Vērtspapīri Latvijā

Latvijas Universitāte

Ekonomikas fakultāte

Finanses un kredīta katedra

                                                                                          Ekonomikas fakultātes

                                                                        dienas nodaļas 2. kursa

                                                                        2. grupas studente

                                                                        Laura Griškāne

Referāts uzņēmējdarbības finansēs

Vērtspapīri Latvijā

Rīga 1996.

            Valsts ekonomikas sekmīgas attīstības svarīgs priekšnoteikums ir finansu sektora attīstība. Latvijā itin veiksmīgi ir attīstījušās tādas finansu sektora sastāvdaļas kā banku un apdrošināšanas sfēras, taču krietni aizkavējusies vētstpapīru tirgus attīstība. Lai sekmētu šo attīstību, 1994. gada 22. novembrī Ministru kabinets akceptēja Latvijas vērtspapīru tirgus koncepciju, kurai pamatā ir ņemts kontinentālās Eiropas vērtspapīru tirgus modelis. Latvijas vērtspapīru tirgus struktūru saskaņā ar koncepciju veidos fondu birża, tirgu regulējošās un pašregulējošās institūcijas, brokeru firmas un investori. Vērtspapīru tirgus sakārtošanai pie Rīgas Fondu birżas tika paredzēts izveidot vērtspapīru centrālo depozitāriju, kas ir centralizēta un valsts regulēta institūcija, kuras uzdevums ir reģistrēt, uzskaitīt un glabāt materializētā un dematerializētā veidā visus vērtspapīrus, kas Latvijā tiek emitēti publiskai tirdzniecībai. Galvenā vērtspapīru tirgu regulējošā institūcija ir Vērtspapīru tirgus komisija, kuras sastāvs tieks apstiprināts Saeimā.

            Kas tad īsti ir vērtspapīri? Pirmkārt tie ir finansu dokumenti, kurus var pirkt un pārdot. Vērtspapīru īpašniekiem tie ir apliecinājums par īpašumā esošo kapitālu, tiesības ar kuru rīkoties uz laiku vai patstāvīgi nodotas citai personai - emitentam. Tas nozīmē, ka vērtspapīru īpašnieks jeb investors ir tiesīgs pretendēt uz peļņas daļu, ko rada minētais kapitāls attiecīgajā uzņēmumā vai arī saņemt stingras garantijas ienākumu saņemšanai par savu investīciju.

            Vērtspapīru tirgus dalībnieki ir investori un emitenti, brokeri, bankas, ieguldījumu sabiedrības, ieguldījumu konsultanti un personas, kas laiż vērtspapīrus publiskajā apgrozībā. Investors ir fiziska vai juridiska persona, kura iegādājas vērtspapīrus uz sava vārda un sava rēķina. Emitents ir juridiska persona, kas izlaiż vērtspapīrus, pārdod tos pats vai caur starpnieku, lai mobilizētu naudas līdzekīus kaut kādiem komerciāliem vai investīciju projektiem.

            Vērtspapīri ir gan iekšējie - vienas valsts robeżās, piemēram, Latvijā tie ir privatizācijas sertifikāti, gan starptautiskie, piemēram, pastmarkas, ja valsts likumi par attiecīgo vērtspapīru veidu atbilst starptautiskajām tiesībām un tiek nodrošināta to ievērošana. Atkarībā no adresāta izšķir individuālos un publiski piedāvājamos vērtspapīrus. Vērtspapīri var būt kā vārda ,t.i., fiksēti uz noteiktu pircēja vārdu, tā arī anonīmi - uz uzrādītāju.

            Ir divi vērtspapīru veidi - dalības vērtspapīri, kas izsaka īpašuma tiesības, un parādu vērtspapīri, kas veido uzņēmuma attiecības. Dalības vērtspapīru pamatforma ir akcija, bet parādu - obligācija. Bez tam pastāv vēl citi finansu instrumenti, kas attiecināmi uz vienu vai otru vērtspapīru veidu, un tiem ir sava patstāvīga nozīme. Pie tiem pieder valsts parādzīmes, vekseļi, bankas depozītu sertifikāti, nākotnes kontrakti, optācijas un privatizācijas sertifikāti, kuriem pēc LR Ministru kabineta 1994. gada 23. augusta lēmuma Nr. 179 piešķirts vērtspapīra statuss.

            Dalības vērtspapīru veids - akcijas.

            Akciju emitenti ir uzņēmējsabiebrības, kuras izlaiż (emitē) akcijas un uzņemas saistības attiecībā pret akcionāriem (fiziskām vai juridiskām personām, kuras noteiktā kārtībā ir iegādājušās akcijas attiecīgajā uzņēmējsabiedrībā).

            Viena no visizplatītākajām uzņēmējdarbības formām ir akciju sabiedrība. Akciju sabiedrības akcija ir vērtspapīrs, kas apliecina tās īpašnieka līdzdalību sabiedrības pamatkapitālā un dod viņam tiesības piedalīties sabiedrības pārvaldīšanā, kā arī saņemt daļu no akciju sabiedrības peļņas, t.i., dividendes. Akcija, no vienas puses, ir īpašuma apliecinājums, bet, no otras - dod tiesības uz ienākumu (dividendēm).

            Mēdz būt parastās, priviliģētās un personāla akcijas. Parastā akcija dod tiesības piedalīties akciju sabiedrības pārvaldē, saņemt dividendes un likvidācijas kvotas (pēc akciju sabiedrības likvidācijas sekojošie aprēķini, kad dzēsti parādi ārējiem kreditoriem). Parastās akcijas ir dażādu kategoriju. Akciju sabiedrības statūtos tiek norādīta katras kategorijas akciju vērtība, to skaits un to īpašnieku tiesības. Ir iespējams emitēt sekojošu kategoriju parastās akcijas :

     ar balsstiesībām;

     bez balsstiesībām;

     ar ierobeżojumiem to nodošanai citu rokās;

     ar iepriekšnoteiktām dividendēm;

     ar īpašiem noteikumiem likvidācijas kvotas saņemšanā;

     ar ierobeżotām balsstiesībām.

Visas izlaistās akcijas ir tikai ar īpašnieka vārdu.

            Priviliģētā akcija ir akcija, kas piešķir tās īpašniekam statūtos paredzētās privilēģijas dividenżu un likvidācijas kvotu saņemšanā.

            Personālā akcija ir akcija, kuru var iegādāties tikai akciju sabiedrības darbinieki. Īpašnieks tās nevar nodot citam (nedz pārdot, nedz uzdāvināt), kā arī tās nevar saņemt kā mantojumu. Akciju sabiedrība pārdod šī veida akcijas saviem darbiniekiem uz atvieglotiem noteikumiem, vai pat piešķir tās bez maksas. Atlaides summa, pārdodot šīs akcijas, tiek segta uz akciju sabiedrības peļņas rēķina.

            Katrā akcijā jābūt šāda veida infomācijai :

     dokumenta nosaukums "Akcija";

     akcijas veids;

     akciju sabiedrības nosaukums, tās reģistrācijas vieta un juridiskā adrese;

     akcijas kārtas numurs;

     akcijas nominālā vērtība;

     īpašnieka (fiziskās personas) vārds un uzvārds vai juridiskās personas nosaukums;

     akcijas kategorija un ar to saistītās, statūtos paredzētās tiesības;

     akcijas izlaides datums;

     sabiedrības pamatkapitāla apjoms akcijas izlaides brīdī.

            Ņemot vērā dażādu kategoriju akciju esamību, akciju sabiedrībai ir jāsastāda analītiska uzskaite par visām akcijām gan pēc to kategorijām, gan investoriem. Cena, kas jāmaksā par akciju, akciju sabiedrībai veidojoties, izsaka vienas pajas vienības cenu un tiek saukta par akcijas nominālvērtību. Visas vienas akciju sabiedrības vienas kategorijas akcijas ir ar vienu un to pašu nominālvērtību.

            Obligācija ir parāda vērtspapīrs, kas uzrāda obligācijas īpašnieka līdzekļu ieguldījumu emitenta kapitālā; emitenta saistības ir atlīdzināt obligācijas īpašniekam šī vērtspapīra nominālo vērtību noteiktā termiņā un izmaksāt iepriekš noteiktos procentus (ja emisijas noteikumos nav paredzēts kaut kas cits).

            Akciju sabiedrības, valsts un citi emitenti izlaiż obligācijas uz noteiktu termiņu, pēc kura izbeigšanās emitenti tās atpērk no to īpašniekiem (investoriem) pēc nominālās vērtības. Vērtspapīra nominālā vērtība ir uz paša vērtspapīra norādītā vērtība. Visā aprites periodā obligācijas īpašnieks saņem noteiktu ienākumu, kas aprēķināts kā procenti no nominālās vērtības. Šī noteiktā ienākumu procentu likme ir atkarīga no vairākiem faktoriem - termiņa, aizņēmuma kapitāla tirgus vērtības emisijas brīdī, inflācijas līmeņa u.c.

