Eitrofikācija

Autors: Nezināms

Visi dabas elementi, ieskaitot ezerus, ir pakļauti nemitīgai attīstībai un mainībai. Pēdējos gadu desmitos vērojama seklo ezeru aizaugšana un ūdens kvalitātes pasliktināšanās. Sakarā ar ūdenstilpju attīstību mūsdienās nepieciešams izšķirt jēdzienus piesārņošana un eitroficēšānās.

Eitrofikācijas gaitā ūdenī palielinās slāpekļa, fosfora un citu biogēno elementu daudzums, kas ir cēlonis zemāko un augstāko augu attīstībai. Vērtējot eitrofikācijas procesu pēc cilvēkam noderīgās bioloģiskās produkcijas apjoma, līdz noteiktai pakāpei eitroficēšanās ir pat vēlama. Zivju produktivitāte maz vai mēreni eitrofos ezeros ir lielāka nekā ar barības vielām nabagos ezeros.

Ezeru dabiskā un antropogēnā eitrofikācija.

Ezeri savā vēsturiskajā attīstībā mainās no tīrām, ar barības vielām nabagām un mazproduktīvām ūdenstilpēm par ļoti produktīviem, bet sliktas ūdens kvalitātes baseiniem. Laika gaitā mainās ezeru bioloģiskās īpašības. Pēc ūdens krāsas ezeri tiek iedalīti dzidrūdens un brūnūdens ezeros. Atkarībā no barības vielu daudzuma tajos un izmantošanas iespējām izdalīti 3 tipi: oligotrofais, eitrofais un distrofais.

Ezeru hidrobioloģiskie tipi un to atšķirības.

	Dzidrūdens ezeri		Brūnūdens ezeri
	Oligotrofais tips	Eitrofais tips	Distrofais tips
Izplatība	Kalnu ezeri	Līdzenumu ezeri	Purvu ezeri
Morfoloģija	Dziļi ezeri ar šauru piekrasti	Sekli ezeri ar šauru piekrasti	Atkarīgi no purvu rakstura un izmaiņām
Ūdens krāsa	Zila vai zaļa	Zaļa vai dzeltenīgi zaļa	Dzeltena vai brūna
Caurredzamība	> 10m	1 – 3m	0,5 – 1m
Ķīmiskās īpašības: Ø  Barības sāļu saturs Ø  Kaļķa saturs Ø  Humusa saturs	Niecīgs Mainīgs Nav	Liels Parasti liels Parasti nav	Niecīgs Ļoti mainīgs Liels
Detrīta daudzums	Niecīgs	Bagātīgs	Bagātīgs
Dūņas	Neorganiski nogulumi	Organiski nogulumi	Humusvielas
Skābekļa saturs	Bagātīgs	Pie gultnes maz	Pie gultnes maz
Turpmākā attīstības gaita	Pakāpeniski pārveidojas par eitrofu ezeru	Aizaug un pārveidojas par purvu	Pārveidojas par sūnu purvu

2.

Tipiskā ezeru evolūcija notiek no oligotrofā tipa pārejot eitrofajā, pēc tam distrofajā tipā, un beidzas ar purvu izveidošanos. Starp minētajiem pamattipiem ir arī vairāki pārejas tipi, piemēram, mezotrofais tips ir pāreja no oligotrofā uz eitrofo. Ir arī pāreja starp oligotrofo un distrofo tipu, kad sāk pārpurvoties oligotrofie ezeri, apejot eitrofo stadiju.

Ja eitrofikācija noris dabiskos apstākļos, bez cilvēka iejaukšanās , tad ezeri eitroficējas ļoti lēni. Kā rāda ģeoloģiskie pētījumi, eitroficēšanās vienmēr ir bijusi saistīta ar radikālām klimatisko apstākļu izmaiņām. Paaugstinoties ūdens temperatūrai paātrinās mikro un makroskopisko ūdensaugu attīstība. Ar to arī sākas ezeru eitroficēšanās.

Līdz ar cilvēka saimnieciskās darbības paplašināšanos ezeros biogēnajiem elementiem iespējams ātrāk un lielākā daudzumā iekļūt ezeros. Sevišķi strauji tas notiek intensificējoties cilvēka saimnieciskajai un rekreatīvai darbībai. Tā rada antrpogēno jeb mākslīgo eitrofikāciju. Savās izpaumēs antropogēnā eitrofikācija neatšķiras no dabīgās. Atšķirīgs ir vienīgi laika periods, kādā realizējas šie procesi. Cilvēka darbības rezultātā izraisītā eitrofikācija dažos gadu desmitos sasniedz tādu pakāpi, kāda dabiskos apstākļos iestājas tūkstoš gadu laikā.

Biotopu kopšana Engures ezerā.

Lūkojoties uz ezeru no torņa, kas uzcelts Lielrovas salā ezera centrā, uz dienvidiem un ziemeļiem paveras ļoti atšķirīga ainava. Uz dienvidiem plešas plaši vienlaidu niedŗāju masīvi, kas pāriet zemajā purvā – Grebju pussalā,kur niedrājā vietām iemanījušies augt bērziņi, alkšni un kāds kārklu krūms. Šie 10km² savdabīgā biotopa, protams ir ļoti interesanti un sniedz patvērumu noteiktam sugu kompleksam. Taču šo sugu skaits nav liels, un tieši ūdens putnu dzīvē šī zemā purvu masīva nozīme ir maza. Uz ziemeļiem paveras atšķirīga ainava. Tā ir Lielrovas sala ko klāj galvenokārt pļavu veģetācija ar brīvām pieejām no atklāta ūdens, kā arī ievērojamas klaja ūdens platības ar bagātīgu zemūdens augāju un zoobentosu, virsūdens augāja ceru mozaīka seklūdens rajonos, ur atsevišķi ceri ir atdalīti viens no otra ar brīva ūdens platībām. Šai ainavai raksturīgs daudzkārt lielāks gan augu, gan dzīvnieku sugu skaits nekā minētajam zemajam purvam.

Skats no Lielrovas torņa reizē ļauj saskatīt divus iespējamos ceļus ezera nākotnē. Uz dienvidiem redzam nāotnes ainavu, ja netiks darīts nekas – pakāpeniski niedrāju aizņemtās platības palielināsies un saplūdīs kopā, un ezers izzudīs dodot vietu purvam un vēlāk mežam. Uz ziemeļiem redzamā ainava lielā mērā ir ilggadējs cilvēka darbības rezultāts, galvenokārt ierobežojot niedrāju ekspansiju un uzturot pļavu veģetāciju.

Veģetācijas kontrole

Veģetācijas kontrole ir nozīmīgākā ezera apsaimniekošanas problēma, kas ir atuāla gan ar virsūdens bagātajos seklūdens rajonos, gan krastā, gan salās.

Salas

Lai sala būtu piemērota pīļu ligzdošanai, tai nepieciešamas brīvas pieejas no klaja ūdens vismaz 2/3 no krasta līnijas. To apstiprina 11 gadus veiktās pīļu ligzdu uzskaites Garrovas salā, ko no visām pusēm ieskauj niedrāji. Pīles salā ligzdojot konstatētas vienīgi gados, kad pavasara palu laikā ap to veidojas brīvas ūdens platības.

Virsūdens augājs

Plašos niedru masīvos nav sastopama īpaša putnu sugu bagātība. Tajos ligzdojošie putni koncentrējas gar masīva gal kur tuvumā klajš ūdens. Saplūstot niedru un vilkvālīsu audzēm, gandrīz vienmēr niedres izspiež vilkvālītes, eidojotgandrīz tīru niedru audziun pakāpeniski pārvēršot ezeru zemajā purvā.

Par piņemamāko atzīta virsūdens augāja ierbežošana to appļaujot. Šai nolūkā vasaras otrajā pusē, kad augi maksimāli izmantojuši sakneņos uzkrātās barības vielas, niedres un vilkvālītes jānopļauj iespējami dziļāk zem ūdens līmeņa.

Novērst vienlaidu niedru masīvu veidošanos ir vienkāršāk nekā cīnīties ar jau izveidojušos masīvu. Šai cīņā lētākais un efektīvākais paņēmiens ir niedrāju dedzināšana, kas veicama pēc vairošanās sezonas. Diemžēl šo efektīvo līdzekli ūdensptnu dzīves apstākļu uzlabošanai var lietot tikai rezi 5 – 10 gados, jo ūdens līmenis ezerā parasti ir pārāk augsts sekmīgai dedzināšanai. Protams , pirms ķerties pie dedzināšanas. Jābūt skaidram priekšstatam, kur uguns var aiziet un vai negribot netiks iznīcināts tas kas jāsaglabā.

5.