Vispārīgās ziņas par attīstības iespējām LR

Ievads

Kopš 1988. gada, kad Latvijā sāka veidoties zemnieku saimniecības, to skaits 1996. gadā ir pārsniedzis 74 tūkstošus. Tāpat darbu turpina arī atsevišķas paju saimniecības. Diemžēl kultūras identitāti, dabas resursus un lauku apvidu izdzīvošanu nopietni apdraud lauksaimniecības krīze, tāpēc ir nepieciešams darīt visu iespējamo, lai apturētu šo negatīvo tendenci un veicinātu cilvēku labklājību un dzīves apstākļu uzlabošanos lauku apvidos.

Lai jauni, darbīgi cilvēki izvēlētos dzīvi laukos un neaizplūstu uz pilsētām, vairāk uzmanības jāveltī tādiem pozitīvajiem aspektiem, kā labi dzīves, brīvā laika pavadīšanas un rekreācijas priekšnoteikumi. Jārūpējas par pievilcīgu ainavu saglabāšanu un izkopšanu.

Zemi savā īpašumā ieguvuši cilvēki ne tikai ar atšķirīgu izglītības līmeni, bet arī ar atšķirīgām zināšanām kā lauksaimnieciskajā ražošanā un saimniekošanā, tā arī ar iespējām nodarboties ar citiem saimniekošanas veidiem laukos, kas būtu cieši saistīti ar lauksaimniecisko ražošanu. Viens no tādiem veidiem ir lauku tūrisms, kas jāattīsta un jāvada, balstoties uz tā ilgtspējīgu plānošanu, jo tikai tāds tūrisms var dot ievērojamus ekonomiskus labumus, izslēdzot nopietnas vides un sociālās problēmas.

Patreiz zemnieku izglītošanas un konsultēšanas darbu veic dažādas organizācijas, sākot no Lauksaimniecības universitātes, dažādām vidējām un profesionālajām mācību iestādēm un beidzot ar privātajiem uzņēmējiem. Būtisku lomu zemnieku apmācībā ieņem Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju centrs, kurš pēc LR Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūta un Baltijas studiju centra izdarītās aptaujas laukos, ir to organizāciju vidū, kam zemnieks visvairāk uzticas.

Patreizējā laika periodā laukos trūkst vienojošas konsultatīvas un izglītojošas sistēmas, kas spētu palīdzēt lauku iedzīvotājiem izvēlēties vispiemērotāko saimniekošanas veidu, lai celtu savu labklājību un uzlabotu dzīves apstākļus tur pat uz vietas.

Vispārīgās ziņas par attīstības iespējām LR

1. Ģeogrāfiskais stāvoklis.

Latvija atrodas Atlantijas okeāna tuvumā Austrumeiropas malā pie Baltijas jūras. Tās teritorija ir 64,6 tūkst. km² liela. Ziemeļos tā robežojas ar Igauniju, austrumos - ar Krieviju, dienvidaustrumos - ar Baltkrieviju un dienvidos - ar Lietuvu. Jūras krasta līnijas garums ir    0.5 tūkst. km.

Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis ir liela priekšrocība, jo to var viegli sasniegt ar lidmašīnu, kuģi, autotransportu un vilcienu. Šī priekšrocība jāizmanto ietilpinoties loģiskā, labi integrētā Eiropas transporta sistēmā, jo jau izsenis Latvija ir bijusi internacionāls tranzīta mezgls. Tas būtu jāņem vērā pie turpmākās investīciju plānošanas ceļu infrastruktūrā un ostās, jo Rīga un Latvija varētu tikt ietvertas tūristu kartēs kā vietas ar labu sasniedzamību.

No zemes kopplatības 39% ir lauksaimnieciski izmantojamā zeme: tai skaitā 26% aramzeme, 46% teritorijas aizņem meži, krūmāji un birzis. Bijušajiem zemes īpašniekiem atgūstot savas vai radinieku lauku saimniecības un attīstoties privātajam sektoram laukos, veidojās zemnieku saimniecības, kuras veiksmīgi iekļāvās ainavā.

Latvijā ir 12,4 tūkst. upju, bet tikai 777 no tām ir garākas par 10 km. Garākās no tām ir Gauja, Daugava, Ogre, Venta. No ezeriem lielākie ir Lubānas, Rāznas, Engures un Burtnieku ezeri. Ventspils un Liepāja ir neaizsalstošas ostas Baltijas jūras krastā.

2. Klimatiskie apstākļi.

Latvijas klimatu nosaka tās atrašanās Eirāzijas kontinenta ziemeļrietumos un tās tuvums Atlantijas okeānam. Lielā mērā Latvijas klimatu ietekmē gaisa plūsmas no jūras. Biežie cikloni izraisa jūtamas laika apstākļu maiņas. To dēļ temperatūra vasarā ir nedaudz zemāka, bet   ziemā - augstāka par vidējo temperatūru vidējos platuma grādos iekšzemes rajonos. Gada vidējā temperatūra Rīgā ir aptuveni +6^o C; jūlijā - +17^o C.

3. Tautsaimniecība.

Latvija pieskaitāma valstīm, kuru ekonomika atrodas pārmaiņu stadijā. Notiek pāreja no “plānošanas no augšas” uz tirgus attiecībām visās tautsaimniecības nozarēs. Iekšzemes kopprodukts fiksētajās cenās laika posmā no 1990. gada, ja to pieņem par 100% līdz         1993. gadam nokrita līdz 48,7%. Pēc tam ir iestājies zināms stabilitātes posms un turpmāk tiek plānots tā pakāpenisks pieaugums. Tautsaimniecībā notiekošo pārmaiņu dēļ grūti izstrādāt nozaru attīstības programmas vai koncepcijas, taču dažās nozarēs tās jau ir izstrādātas (piemēram, Latvijas vides aizsardzības politikas plāns (izstrādāts un apstiprināts 1995. g.)). 

Visu pārējo tautsaimniecības nozaru attīstību valstī nosaka enerģētika. Latvijas enerģētikai nav savu ievērojamu resursu: 90% kurināmā un 50% elektrības tiek importēti un galvenie piegādātāji ir: Krievija, Ukraina, Baltkrievija, Igaunija un Lietuva. Latvijā atrodas maģistrālie dabas gāzes (1238 km), naftas un naftas produktu vadi (7).

Latvijas Enerģētikas attīstības programmā ieteikti vairāki pamatprincipi, kas nodrošinātu lielāku Latvijas neatkarību enerģētikas jomā:

·      garantēta enerģētiskā sektora darbība, lielāku vērību piegriežot energonodrošinātībai;

·      energoresursu taupīga izmantošana;

·      vietējo energoresursu (ūdens, koksne, kūdra) lomas palielināšana un naftas atradņu izpēte;

·      iespēja iegādāties energoresursus kā Austrumu, tā arī Rietumu tirgū;

·      iespēja Latvijas elektrostacijās saražot vismaz 80 - 85% no nepieciešamās elektroenerģijas.

Vispārējā tautsaimniecības pārstrukturēšana uz tirgus ekonomikas principiem, kas sākās pēc 1990. gada, īpaši rūpnieciskās ražošanas konkurētspējas mazināšanās un strukturālās pārmaiņas tirdzniecībā vispār, pēdējos gados ir izraisījusi ievērojamu enerģijas patēriņa samazināšanos.

Pamatojoties uz iekšzemes kopprodukta attīstības tendencēm un ņemot vērā kurināmā cenas un paredzamās energotaupības aktivitātes, eksperti secina, ka tuvāko 10 - 15 gadu laikā energoresursu patēriņš Latvijā nepārsniegs 1990. gada līmeni.

Latvijā ir samērā labi attīstīts transporta maģistrāļu tīkls - 2413 km dzelzceļu un ap 50 tūkst. km autoceļu. Latvijas ģeogrāfiski izdevīgā atrašanās vieta prasa pievērst nopietnu uzmanību transporta sistēmas attīstībai. Pēdējo gadu pārmaiņas, kas saistītas ar neatkarības atjaunošanu un pārmaiņas visās dzīves sfērās, ir mainījušas arī transporta nozari. Valsts iekšienē pārvadājumu apjomi samazinās, turpretī palielinās starptautisko pārvadājumu apjomi. Ļoti saasinās problēmas sabiedriskā transporta, ekoloģijas un satiksmes drošības jomā. Ne velti ārvalstīs par Latvijas satiksmes drošību ir izveidojies priekšstats kā par bīstamu valsti autobraucējiem. Tāds priekšstats negatīvi ietekmē potenciālo autotūristu skaitu, kas varētu apmeklēt mūsu valsti. Tomēr degvielas patēriņš transporta nozarē attiecīgajā periodā nav pieaudzis, kas izskaidrojams ar kurināmā cenu celšanos un racionālāku tā izmantošanu.

Rūpniecībai līdz 1990. gadam bija ievērojama nozīme Latvijas ekonomikā, lai gan ar vietējām izejvielām varēja nodrošināt tikai ap 40% no rūpniecības kopapjoma. Vadošās nozares bija mašīnbūve, vieglā un ķīmiskā rūpniecība, metālapstrāde, kokapstrāde, būvmateriālu ražošana un pārtikas rūpniecība. Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā raksturīgs ievērojams rūpniecības ražošanas apjoma samazinājums, turklāt atsevišķas nozares pilnīgi izzuda. Galvenie faktori, kas to veicināja, bija:

·      iepriekšējā saimniekošanas tipa maiņa un pāreja uz tirgus ekonomiku;

·      saražoto preču zemā konkurētspēja brīvajā tirgū;

·      produkcijas augstā pašizmaksa;

·      mārketinga trūkums;

·      straujā energoresursu un izejvielu cenu celšanās un starptautisko tirgus attiecību nesakārtotība;

·      nepietiekamas zināšanas par tirgus ekonomiku un darbu brīvā tirgus apstākļos.

Pārejas perioda situācija rada objektīvu nepieciešamību mainīt Latvijas rūpniecības struktūru, pakļaut struktūrizmaiņas procesu kontrolei, novērst stihiskumu un mazināt iespējamās negatīvās sociālās sekas, kā arī ieviest videi draudzīgas ražošanas tehnoloģijas.

Lauksaimniecība ir tikai viena no tautsaimniecības nozarēm. Tomēr lauki ir jāvērtē daudz plašāk. Vispirms tā ir vieta, kur cilvēki dzīvo, sevi piepilda un pilnveido. Tā ir arī tautas tradīciju glabātāja kultūrvide. Tomēr arī atcerēsimies, ka, lai saglabātu mūsu laukus ir jārūpējas par iedzīvotāju, īpaši jaunatnes, saglabāšanu laukos. Tāpēc ir nepieciešams atbalstīt jebkuru jaunu iniciatīvu zemnieku saimniecību veidošanā. Šobrīd tas ir sarežģīti ierobežoto kredītu resursu dēļ, kā arī tamdēļ, ka trūkst skaidri noteiktas valsts politikas lauksaimniecībā.

Kaut arī lauksaimniecība tradicionāli ir bijusi labi attīstīta Latvijas tautsaimniecības nozare, nedrīkstam aizmirst, ka urbanizācija, zemes auglības pazemināšanās, ražošanas neefektivitāte ir galvenie cēloņi tam, ka pēdējos 30 gados aramzemes platības pakāpeniski samazinājušās un 1990. gadā bija tikai 26% no valsts teritorijas. Īpašuma formu maiņa t.i. pāreja no kolektīvās saimniekošanas uz privāto, kas sākās pēc 1990. gada, ļoti smagi skāra Latvijas lauksaimniecību. Mantojumā no 50 gadu ilgās sociālistiskās lauksaimniecības saņemtas gan sociālekonomiskās problēmas, kas skar lauku iedzīvotāju zemes īpašumu atgūšanu, gan vides problēmas, kas radušās nesabalansētas intensīvās lauksaimniecības rezultātā.

Agrārās reformas un privatizācijas rezultātā Latvijā ir izveidojies ap 188 tūkst. dažāda lieluma individuālo saimniecību, 103 valsts saimniecības un 814 uzņēmējsabiedrības. Vairākums no tām ir sīksaimniecības un mazsaimniecības, kuras katra audzē dažādus kultūraugus un mājlopus savām pārtikas vajadzībām. Pamazām Latvijā sāk veidoties uzņēmējsabiedrības, kuras ir specializējušās konkurētspējīgas produkcijas ražošanā. Augstā lauksaimniecības produkcijas pašizmaksa, ko nosaka atpalikusī tehnika un tehnoloģija, neļauj sekmīgi konkurēt ar lētajiem, no Eiropas valstīm ievestajiem pārtikas produktiem un eksportēt uz tām savu produkciju. Diemžēl savas pozīcijas Krievijas un citu NVS valstu tirgū mēs esam zināmā mērā pazaudējuši šo valstu nestabilās finansu sistēmas un monetārās politikas dēļ. Minētie faktori ir noteikuši visu lauksaimnieciskās produkcijas veidu ražošanas apjomu samazināšanos Latvijā pēdējos gados.

