12 –par intraversiju. Ir iespējami ekstraversijas –intraversijas ambvivalences (divējādas jūtas, ko cilvēkā izsauc viens un tas pats objekts) varianti, t.i. atbilžu skaits ir 12.

Par neirotismu liecina apstiprinošas atbildes “jā” uz jautājumiem: 2, 4, 7, 9, 11, 14, 16, 19, 21, 23, 26, 28, 31, 33, 35, 38, 40, 43, 45, 47, 50, 52, 55, 57. Ja pozitīvo atbilžu ir vairāk par 12, tas liecina par neirotismu, ja mazāk par 12 –par emocionālu stabilitāti.

“Melu” skalā ir 9 jautājumi ar pozitīvām “jā” atbildēm: 6, 24, 36 un negatīvām “nē” atbildēm: 12, 18, 30, 42, 48, 54. Atbilžu uz šiem jautājumiem sakritība ar atslēgu liecina par atbildes neobjektivitāti, orientāciju uz sociālo atzinību, pašnovērtējuma neatbilstību īstenībai, jo pareizās atbildes var būt tikai viennozīmīgas.

Temperamenta tipu var noteikt vadoties no E un N skaitliskajām vērtībām pēc tabulas:

Temperamenta tips	Skaitliskā vērtība
Holēriķis	E>12	N>12
Sangviniķis	E>12	N>12
Flegmātiķis	E>12	N>12
Melanholiķis	E>12	N>12

Temperamenta tipu var noteikt arī grafiski, atliekot un savienojot uz koordinātu asīm iegūtās atbildes:

Neirotiskums

Melanholiķis         1              Holēriķis

Intraversija                                                                                                                           Ekstraversija,

noslēgtība             1                                              12                                           24           sabiedriskums

Flegmātiķis                           Sangviniķis

24

Nervu sistēmas stabilitāte

Izmantotā literatūra

1.       Svešvārdu vārdnīca. –2. Izd., pārstād. Un papild. –Rīga: Liesma, 1978. –771. Lpp. (74., 78., 229., 296., 554., 638.)

2.       Vorobjovs A. Psiholoģijas pamati. –Rīga: Mācību apgāds, 1996. –323 lpp. (216 –229)

3.       Kalendārs sievietēm 1990. Gadam. –Rīga: Avots, 1989. –331 lpp. (228 –231)

4.       Vidusskolas psiholoģijas kursa izdales materiāli.

5.       Informācija no interneta.

Uztvere, uzmanība un to ietekmējošie faktori.

1.       uztveres raksturojums, tās nozīme mārketinga darbībās

cilvēku uzvedību, kas mārketingā izpaužas kā pircēja rīcība tirgū, būtiski ietekmē uzskats par sagaidāmo darbības vai rīcības rezultāta vērtību. Uzskats par vērtību ir subjektīvs un atkarīgs no cilvēka personiskajām īpašībām, šajā sakarā īpaši nozīmīgs ir uztveres jēdziens.

Uztvere ir psihisks izziņas process, kas nodrošina īstenības priekšmetu un parādību atspoguļojumu to saistībā un vienotībā, priekšmetiem un parādībām tieši iedarbojoties uz sajūtu orgāniem. Uztvere nozīmē tiešu īstenības atspoguļojumu apziņā, kā arī parādību uztveršanas veidu. Jēdziens “uztvere” ietver visus procesus, kas saistīti ar uztvertās informācijas atlasīšanu, šķirošanu, organizēšanu un interpretāciju, lai gūtu skaidru, nozīmīgu un vienotu pasaules uzskatu. Uztvere noris saistībā ar atmiņu, domāšanu, uzmanību un motivāciju. Uztvere ir nepieciešams izziņas procesa nosacījums, saistībā ar uztveri nozīmīga loma ir personas iegūtajai pieredzei un personības interesēm.

Tātad katrs cilvēks nepārtraukti ir pakļauts apkārtējās vides impulsu ietekmei. Impulsi tiek uztverti galvenokārt ar piecām maņām (dzirdi, redzi, ožu, tausti, garšu), tomēr pastāv uzskats, ka cilvēki lieto arī lielu skaitu citu sajūtu u. c. turklāt, kaut gan bieži vien cilvēki ir pakļauti vienu un to pašu impulsu ietekmei, viņu uztvertās lietas ir atšķirīgas. Tātad cilvēku uztvere nebūt nav atkarīga tikai no saņemtajiem fiziskajiem impulsiem, bet arī no citiem faktoriem.

Tirgotāji bieži izmanto visas piecas maņas, lai ietekmētu pircēju uzvedību. Piemēram, lielveikalos augļi tiek novietoti netālu no ieejas un izgaismoti ar mērķi jau pašā sākumā pircēju aktīvi iesaistīt pirkšanas procesā, lietojot tausti, pārcilājot un izvēloties augļus. Produktu iepakojums parasti ir krāsains un uzmanību piesaistošs, tātad tiek izmantota redze. Garša pirkšanas procesā tiek iesaistīta, organizējot bezmaksas degustācijas un piedāvājot nobaudīt jauno produktu paraugus. Dažkārt veikalos tiek spēlēta mūzika, kuru laiku pa laikam pārtrauc paziņojumi par īpašajiem piedāvājumiem un pircēju uzmanība, izmantojot dzirdi, tiek pievērsta noteiktām produktu grupām. Kopš veikalos tiek atvērtas savas maizes ceptuves, pirkšanas procesā tiek iesaistīta arī oža, iespējams, ka drīz katrā veikala nodaļā tiks izplatīta atbilstoša smarža.

1.1.              Uztveres slieksnis un pielāgošanās.

Psihologi nodala atšķirīgu impulsu apjomu ietekmi uz uztveri, tā rezultātā izdalot trīs uztveres sliekšņus:

�    Absolūtais slieksnis –impulsu līmenis, pie kura cilvēks sāk sajust (zemākais uztveramais impulsu līmenis)

�    Atšķirības slieksnis –līmenis, pie kura divu impulsu atšķirību apjoms ir pietiekams, lai cilvēks uztvertu, ka tie ir divi, turklāt atšķirīgi (zemākais uztveramais impulsu atšķirības līmenis)

�    Divkāršais slieksnis – dažām sajūtām ir divi atšķirīgi sliekšņi, piemēram, cilvēks sajūt kādu smaržu un spēj pateikt, kas tā ir par smaržu.

Viena no problēmām saistīta ar to. Ka cilvēku sajūtu efektivitāte stipri atšķiras, piemēram, daudziem cilvēkiem ir problēmas ar dzirdi vai redzi. Līdz ar to apkārtējā vide vēl pirms impulsu apstrādes tiek uztverta dažādi, kas tālāk nosaka atšķirīgu uztveri. Bez tam sajūtas mēdz būt arī relatīvas un dažkārt pat mānīgas, ko pierāda daži pārsteidzoši eksperimenti. Piemēram, ilgstoši koncentrējot uzmanību (apmēram minūti nemirkšķinot acis) uz zīmējumu, kas sastāv no melnbaltiem krāsu laukumiem un pēc tam paskatoties uz pretējo sienu, izrādās, ka zīmējums apgrieztās krāsās pēkšņi “parādās” uz sienas. Vai arī, iegremdējot kādu priekšmetu ūdenī un skatoties uz to no sāniem, liekas, ka tas ir saīsinājies. Kaut gan optiskie maldi ir izskaidrojami ar fizikas likumiem, tomēr tie pierāda, ka uztvertā parādība un realitāte ne vienmēr ir vienādas.

No otras puses cilvēki spēj uztverti pielāgot un padarīt to nemainīgu, tas attiecas uz tendenci, kad uztvertā pasaule paliek nemainīga, kaut gan reālajā pasaulē notikušas būtiskas izmaiņas, piemēram, apakštasīte no jebkura leņķa tiek uztverta kā apaļa, lai gan acis saņem elipses attēlu. Acīmredzot, daļa uztveres ir iedzimta jeb dabiska, bet daļa apgūta, balstoties uz pieredzi. Interesants aspekts saistīts ar to, ka augstas intensitātes impulsi notrulina uztveri un pavājina jūtīgumu, turpretī zemas intensitātes impulsi rada tieši pretēju parādību –ieinteresētību.

Sarežģīts faktors ir tas, ka cilvēki labāk uztver pārmaiņas viņu tuvākajā apkārtējā vidē. Cilvēki var pierast un pat nemanīt dažādus trokšņus, piemēram, pulksteņa tikšķēšanu. Tas labi ilustrē pieraduma spēku, kad dažādās skaņas netiek uztvertas apziņā, turklāt ne visas no tām ir klusas. Cilvēki spēj strādāt arī ļoti trokšņainā atmosfērā, lielāko daļu laika troksni nemaz nedzirdot. Naktī skaidri dzirdamas tās skaņas, kas trokšņainajā dienā pazūd, un ja cilvēks pārceļas no parastās mājvietas uz citu vietu, tad šķiet, ka šīs skaņas, pie kurām ir pierasts, vai tieši pretēji –to trūkums traucē naktsmieru. Mārketinga speciālistiem pieraduma faktors ir ļoti nozīmīgs, tas noteikti jāņem vērā, plānojot mārketinga darbības, jo ar laiku patērētāji pierod pie reklāmām un pārstāj tās ievērot, tāpēc mārketinga speciālistiem nākas tās pilnveidot un mainīt, lai no jauna pievērstu un piesaistītu patērētāju uzmanību.

Saistībā ar pieraduma faktoru nozīmīgs ir vācu psihologa E. Vēbera ieguldījums, kas attiecas uz parādību, ko dēvē par tikko pamanāmu atšķirību. Vēbera likums nosaka, ka tikko pamanāmas izmaiņas impulsos ir proporcionāsas sākotnējo impulsu apjomam, ko matemātiski izsaka formula:

ΔI/I=k, kurā ΔI ir impulsu intensitātes palielinājums, kas ir tikko samanāms, I ir salīdzinošo impulsu intensitāte, bet k ir kostanta vērtība. Vēbera likums ir noderīgs tirgotājiem, kad viņi cenšas izveidot savu preci savādāku, salīdzinot gan ar konkurentu precēm, gan pašu produkta iepriekšējo versiju. Ideja par jaunu un uzlabotu produkta versiju nozīmē, ka pircējiem ir jāspēj pamanīt atšķirība no vecās produkta versijas. Vēbera likums norāda, ka jēdziens “pamanāmas izmaiņas” ir proporcionāls, tā piemēram, palielinot elektrskās spuldzītes jaudu no 30 līdz 60 vatiem, protams, cilvēki pamanīs un uztvers atšķirību, turklāt pamanīta tiks gaismas apjoma divkāršošanās nevis pievienotie 30 vati. Lai panāktu līdzīgu efektu, 100 vatu elektriskā spuldzīte būtu jāapmaina pret 200 vatu spuldzīti, jo, to apmainot pret 130 vatu spuldzīti, efekts būtu krietni vien mazāks nekā iecerēts.

Līdzīga situācija būs ar pircējiem, ja tiks īstenota cenu pazemināšana vai paaugstināšana. Ja saldējuma cena tiks pazemināta par 15 santīmiem, tad pircēji to uztvers kā daudz nozīmīgāku nekā cenas pazemināšanu jaunai automašīnai par 150 latiem. Tādā veidā tirgotāji ir ieinteresēti pārmaiņu ieviešanā, kas vienā daļā gadījumu ir virs tikko pamanāmās atšķirības līmeņa, bet otrā daļā –zem tā.

1.2. uztveres selektivitāte

Ar uztveri cieši saistīta ir uzmanība, jo pirms objekta uztveršanas cilvēkam nepieciešams to vispār pamanīt. Būtiskākā problēma saistīta ar to, ka uzmanība ir selektīva jeb atlasoša –pievēršoties vienam objektam vai parādībai (koncentrējot uzmanību uz to, apzinot un apstrādājot saņemto informāciju par to), samazinās citiem objektiem pievērstā uzmanība. Būtībā konkrētā momentā persona pievērš uzmanību un koncentrējas tikai uz vienu parādību, kas uzskatāma par izņēmumu no daudzajiem apkārtējās vides elementiem. Patiesībā ir zināms, ka cilvēki vairāk spēj pievērst uzmanību tam, kas viņus interesē, jeb vairāk ievērot to informāciju, kuru viņi konkrētajā momentā meklē un kas viņiem ir nepieciešama, kas principā arī nepārsteidz.

Uzmanība var tikt pievērsta objektam apzināti (tiek pieņemts apzināts lēmums –koncentrēt uzmanību uz kādu no apkārtējās vides elementiem). Vai arī tieši pretēji, uzmanība var būt neapzināta, kad cilvēki pamana, ka ir ieinteresējušies par kādu parādību, kas pilnīgi nejauši piesaistījusi viņu uzmanību. Šajā gadījumā cilvēki precīzi neapzinās faktoru, kas lika uztvert tieši doto parādību no kopējā apkārtējās vides elementu loka.

Interesants aspekts saistīts ar to, ka trokšņainos pasākumos, prezentācijās lielākā daļa cilvēku spēj koncentrēt uzmanību uz sarunu ar konkrētu cilvēku, kaut gan apkārt notiek liels skaits paralēlu sarunu. Turklāt tajā pašā laikā cilvēki spēj pārslēgt uzmanību no viena sarunu temata uz citu gandrīz nekavējoties. Tādā veidā cilvēki var koncentrēt uzmanību uz konkrētu darbību dotajā momentā, taču jau pēc kāda brīža cilvēkam tā var likties nenozīmīga, šajā sakarībā nozīmīgs ir uzmanības noturības jēdziens. Piemēram, studentu uzmanības noturības periods lekcijās ir diezgan īss. Tomēr cilvēki var attīstīt uzmanības noturību, ja nodarbojas ar pašam interesantu, saistošu un tīkamu darbu, piemēram, gleznošanu, mūzikas klausīšanos vai ko citu. Saistībā ar uzmanības noturību jāsecina, ka reklāmas ir īsas ne tikai tāpēc, ka tās dārgi izmaksā, bet arī tāpēc, ka pastāv pamatotas bažas par to, ka garākas reklāmas notrulinātu pircēja potenciālā pircēja uzmanību, ātrāk apniktu un sāktu kaitināt.

2. Uzmanības īss raksturojums

 Uzmanība nozīmē psihisku darbību koncentrētību un virzību uz konkrētu objektu. Uzmanības uzdevums ir skaidri nodrošināt noteiktu objektu parādību atspoguļojumu. Jēdziens “ uzmanīgs” nozīmē apziņas koncentrēšanu uz noteiktu objektu. Aktīvāk uzmanību sāka pētīt 19. gadsimta beigās un 20. Gadsimta sākumā, kad ar to centās izskaidrot dažādās psihes izpausmes. Izšķir 3 uzmanības veidus:

�    Netīšā jeb pasīvā uzmanība –objektu atlase notiek bez iepriekš izvirzīta mērķa

�    Tīšā jeb aktīvā uzmanība –objektu izvēle notiek apzināti pēc iepriekšēja nodoma

�    Pēctīšā uzmanība –darbība tā spējusi ieinteresēt cilvēku, ka vairs neprasa speciālu gribas piepūli tās turpināšanai, kaut gan darbības mērķis saglabājas.

Uzmanība rodas, pastāv un attīstās darbībā un ir uzskatāma par darbības sastāvdaļu. Tiešais uzmanības rašanās iemesls ir ārējā iedarbība (intensitāte), objekta nozīmīgums (subjektīvais jaunums) konkrētam cilvēkam. Uzmanību raksturo:

�    Uzmanības noturība –spēja saglabāt objektam pievērsto uzmanību,

�    Uzmanības apjoms –objektīvais daudzums, ko cilvēks iespējami īsā laika sprīdī var uztvert un atspoguļot,

�    Sadalījums –spēja vienlaikus apziņā saglabāt vairākas atsevišķas darbības,

�    Pārslēgšana –apzināta uzmanības pārnešana no viena objekta uz citu.

Mārketinga speciālisti ir ieinteresēti, lai viņu paziņojums jeb reklāma pievērstu potenciālo pircēju uzmanību. Sākumā viņu mērķauditorija var pat neapzināties par produkta vai reklāmas eksistenci, tāpēc īpaši svarīgi ir faktori tiek iedalīti ārējos un iekšējos faktoros.

2.1. uzmanību ietekmējošie ārējie faktori

Ārējie faktori vairāk attiecas uz impulsu, objektu vai parādību fiziskajiem raksturlielumiem, piemēram, izmēru, kustību, izvietojumu u.c.

Izmērs

Principā cilvēki labāk ievēro lielākus nevis mazākus objektus. Izmēra faktors nosaka, ka uztvertais ir proporcionāls izmēram, kaut gan ir iespējamas situācijas, kad mazs, spilgts, pret vienveidīgu fonu labi izgaismot objekts spēj būt daudz uzkrītošāks un uzmanību piesaistošāks. Palielinot reklāmas izmēru, palielinās arī iespējas tai tikt pamanītai. Līdzīgi jāņem vērā arī ilustrāciju un attēlu izmēru attiecība pret pārējo reklāmas materiālu.

Intensitāte

Iespējams, vēl svarīgāka par objekta izmēru ir intesitātes ideja, kas nosaka, ka galvenais uzmanību piesaitošais elements ir intensitāte, ar kuru saprot vizuālo, audio un citu izmantoto materiālu spēku un spilgtumu. Iepakojuma un reklāmas materiālos tiek lietotas košas pamatkrāsas, izmantotās skaņas tiek uzsvērtas un pastiprinātas, lietoti specefekti.

Jauninājums

Viss neparastais un negaidītais piesaista uzmanību, būtisks ir jautājums par to, kas katram šķiet neparasts un negaidīts un cik ilgi objekts jeb impulss tiek uztverts kā neparasts. Jauninājumus varētu salīdzināt ar anekdotēm –nav nekā interesantāka par jaunu anekdoti un nekā garlaicīgāka par jau dzirdētu.

Kontrasts

Uzmanību piesaista izmaiņas impulsos, tādā veidā kontrasts zināmā mērā ir pielīdzināms jauninājumiem. Cilvēku uzmnaību var piesaistīt pēkšņs klusums tāpat kā negaidīts troksnis vai melnbalts zīmējums var izcelties uz apkārtējās krāsainības fona tāpat kā pretēja versija. Kontrasts jeb pretstats var radīt acīmredzamu impulsu intensitāti, nemaz neizmantojot izmēru, krāsu vai skaņu. Kontrastu var uztvert divos līmeņos. Pirmkārt, tam jābūt atšķirīgam kontekstā            -reklāma, iepakojums vai produkts iziet caur vairākām fāzēm, sākumā tas tiek uztverts kā neparasts, tad moderns, vēlāk kā standarts un visbeidzot kā vecmodīgs un līdz ar to var sākties jauns vilnis. Otrkārt, reklāmai, iepakojumam vai produktam ir jākontrastē arkonkurentiem, tādā veidā nodrošinot konkurētspēju. Vienu ar otru nesavienojamu jeb kontrastējošu impulsu ieviešana rada uztveres kofliktu un tāpēc piesaista uzmanību.

Atkārtošana

Tā kā uzmanība nepārtraukti pārslēdzas no viena objekta vai impulsauz citu, tad jāsecina, ka atkārtotiem impulsiem ir lielākas iespējas tapt pamanītiem. Tomēr pārāk bieža atkārtošana var radīt pierašanas un absolūta uzmanības zuduma draudus. Pats būtiskākais ir noteikt optimālo atkārtošanas reižu skaitu, lai pastiprinātu interesi par objektu un vielaicīgi nenogurdinātu informācijas saņēmēju.

Izvietojums

Atsevišķi objekti ir vairāk pamanāmi tikai tāpēc, ka tiem ir izdevīgāks novietojums. Lielveikalos preces, kuras svarīgāk ātrāk pārdot, tiek novietotas uz plauktiem acu augstumā, pie kases tiek novietotas preces, kas saistītas ar impulsīvu pirkšanas lēmumu pieņemšanu –šokolādītes, košļājamās gumijas u.c. Ja reklāma tiks ievietota mākslas žurnālā, tā piesaistīs citu auditorju nekā reklām, kas ievietota datorspeciālistiem domātā izdevumā. Līdzīgi, ja reklāma tiktu izvietota televīzijā, tad sasniegtā auditorija būtu atkarīga no tā, kādā gadījumā reklāma tikusi izvietota.

Kustība

Objekti, kas atrodas kustībā, spēj piesaistīt lielāku uzmanību nekā vienkārši nekustīgi objekti. Palielināt pievērsto uzmanību var arī prasmīgs mākslasdarbs, kas var radīt kustības ilūziju. Ziņojuma dēļa attīstība, kurā vienmērīgi mainās attēli, ir labs piemērs kustībai, kas spēj efektīvi piesaistīt uzmanību.

2.2. uzmanību ietekmējošie iekšējie faktori

Apziņu par objektu jeb impulsu ietekmē arī iekšējie faktori, kas attiecas uz cilvēka sajūtām, interesēm, motīviem, priekšstatu par objektu u.c.

Motivācija

 Ar motivāciju apzīmē visus cilvēka apzinātos, kā arī neapzinātos iekšējos psihiskos spēku, kas pamudina darboties noteiktā virzienā. Jēdzienu “motivācija” lieto, lai apzīmētu procesu, kas stimulē darbību, un faktorus –motīvus, mērķus, nodomus. Motīvi (instinktīvi impulsi, intereses, vēlmes, ideāl, vērtības u.c.) ir pamudinoši iemesli, apstākļi darbībai, motīvi mēdz būt dažādi. Studentu mācībām motīvs varētu būt ne tikai vēlēšanās iegūt zināšanas vai nākotnē –labu darbu, bet arī, piemēram, vecāku prasība.

Intereses

Cilvēki vairāk ievēro un pievērš uzmanību lietām, kurās viņi ir ieinteresēti. Interese ir izziņas procesa motivētājs. Intereses jeb tieksmes vai azraušanās ir izvēles nosacīta aktīva attieksme pret īstenības objektiem. Piemēram, mūzikas mīļotājs varētu daudz pastāstīt par mūzikas stiliem, grupām, dziedātājiem, kā arī vairāk ievērot šāda veida informāciju, bet pavāram nesagādātu problēmas atcerēties lielu saitu recepšu un lielu uzmaniību pievērst jaunām receptēm.

Vajadzības

Par vajadzībām dēvē vairāk vai mazāk pastāvīgu dabisku, sociālu vai garīgu faktoru kpoumu, kuru klātesamība nepieciešama organisma un personības veiksmīgas funkcionēšanas un attīstības nodrošināšanai. Vajadzības nozīmē īpašu cilvēka psihes stāvokli, kad viņš izjūt un apzinās neapmierinātību un satraukumu, neatbilstību starp darbības ārējo izpausmi un iekšējiem nosacījumiem. Vajadzības var atklāties neapzinātās tieksmēs un apzinātā darbības motivācijā. Vajadzības ir centušies pētīt un klasificēt daudzi, tomēr par vispazīstamāko jāatzīst A. Maslova vajadzību piramīdu, kurā vajadzības iedalītas piecos līmeņos (fizioloģiskās v., drošības v., saskarsmes v., atzīšanas v., pašizteiksmes v.). Vajadzības klasificē pēc:

�   Darbības –darba, izziņas, saskarsmes vajadzības,

�   Objekta –materiālās, garīgās, sabiedriskās vajadzības,

�   Funkcionālās lomas –dominējošās un pakārtotās vajadzības,

�   Subjekta  -individuālās, grupas vajadzības.,

Vajadzības ir dinamiskas un mainīgas, tām praktiski nav robežu. Apmierinātu vajadzību vietā vienmēr rodas jaunas, parasti augstāka līmeņa vajadzības, kas saistītas ar cilvēka iekļaušanos dažādās darbības sfērās un formās.

Saistībā ar vajadzībām jāsecina, ka cilvēks virāk uzmanības pievērsīs tam, kā viņam dotajā momentā trūkst. Piemēram, ja cilvēkam ir nepieciešamība iegādāties datoru, tad viņš, salīdzinot ar cilvēkiem, kuriem šādu nepieciešamību av, lielāku uzmanību pievērsīs un vairāk ievēros informāciju par veikalu adresēm, cenām, jaunajām tehnoloģijām.

3. Apzināto un uztverto faktu ietekme uz izvēli

pastāv uzskats, ka pircēji var izvēlēties produtus tikai no tiem, par kuru esistenci viņi apzinās un par ko viņiem ir kaut kāda informācija. Starp visiem tirgū esošajiem produktiem pastāv tāda atšķirība, ka daļu produktu pircēji apzinās, bet otru daļu neapzinās. Lai pircējs vienkāršotu izvēles procesu, galīgā izvēle tiek izdarīta no ierobežota skaita produktu markām, kas atlasītas no apzināto produktu grupas. Pret ierobežotā skaita produktu markām pircējam jābūt pozitīvām sajūtām. Tātad, lai produkts tiktu izraudzīts pirkšanai, tam jāatrodas pircēja apzināto produktu grupā,turklāt pircējam par to jādomā pietiekami pozitīvi. Pircējam pret daļuno apzinātās produktu grupas markām var būt arī neitrālas vai pat negatīvas emocijas. Uzskatāmāk kopējo produktu iedalījumu apzinātajos un neapzinātajos attēlo 1. Zīmējums.

Kopējais produktu marku

skaits tirgū

Apzinātās                                                                                              Neapzinātās

produktu markas                                                                 produktu markas

Attieksme pret produktu                                                   

Neitrāla                                                                  Pozitīva                                                 Negatīva

1.       zīmējums. Tirgū esošo poduktu iedalījums.

Detalizētāk aplūkojot izvēles veikšanas un pirkšanas lēmuma pieņemšanas procesu, var izdalīt arī lielāku pirms pirkua posmu skaitu. Pirmais posms ir apzināšana, kad cilvēkam ir vismaz kaut kāda informācija par objektu vai parādību. Tālāk seko zināšana (izziņas procesa rezultāts), kas nozīmē jauplašākas zināšanas par objektu vai parādību, ne tikai virspusēju lietas būtības izpratni. Tad nāk labvēlības posms, kas var nozīmēt ļotipozitīvu, drīzāk pozitīvu, neitrālu vai pat negatīvu attieksmi. Ceturtais posms ir priekšroka, kas atšķiras no labvēlības ar to, ka pret konkrētu objektu vai parādību labvēlīgi noskaņots cilvēks tomēr var izvēlēties arī kādu citu. Piektais posms r pārliecība, kas attiecas uz to, ka cilvēkam nav šaubu par priekšrocībām, tomēr nav pārliecības par to izmantošanu. Noslēdzošais posms ir izvēles izdarīšana un rīcība. Uzskatāmāk posmus atspoguļo 2. zīmējus.

        Apzināšana           Zināšana                      Labvēlība        Priekšroka           Pārliecība     Izvēle, rīcība

2. zīmējums. Pirmsizvēles posmi.

Secinājumi par apzinātajām un neapzinātajām produktu markām un pirmsizvēles posmiem ir ārkārtigi svarīgi mārketinga speciālistiem un tirgotājiem, jo tie nosaka pielietojamās reklāmas mērķus un stratēģijas. Ja tirgus pētījumi parāda, ka par produkta markas eksistenci neazinās lielākā daļa sabiedrības (potenciālo pircēju) daļa,tad reklāmasuzdevums ir panākt produkta pamanīšanu un ievērošanu, padarot to par atpazīstamu. Jair atklāts, ka produkta marku lielākā daļa potenciālo