            Taču šī ienākuma jeb procenta likme, ko izmaksā par obligāciju, tiek uzrādīta obligāciju emisijas laikā. Ar to obligācijās būtiski atšķiras no akcijām, kurām ienākums tiek aprēķināts, pamatojoties uz pārskata gada rezultātiem, turklāt akcijas nav iespējams pārdot pēc noteiktā termiņa izbegšanās.

            Tātad obligācijām kā parādsaistībām ir raksturīgi sekojoši priekšnoteikumi:

     termiņa ievērošana;

     atgriezeniskums;

     apmaksa atkarībā no piesaistītajiem līdzekļiem.

            Apkopojot iepriekšminēto, var konstatēt, ka obligācija ir vērtspapīrs, kas garantē nominālās vērtības atmaksāšanu pēc noteikta laika perioda obligācijas turētājam, kurš saņem arī iepriekšnoteiktos ikgada ienākuma procentus, tādējādi gūstot sev peļņu.

            Visām izlaistajām obligācijām ir jābūt ar šādiem rekvizītiem:

     īpašnieka (obligācijas turētāja) uzvārds, vārds vai nosaukums

     obligācijas turētāja adrese;

     obligāciju pārdošanas datums;

     attiecīgā obligāciju turētāja obligāciju skaits;

     obligāciju numuri un vērtība.

            Visām obligācijām ir jābšt iegrāmatotām obligāciju turētāju reģistrā. Obligācijas īpašnieks saņem savu obligāciju uz rokas, tāpat kā jebkuru citu vērtspapīru, kad ir apmaksājis pilnu tās vērtību.

            Obligācijai ir vairākas vērtības - nominālā vērtība, izpirkuma vērtība un tirgus jeb kursa vērtība. Nominālā obligācijas vērtība ir tā, kas norādīta uz obligācijas. Obligācijas izpirkuma vērtība ir tā, par kuru emitents izpērk obligāciju. Parasti tā līdzinās nominālvērtībai. Ja izpirkšana notiek pirms termiņa, kā arī citos gadījumos, tad šī vērtība var būt augstāka vai zemāka par nominālvērtību. Obligācijas tirgus jeb kursa vērtība ir tā, par kuru obligācija tiek pārdota fondu tirgū. Tā var būt gan augstāka, gan zemāka par nominālo vērtību, kā arī līdzināties nominālvērtībai.

            Obligācijas tiek klasificētas atkarībā no ienākuma izmaksas veidiem un aizņēmuma termiņiem (t.i., obligāciju izpirkšanas termiņiem attiecībā pret to izlaides datumu).

Atkarībā no ienākuma izmaksas veidiem izšķir obligācijas:

     ar norādītu likmi;

     ar mainīgu likmi;

     ar pieaugošu kuponu likmi;

     ar nulles kuponu (bezprocentu obligācijas).

Nulles kupona obligācijām ienākumu izmaksā vienreiz - vērtspapīrus dzēšot pēc izpirkuma cenas. Kupons ir obligācijas noplēšamā daļa uzrādītājam, kas to katru gadu iesniedz obligācijas procenta saņemšanai.

Atkarībā no aizņēmuma termiņa obligācijas tiek iedalītas:

     īstermiņa (no 1 līdz 3 gadiem);

     vidēja termiņa (no 3 līdz 5 gadiem);

     ilgtermiņa (no 7 līdz 30 gadiem);

           

            Salīdzinot dalības vērtspapīrus - akcijas un parāda vērtspapīrus - obligācijas var noteikt to atšķirīgās īpatnības:

            Darījuma laiks. Akcija ir beztermiņa dalības vērtspapīrs. Obligācijas tiek izlaistas uz noteiktu termiņu, pēc kura izbeigšanās tās jāizpērk. Akcijas netiek izpirktas, par tām var saņemt kompensāciju tikai pēc pārdošanas un tikai atkarībā no akciju sabiedrības likvidēšanas rezultātiem.

            Tiesības pārvaldīt emitenta kapitālu. Akciju īpašnieki ir akciju sabiedrības līdzīpašnieki. Viņiem ir tiesības piedalīties akciju sabiedrības pārvaldīšanā, saņemt daļu no ienākuma dividenżu veidā. Obligāciju turētāji nav uzņēmējsabiedrību līdzīpašnieki, bet tikai to kreditori.

            Garantēta ienākumu saņemšana. Akcionāriem ir tiesības saņemt dividendes tikai tādā gadījumā, ja pārskata gada beigās akciju sabiedrības rīcībā ir peļņa. Obligāciju turētāji saņem ienākumu jeb procentus iepriekš noteiktos termiņos un neatkarīgi no peļņas, kas palikusi emitenta rīcībā.