Valsts lauku stratēģijas koncepcija paredz zināmu pārejas laiku, kas nodrošinātu lauku apvidu vienmērīgu attīstību, sekmētu uz privātīpašumu balstītu spēcīgu saimniecību veidošanos, palīdzētu pārkvalificēties daļai pašreiz lauksaimniecībā nodarbināto, kā arī sagatavotu Latvijas laukiem iespēju nākotnē iekļauties Eiropas Savienības koptirgū. Tomēr mums ir jāpanāk, lai lauksaimniecība kļūtu par vairāk respektējamu nodarbošanos. To daļēji var panākt piešķirot tai nozīmīgāku vietu tautsaimniecībā kopumā un skaidri definējot valsts politiku šai jomā. Lai to panāktu būtu nepieciešams:

·      veicināt un atbalstīt sabiedriskos procesus un jaunas iniciatīvas (piemēram, nodarbošanos ar tūrismu);

·      veicināt pašvaldību lomas pieaugumu lauku teritorijas attīstībā, atstāt lielāko nodokļa daļu pašvaldībām;

·      palielināt valsts budžeta daļu lauku attīstībā.

Meži ir Latvijas lielākā bagātība. Tie aizņem gandrīz pusi teritorijas un to platība pamazām pieaug. Latvijas apstākļos mežs ir dominējoša ekosistēma. Bez cilvēka transformējošās iedarbības tas aizņemtu ap 90% no valsts kopplatības.

Neapstrādāta vai daļēji apstrādāta koksne pēdējos gados ir kļuvusi par svarīgāko Latvijas eksporta priekšmetu. Bet arī šeit ir vērojamas negatīvas tendences sakarā ar privātīpašumu atgūšanu, jo patreizējā ekonomiskajā situācijā vairāk tiek domāts par to, kā ātri dabūt līdzekļus, bet nevis par peļņu, ko mežs varētu dot pie līdzsvarotas attīstības. Tiek nodzīvots “kapitāls”, koksnes cena pasaules tirgū ir zema, bet koksnes izstrādājumu importu attīstītās valstis ierobežo.

Latvijas tūrisma darbinieku konferencē, kas notika 1996. gada 26. novembrī, tika pieņemts konferences dalībnieku aicinājums. Tajā tika atzīts par nepieciešamu atzīt tūrismu par nozīmīgu Latvijas tautsaimniecības nozari, kura par savu mērķi ir izvirzījusi izveidot un attīstīt valstī rentablu un konkurētspējīgu tūrismu, kas ieņemtu stabīlu vietu tautsaimniecības struktūrā. Latvijas tūrisma attīstības koncepcijas projektā ir definēti arī tūrisma tautsaimnieciskie mērķi:

·      paaugstināt tūrisma nozares ieguldījumu nacionālajā ienākumā;

·      veidot pozitīvu ārējās tirdzniecības bilanci, palielinot pakalpojumu eksportu;

·      veicināt Latvijas reģionu attīstību;

·      paplašināt nodokļu maksātāju loku;

·      celt nodarbinātības līmeni.

4. Vides stāvoklis.

Kā zināms Latvijā ir saglabājušies dabiskie meži, pļavas, purvi, kuros tagad sastopamas bagātas dzīvnieku un augu populācijas. Diemžēl Eiropas rietumu un ziemeļrietumu rajonos daudzas no dzīvnieku un augu sugām atrodas uz iznīkšanas robežas. Vides problēmas Latvijā saistās ar t.s. karstajiem punktiem - lielākajiem rūpniecības centriem, it īpaši Rīgas rajonu, transporta mezgliem, Krievijas armijas atstātajām teritorijām. Par prioritārām Latvijā noteiktas šādas vides problēmas:

·      piesārņojuma pārrobežu pārnese;

·      ūdenstilpju eitrofikācija un ūdens ekosistēmu degradācija;

·      antropogēno darbību izraisītais risks;

·      ar atkritumiem saistīto problēmu komplekss;

·      bioloģiskās daudzveidības samazināšanās;

·      ainavu degradācija;

·      dabas resursu neracionāla izmantoðana;

·      dzeramā ūdens zemā kvalitāte.

Vides aizsardzības politikas plānā tiek noteikti šī darba pamatprincipi un līdzekļi šo problēmu risināšanai.

Tā kā tūrisms skar ne tikai pašu tūristu intereses, bet arī dabas vidi, tad būtiski ir minēt, kādi ir Latvijas tūrisma attīstības koncepcijas projektā definētie vides aizsardzības mērķi:

·      nodrošināt dabas resursu un kūrortu racionālu izmantošanu;

·      veicināt dabas vides un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un aizsargāšanu;

·      aizsargāt pret slodzēm nenoturīgākās vides sastāvdaļas un teritorijas.

Tūrisma raksturojums

1. Tūrisma attīstības vēsture un tūrisma veidi.

Tūrisms ir tipisks XX gadsimta produkts, kurš sevī apvieno gan tūrismu, gan ekonomiku, gan vidi, gan kultūru, gan sociālo sfēru. Cilvēka tiesības uz atpūtu un brīvā laika pavadīšanu var kvalitatīvi veikt tikai līdzsvaroti attīstot visas šīs jomas vienlaicīgi, kā arī veicinot valsts attīstību kopumā un ceļot tautas labklājības līmeni.

Pasaulē starptautiskais tūrisms kā prece parādījās tikai pēdējo 30-40 gadu laikā, kad, pieaugot cilvēku materiālajai labklājībai un attīstoties transportam, kā arī masu informācijas līdzekļu sniegtās informācijas dēļ, cilvēki centās izzināt pasauli.

1.1. Galvenie posmi Latvijas tūrisma nozares attīstībā.

Pievēršoties tūrisma tradīciju attīstībai Latvijā, atsevišķi jāaplūko 4 nozīmīgi posmi, kuri ir minēti Latvijas tūrisma attīstības koncepcijas projektā:

1. posms. 18.gs. otra puse - 20.gs. sākums. Kūrortu attīstība un uzplaukums.

Kopš 18.gs. beigām un visu 19.gs. noris Latvijas kūrortu - Baldones, Ķemeru un Rīgas jūrmalas veidošanās un attīstība, kas savu kulmināciju sasniedz 1912. gadā, kad atpūtnieku skaits Rīgas Jūrmalā pārsniedz 60 tūkst., Ķemeros - 15 tūkst.  Galvenie tūrisma veidi šajā posmā - atpūtas jeb rekreācijas tūrisms pie jūras un Pierīgā ar uzsvaru uz izpriecām, un kūrortoloģiskā ārstēšanās, kas Latvijas robežās un ārpus tām ir bagāto sabiedrības slāņu privilēģija.

2. posms. 1920.-1940. gads. Vietējā izziņas tūrisma attīstība.

Jaunā Latvijas valdība jau 20.-os gados pievēršas pirmajā pasaules karā cietušās tūrisma nozares attīstībai. Sākot ar 30.-iem gadiem tūrisms ir Iekšlietu ministrijas pārziņā, bet no   1934. gada tūrisma nozari vada tūrisma nodaļa Sabiedrisko lietu ministrijas sastāvā, kuras kompetencē ir nacionālā tūrisma propoganda, tūristu mītnes, tūristu aģenti un apmācīti tūristu pavadoņi. Uzsvars tiek likts uz vietējo izziņas tūrismu. Ar aicinājumu “Apceļo un pazīsti savu dzimto zemi” veidojas sabiedriska visas tautas kustība, kurā 1939. gadā iesaistās ap 185 tūkst. dalībnieku. Starptautisko tūrismu organizē ceļojumu birojs “Ceļtrans”. Pieaug Latvijā iebraukušo viesu skaits, galvenokārt no Lietuvas, Igaunijas, Vācijas, Polijas, kas 1938. gadā sasniedz 84,2 tūkstošus. 1938. gadā Latvija no ienākošā tūrisma ieņem aptuveni divas reizes vairāk nekā no bekona eksporta.

3. posms. Otrā pasaules kara beigas, 90.-to gadu sākums. “Padomju tūrisms”.

Šo laika posmu raksturo intensīva tūristu apmaiņa starp bijušajām PSRS republikām un ierobežota - ar ārvalstīm. Ārzemju ceļojumu ģeogrāfijā dominē Eiropas sociālistiskās valstis, no kurām Latvijā iebrauc lielākā daļa ārzemju tūristu. Tiek uzspiesta valsts monopola sistēma tūrismā, kas koncentrējas PSRS “Intūrista”, “Sputņika”, centrālo kūrortu, kā arī Tūrisma un ekskursiju padomju Latvijas republikāniskajās struktūrās. Jūrmala kļūst par Vissavienības mēroga kūrortu, kurā atpūtnieku skaits vasaras sezonā 80.-to gadu beigās ap 1,5 reizes pārsniedz ekoloģiski pieļaujamo. Šajā laikā Latvijā ļoti populārs kļūst aktīvais un sporta tūrisms. Tāpat palielinās atpūtnieku skaits pierobežas zonā, kur savu brīvo laiku brauc pavadīt atpūtnieki no Maskavas, Ļeņingradas u.c. lielākajām PSRS pilsētām.

Redzams, ka, Latvijas politiskās un ekonomiskās neatkarības apstākļos, sakaru paplašināšana ar NVS tūrisma tirgiem, varētu kļūt par nozīmīgu valsts valūtas ienākumu avotu, darba vietu devēju un Tūrisma nozares atdzimšanu veicinošu faktoru. Tās būtu jaunas darba vietas ne tikai pilsētās, bet arī lauku apvidos. Būtiski laukos tas ir arī tāpēc, ka liela daļa patreizējo bezdarbnieku paliktu uz vietas savās lauku mājās un zemnieku saimniecībās.

4. posms. 1991.-1996.gads.

Līdz ar Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu 1991. gadā tika uzsākta valsts tūrisma uzņēmumu privatizācija, jaunu privātuzņēmumu veidošana un jaunas nozares pārvaldes struktūras izveide. Sākusies arī tūrisma darbinieku un firmu apvienību veidošanās pēc darbības profila vai pēc teritoriālā principa. Šeit paveras iespējas jebkuram enerģiskam cilvēkam iesaistīties ilgtspējīga tūrisma attīstībā.

1.2. Tūrisma formas un veidi.

Atkarībā no ceļošanas specifiskās motivācijas tūrismu var iedalīt šādās formās:

Kūrorti. Tā ir viena no visparastākajām moderno brīvdienu pavadīšanas formām. Kūrortu var definēt kā mērķapgabalu, kas ir relatīvi pašnodrošinošs. Parasti tas piedāvā plašu ērtību un pakalpojumu spektru, ieskaitot tos, kas izveidoti rekreācijai un relaksācijai. Vairums kūrortu kalpo kā bāze interesentiem, kas vēlas aplūkot apkārtnē esošās ievērojamās vietas.

Diemžēl kūrorti ir arī tie, kas rada diezgan ievērojamu atkritumu daudzumu, jo šeit tiek galvenokārt domāts tikai par tūristu interesēm, nodrošinot tiem augstu tehnoloģisko līmeni un lielu produktu un greznumlietu u.c. patēriņu, novārtā atstājot domas par racionālu produktu iegādi, lai veiktu atkritumu samazināšanas pasākumus.

Pilsētu tūrisms. Tas ir tūrisms pilsētās un mazpilsētās. Parasti tajās atrodas daudz interesantu objektu, kas saistīti ar vēsturiskiem notikumiem un kultūras dzīvi, kā arī nelielā teritorijā pieejams daudz ērtību un pakalpojumu, piemēram, viesnīcas, veikali, restorāni u.c.

Bieži tūrisms attīstās uz tās bāzes, kas sākotnēji radīta tikai vietējo iedzīvotāju vajadzībām. Līdz ar to arī var parādīties problēmas atkritumu saimniecībai attiecīgās pašvaldības un arī blakusesošo pašvaldību teritorijās.

Speciālo interešu un piedzīvojumu tūrisms. Šīs formas īpatsvars pēdējos gados strauji palielinās. Šī tendence atspoguļo tūrisma tirgus pieaugošo fragmentāciju.

Speciālās intereses - tas ir ļoti plašs ceļotāju interešu loks, kas aptver šādas galvenās tēmas:

ð ar kultūru saistītās tēmas: dejas, mūzika, teātris, rokdarbi, arhitektūra, arheoloģija, vēsture, tradicionālais dzīves stils, neparasti nodarbošanās veidi;

ð ar dabu saistītās tēmas: flora, fauna, ģeoloģija, skaisti skati, dabas parki, jūras vide;

ð profesionālās intereses: ideju apmaiņa, sastapšanās ar līdzīgu profesiju pārstāvjiem;

ð ceļojumi ar mērķi izglītoties;

ð ceļojumi ar mērķi piedalīties: tūristi piedalās arheoloģiskajos izrakumos, mežu stādīšanā, kādas teritorijas sakopšanas darbos u.c.

ð piedzīvojumu tūrisms: piedalīšanās ceļojumos un darbībās, kas saistītas ar risku, piemēram, kalnu pārgājieni, braukšana laivās pa upēm, safari. Kā speciālo interešu un piedzīvojumu tūrisma aspektu var izdalīt medības un makšķerēšanu;

ð alternatīvais tūrisms: ietver neliela mēroga, netradicionālas un tūristu skaita ziņā ierobežotas tūrisma attīstības formas:

T ciematu (village) tūrisms: nelielas tūristu grupas apmetas tradicionālos, bieži vie nomaļās vietās esošos, ciematos vai to tuvumā, iepazīstas ar vietējo dzīves veidu, vidi. Par tūrisma organizāciju un tehnisko nodrošinājumu atbild vietējie iedzīvotāji. Ciematā var rīkot izstādes, uzvedumus, kas ataino ciemata vēsturi, rīkot tematiskus svētkus u.c.;

T lauku saimniecību, fermu jeb agrotūrisms: tūristi dzīvo kopā ar fermeru ģimenēm un iepazīstas ar lauku darbiem, vai dzīvo zemnieku sētā un dodas kopā ar saimnieku zvejā. Lauku tūrisms atrisina divas rītdienas sabiedrības problēmas: samazina tūristu radīto slodzi uz citiem objektiem un piedāvā lietderīgu pielietojumu lauksaimnieciskās ražošanas rezultātā pārpalikušajai zemei. Lauku tūrisma būtiskas sastāvdaļas ir vieta, cilvēki un vietējie produkti. Tas, ko tūristi gaida no brīvdienām laukos, ir fermas, ciemati un brīvais laiks svaigā gaisā.

Lauku saimniecība ir spēcīgs simbols pilsētniekiem: tā ir māja zemes kopējam, kurš zina gan dabas noslēpumus, gan labākās makšķerēšanas un sēņošanas vietas. Ferma ir arī to dzīvnieku mājvieta, kurus pilsētnieks pazīst, bet saskarsmi ar kuriem ir zaudējis. Tā ir vieta, kur pārtikā lieto svaigus, dabiskus produktus.

Attīstot lauku tūrismu, izšķirošā nozīme ir vietas un vides kvalitātei - vai ir pietiekoši plašuma, svaiga gaisa un tīra ūdens, zaļumu, ziedu, krāsu, smaržu, skaņu u.c. Svariga nozīme ir iespējām kustēties svaigā gaisā, pabūt vienatnē ar sevi un sajust dabas tuvumu, tāpat būtiska ir iespēja pēc pilsētas trokšņiem baudīt klusumu.

Pēc izcelsmes lauku tūrisms ir ar uzsvaru uz ģimeni un noslegtu sabiedrību brīvdienu laikā. Piemēram, Vidusvelsā, kur tūrisms ir galvenais ienākumu avots, izveidots īpašs lauku festivāls ar daudzpusīgu programmu, kuras piedāvātie galvenie izklaides veidi ir:

*                    atpūta dabā (dabas rezervātu apmeklējumi, putnu un dzivnieku vērošana, dabaszinātņu mācību kursi u.c.);

*                    pastaigas (ar gidiem un bez tiem);

*                    izjādes;

*                    vēsturisku vietu un darbojošos ražotņu apmeklēšana (darbojošās fermas, tirgi, pilis u.c.);

*                    māksla un amatniecība (mākslas, tēlniecības, fotogrāfiju izstādes, amatnieku darbnīcu apmeklējumi);

*                    ēšana (noteiktas kafejnīcas un restorāni piedāvā vietējos ēdienus).

T pārgājieni kājām un braucieni ar divriteņiem, kuru laikā ceļotāji pārnakšņo lauku viesnīcās, kopmītnēs, privātmājās u.tml., tiekas ar vietējiem iedzīvotājiem, iepazīstas ar vidi un kultūru. Šis tūrisma veids Latvijai ir ļoti perspektīvs, tikai pakalpojumu cenām būtu vairāk jāatbilst to kvalitātei;

T ekotūrisms (kontrolēta dabas tūrisma forma): tūristi iet kājām vai brauc ar laivām, vietējie gidi iepazīstina ekskursantus ar floru, faunu, ekoloģiju. Maršrutos var ietvert arī vietējo ciemu un fermu apmeklējumus. Šī tūrisma forma gūst arvien lielāku popularitāti;

T palīdzības programmas vietējiem iedzīvotājiem: nelielas tūristu grupas no līdzīgām organizācijām savās valstīs ierodas palīdzēt vietējiem iedzīvotājiem dažādu projektu realizēšanā.

Šīs tūrisma formas, kā lauku tūrisms, ekotūrisms u.tml., dod mazāku atkritumu daudzumu, jo šeit cilvēki virzīti vairāk uz vienotību ar dabu un bieži vien arī domā par dotās vides sakārtotību. Diemžēl, mūsu nesakārtotās atkritumu saimniecības dēļ, viņiem rodas problēmas ar to atkritumu izvietošanu, kurus nav iespējams sadedzināt vai kompostēt uz vietas.

Citas tūrisma formas, kas var būt nozīmīgas atsevišķās vietās:

T ūdens tūrisms: ceļojumi ar kuģiem, laivām, jahtām pa dažādām ūdenstilpnēm. Vēlams, lai būtu izbūvēti moli, piestātnes u.c. Šis tūrisma veids ir populārs arī Latvijā un nākotnē varētu gūt vēl lielāku atsaucību. Būtiski būtu padomāt par iespējamajām nakšņošanas vietām, kas būtu izveidotas lauku sētās vai arī tiesā ūdenstilpnes tuvumā;

T dzīvesvietas tūrisms: dažāda veida apmešanās vietu izveidošana kopā ar labierīcībām, kas paredzētas atvaļinājumu pavadīšanai un kā dzīves vietas pensionāriem. Šī forma Rietumvalstīs ir ļoti populāra;

T nometņu tūrisms: interesantu vietu tuvumā veido nometnes, kur apmesties ceļotājiem. Transporta līdzekļu novietošanas vietas gar šosejām un interesantu vietu tuvumā;

T uz transportu orientēts tūrisms: viesnīsu u.c. labierīcību un pakalpojumu koncentrēšana transporta maģistrāļu tuvumā;

T jauniešu tūrisms: jauno cilvēku un studentu ceļojumi ar mērķi izglītoties, sportot un atpūsties. Šim tūrisma veidam nepieciešams nodrošināt nakšņošanas vietas iepriekš nepieteiktu viesu uzņemšanai.

Uz specializētu ceļojuma motivāciju balstās šādi svarīgi tūrisma veidi:

T reliģiskais tūrisms, svētceļojumi;

T etniskais tūrisms: cilvēki apmeklē savu vai vecāku tēvzemi, kā arī, lai apmeklētu savu senču apbedījumu vietas;

T nostaļģiskais tūrisms: cilvēki apmeklē vietas, kur tie kādreiz piedalījušies kādās darbībās. Šis ir nozīmīgs tūrisma veids tikai ierobežotam personu lokam noteiktā periodā.

Latvijas Tūrisma attīstības koncepcijas projektā ir nodefinēti tūrisma veidi.

Tūrisma veidi - individuāla tūrista vai tūristu grupas veiktās tūrisma darbības, atkarībā no motīviem.

Tūrisma veidu iedalījums

Tūrisma veids	Tūrisma veida apraksts
VIETĒJAIS TŪRISMS	jebkāda veida tūrisma aktivitātes, ko veic Latvijas Republikas iedzīvotāji Latvijas teritorijā
STARPTAUTISKAIS TŪRISMS	jebkāda veida tūrisma aktivitātes, ko veic Latvijas Republikas iedzīvotāji ārzemēs (tūrisma pakalpojumu imports) vai citu valstu iedzīvotāji Latvijas teritorijā (tūrisma pakalpojumu eksports), kā arī citiu valstu tranzīta tūristu apkalpošana Latvijā
IENĀKOŠAIS TŪRISMS	tūrisma motīvu vadītu ārzemnieku ierašanās Latvijā
IZEJOŠAIS TŪRISMS	tūrisma motīvu vadītu Latvijas iedzīvotāju izbraukšana uz citām valstīm
TRANZĪTA TŪRISMS	ceļojums, kura laikā tūrists uzturas valstī caurbraucot uz laiku līdz 24 stundām un turpina ceļojumu uz jebkuru citu valsti
REKREATĪVAIS TŪRISMS	ceļošana ar mērķi atjaunot cilvēka fizisko un garīgo potenciālu, racionāli izmantojot dabiskos un mākslīgos atpūtas un atveseļošanas resursus. Šo tūrisma veidu iedala divās apakšgrupās

Tūrisma veids	Tūrisma veida apraksts
T  DZIEDNIECISKAIS TŪRISMS	ceļošana ar mērķi ārstēt slimības un atveseļoties, izmantojot kūrortoloģiskos resursus (ārstnieciskās dūņas, minerālūdeņus, klimatiskā faktora iedarbību u.c.)
T  ATPŪTAS TŪRISMS	ceļošana ar mērķi atpūsties, atjaunojot garīgos un fiziskos spēkus, nomainīt apkārtējo vidi, dažādojot ikdienas dzīvi; nostiprināt veselību, izmantojot mežu un ūdeņu resursus, reljefa apstākļus, ainavu pievilcību
IZZIŅAS TŪRISMS	ceļošana ar mērķi papildināt zināšanas, kā arī gūt emocionālu pārdzīvojumu, iepazīstoties ar savas vai citas valsts kultūru, vēsturi, ekonomiku un dzīvesveidu. Izziņas tūrisma paveids ir kultūras tūrisms, kura mērķis ir iepazīties ar apmeklējamo vietu materiālo un garīgo kultūru
ZINĀTNISKAIS (KONGRESU) TŪRISMS	ceļošana ar mērķi papildināt zināšanas un pieredzi, piedaloties kongresos, simpozijos un sanāksmēs ārpus savas pastāvīgās dzīves vietas
LIETIŠĶAIS (BIZNESA) TŪRISMS	ceļošana ar mērķi slēgt darījumus vai veikt dienesta uzdevumus, kas saistīti ar ceļotāja profesionālo nodarbošanos
ETNISKAIS TŪRISMS	ceļošana ar mērķi apciemot radus, ģimenes locekļus vai arī ar tūrista senču izcelsmi saistītas vietas
SPECIALIZĒTAIS TŪRISMS	ceļošana ar mērķi veikt noteikta veida fiziskas aktivitātes, kuru īstenošanai nepieciešams speciāls inventārs, prasmes vai transporta līdzekļi. Šo tūrisma veidu iedala:
T  AKTĪVAIS TŪRISMS	cilvēku aktīvas atpūtas veids, kurā tūrists visas viņam nepieciešamās darbības veic pats. Latvijā attīstīti: kājnieku, ūdens, slēpotāju, kalnu, speleo-, velo-, auto-, moto- u.c. aktīvā tūrisma veidi
T   MEDĪBAS, MAKŠĶERĒŠANA
T   SPORTA TŪRISMS	sacensības par atsevišķu aktīvā tūrisma iemaņu labāku vai ātrāku izpildi, kā arī sacensības par noteiktas grūtības kategorijas tūrisma maršruta veikšanu
T   KRUĪZU TŪRISMS	jūras ceļojums ar apstāšanos maršrutā ietvertajās ostās un izbraukumiem no tām uz apmeklēto vietu iekšzemes rajoniem
EKOTŪRISMS	tūrisma veids, kas ietver dabas izzināšanu un izglītošanu vides un tās aizsardzības jautājumos
LAUKU TŪRISMS	tūrisma veids, kur tūristu izmitināšanai tiek izmantota lauku sēta

2. Tūrisma attīstības likumsakarības.

Ilgtspējīgas attīstības pieeja tūrisma plānošanā pašreiz ir ļoti svarīga tāpēc, ka tūrisma attīstība balstās uz dabas un kultūrvēsturiskajiem resursiem, un, ja šie resursi tiek degradēti vai iznīcināti, tad tūrisma teorijas nepiesaistīs tūristus un tūrisma attīstība nebūs sekmīga. Viens no svarīgākajiem ieguvumiem, ko dod tūrisms, kurš tiek attīstīts uz ilgtspējības principiem, ir tā radītie līdzekļi dabas un kultūrvēsturisko resursu saglabāšanai.

Svarīgs ilgtspējīgas attīstības faktors ir vietējās sabiedrības atbalstīta tūrisma attīstība. Šāda pieeja tūrismam liek uzsvaru uz vietējās sabiedrības iesaistīšanos plānošanas un attīstības procesos, attīstot tūrisma veidus, kuri dod labumu vietējām pašvaldībām. Šāda pieeja var tikt pielietota vietējā plānošanas līmenī, taču tā būtu jāiekļauj nacionālajā un reģionālajā plānošanas politikā.

