Autors: Māris Gudriķis
Dabas aizsardzība –
pasākumu sistēma, ko realizē valsts un sabiedriskās instances ar mērķi
nodrošināt vērtīgu dabas objektu saglabāšanu, dabas resursu saudzīgu
izmantošanu un atražošanu, cilvēka dzīves vides aizsargāšanu no piesārņošanas.
Plašākā nozīmē šis jēdziens izsaka cilvēka saudzējošo un sargājošo attieksmi
pret dabu atkarībā no ētiskajām normām un zināšanām. Dabas aizsardzības
struktūrām ir divi savstarpēji saistīti līmeņi: 1) īpašie dabas aizsardzības
pasākumi; 2) dabas aizsardzības uzdevumi un darbība, kas tiek realizēt citu
cilvēka darbības jomu ietvaros. Šajā gadījumā dabas aizsardzības speciālie
dienesti veic metodisko vadību, konsultācijas un kontroli, nodrošinot principu
un rīcības saskaņu ar stratēģiskiem uzdevumiem. Dabas aizsardzības
nodrošinājuma kompleksu veido zinātniskās pētniecības, projektēšanas un
plānošanas sistēmas monitorings, ekspertīze, informatīvā darbība, izglītošana
un audzināšana, materiāli resursi un speciālistu kadri.
Par mērķtiecīgu un
zinātniski pamatotu kustību dabas aizsardzībā 19.gs. sāk Eiropā un ASV. Terminu
dabas aizsardzība sāka lietot pēc pirmās starptautiskās dabas aizsardzības
konferences 1913 Bernē (Šveicē). Sākotnēji ar dabas aizsardzību saprata tikai
izcili skaistu, unikālu dabas objektu, retu un iznīkstošu augu un dzīvnieku
sugu aizsardzību. Šādu novirzienu sauc par konservējošo dabas aizsardzību. Tā
sekmējusi cilvēka darbības nepārveidotu apvidu (nacionālo parku, rezervātu, dabas
parku), kā arī izcilu dabas pieminekļu saglabāšanu daudzās pasaules valstīs.
Līdztekus konservējošajai dabas aizsardzībai sabiedrības interesēs vienmēr
bijis svarīgi nepieļaut dabas resursu izsīkšanu un to kvalitātes pazemināšanos.
Radās priekšstats par dabas resursu izmantošanas normām, atjaunošanas
paņēmieniem, kā arī par īpašu, vietējiem dabas apstākļiem atbilstošu
saimniekošanas sistēmu (mežsaimniecībā, lauksaimniecībā u.c.). Latvijā šo
novirzienu kopš 70. gadu vidus apzīmē ar terminu “dabas- saimniecība”. Pēc
Apvienoto Nāciju Organizācijas Stokholmas konferences (1972. gadā) sāka plaši
lietot terminu “vides aizsardzība”. Vides aizsardzības mērķis ir apkārtējās
vides kvalitātes un stabilitātes aizsardzība un saglabāšana, ietverot arī
konservējošo dabas aizsardzību. Tiek attīstīta ideja par vienotu dabas un
kultūras mantojuma aizsardzību un saglabāšanu; 1972. gadā pieņemta konvencija
par visas pasaules dabas un kultūras mantojuma aizsardzību. Īpaši aktuāla šāda
mērķa izvirzīšana ir rajonos, kur ilgstoši pārveidota un iepriekšējo paaudžu
saglabātie dabas apvidi un pieminekļi iegūst arī kultūras mantojuma vērtību.
80. gados dabas aizsardzība attīstījās un nostiprinājās līdzsvarotas attīstības
koncepcija. Tās būtībā ir ekoloģisko apsvērumu dēļ noteikto ierobežojumu un
sabiedrības ekonomiskās un sociālās attīstības prasību līdzsvarošanas
mehānisms. Līdzsvarotas attīstības koncepcijas ietvaros lielāku ievērību gūst
bioloģiskas daudzveidības saglabāšana uz zemes, tiek pievērsta uzmanība dabas
aizsardzības teritoriālajiem un reģionālajiem jautājumiem, veidoti biosfēras
rezervāti, reģionālie dabas aizsardzības kompleksi, izstrādātas reģionālās
dabas aizsardzības programmas.
Līdz šim dabas
aizsardzība Latvijā realizēta trīs jomās:
1)
vispārīgo prasību ievērošana visās cilvēka dzīves un
darbības jomās, balstoties uz normatīviem, standartiem, noteikumiem, kā arī uz
ekoloģiskiem, estētiskiem un ētiskiem apsvērumiem;
2)
specifisko dabas aizsardzības pasākumu realizēšana
vides un dabas resursu aizsardzībai; par tādiem jāuzskata aizsargjoslu
noteikšana gar upēm un ezeriem (šo joslu kopplatība ir aptuveni 5% Latvijas
teritorijas), gar Baltijas jūras un Rīgas līča piekrasti, pasākumi augu un
dzīvnieku sugu aizsardzībai u.tml.;
3)
īpaši vērtīgu dabas objektu aizsardzība; pašreiz tie
aizņem 5,8% Latvijas teritorijas, taču izvietoti nevienmērīgi. Lai uzlabotu
aizsargājamo dabas objektu sistēmu, jāvadās pēc principa, ka objektu
aizsardzību noteic tur, kur tie ir augstvērtīgāki un kur ir labāki aizsardzības
priekšnoteikumi, kā arī tur, kur ir nepieciešama to aizsardzība no vides
apdraudētības viedokļa.
Latvijas
Republikā (no 1918.-1940.gadam) dabas aizsardzības jautājumus risināja
Izglītības ministrija un tās Pieminekļu valde, Lauksaimniecības ministrija,
Meža departaments, Rīgas Dabas pētnieku biedrība, Latvijas Dabaszinātņu
biedrība, Latviešu izglītības biedrība. Dabaszinību propagandu un dabas objektu
izpēti organizēja Latvijas Dabaszinātņu biedrības muzejs
(no
1923. gada). Pēc 2. pasaules kara 1955.gadā izveidoja Zinātņu akadēmijas Dabas
aizsardzības komisiju. Par plašāko dabas aizsardzības sabiedrisko organizāciju
kļuva Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība (dibināta 1959. gadā).
Tā izdod “Dabas un vēstures kalendāru” (kopš 1962. gada) brošūru sērijas par
dabu, pieminekļiem. Dabas aizsardzības pētniecības darbs tiek veikts Latvijas
Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūtā un Nacionālajā botāniskajā dārzā,
Latvijas mežzinātnes institūtā “Silava” dabas aizsardzības laboratorijā,
Latvijas universitātes Bioloģijas fakultātē, Latvijas Hidrometeoroloģiskajā
pārvaldē. Kopš 1990. gada četrās lielākajās Latvijas augstskolās izveidotas
dažādu nozaru dabas aizsardzības speciālistu sagatavošanas grupas.
Tautsaimniecības speciālistu kvalifikāciju dabas aizsardzības jautājumos
paaugstina Rīgas Tehniskās universitātes Pēcdiploma apmācības kursu katedra.
Dabas aizsardzības darbu Latvijā no 1955.-61.gadam pārzināja un vadīja Zinātņu
akadēmijas Dabas aizsardzības komisija. No 1961.-65. gadam MP Dabas resursu
racionālas izmantošanas un aizsardzības komiteja, bet pēc 1965.gada
koordinācijas un kontroles funkcijas bija uzdotas MP, ministriju un dažādu
resoru dabas aizsardzības nodaļām un valsts inspekcijām. No 1975. gada dabas
aizsardzības un dabas resursu racionālas izmantošanas kompleksās programmas
izstrādāšanu un realizēšanu koordinēja Valsts plāna komitejas Dabas
aizsardzības nodaļa. No
1967.-1987.
gadam darbojās sabiedriskā MP Dabas aizsardzības komisija. 1988. gadā visas
dabas aizsardzības funkcijas Latvijā pārņēma jaunizveidotā Valsts dabas
aizsardzības komiteja ar tās reģionālajām komitejām. 1990. gadā Latvijas
Republikas AP izveidoja Vides aizsardzības komiteju, kas regulāri izskata un
sagatavo priekšlikumus aktuālo vides aizsardzības jautājumu risināšanai.
Attiecīgas deputātu komisijas izveidotas visās tautas deputātu padomēs. Vides
aizsardzībā aktīvi darbojas Vides
aizsardzības klubs (dibināts 1987. gadā). Dabas aizsardzības jautājumi ir arī
Latvijas Zaļās partijas (dibināta 1989. gadā) darbības pamatā.
Padomju
laikā likumu par dabas aizsardzību Latvijā pirmoreiz pieņēma 1959. gadā,
atkārtoti 1968. gadā. Tika pieņemts Zemes kodekss (1970. gadā), Ūdeņu kodekss
(1973.gadā), Zemes dzīļu kodekss (1975. gadā) un Mežu kodekss (1979. gadā).
1977. gadā Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūtā izstrādāta un 1980. gadā
apstiprināta Latvijas Sarkanā grāmata. 1981. gadā pieņemts likums par
atmosfēras gaisa aizsardzību. 1982. gadā – likums par dzīvnieku valsts
aizsardzību un izmantošanu. Atjaunotā Latvijas Republikā sākta jaunu dabas
aizsardzības likumu izstrādāšana. 1990. gada 20. jūnijā Latvijas Republikas AP
pieņēma likumu “Par Latvijas Republikas Vides aizsardzības komiteju”. 1993.
gada 2. martā – likumu “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām”.
1996.
gadā tiek nodibināts Latvijas Vides aizsardzības fonds. Tajā tiek uzkrāti
līdzekļi vides aizsardzības pasākumu un projektu finansēšanai (to vidū gaisa un
ūdeņu aizsardzībai, atkritumu saimniecībai, dabas aizsardzībai un bioloģiskās
daudzveidības saglabāšanai, ekoloģisko avāriju seku likvidēšanai, vides izpētes
programmu īstenošanai, ekoloģiskās izglītības un audzināšanas pasākumiem,
speciālistu sagatavošanai un kvalifikācijas celšanai vides aizsardzības
jautājumos).
Vides
aizsardzības fondu pārvalda Vides aizsardzības fonda padome, kurā ir deviņi
locekļi. Lai nodrošinātu Vides aizsardzības fonda darbības atklātumu, izveidota
Vides aizsardzības fonda Konsultatīvā padome, kurā darbojas dažādu iestāžu un
nevalstisko organizāciju pārstāvji, kā arī neatkarīgi eksperti. Vides
aizsardzības fonda padome sanāk regulāri reizi mēnesī. Vides aizsardzības fonds
finansē starptautisku projektu, Latvijas mēroga programmu un vietējas nozīmes
projektu sastāvdaļas, kā arī vienreizējas lokālas akcijas un citus vides
aizsardzības pasākumus. Projektu ietvaros tiek veicināta sabiedrības
izglītošana un iesaistīšana vides aizsardzībā. Ir izveidota Vides filmu
studija, kas ar Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu veido iknedēļas
programmu Latvijas televīzijā “Vides vīzijas” un raidījumu “Vides fakti”. 1998.
gadā nāks klajā jauns vides aizsardzības tematikai veltīts žurnāls “Vide un
Laiks”. Vides aizsardzības fonds finansē Latvijas universitātes maģistratūras
programmas “Vides zinātne un pārvalde” un “Vides pedagoģija”.
Izmantotā literatūra:
1)
pēdējā rindkopa no enciklopēdijas “Latvijas Daba” 1.
sējuma, Rīgā 1994. gadā, izdevniecība “Latvijas enciklopēdija”.
2)
viss pārējais no enciklopēdijas “Latvijas Daba” 6.
sējuma, Rīgā 1998. gadā, izdevniecība “Preses nams”.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru