Zinātniski tehniskais progress un tā ietekme uz sabiedrības attīstību, 20 gadsimtā.

 

“SOCIĀLIE ATTĪECĪBAS MODEĻI”

“Zinātniski tehniskais progress un tā ietekme uz sabiedrības attīstību, 20 gadsimtā.

Zinātniski Sociālais spēks, tas būtiski patreiz ietekmē mūsu sabiedrības attīstību un tajā rada globālas problēmas. Ir pareizs apgalvojums, ka laikam ejot, tehniskais progress ļauj mums ražot vairāk lietu, kuras cilvēki vēlas iegūt. Problēma ir tā, ka mūsu vēlmes aug tikpat ātri vai pat vēl ātrāk nekā mūsu spēja ražot preces un pakalpojumus. Tāpēc ekonomikas pamatproblēma ir tā, ka ekonomikas resursu piedāvājums ir ierobežots, bet cilvēku vēlmes – neierobežotas. Šeit var pieminēt, ka ar atsevišķām saimnieciskās darbības nozarēm, Latvija apvienojoties ar citām Baltija valstīm, pavisam drīz jau būs iestājušās Eiropas savienībā. Īpaši tas sakāms par mežu sektoru, ko pašlaik raksturo jaunas mežu politikas izveide.

Meža politika nav politika partiju izpratnē, tā aptver mērķu, principu un līdzekļu kopumu par meža nozaru attīstību ilgā laika periodā. Pašlaik ir sagatavota meža politikas teksta, proti, dokumenta, sagatavošana Meža departamentā. Teksts nebūs garāks par  desmit lappusēm, un tajā tiks koncentrētas visas galvenās idejas. Skaidrs, ka tas jāspēj saprast pat cilvēkam bez speciālās izglītības, lai arī viņš zinātu, kāda ir Latvijas valsts nostāja meža nozaru attīstībā.

Meža politika nepieciešama tādēļ, lai panāktu sociālo saskaņu meža ekonomiskajos, ekoloģiskajos un sociālajos jautājumos. Protams, tāpēc jau nekāds mīļais miers tirgū neiestāsies, jo tam ir savi, konkurences diktēti likumi un ekonomiski nosacījumi.

Meža politika nepieciešama arī tāpēc, lai meža speciālisti, īpašnieki, uzņēmēji un vides aizsardzības grupas savu viedokli par meža attīstības problēmām varētu paust politiskā līmenī. Šādā skatījumā meža politika  kalpo par uzskatu kopumu, kas jāņem vērā arī politiķiem, strādājot pie likumu formulējumiem.

Latvijas sabiedrība meža nozares attīstībā ir būtiski ieinteresēta, jo mežam valsts dzīvē ir nepārvērtējama ekonomiskā nozīme, bet nedrīkst aizmirst, ka mežs ir ļoti svarīgs ekoloģiskais “stabilizators”. Pēdējā vietā nav liekami arī nodarbinātības un citi sociālie jautājumi.

No meža politikas izriet arī Latvijas pozīcijas starptautiskajā arēnā. Tā kā aptuveni 70 % no visas produkcijas eksportējam, bet dažus produkcijas veidus eksportējam pat 90 procentu apjomā, nevaram būt neatkarīgi no starptautiskajām nostādnēm, turklāt no visa kopējā eksporta 1997. gada vienpadsmit mēnešos mežs devis 29.9% - tātad gandrīz trešo daļu, un, ja runājam par Latvijas eksportu uz ES valstīm, šis rādītājs ir vēl lielāks – 54.6% no valsts kopējā eksporta. Tas nozīmē, ka esam ļoti atkarīgi no vienas nozares sekmēm, bet kļūdas spēj izraisīt makroekonomiskas sekas. Valsts ir un būs lielākais mežu īpašnieks Latvijā, tāpēc arī valstij jāsekmē sava īpašuma apsaimniekošana, taču atšķirībā no sociālisma laikiem valsts nebūt nav vienīgā meža īpašniece. Savas loģiskās un likumīgās intereses ir arī pārējiem īpašniekiem. Acīmredzot pavisam drīz būs jānodrošina, lai publiskās tiesības visos mež īpašumos tiktu piemērotas vienādi. Meža nozarē pretrunas ir samilzušas, un nozares attīstība patlaban ir neprognozējama. 1991. gadā nozares reorganizācijā tika pieļauta milzīga politiskā un ekonomiskā kļūda. Tā vietā, lai, saglabājot ražošanas bāzi, strauji risinātu esošo valsts mežrūpniecības saimniecību privatizāciju, tā praktiski tika iznīcināta populistisku saukļu vārdā. Tā vietā lai pilnveidotu likumdošanu, piesaistītu investīcijas ražošanā (kā tas notika pārtikas rūpniecībā), zināmu aprindu interešu vārdā tika veikta tā saucamā “valsts un saimniecisko funkciju atdalīšana” ar šodien ar vien skaidrāk jūtama negatīvām sekām.

Valdībai jādefinē Latvijas mežu politika, lai, uz to pamatojoties, jebkurš uzņēmējs valstij tik nozīmīgajā meža nozarē spētu veidot savu biznesu uz pasaules atzītiem ekonomiskiem un vidi saudzējošiem principiem.

Vēl Latvijā kā enerģētikas avotu var minēt elektoenerģijas ražošanu. Elektroenerģiju Latvijā sāka lietot pagājušā gadssimta septiņdesmitajos gados. 1883. gadā Rīgas dzelzceļa stacijas rajonā uzstādīja elektrisko ģeneratoru ar tvaika dzinēju un izbūvēja elektropārvades līniju līdz Rīgas amatnieku biedrībai ( Vaļņu un Audēju ielas stūrī ). Turpmākajos gados cēla dažus desmitus vai simtus kilovatu lielas savā starpā nesaistītas “ māju “ un “ fabriku “ elektrostacijas ar visai ierobežotu patērētāju skaitu. Pakāpeniski elektrostaciju jauda palielinājās, elektroenerģija kļuva par izdevīgu un pieprasītu preci. gadssimtu mijā jau darbojās vairāki desmiti lokālu “ māju “ un “ fabriku “ elektrostaciju.

Padomju varas gados Latvijā vairs nebūvēja mazjaudas elektrostacijas, jo uzskatīja, ka to ekspluatācija nav ekonomiska. No tām, kuras tika uzceltas agrāk, darbojās tikai dažas. Kopš 1963. gada visi Latvijas elektroenerģijas patērētāji saņēma elektroenerģiju centralizēti – no valsts energosistēmas.

Pēc Baltijas valstu pilnīgas valstiskās neatkarības atgūšanas ‘LATVENERGO “ releju un automātikas dienestā ir notikušas vērā ņemamas izmaiņas. Dienestā ir iekļauts elektrisko režīmu dienests, kas paplašina gan dienesta funkcijas, gan atbildību. Ievērojami samazināts dienestā strādājošo cilvēku skaits. Šis ir tā saucamais pārsstrukturēšanās periods, kad ne vienmēr un ne viss liekas skaidrs un pašsaprotams. Protams visa darba pamatā jābūt pārliecībai par darāmā darba nepieciešamību un lietderību.

Tikai deviņdesmito gadu vidū uzsākti sistemātiski pētījumi par Latvijas derīgo izrakteņu izmantošanu ķīmiskajā rūpniecībā, tajā skaitā stipri mineralizēto pazemes ūdeņu, sapropeļa un kūdras izmantošanu, ugunsizturīgo, akmens masas un elektrotehnisko materiālu ieguvi, sorbentu ražošanu u.c. lai Latvijas derīgajiem izrakteņiem atrastu optimālāko un racionālāko izmantošanas veidu, speciālistiem katrā konkrētā gadījumā derīgie izrakteņi vispusīgi jāizpēta.

Tādēļ man šķiet, ka šīs  nozares lai arī kādiem spēkiem, bet mūsu mazajai Latvijai ir jāsaudzē un jānotur līmenī, un nevaram tā uz “ašu” roku iztirgot, kas mums drusku tik maksā un nedaudz mums uzsmaida, lai pēc gadiem nebūtu tās vērtības, kas mums pašiem reiz bijušas pieejamas jāiepērk no citām valstīm.