Eiropas valstu nozīmīgākais dokuments, kurš regulē reģionālās/telpiskās plānošanas aspektus, ir “Torremolinos Harta”, kas pieņemta 1983. gada 20. maijā Torremolinos, Spānijā. Torremolinos Harta, kā arī Olborgā, 1994. gada 27. maijā parakstītā “Eiropas pilsētas ceļā uz ilgtspējīgu attīstību”, un 1994. gada 7.-8. decembrī Tallinā plānošanas un attīstības ministru trešajā sanāksmē sastādītais dokuments “Vīzijas un stratēģija ap Baltijas Jūras Reģionu 2010”; ir pamats jebkurām reģionālās/telpiskās plānošanas izstrādnēm (arī tūrisma reģionālo attīstības plānu veidošanai) visā Eiropā un arī Latvijā.

Torremolinos Harta.

Torremolinos Hartā ir izsludināta reģionālās/telpiskās plānošanas koncepcijas raksturīgākās iezīmes:

“11. Cilvēks un viņa labklājība, kā arī viņa mijiedarbība ar vidi ir reģionālās/telpiskās plānošanas uzmanības centrā, tās mērķis ir nodrošināt indivīdu ar tā personības attīstību veicinošu vidi un dzīves kvalitāti cilvēka mērogam atbilstoši ieplānotā apkārtnē.”

Torremolinos Hartas pamatmērķi ir saistīti ar vēlmi sasniegt:

·      ilgtspējīgu reģiona sociālekonomisko attīstību;

·      dzīves kvalitātes uzlabošanu;

·      dabas resursu un dabas aizsardzības atbildīgu vadīšanu;

·      zemes racionālu izmantošanu.

Jebkuras reģionālās sistēmas attīstības iedzīvināšana, Hartas garā, ir saistīta ar sekojošu mērķu sasniegšanu:

·      sadarbības nodrošināšana starp dažādiem sektoriem;

·      koordinācija un sadarbība starp dažādiem lēmumu pieņemšanas līmeņiem, finansu resursu izlīdzināšana;

·      sabiedrības līdzdalība mērķu sasniegšanā.

Olborgas vienošanās (Harta).

Olborgas vienošanās iesaka sekojošu vietējo stratēģiju pilsētu līdzsvarotai attīstībai:

“106. Lielpilsētas un mazpilsētas ir lielākās vienības, kas spēj vērsties pret pilsētas arhitektūras, sociālā, ekonomiskā, politiskā, dabas resursu un vides līdzsvara izjaukšanu, kas grauj mūsdienu pasauli jau pašos tās pirmsākumos, un pie tam spēj integrēt un līdzsvarotā veidā atrisināt šo problēmu vismazākajā iespējamā mērogā. Tā kā pilsētas ir atšķirīgas, mums ir jāatrod savs līdzsvarotas attīstības ceļš. Mums jāintegrē līdzsvarotas attīstības principi savā politikā un tie būs pamats piemŗrotai vietējai stratēģijai.”

Tūrisma attīstības procesa īpatnības.

Ilgtspējīga un sistemātiska tūrisma attīstība ir cieši saistīta ar kultūrvides resursu izmantošanu.

Pastāv nepieciešamība noteikt teritoriālo pamatelementu daudzumu, kādu būtu nepieciešams analizēt, pētot tūrisma reģionālo attīstību tā teritoriālajā aspektā. Tūrisma procesam ir sekojošas iezīmes, kuras nosaka šo elementu izvēli:

1. Tūrisma procesa dalībnieks vienlaikus izmanto vairākas telpiskās vides savu prasību un mērķu nodrošināšanai:

·      apkārtējo dabas telpu;

·      sociālo telpu, sociālās struktūras elementus;

·      ekonomisko telpu, tās elementus.

2. Vienlaicīgi ar dabas pozitīvo ietekmi uz cilvēku izpaužas “dabas nolietošanās”, samazinās dabas pievilcība, tās derīgums.

3. Atpūtas vietu novietojums - tā ir teritoriālās plānošanas un attīstības problēma, jo ekonomiskā darbība norit neviendabīgā un relatīvi plašā telpā.

4. Atpūtas (servisa, pakalpojumu) industrijai pastāv konflikti ar ražošanas attīstības sfērām.

5. Pilsētas - dabas savstarpējās ietekmes īpatnības, kā pilsētnieku vienīgā kontakta ar dabu iespējamība.

6. Dabas priekðnoteikumi.

7. Sociāli-ekonomiskie priekšnoteikumi.

8. Tehnisko sistēmu klātesamība. Nepieciešamais ģeogrāfisko elementu daudzums, tūrisma kā tautsaimniecības nozares reģionālās attīstības pētījumos un analīzes parametros, ir atšķirīgs, šajā gadījumā veicina integrālās ģeogrāfiskās ainavas estētiskās īpatnības un ainavas kvalitatīvās vērtības.

Latvijas tūrisms pakāpeniski iekļaujas starptautiskajā tūrisma sistēmā. Latvijas tūrisma padome ir Pasaules Tūrisma organizācijas (PTO) asociēts biedrs, Baltijas Tūrisma kooperācijas locekle. Vairākas Latvijas tūrisma nozaru asociācijas ir savu nozaru starptautisko organizāciju locekles. Latvijas tūrisma padome regulāri konsultējas ar EU PHARE programmas tūrisma ekspertiem, kuru vadībā tika izstrādāts Latvijas tūrisma attīstības plāns un citi projekti.

Tūrisma attīstība ir cieši saistīta ar Latvijas valsts politiskajām un ekonomiskajām aktivitātēm. Vairumam Eiropas valstu tūrisma attīstībai tiek asignēti lieli līdzekļi. Saskaņā ar PTO datiem, tūrisma veicināšanai ieguldītie līdzekļi neilgā laika periodā atmaksājās apmēram  6 reizes. Tā kā Latvijas tūrisma attīstībai 1996. gadā no valsts budžeta asignētie līdzekļi ir nesamērojami mazāki par citu Baltijas reģiona valstu ieguldījumu tūrisma attīstībā, tie ir arī  3,5 reizes mazāki kā Igaunijā un 4 reizes mazāki kā Lietuvā. Tas nākotnē var izraisīt tūrisma plūsmas samazināšanos Latvijā par labu mūsu tuvākajām kaimiņvalstīm. Kaut arī tūrisms ir viena no lielākajām industrijām un darba vietu devējiem, tūrisma attīstības iespējas un resursu potenciāls Latvijā pašlaik vēl netiek izmantoti. Tūrisms Latvijā nevar sekmīgi attīstīties bez valdības apstiprinātas nozares attīstības koncepcijas.

Hāgas tūrisma deklarācijā teikts, ka “tūrisms ir darbības veids, kuram ir svarīga nozīme cilvēku un mūsdienu sabiedrības dzīvē. Ievērojot to, ka tūrismam valsts dzīvē ir vismaz tāda pati nozīme kā citiem ekonomiskās un sociālās darbības veidiem, nepieciešams visās valstīs paplašināt valsts tūrisma administrāciju tiesības un pienākumus”.

Kā minēts Latvijas tūrisma attīstības koncepcijas projektā, valstīs, kur starptautiskais tūrisms vēl tikai attīstās (tajā skaitā Latvijā), tam ir īpaša nozīme šādās jomās:

·      piesaistīt ārzemju valūtu un kļūt par eksporta nozari, kas pozitīvi ietekmē tirdzniecības bilanci;

·      radīt ievērojamu skaitu jaunu darba vietu;

·      valsts reģionu attīstībā, kur tūristu iztērētā nauda var dot ievērojamu ieguldījumu rajonu un pagastu saimniecībā.

Pasaules ceļojumu un tūrisma padome (PCTP) prognozē, ka šajā desmitgadē:

·      tūrisms kļūs par pasaules lielāko industriju un darba vietu devēju;

·      Eiropa kā ceļojumu galamērķis turpinās dominēt pasaules ceļojumu kopējā ainā;

·      Eiropa kā sterptautiskas sadarbības rosinātājs turpinās piedāvāt vislielāko ceļojuma potenciālu.

Starptautiskā tūrisma plūsma Centrālās un Austrumeiropas valstīs 1994. gadā pieauga par 8% salīdzinājumā ar 1993. gadu, un sastādīja 70 miljonus cilvēku, bet kopējais ienākums no starptautiskā tūrisma palielinājās par 33% un sastādīja 11 miljardus dolāru. Eiropieši vēl nekad nebija izdevuši tik daudz naudas par ceļojumiem kā 1995. gadā - 204 miljardus dolāru, vidēji 915$ uz vienu ceļojumu. Tā kā Latvija paredz integrēties Eiropas Savienībā, nepieciešams pārņemt ES valstu pozitīvo pieredzi tūrisma nozares attīstībā. ES valstu nacionālo tūrisma organizāciju (NTO) darbības analīze katrā no valstīm parādīja, ka trīs galvenie mērķi ir:

·      ārzemju tūristu izdevumu palielināšana;

·      tūrisma produkta kvalitātes celšana;

·      sezonalitātes ietekmes samazināšana.

Tādējādi lielākajā daļā ES valstu nacionālo tūrisma organizāciju politikas īstenošanas līdzekļu secība pēc to nozīmīguma ir šāda:

1.    informācijas piegāde valstu tūrisma informācijas centriem ārzemēs;

2.    katras valsts kā ceļojuma galamērķa reklāma;

3.    tūrisma izpēte un plānošana, statistikas sistēmas pilnveidošana.

Visu valstu NTO reklamējas un finansē tūrisma informācijas centrus, kas sastāda šo valstu tūrisma budžeta lielāko daļu. Vairums ES dalībvalstu nodrošina nodokļu atvieglojumus tūrisma sektoram. Valdību finansiālais atbalsts ietver dotācijas un aizdevumus ar atvieglojumiem tūrisma infrastruktūras attīstībā. Diemžēl mēs vēl neesam aptvēruši, cik būtiski ir attīstīt tūrisma nozari, sniedzot tai prioritārās nozares atbalstu. Mēs esam aizmirsuši, ka liela daļa no Rietumeiropas valstīm pēc II Pasaules kara savu labklājību lielā mērā panāca ar tūrisma nozares atbalstīšanu.

ES valstu valdības, iesaistoties tūrisma nozares attīstībā, izvirza sekojoðus uzdevumus:

·      tūrisms jāattīsta kā vispārējs labklājības avots, kas dod uzplaukumu daudzām nozarēm;

·      reģionos, kur tūrisms nav pietiekami attīstīts, tā konkurētspēja ir jānodrošina ar valdības finansiālu atbalstu infrastruktūras attīstībā un nodokļu atvieglojumu veidā;

·      jāceļ tūrisma pakalpojumu kvalitāte ar tūrisma apmācības centru palīdzību.

3. Tūrisma ietekmes zonas.

Lai varētu spriest par to, vai tūrisms lauku apvidos ir pozitīva vai negatīva parādība, vispirms vajadzētu rūpīgi apspriest visus iespējamos tūristu un tūrisma industrijas radītos ietekmju veidus. Dabas resursu menedžeri, sabiedrība, tūrisma industrija un tūristi ir galvenās darbojošās personas, kas, ietekmējot vidi, rada problēmas.

Tūrisma negatīvās ietekmes lielākoties ir katrai vietai specifiskas un mainās atkarībā no tūrisma objekta lieluma un novietojuma, apmeklētāju skaita un sadalījuma pa sezonām, izmantotā transporta veida un tā, cik prasmīgi objekts tiek pārvaldīts.

Ietekme var būt tieša un netieša jeb traucējoša. Šīs ietekmes rodas normāla ekspluatācijas režīma rezultātā, neņemot vērā īpašus gadījumus (atkritumi, vandālisms).

3.1. Vide.

Viens no tūrisma uzdevumiem ir līdzsvarot ikdienas darbu pārapdzīvotajā Eiropā, kur valda stress, sasprindzinājums un steiga. Līdz ar to liels tūristu daudzums izvēlas atpūtu tiešā dabas tuvumā - vienalga vai tie ir makšķernieki, mednieki, ūdens tūrisma cienītāji, vai cilvēki, kas labprāt veic izjādes ar zirgiem, uzturas zemnieku saimniecībās, kur bauda tiešu saskarsmi ar dzīvnieku un augu valsti. Lielai daļai šo cilvēku filozofiskie uzskati prasa būt dabas draugiem un savu brīvo laiku pavadīt neskartā un tīrā vidē. Diemžēl pastāv arī savādāki tūristi, kas uzskata, ka dabas bagātības ir domātas tikai viņu vēlmju apmierināšanai. Līdz ar to nav iespējams viennozīmīgi spriest par tūrisma ietekmi uz vidi, jo tās degradācija notiek dažādos veidos - ne tikai uzreiz pamanāmā, kā ūdens piesārņojums, erozija vai apkārtnes piegružošana, bet arī ne tik pamanāmā, kā sugu izzušana vai nomaiņa.

Izpētot vairāku autoru darbus var izdalīt sekojošas tūrisma industrijas izraisītās negatīvās ietekmes uz vidi:

·      dabisko teritoriju degradācija tūristu pārmērīgas, nepareizas izmantošanas vai arī nepārdomātas tūrisma attīstības rezultātā;

·      nepietiekamas tūrisma vietu plānošanas dēļ radušies draudi videi un zemes izmantošanas problēmas;

·      atkritumu noglabāšanas problēmas;

·      ūdens piesārņojums;

·      gaisa piesārņojums;

·      trokšņi, ko izraisa tūristu pārmērīga koncentrācija;

·      vizuālā nepievilcība.

Tūrisms vairāk kā jebkura cita industrija ir atkarīgs no dabas un kultūrvides kvalitātes. Attīstoties tas var ietekmēt dabas vidi tādā mērā, ka sāk apdraudēt pats savu pastāvēšanu.

Tūrisma ietekme uz vidi var izpausties dažādos līmeņos:

·      lokālajā līmenī - ūdens un gaisa piesārņojums, trokšņi, bīstamas vides parādības - smogs, lavīnas;

·      reģionālajā līmenī - savvaļas dzīvnieku dabisko dzīves apstākļu izmaiņas, biodaudzveidības samazināšanās, gaisa un ūdens piesārņojums;

·      globālajā līmenī - emisijas no transporta un gaisa kondicionētājiem, un lielu meža masīvu izciršana veicina siltumnīcas efekta rašanos.

Dabas parkos, aizsargājamās teritorijās un lauku apvidos lielāko negatīvo ietekmi atstāj iekšdedzes dzinēju transporta līdzekļu plaša izmantošana un ļoti liels apmeklētāju pieplūdums t.s. “pīķa” sezonās tradicionālajās atpūtas vietās, kuras ērti sasniedzamas pilsētu iedzīvotājiem. Ļoti jūtīgas pret tūristu ietekmi ir piekrastes teritorijas. Piemēram, 35% Eiropas tūristu dodas uz Vidusjūru, kuras kūrortu piekraste tiek stipri pārslogota.

Tūristi rada stresa situācijas savvaļas dzīvniekiem, tādējādi izmainot to normālo izturēšanos un traucējot dzīves norises. Jo dzīvnieku paliek mazāk, jo tūristi vairāk alkst viņus redzēt. Intensīvā cilvēku pārvietošanās veicina vietējai florai svešu augu sugu ievazāšanu ar sēklām, kas pieķērušās transporta līdzekļu riteņiem, apģērbam, teltīm. Tāpat kā citas industrijas, tūrisms rada vides piesārņojumu, izmaiņas sociālajā vidē un resursu sadalē.

Galvenie tūrisma ietekmes veidi uz vidi apkopoti tabulā.

Daži galvenie potenciālie tūrisma ietekmes veidi uz dabas vidi.

Ietekmes aspekti	Iespējamās sekas
Floras un faunas sugu sastāvs	1. sugai raksturīgo vairošanās paradumu izjaukšana 2. dzīvnieku nogalināšana medībās 3. dzīvnieku nonāvēšana ar mērķi iegūt suvenīrus pārdošanai 4. dzīvnieku imigrācija un emigrācija 5. veģetācijas nomīdīšana un bojāšana ar transporta līdzekļiem 6. veģetācijas postījumi, ko rada koksnes un augu ieguve 7. veģetācijas izmaiņas tūrisma objektu labiekārtošanas rezultātā (ciršana, stādīšana)
Piesārņojums	1. ūdens piesārņojums ar notekūdeņiem un naftas produktiem 2. gaisa piesārņojums ar transporta izplūdes gāzēm, kurināmā sadegšanas galaproduktiem 3. trokšņa piesārņojums no tūristu transporta un aktivitātēm
Erozija	1. augsnes sablīvēšana, kas palielina noteci un eroziju 2. lavīnu un nogruvumu riska palielināšanās 3. ģeoloģisko objektu bojājumi 4. ūdenstilpju krastu bojājumi

Ietekmes aspekti	Iespējamās sekas
Dabas resursi	1. gruntsūdeņu un virszemes ūdeņu patēriņš 2. fosilo kurināmo patēriņš enerģijas ražošanai tūristu vajadzībām 3. ugunsgrēku iespējamības riska palielināšanās 4. minerālu resursu izmantošana celtniecībā 5. bioloģisko resursu pārekspluatācija (pārzvejošana u.c.) 6. hidroloģiskā režīma maiņa
Vizuālā ietekme	1. ērtības (celtnes, pacēlēji, mašīnu novietnes) 2. atkritumi 3. notekūdeņi (ūdens ziedēšana)

Tūrisma ietekmes uz vidi var būt īslaicīgas vai ilglaicīgas, pozitīvas vai negatīvas, lokālas, reģionālas un pat globālas; tiešas, netiešas vai inducētas. Reti kad uz vidi iedarbojas viens faktors, parasti tie kombinējas.

Tūrisma darbības ietekmē:

·      dabas vidi (gaiss, ūdens, flora, fauna, augsne, ainava, klimats);

·      cilvēka radīto vidi (celtnes, infrastruktūra, pieminekļi, parki);

·      kultūrvidi (vērtības, ticējumi, paražas, morāle, māksla, likumi, vēsture).

Ietekmes var rasties:

·      no tūristus apkalpojošo iestāžu celtniecības un funkcionēšanas;

·      no pašu tūristu darbības.

Šī ietekmju daudzveidība daļēji atspoguļo arī tūrisma industrijas raksturu un padara problemātisku tūrisma ietekmju uz vidi visaptverošu novērtējumu.

Lai samazinātu ietekmi uz vidi, var veikt īpašus pasākumus:

1. izbūvēt standartiem atbilstošas ūdensapgādes un elektroenerģijas pievades sistēmas, notekūdeņu attīrīšanas un cieto atkritumu izvietošanas vietas, izmantot vidi saudzējošas tehnoloģijas un otrreizējos resursus;

2. izveidot piemērotu ceļu u.c. transporta sistēmu ar uzsvaru uz sabiedrisko transportu un videi draudzīgiem transporta veidiem.

Tūristus pievilina ainaviski ievērojamas vietas, vēsturiski, arheoloģiski objekti, vietas un objekti ar bagātīgu un interesantu floru un faunu. Tūristu negatīvā ietekme uz vidi un ekosistēmām lielā mērā ir atkarīga no attīstības tempa, tūristu skaita, konkrētās vides tipa, dotajām pārvaldes un plānošanas tradīcijām. Būtiski, vērtējot tūrisma ietekmi uz vidi, ir pievērst uzmanību ilgtspējības principa ievērošanai starp tūrismu un vidi.

Tūrisma negatīvā ietekme uz vidi un tās samazināšanas iespējas

Ietekmējošais faktors	Negatīvā ietekme uz vides kvalitāti	Samazināšanas iespējas
Atkritumi	·      ietekme uz savvaļas dzīvi ·      estētiski nepievilcīgi ·      bīstami veselībai	·      noteikumu izstrāde ·      atkritumu konteineri ·      apziņas līmeņa paaugstināšanas kampaņa
Vandālisms	·      celtņu, inventāra un labierīcību bojājumi ·      neatgriezeniski kultūras un vēstures vērtību zudumi	·      likumu un noteikumu izstrāde ·      apziņas līmeņa paaugstināšanas kampaņa ·      uzraudzības pastiprināšana
Medības un makšķerēšana	·      rada konkurenci plēsējiem ·      resursu izsmelðana	·      vietas un laika ierobežojumi ·      vides izglītības programmas ieviešana
Kājāmgājēju safari	·      traucē savvaļas dzīvi ·      celiņu erozija	·      izveidot vai pārvietot takas ·      piekļūšanas un izmantošanas ierobežojumi vietā un laikā ·      vides izglītības programmas ieviešana

Nelegāla piebarošana	·      apdraudētu dabas vienību pārvietošana un postīšana (gliemežvāki, reti augi, putnu olas) ·      dabīgo procesu pārtraukšana	·      vizītes tikai gida pavadībā ·      likumdošanas ierobežojumi ·      vides izglītības un sabiedriskās apziņas paaugstināšanas kampaņa
Nobraukšana no ceļa	·      zemes veģetācijas un dzīvās dabas postīšana	·      piekļūšanas ierobežojumi, nosakot laiku un vietu ·      ceļu kvalitātes un struktūras uzlabojumi ·      izstrādāt efektīvas soda sankcijas
Trokšņainums	·      dzīvās dabas un vietējo iedzīvotāju, un citu tūristu traucēšana	·      ierobežot apmeklējumus laikā un vietā ·      transporta kustības noteikumu izstrāde ·      apziņas līmeņa paaugstināšanas kampaņa
Masveidība, drūzma	·      cilvēku pakļaušana stresam ·      savvaļas dzīvnieku uzvedības maiņa	·      palielināt apmeklētāju uzņemšanas iespējas ·      ierobežot apmeklētāju plūsmu vietā un laikā
Pārmērīga attīstība	·      biotopu izzuðana ·      veģetācijas iznīcināšana ·      zemes nepietiekamība un ietekme uz ūdensbaseiniem ·      nabadzīgu baseinu izveidošana	·      apmeklētāju plūsmas novadīšana uz citiem objektiem ·      vides uzlabošana un atdzīvināšana ·      zemes lietojumu plānu izstrāde un zonēšanas noteikumu pielietojums

Tabulā apskatītās ietekmes ir būtiskas un tās var padarīt doto objektu nepievilcīgu tūristiem un atpūtniekiem, jo zūd piesaistošās vērtības. Lai tas tā nenotiktu būtu nepieciešams:

1. izveidot atbilstošu likumu un noteikumu sistēmu ar atbilstošu kontroles mehānismu;

2. jāveido mainīgu buferzonu tīkls, kuras nepieciešamības gadījumā var uzņemt pārlieku lielo tūristu masu;

3. jāmaina tūristu uzvedība, veicot to izglītošanas un informēšanas darbu.

Mums būtu jādomā par speciālu atpūtas zonu izveidošanu, jo savā visdziļākajā izpratnē līdzsvarotas attīstības stratēģija stāda par mērķi harmoniju starp cilvēkiem, cilvēci un dabu. Tas noņemtu spriedzi no dabas vides un ļautu lielo ļaužu masu novirzīt uz speciāli ierīkotām atpūtas zonām, kur varētu veidot speciālas tūristu takas, pa kurām atkarībā no gadalaika un apmeklētāju interesēm, varētu novirzīt grupas. Līdz ar to tiktu aizsargāti meži, ezeri, upes un lauki.

Tūrismu pēc ietekmes stipruma uz vidi var nosacīti iedalīt vairākās kategorijās. Var izdalīt ilgtspējīgu tūrismu, kas aptver visas tūrisma formas un virzienus un nodrošina darbības ilgtspējību. Nelielu daļu no visas industrijas veido uz dabu balstītais tūrisms. Tas ietver dabas tūrismu - cilvēki izklaides braucienu veidā apmeklē vietas ar skaistu dabu, un ekotūrismu - tas apzīmē cilvēku ceļošanu ar salīdzinoši lielāku atbalstu dabas aizsardzībai un vietējās ekonomikas attīstības veicināšanai.

3.2. Ekonomika.

Jau pirms neatkarības atgūšanas cilvēki Latvijā sāka veikt konkrētus pasākumus tūrisma jomā, bet šodien tas aplūkojams kā viena no nedaudzajām iespējām pelnīt naudu un būt nodarbinātam. Reģionu un mazpilsētu iedzīvotājiem, amatniekiem, zvejniekiem un zemniekiem tā ir iespēja saglabāt savas zemes tradicionālo dzīvesveidu un aizkavēt bezdarbu. Rūpīgi attīstīts un neliela mēroga tūrisms var kalpot arī kā instruments vides speciālistiem, lai ietekmētu savas valsts attīstību kopā ar citas sabiedrības daļas pārstāvjiem.

Pēc daudzajiem padomju okupācijas gadiem tā sauktais brīvais tirgus piesaka sevi ar smagu ekonomisko spiedienu uz daudziem iedzīvotājiem un lielu satraukumu valdības līmenī. Arī šajā situācijā tūrisms daudziem cilvēkiem ir vienīgais bizness. Reģionālās attīstības vajadzības, kas var būt arī par noteicošo faktoru dabiskās ainavas vienreizīguma saglabāšanā, lielākoties nav attīstītas vispār, vai arī attīstītas ļoti vāji.

Tūrisms kā bizness sāk koncentrēties uz tiem tūrisma aktivitāšu veidiem, kas jau pastāv. Iespēja organizēt ceļojumus bagātiem latviešiem uz rietumu pasauli ārzemniekiem nav nekas vairāk kā “standarta piedāvājums”. Pilsdrupu apmeklējumi bijušajiem to īpašnieku pēctečiem, ceļojumi uz “veco dzimteni”, kas nebija iespējami pēdējo 50 gadu laikā.

Latvija, Lietuva un Igaunija ir mazas valstis, un daudzi no šiem ceļojumiem nav ilgāki par vienu nedēļu: Rīgas vecpilsēta, īss ceļojums uz Kenigsbergu, pils vai muižas apmeklējums, tad ātri uz Tallinu vai Tartu un atpakaļ uz mājām. Visi šie cilvēki par ceļojumu maksā relatīvi augstu cenu, parasti viņi lido ar lidmašīnu, nakšņo hoteļos, kas atbilst tā sauktajiem “rietumu standartiem” un maltītes ietur restorānos.

Šeit rodas jautājums, vai Latvija ir zeme tikai priekš bagātniekeim? Tūrismam nevajadzētu dot iespējas tikai tiem cilvēkiem, kurus interesē vienīgi izklaides. Tā ir atsevišķa tūrisma nozare, bet tieši tā vismazāk rūpējas par dabiski veidojušos ainavu - viņi pārveido dabu tā, lai tā būtu tūristiem ērti lietojama. Šinī gadījumā būtu jādomā par soda sankciju mehānisma izveidošanu. Reģionālā attīstība, kas rūpējas par dabas ainavas “tradicionālo un tipisko” veidolu, var būt sabiedrotais cīņā pret pārveidojumiem, ko paveikuši tuvredzīgi biznesa cilvēki. Lauku tūrisms kļūst par mūsdienu eiropiešu “modes lietu”. Ir nepieciešama patiesi tālredzīga domāšana.

Ikviens, kas tikai nedaudz pazīst citas vietas Baltijā, var jautāt: Vai nav diezgan īso brīvdienu ceļojumu? Vai nav labāk skaistās vietas paslēpt no tūristiem, lai saglabātu to dabisko vērtību? Un, ja nē, kā mēs varam realizēt pārējās tūrisma formas? Vai citas formas vispār eksistē? Kas vispār grib uz Latviju ceļot?

Daudzas lauku tūrisma problēmas ir saistītas ar reģionālo attīstību. Atšķirība starp dzīvi pilsētā un dzīvi laukos, kas ir sevišķi liela starp Rietumeiropas pilsētām un Latvijas laukiem, iespējams, spēlē galveno lomu. Vairums šo tūristu dzīvo lauku apvidos (ciematos, mazpilsētās), bet viņiem ne vienmēr ir ciešs kontakts ar dabu. Turpretim lauku iedzīvotāji dabu uztver kā kaut ko tik “dabisku”, ka tas pēc viņu domām nevar pārveidoties vai pazust. Bet tajā pašā laikā pilsētnieki ir daudz atvērtāki jaunajām idejām, citām kultūrām un atšķirīgiem cilvēkiem. Laucinieki parasti “stingri stāv ar abām kājām uz zemes”, viņi negrib ne par jaunajām idejām runāt, nedz arī tās realizēt.

Tūrismam ir būtiski, lai tas neizraisītu negatīvas ietekmes uz ekonomiku. Tās varētu būt sekojošas:

·      importa palielināšanās no ārienes;

·      darbaspēka, investoru un uzņēmēju pieplūdums no ārienes;

·      īpašuma cenu pieaugums un inflācija;

·      zemas darba algas un sabiedrības polarizēšanās;

·      strauja ienākumu aizplūšana (luksus preču imports)

Tomēr tūrisma nozarei ir arī daudzi pozitīvi momenti, kas var dot nozīmīgu ieguldījumu ekonomikas pilnveidošanas un attīstības procesā. ES eksperti uzskata, ka šai nozarei jādod prioritāte sekojošu iemeslu dēļ:

·      tā ir intensīva darba industrija;

·      laba darbības reģionālā sadale;

·      rada cietās ārvalstu valūtas ieplūšanu;

·      palīdz uzturēt esošo nodarbinātības līmeni un rada jaunas darba vietas, palielinot nodokļu ieņēmumus valstij;

·      piesaista mazos un vidējos uzņēmumus, veicinot to attīstību;

·      sekmīgi var konkurēt ar pārējo pasauli;

·      var piesaistīt ievērojamu daudzumu neimantoto dabisko resursu;

·      tai ir ievērojams potenciāls paplašināties un palielināt jaunradīto vērtību;

·      samērā ātri var dot atdevi.

Tāpat tūrisma nozare var dot arī nozīmīgus ekonomiskos labumus. Te jāpiemin fakts, ka starptautiskais tūrisms meklē jaunas iespējas un kā vienu no tādām var minēt arī mūsu neskarto dabu ar ievērojami lielu biodaudzveidību. Te būtisks ir tas faktors, ka mēs varam tirgoties ar pakalpojumiem, kas pasaulē ir ļoti būtisks tirdzniecības produkts.

Ekonomiskie faktori nepastāv paši par sevi. Tie var ietekmēt sociālos apstākļus un vides stāvokli. Ekonomisko un sociālo faktoru mijiedarbība ir atkarīga no tūrisma attīstības tipa, veida.

3.3. Sociālā un kultūras sfēra.

Tā kā jau kopš seniem laikiem katra tauta ir gājusi savu attīstības ceļu, tad ir arī veidojušās atšķirības kultūras un sociālajā sfērā. Šīs atšķirības ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki ceļo. Diemžēl daļa no tūristiem uzskata, ka nopērkot ceļojumu uz kādu valsti vai uz kādu objektu (lauku sētu, viesu māju u.c.), viņi ir nopirkuši tiesības uzvesties atbilstoši savām iegribām.

Gadījumos, kad tūrisms veicina ekonomisko attīstību, pastāv arī sabiedrības destabilizācijas draudi, jo peļņas sadale veicina sabiedrības noslāņošanos. Tas iespējams gadījumos, ja netiek pievērsta pienācīga uzmanība sociālās vienlīdzības un izlīdzināšanas jautājumiem. Diemžēl bieži vien šie vinnētāji atrodas ārpus konkrētās sabiedrības.

Liels apmeklētāju skaits, neatkarīgi no to zināšanu un izglītības līmeņa, var negatīvi ietekmēt sociālo un kultūras sfēru. Notiek virzība monokultūras virzienā, tiek ierobežots vietējo iedzīvotāju komforta līmenis (trokšņi, liels cilvēku pieplūdums sociālajiem un kultūras objektiem). Trūkstot higiēnas objektiem (tualetes, iespējas nomazgāties u.tml.) pastāv slimību izplatīšanās draudi.

Kā pozitīvu momentu var atzīmēt apstākli, ka pēdējā laikā ir mainījusies tūristu ierašanās motivācija, jo pie mums vairs nav tik izdevīgas cenas kā tas bija agrāk.

No iepriekš teiktā var apkopot tūrisma negatīvo ietekmi sociālajā un kultūras sfērā:

·      kultūras mantojuma degradācija;

·      virzība monokultūras virzienā;

·      iedzīvotāju komforta samazināšanās;

·      liels cilvēku masu pieplūdums vietējiem sociālajiem objektiem;

·      vietējās sabiedrības sašķelšanās;

·      identiskuma un autentiskuma izzuðana;

·      narkomānija, alkoholisms, noziedzība, prostitūcija.

Tomēr ne vienmēr pastāv šādas negatīvas tendences. Neatkarīgi no tūristu izglītības un zināšanu līmeņa, vaina meklējama tūrisma industrijā, kas nerūpējas par sociālo un kultūrvidi, jo risku rada gan apmeklētāju skaits, gan arī ceļotāju tips.

Bez jau minētajām problēmām pastāv arī tādas, kas saistītas ar sliktajiem higiēnas un profilakses apstākļiem, kā arī iedzīvotāju zemā maksātspēja, kas noved pie slimību izplatīšanās.

3.4. Politika.

Bieži vien tūrisma ietekme uz politiku ir diametrāli pretēja vispārpieņemtajam uzskatam par tūrisma kā attīstības, miera un nāciju savstarpējās sapratnes veicinātāju.

Tūrisma attīstību uzsāk un kontrolē multinacionālās kompānijas, tad iniciatīva automātiski pārvietojas no vietējā un reģionālā līmeņa uz nacionālo. Tālāk ir apkopoti daži tipiski tradicionālā tūrisma izraisīti negatīvās ietekmes piemēri:

·      politiskās ietekmes palielināšanās no vietējā un reģionālā līmeņa uz nacionālo;

·      neadekvāta infrastruktūra, kas veidota ievērojot tūristu, bet ne vietējo iedzīvotāju intereses;

·      attīstības koncentrēšanās atsevišķās teritorijās;

·      sociālās spriedzes rašanās starp tiem, kam ir un tiem, kam nav.

Neraugoties uz tūrisma ietekmes uz politiku negatīvajiem momentiem, jāatceras, ka tūrisma sistēmas būtisks mērķis ir attīstīt un nostiprināt tūrisma nozari mūsu valstī tā, lai iedzīvotāji, kā arī iebraucošie tūristi varētu izmantot ekonomiskos, sociālos un dabas dotos labumus.

4. Tūrisma attīstības politika un plānošana.

Latvijā Valsts tūrisma politikas mērķi ir sekojoši:

·      veicināt tūrismu uz Latviju;

·      attīstīt vietējo tūrismu;

·      attīstīt tūrisma nozari.

Tūrismam ir nepieciešama sava vieta vienotajā Latvijas tautsaimniecības attīstības politikā (iekļaujoties lauku attīstības programmā), bet šeit ir jārisina arī tādi jautājumi kā tūrisma industrijas darbības rezultātā radītā piesārņojuma samazināšana un novēršana, kā arī atkritumu daudzuma samazināšana. Tāpat būtiski ir apzināties, ka tūrismā plānošanu nedrīkst veikt atrauti no teritoriālās plānošanas. Diemžēl visbiežāk šis plānošanas darbs tiek veikts tradicionāli, plānojot konkrētās vietas zemes izmantošanu tūrismam, bet aizsargājamās teritorijās tiek pielietota vides plānošana, kuras uzdevums ir izvirzīt vides un dabas aizsardzības mērķus, bieži vien domājot tikai par konkrētās ekosistēmas vajadzībām.

Ja runājam par lauksaimniecisko ražošanu, tad, lai saglabātu pietiekoši augstu ražošanas intensitāti dotajā apvidū un vienlaikus nodrošinātu vides un dabas aizsardzību, ir nepieciešams integrēt vides aizsardzības principus lauksaimnieciskajā ražošanā, kas jau ir solis uz priekšu tradicionālās lauksaimnieciskās ražošanas attīstībā. Šie darbi praktiski ir veicami vienotā sistēmā ar reģionālo plānošanu un pareizi organizētu vides saimniecību, jo veicot saimniekošanu būtiski ir samazināt aizvien pieaugošo populāciju sadrumstalotību, veidojot biotopu savienotājsistēmas.

Dabas aizsardzība parasti tiek saistīta ar atsevišķu nozīmīgu dabas objektu aizsardzību, bet diemžēl šāda pieeja ir pamatota tikai uz salīdzinoši nelielām teritorijām. Vairumā gadījumu dabīgo ekosistēmu attīstība un izmaiņas ir jāuztver kā normāla parādība. Tas norāda uz nepieciešamību izstrādāt dinamisku aizsardzības un attīstības stratēģiju, kuras pamatā jābūt telpiski - funkcionālai pieejai, kas nodrošinātu ekosistēmas attīstības procesus. Pēc vācu speciālistu ieteikuma tā varētu būt diferencēta mērķsistēma, kas aptver 100% teritorijas ar attiecīgi 10-15% aizsargājamajām dabas teritorijām, 30-40% ekstensīvi un 45-60% intensīvi izmantojamām platībām.

Lai varētu pietiekoši efektīvi veikt tūrisma plānošanu lauku apvidos, ir nepieciešami apvienot vides plānošanas pieeju ar tūrisma plānošanu. Šinī gadījumā būtu jāizmanto “Uz vides aizsardzības principiem balstīta tūrisma plānošanas metode”, kas balstīta uz vides aizsardzību un saglabāšanu, kā arī tās izmantošanu rekreācijai. Vispirms ir jāidentificē, kas ietilpst videi draudzīgā tūrismā:

·      jānosaka vides un tūrisma raksturīpašības;

·      jāidentificē kritiskās teritorijas, kur tūrisms konkurē ar vidi;

·      jānosaka piemēroti pasākumi, kas ir saudzīgi gan sociālajai, gan dabas, gan arī kultūrvidei.

5. Tūrisma organizācijas.

Centrālā izpildvaras iestāde, kas nosaka darbības vadlīnijas tūrisma jomā, ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Tās pamatuzdevums ir izstrādāt un īstenot tūrisma politiku.

Kopš Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir pārņēmusi tūrisma nozares vadību no Satiksmes ministrijas, ir notikusi valsts pārvaldes nostiprināšana tūrismā. Ministrijas pakļautībā tika izveidota Latvijas tūrisma padome (LTP), tās nolikumu ir apstiprinājis MK, augusi tās autoritāte, tai ir pārraudzības statuss. Tās uzdevumos ietilpst koordinēt valsts un pašvaldību, sabiedrisko organizāciju, uzņēmumu un iedzīvotāju darbību un intereses valsts noteiktās tūrisma nozares politikas īstenošanā.

Pašvaldību kompetencē ietilpst iekļaut tūrismu savas teritorijas sociālās un ekonomiskās attīstības plānos un atbilstoši tiem paredzēt pasākumus un līdzekļus tūrisma attīstībai, nodrošinot līdzsvaru starp dabas un kultūrvēsturisko objektu nepieciešamajā kārtībā un to izmantošanu tūrisma vajadzībām.

Turpinās darbs pie tiesiskā nodrošinājuma veidošanās procesa.

·      Tūrisma likumprojekts	ð(MK akceptēts 29.08.1995.) atrodas Saeimā.
·      MK noteikumi Nr. 222	ð“Latvijas Tūrisma padomes nolikums”.
·      MK noteikumi Nr. 300	ðGrozījumi MK noteikumos Nr. 222  “Latvijas Tūrisma padomes nolikums”.
·      MK noteikumi Nr. 350	ð“Noteikumi par starptautiskā tūrisma darbību licenzēšanu Latvijas Republikā.

Sagatavošanā:

·      MK noteikumu projekts	ð“Par viesnīcu, kūrortviesnīcu, moteļu un viesu māju licenzēšanu”.
·      MK noteikumu projekts	ð“Par gidu sertifikāciju”.
·      MK noteikumu projekts	ð“Par vietējā tūrisma darbību licenzēšanu”.
·      MK noteikumu projekts	ð“Par tūrismam izmantojamo lauku māju sertifikāciju”.
·      MK noteikumu projekts	ð“Par kempingu klasifikāciju”.
·      MK noteikumu projekts	ð“Par jaunatnes tūrisma mītņu klasifikāciju”.
·      MK noteikumu projekts	ð“Par tūrisma informatīvo zīmju standartu”.

Lai integrētos Eiropas Savienībā, Latvijas asociatīvajā līgumā ir ietverts pants par sadarbību tūrismā. Valdības darba grupa “Reģionālā attīstība un tūrisms” darbojas tiesību aktu harmonizācijas jomā.

Tomēr, domājot par tālāko attīstības perspektīvu, īpaši par lauku tūrismu, mums ir jāraugās arī uz Vispasaules tūrisma asociācijas (WTTC) izstrādātajām vadlīnijām vides aizsardzības jomā. Tās būtu jāņem vērā valdībai un arī jebkurai fiziskai un juridiskai personai formulējot savas darbības politiku.

Tālāk seko izvilkums no vides aizsardzības vadlīnijām tūrisma jomā:

·      Jādeklarē sava atbildība līdzsvarotas vides attīstības sakarā.

·      Jānovērtē jaunie projekti dodot ietekmes uz vidi novērtējumu.

·      Jāveic vides inspekcijas ar revīzijām jau esošajiem projektiem, lai varētu izstrādāt vides situācijas uzlabošanas programmas.

·      Vides uzlabošanas programmām ir jābūt sistemātiskām un visaptverošām un tām ir jāietver sekojoši mērķi:

1.    jānosaka un jāsamazina ietekme uz vidi;

2.    veicināt videi draudzīgas darbības - plānošanu, dizainu, celtniecību;

3.    apdraudēto teritoriju, sugu un ainavisko vērtību saglabāšanu;

4.    atkritumu samazināšanu un pārstrādi;

5.    veikt ūdens, gaisa piesārņojuma monitoringu un novēršanu;

6.    kontrolēt un samazināt videi kaitīgu produktu lietošanu;

7.    respektēt un atbalstīt vēsturiskus un reliģiskus objektus;

8.    ievērot vietējo iedzīvotāju intereses un tradīcijas;

9.    uzskatīt vides aizsardzības jautājumus par būtiskākajiem faktoriem tūrisma vietu attīstībā.

Valstī darbojas 17 tūrisma informācijas centri, kas ir juridiskas personas, izņemot vienu - Tukumā, kas darbojas kā pašvaldības uzņēmums. Ir izveidota Tūrisma informācijas centru asociācija, ir izveidota datorprogramma, kurā šie centri reizi nedēļā Tūrisma padomei sniedz jaunāko informāciju par savu darbību.

Valstī darbojas vairāk kā 200 licenzētas tūrisma firmas un ap 250 dažādu veidu tūristu izmitināšanas uzņēmumu. Savas darbības veicināšanai daudzi tūrisma uzņēmumi un organizācijas ir izveidojuši apvienības, piemēram, Latvijas Tūrisma aģentu asociācija, Latvijas Viesnīcu asociācija.

6. Ieguvumi no tūrisma attīstības.

Tūrisms kā viena no pasaulē visstraujāk augošajām ekonomikas nozarēm ir būtisks arī Latvijas turpmākajai attīstībai. Patreiz lielākā daļa no mūsu valsts iedzīvotājiem dzīvo pilsētās. Tāpēc mums jābūt īpaši atbildīgiem par daudzām vides problēmām, ar ko saskaras cilvēce.

Viena no nedaudzajām dabas bagātībām, ar kuru mūsu valsts ir apveltīta, ir salīdzinoši neskarta daba. Savā virzībā uz līdzsvarotu attīstību Eiropas ciemi un lauku apdzīvotās vietas neapstrīdami atveras tūrismam. Tas ir mēģinājums apmierināt visas intereses, kas skar moderno sabiedrību: pieaugošās prasības pēc brīvā laika un brīvdienu pavadīšanas iespējām, no vienas puses, un sociālekonomiskās izdzīvošanas jautājums daudzām lauku apdzīvotām vietām, no otras puses.

Ieguvumus no tūrisma attīstības var iedalīt vairākās grupās:

Ceļošanas rezultātā satiekas indivīdi no dažādām tautām. Pastāv cerības, ka tas veicinās labāku saprašanos un sadarbību starp dažādām kultūrām un dzīvesveidiem.

Tūrisms ir naudas līdzekļu un nodarbinātības avots, kurš īpaši nozīmīgs nabadzīgajās valstīs.

Tūrismam ar galveno uzsvaru uz dabu ir priekšrocība dot atpūtniekiem iespēju iepazīt, izprast un aptvert Zemes ainavisko daudzveidību un biodaudzveidību, un darbu, kas ieguldīts tās saglabāšanā.

Tūrisms dod arī vietējiem iedzīvotājiem lielāku stimulu saglabāt savu dabas vidi. Šeit varētu runāt par tādu būtisku ieguvumu kā morālo (nemateriālās vērtības), estētisko un ētisko (humanitārās vērtības) attīstību, emocionāli pozitīvo pārdzīvojumu. Diemžēl šīs vērtības mēs uzskatām par pašsaprotamām un ne vienmēr tās novērtējam.

 Ilgtspējīga tūrisma organizācija un indikatori.

1. Tūrisms kā ienākumu avots.

Hans Ruedi Mūler un citi ir ieteikuši veidu, kā lūkoties uz tūrismu, kurš sastāv no pieciem līdzsvarotiem elementiem, kuri parādīti “maģiskajā pentagonā”. Saskaņā ar šo pieeju ilgtspējīgs tūrisms netieši norāda visu mērķu sasniegumus - ekonomikā, tūristu apmierināšanā, sociālajā, kultūras un apkārtējās vides jomā - nevienam neesot dominantam. Pagātnē pirmie divi faktori, proti, ekonomikas atgriešanās (mērāma labumos, darbā, ieguldījumos iekšzemes kopproduktā) un klientu apmierinājums (mērāma ar viesu pārskatu) bija galvenie faktori, lai varētu konstatēt vai tūrisms ir sekmīgs vai nē. Tomēr sociālās, kultūras un apkārtējās vides kvalitāte ir tūrisma pamatā un ilgtspējīgam tūrismam ir jācenšas saglabāt šīs vērtības, kā arī jāatbilst ekonomiskajiem un viesu kritērijiem. Tas netieši norāda kvalitātes mērīšanas nepieciešamību visiem šiem dažādajiem aspektiem, lai izceltu potenciālās interešu sfēras un darbības prioritātes.

“Maģiskais pentagons” satāv no: ekonomikas, tūristu apmierinājuma, sociālā pamata, kultūras bāzes un vides bāzes.

Ilgtspējīgu tūrismu var nodrošināt tikai visas tūrisma attīstības jomas, menedžments kā arī aktivitātes, kas saglabā dabas, sociālo un ekonomisko veselumu un mūžīgos dabas, celtniecības un kultūras resursus. “Veselīgs” tūrisms netieši norāda uz veselīgu pieeju tūrisma plānošanai un menedžmentam, lai piesaistītu klientus, bet līdz ar to arī saglabā autentiskumu, kvalitāti un ilgtspējību viesiem un vietējām (augu un dzīvnieku) populācijām.

Uzsākt nodarbošanos tūrisma industrijas jomā nav viegli, pat tādā gadījumā, ja tiek turpināts jau iesākts darbs. Šeit ir nepieciešama nopietna apņemšanās un daudz smaga darba. Daudz cilvēki palaiž izdevību garām, jo baidās no lēmumu pieņemšanas vai arī no nezināšanas. Ieiešana jebkurā biznesa sfērā prasa zināšanas ne tikai par doto jomu, bet arī iemaņas plānošanā, menedžmentā un lēmumu pieņemšanā. Bieži vien panākumu pamats ir attiecīgā darbinieka vai komandas darba kvalitāte.

Lai sekmīgi darbotos izvēlētajā tūrisma industrijas jomā ir nepieciešami četri atslēgas elementi, ko devusi A.Gannona: motivācija, tirgi, nauda un menedžmenta spējas.

Atslēgas elementi, kas nepieciešami, lai sekmīgi darbotos

pēc A.Gannonas

Atslēgas elementi	Darbības
·      Motivācija:	·         Šeit ir nepieciešams augsts motivācijas līmenis, enerģijas pārpilnība, ieguldījumi, gatavība pārvarēt šķēršļus un strādāt garas stundas.
·      Tirgi:	·         Nepieciešams tirgus pētījums, lai noskaidrotu produkta vai pakalpojuma potenciālu. ·         Nepareizās preces nepareizā vietā, neglābs arī laba ideja. ·         Informācija par tirgus plašumu, struktūru un izvietojumu konkurentiem un potenciālajiem klientiem ir nepieciešama, lai veidotu mārketinga plānu. Tajā būtu jāievēro: ðpārdošanas prognozes (pieprasījuma un piedāvājuma apjoms); ðtirdzniecības struktūra un izplatība; ðprodukta cenas svārstības; ðattīstība; ðpatērētāja vajadzības.
·      Nauda:	·         Uzsākot biznesu ir nepieciešama nauda. Parasti pieļautā kļūda ir izmaksu pārāk zemā novērtēšana. ·         Peļņa ir galvenais biznesa operāciju mērķis, līdz ar to ir svarīgi zināt, kāds ir izejas punkts un uz ko plāno virzīties. ·         Jāveido finansu plāns, kurš sevī ietver: ðkapitāla vajadzību noteikðanu; ðdarba kapitālu; ðplānoto apgrozījumu; ðieņēmumu/izdevumu aprēķinu. ·         Kā un kur ir iespējams piekļūt fondiem.
·      Menedžmenta spējas:	·         Svarīgākais elements, lai nodrošinātu biznesa sekmes, kas ietver sevī: ðlēmumu pieņemšanu; ðriska uzņemšanos; ðtikðanu galā ar neveiksmēm; ðiniciatīvu; ðpakalpojumu un resursu lietošanas vajadzību; ðdarbības plāna esamību, tā izpildes kontroli; ðsituācijas ietekmēšanas spējas.

Tūrisma lauku apvidos biznesa uzsākšanai ir nepieciešami pieci savstarpēji saistīti faktori:

tirgus pētījumi (analīze, novērtējums); resursu audits (izpildāmība, studijas); finansu vērtības (novērtējums); darbības plāns (attīstībai); menedžments (prasmju audits).

Šī faktoru ķēde ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms. Ja kāds posms izkrīt vai arī tas ir nulles līmenī, tad šis bizness ir pakļauts neveiksmei, neatkarīgi no tā, cik stipri ir attīstīti citi posmi, līdz ar to arī izpaliek visas cerības uz peļņas iegūšanu.

Līdztekus biznesa prasībām pozitīva ienākuma iegūšanai ir nepieciešams arī cilvēciskais faktors ar cilvēciskajām īpašībām. Cilvēkam, kas domā nodarboties ar lauku tūrisma attīstību būtu nepieciešamas sekojošas īpašības:

·         interese, aktivitāte un enerģija;

·         pašpaļāvība;

·         naudas lietošana kā darba izpildījuma mērs;

·         cilvēkmīlestība, dodot viņiem laiku;

·         mērķu realitāte;

·         spēja pieņemt lēmumus un patstāvīgs problēmu risinājums;

·         spēja mācīties no kļūdām;

·         sekmēt kritiku - tās atbalsts darba uzlabošanai;

·         iniciatīvas uzņemšanās, novērtējot risku;

·         spēja vispusīgi izmantot resursus;

·         spēja strādāt saskaņā ar plānu;

·         būt menedžerim.

2. Ilgtspējīgs tūrisms.

Lai mēs varētu runāt par ilgtspējīgu tūrismu, mums vispirms ir jāzin ilgtspējības definīcija. Šobrīd visā pasaulē tiek atzīts, ka tūrisms jāattīsta un jāvada kontrolētā, vienotā un ilgtspējīgā veidā, balstoties uz pareizu plānošanu, jo tikai ar tādu pieeju tūrisms var dot ievērojamus ekonomiskos labumus kādai teritorijai, vienlaicīgi izslēdzot nopietnas vides un sociālās problēmas. To savā piektajā apkārtnes akcijas programmā ir definējusi Eiropas Komisija.

Ilgtspējīga attīstība ir ilgstoša ekonomiskā un sociālā attīstība, kas balstīta uz kvalitāti, bez kaitējuma videi un dabas resursiem, kura atkarīga no cilvēka aktivitātes un tālākas attīstības.

Savukārt Pasaules vides un attīstības komisijas ziņojumā ilgtspējīga attīstība tiek definēta kā: attīstība, kura bez kompromisa pārvar tagadējās nepieciešamības saistībā ar nākotnes paaudžu spēju pārvarēt pašu vajadzības,

“Dienas kārtībā” tūrisma un ceļojumu industrijai XXI gadsimtam, ko pieņēmusi Vispasaules Tūrisma organizācija, dota ilgtspējīgā tūrisma definīcija:

“Ilgtspējīgā tūrisma attīstība apmierina mūsdienu tūristu un tos uzņemošo reģionu vajadzības tā, ka aizsargā un palielina nākotnes iespējas. Ilgtspējīga tūrisma attīstība ņem vērā ne vien iebraucošo ārzemju tūristu vajadzības un priekšstatus, bet arī reģiona iedzīvotāju intereses. Ilgtspējīgais tūrisms tiek uzskatīts par galveno visu tūrisma resursu vadīšanā tajā nozīmē, ka ekonomiskās, sociālās un estētiskās vajadzības tiek apmierinātas, saglabājot kultūras viengabalainību, svarīgākos procesus dabā, bioloģisko daudzveidību un dzīvību nodrošinošas sistēmas. Ilgtspējīgā tūrisma produkti atrodas harmonijā ar apkārtējo vidi, ekonomiku, sabiedrību un kultūru, tā kā tie kļūst par pastāvīgiem labumu devējiem, nevis par tūrisma attīstības upuriem”.

Ja runā par ilgtspējīga tūrisma definīciju, tad tā ir veidojusies dažādās organizācijās un neviena no tām nenodrošina drošus kritērijus, pēc kuriem var secināt vai dotajā apvidū tūrisms ir ilgtspējīgs vai arī nē. Savā darbībā visiem, kas darbojas tūrisma jomā, būtu jāievēro sekojoši nosacījumi:

·      politika jāveido ar ilgtermiņa perspektīvu (ar resursu saglabāšanas prioritāti);

·      jāatzīst ekonomiskās sistēmas un vides mijiedarbība;

·      nepārsniegt vides ietilpības robežas.

Jebkura cilvēka darbība, arī tūrisms, agri vai vēlu atstāj ietekmi uz vides kvalitāti. Tūristu intensīvu apmeklējumu sekas uz vidi var būt diezgan katastrofālas. Ne velti tūristi tiek dēvēti par “marodieru mēri” un “ainavu ēdājiem”. Lai vājinātu šo ietekmi un padarītu ražotnes attīstību ilgtspējīgāku, kā arī ņemot vērā iepriekš teikto, nepieciešams ievērot ilgtspējīga tūrisma principus:

1.     Ilgstoša resursu saglabāšana. Dabas, sociālo un kultūras resursu saglabāšana un līdzsvarota izmantošana ir izšķiroša ilgstoša biznesa nodrošināšanai.

2.     Patēriņa un atkritumu daudzuma samazināšana. Tas novērš izmaksas izpostītās vides atjaunošanai un ir ieguldījums tūrisma kvalitātes uzturēšanai.

3.     Biodaudzveidības saglabāšana. Dabas, sociālās un kultūras daudzveidības saglabāšana ir būtiska ilgtspējīgam tūrismam un veido elastīgu bāzi industrijai.

4.     Tūrisma integrēšana plānošanā. Nacionālajā un lokālajā stratēģiskajā plānošanā iekļauts tūrisms, kas ņem vērā ietekmes uz vidi novērtējumu, paaugstina ilgstoša tūrisma dzīvotspēju.

5.     Vietējās ekonomikas atbalstīšana. Tūrisms, kurš atbalsta plašu ekonomisko aktivitāšu loku un ņem vērā vides izmaksas un vērtības, aizsargā šo ekonomiku un novērš vides postīšanu.

6.     Vietējo pašvaldību iesaistīšana. Tā ir ne tikai izdevīga vietējai sabiedrībai un videi, bet arī uzlabo tūrisma pieredzes kvalitāti.

7.     Konsultācijas starp tūrisma industriju un vietējām pašvaldībām un institūcijām. Jau iepriekš tiek atrisināti potenciālie interešu konflikti.

8.     Darbinieku apmācība. Apmācība, kas palīdz ieviest ilgtspējīgu tūrismu praksē, apvienota ar iedzīvotāju iesaistīšanu visos projektu realizācijas līmeņos, uzlabo tūrisma produkta kvalitāti.

9.     Par tūrismu atbildīgs tūrisma organizētājs. Nodrošina tūristiem pilnīgu un ticamu informāciju, popularizē pietāti pret dabas, sociālo un kultūrvidi apmeklētajos rajonos.

10. Izpēte. Ilgstoši pētījumi un monitorings, izmantojot efektīvas datu vākšanas un analīzes metodes, ir dabiski, lai atrisinātu problēmas un dotu labumu tūrisma vietām, industrijai un klientiem.

Sastopoties ar pašreizējām tūristu prasībām un saimnieku interesēm, kā arī aizsargājot esošos resursus un līdz ar to palielinot nākamo paaudžu izredzes, līdzsvarota tūrisma attīstība jāaplūko kā vadošais mehānisms visu resursu pārzināšanā, tā lai mēs varētu attaisnot ekonomiskās, sociālās un ētiskās vajadzības, saglabājot kultūras veselumu, svarīgus ekoloģiskus procesus, bioloģisko daudzveidību un dzīves sistēmas.

Secinājumi.

Kā iespējams savienot lauksaimniecisko ražošanu ar ilgtspējīgu tūrismu? Mūsu apstākļos ar nelielu zemnieku saimniecību platību, kas sasniedz 10-15 ha lielumu, nav iespējams runāt par intensīvo lauksaimniecību. Šeit ir jāmeklē citādāki attīstības modeļi, kur lauksaimnieciskā ražošana ir vērsta uz tūristu: gan to, kas ierodas pašā zemnieku saimniecībā, gan arī to, kas apmetas viesnīcās, viesu mājās, kempingos u.c., apkalpošanu.

Viens no jaunākajiem tūrisma veidiem, kas guvis atsaucību un popularitāti ārzemēs, ir lauku tūrisms. Ar tā organizēšanu mūsu valstī nodarbojas gan “Lauku ceļotājs”, gan “Jauno zemnieku klubs” kā arī citas organizācijas. Diemžēl sakarā ar politiskās, ekonomiskās un tehnoloģiskās sistēmas nepilnībām šis tūrisma veids pagaidām nevar gūt pietiekoši plašu izplatību. Tam, ka patreiz mēs vēl nevaram piedāvāt pietiekoši augstu servisa līmeni, ir arī savas priekšrocības, jo mēs varam veidot līdzsvarotu vidi, kas nozīmē dabas kapitāla saglabāšanu. Tādējādi no mums tiek prasīts, lai atjaunojošos materiālu, ūdens un enerģijas patēriņa līmenis nepārsniegtu to līmeni, kādā dabas sistēmas tos var atjaunot. Neatjaunojamo dabas resursu daudzums nedrīkst pārsniegt to līmeni, kādā dabas sistēmas tos var aizvietot ar atjaunojamajiem dabas resursiem. Vides lidzsvarotība nozīmē arī to, ka piesārņojuma līmenis nepārsniedz gaisa, ūdens un augsnes spēju to absorbēt un pārstrādāt. Te mums paveras iespējas sakārtot mūsu likumdošanu tādā veidā, lai dabā tiktu saglabāta bioloģiskā daudzveidība, kā arī gaisa, ūdens un augsnes kvalitāte tiktu uzturēta tādā līmenī, kāds nepieciešams cilvēces dzīves un labklājības nodrošināšanai, kā arī dzīvnieku un augu valsts saglabāšanai.

Lai izvērtētu, kuri tirgi dod mums labākas iespējas, jāņem vērā piedāvājums potenciālajam tūristam, kā arī iespējamā konkurence. Kā Latvijas tūrisma priekšrocību var minēt klimatiskos apstākļus, lauku ainavu, kultūras tradīcijas. Tā kā Latvija atrodas zināmā mērā uz daudzu augu un dzīvnieku valsts sugu areālu robežas, tad ar savu neskarto dabu un lielo sugu daudzveidību mēs varam konkurēt ar Skotiju, Velsu, Īriju, Dāniju, Somiju, Norvēģiju, Zviedriju, kā arī ar saviem kaimiņiem: Lietuvu un Igauniju. Tie piedāvā līdzīgu produktu izvēli, bet diemžēl jākonstatē, ka spēj piedāvāt lielāku servisu, tāpēc mēs varam savu tūrisma produktu pārdot tikai par zemāku cenu. Šo konkurences grupu raksturo:

·         otrās pakāpes kultūras vilinājums;

·         perifēra atrašanās, kas apgrūtina grūtāku un dārgāku piekļūšanu;

·         nepiemērots klimats (nav “saulainās” pludmales) un topogrāfija (nav piemērots kalnu slēpošanai);

·         sezonalitāte (noslogošanas grūtības no novembra līdz martam).

Mums vajag koncentrēties uz sekojošām tirgus nišām:

·      īpašu aktivitāšu /interešu brīvdienas (arī zemnieku sētās);

·      “notikumu” brīvdienas;

·      īsas rekreācijas otrās pakāpes brīvdienas (nedēlas nogales);

·      organizēti grupu braucieni, iekļaujot kaimiņvalstis (ēdināšana un izklaide zemnieku sētās).

Tā kā daudzi zemnieki ir nonākuši izvēles priekšā - vai iet tradicionālo ceļu un nodarboties ar ekstensīvo lauksaimniecisko ražošanu un negūt peļņu, vai arī meklēt jaunus ceļus un iesaistīties tūristu uzņemšanā savā zemnieku saimniecībā, pakārtojot lauksaimniecisko ražošanu tūristu interesēm.

Šeit būtu ejami dažādi ceļi:

1. Saimniecību veido kā ilgtspējīga lauku tūrisma objektu:

·      viesu izmitināšana ar nepieciešamā servisa nodrošināšanu;

·      interešu brīvdienu organizēšana:

ðpastaigas/pārgājieni - šis atpūtas veids ir piemērots vidējās paaudzes cilvēkiem bez bērniem (kājām, jāšus, ar velosipēdu, kā arī ziemā ar slēpēm);

Mums jāatceras, ka Latvijas lauki ir ideāli šā tūrisma veida organizēšanai. Maršrutus un kartes var izstrādāt ar samērā mazām izmaksām. Te varētu attīstīt pastaigas gida pavadībā.

Tāpat būtiski ir vietējiem zemniekiem savstarpēji kooperējoties noorganizēt kvalitatīvu velosipēdu iznomāšanu.

Runājot par izjādēm ar zirgiem, jau dažas saimniecības Latvijā ir uzsākušas šo brīvdienu organizēšanas veidu. Te būtiski ir attīstīt izjādes maršrutus, tos nepārtraukti pilnveidojot. Tāpat nedrīkst aizmirst par atbilstošu reklāmu specializētos izdevumos.

ðmakšķerēšana (Latvijai ar tās ezeriem, kas klāj 17% tās teritorijas, un apmēram 12000 upēm, ir liels potenciāls piedāvāt šo produktu). Diemžēl šeit ir vajadzīga arī resursu atjaunošana un ne katrs to spēj;

ðkooperējoties ar kaimiņiem, veic viesu iepazīstināšanu ar apkārtējo mežu, upju, ezeru bagātībām.

2. Saimniecību veido kā izglītības objektu:

·         vietējo skolnieku apmācība mājsaimniecībā, lauksaimniecībā u.t.t., bet dodoties uz citu apvidu to savieno ar tūrismu;

·         demonstrējumu ierīkošana augkopībā un lopkopībā, uzņemot ne tikai vietējos zemniekus, bet arī no citiem rajoniem, kā arī ārzemju interesentus.

Diemžēl viens no būtiskiem faktoriem, kas nosaka zemnieka izvēli, ir informācijas trūkums. Lai to varētu novērst ir nepieciešama kāda organizatoriskā struktūra, kura ir ieguvusi zemnieka uzticību. Patreizējā laika posmā par tādu ir kļuvis Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju centrs, kurš varētu veidot informatīvo un izglītojošo saiti ar pastāvošajām tūrisma struktūrām. Tas ir būtiski patreizējā brīdī, jo tūristiem patīk apstāties pievilcīgās un dīvainās cilvēku apdzīvotās vietās, kad lauku tūrisms kļūst par galveno, kas pārliecina tūristus izdot naudu, tādējādi radot jaunas darba vietas.