Valodas nozīme cilvēka dzīvē (pēc Hansa-Georga Gadamera)

Ventspils Augstskola

Tulkošanas studiju nodaļa

                           Referāts filosofijā

Valodas nozīme cilvēka dzīvē

(pēc Hansa-Georga Gadamera)

Māris Skuja

Tulkošanas studiju nodaļa 1Tv

Matrikulas Nr. 1999010028

Ventspils 2000

          Tiek nodibināts kontakts ar Marsa civilizāciju un uz Zemes ierodas marsiešu delegācija (jāņem vērā, ka marsieši sazinās ar telepātijas palīdzību – viņiem nav dzirdes orgānu). Zemieši marsiešus iepazīstina ar savām kultūras un mākslas vērtībām, ar tehnoloģijas sasniegumiem un visbeidzot nonāk līdz mūzikai. Šeit sākas sarežģījumi, jo cilvēki marsiešiem nekādi nespēj izskaidrot, kas ir skaņa, protams, tas tiek parādīts matemātisku formulu veidā, bet pats jēdziens tomēr paliek neskaidrs. Kādēļ? Pirmkārt – nav iespējams izmantot valodu, ar kuras palīdzību būtu iespējams izskaidrot jēdzienu “mūzika” – tas ir jāpaskaidro jēdzienos vai fragmentos, jo tāds ir cilvēka “iekšējās runas” – domāšanas veids. Otrkārt – nav iespējams sasaistīt jēdzienu “mūzika” ar jēdzienu “skaņa” jo marsiešiem nav dzirdes orgānu, tātad nevar veidoties priekšstats par šiem jēdzieniem -  “Kamēr nebija vārda ‘gēns’ un priekšstata, ko tas izsaka, pieredze nespēja fiksēt uzmanību uz gēna problēmām. Gēns bija neieraudzītais un nenosauktais, mēs par to neko nezinājām un tas nebija mūsu pasaules saprotamā daļa.”(M. Kūle, R. Kūlis “Filosofija”, 1998., 422.lpp .) Pēc tikšanās marsieši aizlido no Zemes ciešā pārliecībā, ka mūzika ir skaistas ģeometriskas formas savdabīgā izpildījumā (mūzikas instrumenti), pat nenojaušot, kāds baudījums viņiem ir gājis secen.

         

Kas tad īsti ir tas, ko mēs apzīmējam ar jēdzienu “valoda”? Kāda tad ir valodas nozīme “HOMO SAPIENS SAPIENS” dzīvē – eksistencē? Vai šo jēdzienu var skaidrot ar pašas valodas palīdzību? Un kad “valoda“ ir radusies? Uz pēdējo jautājumu filosofija atbildi nesniedz, jo“Pagājušos laikmetus vairs nevar restaurēt. Neviens vairs nekad nevarēs konstatēt, kad, kā un kur pirmoreiz pirmcilvēka galvā parādījās saprāta dzirkstis un dzīvnieciskais uzvaras rēciens pārvērtās par simbolizējošu vārdu ‘uzvara’ ”(M. Kūle, R. Kūlis “Filosofija”, 1998., 549. lpp.) Turklāt zinātnieki ir pierādījuši, ka tēze par to, ka cilvēka instinkti ir sekmējuši valodas rašanos, ir nepareiza – cilvēka valoda principā atšķiras no dzīvnieku valodas – dzīvnieki neapzīmē priekšmetus ar skaņām un neuztver pasauli simboliskā veidā, kā to dara cilvēks. Dzīvnieki ar skaņām pauž savus iekšējos stāvokļus – bailes, prieku, apmierinātību.  Cilvēka valoda, salīdzinot ar dzīvnieka valodu, ir tik sarežģīta, ka valodas rašanos nevar skaidrot ar “vienkāršu” attīstību, jo arī senāko valodu uzbūve ir sarežģīta – tās ir grūti salīdzināt ar dzīvnieku sazināšanās līdzekļiem – tiek atzīts, ka nav sakara starp valodas vecumu un vienkāršību.

Kas tad ir valoda un kāda ir cilvēka nozīme jeb loma tajā? Franču filosofs Rolāns Bārts (1915 – 1980) raksta: ”Tā (valoda) nevar tikt uzskatīta par vienkāršu, dekoratīvu domas instrumentu. Cilvēks neeksistē pirms valodas ne filoģenētiski (sugas rašanās nozīmē), ne ontoģenētiski (kā atsevišķs indivīds). Mēs nekad nesasniedzam tādu stāvokli, kurā cilvēks būtu šķirts no valodas [..] Valoda iemāca definēt cilvēku, nevis otrādi.” (R. Bārts “Rakstīt”- nepārejošs darbības vārds? // Uz kurieni, literatūras teorija? – R., 1995 – 182. – 183. lpp.) Runājot par valodām kā instrumentiem, hermeneitiķis Hanss Georgs Gadamers pauž šādu viedokli: “ ..izgudrotās mākslīgās saprašanās sistēmas nekad nav valodas. Jo mākslīgo valodu, piemēram, slepenrakstu vai matemātisko simbolu valodu, pamatā nav valodas un dzīves kopības, tās ievieš un izmanto tikai kā saprašanās līdzekļus un instrumentus [..] turpretī īstā valodas kopībā mēs nevis vispirms vienojamies, bet, kā parādījis Aristotelis, jau esam vienojušies.” (H.G. Gadamers “Patiesība un metode”, 1999., 416. lpp.).   

19. gadsimta beigu – 20. gadsimta sākuma zinātnieks Ferdinands de Sosīrs (1857 – 1913) valodu uzskata par zīmju sistēmu, bet runu (arī sarunvalodu – aut.) par valodas lietojumu plašā nozīmē. Valoda ir sistemātiska, bet runai (kā sarunvalodai) piemīt nejaušības iespēja (sarunājoties var veidoties jaunas teikuma konstrukcijas, jaunvārdi – aut.) Savukārt vācu filosofs Vilhelms Humbolts (1767 – 1835) ir licis pamatu modernajam valodas skatījumam – viņš valodu saista ar kultūru, tautas garu un pasaules uzskatu,“Valoda kā tautas gara ārējā izpausme; tautas valoda ir tās gars un tautas gars – tās valoda.” Atšķirībā no Sosīra Humbolts katrā runas aktā saskata ne tikai valodas lietojumu, bet arī jaunradi – valoda un tās lietojums rada starppasauli, pastarpinājumu jeb interpretāciju. “Valoda pēc Humbolta domām, attēlo nevis priekšmetus bet gan to jēdzienus, kurus gars ir izveidojis radīšanas aktā.” (M. Kūle, R. Kūlis “Filosofija”, 1998., 554. lpp.) Humbolta skatījumam iebilst vācu eksistenciālists M. Heidegers  - valoda Humbolta skatījumā tiekot izprasta nevis no tās pašas īpatuma – no valodas, bet gan no gara, uz kuru cenšas reducēt valodu. Heidegera jautājums ir: “ Vai mēs varam izprast valodas būtību, vai esam tajā tā, lai domātu par to kā par īpatumu un to sadzirdētu?” Heidegers vēlas “novest valodu kā valodu pie valodas” – tad aktuāls kļūst jautājums, vai par valodu var runāt, izmantojot pašu valodu, jo valoda agri vai vēlu tiek padarīta par sarunas priekšmetu un līdz ar to zūd visa jautājuma jēga (alus ir novadējies). Līdzīga ir situācija, ja par apziņu mēģina spriest, izejot ārpus tās (kas nav iespējams, gluži tāpat kā nav iespējams runāt par valodu, neizmantojot to

[gan kā rakstu gan kā runas valodu] ). Īpatnēja ir Heidegera “vārda rašanās definīcija”:”Valodai pirmoreiz nosaucot esošo, ar šo nosaukšanu tas tiek pie vārda un parādīšanās. No šejienes šī nosaukšana izsauc esamo uz tā esamību. Šāda sacīšana ir gaismojuma uzmetums, kurā tiek pasacīts, kas būs esošais, ienākot atvērumā [..] katra valoda ir šādas teikšanas notikums[..] jo pati esamība tiecas būt izteikta vārdā, parādīties”. Mazliet pārfrazētais joks par marsieti, kurš nonāk uz zemes ir tieši pretējs Heidegera definīcijai – vārda rašanās procesam cilvēka apziņā. To pat varētu nosaukt par loģisku pretstatu.

          Mūsdienu Hermeneitikas izveidotājs Hanss Georgs Gadamers  uzskata, ka mēs dzīvojam valodas pasaulē – “valodiskums ir raksturīgs mūsu cilvēciskajai pasaules pieredzei – valodiskais modelis ir vienīgais iespējamais – mūsu esamība ir valodiskā esamība un bez valodas mēs būtu kā zivis bez ūdens, eksistēt nevarīgi, domāt nespējīgi.” Rodas kāds diezgan absurds jautājums :”Bet ja nu atīstība būtu notikusi citādāk un mēs komunicētos kaut vai telepātiski?” Un tūlīt pat seko elementāra atbilde, kas izriet no idejas par valodas un jēdzienu sapratni :”Mēs vispār nezinātu, kas ir ‘valoda’ “. (tāpat kā tie paši jau līdz apnikumam pieminētie marsieši…)

          Tātad mēs eksistējam, dzīvojam un esam valodā. Mēs domājam, ka valoda ir cilvēka radīts “produkts”, bet īstenībā valoda vada mūs, mēs esam tās “padotie”, bet nedz mēs, nedz arī valoda nevaram pastāvēt neatkarīgi viens no otra – varētu pat teikt, ka mēs esam vajadzīgi, lai eksistētu valoda.

Rakstniekam  Karlosam Kastaņedam ir kāds mazliet atšķirīgs uzskats par valodas pasauli (pasauli valodā) :” Tas, ko es uzskatu par pasauli, patiesībā ir vienīgi pasaules apraksts (valodas pasaule! – aut.), apraksts, ko man ir uzspieduši kopš piedzimšanas brīža. [..] katrs, nonācis saskarē ar bērnu, ir skolotājs, kurš nemitīgi attēlo mazulim pasauli tādu, kāda tā tiek attēlota. Pēc dona Huana domām, mēs neatminamies šo brīdi ( - kā tas bija pirms “valodas pasaules” uzspiešanas) vienkārši tādēļ, ka nevienam no mums nevar būt jelkāds atskaites punkts, lai salīdzinātu to ar kaut ko citu.” (K. Kastaņeda, “ceļā uz Istlanu”/”Dona Huana mācības”, no 1999. gada jūnija “Karogā” publicētā tulkotā fragmenta 99. – 100. lpp.)

Tas var nozīmēt tikai to, ka mums nav izvēles – ja nav valodas – mēs nedzīvojam. Vai tas būtu vēl kāds augstākās varas (?) “noklusētais”(neredzamais) slazds, kurā mēs esam iekrituši tajā brīdī, kad kādam cietpaurim ienāca prātā pateikt “uzvara”? Bet varbūt tā ir simbioze starp cilvēku un kādu jau augstāku eksistences formu? Secinājums: ja tā arī būtu, mēs to tik un tā nevarēsim apzināt (!), jo šī būrīša restes ir pārāk resnas. Nav iespējams distancēties no tā, kas tevi aptver.

Izmantotā literatūra:

Maija Kūle, Rihards Kūlis ”Filosofija”, 1998. apgāds “Zvaigzne ABC”

Hanss-Georgs Gadamers “Patiesība un metode”, 1999. apgāds “Jumava”

Karloss Kastaņeda “Ceļā uz Istlanu”/”Dona Huana mācības”, 1999. gada jūnija “Karogā” publicētais tulkotais fragments

    

“Ideju vārdnīca”, apgāds “Zvaigzne ABC”, 1999.