Vai kultūras attīstība nodrošina laimi?

Ventspils Augstskola

Ekonomikas un pārvaldības nodaļa

Vai kultūras attīstība nodrošina laimi?

referāts retorikā

Māris Indāns

1.semestris 1999/2000

 

 

 

Ventspils 1999

Vai kultūras attīstība nodrošina laimi?

Ievads.

Kas ir kultūra? Un kas ir laime? Kaut arī šie jēdzieni ir definēti gudrās grāmatās, es to skaidrojumiem pilnībā piekrist nevaru. Katrs cilvēks saprot ar šiem vārdiem ko citu, tāpēc būs grūti runāt par kaut ko konkrētu un viennozīmīgu. Paši jēdzieni “kultūra” un “laime” ir nepastāvīgi. To nozīme un skaidrojums nepārtraukti mainās. Mēs šos jēdzienus varam vienīgi kaut kā konkretizēt, un mēģināt izprast.

Kultūra.

Divi dažādi skaidrojumi:

“Kultūra – materiālo un garīgo vērtību kopums, kuras cilvēce radījusi un rada sabiedriski vēsturiskās prakses procesā un kuras raksturo vēsturiski sasniegto sabiedrības attīstības pakāpi; universāls veselums, jēgas vienība, kas katram reģionam, vēsturiskajam laikmetam, etnosam piešķir savu neatkārtojamību; cilvēcības forma, eksistences veids un tehnoloģija, kas realizējas noteiktās mentalitātes formās un eksistenciālajos arhetipos.”

“Kultūra ir nevis cilvēka pastāvēšanai ārēju priekšmetu vai produktu kopums, bet gan “iekšēja forma”, kas pieļauj un nodrošina cilvēka dzīvi. Tā šķiet izzināta (vai izzināma) un pati par sevi saprotama, tomēr joprojām saglabā savu noslēpumaino sākotni, jo cilvēks ir tajā iedzimis, ieaudzis un saaudzis ar to. Kultūru var salīdzināt ar cilvēka dzimšanu. Cilvēks nāk pasaulē kopā ar dzimšanas noslēpumu, ko tiecas atminēt un izprast.”

Attīstība.

Attīstība ir relatīvi stabilas sistēmas neatgriezeniska, likumsakarīgi virzīta mainīšanās, pāreja no vecās kvalitātes jaunā kvalitātē. Attīstība ir process, kurā notiek kustība no zemākā (vienkāršā) uz augstāko (komplicēto). Piemēram, datortehnikas attīstība. Kādi bija datori pirms 20 gadiem? Un kādi tie ir tagad? Tas process, kas ir noticis šajā laika posmā ir saucams par attīstību. Tātad, kaut kas attīstīties var tikai noteiktā laika periodā, nekas nenotiek pēkšņi un uzreiz.

Laime.

Laime ir ilgstoša, pilnīga apmierinātība ar dzīvi kopumā, kas aptver visu apziņu, skarot arī zemapziņu, tā ir ne tikai jutekliska, bet arī intelektuāla apmierinātība, kā arī laimes izpratnē svarīgs ir jēdziena “dzīve” saturs.

Izklāsts.

Vai kultūras attīstība nodrošina laimi? Uz šo jautājumu nevar viennozimīgi atbildēt ar “jā” vai “nē”. Domājot par to esmu nonācis vairākas reizes pretrunā ar sevi. Feierbahs saka: “Tieksme pēc laimes ir iedzimta”, taču šim apgalvojumam es tomēr piekrist nevaru. Es ticu tam, ka cilvēkam ir dota iespēja veidot savu dzīvi pēc kaut kādiem dabas likumiem, un katram ir izvēle kā dzīvot turpmāk. Nevis viss jau iepriekš paredzēts un tas, kas notiek, tam tā vienmēr ir jānotiek un cilvēks pats tur neko nevar mainīt.

Ik vienam cilvēkam savā mūžā ir bijuši laimes brīži, citam tie ir vairāk, citam mazāk. Cik daudz laimes katram no mums ir atvēlēts? Jā, arī to mēs nezinām. Arī laime katram ir sava, ne velti ir teiciens: “kur citam laime, tur otram nelaime”.

Kultūras attīstība cilvēcei ir ļoti svarīga. Kultūras attīstība mums palīdz doties soli pa solim tuvāk nākotnei, tā nodrošina mums vajadzīgās zināšanas un pieredzi, kas nepieciešams, lai mēs dotos pretī nākotnei. Bet vai tur nākotnē mēs būsim laimīgi? Vai tiešām kādreiz cilvēce sasniegs tādu stāvokli, ka visi būs laimīgi?

Savādi ir tas, ka mēs tiecamies pēc laimes, gribam būt laimīgi, bet patiesībā nemaz nezinām, kas tā laime tāda ir. Kāpēc mēs vispār vēlamies būt laimīgi? Tāpēc, ka laime mums dod garīgo spēku, virzīties dzīvē uz priekšu. Mēs nevar visu laiku būt nelaimīgi, jo tad mums nepietiek šī garīgā spēka, mēs nespējam pārvarēt dzīves grūtības. 

Kas nosaka to, kurš var būt laimīgs, kurš ne? Kā man zināt vai es būšu laimīgs vai ne? Ir tik daudz jautājumu, bet atbildes ir tik sarežģītas, vai arī tās vispār nav.

Neviens nevar pateikt, kā iegūt laimi un būt laimīgam. Mums pašiem ir dota spēja tiekties pēc laimes, un pašiem arī tā saviem spēkiem jāmēģina sasniegt.

Nezinu, kādēļ tas tā ir, taču man personīgi laime ir daudz lielāka, ja es spēju dalīties tajā ar kādu. Tikai nesaprotu, kāpēc daloties ar citiem laime tomēr vairojas. Patiesi laimīgs cilvēks var būt tikai tad, ja citi zina par viņa laimi.

Nelaime cilvēkiem ir tikpat svarīga kā laime, varbūt pat vēl svarīgāka. Cilvēki no nelaimēm spēj daudz ko mācīties. Bet laime ir domāta, tam, lai cilvēki nepadotos nelaimes priekšā, un nezaudētu spēku doties dzīvē uz priekšu.

Kultūra ir tā cilvēka vērtība, kura nevienam no mums nav iedzimta, tās vērtības mēs iegūstam visā savas dzīves garumā. Mēs savā kultūrā ņemam tās vērtības ko uzskatām par mums nepieciešamām un pareizām. Kultūra ir mantojums, ko atstājuši mūsu priekšteči. Bet kā mēs varam būt pārliecināti un zināt, tieši kuras kultūras vērtības ir tās labākās, kuras mums būs noderīgas, kuras ne. Cilvēks nevar tikai ņemt kultūras vērtības no jau esošām, bet viņam ir jārada arī savas vērtības, kas varētu noderēt nākošām paaudzēm.

Kultūras vērtības varētu dalīt materiālajās un garīgajās. Jā, un  lai cik bēdīgi tas nebūtu kultūras līmenis mums ir atkarīgs arī no materiālajiem apstākļiem. Vismaz to rāda mums reālā dzīve, un to nevaram ignorēt. Bez labiem materiālajiem apstākļiem mums nav iespēja piekļūt daudzām ļoti svarīgām un nepieciešamām kultūras vērtībām. Mēs esam atpalikuši kultūras ziņā no tiem, kuriem šīs vērtības ir pieejamas.

Cilvēks vienmēr ir tiecies pēc visa labākā, pēc ideālā, nesasniedzamā, nezināmā? Cilvēka kultūra visu laiku mainās un attīstās. Viss, kas vakar bija labs, šodien jau tiek nomelnots un mests ārā. Kultūras vērtības nav mūžīgas, tās var jebkurā brīdī kļūt nekam nevajadzīgas un nederīgas. Mums ir jāatrod pareizā pieeja kultūras vērtībām, kā tās iegūt un kā izmantot. Nepieciešama ir izpratne par to, kas ir un, kas nav kultūras vērtība. Pēc manām domām, tieši šī izpratne ir iedzimta īpašība, jo kultūras uztveršana sākas jau tavas dzimšanas brīža.

Viena no galvenajām kultūras vērtībām ir apzināties cilvēka dzīvības vērtīgumu. Svarīgi ir arī izzināt pašam sevi un atrast savas dzīves jēgu. Tajā pašā laikā mēs nedrīkstam aizmirst arī to, ka eksistē arī citi cilvēki ap mums, un vajag respektēt arī citus cilvēkus un viņu vajadzības, ir jāiemācās sadzīvot ar viņiem, un iegūt sev nepieciešamo informāciju tālākajai dzīvei.

Secinājumi.

Grūti atbildēt uz jautājumu tādēļ, ka jautājums ir samērā nenoteikts un nekonkretizēts. Ja šis jautājums tiktu attiecināts uz cilvēci kopumā, es nešauboties atbildētu – jā, tik tiešām kultūras attīstība nodrošina laimi. Bet ja tas attiecināts uz katru cilvēku atsevišķi, tad uz šo jautājumu atbildētu noliedzoši – nē, nenodrošina.

Kultūras attīstība manuprāt laimi tomēr nenodrošina. Kāpēc? Vai cilvēcei tagad klājas labāk nekā agrāk? Vai tagad cilvēki ir laimīgāki? Nedomāju, ka tas tā ir. Laime tomēr ir atkarīga no dažādiem apstākļiem. Vai tad nav cilvēku kuriem kultūra ir vāja, taču viņi ir laimīgi. Tajā pašā laikā cilvēkam var būt ļoti laba un bagāta kultūra, bet viņš laimi nepazīst, un ir pavisam nelaimīgs.

Iespējams, ka atbilde nav pietiekami pamatota, taču mans viedoklis šajā laika momentā ir tāds, bet pats par sevi saprotams, ka mans viedoklis varētu vēlāk arī mainīties.

Izmantotā literatūra:

1. Igors Šuvajevs, Prelūdijas, Intelekts, Rīga 1998

2. Deila Karnegija rakstiskie darbi, www.altavista.lv

3. Ernsts Kasīrers, Apcerējums par cilvēku, Intelekts, Rīga,1997

4. A. Klauss, Uzņēmējdarbība, Ventspils Augstskola, Ventspils 1998

5. Ideju vārdnīca, Zvaigzne ABC, Rīga, 1995