Zīdītāju klase

Autors: nezināms

Zīdītāji ir visaugstāk attīstītā mugurkaulnieku klase. Tāpat kā putni, viņi ir siltasiņu dzīvnie-

ki. Zīdītāji ir dzīvdzemdētāji, kas mazuļus baro ar pienu un par viņiem rūpējas. Zīdītājiem ir augsti attīstīta nervu sistēma un maņu orgāni. Šīs un vēl vairākas citas zīdītāju organisma īpatnības nodrošināja viņu pielāgošanos visdažādākajiem vides apstākļiem. Pasaulē ir apmēram 4000 zīdītāju sugu,Latvijā-63 sugas.

                      SUŅU DZIMTA.

 Suņu dzimtā(Canidae) ietilpst 37 vilku, lapsu, šakāļu un suņu sugas. Visi šie dzīvnieki ir plēsēji: dabiskos apstākļos viņi sevi ar barību apgādā galvenokārt medījot. Viņu zobi ir piemēroti upura nogalināšanai, gaļas sakošļāšanai un kaulu graušanai, kā arī savstarpējām cīņām. Viņiem ir laba radze, dzirde un oža. Par to liecina lielās acis, stāvās ausis un jūtīgais deguns.Teicamās maņas ļauj sekmīgi izsekot upuri, gan medījot barā, gan vienatnē. Pārvietojoties viņi atbalstās tikai uz pirkstiem, nevis uz pilnas pēdas. Viņu priekškājām ir pieci nagi, bet pakaļkājām ir četri nagi (pakaļkājas ar pieciem nagiem mēdz būt tikai dažu mājas šķirņu suņiem). Visiem savvaļas suņiem, izņemot Dienvidamerikas krūmu suni, ir garas kājas, tāpēc viņi spēj panākt upuri. Suņu dzimtas dzīvniekiem raksturīga gara aste. Blīvais kažoks parasti ir plankumains vai svītrains. Lielākā daļa suņu dzimtas dzīvnieku pārojas reizi gadā. Mazuļi piedzimst pēc divu mēnešu ilgas grūsnības.

Suņu dzimtes pārstāvji jau kopš senatnes savvaļā dzīvo gandrīz visos kontinentos. Izņēmums ir Austrālija, kur suņus ieveda cilvēks, un vēl arī Antarktīda.

Tasmanijas vilks, hiēna un prērijsuns tikai ārēji atgādina suņus. Mūsu dienās jau izmirušie Tasmanijas vilki, kuri kādreiz dzīvoja Austrālijā, ir somaiņu kārtas zīdītāji. Visu četru sugu hiēnas visciešākā radniecība saista ar viverēm, bet prērijsuņi ir vāverēm radniecīgi grauzēji. Visu šķirņu suņi ir cēlušies no vilka, kuru cilvēks pieradināja apmēram pirms 12 000 gadu. Laika gaitā cilvēks ir radījis visdažādākā lieluma, formas un krāsojuma suņus. Mūsu dienās ir vairāk nekā 400 suņu šķirņu.

                     SUŅU EVOLŪCIJA.

Pirms 30 MILJONIEM gadu, paleogēna perioda nogalē, uz Zemes parādījās pirmā sunim līdzīgā būtne kinodikts (Cynodictis). Šis dzīvnieks atgādināja mangustu, tikai viņam bija garāks purns. Suņu vistālākie priekšteči aizstāja agrāk izplatīto plēsēju grupas- kreodontus. Visas kinodiktu fosilijas ir atrastas Ziemeļamerikā. Nedaudz vēlāk, pirms 24 miljoniem gadu, miocēnā, izveidojās citi sunim līdzīgi plēsēji- Tomarctus. Evolūcijas gaitā apmēram pirms 300 000 gadu radās vilks (Canis lupus). Pieradinot vilku, cilvēks aptuveni pirms 12 000 radīja mājas suņu pirmos priekštečus. No kinodiktam līdzīgiem senčiem pakāpeniski izveidojās arī citi gaļēdāji, kuri spēja ātri skriet un medīja dzīvniekus. Lielākā daļa suņu dzimtas dzīvnieku arī mūsdienās pārtiek no medībām.

Apmēram pirms 40 000 gadu, leduslaikmetā vilki dzīvoja baros, bet cilvēki- ģimeņu kopienās un kolektīvi medīja. Vilki un cilvēki medīja vienus un tos pašus dzīvniekus. Kad vien radās iespēja, vilki nogalināja cilvēkus un cilvēki- vilkus. Loti iespējams, ka vilki bieži vien klaiņoja ap cilvēku nometnēm, meklēdami cilvēku medījumu pārpalikumus. Reizēm cilvēki uzgāja vilku mazuļus, aiznesa tos uz apmetni un izaudzēja. No šiem pieradinātajiem vilkiem evolūcijas gaitā radās mājas suņi.

