Māris
Kursītis
Daugavpils
Eksperimentālā vsk.
Valsts – viena no sabiedrības organizācijas formām , vienas augstākās varas tiesiski organizēts un vadīts noteikts cilvēku kopums konkrētā teritorijā.
Jebkurai valstij raksturīgi trīs pamatelementi, ar
ko tā atšķiras no visām pārējām mūsdienu sabiedrības organizācijām:1)noteikta
teritorija ;2)šai teritorijai piesaistītie iedzīvotāji –valsts suverēnā tauta
;3)vara , ko atšķirībā no citiem varas veidiem sauc par publisko varu .
Obligātā
valsts pazīme ir neatkarība – teritorijas , iedzīvotāju un varas
institūciju neatkarīgums no citām valstīm , iespēja patstāvīgi kārtot savas
iekšējās lietas un ārējās attiecības .Mūsdienu pasaulē neatkarība nevar būt
absolūta , jo valstīm citai ar citu ir starptautiski līgumi , kā arī dažādas ekonomiskas un
politiskas saistības. Taču neatkarība
izpaužas apstāklī , ka valsts pati pēc savas izvēles lemj , kādas saistības tai
uzņemties . Neatkarību apliecina arī tas, ka valsts ir starptautiski atzīta un citas valstis šai
neatkarībai piekrīt , kā arī ir gatavas to cienīt.
Valsts
būtība un nozīme. Vēstures gaitā teritoriālās cilvēku kopības ir dažādi
mainījušās . Ir radušās un izzudušas milzīgas impērijas. Teritorijas ir
apvienojušās un dalījušās. Ir mainījies arī publiskās varas apjoms un forma .
Ir mainījušās instances, kas šo varu ir realizējušas. Bet pati valsts kā
sabiedrības organizācijas forma , kas radusies civilizācijas rītausmā , ir
saglabājusies un joprojām pilnveidojas
Izpratnes par valsts būtību ir
daudzveidīgas .Taču jautājumā “Kādēļ
pastāv valsts ?”visu laikmetu domātājiem ir kopīga nostādne : valsts vajadzīga
, lai sabiedrība varētu uzturēt kārtību .Kāda ir šī kārtība , kam tā izdevīga un vai tā ir taisnīga – tur domas
dalās , it sevišķi tāpēc , ka laika gaitā mainās arī priekšstati par to, kāda
vispār ir taisnīga kārtība .
Valsts būtība ir nepieļaut sabiedrībā
visu karu pret visiem un nodrošināt katram cilvēkam aizsardzību pret
līdzcilvēku patvaļu - šādi valsts izcelsmi izskaidroja renesanses laika
domātāji .Žans Žaks Ruso un vairāki citi 18.gs. filozofi izstrādāja mācību par
sabiedrisko līgumu .Lai nosargātu savas dabiskās tiesības uz dzīvību , veselību
, ģimeni , laimi , brīvību un īpašumu , cilvēki noslēguši sabiedrisko līgumu ,
kas iemiesojas valstī, kura ir tautas kopīgais gribas izpausme .Sabiedriskais
līgums ir nerakstīta vienošanās , kā dzīvot kopā .Cilvēkam jārūpē daļa no savas
brīvības , bet toties viņš iegūst drošību, kādu garantē kopums . Līdz ar to
valsts mērķis pēc šiem priekšstatiem , ir vispārēja labklājība. Tiesa,
neatbildēts palika jautājums , kāpēc praksē vispārēja labklājība nav
sasniedzama.
Pēc mūsdienu demokrātijas teorijām , valsts
ir cilvēka personisko brīvību garantētāja , vairākuma gribas paudēja un arī
mazākuma tiesību aizstāve .Valsts ir mehānisms , kas saskaņo dažādu
sabiedrības sociālo grupu(šķiru, slāņu , nāciju u.c.) intereses. Valsts gādā
par indivīda un sabiedrības drošību , uzturēdama likumību un tiesisku kārtību .
Patiesi un īsti demokrātiska ir tiesiska
valsts. Tajā pastāv tiesību prioritāte – pilsoņus , pašas valsts , tās
institūciju un amatpersonu pakļautību likumam . Tiesiska valsts no netiesiskas
valsts atšķiras arī ar likumu kvalitāti: tiem jābūt humāniem ,tiem jānostiprina
katra cilvēka neatņemamās tiesības , jāparedz valsts un personības savstarpēja
atbildība.
Valsts
funkcijas ir sargāt valsts
ekonomisko pamatu un jebkādu īpašumu, regulēt saimniecisko dzīvi , atbalstīt
kultūru un izglītību . Valstij jāregulē attiecības starp etniskajām grupām ,
nepieļaujot konfliktus un šādu konfliktu gadījumā veicot arbitra lomu.
Mūsdienās īpaši nozīmīgas kļūst valsts funkcijas , kas saistītas ar cilvēka
veselību, dzīves vidi , dabas resursu izmantošanas saprātīgumu.
Valstij raksturīgas arī ārējās
funkcijas – tai jāsargā neatkarība un teritoriāla neaizskaramība ; jāpārstāv
savas tautas un atsevišķu pilsoņu intereses citās valstīs ; sadraudzībā , bet
dažkārt arī sacensībā ar citām valstīm jārisina kopīgas ekonomiskas ,
ekoloģiskas un citas problēmas .
Savas funkcijas valsts īsteno ,
· rādīdama likumus – visiem pilsoņiem,
institūcijām un iestādēm obligātās rīcības normas ;
· veidodama valsts administrāciju –
izpildvaras institūciju sistēmu;
· valstiski svarīgu programmu īstenošanu
finansēdama no valsts budžeta līdzekļiem , kuru galvenais avots ir iedzīvotāju
maksātie nodokļi.
Valsts ,
protams, nerisina visas problēmas , kas rodas sabiedrībā. Daļu no savām
daudzveidīgajām interesēm un vajadzībām iedzīvotāji apmierina pilsoniskās
sabiedrības ietvaros . Valstij nav jāaizstāj pašvaldības .Centieni valsti
apveltīt ar tiesībām pārvaldīt un regulēt itin visu un visus var tikai novest
pie personas brīvības apspiešanas un totalitārisma.
Valsts
formas . Valsts forma ir ārējais veids , kādā organizēta
publiska vara. To nosaka vairāki faktori – valsts tapšanas vēsturiskās
īpatnības , sabiedrības tradīcijas , politiskās attīstības gaita . Valsts
formas ir ļoti daudzveidīgas .Pavisam vispārīgi tās var iedalīt pēc trim
pazīmēm –pēc politiskā režīma , valsts iekārtas formas un valdīšanas formas .
Pēc politiskā režīma valstis iedalāmas
demokrātiskajās , autoritārajās un totalitārajās valstīs .
Valsts
iekārtas formas . Valsts iekārta ir valsts teritoriālā organizācija
, kā arī centrālo un reģionālo varas institūciju savstarpējas attiecības
.Izšķir divas valsts iekārtas pamatformas –unitāro un federatīvo iekārtu.
Unitāra
valsts ir teritoriāli vienota un centralizēta . Tā sadalīti
administratīvi teritoriālās vienībās , kurām nav politiskas un valstiskas
patstāvības. Unitāro valstu vairums – Japāna ,Francija ,Norvēģija , Zviedrija
u.c.- ir mononacionālas vai ar nelielām minoritātēm.
Unitārai
valstij raksturīgas šādas pazīmes : viena konstitūcija un viena tiesību sistēma
; viena likumdevējvaras un izpildvaras institūciju sistēma ;viena pilsonība.
Tomēr unitārā valstī var būt apgabali ar īpašu statusu un atsevišķām
autonomijas pazīmēm . Unitāras Lielbritānijas sastāvā esošai Velsai, Skotijai
un Ziemeļīrijai ir autonomijas pazīmes. Ziemeļīrijā, piemēram, ir savs
parlaments un valdība , Somijā autonomijas tiesības ir Ālandu salām, ko galvenokārt apdzīvo zviedri
.
Federatīva
valsts iekārtas forma ir mazāk izplatīta , tomēr sastopama
visos kontinentos . Federatīvas valstis ir Austrija ,Vācija ,Šveice , Krievija
,ASV, Argentīna, Kanāda , Meksika , Indija , Austrālija .
Federācija
ir vairākdaļīga ,savienota valsts kas sastāv no juridiski un politiski
patstāvīgiem valstiskiem veidojumiem jeb
pavalstīm (zemēm, štatiem , republikām , kantoniem utt.). Federatīvas valsts
iekārtas galvenās pazīmes ir šādas : līdzās kopīgajai visas valsts
konstitūcijai federācijas locekļiem var būt savas konstitūcijas ; pavalstis var
izdot likumdošanas aktus ,kuri darbojas tās teritorijā ; pavalstij var būt sava
tiesību un tiesu sistēma; pastāv divkārša pilsonība , kas reizē ir federācijas
un pavalsts pilsonība .Reāls federālisms jāatšķir no šķietamā . Piemēram ,
Padomju Savienībā juridiski bija federācija , bet faktiski – unitāra valsts
.Federālisma principam bija ārišķīgs , formāls un dekoratīvs raksturs .
Konfederācija
nav valsts iekārtas forma , jo konfederācija ir nevis valsts ,bet gan suverēnu
valstu apvienība .Konfederācijai nav kopīgas konstitūcijas , centrālo valsts
varas institūciju , vienas kopīgas pilsonības. Tradicionāli gan dažu valstu
oficiālajos nosaukumos saglabājies vārds “konfederācija”(Šveice) , taču tas
tikai atspoguļo vēsturisko periodu pirms federācijas izveidošanās . Pašlaik
konfederācijas pazīmes ir Neatkarīgo Valstu Sadraudzībai (NVS) un Eiropas
Savienībai.
Valdīšanas
formas. Ilgāku laiku bija pieņemts pēc valdīšanas formām
valstis iedalīt divos tipos –monarhijās un republikās. Šāda tradicionāla pieeja
literatūrā sastopama joprojām .Taču pēdējā laikā politikas zinātnē biežāk cits
iedalījums .Proti, salīdzinot mūsdienu valsts varas organizācijas , nereti
monarhijām un republikām konstatēts mazāk savstarpēju atšķirību , nekā to ir
pašā republikām . Tā ,piemēram
,svarīgāko valsts varas institūciju uzbūves un darbības principi Itālijas
Republikā ir vairāk līdzīgi parlamentārajā monarhijā Spānijā , nevis ASV
pastāvošajiem . Tādēļ mūsdienās aizvien lielāku atzinību gūst valstu iedalījums
pēc valdīšanas formām trīs veidos- parlamentārās , prezidentālās un pus
prezidentālās valstīs .
Parlamentārā
valdīšana . Parlamentārās sistēmas galvenā pazīme ir pilnīga
valdības atbildība parlamentam. Valdību veido parlaments un parlaments arī ir
tiesīgs to atcelt un nomainīt. Valsts galva un valdības galva ir dažādi amati
un personas. Valsts galva monarhijās ir monarhs (karalis , firsts, emīrs), bet
republikās -prezidents .
Republikās
prezidentu parasti vēlē parlaments .Valsts galvas pilnvaras ir stipri
ierobežotas . Turklāt gandrīz nevienam valsts galvas izdotajam tiesiskajam
aktam nav juridiska spēka bez premjerministra vai attiecīgas nozares ministra
paraksta. Ministru kabineta locekļa kontrasignācija (parakstīt pret) uz valsts
galvas izdotā dokumenta ir viens no vissvarīgākajiem parlamentārās valdīšanas formas principiem.
Prezidentāla
valdīšana. Tās galvenā pazīme ir valdības atbildība ne tik
daudz parlamentam , cik valsts galvam – prezidentam. Klasiskajā prezidentālās
valdīšanas tipā valsts galva un valdības galva ir viena persona .Valdību
(kabinetu)veido prezidents , viņš to arī vada un pēc savas vēlēšanās var atcelt
jebkuru ministru. Raksturīgi ,ka prezidentu vēlē vistautas balsošanā ,nevis parlamentā .Prezidents ir apveltīts ar
plašām pilnvarām un vada plašu administratīvo instanču loku valstī. Pirmo reizi prezidentālā
republika tika izveidota Amerikas Savienotajās Valstīs uz 1787.gada konstitūcijas pamata .
Katrai
no aplūkotajām sistēmām ir gan savas priekšrocības , gan trūkumi. Tādēļ
vairākas valstis , cenzdamās izvairīties no pēdējiem , izvēlējušās jaukto vadīšanas formu jeb starpformu. Tajā
dažādos variantos kombinēti parlamentārās un prezidentālās valdīšanas principi.
Pusprezidentālā
valdīšana. Tā ir valdīšanas forma , kurā apvienojas gan
prezidentālās , gan parlamentārās sistēmas elementi . Šajā gadījumā prezidentu
ievēlē valsts pilsoņi un prezidents aktīvāk piedalās valdības un
administrācijas veidošanā. Valdība par savu darbību ir atbildīga gan
parlamentam , gan prezidentam. Pusrezidentālā valdīšana pastāv Francijā, Somijā
un pārējās valstīs , kas atrodas pārejas stadijā no diktatūras uz demokrātiju.
Izmantotā literatūra:
“Ievads Politikā”1998;
Vojcehs Lamentovičs ”Mūsdienu Valsts “
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru