·
Ievads
·
Mincbergs kā vadītāja lomu
pētnieks, teorētiķis
·
Vadītāju iedalījums pēc to
funkcijām un lomām
·
Vadītāja lomu sīkāks
raksturojums
·
Secinājumi par vadītāja
funkcijām
·
Secinājumi par vadītāja lomām
·
Nobeigums
Menedžments, kas tulkojumā no angļu vārda management varētu nozīmēt pārzināšana un vadīšana vai veiklība un prasme, pēdējā laikā iegūst
arvien lielāku nozīmi kā zinātnes nozare. Es menedžmenta izpēti gan attiecinātu
vairāk tieši uz psiholoģiju, varbūt pat iekļautu tās disciplīnās. Lai nu kā,
bet kopš šī gadsimta sākuma cilvēki ir sākuši interesēties: kā īsti cilvēks ir
jāvada? vai arī kā cilvēku var pakļaut? Kā viens no spilgtākajiem menedžmenta izpētes
pīlāriem, manuprāt, it Deils Kārnegī, kurš viens no pirmajiem vadīšanu sāka
apskatīt nevis kā valdīšanu pār kādu, kāda apspiešanu, bet gan kā prasmi vadīt
un pieskaņoties cilvēkiem. Viņa populārākās grāmatas gan nav veltītas tieši
menedžmenta teorētiskai izpētei, bet gan vairāk praktisku padomu, ieteikumu
došanai.
Bija arī citi menedžmenta pētnieki, kas to jau
apskatīja kā teorētisku zināšanu krājumu. Tie arī sāka pētīt cilvēku tipus, gan
jau ar stipri psiholoģisku ievirzi. Kā gan citādi vien no menedžmenta
pētniekiem bija arī Zigmunds Freids, šis
slavenais savas oriģinālās psiholoģiskās pieejas izgudrotājs? Bet šajā referātā
gan tiks apskatīts menedžmenta teorētiķa H. Mincberga (H. Minzberg) darbs: 10
vadītāju lomu tipi, sadalīti 3 menedžmenta funkcijās.
Mincbergs līderi apskata vairāk no komunikāciju
pozīcijas, tādēļ arī viņa 10 pamata līdera tipi tiek sadalīti sekojoši:
ü starppersonu (interpersonal)
ü informācijas (informational)
ü lemšanas (decisional)
funkcijās. Starppersonu funkcijas ietvaros līderis pamatā atzīst
verbālo saskarsmi. Informācijas funkcijas veicējs līderis meklē jebkādu
informāciju no uzņēmuma strādniekiem, personiskiem kontaktiem un citiem
menedžeriem, kura varētu iespaidot pakļauto pienākumus vai darbu. Lemšanas
funkcijas līderis pieņem lēmumus uz saņemtās informācijas pamata un šie
lēmumi tiek paziņoti citiem.[1]
Savukārt šīs funkcijas tiek tālāk iedalītas
sekojoši:
starppersonu: galvenais vadītājs
līderis
starpnieks
informācijas: monitors
informācijas izplatītājs
pārstāvis
lemšanas: uzņēmējs
traucējumu novērsējs
resursu sadalītājs
sarunu vadītājs
Kā redzams pēc šī sadalījuma, pēc Mincberga domām
visvarīgākā ir komunikācija, saskarsme starp cilvēkiem. Tas es pilnībā varētu
piekrist, jo arī pēc manām domām līderim ir jābūt saskarsmē ar padotajiem. Šāds
princips konkrēti uzņēmumos bieži tiek saukts par “atvērto durvju principu”.
