Valsts politika. Ģimenes politika.

Referāts mācību priekšmetā

“Politoloģija”

Tēma

“Valsts politika. Ģimenes politika.”

Saturs

Ievads ……………………………………………………………………………..   3

Valsts un ģimenes politika ………………………………………………………..   4

Nobeigums …………………….………………………………………………….   13

Izmantotā literatūra ……………………………………………………………….   14

Ievads

Ikdienā, cilvēki sarunājoties savā starpā, bieži piemin vārdu “politika”, gan saistot to ar valsti, sportu, biznesu, gan arī ar ģimeni. Kas tā un kāda tā ir, kā arī kas ir ģimenes politika, kā tā izpaužas un kas tai ir līdzīgs un atšķirīgs ar valsts politiku, - tas ir aplūkots un izskaidrots šajā darbā. Bet par valsts politiku kā tādu ir daudz dažādi cilvēki, arī slaveni valsts politiķi ir sarakstījuši neskaitāmas grāmatas, bet varbūt šis darbs varētu kļūt par pamatu grāmatai, kura būtu veltīta ģimenes politikas skaidrojumam.

Bet vai apgalvojumam “Manā ģimenē valda sava politika” ir kāda jēga. Skaidrojumi par ģimenes politikas kritērijiem, funkcijām un formām, kā arī ģimenes politiskajiem režīmiem  salīdzinājumā ar valsts politiku seko …

Valsts politika. Ģimenes politika.

Politikas jēdziens.

Mēģinājumi definēt – kas ir politika, ir sākušies jau antīkajā sabiedrībā. Jau p.m.ē. senie filozofi ir veikuši secinājumus par sabiedrību, valsti un varu, par sabiedrības pārvaldi. Platons (427. – 347.g.p.m.ē.) politikas izpratni saistījaar zināšanām par varu. Aristotelis (384. – 322.g.p.m.ē.) uzskatīja, ka politikai jākalpo taisnības, kuru viņš saprata kā vispārēju labumu, sasniegšanai.

Vēlāk jau m.ē. gados par galveno politikas jautājumu uzskatīja noteikta mērķa saniegšanu valstī, un vara bija tikai šī mērķa sasniegšanas līdzeklis. Itāļu domātājs Makiavelli (1469. – 1527.) apgalvoja, ka mērķis ir pati vara, un, lai sasniegtu mērķi, par labiem tiek uzskatīti visi līdzekļi.

Franču buržuāziskās revolūcijas dalībnieks Sen-Zusts uzskatīja, ka, ja nav iespējams valdīt ar likumu, - jāvalda ar nūju.

Vārds “politika” ir definēts dažādos laikos, arī vēl šodien, un tas vienmēr ir izskaidrots ar valsts pārvaldi noteiktā laika periodā. Sengrieķu filozofi Platons un Aristotelis šo jēdzienu ir skaidrojuši antīkās sabiedrības skatījumā, aprakstot valsts pārvaldes formu, kāda pastāvēja pirms mūsu ēras. Bet, par to, kas ir politika, vēl šodien strīdās zinātnieki, un šo strīdu rezultāts ir liels skaits dažādu definīciju, kuras katra no tām ietver savu daļu patiesības politikas kā jēdziena izskaidrošanā.

Amerikāņu zinātnieks H.Lasvels ir devis diezgan cinisku formulu par to, ka politika ir – kurš, ko, kā, kad un kāpēc saņem.

Politikas definīciju skaits ir ļoti liels, bet no visām tām var spriest, ka politika ir raksturota kā darbība, kas vērstauz noteiktu mērķu sasniegšanu sabiedrībā. Šādi mērķi ir piemēram – vispārējs labums, vienlīdzība, miers, brīvība, demokrātija utt.. tātad politika ir darbība, kurai jāietekmē citi cilvēki, tātad sociālā mijiedarbība. Tāpat var apgalvot, ka politiska darbība noteikti ir saistīta ar sabiedrības stabilas un efektīvas funkcionēšanas nodrošināšanu, lai arī cik dažādi katrreiz nebūtu politiskie mērķi, šo mērķu sasniegšanas līdzekļi vai konfliktu risināšanas ceļi.

Ikdienā, ja tiek pieminēts vārds “politika”, parasti tiek saistīts ar politisko situāciju valstī. Bet tā kā dažādaās dzīves sfērās ir sava politika, tad balstoties uz valsts politikas raksturojumu, izanalizēsim un salīdzināsim to ar ģimenes politiku.

Tā kā politikas darbība ir vērsta un saistīta ar sabiedrību, tad lai izveidotu ģimenes politikas raksturojumu, ģimeni var aplūkot un tā arī ir maza daļa no sabiedrības. Katrā ģimenē valda sava politika, kuru ikdienā cilvēki pat neapjauš. Lai sākumā salīdzinātu ģimeni un valsti, tad ģimeni var uzskatīt kā valsti, ģimenes locekļus kā politiķus un arī kā sabiedrību, kuras dēļ tiek īstenota šī politika.

Ģimenes politikas aizsākumi.

Protams, katra ģimene sākumā izveidojas, apvienojoties dažādu ģimeņu locekļiem, parasti diviem, retāk vairākiem (viena ģimenes pusīta ar atvasītēm). Šīs jaunās ģimenes locekļi kļūst neatkarīgi (vai mazāk atkarīgi) no savām iepriekšējām ģimenēm (t.i. vecākiem, māsām brāļiem). Jaunā ģimene savas saitības var apliecināt sabiedrībai, reģisstrējoties civillaulībā, laulājoties, vai vienkārši uzsākot kopēju dzīvi, neapliecinot to ar juridiskiem dokumentiem. Saistoties ar otru cilvēku, var noslēgt vai nenoslēgt laulības līgumu, kurā tiek norādīts, kuras īpašuma daļas pieder attiecīgajam laulātajam. Šim līgumam ir liela nozīme laulības šķiršanas laikā, kad katram no laulātajiem ir visas tiesības uz sākotnējo īpašumu un tam ir nodrošināta neaizskaramība no otra laulātā daruga puses.

Valstu savienība agrākos laikos.

Arī  vēstures dokumentos ir sastopamas šādas laulības kā ģimenes laulības tikai valstiskā, politiskā ziņā. Šādas laulības jau iepriekš tika nolemtas augtākajās valsts aprindās, un apvienojoties divu valstu augstmaņu ģimenēm, tika regulētas, arī nostabilizētas attiecības starp šīm valstīm. Radās tāda kā divu valstu savienība, kuru arī dažreiz nesaskaņas, kari u.c. iemesli tomēr pasliktināja vai pat izjauca.

Valsts.

Valstij kā sabiedrības organizācijai ir zināms mērķis un uzdevumi, kurus nav iespējams saniegt ar atsevišķa cilvēka spēkiem. Uzskati par valsti, tās būtību un uzdevumiem arī visos laikos nav vienādi. Piemēram, Aristotelis valsti skaidro kā “daudzu dzimtu un ciemu apvienību labākas, pilnīgākas dzīves sasniegšanai”. Turpretī Cicerons raksturo valsti kā “ar zināmām tiesībām un vispārējiem labumiem apvienotu cilvēku kopību”. Viduslaikos valsts mērķis bija cits: valsts bija baznīcas ierocis, un tādēļ valts uzdevums bija īstās ticības izplatīšana (krusta kari). Arī par valsts formulējumu tāpat kā politikas zinātnieki nav vienisprātis.

Valts kā sabiedrības organizācijas uzdevums ir un paliek gādība un rūpes par sabiedrību, t.i. par tautu, kura apvienota valstī. Valsts ir organizācija, kura pastāv tautas dēļ. Citiem vārdiem, valsts ir tauta pati.

Ģimene.

Ģimene ir pirmā sabiedrības forma. Tā balstās uz kopdzīves pamatiem starp vīru un sievu. Bez viņiem ģimenē ietilpst arī bērni.

Pie ģimenes (šaurākā nozīmē) pieskaita tēvu, viņa sievu un abus bērnus, kamēr viņi vēl atrodas nedalītā saimniecībā. Ģimenes locekļu savstarpējās attiecības patiesībā dibinās uz dabas un tikumības likumiem, bet cilvēku izdotajiem likumiem patiesībā tur vismazāk vajadzētu iejaukties.