                              KAULI.

Visiem zīdītājiem un tātad arī suņiem ir spēcīgi veidoti skelets. Galvaskausa kauli aizsargā smadzenes, muti, acis, degunu un ausis. Mugurkauls balsta sirdi, plaušas un gremošanas orgānus. Lāpstiņas un krustu kauli kalpo, kā kāju balsti. Locītavās kaulus stingri, tomēr elastīgi saista locītavas somiņa, saites un citi veidojumi. Kauli ar muskuļiem ir savienoti tik komplicēti, ka ķermeni var kustināt visdažādākajos veidos. Visiem suņu dzimtas dzīvniekiem viņu piederību  var noteikt pēc kauliem. Vilkiem, lapsām, savvaļas un mājas suņiem ir garš galvaskauss un lieli zobi. Samērā garš ir arī viņu kakls un mugurkauls. Krūšu dobumu aizsargā izturīgais krūškurvis. Kājām ir gari kauli, tāpēc suņi spēj ātri skriet un panākt medījumu.

                KAŽOKS,GALVA UN ASTE.

Suņu dzimtas dzīvniekiem ir visdažādākā garuma un blīvuma kažoks. Tas palīdz saglabāt ķermeņa siltumu, tāpēc aukstos apgabalos kažoks mēdz būt biezāks, bet siltās zemēs īsāks un smalkāks. Kažokam ir divi slāņi.  Apakšējais slānis parasti ir vienkrāsains. To veido īsi,  smalki matiņi. Kažoka virsējā slāņa matiņi ir garāki, raupjāki un nedaudz eļļaini, tāpēc šis slānis labi pasargā dzīvnieku no samirkšanas. Kažoka krāsojums ir atkarīgs no garāko matiņu krāsas. Dominējošā mēdz būt baltā, melnā un dzeltenbrūnā krāsa. Visiem savvaļā dzīvojošiem suņu dzimtas pārstāvjiem ir garena galva, stāvas ausis, taisni žokļi un gara, taisna, bieži vien kupla aste ar baltu vai melnu galiņu. Šiem dzīvniekiem aste nemēdz būt patstāvīgi uzliekta uz augšu gredzenā;tā tiek izslieta augšup, tikai lai dotu signālu pārējiem bara locekļiem. Aste tiek izmantota arī skrienot un paužot savas izjūtas. Veidojot mājas suņu šķirnes, suņu dabiskās īpatnības ir pārveidotas atbilstoši šķirnes specifikai. Lielākā daļa suņu dzimtas dzīvnieku pavasarī met spalvu, tāpēc vasarā viņiem kažoks ir plāns, bet ziemā- biezs. Senāk cilvēki ziemā nevarēja iztikt bez kažokādas apģērba. Mūsdienās tiek izgatavoti dažādi sintētiskā materiāla izstrādājumi, kuri ir tik pat skaisti un silti kā kažokādas.

                 REDZE UN DZIRDE.

Ikviens mājas suns, sākot ar pekinieti un beidzot ar vācu dogu, no vilka ir mantojis arī redzi un dzirdi. Sākotnēji suņu maņas bija piemērotas lielu dzīvnieku medīšanai barā. Veidojot dažādas šķirnes, suņu maņas šķirnes ietvaros ir attīstītas un pielāgotas. Piemēram, greihaunds redz pat vēl labāk nekā vilks, jo gadsimtu gaitā tika atlasīti kucēni ar īpaši teicamu redzi. Selekcijas rezultātā gandrīz visi mājas suņi atšķirībā no vilka labāk redz uz priekšu nekā uz sāniem. Salīdzinājumā ar dažiem citiem plēsējiem vilkam un mājas suņiem dzirde nav izcila, jo šie dzīvnieki medī dienā, tāpēc redze viņiem ir svarīgāka par dzirdi. Lapsa dzird labāk nekā vilks, jo viņa medī naktī.  Atbilstoši pagriezdams lielās, stāvās ausis, suns spēj noteikt, no kuras puses plūst skaņa.

                        OŽA.

Visiem suņu dzimtas dzīvniekiem oža ir nesalīdzināmi labāk attīstīta nekā cilvēkam. Pēc visa spriežot, viņu ožas atmiņa pārspēj redzes atmiņu. Ja cilvēks atceras kaut kur nolikta priekšmeta izskatu un iztēlē redz tā atrašanās vietu, tad suns meklēto priekšmetu nemaldīgi atrod pēc smaržas. Arī  vilkiem, šakāļiem, lapsām un savvaļas suņiem oža ir visattītākā maņa.