Katrs no šo lomu vadītājiem tiek aprakstīts sīki
jo sīki, bet to vienojošais faktors varētu būt tas, ka ikviens no šiem
vadītājiem ir saskarsmē ar personālu, ka arī lielākajā daļā gadījumu darbojas
arī kā uzņēmuma informācijas turētājs un izplatītājs. Tas gan ir nedaudz
utopiski, jo lielākajā daļā Latvijas uzņēmumu vadītājs vai nu bieži nav lietas
kursā par uzņēmuma patieso stāvokli, nemaz nerunājot par kādām sīkākām ziņām
par personālu, vai arī dod tikai konkrētas pavēles vai rīkojumus, uzskatot, ka
personālam ir jādara tas, ko saka vadītājs, nevis jādomā. Šo iemeslu dēļ bieži
vien pat augsti attīstītos uzņēmumos augstus amatus ieņemošu darbinieku
ikdienas pienākumi atgādina darbu pie konveijera: rutīna, iniciatīvas trūkums.
Tas gan ir mans pilnīgi subjektīvais viedoklis, bet tieši tādi uzņēmumi ir
sastopami visbiežāk.
Tātad Mincberga izveidotie vadītāja, līdera lomu
termini tik raksturoti šādi:
|
galvenais vadītājs
|
viņš ir uzņēmuma īstens vadītājs, kurš
vienmēr tiek ņemts vērā, runājot par uzņēmumu; spēcīga personība; izteikts
līderisms; patiesi prezentē un vada uzņēmumu; strādā un vada personālu pēc
labākajiem nodomiem, varbūt tikai par maz ir ar to kopā; pēc cita iedalījuma
es šā tipa vadītāju raksturotu – flegmatiķis, intraverts (jo nosvērts un
augstasinīgs
|
|
līderis
|
es šo lomu raksturotu kā psiholoģisku
vadīšanu; šis tips ir uzņēmuma personāldaļas vadītājs; vada personāla
menedžmenta ķēdīti: pieņem jaunu darbinieku darbā, motivē to, paziņo un
izskaidro tam tā jaunos pienākumus, pabalsta arī pēc tam; bieži var būt arī
kā saikne starp personālu un augstākā līmeņa vadītāju; var būt arodbiedrības
vadītājs; pēc temperamenta tipa – sangviniķis (vienmēr labā omā, atsaucīgs,
enerģisks), ekstraverts (sabiedrisks, atsaucīgs)
|
|
starpnieks
|
šāda tipa vadītājs varētu strādāt
uzņēmumā par reklāmas nodaļas vai vispār galveno menedžeri; izglītots,
erudīts cilvēks; nodrošina uzņēmuma ārējo un iekšējo informācijas apmaiņu,
atbild par to; strādā ar potenciāliem biznesa partneriem; darbs ar
konkurenci; pēc temperamenta tipa – flegmatiķis(nosvērts un stabils),
ekstraverts (saskarsme ar cilvēkiem)
|
|
monitors
|
varētu strādāt par uzņēmuma ārējo sakaru
menedžeri; saņem visa veida informāciju, gan uzņēmuma iekšējo gan ārējo; ar
informāciju manipulē, bet informācija manipulē ar padotajiem; uzņēmuma
smadzenes; ārējo sakaru menedžera pienākumi – arī jaunu biznesa partneru
meklēšana, kā arī darbs ar esošajiem partneriem; temperaments – holeriķis
(enerģisks, aktīvs, spontāns, laba faktu atmiņa), ekstraverts (darbs ar cilvēkiem -
saskarsme padodas viegli)
|
|
informācijas izplatītājs
|
vienmēr tuvumā personālam, ieklausās
tajā; uzņem uzņēmuma iekšējā vidē klīstošo informāciju, kā arī jaunāko no
ārējās vides jaunumiem; darbojas kā informatīvā saikne starp personāla daļām,
starp personālu un augstāko vadību, starp personālu un ārējo vidi; kontrolē
uzņēmuma iekšējo un ārējo saraksti; atšķirība no monitora tipa vadītāja –
vairāk informē personālu, informāciju nodod tālāk, ir personāla smadzenes
(pie kurām griezties neziņas gadījumā); temperaments – holeriķi (vienmēr
gatavi uzņemt informāciju, enerģiski, faktu atmiņa), ekstraverti (regulārs
darbs ar cilvēkiem)
|
|
pārstāvis
|
varētu būt uzņēmuma ārējo sakaru,
reklāmas, tirdzniecības menedžeris; saņem un pārvalda informāciju par visu
uzņēmumu, jaunāko produkciju, nākotnes plāniem utt.; strādā pārsvarā ar citu
uzņēmumu vadītājiem, kā arī potenciālajiem klientiem; ar personālu maz
saistīts; darbojas arī kā uzņēmuma darbības nozares eksperts; atšķirība no
informācijas izplatītāja tipa vadītāja – strādā ar uzņēmuma ārējo vidi, nodod
tai informāciju, ko saņem no saviem padotajiem, darbs ar personālu aizņem maz
laika; temperaments – sangviniķis (optimistisks, aizraujas ar jaunām idejām),
intraverts (pārdomā saņemto informāciju, nesteidzas ar lēmumiem, analītisks)
|
|
uzņēmējs
|
varētu strādāt par uzņēmuma attīstības
un tirgus nodaļas vadītāju; egoists, pašpārliecināts; zina ko grib un iet uz
to ar visiem spēkiem; tālredzīgs, tādēļ izstrādā jaunas uzņēmuma darbības
stratēģijas; nav personāla, bet gan vairāk uzņēmuma vadītājs (ja šos terminus
var šķirt), meklē jaunas attīstības koncepcijas; maz apspriež savas idejas ar
personālu, bet to informē; atšķirības no informācijas lomas vadītājiem - personāls ir tikai palīgs, nevis partneris
uzdevumu izpildē, nerēķinās ar savu padoto viedokli, bet uzspiež savējo;
temperaments – holeriķis (pašpārliecināts, spontāns, ass, nepārdomā lēmumus),
intraverts (nelabprāt ļauj sevi kritizēt, nepiedalās diskusijās, strīdas par
savu taisnību)
|
|
traucējumu novērsējs
|
pēc manām domām šīs lomas vadītājs
varētu strādāt par uzņēmuma attīstības, tirgus vai stratēģiskās nodaļas
vadītāju; parasti pamanāms tikai uzņēmuma kārtējās krīzes laikā; līdz krīzei
bieži netiek uzklausīts ar ieinteresētību vai arī pats uz to neuzstāj; maz
kontaktējas ar personālu, bet tajā pašā laikā pieņem noteiktus lēmumus, kurus
personāls var apspriest; nekad nepavēl, tikai formulē rīkojumus kā padomus;
no uzņēmēja lomas vadītāja atšķiras ar to, ka vairāk dod brīvību personālam,
neuzspiež tam neko, nosvērtāks, pieņem pārdomātākus lēmumus; temperaments –
melanholiķis (pārdomāts, mērķtiecīgs), intraverts (nesabiedrisks, noslēgts,
analītisks)
|
|
resursu sadalītājs
|
pilnīgi noteikti uzņēmuma augstākā
līmeņa vai arī personāla tiešais vadītājs; tiešā veidā vada uzņēmuma resursu
(informācijas, cilvēku, finansu, materiālu) sadalīšanu un koriģēšanu; strādā
ar personālu, ir tā autoritāte un vada to; viegli pieņem lēmumus uzņēmumam
ļoti svarīgos gadījumos, krīzēs; daļēji piedalās darbinieku pieņemšanā un to
vēlākā sadalīšanā pa amatiem; no traucējumu novērsēja lomas vadītāja atšķiras
ar savu aktīvo temperamentu, komunikāciju ar cilvēkiem, aktivitāti lēmumu
pieņemšanā, atbildību, vairāk strādā ar personālu (gan redzot to kā savu
lēmumu izpildītāju); temperaments – flegmatiķis (aukstasinīgs, drosmīgs, bet
nosvērts), ekstraverts (viegli padodas saskarsme ar cilvēkiem, ātri reaģē