Konstitūcija.

Vārds “konstitūcija”radies no latīņu vārda constitutio – lēmums, noteikums.

Valsts konstitūcija.

Konstitūcija ir tautas valsts pamatlikums. Katra valsts rada savu konstitūciju jeb satversmi – šās valsts pamatlikumu, kurš:

1)      reglamentē valdīšanu,

2)      sadala funkcijas starp valsts varas institūcijām,

3)      svarīgākajos aspektos regulē valsts iekšējo dzīvi.

Konstitūcija ir valsts svarīgākais likums, kas nosaka valsts sabiedrisko iekārtu, valsts orgānu (institūciju) sistēmu, kompetenci un izveidošanas kārtību, pilsoņu pamattiesības un pienākumus, vēlēšanu sistēmu, valsts robežas, administratīvo iedalījumu, valsts simboliku un atribūtus, kā arī citus svarīgākus iekšējās un ārējās darbības jautājumus.

Ir rakstītas un nerakstītas konstitūcijas. Gandrīz visās valstīs tā ir rakstīta. Dažās valstīs (Lielbritānijā, Jaunzēlandē, Izraēlā) pastāv nerakstīta konstitūcija: valdīšanas noteikumi, kā arī pilsoņu tiesību principi ir atrodami dažādos likumos, nolikumos, tiesas nolēmumos, nerakstītās paražās.

Konstitūcijas var iedalīt pēc satura:

1)      stingrās un elastīgas konstitūcijās,

2)      unitārās un federālās konstitūcijās,

3)      viens dokuments un vairāki dokumenti.

Stingrām konstitūcijām ir ierobežots grozīšanas mehānisms, ja jāmaina puse tās satura vai vairāk, jāveic tautas balsošana. Stingrā konstitūcija ir ASV, LR (1922.gada Satversme) u.c. valstīs.

Unitāra konstitūcija ir Somijā, Francijā u.c., federālā konstitūcija – ASV, VFR, NVS u.c. valstīs.

No vairākiem dokumentiem konstitūcija sastāv tādās valstīs kā Anglija un Zviedrija.

“Ģimenes konstitūcija”.

“Ģimenes konstitūcija” ir nerakstīta un tā ir veidojusies no laika gala pēc dabas likumiem un katra ģimenes locekļa individualitātes.

Mūsus valstī tiesiskās attiecības ģimenē regulē LR Laulības un ģimenes kodeksss, kā arī 1937.gada Civillikuma pirmās daļas “Ģimenes tiesības” spēkā atjaunotie panti.

Valsts tiesības.

Tiesību zinātne valsts tiesības iedala pie publiskām tiesībām. Šajās tiesībās ietilpst mācība par valsti. Tiek noskaidroti valsts elementi: valstspiederīgie, viņu tiesības un pienākumi, teritorija un valsts vara. Tiek apskatītas dažādas valsts iekārtas, monarhijas, republikas, savienotas valstis un valstu savienības; valsts orgāni un valsts pamatlikumi vai konstitūcijas; mācības par parlamentu.

Civilās tiesības.

Civilās tiesības vai privātās tiesības aptver visu to tiesību kompleksu, kas regulē pilsoņu privāttiesiskās attiecības. Civilās tiesības sadala četrās lielās daļās: ģimenes tiesībās, mantojuma tiesībās, lietu tiesībās un saistību vai prasību tiesībās. Šāds sadalījums ir arī Latvijas civillikumam, kurā sakopotas Latvijas privātās tiesības.

Valsts pamatpazīmes.

Jebkurai valstij raksturīgi trīs pamatelementi, ar ko tā atšķiras no visām pārējām mūsdienu sabiedrības organizācijām:

1)      noteikta teritorija, kuras robežās valsts vara darbojas,

2)      šai teritorijai piesaistītie iedzīvotāji – valsts suverēna tauta,

3)      vara, ko, atšķirībā no citiem varas veidiem, sauc par publisko varu.

Par valsts teritoriju sauc visu to paltību, kuras robežās izpaužas valsts vienīgā vara. Galvenā nozīme ir valsts vienīgajai varai, kur citām varām nav tiesību iejaukties. Pie valsts teritorijas pieder pieder ne tikai zeme, bet arī gaiss virsvalsts zemes, pierobežojošie ūdeņi, kā arī slāņi zemes virsmā.

Tauta ir ļaužu kopība, kas dzīvo valsts teritorijā un pakļauta valsts varai.

Ģimenes pamatpazīmes.

Sabiedrības daļai, kuru sauc par ģimeni, attiecināmas līdzīgas pamatpazīmes kā valstij, un proti:

1)      katrai ģimenei ir noteikta dzīves vieta, kurā tā vairāk vai mazāk uzturas patstāvīgi, pie kam visiem ģimenes locekļiem nav jābūt šajā “teritorijā” pierakstītiem,

2)      katrā ģimenē ir vismaz divi ģimenes locekļi,

3)      katru ģimeni raksturo attiecības, kādas valda tikai šjā ģimenē, jo katrs ģimenes loceklis indivīds ar savām rakstura īpašībām ir personība savā ģimenē.

Dažas sabiedrības zinātnes, kā piemēram socioloģija, uzskata, ka divus kopā dzīvojošus cilvēkus nevar uzskatīt par ģimeni, bet sabiedrība vadās pēc saviem nerakstītiem likumiem un morāles normām.

Valsts vara.

Valstī, lai tā varētu pastāvēt, ir nepieciešama vara. Valsts vara vispirms ir augstākā vara valstī un arī vienīgā. Valsts vara izdod likumus un seko to ievērošanai un izpildīšanai ar speciālām iestādēm – tiesām – un rūpējas par visām valsts pārvaldes lietām. Lai sekmīgi noritētu valsts darbs, valsts varas funkcijas sadala trīs daļās: likumdošanas varā, izpildu varā un tiesu varā. Visu šo varu uzdevums ir valsts mērķu sasniegšana. Visas šīs varas ir vienotas kopīgā valsts darbā, bet savā darbībā un uzdevumu veikšanā tās ir patstāvīgas.

Likumdošanas iestādes galvenais uzdevums ir rūpēties, lai valstī būtu labi likumi.

Tiesu varas uzdevums ir gādāt,, lai valstī netiktu traucētas pilsoņu tiesības, bet ja tas noticis, gādāt, lai tās tiktu atjaunotas.

Izpildu varas uzdevumiem pēc darbības apjoma ir visplāšākās funkcijas: pastāvošo administratīvo iestāžu un amatpersonu tiesības un pienākumi (ministriju un topakļauto iestāžu un personu uzdevumi), gādība par mieru valsts iekšienē(policijas darbība), gādība par ārējo valsts drošību, gādība par tautas veselību, sociāliem nodrošinājumiem, kultūru un izglītību, tautas un valsts ienākumiem, satiksmi ar ārvalstīm utt..

Vara ģimenē.

“… vismazākās sabiedrības organizācijā – ģimenē – vara visbiežāk pieder ģimenes galvam – tēvam. Viņš ir noteicējs, un ģimenes locekļiem viņš ir jāklausa.”

/V.Vītiņš./

“Mūsdienu sabiedrībā šo atziņu nevar uzskatīt par pierādītu.”        / V.Birkavs./

Vecākiem pieder vara pār viņu bērniem, un šo varu sauc par vecāku varu. Šī vara dod vecākiem tiesības pār saviem bērniem, bet uzliek arī pienākumus. Līdz pilngadības sasniegšanai bērni atrodas vecāku varā. Laulības laikā abi vecāki izlieto šo varu kopīgi. Ja laulāto starpā rodas domstarpības, - strīdu izšķīr aizbildnības un aizgādnības iestādes, piedaloties vecākiem, bet, ja vecāki dzīvo atsevišķi – tiesa ( pēc patlaban spēkā esošiem likumiem).

Arvien biežāk mūsdienu sabiedrībā ģimenes varas pārspēku gūst sievietes, it sevišķi tās, kuras karjeras līmenī atrodas augstāk nekā viņu vīri. Vientuļajās ģimenēs vara ir tā vecāka ziņā, pie kura dzīvo bērns(-I).

Valsts nepieciešamība.

Valsts vajadzīga, lai sabiedrībā varētu uzturēt kārtību. Kāda ir šī kārtība un vai tā ir taisnīga – tur domas dalās, it sevišķi tāpēc, ka laika gaitā mainās arī priekšstati par to, kāda vispār ir taisnīga kārtība.

Ģimenes nepieciešamība.

No valsts viedokļa ģimenes nepieciešamas valsts demogrāfiskā līdzsvara noturēšanai. Bet tā kā ģimenes veidošanās no laika gala ir dabas ziņā, tad acīmredzot tās ir nepieciešamas civilizācijas saglabāšanai.

Valsts sūtība.

“Valsts sūtība ir nepieļaut, ka sabiedrībā visi cīnās pret visiem, katram cilvēkam nodrošināt aizsardzību pret līdzcilvēku patvaļu. Lai nosargātu savas dabiskās tiesības uz dzīvību, veselību, ģimeni, laimi, brīvību un īpašumu, cilvēki noslēdza “sabiedrisko līgumu”, kas iemiesojas valstī, kura ir tautas kopējās gribas izpausme.”

/Ž.Ž.Ruso./

Ģimenes sūtība.

Ģimenes sūtība ir radīt pēcnācējus un pienācīgi gādāt par tiem līdz tie ir sasnieguši pilngadību vai kļuvuši patstāvīgi, tā saglabājot, pilveidojot civilizāciju uz planētas.

Valsts mērķis.

Valsts mērķis  un uzdevums ir rūpēties par pilsoņu mieru un  labklājību.

Pēc tagadējām demokrātijas teorijām, - valsts ir cilvēka personisko brīvību garantētāja, vairākuma gribas paudēja un arī mazākuma tiesību aizstāve. Valsts gādā par indivīda un sabiedrības drošību, uzturēdama likumību un tiesisku kārtību.

Valsts funkcijas.

Valsts funkcijās ietilpst:

1)      sargāt valsts ekonomisko pamatu un jebkādu īpašumu;

2)      regulēt saimniecisko dzīvi;

3)      atbalstīt kultūru un izglītību;

4)      regulēt attiecības starp etniskajām grupām, nepieļaujot konfliktus un šādu konfliktu gadījumā veicot arbitra lomu;

5)      valsts funkcijas, kas saistītas ar cilvēka veselību, dzīves vidi, dabas resursu izmantošanassaprātīgumu.

Ģimenes funkcijas.

Valsts savas funkcijas realizē un virza uz visas sabiedrības labklājību, bet ģimene tās veic katram ģimenes loceklim. Ģimenes funkcijās ietilpst:

1)      “ģimenes pavarda” uzturēšana, t.i. ģimenes kopdzīves apstākļu regulēšana un uzturēšana;

2)      ģimenes nodrošināšana ar materiālajiem līdzekļiem;

3)      kultūras, tikumības un morāles radīšana ģimenes locekļos;

4)      attiecību uzturēšana ar tuvinieku ģimenēm;

5)      rūpes, kas saistītas ar veselību, dzīves vidi un apstākļie, par ģimenes locekļiem.

Ārējās funkcijas.

Valstij piemīt arī ārējās funkcijas:

1)      sargāt neatkarību un teritoriālo neaizskaramību;

2)      pārstāvēt un aizsargāt savas tautas un atsevišķu pilsoņu intereses citās valstīs;

3)      sadraudzībā, bet dažkārt arī sacensībā ar citām valstīm risināt kopīgas ekonomiskas, ekoloģiskas u.c. problēmas.

Ģimenes ārējās funkcijas.

Kā ģimenes ārējās funkcijas varētu izdalīt sekojošas:

1)      aizsargāt savu ģimeni un apdzīvojamo platību;

2)      pārstāvēt un aizsargāt savas ģimenes intereses;

3)      nepieciešamības apstākļos griezties pēc atbalsta valsts institūcijās savas ģimenes dzīves apstākļu uzturēšanai.

Valsts funkciju īstenošana.

Valsts savas funkcijas īsteno:

1)      ar likumdošanu, radot visiem pilsoņiem un iestādēm obligātas rīcības normas;

2)      ar līdzekļiem, kas ienāk no iedzīvotāju maksātajiem nodokļiem, uzturot sazarotu pārvaldīšanas sistēmu;

3)      gādājot par tiesisku kārtību.

Ģimenes funkciju īstenošana.

Ģimene savas funkcijas īsteno:

1)      strādājot godīgā darbā, pelnot iztikas līdzekļus un ar tiem apgādājot savus ģimenes locekļus;

2)      rūpējoties, izglītojot ģimenes locekļus;

3)      dzīvojot saskaņā ar valsts varas izdotajiem likumiem.

Valsts forma.

Valsts forma ir ārējs veids, kādā organizēta publiska vara. Tā atkarīga no vairākiem cēloņiem:

1)      tapšanas vēsturiskajām īpatnībām;

2)      no sabiedrības tradīcijām;

3)      no politiskās attīstības gaitas.

Izšķir divus galvenos valsts tipus: monarhiju un republiku. Monarhijas priekšgalā ir monarhs, kas var būt arī augstākais valsts varas nesējs. Turpretī republikās visas personas, kas ir valsts varas nesējas, vienalga, vai tas ir valsts prezidents vai vienkāršs pilsonis, ir atbildīgas par savu darbību. Tieši šajā atbildībā un neatbildībā ir atšķirība starp monarhiju un republiku.

Monarhijas sīkāk iedalās: teokrātijā, patrimoniālā monarhijā, kārtu monarhijā, absolūtā monarhijā un konstitucionālā parlamentārā monarhijā.

Republikas iedalās: oligarhijā, aristokrātiskā republikā, demokrātiskā republikā, tiešā jeb direktā demokrātiskā republikā.

Kā atsevišķs valstu tips pieminamas apvienotas valstis: valstu savienība (confederation; Staatenbund) un savienotās valstis (federation; Bundesstaat); arī protektorāts ( - valstu apvienība uz padotības pamatiem) un mandāts (valstu apvienība ar virsvaras pamatiem).

Valsts formas ir ļoti daudzveidīgas. Tās var iedalīt pēc trim pazīmēm:

1)      pēc politiskā režīma;

2)      valdīšanas formas;

3)      pēc valsts iekārtas formas.

Pēc politiskā režīma valstis iedalāmas demokrātiskās, autoritārajās un totalitārajās valstīs.

Pēc valdīšanas formas izšķir divus valstu pamatveidus – monarhijas un republikas.

Izšķir divas valsts iekārtas pamatformas – unitāro un federatīvo iekārtu.

Ģimenes formas.

Ģimeņu pēc to formas iedalījums:

1)      bezbērnu ģimenes;

2)      ģimenes ar 1 – 3 bērniem;

3)      daudzbērnu ģimenes;

4)      nepilnās ģimenes.

Bezbērnu ģimenes ir ģimenes, kurās kaut kādu iemeslu dēļ nevar būt ģimenes vai bērni jau ir sasnieguši pilgadību un uzsākuši patstāvīgu dzīvi.

Diemžēl uz doto brīdi Latvijā ģimenes, kurās ir trīs bērni netiek uzskatītas par daudzbērnu ģimenēm. Par tādām tiek uzskatītas ģimenes, kurās ir vairāk nekā trīs bērni.

Nepilnās ģimenēs bērni dzīvo tikai ar vienu no vecākiem. Šādu ģimeņu skaits Latvijā pēdējo gadu laikā ir ļoti audzis. Tas saitīts ar vienlīdzību, demokrātiju, kura attīstās valstī, un dod lielāku izaugsmes iespēju abu dzimumu cilvēkiem.

Valsts politiskie režīmi.

Politiskos režīmus raksturo valsts varas attieksme pret pašas pieņemtajiem likumdošanas aktie, politiskas prakses atbilstība konstitūcijā un deklarācijā, t.i. pārvaldes paņēmienu un metožu kopums, kas raksturo politisko stāvokli valstī, arī valsts varas attieksmi pret cilvēku, sabiedrības institūtiem, etniskām kopībām, personības politiskajām brīvībām.

Politisko režīmu būtiski raksturo tas, kādas ir attiecības starp pilsonisko sabiedrību un valsti, kuras norāda uz demokrātijas attīstību attiecīgajā sabiedrībā.

Īss kopsavilkums par katru no politiskiem režīmēm attēlots tabulā.

Politiskais režīms	Pamatpazīmes	Cilvēku attieksme pret varu	Darbības princips
Totalitārisms	1)         Valsts kontrole pār visām dzīves sfērām, vispārēja reglamentācija; 2)         Pisloņu atsvešinātība no politiskiem procesiem, varas un demokrātijas; 3)         Varas funkciju mistifikācija, slēpta, aizklāta, birokratizēta to īstenošana. Nav varas dalīšanas kontroles un atbildības mehānisma (likumdoš.v., izpild.v., tiesu v.); 4)         Terora legalizācija un spēka politikas pielietošana; 5)         Jebkuras opozīcijas aizliegums un sociālo konfliktu noliegšana.	Šķietama vienprātība un pilnīga “vienotība”.	Atļauts tas viss, ko reglamentē un izrīko valsts vara.
Autoritārisms	1)          Demokrātiskā režīma atsevišķi elementi (vēlēšanu tiesības , atsevišķu partiju darbība); 2)          Politiskās darbības reglamentācija; 3)          Sociālos konfliktos balstās uz armiju; 4)          Politiskās varas savienošana ar tirgus jeb brīvo ekonomiku. (Spānija, Brazīlija, Argentīna u.c.)	Zināma atsvešinātība.	Tiek reglamentēta legālā opozīcija.
Liberālisms	1)      Sabiedriskais dialogs, t.i. valsts un sabiedrisko institūciju sadarbība, ievērojot valsts neatkarību un konstitūciju; 2)      Pilsoņu sociālo grupu iespējamība ietekmēt varu un tās lēmumus; 3)      Atklātums valsts institūciju darbā.	Savstarpēja ietekme.	Atļauts viss, izņemot varas maiņu.
Demokrātisms	1)      Tiesiska valsts; 2)      Valsts darbības pakļaušana pilsoniskajai sabiedrībai; 3)      Pilsoņu tiesību neaizskaramība; 4)      Mazākuma aizsardzība.	1)       Varas pārstāvju ievēlēšana; 2)       Vispārcilvēcisko interešu primāts.	Atļauts viss, ko neaizliedz likums.

Politiskie režīmi ģimenē.

Ģimenē valdošai varai, gaisotnei arī var izdalīt dažādus “politiskos” režīmus – totalitārismu (stingra, pat vardarbīga vara), autoritārismu (ģimeni vada viens no ģimenes locekļiem, t.i. pakļauj savai gribai ar autoritātes pārākumu), liberālismu un demokrātismu (ļoti brīvas attiecības ģimenē).

Valsts augstākā persona.

Monarhijās priekšgalā atrodas monarhs. Viņš ieņem savu troni uz mantojuma tiesību pamata. Monarhs ir neaizskarams un neatbildīgs. Monarha tiesības konstitucionālā valstī nosaka valsts pamatlikumi. Monarham parasti ir tiesības sasaukt parlamentu un arī to atlaist. Likumdošanas ziņā monarham ir absolūtās veto tiesības, viņam pieder arī noziedznieku apžēlošanas tiesības.

Valsts prezidentam republikās parasti ir lielas tiesības un vara. Viņam pieder likuma publicēšanas tiesības un arī likuma publicēšanas veto tiesības. Ir pārstāvniecības republikas, kurās tauta ievēl gan pārstāvjus parlamentā, gan arī prezidentu, kā arī ir tādas, kurās tauta ievēl pārstāvjus parlamentā, un tie, savukārt, ievēl prezidentu.

Ģimenes augstākā (galvenā) persona.

Gimenē parasti ģimenes locekļi paši netieši izvirza galveno personu, kurai pārējie vairāk vai mazāk pakļaujas. Parasti tas ir viens no vecākiem. Atkarībā no šīs valdošās personas rakstura, tai ir lielāka vara vai mazāka pār pārējiem ģimenes locekļiem. Tā kā ģimenes locekļu savstarpējās attiecības patiesībā dibinās uz dabas un tikumības likumiem, tad parasti valsts likumos netiek reglamentētas (aprakstītas) ģimenē valdošās attiecības. Arī ģimenes locekļi neizdod likumus, pēc kuriem būtu javada ģimenes galvenai personai pārējie.

Valsts un iedzīvotāju attiecības.

Valstī var atrasties ļaudis, kuri ar to ir saistīti jau kopš dzimšanas, un ļaudis, kuriem ar valsti ir tikai garāmejošaas attiecības. Abas šo ļaužu grupas kopā veido valsts iedzīvotājus. Pirmie pieminētie ļaudis ir valsts pilsoņi vai pavalstnieki, bet otri – ārvalstnieki. Valsts ar valsts pārvaldīšanu un likumdošanu gādā par valsts iedzīvotāju labklājību, mieru utt.. Ar attiecīgiem likumiem valsts reglamentē pilsoņu un pavalstnieku pienākumus, ārvalstnieku tiesības, pilsoņa tiesības,valsts piederības iegūšanupersonas neaizskaramību utt.

Vecāku un bērnu attiecības.

Vecāku un bērnu attiecības šķirojamas savādāk nekā valsts un iedzīvotāju attiecības, un proti – personiskās un mantiskās. Šajās attiecībās galvenā loma ir varai, kas ir vecākiem pār viņu bērniem (vecāku vara).  Vecāku pienākums ir rūpēties par nepilngadīgu bērnu sagatavošanu derīgai darbībai, turklāt pēc iespējas jāievēro bērnu miesas un gara spējas un tieksmes. Tēvs pārstāv savus bērnus viņu personiskās vai mantiskās attiecībās. Ja kādu iemeslu dēļ tēvs nevar pārstāvēt bērnus, tad viņus pārstāv māte. Bērnu pienākumi pret vecākiemir tikumiska rakstura un valsts likumi to regulēšanā iejaucas tikai vadoties no publiskām interesēm.

Valsts un ģimenes attiecības.

Tā kā ģimenes veidošanās un pastāvēšana noris pēc dabas likumiem un ģimenes veido valsts iedzīvotāju daļu (sastāvu), valsts ir ieinteresēta ģimeņu atbalstīšanā un labklājību sniegšanā. Šodien valstī sakarā ar demogrāfiskās situācijas pasliktināšanas valsts un ģimenes attiecības kļūst ciešākas no valsts puses. Valsts finansiāli atbalsta ģimenes veidošanos, pieaugumu un bērnu uzturēšanu ar dažādiem un dažāda lieluma pabalstiem. Valsts ir tikai attīstības stadijā, tādēļ arī daži pabalsti ir varbūt nelieli, bet valsts attīstībā jūtama augšupeja, kaut arī lēna, tādēļ nākotnē sagaidāma lielāka ģimeņu labklājība. Šajā ziņā daudz darba vēl ir valstij, un daudz arī ģimenei, kura turpina valsts attīstību.

Nobeigums

Īss valsts un ģimenes apkopojums ir veikts, arī to funkcijas, mērķi un uzdevumi ir ļoti līdzīgi un visi tie ir aprakstīti. Galvenais darba mērķis bija salīdzināt abu veidu politikas un noskaidrot, ar ko tās līdzinās un kas ir atšķirīgs. Tā kā visa valsts un ģimenes darbība un sapratne ir vērsta viena pret otru, tad jācer, ka tas arī turpmāk tā izpaudīsies un visu labklājība uzlabosies.

Darbs ir rakstīts vienkārši un konkrēti, un varbūt tas būtu viegls un saprotams materiāls par politiku pamatskolas audzēkņiem.

Izmantotā literatūra

Lekciju kurss “Ievads politoloģijā” /RTU/

Metodiskie materiāli politoloģijas kursā “Vara un valsts”

V.Vītiņš “Vispārējs tiesību pārskats”

Mani lekciju konspekti vidusskolas preikšmetā “Cilvēks. Daba. Sabiedrība.”