            Ienākumu lielums. Akcionāru dividenżu lielums ir atkarīgs no akciju sabiedrības darbības gada rezultātiem. Obligāciju turētāji saņem ienākumu pēc iepriekš noteiktas likmes neatkarīgi no emitenta darbības gada rezultātiem.

            Obligāciju īpašniekiem ir prioritāte ienākuma saņemųanā gadījumā, ja samazinās peļņa vai tās nepietiek kreditoru un akcionāru-līdzīpašnieku likumīgo prasību apmierināšanai, kā arī bankrota gadījumā.

            Vērtspapīrs, ar ko cilvēki saskaras ikdienā ir vietējās valūtas naudas zīme. Papīra banknote ir dokuments, kas apliecina valsts saistību segt to atbilstoši norādītajai nominālvērtībai ar noteiktu preču ekvivalentu, tā ir valsts parādzīme. Valsts garantē, ka ar naudas banknoti tās teritorijā varēs norēķināties par saņemtajām precēm un pakalpojumiem. Tādējādi valsts parādzīmes pilda naudas funkciju.

            Viens no vispopulārākajiem vērtspapīriem Latvijā ir vekselis. Vekseļi tiek izlaisti ar mērķi iegūt īstermiņa kredītu, taču bieżi šādu naudas līdzeļu iegūšanas formu izvēlas arī tādēļ, ka uzņēmums nevēlas iesaistīt uzņēmuma pārvaldē jaunus akcionārus vai arī augstā darījuma riska dēļ nevar saņemt bankas kredītu.

            Vekselis ir likumā noteiktas formas parādzīme, kas dod īpašniekam neapstrīdamas tiesības prasīt no parādnieka un akceptanta (personas, kas apņemas samaksāt) vai avala devēja (galvotāja) samaksāt noteiktu naudas summu noteiktā termiņā. Vekseli var izmantot gan kā komerckredīta līdzekli, gan kā maksāšanas līdzekli. Vekseli kā maksāšanas līdzekli var izmantot dażādos darījumos, dzēšot dażādas saistības. Iegādājoties preces un apmaksājot darījumu ar vekseli, pircējs uzņemas saistības izmaksāt par vekseli noteiktu summu. Vekseļa apmaksāšanas laikā var paaugstināties preces cena, tātad var gūt ienākumu, samaksājot mazāk.

            Likums nosaka divu veidu vekseļus - vienkāršo vekseli un tratu jeb pārvedu vekseli. Vienkāršais vekselis ir vekseļa devēja neapstrīdama saistība noteiktā termiņā vai pēc pieprasījuma samaksāt noteiktu naudas summu personai, kura norādīta vekselī, vai tai personai, kuru viņš norādīs, kā arī likumīgajam vekseļa uzrādītājam. Trata jeb pārvedu vekselis ir vērtspapīrs, kurā ir vekseļa devēja (trasanta) rakstisks neapstrīdams norādījums-uzdevums maksātājam noteiktā vai pēc pieprasījuma samaksāt noteikto naudas summu vekseļa uzrādītājam vai personai, kura ir uzrādīta vekselī, vai personai, kuru viņš norādīs.

            Īpašs vērtspapīrs Latvijā šobrīd ir privatizācijas sertifikāts. Privatizācijas sertifikāts ir valsts piešķirts dematerializēts vērtspapīrs, kuru var tikai vienreiz izlietot kā maksāšanas līdzekli par privatizējamo valsts vai pašvaldību īpašumu.

            Viena sertifikāta nominālvērtība atbilst dzīvokļu kopplatības 0.5 kvadrātmetru celtniecības vidējai izmaksai naudā sērijveidā celtajos dzīvojamos namos. Sertifikāta nominālvērtību naudā nosaka Ministru kabinets.

            Ar sertifikātiem bez ierobeżojumiem var maksāt par privatizējamiem valsts un pašvaldību īpašuma objektiem. Sertifikātu īpašniekiem, ja viņi ir statūtsabiedrības dalībnieki, ir tiesības pārdot vai nodot statūtsabiedrībai savus sertifikātus, lai statūtsabiedrība pirktu privatizējamo valsts vai pašvaldību īpašumu. Sertifikātus ir iespējams uzticēt starpniecības uzņēmumam, un tos var ieguldīt dażādos fondos. Likumā "Par privatizācijas sertifikātiem" valsts garantē sertifikātu vērtību ar valsts un pašvaldību īpašumu, un ikvienam sertifikātu īpašniekam ir tiesības izmantot savus sertifikātus atbilstoši to nominālvērtībai.