diskusijās un strīdos)
|
|
sarunu vadītājs
|
šīs lomas vadītāju varētu salīdzināt ar
starppersonu funkcijas galvenā vadītāja lomas vadītāju – abi ir uzņēmuma seja,
pārstāv uzņēmumu visos ārējos kontaktos, kā arī personāla autoritātes un tā
“šķīrējtiesneši”; piedalās visās sarunās, kas saistītas ar uzņēmuma nākotni
vai izmaiņām personālā; veic regulārus komandējumus; dibina sakarus ar
jauniem partneriem, kā arī uztur kontaktus ar jau esošajiem partneriem;
atšķirība no resursu sadalītāja lomas vadītāja – mazāk analizē uzņēmuma
stratēģiju un attīstības koncepciju, vairāk dzīvo šodienai, viegli dibina
jaunus kontaktus; personāls kā rutīnas darba izpildītājs, bet ar savu domu
izteikšanas iespēju; temperaments – sangviniķis (enerģisks, eksplozīvs,
“jaunatklājējs”, cerīgs), ekstraverts (vistiešākā veidā strādā ar cilvēkiem,
viegli iepazīstās, ir sabiedrisks un izpalīdzīgs)
|
Šādi es raksturotu šīs desmit vadītāju lomas. Jāsaka
gan, ka šie vadītāji katra cilvēka acīs izskatīsies citādāki, tādēļ šeit nevar
novilkt līniju, kas atdalītu vienu vadītāja lomu no citas, dažas no šīm lomām
var likties pat ļoti līdzīgas.
Vadītāja funkcijas it kā būtu atdalāmas pēc
vadītāja veiktajiem darbiem uzņēmumā, bet tajā pašā laikā, piemēram, lemšanas
un starppersonu funkciju vadītāji ir līdzīgi pēc temperamenta, nosvērtības un
pēc lemšanas veida. Varētu būt saskatāma atšķirība saskarsmē ar personālu.
Informācijas funkcijas vadītājs ir ļoti ciešā saskarsmē ar cilvēkiem vispār,
tādēļ arī personāls viņam ir tuvāks nekā lemšanas funkcijas vadītājam.
Starppersonu funkcijas vadītājs ir komunikabls un reprezentatīvs, bet
viņam pietrūkst lemšanas lomas vadītāja
erudīcijas un pašpārliecinātības. Es šeit nevilktu tik krasas robežas starp
šiem trim vadītāju funkciju tipiem, tās ir vairāk izplūdušas, nekā asas.
Lomas, manuprāt, veido līkni, kura izveidojas, ņemot vērā divus kritērijus:
§ vadītāja saistība ar personālu un
sadarbība ar to
§
|
Pēc šīm lomām izriet, ka, jo vadītājs ir
stingrāks, nosvērtāks un paštaisnāks, jo mazāka tam ir saistība ar personālu.
Šajā referātā apskatītais vadītāja lomu un funkciju raksturojums nebūt
nav vienīgais, pie tam Mincberga dotais iedalījums, pēc manām domām, ir diezgan
vienpusīgs. Šeit nav ņemti vērā cilvēka psiholoģijas aspekti, arī apraksts ir
divējādi saprotams. No tā visa izriet, ka vadītājs ir stingrs, tikai maz
kontaktējoties ar personālu. Kā arī, šīs lomas iegūst lielāku jēgu, ja pieņem,
ka šīs lomas izpilda zemāka līmeņa vadītāji, nevis uzņēmuma prezidents,
direktors utt. Pēc šāda principa arī es izteicu savas domas ar katru no šīm
vadītāja lomām.
Izmantotā literatūra:
?
Review:
H. Minzberg “The Manager's Job: Folklore and Fact”, HBR 53, 1975
?
Review:
H. Minzberg “Mangerial Work: Analysis from Observation.”
?
Ilgvars
Forands “Vadītājs un vadīšana”, Rīga, “Kamene”, 1999-05-09
?
Ilgvars
Forands “Personālvadība”, Rīga, TMC, 1998
?
Deils
Kārnegī “Kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru