Valsts ,tās būtība ,nozīme ,forma .


Māris Kursītis
Daugavpils Eksperimentālā vsk.



          Valsts – viena no sabiedrības organizācijas formām , vienas augstākās varas tiesiski organizēts un vadīts noteikts cilvēku kopums  konkrētā teritorijā.

Jebkurai  valstij raksturīgi trīs pamatelementi,  ar ko tā atšķiras no visām pārējām mūsdienu sabiedrības organizācijām:1)noteikta teritorija ;2)šai teritorijai piesaistītie iedzīvotāji –valsts suverēnā tauta ;3)vara , ko atšķirībā no citiem varas veidiem sauc par  publisko varu .
          Obligātā valsts pazīme ir neatkarība – teritorijas , iedzīvotāju un varas institūciju neatkarīgums no citām valstīm , iespēja patstāvīgi kārtot savas iekšējās lietas un ārējās attiecības .Mūsdienu pasaulē neatkarība nevar būt absolūta , jo valstīm citai ar citu ir starptautiski  līgumi , kā arī dažādas ekonomiskas un politiskas saistības. Taču  neatkarība izpaužas apstāklī , ka valsts pati pēc savas izvēles lemj , kādas saistības tai uzņemties . Neatkarību apliecina arī tas, ka valsts  ir starptautiski atzīta un citas valstis šai neatkarībai piekrīt , kā arī ir gatavas to cienīt.
          Valsts būtība un nozīme. Vēstures gaitā teritoriālās cilvēku kopības ir dažādi mainījušās . Ir radušās un izzudušas milzīgas impērijas. Teritorijas ir apvienojušās un dalījušās. Ir mainījies arī publiskās varas apjoms un forma . Ir mainījušās instances, kas šo varu ir realizējušas. Bet pati valsts kā sabiedrības organizācijas forma , kas radusies civilizācijas rītausmā , ir saglabājusies un joprojām pilnveidojas
          Izpratnes par valsts būtību ir daudzveidīgas .Taču jautājumā  “Kādēļ pastāv valsts ?”visu laikmetu domātājiem ir kopīga nostādne : valsts vajadzīga , lai sabiedrība varētu uzturēt kārtību .Kāda ir šī kārtība , kam  tā izdevīga un vai tā ir taisnīga – tur domas dalās , it sevišķi tāpēc , ka laika gaitā mainās arī priekšstati par to, kāda vispār ir taisnīga kārtība .
          Valsts būtība ir nepieļaut sabiedrībā visu karu pret visiem un nodrošināt katram cilvēkam aizsardzību pret līdzcilvēku patvaļu - šādi valsts izcelsmi izskaidroja renesanses laika domātāji .Žans Žaks Ruso un vairāki citi 18.gs. filozofi izstrādāja mācību par sabiedrisko līgumu .Lai nosargātu savas dabiskās tiesības uz dzīvību , veselību , ģimeni , laimi , brīvību un īpašumu , cilvēki noslēguši sabiedrisko līgumu , kas iemiesojas valstī, kura ir tautas kopīgais gribas izpausme .Sabiedriskais līgums ir nerakstīta vienošanās , kā dzīvot kopā .Cilvēkam jārūpē daļa no savas brīvības , bet toties viņš iegūst drošību, kādu garantē kopums . Līdz ar to valsts mērķis pēc šiem priekšstatiem , ir vispārēja labklājība. Tiesa, neatbildēts palika jautājums , kāpēc praksē vispārēja labklājība nav sasniedzama.
          Pēc mūsdienu demokrātijas teorijām , valsts ir cilvēka personisko brīvību garantētāja , vairākuma gribas paudēja un arī mazākuma tiesību aizstāve .Valsts ir mehānisms , kas saskaņo dažādu sabiedrības sociālo grupu(šķiru, slāņu , nāciju u.c.) intereses. Valsts gādā par indivīda un sabiedrības drošību , uzturēdama likumību un tiesisku kārtību .
          Patiesi un īsti demokrātiska ir tiesiska valsts. Tajā pastāv tiesību prioritāte – pilsoņus , pašas valsts , tās institūciju un amatpersonu pakļautību likumam . Tiesiska valsts no netiesiskas valsts atšķiras arī ar likumu kvalitāti: tiem jābūt humāniem ,tiem jānostiprina katra cilvēka neatņemamās tiesības , jāparedz valsts un personības savstarpēja atbildība.
          Valsts funkcijas  ir sargāt valsts ekonomisko pamatu un jebkādu īpašumu, regulēt saimniecisko dzīvi , atbalstīt kultūru un izglītību . Valstij jāregulē attiecības starp etniskajām grupām , nepieļaujot konfliktus un šādu konfliktu gadījumā veicot arbitra lomu. Mūsdienās īpaši nozīmīgas kļūst valsts funkcijas , kas saistītas ar cilvēka veselību, dzīves vidi , dabas resursu izmantošanas saprātīgumu.
          Valstij raksturīgas arī ārējās funkcijas – tai jāsargā neatkarība un teritoriāla neaizskaramība ; jāpārstāv savas tautas un atsevišķu pilsoņu intereses citās valstīs ; sadraudzībā , bet dažkārt arī sacensībā ar citām valstīm jārisina kopīgas ekonomiskas , ekoloģiskas un citas problēmas .
          Savas funkcijas valsts īsteno ,
·      rādīdama likumus – visiem pilsoņiem, institūcijām un iestādēm obligātās rīcības normas ;
·      veidodama valsts administrāciju – izpildvaras institūciju  sistēmu;
·      valstiski svarīgu programmu īstenošanu finansēdama no valsts budžeta līdzekļiem , kuru galvenais avots ir iedzīvotāju maksātie nodokļi.
Valsts , protams, nerisina visas problēmas , kas rodas sabiedrībā. Daļu no savām daudzveidīgajām interesēm un vajadzībām iedzīvotāji apmierina pilsoniskās sabiedrības ietvaros . Valstij nav jāaizstāj pašvaldības .Centieni valsti apveltīt ar tiesībām pārvaldīt un regulēt itin visu un visus var tikai novest pie personas brīvības apspiešanas un totalitārisma.
          Valsts formas . Valsts forma ir ārējais veids , kādā organizēta publiska vara. To nosaka vairāki faktori – valsts tapšanas vēsturiskās īpatnības , sabiedrības tradīcijas , politiskās attīstības gaita . Valsts formas ir ļoti daudzveidīgas .Pavisam vispārīgi tās var iedalīt pēc trim pazīmēm –pēc politiskā režīma , valsts iekārtas formas un valdīšanas formas .
          Pēc politiskā režīma valstis iedalāmas demokrātiskajās , autoritārajās un totalitārajās valstīs .
Valsts iekārtas formas . Valsts iekārta ir valsts teritoriālā organizācija , kā arī centrālo un reģionālo varas institūciju savstarpējas attiecības .Izšķir divas valsts iekārtas pamatformas –unitāro un federatīvo iekārtu.
Unitāra valsts ir teritoriāli vienota un centralizēta . Tā sadalīti administratīvi teritoriālās vienībās , kurām nav politiskas un valstiskas patstāvības. Unitāro valstu vairums – Japāna ,Francija ,Norvēģija , Zviedrija u.c.- ir mononacionālas vai ar nelielām minoritātēm.
Unitārai valstij raksturīgas šādas pazīmes : viena konstitūcija un viena tiesību sistēma ; viena likumdevējvaras un izpildvaras institūciju sistēma ;viena pilsonība. Tomēr unitārā valstī var būt apgabali ar īpašu statusu un atsevišķām autonomijas pazīmēm . Unitāras Lielbritānijas sastāvā esošai Velsai, Skotijai un Ziemeļīrijai ir autonomijas pazīmes. Ziemeļīrijā, piemēram, ir savs parlaments un valdība , Somijā autonomijas tiesības ir  Ālandu salām, ko galvenokārt apdzīvo zviedri .
Federatīva valsts iekārtas forma ir mazāk izplatīta , tomēr sastopama visos kontinentos . Federatīvas valstis ir Austrija ,Vācija ,Šveice , Krievija ,ASV, Argentīna, Kanāda , Meksika , Indija , Austrālija .
Federācija ir vairākdaļīga ,savienota valsts kas sastāv no juridiski un politiski patstāvīgiem  valstiskiem veidojumiem jeb pavalstīm (zemēm, štatiem , republikām , kantoniem utt.). Federatīvas valsts iekārtas galvenās pazīmes ir šādas : līdzās kopīgajai visas valsts konstitūcijai federācijas locekļiem var būt savas konstitūcijas ; pavalstis var izdot likumdošanas aktus ,kuri darbojas tās teritorijā ; pavalstij var būt sava tiesību un tiesu sistēma; pastāv divkārša pilsonība , kas reizē ir federācijas un pavalsts pilsonība .Reāls federālisms jāatšķir no šķietamā . Piemēram , Padomju Savienībā juridiski bija federācija , bet faktiski – unitāra valsts .Federālisma principam bija ārišķīgs , formāls un dekoratīvs raksturs .
Konfederācija nav valsts iekārtas forma , jo konfederācija ir nevis valsts ,bet gan suverēnu valstu apvienība .Konfederācijai nav kopīgas konstitūcijas , centrālo valsts varas institūciju , vienas kopīgas pilsonības. Tradicionāli gan dažu valstu oficiālajos nosaukumos saglabājies vārds “konfederācija”(Šveice) , taču tas tikai atspoguļo vēsturisko periodu pirms federācijas izveidošanās . Pašlaik konfederācijas pazīmes ir Neatkarīgo Valstu Sadraudzībai (NVS) un Eiropas Savienībai.
Valdīšanas formas. Ilgāku laiku bija pieņemts pēc valdīšanas formām valstis iedalīt divos tipos –monarhijās un republikās. Šāda tradicionāla pieeja literatūrā sastopama joprojām .Taču pēdējā laikā politikas zinātnē biežāk cits iedalījums .Proti, salīdzinot mūsdienu valsts varas organizācijas , nereti monarhijām un republikām konstatēts mazāk savstarpēju atšķirību , nekā to ir pašā republikām  . Tā ,piemēram ,svarīgāko valsts varas institūciju uzbūves un darbības principi Itālijas Republikā ir vairāk līdzīgi parlamentārajā monarhijā Spānijā , nevis ASV pastāvošajiem . Tādēļ mūsdienās aizvien lielāku atzinību gūst valstu iedalījums pēc valdīšanas formām trīs veidos- parlamentārās , prezidentālās un pus prezidentālās valstīs .
Parlamentārā valdīšana . Parlamentārās sistēmas galvenā pazīme ir pilnīga valdības atbildība parlamentam. Valdību veido parlaments un parlaments arī ir tiesīgs to atcelt un nomainīt. Valsts galva un valdības galva ir dažādi amati un personas. Valsts galva monarhijās ir monarhs (karalis , firsts, emīrs), bet republikās -prezidents .
Republikās prezidentu parasti vēlē parlaments .Valsts galvas pilnvaras ir stipri ierobežotas . Turklāt gandrīz nevienam valsts galvas izdotajam tiesiskajam aktam nav juridiska spēka bez premjerministra vai attiecīgas nozares ministra paraksta. Ministru kabineta locekļa kontrasignācija (parakstīt pret) uz valsts galvas izdotā dokumenta ir viens no vissvarīgākajiem  parlamentārās valdīšanas formas principiem.
Prezidentāla valdīšana. Tās galvenā pazīme ir valdības atbildība ne tik daudz parlamentam , cik valsts galvam – prezidentam. Klasiskajā prezidentālās valdīšanas tipā valsts galva un valdības galva ir viena persona .Valdību (kabinetu)veido prezidents , viņš to arī vada un pēc savas vēlēšanās var atcelt jebkuru ministru. Raksturīgi ,ka prezidentu vēlē vistautas balsošanā  ,nevis parlamentā .Prezidents ir apveltīts ar plašām pilnvarām un vada plašu administratīvo instanču  loku valstī. Pirmo reizi prezidentālā republika tika izveidota Amerikas Savienotajās Valstīs  uz 1787.gada konstitūcijas pamata .
Katrai no aplūkotajām sistēmām ir gan savas priekšrocības , gan trūkumi. Tādēļ vairākas valstis , cenzdamās izvairīties no pēdējiem , izvēlējušās  jaukto vadīšanas formu jeb starpformu. Tajā dažādos variantos kombinēti parlamentārās un prezidentālās valdīšanas principi.
Pusprezidentālā valdīšana. Tā ir valdīšanas forma , kurā apvienojas gan prezidentālās , gan parlamentārās sistēmas elementi . Šajā gadījumā prezidentu ievēlē valsts pilsoņi un prezidents aktīvāk piedalās valdības un administrācijas veidošanā. Valdība par savu darbību ir atbildīga gan parlamentam , gan prezidentam. Pusrezidentālā valdīšana pastāv Francijā, Somijā un pārējās valstīs , kas atrodas pārejas stadijā no diktatūras uz demokrātiju.
 



Izmantotā literatūra:
“Ievads Politikā”1998;
Vojcehs Lamentovičs ”Mūsdienu Valsts “

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru