Valsts iejaukšanās tirgus mehānisma darbībā

Latvijas Universitāte

Ekonomikas un vadības fakultāte

Ekonomikas bakalaura studiju programma

Referāts

Valsts iejaukšanās tirgus mehānisma darbībā.

Nepilna laika klātiene (svētdienās)

1.     kurss 3. grupa Sv1

Inga Silmale

Ekon 000079

Pasniedzējs: Kroders

Rīga 2000

Saturs.

1. Valsts loma                                                                                                  2

2. Valsts ekonomiskā loma                                                                              2

2.1. Valsts direktīvi nosaka cenas                                                       2

2.2. Valsts noteiktā maksimālā cena                                                    4

2.3. Valsts piemaksas                                                                          4

2.4. “Kombinētais variants”                                                                4

3. Nodokļu ietekme                                                                                         5

3.1. Pārmaiņas pēc preces aplikšanas ar nodokli                                 5

4. Subsīdiju ietekme                                                                                        9

5. Sabiedrības neto zaudējumi no preces aplikšanas ar nodokli                      11

6. Izmantotā literatūra                                                                                     13                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                               

1.Valsts loma.

Valstij kā sabiedrisko interešu pārstāvei ir nozīmīga loma. Tirgusekonomikas valstīs parasti ir daudz lielāka rīcības brīvība nekā plānotās ekonomikas zemēs, tomēr vastij ir jāgarantē attiecīgu institucionālu struktūru pastāvēšana. Tās ietver atbilstīgu likumdošnas kodeksu, kas garantē, ka indivīds ir brīvs uzsākt pats savu uzņēmējdarbību.

Valstij jānodrošina likumi un kārtība, atbilstīga militārās aizsardzības un labklājības sistēma, kā arī dažādi nolīgumi ar citām valstīm.

Valsts ierēdņu uzdevums ir realizēt politiskus lēmumus minētajās jomās. Ekonomikas efektivitāte kopumā ir atkarīga no tā, cik labi funkcionē ierēdniecība.

Veidojot institucionālas struktūras un izstrādājot “spēles noteikumus” uzņēmējdarbības sektoram, valstij noteikti ir jāņem vērā  arī negatīvie ekonomiskās darbības blakusefekti, pirmām kārtam apkārtejai videi nodarītais kaitējums.

2. Valsts ekonomiskā loma.

Valsts orgānu cenu direktīva noteikšana ir sociālistiskās plānsaimniecības obligāts atribūts. Tirgus ekonomikas zemēs konkrētos apstākļos valsts brīžiem mēģina kontrolēt noteiktu preču un pakalpojumu cenas.

Tirgū notiekošie procesi izraisa dažādu iedzīvotāju slāņu neapmierinātību. Tāpēc notiek lielāka vai mazāka valdības iejaukšanās. Lemjot par to, ko un kā regulēt, skaidri jāapzinās un jānovērtē šādas regulēšanas iespējamie rezultāti.

Vispārējā gadījumā valdības iejaukšanās tirgus mehānisma darbībā var būt divejāda:

1)      tā notiek pretēji tirgus mehānisma likumsakarībām,

2)      pasākumi, kas tomēr tam atbilst, t.i., valdība cenšas koriģēt nelabvelīgās tirgus tendences.

Tālāk apskatīsim vairākus valsts orgānu cenu noteikšanas variantus.

2.1. Valsts direktīvi nosaka cenas.

Valsts cenu komiteja direktīvi nosaka kādai preču grupai, piemēram, piena produktu izstrādājumiem cenas, kas ir zemākas par līdzsvara cenu līmeni, t.i., ignorējot pieprasījuma un piedāvājuma faktisko samēru.

Pieprasījuma polā, kā mēs to zinām no pieredzes, veidosies rindas, pieprasījums tiks apmierināts pēc principa – “Kas pirmais brauc, tas pirmais maļ”. Veidosies tipiska deficīta situācija. Daļa pircēju meklēs pazīšanos, vēlēsies pirkt preci par augstāku cenu. Savukārt citi paliks bez pirkuma.

Piedāvājuma polā ražotājam nebūs nekādas intereses ražošanu kāpināt. Nav izslēgti arī mēģinājumi plānu veidot tā, lai produkcijas apjoms samazinātos. Tas stiprinās pircēju atkarību no ražotāja, ļaus diktēt īpašus pārdošanas noteikumus, izvēlēties pircējus, saņemt deficīta preces vai “pateicības dāvanas” no citiem. Tirdzniecībā zels pārdošana zem letes vai “pa aizmugures durvīm”.Priekšniekiem, vai tā saucamajai nomenklatūrai tiks organizēti speciāli slēgta tipa veikali, bufetes, pārdošna tieši no noliktavām. Veidosies labvēlīga augsne spekulācijai. No spekulantiem vēlamā prece būs jāpērk par cenu, kas ir ievērojami augstāka par līdzsvara cenu normālā tirgus saimniecībā, ar tās brīvās konkurences mehānismu.

2.1.1. Direktīvā cena un deficīts.

D₁D₁ – raksturo pieprasījuma lieluma atkarību no cenu līmeņa.

S₂S₂ – piedāvājamo preču daudzums, kas kā nemainīgs plānots lielums nereaģē uz cenu izmaiņām.

S₁S₁ – piedāvājuma lieluma līkne rāda to, ka tā likumsakarīgi veidojas atkarībā no cenu līmeņa.

C – preces vienas vienības cena.

Q – preču daudzums (vienībās).

L₁ – līdzsvara cenas krustpunkts.

L₂ – cena, par kuru ir japērk prece no spekulanta, pastāvot ierobežota piedāvājuma lielumam.

K₁K₂ – deficīta lielums.

Valsts direktīvas cēloņsakarības izskaidro arī neiespēju Padomju Latvijā, tāpat kā visā kādreizējā Padomju Savienībā, atrisināt dzīvokļu problēmu, neskatoties uz it kā plašo dzīvokļu celtniecību. Šī paradoksa vaininieki bija visai zemā īres maksa, dzīvokļu tirgus trūkums, t.i., dzīvokļu sadale pēc neekonomiskiem kritērijiem. Tā rezultātā veidojās dzīvokļu pieprasītāju rindas uz gadu desmitiem.

Šāda valsts cenu direktīva ir saistīta ar noteiktu preču patēriņa jab būtībā pirkumu normēšanu, izmantojot speciālas kartītes vai talonus. Reāli šādi taloni ignorē patērētāju individuālās vajadzības un kļūst par nevienlīdzības cēloni.

2.2. Valsts noteiktā maksimālā cena.

 Tirgus ekonomikas apstākļos valsts dažkārt mēģina regulēt dažu preču līmeni, nosakot to augstāko pieļaujamo robežu. Zemāk par šo maksimālo līmeni cenas var brīvi svārstīties atkarībā no pieprasījuma un piedāvājuma samēra. Pārdevējs nedrīkst prasīt augstāku cenu nekā ir maksimāli noteiktā cena. Tādas regulēšanas piemērs ir dzīvokļu īres maksimālā apmēra fiksēšana likumdošanas aktos vairākās ASV pilsētās, piemēram, Ņujorkā, Vašingtonā, Losandželosā. Šādas cenu kontroles mērķis ir aizsargāt īrniekus no namīpašnieku “pārmērīgās apetītes”.

Latvijas Republikā kopš 1993. gada 1. aprīļa ir spēkā Augstākās Padomes pieņemtais likums “Par dzīvojamo telpu īri”. Šī likuma 11. pants paredz dzīvokļu īres maksu noteikt “pusēm vienojoties, taču tā nedrīkst pārsniegt valdības noteikto maksimālo īres maksu”.

2.3. Valsts piemaksas.

Lai saglabātu ražošanas un piedāvājuma apjomu un atbalstītu noteiktu preču ražotājus, valsts nosaka piemaksu par katru saražoto produkcijas vienību. Tā rezultātā pārdevēji spēj piedāvāt preci par zemāku cenu, sīvā konkurencē nodrošināt tās noietu, ar uzviju kompensēt savas augstās ražošanas izmaksas. Taču šīs piemaksas nestimulē šādas produkcijas palētināšanas meklējumus. Šo variantu visbiežāk lieto lauksimnieku atbalstīšanai it sevišķi gadījumā, ja ir runa par cenu konkurenci ārējos tirgos.

Latvijas brīvvalstī šādas piemaksas saņēma eksportsviesta ražotāji, proti, tās zemnieku saimniecības, kas piegādāja pienu šīs eksportpreces izgatavošanai. Šobrīd visādas subsīdijas atbalsta Eiropas Kopējā tirgus 12 valstu lauksaimniecību. Tas ir kļuvis par strīdus ābolu strp ASV un šo spēcīgo ekonomisko savienību. ASV apvaino savus Eiropas sāncenšus brīvās konkurences spēles noteikumu pārkāpšanā, draud noteikt augstas ievedmuitas Kopējā tirgū daudziem dažādu valstu lauksaimniecības produkcijas veidiem, lai tā aizsargātu savas zemes ražotājus.

2.4. “Kombinētais variants”.

Valsts nosaka kādam produkcijas veidam minimāli pieļaujamo pārdošanas cenu un, no otras puses, apņemas uzpirkt visu piedāvāto produkciju, ko par šo cenu tirgū nav izdevies realizēt.

Būs arī pārmērīgs darba spēka piedāvājums, ja cena ir noteikta augstāka par līdzsvara cenu.

Ja cenas grīda ir noteikta zemāka par līdzsvara cenu, tad nekādi šķēršļi tirgus mehānisma darbībā nerodas.

Pirms lēmumu pieņemšanas cenu politikas jomā valdībai rūpīgi jāvērtē savas rīcības tuvākās un tālākās sekas.

Īpaša loma valsts ietekmei uz tirgus cenām ir ārējā tirdzniecībā ar importa kvotām un muitas nodevām.

2.4.1. Cenas atbalstīšana.

D₁D₁ – sākotnējais pieprasījums.

D₂D₂ – samazinātais pieprasījums.

SS – piedāvājums.

C – cena.

Q – pieprasījums.

L₁ – līdzsvara cena.

L₂ – jaunā līdzsvara cena.

3. Nodokļu ietekme.

Valsts budžetu var palielināt, apliekot pārdodamās preces ar papildu nodokļu summu.

Nodokļus var pielikt kā konkrētu naudas summu pārdodamās preces vienības cenai vai arī noteikt kā procentu no pārdošanas cenas, kāds ir jāmaksā valstij nodokļu veidā. Ja prece tiek aplikta ar nodokli, tad savarīgi ir noskaidrot, cik pircējam par preci ir papildus jamaksā, kādu naudas summu par vienas preces vienības pārdošanu pēc nodokļa nomaksas saņem tirgotājs un cik lieli ir viņa zaudējumi.

Patērētājiem bieži liekas, ka preces cenas pieaugums tirgū ir vienāds ar uzlikto PVN vai akcīzes summu, taču patiesībā tas tā nav.

Piemēram, ja tiktu uzlikts nodoklis sieram, tad sakarā ar tā cenas sadārdzināšanos, patērētāji sāks meklēt lētākus aivietotājus. Piemēram, kausēto sieru vai biezpienu.

Savukart siera ražotāji baidīdamies par pārdodamā apjoma samazināšanos var sākt pazeminat tā cenu. Tādā veidā nosedzot daļu  no uzliktā nodokļa.

Tādejādi valdības uzliktais nodoklis noteiktās proporcijās tiek sadalīts starp patērētāju un ražotāju.

3.1. Pārmaiņas pēc preces aplikšanas ar nodokli.

a)      pārbīdās tirgus piedāvājuma līkne, bet tirgus pieprasījuma līkne paliek nemainīga.

No grafika izriet, ka tirgotājs ir spiests samaksāt uazliktā nodokļa vienu daļu apmērā c₀-c_B.  Pircējs sedz atlikušo daļu c_A-c_0. Zīmīgi ir arī tas, ka pēc preces aplikšanas ar nodokli samazinās tās daudzums tirgū par q₀-q₁.

b)      tirgus pieprasījuma līkne pārbīdās, tirgus pirdāvājuma līkne paliek nemainīga.

Arī šajā gadījumā pircējs un tirgotājs  sadala savā starpā nodokļu samaksu tieši tādās daļās kā “a” apskatītajā gadījumā. Pircējs samaksā starpību c_A-c₀, bet pādevējs c₀-c_B. Arī preces samazinajums tirgū ir tāds pats q₀-q₁.

Pircēja un pārdevēja nodokļu summas maksājuma daļu lielums ir atkarīgs no tā, cik dotās preces pārmaiņām ir elastīgs pieprasījums un piedāvājums.

3.1.1. Preces piedāvājums ir elastīgāks par pieprasījumu (pirmās nepieciešamības preces, benzīns, dzīvokļu īre, elektroenerģijas tarifi). Šajā gadījumā lielākā nodokļu daļa ir jāmaksā pircējam, t.i., nogrieznis c_Ac₀>c₀c_B.

3.1.2. Preces pieprasījums ir elastīgāks par piedāvājumu, tad lielāko nodokļu daļu maksā pārdevējs, t.i., c₀c_B>c₀c_A.

3.1.3.Gadījumā, ja preces pieprasījuma un piedāvājuma elastības ir vienādas, tad arī nodokļa summu pircējs un pārdevējs maksā vienādās daļās, t.i., c_Ac₀₌c₀c_B.

3.1.4. Pilnīgi neelastīga pieprasījuma gadījumā visu nodokļu summu maksā pircējs.

3.1.5. Savukārt, ja preces piedāvājums ir pilnīgi neelastīgs, tad visa nodokļu summa ir jamaksā pārdevējam.

Rezumējums.

Nodokļu maksas sadalījums atkarībā no pieprasījuma un piedāvājuma elastības ir pretējs:

1)      ja lielāka ir piedāvuma elastība, tad pārdevējam ir jāmaksā mazāk, bet pircējam – vairāk,

2)      ja lielāka ir pieprasījuma elastība, tad pircējam ir jāmaksā mazāk, bet pārdevējam – vairāk.

Kam elastība ir lielāka, tas maksā mazāk.

4. Subsīdiju ietekme.

Tātad, arī preces subsidēšana maina tirgus līdzsvara stāvokli. Piemēram, ja valsts subsidē katru pārdodamo preces vienību, tad preces izmaksas it kā samazinās un pārdevējs var to pašu preces daudzumu piedāvāt lētāk. Rezultātā tirgū prece tiek piedāvāta lielākā apjomā un piedāvājuma līkne pārvietojas pa labi par subsīdijas SU apmēru.

4.1. Piedāvājuma pārmaiņas pēc preces subsidēšanas.

Preces n cena	Preces n piedāvājums (tūkst. gab.)
	Pirms subsīdiju piešķiršanas	Pēc subsīdiju piešķiršanas
50	55	60
40	45	50
30	35	40
20	25	30
10	15	20

4.2. Piedāvājuma līknes pārvietošanās pēc preces subsidēšanas.

Subsīdijas ietekmē gan patērētājus, gan ražotājus. Tas ir atkarīgs no pieprasījuma un piedāvājuma elastības.

Ja piedāvājums ir elastīgāks par pieprasījumu, tad lielāko subsīdiju daļu saņem patērētājs, bet atlikušo mazako daļu ražotājs.

Ja pieprasījuma elastība ir lielāka par piedāvājuma elastību, tad lielāko daļu subsīdiju saņem ražotājs un mazāko patērētājs.

Atzinums: kam lielāka elastība, tas saņem mazāk.

4.3.Subsīdiju sadalījums starp pircēju un pārdevēju.

a)      piedāvajums elastīgāks par pieprasījumu.

b)      pieprasījums elastīgāks par piedāvājumu.

5. Sabiedrības neto zaudējumi no preces aplikšanas ar nodokli.

Nodokļi ir galvenais avots valsts budžeta veidošanai. Piemēram, ja pieņem, ka iekasētā nodokļa summa caur valsts budžetu pēc tā pārdales atkal nonāk patērētāja un ražotāja rīcībā, tad varētu likties, ka ieguvums no nodokļiem kompensē zaudējumus no preces aplikšanas ar nodokli. Sekojošā grafikā redzams, ks tas tā nav.

5.1. Sabiedrības neto zaudējumi no preces aplikšanas ar nodokļiem.

B+D – laukums attēlo sabiedrības neto zaudējumus, jo tos sabiedrība vairs nevar atgūt pēc preces aplikšanas ar nodokli. Par preces daudzumu, kas netiek nopirkts, ražotājs nevar gūt ieņēmumus un valsts iekasēt nodokļus.

Izmantotā literatūra.

1. R. Škapars “Mikroekonomika”                                                                      92. – 100. lpp.

2.G. Libermanis “Valsts un tirgus ekonomika”                                                 14. – 23. lpp.

3. G. Libermanis “Tirgus, cenas, konkurence”                                                  29. – 37. lpp.

                                                                                                                           121. –123. lpp.

4. A.J.Isaksens, K.B. Hamiltons, T. Gilfasons “Pārejas ekonomika”                142. lpp

5. Pieraksti mikroekonomikā, pasniedzējs Kroders