Bez  enerģētiskās problēmas zinātniskais progress sev nes līdzi arī ekoloģiskās problēmas, ar vien palielinās atmosfēras piesārņojums, rūpniecības pārpalikumi un atlikumi, viss, kas paliek nepārstrādāts rada savu mikroklimatu un vidi, kura savukārt ietekmē mūs, visu cilvēci. Kuru savukārt veicina cilvēces savtīgie nolūki uz peļņu un labklājību.

Pasaules valstis joprojām nespēj vienoties, ar kādiem līdzekļiem samazināt siltumnīcas efektu, ko rada kaitīgo gāzu izplūde atmosfērā. Latvijas viedoklis sakrīt ar ES nostāju, ka jāīsteno ierobežojoši mehānismi, kas siltumnīcas efektu līdz 2012.gadam, salīdzinot ar 1990.gadu, samazinās par 5%.

Kaitīgo gāzu, tādu kā oglekļa dioksīds, izplūdes ierobežošanu atmosfērā paredz 1997.gadā Japānas pilsētas Kioto  pieņemtais protokols, kuru tagad ratificējušas 60 valstis. Tas paredz, ka industrializētajām un bijušā padomju bloka valstīm līdz 2112.gadam jāsamazina globālo sasilšanu izraisošo gāzu emisiju par 5.2%, salīdzinot ar 1990.gada līmeni.

Tomēr konvencijas 4.sesijā, kas notika Buenosairesā, dalībvalstis sadalījušās vairākās grupās ar atšķirīgiem viedokļiem. Latvija atbalstot ES valstu nostāju, ka atmosfēru visvairāk piesārņojušajām valstīm jāuzņemas stingras saistības, kā piesārņojumu mazināt. Otru lielo valstu grupu veido attīstības valstis  un Ķīna, kas kopā radot ap divām trešdaļām kaitīgo izmešu, taču ar saviem līdzekļiem ierobežot siltumnīcas efektu nevēlas. Negribīga pret šādu politiku ir arī ASV un Ķīna, lobējot savu biznesa uzņēmumu intereses un paužot, ka ieguldījums piesārņojuma novēršanai jādod arī mazattīstītajām valstīm. Visbeidzot savu viedokli pauž arī naftas ieguves valstis – stingra ekoloģiska politika samazināšot šo valstu pamatienākumu.

 Buenosairesā ANO dalībvalstu vides ministri panākuši vienošanos, ka tikai pēc stingru kontroles mehānismu ieviešanas var tikt īstenota finansiālā programma.

Latvija pasaulei globālās sasilšanas un līdz ar to katastrofālu klimata izmaiņu draudus nerada. Patlaban Latvijā kaitīgo gāzu emisija esot divkārt mazāka par 1990.gada līmeni, taču, atjaunojoties lielajai rūpniecībai un pieaugot mašīnu skaitam, tā atkal varētu paaugstināties. Siltumnīcas efekta rašanos ierobežojot arī samērā lielais un arvien pieaugušais mežu daudzums.

Videi kaitīgo izmešu pieaugums un globālā sasilšana var veicināt okeānu līmeņa celšanos un līdz ar to dažādas dabas katastrofas – plūdus, vētras un ilgstošus sausuma periodus, kā arī izmaiņas cilvēku veselībā. Skujkoku mežus pakāpeniski var nomainīt lapkoku meži, kā arī applūst vairākas piekrastes teritorijas. Kā pareģo britu zinātnieki, tad 2050.gadā, ja kaitīgo gāzu emisija pasaulē saglabāsies līdzšinējā līmenī, Baltijas jūras piekrasti sasniegs malārijas odi, bet līdz 2100. Gadam gaisa temperatūra pieaugs par 4 grādiem pēc Celsija, lielās teritorijās būs bads, plūdi un trūks dzeramā ūdens.

Līdz šim esošajos pārmaiņu riteņos mūs sev līdzi vilka un arī reizē kavēja , nu jau bijusī PSRS. Un attīstoties zinātniskajam progresam plašajā PSRS, abas lielvalstis ASV un PSRS sasniedza līdzsvaru sasniegumos, tas notiek 60.gados. Padomju zinātne arvien vairāk tuvojās sociālisma celtniecības praksei. Strauji auga Zinātņu Akadēmijas filiāļu skaits. Padomju zinātnes milzīgie  panākumi koncentrējās divos virzienos:   palīdzības sniegšana tautas saimniecībai un perspektīvu virzienu attīstīšana zinātnē. Plašu vērienu guva valsts dabas bagātību pētīšana, apgūšana, rūpnieciskā izmantošana. Zinātnieki lielu ieguldījumu deva kodolfizikas attīstībā. 

Liela tautsaimnieciska nozīme bija Zinātņu akadēmijas komisijas darbībai Krievijas dabas resursu izpētē, Kurskas magnētiskās anomālijas pētīšanā, jaunu kurināmā atradņu atklāšanā. 

Reizē ar šo visu attīstās valstis un viss, kas saistīts ar to. Rūpnīcās tiek izveidoti zinātniskie centri, kuri netērējot laiku var uzreiz darboties uz katru jauni izveidoto detaļu vai lietu eksperimentēt un pielietot jau reālos pārbaudījumos. Arī Latvijā esošajās rūpnīcās tādi ir bijuši. Līdz ar šīm divām lielvalstīm arī attīstījās pārējās valstis un arī ir sasniegušas augstu sadzīves un tehnisko līmeni.

Šajā laikā kā attīstītāko valsti var uzskatīt Japānu un tad seko ASV un daudzas citas Eiropas valstis.

Zinātniski tehniskai progress veicina zinātnes iespiešanos visās mūsu dzīves sfērās. Tas ir lauku dzīvē, piemēram: laukos arī lielākais vairums cilvēki pārvietojas ar automašīnām, izmanto ledusskapjus, televizorus, u.t.t. Tie visi ir zinātnes sasniegumi, kurus mēs lietojam ikdienā. Tāpat zinātne ir dziļi politika, rūpniecībā un visā citā cilvēces saskarsmē. Līdz ar to 20.gs. otrajā pusē parādās jauns termins – Zinātniski tehniloģiskais determinisms.

Jaunās tehnoloģijas sadala cilvēci divās grupās:

·        Vieni, kas ir ar mieru visu jauno pieņemt un apgūt;

·        Otri, kas pretēji domā, ka visas sadzīves problēmas mums rodas no šīm jaunajām tehnoloģijām.

Zinātne savā attīstībā veicina ražošanas spēku attīstību, un ja tas tā valstī notiek, tad pašā valstī notiek Sociālais progress.

          Manas domas, ka mūsu mazajai Latvijai vajadzētu iet līdz, kaut vai pamazām, šo lielo valstu zinātnes sasniegumiem, kaut vai lēniem solīšiem.

Vienlaicīgi pieskatīt un arī piesaudzēt savus krājumus un savas rezerves, runājot par enerģētiskām problēmām. Nemētāt tās apkārt par smieklīgu samaksu, te es domāju mūsu mežus. Vairāk tieši pievērsties šim problēmām, ne tikai par cīņai par varu un valdīšanu.

          Kaut gan kopumā ņemot, lai gan esam bijuši PSRS sastāvā mūsu valstī ir gudri zinātnieki un daudz izglītotu cilvēku, kuri grib un vēlās labi strādāt zinātnes un attīstības jomās, tikai tas darbs ir ļoti dārgs un nenes ātrus augļus, un tādēļ zinātnes jomas mūsu valstī visu laiku cieš no finansējuma trūkumiem.

          Mūsu sabiedrībā ir jūtams šis progress, mūsu darbā tiek ieviestas ar vien jaunas un tehnoloģijas, darba galdi, mašīnas tā ir mūsu ikdiena. Ar vien jauni un moderni termināli un pārstrādes kombināti, ar kuriem ražošana ir kvalitatīvāka un ātrāka. Ar vien vairāk jaunatne cenšas iegūt labu un kvalitatīvu augstāko izglītību, lai būtu tiesīgi un zinoši ar šiem iekārtām strādāt un apkalpot tās.

          No tā var secināt, ka mūsu Latvijas sabiedrība cenšs iet līdzi zinātnes sasniegumiem, visās jomās.