            Vērtspapīru tirgus iedalās primārajā un sekundārajā. Primāro tirgu iedala birżu un ārpusbirżu sektorā. Birżās kotējas tikai stingri atlasīti vērtspapīri, minimālais darījumu apjoms ir salīdzinoši liels un tirdzniecībā piedalās tikai brokeri. Ja potenciālais investors vēlas ieguldīt naudu šajos vērtspapīros, viņam ir jāgrieżas pie brokeru sabiedrības, kura ir pārstāvēta birżā. Ārpusbirżas tirgus ir plašāks nekā birżas, tas ir liberālāks un mazāk kontrolēts. Šobrīd Latvijā darbojas praktiski tikai ārpusbirżas tirgus. Ar nedaudzo vērtspapīru tirdzniecību nodarbojas paši emitenti un pāris desmiti brokeru firmas. Darījumu apjomi ir ļoti niecīgi, tādēļ, lai no tā paša varētu gūt peļņu, starpība starp nedaudzo kotēto akciju un vekseļu pirkšanas un pārdošanas kursiem ir līdz pat 25 procentiem.

            Īpašs vērtspapīru tirgus segments ir sekundārais tirgus. Kā jau iepriekš minēts, visi vērtspapīri ir saistības segt tos ar ekvivalentu naudas vai preču daudzumu un pēc būtības ir līdzīgi apgrozībā esošajai naudai - valsts parādzīmēm. Vērtspapīri var tikt izmantoti dażādiem savstarpējiem norēķiniem, var tikt ieķīlāti pret kredītu bankā utt. Vienīgā problēma, kas kavē šī sekundārā vērtspapīru tirgus attīstību, ir informācijas un līdz ar to arī uzticības trūkums pret tiem. Apgrozībā laistie vērtspapīri atkarībā no to likviditātes vairāk vai mazāk papildina maksājumu instrumentu skaitu.

            Publiskajā emisijā un publiskajā apgrozībā vērtspapīri tiek laisti dematerializētā formā, citiem vārdiem sakot, vērtspapīri nav nodrukāti uz papīra, bet eksistē iegrāmatojuma veidā. Izņēmums var būt tikai Vērtspapīru tirgus komitejas paredzētajos gadījumos, jo tā veic vērtspapīru publiskās apgrozības uzraudzību. Vērtspapīru emisija un laišana publiskā  apgrozībā ir atļauta tikai tad, ja vērtspapīri ir reģistrēti komitejā un ir saņemta tās atļauja. Kad atļauja saņemta, emitentam vērtspapīri ir jāiegrāmato Latvijas Centrālajā depozitārijā, un tad viņš ir tiesīgs laist vērtspapīrus apgrozībā. Tas tiek organizēts fondu birżā. Vērtspapīru publiskā apgrozība ir atļauta un notiek tikai ar brokeru sabiedrību vai Latvijas Republikā reģistrēto banku starpniecību.

            Vērtspapīri tāpat kā nauda tiek iespiesti uz augsti kvalitatīva papīra, izmantojot dażādas aizsardzības metodes pret viltojumiem. Pasaulē ar vien lielāku popularitāti iegūst tā sauktās "elektroniskās" akcijas, kas glabājas kompjūtera atmiņā, bet ieguldītājam ir grāmatiņa, kurā ir uzskaitīti viņam piederošie vērtspapīri. Paši vērtspapīri šai gadījumā glabājas vai nu depozitārijā, vai arī brokeru sabiedrībā. Šis vērtspapīru glabāšanas veids dod iespēju pārdot vērtspapīrus pa telefonu sazinoties ar brokeri, kā arī nav jārūpējas par vērtspapīru uzglabāšanu. Lai Latvijā ieviestu šādu vērtspapīru glabāšanas veidu, vispirms ir jāsasniedz pietiekami augsts telekomunikāciju attīstības līmenis.

Izmantotā literatūra un avoti.

1.   Latvijas Republikas likums "Par privatizācijas sertifikātiem", 1995. gada 18. aprīlis.

2.   Latvijas Republikas likums "Par vērtspapīriem", 1995. gada 14. janvāris.

3.   Vekseļu Likums // AP MP - 08.09.92.

4.   Vērtspapīru tirgus attīstības koncepcija // Latvijas Vēstnesis - 01.12.94.

5.   Latvijas Ekonomists Nr.1.,2. - R: 1995.

6.   V.Kavacs  Kā papīrs kļūst par vērtspapīru // Labrīt - 02.12.94.

7.   N.Lisovskis  Akcija - man, tev, kaimiņam jeb īsumā par vērtspapīriem // Dienas Bizness - 19.10.94.