CILVĒKS DZĪVO GRUPĀ 1

SILVA OMĀROVA

CILVĒKS DZĪVO GRUPĀ

(sociālā psiholoģija)

 

LatvJļas

Universitātes

BIBLIOTĒKA

Rīga, 2001

ANOTĀCIJA

Grāmatā aplūkoti svarīgākie personības un grupu sociālpsiholoģiskie parametri. Aprakstītas personības socializācijas procesa svarīgākās fāzes, likumsakarības un mehānismi. Uzmanība veltīta personības statusu—lomu un vajadzību—dispozīciju koncepcijām. Grāmatā iztirzātas personības un sociālo grupu attiecības un mijiedarbība, raksturoti svarīgākie grupu sociālpsiholoģiskie, dinamiskie procesi: grupas veidošanās un attīstība, saliedēšanās un psiholoģiskā savienojamība, grupas normas un sankcijas, grupas ietekme un konformisma fenomens, vadības un līderības procesi, lēmumu pieņemšana grupā, grupas apziņas attīstība, lomu un pozīciju struktūras veidošanās. Blakus mazo grupu sociālpsiholoģisko problēmu apskatei grāmatā pievērsta uzmanība arī dažu lielo sociālo grupu psiholoģijas īpatnībām — pūļa psiholoģijai, organizāciju psiholoģijai, dzimumu psiholoģijai. Tiek analizēti masveida sociālpsiholoģiskie fenomeni — panika, baumas, sociālpsiholoģiskā inficēšanās, atdarināšana, suģestija.

Grāmata veidota uz lekciju kursa bāzes, kuru autore vairākus gadus lasa Latvijas Universitātes psiholoģijas un socioloģijas specialitāšu studentiem. Autores shēmas ir šī kursa sastāvdaļa.

Grāmata domāta plašam lasītāju lokam: studentiem, pedagogiem, dažāda ranga vadītājiem, visiem, kas nopietni interesējas par sociālo psiholoģiju.

SATURS

PRIEKŠVĀRDS.

Daži vārdi par sociālpsiholoģisko zināšanu aktualitāti un šo grāmatu   .............       5

IEVADS. SOCIĀLĀ PSIHOLOĢIJA KĀ ZINĀTNE

♦  Sociālās psiholoģijas priekšmets un vēsturiskā attīstība ♦ Sociālās psiholoģijas
vieta citu zinātņu vidū ♦ Socioloģiskā sociālpsiholoģija un psiholoģiskā sociāl-
psiholoģija, to integrācijas tendences ♦ Sociālās psiholoģijas pamatteorijas   ....       8

I DAĻA. PERSONĪBAS VEIDOŠANĀS SOCIĀLAJĀ VIDĒ
1§. SOCIALIZĀCIJA

♦  Cilvēks, indivīds, personība ♦ Socializācijas procesa būtība un komponenti ♦
Personības socializācijas stadijas ♦ Pieaugušo socializācijas īpatnības ♦ Resocia-
lizācija ♦ Socializācijas aģenti un mehānismi   ..................................................     32

2§. DZIMUMSOCIALIZĀCIJA

♦  Dzimums, dzimumu loma, dzimumu stereotipi ♦ Dzimuma apzināšanās un
dzimumsocializācijas aģenti ♦ Konkrēti vēsturiskās sabiedrības un etnokultūras
ietekme uz dzimumsocializāciju   .....................................................................     57

3§. PERSONĪBAS STATUSI UN LOMAS

Statusa jēdziens ♦ Svarīgākie personības statusi ♦ Statusa projekcijas un funkcijas

♦  Statusi un lomas ♦ Lomu izpildes sociālpsiholoģiskās koncepcijas: etnometo-
doloģija un sociālā dramaturģija   .....................................................................     64

II  DAĻA*. GRUPU PSIHOLOĢIJA

1§. GRUPAS IZPRATNE SOCIĀLAJĀ PSIHOLOĢIJĀ

♦    Cilvēks — grupa — vide ♦ Kāpēc cilvēki apvienojas grupās? ♦ Grupas jēdziens

♦    Grupu veidi   ..............................................................................................      76

2§. MAZĀS GRUPAS PARAMETRI

♦    Mazā grupa kā sociāla sistēma ♦ Mazās grupas robežas ♦ Mazo grupu veidi

♦    Struktūras mazajā grupā: varas struktūra, statusu—lomu struktūra, komunikā
ciju struktūra, vērtību un normu struktūra, personīgā pievilcīguma struktūra   ....    83

3§. DINAMISKIE PROCESI MAZAJĀS GRUPĀS

♦  Dinamisko procesu jēdziens un veidi ♦ Mazās grupas izveidošanās un attīs-

flba ♦ Grupas saliedēšanās, saliedētība un psiholoģiskā savienojamība ♦ Grupas
normu veidošanās ♦ Grupas spiediens un konformisma fenomens grupās ♦ Va
dības un līderības procesi grupās ♦ Grupas lēmumu pieņemšana ♦ Konflikti
grupās ♦ Indivīda un grupas mijattiecību etapi   ...............................................     98

III DAĻA. ORGANIZĀCIJU, MASU UN PŪĻA PSIHOLOĢIJA 1§. ORGANIZĀCIJU PSIHOLOĢIJA

Organizācija kā lielā grupa ♦ Organizāciju efekts ♦ Organizāciju tipi: asociā
cijas, birokrātiskā tipa organizācijas, totālās organizācijas ♦ Organizācijas un sa
biedrība ♦ Organizāciju kultūra   .......................................................................   133

2§. MASU PSIHOLOĢIJA

♦  Kolektīvās uzvedības formas ♦ Masu jēdziens 4- Masu komunikācija ♦ Bau
mas, tenkas un cīņa ar tām ♦ Masu sociālās un politiskās kustības   ................  144

3§. PŪĻA PSIHOLOĢIJA

♦  Pūlis un tā veidi ♦ Pūļa veidošanās un uzvedība ♦ Panika kā sociālpsiholo
ģisks fenomens ♦ Panikas profilakses un pārtraukšanas iespējas   ...................   146

NOBEIGUMS. PAR TO, KAS PALIKA NEAPSKATĪTS ŠAJĀ GRĀMATĀ   .........   164

IZMANTOTĀ LITERATŪRA   ..............................................................................   166

Daži vārdi par sociālpsiholoģisko zināšanu aktualitāti un šo grāmatu

PRIEKŠVĀRDS

Sociālā psiholoģija neapšaubāmi ir viena no svarīgākajām un interesantākajām zinātnēm, kas pētī cilvēku kā sociālu indivīdu tā sarežģītajās attiecībās ar citiem cilvēkiem, grupām un sabiedrību. Bez sociālās psiholoģijas zināšanām nav iespējams saprast personības veidošanos un attīstību, rīcību un uzvedību, nav iespējams ietekmēt un vadīt šos procesus pašam cilvēkam un sabiedrībai vēlamā virzienā. Sociālā psiholoģija ļauj mums saprast cilvēku savstarpējo mijiedarbību un tās likumsakarības, palīdz izprast dinamiskos procesus grupās un organizācijās, personīgo un sociālo attiecību veidošanos. Sociālpsiholoģiskās zināšanas dod iespēju uzlabot cilvēku saskarsmi, optimizēt mācību un darba grupu funkcionēšanu, sekmēt organizāciju attīstību. Sociālpsiholoģisko parametra apzināšana ir ļoti nozīmīga gan jaunu patēriņa preču ražošanā, gan nebijušu pakalpojumu ieviešanā, reklāmas un masu kamunikācijas līdzekļu darbības jomā. Sociālpsiholoģiskās likumsakarības, caurauž visas sabiedrības sfēras: politiku un ekonomiku, kultūra un sociālo sfēru, jo visās tajās darbojas sociālās dzīves subjekti — cilvēki un to grupas, organizācijas un apvienības ar tiem raksturīgo psiholoģiju, vajadzībām, interesēm, vērtību orientācijām un nostādnēm.

Centrālais sociālpsiholoģisko zināšanu sistēmas veidojošais elements ir personība (sociālais indivīds) un tās saskarsmes ar citām personībām psiholoģiskie mehānismi [1]*. Sociālpsiholoģisko zināšanu sistēmā var izdalīt vairākas apakšsistēmas, par kritēriju ņemot to, cik lielos cilvēku kopumos un kādos funkcionālajos sakaros ir iesaistīti sociālie indivīdi.

Pirmā līmeņa apakšsistēma ir mazā grupa (ģimene, klase, brigāde u. c),

* Šeit un turpmāk kvadrātiekavās atzīmētie cipari norāda grāmatu, kas attiecīgās nodaļas literatūras sarakstā apzīmēti ar šo numuru.

uz funkcionāliem pamatiem dibināti sakari un atsevišķo sociālo indivīdu 'savstarpējā mijiedarbība un sadarbība.

Otrā līmeņa apakšsistēma — lielās grupas (Šķiras, slāņi, nācijas u. c), institūcijas un citas organizētas cilvēku kopības (politiskās partijas, apvienības u. c).

TVešā līmeņa apakšsistēma—masas un masu kustības, masveida psihiskās parādības (elki, mode u. c), sabiedriskā doma un masu politiskā pārliecība, masu komunikācijas procesi un masu stihiskās uzvedības fenomeni (pūlis, panika, baumas utt.).

Lai arī sociālā psiholoģija ir samērā jauna zinātne, tomēr visās minētajās sfērās tā ir uzkrājusi nozīmīgas atziņas, kuru pārzināšana uzlabotu valsts dažādu sfēru pārvaldi, sekmētu sociālo institūciju darbību, labvēlīgi ietekmētu cilvēku saskarsmi un sadarbību.

Latviešu lasītājam pieejamas visai maz grāmatu par sociālo psiholoģiju. Rietumu autoru grāmatas tikpat kā nav tulkotas, ja neskaita dažus Brīvās Latvijas laikā izdotos gadsimta sākuma klasiķu darbus. No krievu valodas tulkotajās grāmatās sociālpsiholoģisko parādību skaidrojumu bieži vien deformē marksistiski ļeņiniskās ideoloģijas diktāts, turklāt daudzas mūsdienu Rietumu autoru sociālpsiholoģiskās teorijas vispār nav pieminētas, jo tika uzskatītas par ideoloģiski kaitīgām. Pašu sociālo psiholoģiju bijušajā Padomju Savienībā līdz pat 60. gadiem neatzina par patstāvīgu zinātni, pieskaitot to "imperiālisma kalponēm" līdzīgi kibernētikai un ģenētikai. Vēlākajos gadu desmitos sarakstītajās padomju autoru sociālās psiholoģijas grāmatās līdzās zinātniskiem uzskatiem nākas sastapties ar valdošās partijas uzspiestiem ideoloģiskajiem mītiem. Pēdējais sevišķi attiecas uz kolektīvu, šķira un nāciju psiholoģiju, kuru teorijā zinātniskā patiesība pakārtota ideoloģiskiem meliem.

Līdz šim latviešu valodā nav uzrakstīta neviena mācību grāmata sociālajā psiholoģijā, kaut gan jāpiebilst, ka sociālpsiholoģisko zināšanu klāstu ir papildinājuši arī latviešu zinātnieki, īpaši Ārija Karpova [2, 3] un Rasma Garleja [4, 5], kuras pētījušas atšķirīgas cilvēku sociālās dzīves sfēras, Māris Budovskis, kas pētījis studentu sociālās grupas psiholoģiju [6].

Šī grāmata, lai arī uzrakstīta uz sociālās psiholoģijas lekciju kursa bāzes, kuru autore vairākus gadus lasa psiholoģijas un socioloģijas specialitāšu studentiem, nepretendē uz mācību grāmatas statusu ar visām no tā izrietošajām sekām. Šāda vispārpieņemama mācību grāmata ir nākotnes jautājums un tās tapšanā vajadzētu piedalīties vadošajiem Latvijas psihologiem un sociologiem, kuru interešu lokā ietilpst sociālā psiholoģija. Šīs grāmatas mērķis ir pieticīgāks — iepazīstināt plašu lasītāju loku ar nozīmīgākajām sociālās psiholoģijas atziņām par personību, tās attīstību sociālajā vidē, dzīvi un darbošanos grupās, pastāstīt par dažādu grupu funkcionēšanas psiholoģiskajām

likumsakarībām, dažām masu psihiskajām parādībām. Protams, studenti, ierēdņi vai citi interesenti varētu izmantot šo grāmatu kā palīgmateriālu, gatavojoties sociālās psiholoģijas nodarbībām, tikai jārēķinās ar to, ka grāmatā materiāls atlasīts un izklāstīts atbilstoši autores zinātniskajām interesēm un izpratnei. Priekšroka tiek dota tām teorijām, kuras, pēc autores domām, precīzāk un dziļāk skaidro konkrētos sociālpsiholoģiskos fenomenus, dažas citas teorijas vispār netiek aplūkotas.

Rakstot šo grāmatu, autore izmantoja gan psiholoģijas, gan socioloģijas zinātnes atziņas, jo sociālpsiholoģiskās zināšanas tiek producētas arī šajās zinātniskajās disciplīnās. Grāmatai ir sintētisks, varētu pat teikt, eklektisks, raksturs, jo autore nepieskaita sevi ne pie vienas atsevišķi pastāvošas sociālās psiholoģijas teorētiskās orientācijas, cenšoties sintezēt interesantākos atklājumus un atziņas visā viņai pieejamajā literatūrā, protams, šeit izpaužas neizbēgama subjektivitāte un parādās teorētisku diskusiju varbūtība, jo autores piedāvātā interpretācija ne vienmēr ir vienīgā iespējamā. Jārēķinās ar to, ka personība un sabiedrība ir pašas sarežģītākās sistēmas zemes virsū, ļoti grūti izpētāmas, tāpēc sociālajā psiholoģijā joprojām noris diskusijas par bezgala daudzām problēmām; līdzās pietiekami stingri konstatētiem faktiem pastāv hipotēzes un pieņēmumi. Dažādās pieejas un atšķirīgos problēmu risinājumus lielā mērā nosaka arī sociālo psihologu pasaules uzskatu un teorētisko platformu diference. Autores mērķis nebija aprakstīt šīs teorētiskās diskusijas, bet gan piedāvāt lasītājiem vienu no iespējamajiem sociālās psiholoģijas galveno problēmu traktējumiem, balstoties uz viņai pieejamo literatūra.

Grāmata sastāv no ievada, kurā dots ieskats par sociālo psiholoģiju kā zinātni, tās attīstību un vietu citu zinātņu vidū, un trim daļām. Pirmajā daļā aprakstīta personības un tās veidošanās sociālajā vidē sociālpsiholoģiskā koncepcija. Otrā daļa veltīta mazo grupu sociālpsiholoģisko raksturojumu un procesu analīzei. Trešajā daļā aplūkotas dažas lielo grupu un masu psihes izpausmju sociālpsiholoģiskās parādības. Šajā grāmatā netiek speciāli aplūkotas sociālās psiholoģijas centrālās cilvēku saskarsmes problēmas, jo autore tām ir veltījusi atsevišķu grāmatu "Cilvēks runā ar cilvēku. Saskarsmes psiholoģija" [7]. Tomēr grāmatā par sociālo psiholoģju pilnībā apiet saskarsmes problemātiku ir neiespējami, jo visi sociālpsiholoģiskie fenomeni izriet tieši no cilvēku iedomātās vai reālās saskarsmes.

Nododot grāmatu lasītājiem, autore būs pateicīga par viņu taisnīgajām kritiskajām atsauksmēm.

SILVA OMĀROVA, LU Vēstures un filozofijas fakultātes socioloģijas katedras docente

IEVADS SOCIĀLĀ PSIHOLOĢIJA KĀ ZINĀTNE

Sociālās psiholoģijas priekšmets un vēsturiskā attīstība ♦ Sociālās

psiholoģijas vieta citu zinātņu vidū ♦ Socioloģiskā sociālpsiholoģija un

psiholoģiskā sociālpsiholoģija, to integrācijas tendences ♦ Sociālās

psiholoģijas pamatteorijas

SOCIĀLĀS PSIHOLOĢIJAS PRIEKŠMETS UN VĒSTURISKĀ ATTĪSTĪBA, TĀS VIETA CITU ZINĀTŅU VIDŪ

Cilvēce ir krājusi sociālpsiholoģiskās zināšanas gadu tūkstošiem ilgi. Jau pirmatnējā barā un cilšu laikmetā gan ikdienišķajā saskarsmē, gan kopīgajās nodarbēs: medībās, reliģisko rituālu izpildē, cilšu cīņās cilvēki sastapās ar sociālpsiholoģiskajām parādībām un mēģināja tās apjēgt, taču pirmās zinātniskās atziņas sociālās psiholoģijas laukā ir saistītas ar politiskās filozofijas rašanos Senajā Grieķijā. Sociālās psiholoģijas attīstībā var izdalīt trīs vēsturiskus etapus [1].

Pirmais etaps — sociālpsiholoģisko zināšanu uzkrāšanās politiskās filozofijas ietvaros. Šī etapa hronoloģiskie ietvari — 6. gs. pirms mūsu ēras — 19. gs. vidus. Ģeniālie grieķu filozofi Platons un Aristotelis bija pirmie domātāji, kas pievērsa uzmanību cilvēka sociālajai dabai un saistībai ar sabiedrību. Platons savā darbā "Valsts" [2] apgalvo, ka valsts rašanās cēlonis ir atsevišķa indivīda pašnepietiekamība. Dzīvē cilvēkiem savu mērķu realizēšanai ir nepieciešama citu cilvēku palīdzība, un tāpēc cilvēki apvienojas grupās, veido politiskas organizācijas, galu galā rada valsti. Grupas un valsts ir instrumenti cilvēku utilitāro vēlmju un vajadzību apmierināšanai. Valdīšanas forma valstī ir atkarīga no cilvēku sociālajām jūtām, noskaņojuma un attiecībām.

Pēc Aristoteļa domām [3], cilvēkam ir iedzimts sociālais instinkts, raksturīgs bara motīvs, kas realizējas grupu izveidošanā. Sociālais instinkts noved cilvēku pie labvēlīgām attiecībām ar citiem cilvēkiem un kolektīva dzīves veida. Cilvēks Aristotelim ir politisks dzīvnieks. Dažādiem cilvēkiem

sociālā instinkta spēks var būt atšķirīgs; vāja šī instinkta attīstība var novest pie īstas vienotības trūkuma valstī. Aristotelis uzsver arī ģimenes un citu nozīmīgu cilvēku uzvedības paraugu lomu personības attīstībā.

Antīkajā Grieķijā un Senajā Romā radās priekšstati par dažādiem cilvēku tipiem, indivīdu un veselu tautu sociālo raksturu.

Viduslaikos sociālās psiholoģijas problemātika ieskicējas slavenāAkvīnas Toma darbos [5]. Viņš izceļ hierarhijas nozīmi sabiedrības dzīvē un prasa no cilvēka viņa vietai sociālajā hierarhijā atbilstošu uzvedību, tādējādi akcentējot sociālās struktūras ietekmi uz indivīdu uzvedību. Dižais sholasts augstu vērtē ģimeni — ne tikai kā reproduktīvu sistēmu, bet ari kā cilvēka veidotāju un vietu, kur cilvēks atrod psiholoģisku atbalstu un laimi.

Jaunajos laikos Frānsiss Bekons uzsver sociālo faktoru (profesijas, tautības, sabiedrībā valdošo uzskatu, autoritāšu) ietekmi uz cilvēku pasaules uztveri un izziņas sfēru [6].

18.      gadu simtenī tēzi par cilvēku prāta un uzvedības atkarību no sociā
lajiem faktoriem argumentēti aizstāv Klods Adriēns Helvēcijs [7]. Franču filo
zofs uzskata, ka sabiedriskā dzīve ir pakļauta interešu likumam tāpat kā fiziskā
pasaule — kustības likumam. Cilvēki nepiedzimst, bet kļūst par tādiem, kādi
viņi ir, saka Helvēcijs. Ļaunais un labais cilvēkos nav iedzimtas īpašības, tas
ir vides produkts. Prāts nav dabas velte, bet audzināšanas rezultāts, tāpēc ari
nav divu cilvēku ar vienādu dzīves pieredzi un līdz ar to ar vienādu prāta
attīstību. Cilvēk» egoisms un tieksme pēc pašlabuma ir sabiedrības attīstību
virzošais spēks.

19.      gs. pirmajā pusē personības un sabiedrības mijietekmēšanās idejas
psiholoģijā pamazām kļūst tradicionālas. O. Konta, socioloģijas pamatlicēja,
skolnieks Herberts Spensers rada priekšstatu par vides un personības rezonansi
asociatīvajā psiholoģijā. Evolūcijas ideju aizstāvis psiholoģijā uzsver, ka
cilvēks atšķirībā no dzīvniekiem dzīvo ne tikai dabiskajā vidē, bet ari sociālajā.
Sociālā evolūcija ir evolūcijas daļa. Pielāgošanās sociālajai videi kļūst arvien
sarežģītāka, jo sabiedrības attīstības gaitā rodas papildu faktori, kuriem
cilvēkam jāpielāgojas,—valoda, zinātne, ražošana, dažādas normas, estētiskās
kategorijas utt. Pēc Spensera domām [8], sabiedrība ir līdzīga individuālam
organismam — tā aug, kļūst sarežģītāka un iekšēji diferencējas, pārdzīvo
dažādas fāzes un palielina atkarību starp to veidojošajām daļiņām—cilvēkiem.
"Morāle ir mainījusies vienmēr un visur atkarībā no izdzīvošanas noteikumu
izmaiņām," uzskata H. Spensers. Angļu filozofs un sociologs domāja, ka cilvēka
psihi veido tā pieredze, kas dzīves laikā uzkrāta, pielāgojoties dabiskajai un
sociālajai videi, kā ari nervu sistēmā uzkrātā iedzimtā pieredze, kurā akumulēti
iepriekšējo paaudžu pielāgošanās videi rezultāti. Spensers uzskatīja, ka ari
sociālo pieredzi cilvēki pārmanto iedzimtības ceļā.

Sociālas psiholoģijas vēsturiskās attīstības pirmajā etapā tika iezīmēta liela sociālās psiholoģijas problemātikas daļa, izvirzīta cilvēka sociālās uzvedības un to nosakošo faktoru problēma, apzināta saskarsmes un starp-personu attiecību loma personības attīstībā, ieskicēta cilvēka un sabiedrības dialektika, sagatavoti priekšnoteikumi sociālās psiholoģijas kā īpašas, patstāvīgas problēmsfēras izdalīšanai filozofijā un vispārīgajā psiholoģijā.

Otro etapu sociālās psiholoģijas vēsturē var nosaukt par aprakstošās un empīriskās sociālās psiholoģijas periodu. Šī etapa hronoloģiskie ietvari — no 19. gs. 60. gadiem līdz 20. gs. 20. gadiem. Šo etapu raksturo sociāli psiholoģisko parādību izdalīšanās īpašā problēmu grupā, kurā ir nepieciešama speciāla izpēte un jauna pieeja, pētniecības metožu un principu meklējumi. Šī etapa ietvaros tika atklātas un aprakstītas simtiem sociālpsiholoģisko parādību, tādas kā tautas kolektīvā apziņa (tautas gars), pūlis, masa, panika, suģestija, psiholoģiskā inficēšanās, sociālpsiholoģiskā atdarināšana, dzimumu psiholoģijas atšķirības, dažādi vēsturiskie apziņas tipi u. c. Tika uzkrāta bagāta empīrisko faktu bāze, kuru izskaidrošanai nepietika vairs ar tradicionālo asociacionismu, kas divus gadsimtus valdīja psiholoģijā. Zinātnieki vāca, aprakstīja, klasificēja, salīdzināja, loģiski un saturiski analizēja faktus no visdažādākajām dzīves sfērām, kur vien tikai izpaudās cilvēka sociālā daba: no valodniecības, etnogrāfijas, antropoloģijas, vēstures un kultūras sfēras. Parasti aprakstošās un empīriskās psiholoģijas rašanos datē ar 1859. g., kad divi vācu zinātnieki H. Šteintāls un M. Lacarass sāka izdot žurnālu "Tautu psiholoģija un valodniecība". Šajā žurnālā, kas bija pirmais pasaules sociālpsihologu komunikācijas kanāls, tika publicēti raksti par dažādu tautu kultūru, paražām, tradīcijām, ticējumiem, kuros autori saskatīja tautu gara (kolektīvās apziņas) izpausmes.

Otro vēsturisko etapu sociālās psiholoģijas attīstībā raksturo ne tikai bagātīgas empīrijas uzkrāšanās, bet arī mēģinājumi izveidot šo empīriju aprakstošas un skaidrojošas, specifiski sociālpsiholoģiskas teorijas. Pirmo no šīm teorijām — "tautu psiholoģiju" noformulēja psiholoģijas kā patstāvīgas zinātnes pamatlicējs vācu fiziologs V. Vunts (1832—1920). Jau 1863. g. "Lekcijās par cilvēka un dzīvnieka dvēseli" viņš izsaka ideju par to, ka blakus eksperimentālajai psiholoģijai, kas pēta vienkāršos apziņas procesus, jāpastāv kultūrvēsturiskajai "tautas gara" psiholoģijai, kuras priekšmets būtu augstākie psihiskie procesi, kas pētāmi ar kultūras (mīti, valoda, māksla, tradīcijas u. c.) analīzes metodēm. Tautu psiholoģija Vunta variantā ir aprakstoša disciplīna, kas nepretendē uz likumu atklāšanu. Krievijā tautu psiholoģiju pētīja pazīstamais lingvists A. Potebņa.

Galvenā ideja, ļoti nozīmīga sociālās psiholoģijas kā patstāvīgas zinātnes tapšanai, kas izrietēja no tautu psiholoģijas, bija tāda: psiholoģijā pastāv

10

fenomeni, kas sakņojas nevis individuālajā, bet gan kopīgajā tautas apziņa, un tāpēc ir jāpastāv īpašai psiholoģijas nozarei, kas pētī šos tautas garā sakņo-' jošos fenomenus ar specifiskām metodēm.

Otra aprakstošās psiholoģijas teorija bija masu psiholoģija. Šīs teorijas pamatlicējs bija franču sociologs Gabriels Tards (1843—1904). Pēc viņa domām [9], cilvēka sociālo uzvedību var izskaidrot ar atdarināšanas mehānisma palīdzību, turklāt cilvēka uzvedībā valdošie ir iracionālie nosacījumi. Tarda idejas attīstās psiholoģisma gultnē. Viņš mēģina ielikt sociālās psiholoģijas fundamentu, norādot, ka šai zinātnei jāpēta mūsu "es" attiecības ar citiem "es" un to mijietekmēšanās. Sociālo indivīdu mijiedarbību Tards aprakstīja kā ticējumu, pārliecību, vēlmju, nolūku nodošanu un pārņemšanu. Pats elementārākais sociālais fakts, pēc viņa domām, ir viena cilvēka psihiskais stāvoklis, kuru izraisījis cits indivīds. Šie stāvokļi ari jāpēta intermentālajai (sociālajai) psiholoģijai. Sociālos faktus rada izgudrojumi — jaunrades akti. Tie rada valodu, saimniecību, reliģiju, valdību utt. Cilvēkiem piemīt jaunievedumu atdarināšanas tendence, viņi instinktīvi atdarina redzēto, dzirdēto, tādējādi rodas kopīga pieredze, kolektīvā uzvedība, kolektīvā apziņa. Tards pētīja arī sabiedrisko domu, pūļa un auditorijas psiholoģiju, iedziļinājās psiholoģiskās inficēšanās un suģestijas mehānismos. Gabrielu Tardu noteikti var uzskatīt par vienu no sociālās psiholoģijas pirmtēviem, jo viņš izvirzīja ļoti daudzas arī mūsdienu zinātnei aktuālas problēmas, aprakstīja svarīgākos sociālpsiholoģiskos cilvēku mijietekmēšanās mehānismus, tomēr viņa pieņemtā psiholoģisma teorētiskā pozīcija noveda pie sociālo procesu psiho-loģizēšanas, kas sašaurināja zinātniskā skaidrojuma iespējas.

Masu psiholoģijas ietvaros darbojās arī franču sociālais psihologs, antropologs un arheologs Gustavs Lebons (1841—1931). Viņš uzskatīja, ka mūsu laikmeta galvenā iezīme ir tā, ka indivīda apzinātās darbības vietā arvien biežāk stājas pūļa neapzinātā darbība [10]. Tauru likteņi-veidojas pūļa dvēselē. Pūļa psiholoģija ir Lebona galvenais interešu objekts. Par pūli viņš nosauc indivīdu sapulcēšanos, kur indivīda apzinīgā personība zūd, bet rodas kolektīva dvēsele, kam ir pagaidu raksturs un īpašas pazīmes. Kolektīva dvēselē indivīdu intelektuālās spējas un individualitāte izzūd, valdošās kļūst neapzinīgās, viduvējās, visiem kopīgās īpašības. Pūlī indivīdi tikai liela skaita dēļ gūst nepārspējama spēka apziņu, pakļaujas instinktiem un zaudē atbildības izjūtu. Pūlis ir impulsīvs, svārstīgs, viegli ietekmējams. Visas jūtas un darbības pūlī kļūst lipīgas. Pūlis alkst vadoni un, tādu atradis, seko tam bez apdomāšanās.

Pūlī darbojas īpaši cilvēku savstarpējās iedarbības mehānismi — sociālpsiholoģiskā inficēšanās un suģestija. Pūlī indivīds depersonalizējas, zaudē paškontroli.

11

Jāteic, ka G. Lebonam izdevās patiesi definēt daudzus pūļa psiholoģiskos raksturojumus, kuriem piekrīt arī mūsdienu sociālās psiholoģijas zinātne.» īpaši svarīgi ir cilvēka sociālās uzvedības raksturojumi, atrodoties pūlī, jo pūlī (masā) cilvēks jūt, domā un darbojas tā, kā viņš to nekad nedarītu, būdams viens. Nozīmīga bija ari emociju aktivizējošās lomas akcentēšana pūļa uzvedībā. Diemžēl ar sev raksturīgo kategorismu Lebons secinājumus par pūli attiecināja uz masu uzvedību vispār, kas nebija zinātniski korekti.

Trešā aprakstošās psiholoģijas koncepcija bija sociālās uzvedības instinktu teorija. Šīs teorijas autors bija angļu psihologs Viljams Makdūgals (McDougall) (1871—1938), kurš uzskatīja, ka cilvēka psihe nav "balta lapa" [11]. Cilvēkam piemīt dažas iepriekšnosacītas tieksmes (instinkti), kuras ir jebkuru individuālu vai kolektīvu darbību un domu galvenais avots. Šie instinkti var būt attīstīti labāk vai sliktāk un konkrētiem indivīdiem atšķirties. Atšķirības nosaka cilvēka individuālā un kulturālā attīstība, viņa dzīves sociālie apstākļi. Līdzīgi instinkti piemīt arī vienas grupas (rases, tautas) locekļiem, jo tie attīstās lēnajā pielāgošanās procesā apkārtējai videi. Instinktus nav iespējams iznīcināt vai iegūt indivīda dzīves laikā, tie (vismaz to aizmetņi) ir iedzimti. Instinktu pamatā ir mērķtiecība, kas raksturīga gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Mērķis ir intuitīvas dabas virzošs spēks, kurš sākumā realizējas ar instinktu, bet vēlāk ar cilvēku noslieču un tieksmju starpniecību. Katram cilvēkam ir savs instinktu repertuārs, kurš ir saistīts ar emocijām. Makdūgals izdala šādus instinktu un emociju pārus. Bēgšanas instinkts un baiļu emocij as. Šī instinkta un baiļu emociju parādīšanās mēģina apslāpēt jebkuru citu garīgu darbību, tas vērsts uz cilvēku pašsaglabāšanos. Šim instinktam ir liela loma cilvēka apziņā, pārdzīvotās bailes var atgriezties sapņos vai ikdienas dzīvē. Atgrūšanas instinkts un riebuma emocija. Šis instinkts mēģina attālināt cilvēku no nepatīkamā objekta, atgrūst, atmest to. Cīņas instinkts un naida emocija. Šī instinkta enerģija pievienojas citu impulsu enerģijai un palīdz cilvēkam pārvarēt šķēršļus, šis instinkts ir cilvēka slēptās enerģijas avots. Pašiznīcināšanās un pašpārliecinātības instinkts un pakļaušanās un sevis izcelšanas emocijas. Šis instinkts nosaka personības pozitīvu vai negatīvu pašsajūtu. Šo instinktu aktualizē skatītāju klātbūtne. Dzīvniekiem tas sevišķi izpaužas pārošanās laikā. Ar šo instinktu saistīta reliģiskā pakļāvība. Vecāku instinkts un maiguma emocija. Vispirms tas izpaužas kā mātes instinkts, kas liek mātei auklēt un aizsargāt savus bērnus. Šis instinkts var nomākt visus pārējos, jo kalpo dzimuma turpināšanai, kamēr pārējie instinkti kalpo individuālās dzīves uzturēšanai, par kuru daba rūpējas visai maz. Šis instinkts nevar izzust. Ja kādai tautai vai rasei tas ir mazāk attīstīts, tās vietu aizņem tauta ar spēcīgi izteiktu instinktu. Bez pamatinstinktiem Makdūgals izdala vēl virkni instinktu, kuri ietekmē cilvēku sociālo aktivitāti.

U

Ozimuminstinkts, ko pavada greizsirdība, lead parādās draudi seksuālā impulsa darbībai, un sieviešu kautrība. Bara initiekti, kas к dažādu sabiedrības formē-* jumu veidošanās pamatā. Šo instinktu pastiprina paradums —jo daudzskait-Hgaks bars, pūlis, sabiedrība, kurā dzīvo indivīds, jo vairāk jūtams šī instinkta apmierinājums, jo vairāk indivīdi jūtas psiholoģiski aizsargāti. Patoloģiska šī instinkta izpausme ir agrofobija*. Iegūšanas un kolekcionēšanas Instinkts, kuru pavada īpašuma jūtas, lepošanās ar to. Šī instinkta patoloģija ir zaglība un kleptomānija⁴"". Celšanas un jaunradīšanas instinkts, ko pavada veidošanas prieks. Angļu psihologs domā, ka arī atdarināšanai un elku meklēšanai varētu būt instinktīva daba, tāpat arī reliģiozajai ekstāzei, kuras pamatā ir vairāku instinktu kopdarbība.

Makdūgals uzskatīja, ka visi sociālie institūti — ģimene, ražošana, tirdzniecība, morāle — sakņojas cilvēku sociālajos instinktos, kas savos pamatos ir nemainīgi.

Jāteic, ka ari mūsdienu sociālajā psiholoģijā uz jautājumu par cilvēku sociālajiem instinktiem nav viennozīmīgas atbildes. Lielākā sociālo psihologu daļa tos noliedz, Junga*** piekritēji atzīst, apgalvojot, ka tie parādās cilvēku psihē arhetipu**** veidā, līdzīgas idejas ir arī dažiem Zigmunda Freida sekotājiem.

Otro sociālās psiholoģijas vēsturiskās attīstības etapu raksturo arī tas, ka parādās pirmās mācību grāmatas sociālajā psiholoģijā. 1908. g. viena pēc otras iznāk amerikāņu sociologa Eduarda Rosa un angļu psihologa, jau pieminētā Viljama Makdūgala grāmatas, kurās sniegts sistematizēts sociālpsiholoģisko priekšstatu izklāsts. Tā jau bija pazīme, ka jaunā zinātne nopietni pieteikusi savu eksistenci. Otrajā attīstības etapā radušies uzskati ietekmēja sociālās psiholoģijas tālākattīstību, sevišķi tas sakāms par lielo grupu un masu psiholoģiju, kuru daži Rietumu sociālpsihologi uzskata par īsteno sociālās psiholoģijas pētījumu objektu [12].

Trešais, mūsdienu etaps, sociālajā psiholoģijā sākās 20. gs. 20. gados, kad, pateicoties vācu psihologa V. Mede un amerikāņu psihologa F. Olporta pētījumiem, sociālajā psiholoģijā ienāk eksperiments, rezultātu matemātiskā apstrāde. Šos zinātniekus var nosaukt par eksperimentālās sociālās psiholoģijas pamatlicējiem. Viņu interese pievērsta galvenokārt cilvēku uzvedībai mazajā

* Agrofobija — slimīgas bailes no nenorobežotas, lielas, tukšas telpas. ** Kleptomānija — slimīga zagšanas tieksme, bieži vien bez nolūka nozagto kaut kā tālāk izmantot.

*•• K. G. Jungs (1875—1961) — šveiciešu psihiatrs un psihologs. ***• Arhetipi — Junga radītās analītiskās psiholoģijas jēdziens, kas apzīmē kolektīvās bezapziņas struktūrelementus, kas kopīgi visai cilvēcei un nodrošina kultūras attīstību un paaudžu saprašanos.

13

grupā, grupas ietekmei uz cilvēka uztveri, domāšanu, uzvedību, izjūtām, •'uzmanību, jaunrades spējām u. tml. Mede atklāja, ka izmaiņas cilvēka psiholoģiskajā sfērā ir atkarīgas no viņa attieksmes pret grupu. Motorikas, emociju un gribas sfērā grupas ietekme ir lielāka nekā izziņas sfērā. Mede vienā no eksperimentiem pierādīja, ka, piemēram, jutīgums pret elektriskās strāvas iedarbību grupā un nozīmīgu cilvēku klātbūtnē atsevišķiem indivīdiem samazinās par 21—57%. Mede un Olports eksperimentāli atklāja fasilitācijas efektu — faktu, ka grupai nozīmīgu autoritāšu klātbūtne rada grupā īpašu atmosfēru, kurā pieaug grupas funkcionēšanas efektivitāte, gan visas grupas, gan atsevišķu grupas locekļu darba ražīgums. Tika atklāts arī inhibīcijas efekts — tas, ka atsevišķu cilvēku darbību iedomāta vai reāla citu cilvēku klātbūtne nomāc, pasliktina [13]. Tie ir cilvēki, kuri, kādu darbu darot, saka klātesošajiem: "Tikai neskaties man uz pirkstiem!" Līdzīgus pētījumus Krievijā veica V. Behterevs un N. Lange. Viņi konstatēja, ka grupā vieglāk ⁵ - mācīties, apgūt jaunu materiālu, grupā drīzāk atklājas kļūdas, tā mīkstina attieksmi pret pārkāpumiem, palīdz izturēt stiprākus kairinājumus [14].

Pēc Pirmā pasaules kara sociālā psiholoģija visintensīvāk attīstījās Amerikas Savienotajās Valstīs. Tur eksistēja sociālais pasūtījums sociālajiem psihologiem — izstrādāt savdabīgus līdzekļus sociālpsiholoģisko parādību "vadīšanai" ražošanā, armijā, masu mediju jomā. ASV sociālā psiholoģija attīstījās eksperimentālās pieejas ietvaros un galvenokārt kā lietišķo pētījumu sfēra. Piemēram, pasaulslaveni kļuva Eltona Meijo vadībā veiktie pētījumi Hotornas pilsētā, kuri atklāja mazās grupas ietekmi uz darba ražīgumu, cilvēku pašsajūtu un darba uzvedību. Amerikas sociālpsihologi ieguva nozīmīgus rezultātus mazo grupu pētījumos — izpētīja grupas struktūras un dinamiskos procesus tajā, cilvēka un grupas mijiedarbību, komunikācijas, vadību un līderību, izstrādāja veselu virkni metodiku, ar kuru palīdzību ir iespējams iegūt objektīvu informāciju par grupu dzīvi. Tādējādi izveidojās situācija, kas raksturīga ar to, ka par sociālās psiholoģijas interešu krustpunktu kļuva mazā grupa; tradicionālā sociālās psiholoģijas problemātika, kas iezīmējās iepriekšējā attīstības etapā, — masu uzvedības psiholoģiskie aspekti — palika novārtā. Mazo grupu pētījumos eksperimenti apsteidza teorijas attīstību. Eksperimentos iegūtos rezultātus vajadzēja skaidrot, tāpēc sociālpsihologi bija spiesti vērsties pie jau pastāvošajām teorijām, kas traktēja individuālās psihes parādības, un izmantot šo teoriju jēdzienus sociālpsiholoģisko fenomenu skaidrošanai [15].

Pirmās psiholoģiskās teorijas, kuras tika izmantotas sociālajā psiholoģijā, bija geštaltpsiholoģija, biheviorisms un psihoanalīze. Mazliet vēlāk parādījās kognitīvā orientācija sociālajā psiholoģijā.

Ne tikai psiholoģija, bet arī socioloģija jau no O. Konta laikiem bagātināja

sociālās psiholoģijas atziņas. Ka zināms, socioloģija ir zinātne par sociālo •jnterakciju (mijiedarbību) un tās sekām — sabiedrības rašanos, attīstību un cilvēku sociālo uzvedību. Ne tikai psihologi, bet ari sociologi uzsvēra cilvēku sociālās uzvedības atkarību no sabiedrības kultūrvēsturiskajām reālijām un to grupu īpatnībām, pie kurām cilvēki pieder. Vācu filozofs un sociologs Georgs Zimmels (1858—1918) uzskatīja, ka grupās un sociālajos kopumos notiekošā cilvēku mijiedarbība rada neatkārtojamu sociālo realitāti [16]. Sociālo procesu "matērija"*, pēc viņa domām, ir to dalībnieku psihiskie procesi, uzskati un pārdzīvojumi, vērtības un ideāli, kuri virza viņu rīcību, bet paši atspoguļo to sabiedrību, kurā cilvēki dzīvo. Franču sociologs Emīls Dirkheims (1858—1917) akcentēja sabiedrības noteicošo varu pār indivīdu un viņa psihi. Savā doktora disertācijā "Par sabiedriskā darba dalīšanu" [17] Dirkheims analizē indivīda un sabiedriskā kolektīva attiecības. Lai sabiedrība varētu pastāvēt, tajā jābūt pietiekami ciešām solidaritātes saitēm starp indivīdiem. Pastāv divi solidaritātes veidi, kas raksturīgi atšķirīgiem kultūrvēsturiskiem sabiedrību tipiem. Arhaiskajā — sabiedrībā bez rakstības —, pēc sociologa domām, valda mehāniskā solidaritāte, mūsdienu sabiedrībā — organiskā solidaritāte. Mehāniskā solidaritāte izriet no vienas cilts locekļu personību vienādības, šie cilvēki ir līdzīgi cits citam psiholoģiskā ziņā un tāpēc faktiski aizstājami. Viņi nav individualitātes. Arhaiskajā sabiedriskajā organizācijā indivīdu apziņas saturu veido tā saucamie kolektīvie priekšstati — ticējumu, normu, paradumu, tradīciju un jūtu kopums, ko radījusi pati sabiedrība ilgā vēsturiskās attīstības gaitā un kas ir kopīgi visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu dzīvesvietas un nodarbošanās. Konkrētie kolektīvie priekšstati veido sabiedrības psiholoģisko tipu. Tie ir aktīvi, attiecībā pret indivīdiem imperatīvi (piespiedoši, pavēloši), viņu dzīvi un sociālo uzvedību regulējoši. Arhaiskajā sabiedrībā, apgalvo Dirkheims, individuālās apziņas ir pilnīgi "sakusušas" kolektīvajā apziņā, kas apņem visu sociālo esamību. Pirmatnējo sabiedrību vieno arī lielākajam vairumam cilvēku kopīgi pārdzīvojamās jūtas, kas ir saistītas ar sabiedrībā valdošajiem imperatīviem un aizliegumiem. Kolektīvo uzvedības priekšrakstu pārkāpšana ir saistīta ar sabiedrības jūtu aizskaršanu, un pret pārkāpēju nenovēršami tiek lietotas sankcijas. Jo spēcīgāka kolektīvā apziņa, jo smagāks sods gaida vaininieku. Jo plašāka kolektīvās apziņas sfēra, jo vairāk noteikumu un aizliegumu pastāv sabiedrībā. Pieļaujams un taisnīgs arhaiskajā sabiedrībā skaitās tikai tas, kas atbilst kolektīvajiem priekšstatiem. Soda sankciju mērķis ir apmierināt un gandarīt kāda indivīda vai grupas nepieļaujamās uzvedības dēļ aizskartās kolektīvās jūtas.

* Ar terminu "matērija" G. Zimmels apzīmē sociālo procesu saturu.

1,5

Civilizēt»}! sabiedrībā valda organiskā solidaritāte, kas batatas uz darba dalHaeu. Ar to ir saistīta indivīdu diferencēšanās un individualitātes parādīšanas. Pati darba dalīšana ir sabiedrības attīstības produkts. Tā ir atkarīga no мЫмМЬм apjoma un materiāli «■ швгШ bMvuma. Ar sabiedrības apjomu Dirkheims saprot tās locekļu skaitlisko kopumu. Materiālais blīvums ir cilvēku skaits, kas apdzīvo konkrētu teritoriju, morālais blīvums — komunikāciju un citu saišu intensitāte starp indivīdiem. Jo vairāk darba, tirdzniecības, konkurences un citu attiecību veidojas starp sabiedrības locekļiem, jo augstāks morālais blīvums. Daudzu indivīdu kopdzīve neizbēgami rada cīņu par eksistenci. Šīs elfas mierīgs atrisinājums ir sabiedrības diferencēšanās, kura specializē indivīdu, rodas darba dalīšana, kas atļauj katram indivīdam ieņemt savu vietu sabiedrības struktūrā un veikt sabiedrībai nepieciešamu funkciju. Radusies specializācija veicina cilvēku kooperāciju, tie kļūst nepieciešami cits citam, jo katrs dod ieguldījumu visu citu dzīvē — rodas organiskā solidaritāte.

Organiskās solidaritātes pavadonis ir individuālās apziņas attīstība — cilvēks sāk domāt un just patstāvīgi, atplaukst viņa personība, atraisās "es". Cilvēka uzvedība kļttst brīvāka. To vada individuāli atšķirīgie vēlmes, intereses, nolūki un mērķi. Un tomēr, uzskata Dirkheims, ari m*sdienti cilvēka apziņā saglabājas noteikti kolektīvi priekšstati, kas ir mehāniskās solidaritātes ekvivalents, lai ari to sfēra būtiski sašaurinās. Šie kolektīvie priekšstati izpaužas kā kopīgi ticējumi un vērtības. Kopīgo ticējumu un vērtību sfēras pārmērīga sašaurināšanās varētu draudēt sabiedrībai ar dezintegrāciju, tāpēc kolektīvi apziņas elementi ir obligāts sabiedrības daudzmaz normālas funkcionēšanas priekšnosacījums.

Kā redzam, dilemmā "cilvēks—sabiedrība" Dirkheims akcentē sabiedrības noteicošo lomu attiecībā pret cilvēku. Viss cilvēciskais cilvēkā nāk no sabiedrības Cilvēka sociālā daba vienmēr ir vēsturiski konkrētas sabiedrības spogulis. Liekas svarīgi vēlreiz uzsvērt, ka sociologs Dirkheims, analizējot sociālos procesus, ļoti lielu uzmanību pievērš to psiholoģiskajiem komponentiem, bez kuru pētīšanas pilnvērtīga socioloģiska teorija, pēc viņa domām, nav iespējama. Individuālo, grupu un visas sabiedrības psiholoģiju determinē sabiedrība, tāds secinājums izriet no Dirkheima darbiem.

Psiholoģiskā, sevišķi iracionāla komponenta klātbūtni cilvēku, grupu un visas sabiedrības sociālajā uzvedībā atzīst ari itāļu sociologs Vilfredo Pareto (1848—1923). Viņa socioloģiskās teorijas p*matā ir ideja par to, ka cilvēks ir visai neloģiska būtne ar neracionālu uzvedību [18]. No dažādiem cilvēku neloģiskās uzvedības veidiem summējas cilvēces vēsture. Cilvēku sociālo uzvedību nosaka predispozīcijas, aizspriedumi un emocionālie pārdzīvojumi. Reizēm cilvēki maskē savas jūtas ar pseidoargumentiem, kas, pēc Pareto domām, ir jebkuru sabiedrības teoriju galvenais saturs, bet tas jau nemaina

16

galveno — jutu aktivizējošo lomu. Cilvēka daba ir sociāla, ta uzvedībai raksturīgas noteiktas iekšējas tendences, kuras nosaka tā saucamie "atlikumi" — visam cilvēku dzimumam kopīgas uzvedības predispozīcijas, kas saistītas ar ļoti seniem instinktiem un jūtām. "Atlikumi" mainās lēni, tie strukturē cilvēku uzvedību un piešķir pat visneloģiskākajai uzvedībai savdabīgu iekšēju loģiku pat tad, kad cilvēki baidās no 13. datuma, melna kaķa vai upurē miljoniem dzīvību, lai uzceltu komunismu zemes virsū. "Atlikumi" ir noteikti psihiski stāvokļi, kuros fiksēti cilvēka dzīves mērķi, kaut arī tie ne vienmēr tiek apzināti un vēl jo retāk racionāli formulēti. Protams, dzīvē netrūkst arī pavisam "racionālu" apsvērumu, kuri, realizēti praksē, rada neloģiskas sekas. Patiesā, loģiski eksperimentālā domāšana sabiedrības dzīvē ieņem pieticīgu vietu, kaut arī tās sfēra palēnām paplašinās. "Atlikumu" jeb uzvedības predispozīciju pastāvēšana, pēc Pareto domām, sabiedrības dzīvē nodrošina noteiktu cikliskumu un pēctecību, noved pie tā, ka cilvēku uzvedības motivācija pamatā tomēr nav anarhiska. Itāļu sociologs izdala sešas "atlikumu" klases: kombinācijas instinkts, agregātu saglabāšanās, jūtu izpausmes vajadzība ārējās darbībās, "atlikumi", kas attiecas uz socialitāti, "atlikumi", kas attiecas uz indivīda veselumu un atkarību, "seksuālie atlikumi". Šie "atlikumi" autonomi vai kopā nodrošina šādas cilvēkiem no paaudzes paaudzē raksturīgas uzvedības tendences: tiekšanos pēc loģiskas attīstības, kas ir cilvēces intelektuālā progresa bāze; tieksmi saglabāt izveidojušās kombinācijas — izveidojušos sociālo kārtību, uzskatus, ticējumus; tieksmi uz rituālām darbībām, kuru mērķis ir jūtu izpausme vai simbolizācija attiecībā uz lietām, kas sabiedrībā tiek uzskatītas par svētām; tieksmi pēc disciplīnas, grupu un asociāciju veidošanas, ko pavada kopīgo eksistenci stiprinošās uzticības un lojalitātes jūtas; prasību pēc vienveidības dzīves veidā, jo neviena sabiedrība nevar pastāvēt, neuzspiežot saviem locekļiem noteiktu domāšanas veidu, noteiktu ticību, noteiktu rīcības veidu; cenšanos realizēt savas intereses, sasniegt varu un bagātību, sodīt "sabiedriskā līdzsvara traucētājus", attīrīties no grēka; interesi par spriedumiem un teorijām par seksualitāti, kā ari dažas citas tendences.

Nozīmīgākie sabiedrības attīstībā ir pirmās un otrās klases "atlikumi", kuri savā starpā veido kontrastējošu pāri. Kombinācijas instinkts nodrošina izmaiņas un jaunievedumus sabiedrībā, agregātu saglabāšanās — sociālo inerci un stabilitāti.

Pēc Pareto uzskatiem, psiholoģiski aspekti saistīti ari ar sabiedrības struktūras funkcionēšanu un tās ietekmi uz sabiedrības locekļu un grupu psiholoģiju. Pareto apgalvo, ka "atlikumi" ir nevienmērīgi sadalīti dažādos sabiedrības slāņos, un tāpēc jebkurā sabiedrībā pastāv elite un masa. Elite plašā nozīmē ir tas nelielais cilvēku skaits, kas sasniedzis nozīmīgus panā-

 

Utvljae      Л    ¹⁷ Universitātes

kūmus sava darbība un augstāko aprindu profesionālajā hierarhijā, uzvarējis "dzīves konkursā", izvilcis laimīgo lozi "sabiedriskās" dzīves loterijā. Elite šaurā nozīmē ir tie panākumus guvušie indivīdi, kas izpilda politiskās, sabiedrību pārvaldošās funkcijas. Sabiedrības atšķiras cita no citas ar savas valdošās elites sociālo dabu. Elites pārstāvjiem pirmās un otrās klases "atlikumi" vismaz pirmajās paaudzēs ir vairāk piemītoši nekā masas locekļiem, taču šo "atlikumu" kopums, kas raksturīgs katrai elitei, nevar viennozīmīgi apmierināt ar sabiedrības pārvaldi saistītās vajadzības, tāpēc sabiedrībā sociālā līdzsvara nodrošināšanas nepieciešamība izraisa elitē konkurenci un cirkulāciju (valdošās elites nomaiņu). Jebkura elite cenšas saglabāt savu varu, jo tā ir saistīta ar prestižu, godu, privilēģijām. Mazākums sabiedrības vairākuma pakļaušanai izmanto "lauvas" un "lapsas" metodes — vardarbību un viltu. Aplūkojot "viltus" paņēmienus — masu pārliecināšanu par to, ka pārvalde notiek viņu interesēs —, Pareto dod oriģinālu ieguldījumu politikas un propagandas sociālajā psiholoģijā. Viņš analizē klausītāju, lasītāju psiholoģiskās iespaidošanas paņēmienus. Ilgi pirms Gebelsa un Hitlera itāļu sociologs pievērsa uzmanību tam, ka cilvēkus var pārliecināt, iesaistīt, savaldzināt, daudzkārt atkārtojot vienus un tos pašus apgalvojumus. Atkārtošana ir vairāk vērta nekā labākie loģiskie argumenti. Atkārtošana iespaido jūtas, izmaina "atlikumus" (uzvedības tendences). Propagandā svarīgi atsaukties uz autoritātēm, izmantot vienkāršas formulas, kas saprotamas pat visneizglītotākajiem cilvēkiem, kuri pēc tam būs gatavi tās bez gala atkārtot. Svarīgi nav vis racionālisms un loģika izteikumos, bet gan prasme radīt iespaidu. Nozīmīga ir vārdu izvēle. Pastāv vārdi, kuri atstāj maģisku iespaidu uz pūli (piemēram, tiesības, taisnība, solidaritāte, progress, demokrātija), tātad vajag izmantot šos vārdus pat tad un sevišķi tad, ja tiem ir "izplūdis", neskaidrs saturs.

Ar Pareto koncepcijas izklāstu beigsim īso ekskursu sociālās psiholoģijas attīstības vēsturē. Bija svarīgi parādīt, ka sociālpsiholoģisko zināšanu producēšana notika gan psiholoģijas, gan socioloģijas zinātnes ietvaros, abas šīs zinātnes savā attīstībā sastapās ar līdzīgu problēmu loku — psihes sociālo determināciju, cilvēku uzvedības īpatnībām grupās u. с —, kuru, no dažādiem viedokļiem analizējot, pamazām pārvērta kopīgu interešu sfērā, tādējādi ieliekot pamatus jaunai zinātnei, kas speciāli nodarbotos ar šīm problēmām, — sociālajai psiholoģijai. Japāņu izcelsmes sociālpsihologs T. Šibutaņi šajā sakarā joko: "Sociālā psiholoģija kļuva neatkarīga pa daļai tāpēc, ka dažādu zinātņu speciālisti nebija spējīgi atrisināt dažas savas problēmas" [19]. Joki paliek joki, bet zinātnē izraisījās un turpinās diskusija par sociālās psiholoģijas priekšmetu un tās attiecībām ar "kūmām" — socioloģiju un psiholoģiju [20].

Sākotnēji sociālās psiholoģijas mēģinājumi noteikt savu pētījumu objektu bija neveiksmīgi. Vieni autori, uzskatot šo disciplīnu par socioloģijas nozari,

1-8

reducēja sociālas psiholoģijas uzdevumus uz sociologu uzmanības lokā esošo parādību un procesu papildinošu psiholoģisku interpretāciju. Otri, aplūkojot sociālo psiholoģiju kā vispārējās psiholoģijas nozari, par tās uzdevumu uzskatīja psiholoģisko zināšanu papildināšanu ar sociālu skatījumu uz tradicionālajām psiholoģijas problēmām. Bija zinātnieki, kas uz sociālās psiholoģijas problēmsfēru attiecināja visu to cilvēka un sabiedrības attiecībās, ko neaplūko socioloģija un psiholoģija, tādējādi par jaunās zinātnes priekšmetu pasludinot savdabīgu "terra incognita"*. Beidzot, pastāvēja viedoklis, ka sociālā psiholoģija atšķeļ daļu problemātikas no socioloģijas un daļu — no psiholoģijas, tādā veidā iekļaujot sfēru, kurā socioloģijas un psiholoģijas intereses saplūst.

Sociālās psiholoģijas zinātnisko statusu nosaka īpatnējs, ne socioloģisku un ne vispārpsiholoģisku problēmu raksturs. Par galveno cēloni sociālās psiholoģijas kā patstāvīgas zinātnes pastāvēšanai var minēt to apstākli, ka sabiedrības dzīvē pastāv parādību kopums, kuras nav iespējams saprast un izpētīt, lietojot vienīgi socioloģijas vai tikai vispārējās psiholoģijas priekšstatus un metodes. Tikai šo abu zinātņu dialektiska, konceptuāla sintēze spēj dot sociālo faktu objektīvu analīzi. Tas ir tāpēc, ka jebkurai sociālai parādībai ir savs psiholoģiskais aspekts, jo sabiedriskās likumsakarības rodas cilvēku darbībā, kolektīvas uzvedības procesos, bet cilvēki ir apveltīti ar apziņu, gribu, emocijām, vajadzībām, interesēm. Tāpat aktuāli ir tas, ka cilvēku kopdarbības situācijās viņu starpā veidojas specifiskas komunikācijas attiecības, saskarsmes fenomeni, kuru analīzei nepieciešamas psiholoģijas zināšanas.

Sociālā psiholoģija galveno uzmanību veltī cilvēku interakcijas psiholoģiskajiem aspektiem, pētot indivīdu psihiskās darbības izmaiņas mijiedarbībā, grupu dzīves psiholoģiskos raksturojumus, masu psihes parādības. Vispārpieņemtas sociālās psiholoģijas priekšmeta definīcijas zinātnē nav.

Pazīstamā krievu socioloģe G. Andrejeva definē sociālās psiholoģijas priekšmetu šādi: "Sociālā psiholoģija ir zinātne, kas pēti cilvēku uzvedības un rīcības likumsakarības, kas izriet no cilvēku ieslēgtības sociālajās grupās, kā arī šo grupu psiholoģiskos raksturojumus" [20].

M. E. Ševs (Shaw) un P. R. Kostanso (Costanzo) grāmatā par heiristiskāka-jām sociālās psiholoģijas teorijām [21] atreferē vēl šādas jaunās zinātnes priekšmeta definīcijas.

"Sociālā psiholoģija ir cilvēku interakcijas zinātniskas studijas" (Watson, 1966).

"Sociālā psiholoģija ir psiholoģijas apakšnozare, kas speciāli ietver indivīdu uzvedības kā sociālu stimulu funkcijas zinātnisku pētīšanu "(Jones & Gerard, 1967).

* "Terra incognita" — nepazīstamā zeme, sveša siera (latīņu vai.).

"Sociālā psiholoģija ir disciplīna, kura mēģina saprast, izskaidrot un prognozēt, kā indivīdu domas, jūtas un rīcību ietekmē citu cilvēku uztveramas; iztēlotas vai iedomātas domas, jūtas un aktivitātes" (Raven & Rubin, 1976). "Sociālā psiholoģija pētī veidu, kā sociālās situācijas iedarbojas uz indivīdiem" (Worchel & Cooper, 1977).

"Sociālā psiholoģija ir to personīgo un situatīvo faktoru, kuri ietekmē indivīda sociālo uzvedību, pētīšanas nozare" (Shaver, 1977).

Paši Ševs un Kostanso ir pieņēmuši īsu sociālās psiholoģijas definīciju — tā ir individuālās uzvedības kā sociālo stimulu funkcijas pētoša disciplīna [21].

Vienā no jaunākajam socioloģijas zinātniskajām vārdnīcām, kas izdota Anglijā 1991. g., sociālā psiholoģija definēta kā "socioloģijas un psiholoģijas apakšnozare, kura pēta veidus, kā citu klātbūtne, sociālā interakcija, grupas u. с ietekmē indivīda domāšanu, jūtas un uzvedību" [22]. Norādīts, ka sociālā

4----------------- —,—тт.------------------- у    psiholoģija ietver teorētisko pieeju

^-------------- Socīolouiia------------ /        variantus, kas daļēji atspoguļo tās mul-

\     Sociōlō psihobuijo   ~7                 tidisciplināro atrašanos.

\       foihoļouijg        /                           Lai arī minētās sociālās psiholo-

\      Bitdeftjo      /                        ģijas priekšmeta definīcijas atšķiras,

\   Ķ'ffiije     /                            kas ir gluži dabiski, zinātnei strauji

Fizika у'                            attīstoties, tomēr tajās var izdalīt kopī-

go — atziņu, ka sociālā interakcija jebkurā formā atstāj iespaidu uz cilvēku psihi un uzvedību. Šīs ietekmes mehānismi, veidi, rezultāti, likumsakarības ir sociālās psiholoģijas pētījumu priekšmets.

Cilvēks ir biosociāla būtne. Sociālās psiholoģijas vietu to zinātņu vidū, kas šaurākā vai plašākā aspektā pētī cilvēku, var attēlot shēmā.

SOCIOLOĢISKĀ SOCIĀLPSIHOLOĢUA

UN PSIHOLOĢISKĀ SOCIĀLPSIHOLOĢUA,

TO INTEGRĀCIJAS TENDENCES

Kā jau pieminējām, sociālpsiholoģisko zināšanu uzkrāšanās notika gan psiholoģijas, gan socioloģijas ietvaros. Šo divu zinātņu teorētiski un metodoloģiski atšķirīgās pieejas kopīgajai problēmsfērai dēļ radās situācija, kad līdzās viena otrai ari mūsdienās pastāv divas sociālās psiholoģijas — socioloģiskā un psiholoģiskā.

Analīzes līmenis un iegūtie teorētiskie produkti abās sociālajās psiholoģijas bija visai atšķirīgi. Tikai viens piemērs. 1954. g. vienā no ASV univer-

'20

Zinātne Sociālā psiholoģija

Psiholoģisko sociālā psiholoģija

Socioloģiskā sociālā psiholoģija

sitātem tika organizēts eksperiments: pusei viena kursa studentu lekcijas sociālajā psiholoģijā nolasīja sociologs, otrai pusei — psihologs. Pēc kursu noklausīšanās studentus sapulcēja uz diskusiju par sociālās psiholoģijas problēmām. Diskusija neizdevās — studenti nesaprata cits citu. Viņiem likās, ka katra kursa daļa ir klausījusies atšķirīgu mācību priekšmetu [23].

Katrā no sociālajām psiholoģijām — socioloģiskajā un psiholoģiskajā — izstrādājās savas bāziskās teorētiski metodoloģiskās orientācijas. Kā uzskata С V. Stefans unV. G. Stefans (Stephan) [24], socioloģiskajā sociālpsiholoģijā šīs orientācijas ir simboliskais interakcionisms un personības un sociālās struktūras saistības orientācija. Socioloģiskā sociālpsiholoģijā akcentē uzmanību uz sociālo statusu un tiem atbilstošo lomu ietekmi uz cilvēku uzvedību, kā arī šīs uzvedības atgriezenisku ietekmi uz sociālo struktūru un sociālo vidi kopumā, makrosociālā līmenī (organizācijas, institūcijas) analizē sabiedrības un indivīda savstarpējo atkarību. Mikrosociālā līmenī (indivīds, mazā grupa) socioloģiskā sociālpsiholoģijā pētī cilvēka sociālās dabas veidošanos interakcijas procesā mazajās grupās — patību, socializāciju, pašas mazās grupas kā sociālpsiholoģiskas kopības un to struktūras.

Psiholoģiskajā sociālpsiholoģijā С V. un V. G. Stefani kā bāziskās orientācijas, uz kuru pamatiem tālāk tiek būvētas sociālpsiholoģiskās teorijas, nosauc psihoanalīzi un sociālās apmācības teoriju. Psihoanalītiskā teorija papildina sociālās psiholoģijas atziņas ar domu par zemapziņas instinktu motivējošo lomu cilvēku uzvedībā. Sociālās apmācības teorija uzsver sociālās vides stimulu un indivīda uzvedības savstarpējo atkarību, akcentējot iemācītās uzvedības dominēšanu pār bioloģiski nosacītajām uzvedības formām. Psiholoģiskā sociālpsiholoģijā, tāpat kā socioloģiskā, pēta cilvēku darbošanos grupās, cilvēku saskarsmes procesus, to, "kā indivīdu domas, jūtas un uzvedību ietekmē reālu vai iedomātu cilvēku klātbūtne". "Psiholoģiskie" sociālpsi-hologi cenšas atbildēt uz jautājumiem par to, kā veidojas motīvi, dispozīcijas, personības virzība konkrētam cilvēkam, individualitātei, cik lielā mērā konkrētie personības psiholoģiskie raksturojumi ir atkarīgi no grupas, kurā cilvēks ir iesaistīts. Psiholoģiskā sociālā psiholoģija studē personības un sociālās vides rezonansi mikrolīmenī, cenšoties izprast galvenokārt tuvākās

21

sociālas vides (ģimene, draugi, skolotāji) ietekmi uz cilvēku personības attīstību un uzvedību.

Mūsdienu sociālās psiholoģijas kā zinātnes attīstību raksturo abu to sastādošo sociālpsiholoģiju savstarpējā tuvošanās un integrēšanās, abpusēja bagātināšanās. Patiesi, abās sociālpsiholoģijās tiek veikta sociālo procesu psiholoģisko aspektu analīze mikrolīmenī, rodas iespēja producēto zināšanu konceptuālai sintēzei. Pilnīgāku priekšstatu par indivīdu sociālo uzvedību un tās determinantiem palīdz iegūt socioloģiskajā sociālpsiholoģijā realizējamā sabiedrības makrolīmeņa analīze, producējot zināšanas par to, kādu iedarbību uz indivīdu un sabiedrību sastāvošo grupu sociālo uzvedību atstāj makrosociālie procesi, tādi kā sociālās struktūras izmaiņas, sociālā mobilitāte, urbanizācija u. tml.

Abu sociālpsiholoģiju integrēšanās iemesli un pozitīvā nozīme ir šāda.

Pirmkārt, divas pieejas (socioloģiskā un psiholoģiskā) nodrošina pilnīgāku informāciju par sociālpsiholoģiskajām problēmām. Integrācija kompensē katras atsevišķās pieejas trūkumus.

Otrkārt, abas disciplīnas ir ļoti tuvas viena otrai. Abas sociālpsiholoģijās cenšas izprast indivīdu sociālajā kontekstā, tās abas atzīst cilvēka un sabiedrības mijietekmēšanos un realitātes sociālo uzbūvi, lai arī akcentē tajā atšķirīgas nianses.

Treškārt, abas sociālpsiholoģijās traktē indivīda subjektīvo pasauli kā sociālo stimulu determinētu, ārējo pasauli saprotot vairāk kā indivīdu uztvertu un subjektīvi interpretētu pasaules ainu. Abas sociālpsiholoģijās fokusē uzmanību uz realitātes kognitīvo interpretāciju un no tās izrietošajām uzvedības sekām. Sociālās psiholoģijas ieguldījums cilvēka kā sociālas būtnes izpratnē ir unikāls.

Sociālās psiholoģijas integrēšanās rezultāti redzami arī tās bāziskajās teorijās, kuras tiek izmantotas par pamatu cilvēka un grupu sociālās uzvedības pētīšanai un skaidrošanai. Šīs teorijas ir simboliskais interakcionisms, lomu teorija, sociālās apmācības teorija un sociālās apmaiņas teorija. Uz šo teoriju pamata sociālie psihologi konstruē "miniteorijas" konkrētu cilvēka uzvedības gadījumu skaidrošanai. Simboliskais interakcionisms un lomu teorija sakņojas socioloģiskajā sociālpsiholoģijā, sociālās apmācības teorija nāk no psiholoģiskās sociālpsiholoģijās, sociālās apmaiņas teorija balstās uz abām sociālpsiholoģijām.

SOCIĀLĀS PSIHOLOĢIJAS PAMATTEORIJAS

Balstoties uz literatūra [21,24,25,26], sniegsim nelielu ieskatu šo teoriju galvenajās idejās, jo šīs teorijas līdzās dažām citām tiks izmantotas šajā grāmatā aplūkojamo sociālpsiholoģisko parādību skaidrojumam.

2-2

Simboliskais interakcio-nisms

Lomu teorija

Sociōlas

apmaiņas

teorija

Socidlas

apmācības

teorija

Sociālās psiholoģijas pamatteorijas

Simboliskais interakcionisms

Simboliskais interakcionisms ir viena no tām produktīvākajām un ietekmīgākajām sociālās psiholoģijas teorijām, kas attīstījās socioloģijas gultnē. Šajā teorijā sociālā interakcija tiek saprasta kā komunikācija starp cilvēkiem, kuras laikā indivīdi apmainās ar simboliem. Simboli ir nosacītas zīmes (valoda, žesti, mākslas tēli, kartes, shēmas, formulas u. c), kuras pārstāv citus daudzveidīgus tēlus, saturus, attiecības, tātad — tām ir nozīme. Pēc interakcionisma pamatlicēja Herberta Mīda domām, simboli ir specifiska cilvēku komunikācijas iezīme. Simboli un to nozīmes ir vispārināta forma, kādā indivīds atspoguļo sociālo pieredzi, kas iegūta kopīgas darbības un saskarsmes procesā un realizējas cilvēku darbības shēmās, sociālajās lomās, normās, vērtībās. Ar nozīmju palīdzību cilvēka apziņā rodas priekšstati par apkārtējo pasauli, citiem cilvēkiem un pašam par sevi. Katra cilvēka nozīmju sistēma ir unikāla, kaut arī vienas kultūras cilvēkiem eksistē kopīga nozīmju sistēma, kura tomēr tiek individuāli subjektīvi interpretēta. Individuālā nozīmju sistēma ietekmē indivīda kognitīvos procesus (uztveri, domāšanu, atmiņu u. c.) un viņa jūtas, attieksmes un sociālo uzvedību.

Simboliskais interakcionisms balstās uz trim pamattēzēm.

1.  Cilvēku rīcība, izturēšanās, mijiedarbība ar citiem cilvēkiem un
objektiem ir atkarīga no to nozīmes konkrētajiem cilvēkiem. Nozīmes ir
subjektīvas, un novērotājs no malas nekad nevar būt simtprocentīgi pārlie
cināts, ka pareizi ir interpretējis un sapratis otra cilvēka rīcību. Piemēram,
redzot, ka kāds cilvēks skūpsta otru, jūs varat nodomāt, ka tā ir īpašas labvēlības
izpausme, bet īstenībā tas var izrādīties "Jūdas skūpsts".

2. Nozīmes ir sociālās interakcijas produkts. Nozīmes nepiemīt cilvēkiem
vai objektiem, nozīmes neizdomā indivīds viens pats savā galvā. Nozīmes ir
sociāls produkts, kas izriet no cilvēku savstarpējās mijiedarbības vai mijie
darbības ar objektiem (piemēram, grupām, sociālām institūcijām, teorētiskām
sistēmām u. c). Iebraukuši pirmoreiz svešā valstī, jūs jūtaties vientuļi un

23

atsvešināti. Aizbraucot trešo reizi, kad šajā zemē jums jau ir radušies draugi am paziņas, jūs jūtaties daudz labāk. Valsts vairs neliekas sveša un vienaldzīga, drīzāk pazīstama un draudzīga. Nozīmi veido cilvēka pieredze konkrētā situācijā un viņa reakcija, attieksme pret šo pieredzi.

,      .                          / Sociālais objekts

Indivīds       }     ^interaMa    (   (cilvēks, situācija,

Nozīmes veidošanās (konkrētā pieredze + attieksme pret šo pieredzi)

3. Nozīmes var tikt modificētas ar interpretāciju (jaunu iztulkojumu) palīdzību. Indivīdi konstruē nozīmes, reaģējot uz aktuālo situāciju un cilvēkiem tajā, balstoties uz iepriekš uzkrāto nozīmju sistēmu savā atmiņā. Piemēram, ja cilvēks, kurš mums agrāk nozīmēja draugu, sāk izturēties pret mums strupi un noraidoši, mēs mainām viņa nozīmi.

Simboliskā interakcionisma pārstāvji uzskata, ka cilvēka attīstība notiek sociālās interakcijas ietvaros. Cilvēks spēj iegaumēt simbolus un to nozīmes, paturēt tos atmiņā, veidot jaunus. Cilvēks prot vienādas nozīmes ietvert dažādos simbolos (piemēram, piekrišanu varam izteikt vārdiski, ar galvas mājienu, ar rokas spiedienu u. tml.) vai ar vienu simbolu apzīmēt dažādas nozīmes (aktieri apgalvo, ka vārdu "jā" var pateikt 50 dažādos veidos un katrreiz tam būs sava nozīme). Cilvēku spēja iegaumēt un pašiem radīt simbolus un nozīmes un tos interpretēt rada kultūras "dzīvo nervu", civilizācijas pamatu. Simboli un tajos ietvertās nozīmes atļauj saprast pagātni, apjēgt tagadni un prognozēt nākotni. No paaudzes uz paaudzi nododamās simbolizētās nozīmju sistēmas ir sabiedrības un cilvēka attīstības pamatā. Arī cilvēka personību, viņa "es" mēs varam aptvert, tikai izprotot viņam raksturīgo simbolu un nozīmju sistēmu.

Lomu teorija

Šī teorija balstās uz neapstrīdamo faktu, ka jebkurā sabiedrībā pastāv noteiktu augstāku un zemāku statusu (sociālo pozīciju) un tiem atbilstošo lomu hierarhija. Statusi ir "virsindividuāli". Tajos ir ietverta kaut kāda konkrētajai sabiedrībai nepieciešamas uzvedības programma (piemēram, prezidenta statuss, galvenā tehnologa statuss, matemātikas skolotāja statuss utt.). Loma ir statusa dinamiskā projekcija, statusā ieliktās programmas realizācija konkrēto statusu ieņemošā cilvēka uzvedībā. Sabiedrībā no cilvēka tiek gaidīta

statusam atbilstoša uzvedība, pretēja gadījumā pret cilvēku vēršas soda sankcijas. Tā kā katrs cilvēks ir neatkārtojama personība, pat viena statusa cilvēki savas lomas "spēlē" atšķirīgi. Šeit var saskatīt paralēles ar teātri, kur vienu lugu spēlē divi aktieru sastāvi. Ja aktieri ir talantīgi, skatītāji noskatās divas dažādas izrādes. Lomu izpilde ir radošs process, jo cilvēks interpretē savu lomu atbilstoši savai izpratnei, savai nozīmju sistēmai. Sociālā struktūra, statusā ieliktā uzvedības matrice gan ierobežo indivīdu "pašdarbību" lomas izpildē, bet pilnībā lomas uzvedību nenosaka. Starp statusu un tam atbilstošo lomu vienmēr paliek "telpa" cilvēka individualitātes izpausmei. Ralfs Lintons, viens no lomu teorijas autoriem, uzskatīja, ka cilvēki veido savu uzvedību lomā atbilstoši saviem priekšstatiem par lomu, sevi, konkrēto situāciju un tās dalībniekiem, plašāku auditoriju, kura var pat nebūt klāt (autoritātes, Dievs, nākamās paaudzes utt).

Statuss

Personība

/ Priekšstats par sevi /   Priekšstats par lomu ^       Citu interakcijas dalībnieku

priekšstats par lomu X   Auditorijas priekšstats par lomu

Loma

Loma ir krustpunkts, kura sastopas sabiedrība un personība. Lomu modelī ietilpst ekspektācijas jeb gaidas. Sabiedrība gaida no cilvēka lomai atbilstošu uzvedību. Lomai atbilstošu uzvedību parasti gan pats izpildītājs, gan apkārtējie cilvēki novērtē pozitīvi, un otrādi. Cilvēkam sabiedrībā vienmēr ir daudz lomu, un ar katru no tām ir saistītas visdažādākās ekspektācijas. Jo vairāk lomu indivīds prot spēlēt atbilstoši ekspektācijām, jo efektīvāk viņš funkcionē sabiedrībā. Ja cilvēka uzvedība neatbilst ar viņa lomu saistītajām gaidām, šīs neatbilstības cēloņi meklējami vai nu kļūdainā lomas individuālajā interpretācijā, vai nepietiekamās sociālajās iemaņās lomas izpildei, vājā iesaistīšanās pakāpē vai subjektīvā lomas nepieņemšanā, kas parādās devi-antā, sociālajām normām neatbilstošā uzvedībā.

Lomu teorija izdala divus lomu tipus: iemantotās un dzīves laikā iegūtās lomas. Dzimuma lomas, radnieciskās lomas (dēls, brālis u. c.) ir iemantotas. Iegūtās lomas ir saistītas ar statusiem, kurus cilvēks sasniedz dzīves laikā, pateicoties savām pūlēm un enerģijai, — profesionālās lomas, administratīvās lomas u. с Pie iegūtām lomām pieder arī starppersonu komunikācijas lomas:

draugs, labvēlis u. tml. Vienai sievietei, piemēram, var būt šādas shēmā attēlotās lomas.

vil citas lomas

Daudzu lomu izpilde vai nu vienlaikus vai secīga kārtība piespiež cilvēku darboties plašā sociālajā kontekstā, iesaistīties daudzveidīgās interakcijās, tas attīsta viņa personību, pilnveido prasmes un iemaņas, palīdz labāk saprast citu lomu tēlotājus un sabiedrību. Taču nepieciešamība vienlaikus spēlēt daudzas lomas cilvēkam var kļūt apgrūtinoša. Cilvēka limiti gan spēka, gan laika ziņā ir ierobežoti, pienākumi, kurus uzliek katra no lomām, indivīdam var kļūt par smagu. Pārslodze rada tā saucamo lomu konfliktu. Lai atbrīvotos no pārslodzes, cilvēks var atteikties no dažām savām lomām, citas sākt pildīt pavirši, veltot visas savas pūles pašām nozīmīgākajām lomām. Izšķiršanās par labu kādām konkrētām lomām bieži vien notiek, indivīdam apsverot savas rīcības paredzamās sekas — apbalvojumu un nosodījumu "lielumu", ko viņš var sagaidīt no citiem interakcijās dalībniekiem. Piemēram, pārslogots darbinieks, cerot uz augstāku amatu, atteiksies pilnībā no dažiem saviem hobijiem, pieņemsim, kāršu spēles ar draugiem, minimizēs savu ieguldījumu mājas solī, lai tikai savlaicīgi un labā līmeni pabeigtu projektu, no kura atkarīga viņa karjera.

26

Lomu konfliktu var izraisīt ari atsevišķu lomu prasību nesavienojamība. • Padomju Savienības likumdošanā ļoti ilgi pastāvēja norma, kas no katra pilsoņa (arī loma) prasīja ziņojumu milicijai par katru izdarītu pārkāpumu, par kuru viņam kļuvis zināms, citādi pašu zinātāju varēja saukt pie atbildības. No vecākiem tika prasīts, lai viņi ziņotu varas iestādēm par savu bērnu likum-pārkāpšanu. Vecākiem tas radīja nopietnu lomu konfliktu, jo tēva un mātes lomas prasa savu bērnu aizsargāšanu, glābšanu, pilsoņa loma prasīja to nodošanu.

Lomu konflikts var rasties ari tajā gadījumā, ja attiecībā uz lomas izpildi sabiedrībā vai interakcijas dalībnieku vidū pastāv atšķirīgas gaidas. Šādi konflikti bieži rodas jaunās ģimenēs, kad laulāto vai to vecāku vidū pastāv diametrāli pretēji uzskati par vīra vai sievas lomu un ar to saistītajiem pienākumiem. Šis lomu konflikts bieži ir cēlonis ģimeņu iziršanai.

Lomu konflikta paveids ir arī konflikts starp personību un lomu, sevišķi tad, ja loma ir uzspiesta. Amerikāņu ārsti, piemēram, pazīst tā saucamo prominento pacientu problēmu. Novērots, ka cilvēki, kas dzīvē kaut ko ir sasnieguši, ieslīgst depresijā, kļūst agresīvi un vispār slikti pakļaujas ārstēšanai vispārīgā tipa slimnīcās, kur ārstējas vidusmēra pacienti un cilvēks tiek uzskatīts tikai par slimu organismu. Spēlēt "tā tur ar noslīdējušo nieri" lomu prominentā persona nepiekrīt un reaģē protestējoši gan psiholoģiski, gan somatiski*.

Lomu teorija sociālajā psiholoģijā savieno mikrosociālā līmeņa interakcijas analīzi ar sabiedrības makrosociālā līmeņa ietekmes uz indivīdu un mazo grupu pētīšanu. Lomas spēlē indivīdi, bet statusus, kas ir to pamatā, nosaka sabiedrības sociālā struktūra, kura ir relatīvi stabila.

Sociālās apmācības teorija

Sociālās apmācības teorija pārstāv psiholoģisko sociālpsiholoģiju, vēl dziļākas tās saknes meklējamas bihevioristiskajā psiholoģijā**, kurā apmācības problēmas ir tradicionāls pētījumu objekts. Sociālās apmācības teorijas pamatā ir ideja par to, ka visas cilvēka sociālās uzvedības formas ir iemācītas, apgūtas cilvēka dzīves laikā. Šī teorija apskata indivīdu sociālo uzvedību kā tādu sistēmu, kura integrējas no šādu komponentu savstarpējās ietekmēšanās rezultātiem: konkrētā situācija, uzvedības variants, cilvēka emocijas, uztvere, vēlmes, atmiņa, domāšana.

* Somatiski (soma — ķermenis — grieķu vai.) — ķermeniski. ** Bihevioristiskā psiholoģija (behaviour — uzvedība — angļu vai.) — psiholoģijas virziens, kurā galvenais pētījumu objekts ir uzvedība.

Ъ1

Sociālā uzvediba

konkrētā situācija

/\

uzvedības variants

К

Personības

emocijas,

vēlmes,

uztvere, atmiņa, domāšana

Katra no šīm triādes daļām var viennozīmīgi noteikt uzvedību retos gadījumos, bet visbiežāk konkrētā uzvedība ir visu trīs faktoru mijiedarbības rezultāts. Viennozīmīgas determinācijas piemēri varētu būt tādi. Ejot pa mitru pļavu, pati situācija liek mums būt uzmanīgiem, lai nepiesmeltu kurpes. Vai arī: cilvēks nepieņem materiāli izdevīgu piedāvājumu tāpēc, ka tas ir pretrunā ar viņa morālajiem principiem. Vai arī tā: cilvēks uz agresiju atbild ar agresiju tāpēc, ka tas ir vienīgais viņam zināmais uzvedības veids apdraudētības situācijā. Parasti tomēr reālā interakcija ir visu trīs shēmā attēloto komponentu mijiedarbības determinēta.

Cilvēks iemācās savu uzvedību vai nu tieši, mēģinot un variējot uzvedības formas, līdz sasniedz vēlamo vai vismaz pieņemamu rezultātu, vai ari vērojot citu personu uzvedību un analizējot tās sekas. Katram zināms, ka cilvēks mācās no savām kļūdām, bet tikpat labi cilvēks mācās no citu kļūdām. Vēl labāki skolotāji ir savi un citu cilvēku panākumi.

Apmācības procesā, akcentē bihevioristi, liela nozīme ir atdarināšanas prasmei. Pieaugušo atdarināšana ir viens no galvenajiem mācīšanās mehānismiem bērnībā, taču šis mehānisms saglabā savu nozīmi ari vēlāk.

Dž. Roters uzskata, ka tas, ka noteiktā situācijā cilvēks realizē kādu vienu no iespējamajiem uzvedības variantiem, ir atkarīgs, pirmkārt, no indivīda domas, ka izvēlētais uzvedības variants tiks "apbalvots" (citi pieņems, atzīs, uzslavēs, varbūt pat materiāli kompensēs) un, otrkārt, no tā, cik šis "apbalvojums" ir nozīmīgs pašam indivīdam. Roters pieņem, ka cilvēka uzvedības sistēmā pastāv jau gatava reakciju hierarhija, kuras elementi — uzvedības varianti no pilnīgas nereaģēšanas līdz maksimālai iesaistei situācijā ar visa personības potenciāla izmantošanu — parādās ar dažādu varbūtības pakāpi, kuru nosaka divi iepriekšminētie faktori. Bet kā cilvēks iemācās jaunas uzvedības formas? Rotera koncepcijā runāts par tām, kuras jau ir izveidojušās. Šeit ir divi ceļi: mēģinājumu un kļūdu metode, kad indivīds izmēģina dažādus uzvedības variantus un mācās no to sekām, iegaumējot, kas pie kā noved. Efektīvus uzvedības paraugus cilvēks patur atmiņā un mēģina no jauna izmantot līdzīgās dzīves situācijās, atceras ari neefektīvus variantus un izvairās tos realizēt. Taču ne jau visas uzvedības formas cilvēks personīgi izmēģina

28

savā dzīvē, tomēr viņš iegūst par tām zināšanas — notiek netiešā apmācība, vērojot citu cilvēku uzvedību un tās sekas. Piemēram, par to, pie kā noved narkotiku lietošana, var uzzināt pietiekami, pat nenogaršojot tās,—narkomānu sakropļotās dzīves ir efektīvs mācību līdzeklis. Viens no vērojošās sociālās apmācības teorētiķiem A. Bandura apgalvo, ka līdzdomājoša citu cilvēku uzvedības vērošana ir pamācoša pat tad, ja konkrētajā situācijā novērotājs pats nesaņem nekādu "apbalvojumu" no situācijas dalībnieku puses. Apbalvojums nāks vēlāk, kad novērotājs mēģinās likt lietā vērojumā gūtās atziņas. Citu cilvēku uzvedības un to seku novērojums var palīdzēt vērotājam ne tikai apgūt jaunas reakcijas, bet arī modificēt kaut kādos aspektos jau iepriekš iegūtās. Piemēram, augstskolas studente, kas ne sevišķi labi pārvalda svešvalodu un tāpēc baidās runāt ar ārzemniekiem, pavērojusi, ka kursa biedrenes, kura zināšanas arī nav spīdošas, tomēr nebaidās kontaktēties, aizstāj trūkstošos vārdus ar žestiem un smaidu un kā balvu saņem viesu labvēlīgu attieksmi un patiesu vēlēšanos saprasties, var saņemties un pārvarēt savu nedrošību.

Sociālās apmācības teorijā aplūkoti ari trīs veidi, kā uzvedība var tikt regulēta. Viens no veidiem ir tādu sociālo stimulu izmantošana aktuālajā situācijā, kas rada cilvēkā asociācijas par līdzīgiem stimuliem pagātnē. Otrs uzvedības regulēšanas veids ir apbalvojumi un sodi. Trešais — uzvedības seku prognozēšana un izskaidrošana cilvēkiem.

Sociālās apmaiņas teorija

Šī teorija, kā jau pieminējām, balstās uz abu sociālpsiholoģiju atziņām, pārsvarā tomēr uz psiholoģisko sociālpsiholoģiju, bihevioristisko orientāciju. Sociālās apmaiņas teorijas jeb elementārās sociālās uzvedības teorijas, kā to vēl sauc, pamatā ir ideja par to, ka cilvēku attiecības sociālajā interakcijā var analizēt no partneru ieguldījumu un ieguvumu viedokļa. Šīs teorijas autors Dž. Homanss pieņem, ka visu sabiedrībā notiekošo interakciju var analizēt, izmantojot divu partneru mij attiecību modeli. Amerikāņu psihologs analizē cilvēku ieguldījumu (pūles, laiks, nauda, jūtas u. tml.) un ieguvumu (nauda, vara, prestižs, cieņa, mīlestība, draudzība u. tml.) lomu partnera attiecību sistēmā. Viņa pamatpieņēmums ir šāds — cilvēki cenšas minimalizēt ieguldījumus un maksimalizēt ieguvumus. Galvenās Homansa tēzes ir šādas.

1.      Cilvēks iesaistās darbībās, kas sniedz atalgojumu. Jo drīzāk seko
atalgojums, jo tas vērtīgāks, jo lielāks ir iesaistīšanās biežums šajās darbībās.

2.      Jo līdzīgāka ir attiecību situācija kādai pagātnē pieredzētai, jo biežāk
pagātnē kādas konkrētas darbības tika apbalvotas, jo ticamāk, ka cilvēks
veiks šīs darbības ari aktuālajā situācijā.

2-9

3.     Apbalvojumam paaugstinās subjektīva vērtība, kad tas indivīdam tiek
atņemts, un šī vērtība samazinās, ja apbalvojumi tiek saņemti pārāk bieži.

4.     Ja indivīds nesaņem cerēto apbalvojumu, viņu pārņem dusmas, saņēmis
negaidītu apbalvojumu, viņš priecājas.

5.     Biežums, ar kādu indivīds iesaistās darbībā un attiecībās, ir atkarīgs no
iznākuma nozīmīguma šim cilvēkam un no pārliecības, ka šai darbībai vispār
var būt viņam nozīmīgs iznākums. Katrs sociālās interakcijas dalībnieks, pēc
Homansa domām, gaida "taisnīgu" apmaiņas rezultātu — zināmu proporcio
nalitāti starp ieguldījumu un ieguvumu. Priekšstats par šo "taisnīgumu" balstās
uz iepriekšējo interakciju pieredzi, kas aptuveni nosaka "apmaiņas normu".

Liela nozīme apmaiņas attiecībās ir varai, jo tā lielā mērā nosaka kontroli pār apmaiņas procesu, pār ieguldījumu un ieguvumu lielumu. Ja apmaiņas attiecībās stājas cilvēki ar nevienādu statusu, parādās sociālās atkarības attiecības, jo augstākā statusa cilvēkam pieder ne tikai apbalvojumu, bet ari sodu vara. Atkarīgais indivīds, ja viņam apbalvojums ir svarīgs, iespēju robežās darīs visu, lai šo apbalvojumu saņemtu. Par apbalvojumu tiek uzskatīts arī tas, ka indivīds kādā situācijā netiek sodīts, lai ari faktiski sodu ir pelnījis.

Apmaiņas teorija izceļ apmaiņas procesa divpusējo raksturu. Kad viens cilvēks otru apbalvo, viņš parasti gaida, ka partneris atbildēs ar to pašu. Sociālās apmaiņas divpusējais raksturs palīdz noregulēt un stabilizēt sociālo sistēmu, secina Dž. Homanss. Tas pastiprina sabiedrības locekļu solidaritāti, veido cilvēkos atbildības izjūtu. Tādējādi tiek saglabāts taisnīguma princips, bez kura klātbūtnes optimāla sabiedrības funkcionēšana nav iespējama.

Pamatshēma sociālās apmaiņas teorijā varētu būt šāda.

Apmaiņas attiecība»

Л

Ieguldījums un ieguvums savstarpējās attiecībās

Taisnīguma princips tiek pārkāpts

Taisnīguma princips saglabājas

30

3

}■

ž b

s?..

Mēs devām īsu ieskatu sociālpsiholoģijas pamatteorijās. Katra zinātniskā teorija ir tikai sociālās realitātes modelis, turklāt visai nepilnīgs, parasti spējīgs aprakstīt un izskaidrot tikai kādus atsevišķus šīs pasaulē vissarežģītākās realitātes aspektus. Katra no šīm sociālpsiholoģiskajām teorijām ir viens tāds modelis, kuram ir savas stiprās puses un nepilnības. Skaidrojot sociālpsiholoģiskos procesus sabiedrībā, sociālie psihologi izmanto šīs un vēl dažas citas teorijas kompleksi, tādējādi summējot pozitīvos elementus un zināmā mērā kompensējot atsevišķo teoriju trūkumus. Tos mēs mazliet aplūkosim grāmatas citās daļās.

I DAĻA

PERSONĪBAS VEIDOŠANĀS SOCIĀLAJĀ VIDĒ 1.§SOCIALIZĀCIJA

Cilvēks, indivīds, personība ♦ Socializācijas procesa būtība un

komponenti ♦ Socializācijas stadijas 4- Pieaugušo socializācijas

īpatnības ♦ Resocializācija ♦ Socializācijas aģenti un mehānismi

CILVĒKS, INDIVĪDS, PERSONĪBA

Jēdzieni "cilvēks," "indivīds" un "personība" ir visbiežāk lietojamie sociālajā psiholoģijā, tāpēc noskaidrosim to būtību un atšķirības. Ar jēdzienu "cilvēks" mēs apzīmējam īpašas dzīvo būtņu sugas—homo sapiens — pārstāvjus, kuriem raksturīgas specifiskas iezīmes un dzīves darbība — apziņa, valoda, darba rīku izgatavošana, sociālā organizācija u. с Jēdzienu "cilvēks" mēs izmantojam, lai raksturotu visiem cilvēkiem kopīgās īpašības un spējas, uz kuru pamata cilvēki dažādos laikmetos un pasaules malās tiek pieskaitīti pie cilvēku dzimuma, homo sapiens sugas, tātad saglabā savu ontoloģisko statusu un atšķiras no visām citām dzīvām būtnēm Zemes virsū kā augstākā attīstības pakāpe.

Ar jēdzienu "indivīds" tiek apzīmēts konkrēts cilvēks, atsevišķs cilvēku dzimuma pārstāvis, kam raksturīgas homo sapiens sugai nozīmīgas īpašības un dzīves veids. Indivīds vienlaikus ir gan bioloģiska, gan sociāla būtne. Tajā apvienojas gan iedzimtais, ģenētiski ieprogrammētais, gan sabiedrībā dzīvojot apgūtais. Indivīda biosociālo dabu labi izsaka Aristoteļa formula: "Cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks." Lai akcentētu būtisko faktu, ka visu indivīdu attīstība notiek sabiedrībā, ka pašas nozīmīgākās indivīdu īpašības — apziņa, pārliecība, zināšanas, mērķi, intereses, profesionālās spējas utt. — neiedzimst, bet veidojas, cilvēkam attīstoties kā sociālai būtnei, dzīvojot sabiedrībā, sociālajā psiholoģijā tiek izmantots arī jēdziens "sociālais

3.2

indivīds". "Sociālais indivīds" ir vēsturiski konkrētā sabiedrībā dzīvojošs cilvēks, kura rīcībā un uzvedībā atspoguļojas šīs sabiedrības īpatnības.

Personība ir visbagātākā un dziļākā sociālā kvalitāte, kas piemīt cilvēkam ķā sociālam indivīdam. Personība ir indivīda sociālo iezīmju kopums, kas izveidojies, cilvēkam dzīvojot konkrētajā sabiedrībā, apgūstot un savdabīgi pārstrādājot sociālo pieredzi. Personībai vienmēr piemīt sociāli tipiskais — tas, kas raksturīgs visiem konkrētās sabiedrības locekļiem, un tās sociālās iezīmes, īpašības, kas radušās indivīda pašattīstības procesā [1]. Amerikāņu psihologi atzīst, ka personības jēdziens ietver diezgan stabilus un katram cilvēkam īpatnējus domāšanas, emocionālās reaģēšanas un uzvedības veidus, ar kuru palīdzību indivīds pielāgojas sociālajai videi un konkrētajām dzīves situācijām [2]. Cilvēka personība veidojas un attīstās sabiedrībā, tās atsevišķās iezīmes laika gaitā var mainīties, taču personības kodols, relatīvi stabils psihisko īpašību kopums, saglabājas visu cilvēka mūžu, radot cilvēka pašiden-titāti. Šī kodola dēļ cilvēks ir viena un tā pati personība gan jaunībā, gan pusmūžā un vecumā.

Nav divu vienādu personību, jo nav tādu cilvēku, kuru sociālā pieredze un autobiogrāfiskā attīstība būtu identiskas. Katrs cilvēks ir individualitāte. Individualitāte ietver indivīda bioloģisko un sociāli psiholoģisko savdabību, to, kas atšķir vienu cilvēku no otra gan ārēji, gan ari psiholoģiskā ziņā. Cilvēka individualitātes psihofiziskie determinanti ir iedzimti, taču cilvēka īstenā, sociālā individualitāte, viņa personības savdabība veidojas tikai sabiedrībā, indivīda socializācijas procesā.

	£ S	veks ^^s.
	vidual	vīds     >v      \
1     ļ      /Perso	Indi	nība \>       \      \

SOCIALIZĀCUAS PROCESA BŪTĪBA UN KOMPONENTI

Cilvēks piedzimst kā bioloģiska būtne. Par sociālu indivīdu, personību un individualitāti cilvēks kļūst, iegūstot sociālo pieredzi, kontaktējoties ar citiem cilvēkiem, iesaistoties sociālajās attiecībās, funkcionējot sociālajos procesos. Cilvēka sociālās dabas, sociālās uzvedības programmas, personības

13

attīstības procesu sociālajā psiholoģija sauc parsocializāciju. Krievu sociologi A. un K. Radugini [3] uzskata, ka socializācija ir process, kurā indivīds apgūst uzvedības modeļus, sociālās normas un vērtības, kas nepieciešami viņa veiksmīgai funkcionēšanai pastāvošajā sabiedrībā. Socializācija aptver visus kultūras, apmācības un audzināšanas procesus, ar kuru palīdzību cilvēks iegūst sociālu dabu un spēju piedalīties sabiedrības dzīvē.

Socializācija turpinās visu cilvēka mūžu un aptver visu cilvēka dzīves ciklu. Cilvēka dzīves cikls sastāv no pieciem apakšcikliem: bioloģiskā, psiholoģiskā, vecumposmu, ģimeniskā un profesionālā cikla.

Bioloģiskais cikls ir cilvēka organisma etapveida attīstības process, kura ietekmē veidojas, stabilizējas, modificējas un deformējas cilvēka organisma konstitūcija. Bioloģiskais cikls ir pamats visiem pārējiem cikliem, jo cilvēks ir biosociāla būtne. Cilvēkam vispirms ir jābūt dzīvam, lai būtu sociāls. Sociobiologi* un daudzi etologi** uzskata, ka ne tikai kultūra iespaido cilvēku uzvedību, bet ari bioloģiskie faktori. Piemēram, cilvēka raksturu, kas izpaužas viņa izvēlētajās sociālās uzvedības formās, nosaka bioloģiski deter-minanti. Pazīstamais sociobiologs Edmunds Vilsons apgalvo, ka eksistē īpaša "cilvēka daba", ko nosaka gēni un hormoni, kuri stimulē vai bremzē cilvēku uzvedības aktivitāti. Daudzas uzvedības formas no agresijas līdz altruismam ir ģenētiski determinētas [4]. Austriešu etologs Konrāds Lorencs uzsver, ka daudzas cilvēka sociālās uzvedības formas — žesti, rituāli, draudzība, cīņas aizrautība, dzimumuzvedības īpatnības — sakņojas evolūcijas gaitā izveidojušajos instinktos, kuras cilvēks ir mantojis no saviem dzīvnieciskajiem senčiem. Kad pieaudzis vīrietis metas glābt slīkstošu bērnu, saka Lorencs, viņš rīkojas pilnīgi instinktīvi, tieši tāpat, kā to dara paviānu tēviņš, slīkstot pērtiķu mazulim [5].

Instinktu, un sevišķi seksuālā instinkta, nozīmi cilvēka attīstībā, kā zināms, izceļ arī psihoanalīzes pamatlicējs Zigmunds Freids.

Kopumā jāteic, ka bioloģisko faktora nozīmi indivīdu sociālajā attīstībā nevar noliegt, taču par to ietekmes konkrētajiem mehānismiem zinātnieki vēl diskutē.

Psiholoģiskais cikls — ģenētiski noteiktās psihiskās matrices etapveida attīstības un pārvēršanās process indivīda psihiskajā konstitūcijā. Psiholoģiskais cikls ir tieši saistīts ar organisma un tā sistēmu bioloģisko briedumu. Piemēram, runājot par cilvēka intelektuālo attīstību, franču psihologs Žans Piažē izdala četras stadijas [6].

* Sociobioloģija — socioloģijas skola, kas uzskata, ka cilvēku sociālās uzvedības pamatformas ir ģenētiski determinētas.

** Etoloģija — zinātne par dzīvnieku uzvedību.

3-4

I.  Sensomotorā stadija (no dzimšanas līdz divu gadu vecumam), kuras
laikā bērns iemācās apzināties sevi kā darbības subjektu, sāk ar gribas palīdzību
kontrolēt savu uzvedību, saprot, ka ārpasaules objekti eksistē patstāvīgi un
neatkarīgi no tā, vai bērns tos uztver vai ne, iegūst spēju paturēt atmiņā
apkārtējo priekšmetu tēlus.

II.      Pirmsoperāciju stadijā (no divu līdz septiņu gadu vecumam) bērns
iemācās runāt, apgūst simbolus un to nozīmes, klasificē objektus pēc atse
višķām pazīmēm, bieži nebūtiskām, domāšana egoistiska — bērnam grūti
pieņemt, saprast otra cilvēka viedokli.

III.Konkrēto operāciju stadijā (no septiņu līdz divpadsmit gadu vecumam)
bērns iemācās veikt elementāras loģiskas operācijas galvā, ko agrāk varēja
izdarīt tikai ar roku palīdzību (piemēram, rēķināt), ranžēt priekšmetus pēc
kādas noteiktas pazīmes, klasificēt pēc būtiskām pazīmēm, apgūst priekšstatus
par skaita, masas, svara saglabāšanos.

IV.  Formālo operāciju stadija (sākot apmēram no divpadsmit gadu
vecuma). Šajā stadijā parādās spēja loģiski spriest, izmantot abstraktus
jēdzienus, izvirzīt hipotēzes, izmēģināt dažādus problēmu risināšanas
variantus. Šī intelekta attīstības stadija turpinās visu cilvēka mūžu, uzkrājot
zināšanas un pieredzi.

Protams, intelekta attīstība obligāti paredz sociālo faktoru — cilvēciskās saskarsmes klātbūtni. Ar bioloģisko briedumu, kas arī nepieciešams katras jaunas stadijas attīstībai, vien ir par maz. To labi ilustrē vēsturisks piemērs [7]. XVI gs. kāds vācu mācītājs veica eksperimentu. Viņš desmit jaundzimušos ievietoja speciāli uzceltā tornī, kurā bērnu aprūpi (barošanu, ģērbšanu utt.) veica mūki, kuriem bija aizliegts ar bērniem kontaktēties. Mācītājs gribēja uzzināt, kādā valodā sāks runāt bērni, kad paaugsies. Viņa hipotēze bija tāda, ka bērni sāks runāt valodā, kurā runāja vācu etnosa tālie senči. Eksperimenta laikā divi zīdaiņi bija novietoti pa vienam atsevišķā istabā, pārējie astoņi kopīgā telpā.

Eksperiments beidzās bēdīgi. Atsevišķi turētie bērni 3—4 gadu vecumā nomira, tā ari nesākot runāt nevienā no valodām. Pārējie bērni izgudroja savu sazināšanās sistēmu, kas tomēr nebija neviena no cilvēku valodām.

Šis eksperiments apstiprina, ka ar bioloģisko pamatu vien ir par maz, lai attīstītos valoda, domāšana, cilvēciskās vajadzības; nepieciešama sociāla apmācība, kontakti ar pieaugušajiem.

Ģimeniskais cikls ir personības etapveida iekļaušanās sociālo institūtu un lomu sistēmā, kas nodrošina cilvēku dzimuma reprodukciju un pēcnācēju sākotnējo socializāciju. Ģimenē cilvēki apgūst sabiedrībā nepieciešamās sociālās lomas — vīrs, sieva, dēls, meita, radinieks, uzkrāj sociālo pieredzi un iemaņas, kas ir būtiskas, lai darbotos plašākā sociālā kontekstā. Ģimene ir

35

sabiedrības pamatšuniņa, kura kā spogulī konkrēti atainojas vēsturiskā sociālā realitāte.

Vecumposmu cikls — indivīda hronoloģiska dzīves fāžu un relatīvi patstāvīgu funkcionālo stāvokļu, kuriem atbilst noteikts lomu un statusu repertuārs, noteikti sociālās aktivitātes tipi un vairāk vai mazāk adekvātas sociālās uzvedības formas, maiņas process. Vienu no produktīvākajām personības attīstības teorijām vecumposmu cikla aspektā ir izvirzījis amerikāņu psihologs Ēriks Ēriksons [8, 9]. Viņa teorijas nosaukums ir "Epiģenētiskā personības psihosociālās attīstības koncepcija". Epiģenēze ir teorija par organisma attīstības procesu, kas norisinās, pakāpeniski veidojoties jaunveidojumiem. Šis jēdziens ņemts no embrioloģijas, kurā ir pierādīts, ka katrā embrija attīstības etapā ir kritiski periodi, kuri ir izšķiroši tālākai attīstībai. Personības veidošanos un attīstību Ēriksons saprot kā atsevišķu etapu nomaiņu, turklāt katrā no etapiem notiek cilvēka iekšējās pasaules būtiskas izmaiņas, kā arī radikāli pārveidojas cilvēka attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem. Pēc psihologa domām, sabiedrība vienmēr izvirza indivīdam prasības atbilstoši viņa bioloģiskajam un sociālajam briedumam. Kā atbilde uz šīm prasībām indivīda personībā veidojas jaunveidojumi. Tie var būt pozitīvi vai negatīvi, bet vienmēr ietekmē personības tālākattīstību. Kad cilvēks pirmoreiz sastopas ar jaunajām sabiedrības prasībām, viņš pārdzīvo krīzi. Krīzes pārvarēšana notiek ar personības jaunveidojumu palīdzību. Ēriksons izdala 8 etapus un 8 krīzes situācijas personības attīstībā dzīves laikā no dzimšanas līdz vecumam. Pēc zinātnieka domām, šīs krīzes ir ģenētiski ieprogrammētas un tās pārdzīvo visi cilvēki pasaulē, lai arī sabiedrības prasības, kas tiek izvirzītas cilvēkam, dažādās kultūrās ir atšķirīgas.

1.     etaps (no dzimšanas līdz viena gada vecumam). Zīdaiņa vecumā atkarībā
no tā, tiek vai netiek nodrošinātas bērna fiziskās vajadzības (uzturs, siltums,
drošība) un emocionālais komforts (mīloša vecāku attieksme), veidojas divi
personības jaunveidojumi: uzticēšanās vai neuzticēšanās pasaulei. Ja bērna
pamatvajadzības tiek apmierinātas, viņā veidojas komfortā pasaules uztvere,
bāziskā uzticēšanās pasaulei un citiem cilvēkiem; ja šīs vajadzības netiek
apmierinātas, rodas bailīgums, nedrošība, neuzticība.

2.     etaps (2—3 gadi). Šajā vecumā bērns sāk apzināties to, ka viņš ir atsevišķa
būtne, ka viņš var kontrolēt savu uzvedību, piemēram, prasīties uz podiņa,
bērns iemācās runāt. Ja vecāki ir pietiekami saprotoši un taktiski, bērnā veidojas
patstāvības un neatkarības izjūta. Ja bērna attīstība ir kavēta (slikti attīstīta
valoda, neveiklas kustības) un vecāki ir neiecietīgi, soda, kaunina bērnu,
bērnā rodas šaubas par sevi, kauna un vainas izjūta kā viņa neveiksmīgās
pieredzes rezultāts.

3.     etaps (3—5 gadi). Šajā etapā galvenais ir bērna eksperimentēšana ar

3-6

savām iespējām, kustībām, darbību. Tas ir "kāpēcīšu" laiks. Bērnu nodarbošanās šajā laikā galvenokārt ir rotaļa, spēle. Bērns izmēģina, piemēro rotaļa dažādas pieaugušo lomas. Šajā laikā sāk veidoties sirdsapziņa. Ja bērna vecāki un citi pieaugušie ar sapratni izturas pret viņa meklējumiem, veidojas iniciatīva kā personības jaunveidojums, jabērns tiek pārlieku uzmanīts, bārts, apspiests, ja viņu audzina ar kategorisku priekšrakstu un aizliegumu palīdzību, rodas pasivitāte un mūžīga vainas izjūta, lai ko bērns darītu.

4.    etaps (5—11 gadi). Šis ir aktīvs mācīšanās laiks. Bērns sāk aktīvi apgūt
tās iemaņas, kas nepieciešamas dzīvei pieaugušo sabiedrībā — prasmi
sadarboties ar citiem, sacensties. Parādās vēlme reāli darboties un redzēt sava
darba rezultātus, daudz ko prast un mācēt. Ja bērns gūst panākumus mācību
darbībā, viņa personībā veidojas tādi jaunveidojumi kā centība un darba
mīlestība. Ja panākumi izpaliek, attiecības ar vienaudžiem ir dažādu iemeslu
(visbiežāk ģimenes audzināšanas) dēļ saspīlētas, bērnā veidojas mazvērtības
izjūta, savas nepilnvērtības apzināšanās kā negatīvs personības jaunveido
jums. Šādi bērni, arī kļūstot pieauguši, bieži izvairās no sarežģītiem uzdevu
miem un sacensības ar citiem cilvēkiem.

5.    etaps (11—20 gadi). Pusaudža un agrās jaunības laiks, dzimumnobrie-
šanas periods cilvēka dzīvē. Sava dzīves ceļa meklējumu posms, pašizvēles
situācija, kurā cilvēks cenšas atbildēt uz jautājumu: "Kas un kāds es būšu?"
Jaunās identitātes meklējumu etaps. Identitāte ir cilvēka priekšstats par savu
"es". Individuālā "es" stabilitātes un nepārtrauktības izjūta, kas saglabājas
līdzās visām ārējām izmaiņām (identitāte), bērnam parādās apmēram 2—3
gadu vecumā, kad bērns sāk runāt par sevi pirmajā personā. Līdz pusaudža
vecumam identitāte jau ir izveidojusies, bet tā ir veidojusies galvenokārt citu
cilvēku ietekmē. Agrās jaunības vecumā cilvēks ir pietiekami nobriedis, lai
pats plānotu savu tālāko dzīvi. Identitātes krīzes atrisinājums var būt divi
personības jaunveidojumi — jaunās identitātes atrašana (profesionālā un
morālā pašnoteikšanās, kā to nosauc krievu sociologs Igors Kons [10] kā
pozitīvs iznākums un identitātes difūzija kā negatīvs. Identitātes difūzija
nozīmē to, ka cilvēka morālā un profesionālā pašnoteikšanās nav notikusi,
viņu raksturo gremdēšanās sevī, neizvēlīgums, haoss pasaules uzskatā un
dzīves principos, profesiju maiņa, mešanās no vienas galējības otrā.

6.    etaps (20—45 gadi). Šajā etapā ietilpst jaunības un agrā brieduma gadi.
Šis ir cilvēka dzīves visproduktīvākais periods — rodas ģimene, piedzimst
bērni, cilvēks sasniedz augstākos rezultātus savā profesijā. Ap divdesmit
gadiem personības attīstībā iesaistās tādi jaunveidojumi kā spēja nodibināt
patiesas, intīmas attiecības ar citiem cilvēkiem (pozitīvais jaunveidojums),
uz kura pamata cilvēkam izdodas nodibināt labvēlīgu ģimeni un uzturēt ciešas
draudzības saites, vai arī psiholoģiskā izolētība, vientulības izjūta kā nega-

17

tīvais jaunveidojums, kas noved pie tā, ka cilvēks bēg no tuvām personiskām attiecībām ar citiem cilvēkiem, ir nelaimīgs ģimenes dzīvē, vairākkārt šķiras. Ar psiholoģiskās izolētības jaunveidojumu apveltītās personības ir nesabiedriskas, ar smagu raksturu un mazprognozējamu uzvedību. Visbiežāk psiholoģiskās izolētības izjūta rodas cilvēkiem, kurus raksturo bāziskā neuzticēšanās pasaulei, 1. etapa negatīvais jaunveidojums.

7.       etaps (no 40—45 līdz 60 gadiem). Pusmūža gadi. Cilvēks saprot, ka
lielākā un noteikti skaistākā dzīves daļa jau ir nodzīvota. Cilvēks sāk apzi
nāties, ka daļa spēku jau ir izsmelta, sāk just bioloģiskos limitus. Šo etapu
raksturo tā saucamā pusmūža krīze, kas lielākajai daļai cilvēku iestājas ap
45±5 gadiem, kad indivīds atskatās uz padarīto un domā, kā dzīvot tālāk. Šīs
krīzes atrisinājums ir tādi jaunveidojumi kā jaunrade un produktivitāte
(pozitīvie) un egoisms un stagnācija (negatīvie). Ja cilvēks krīzi pārvar
konstruktīvi, viņam atveras it kā "otrā elpa", paplašinās interešu sfēra, cilvēks
atrod jaunu izmantojumu savām zināšanām un prasmēm. Viņš aktīvi strādā ar
sevi un citiem cilvēkiem, ir apmierināts ar dzīvi, kura veidojas pat vēl
interesantāka nekā jaunībā, jo cilvēku sāk interesēt globālas problēmas, kas
ir saistītas ar nākotni un visu cilvēci. Ja krīze netiek pārvarēta konstruktīvi,
sākas personības attīstības stagnācija, cilvēks "iekapsulējas", ieraujas sevī.
Viņam šķiet, ka visu dzīvē viņš jau zina, nekā jauna vairs nebūs, uz visiem
jautājumiem ir gatavas atbildes. Apstājies attīstībā, cilvēks kļūst egoistisks,
viņu vada šauri personiskas intereses, raksturo sevis attaisnošana un neproduk-
tivitāte darbā, rūpes tikai par sevi.

8.       etaps (vairāk par 60 gadiem). Vēlā brieduma gadi, kad personība
integrējas, apkopo dzīves pieredzi. Šī etapa jaunveidojumi ir dzīves gudrība
(pozitīvais) vai arī bezcerība un izmisums (negatīvais) par to, ka dzīve
nodzīvota veltīgi un labot to nav iespējams. Vecuma krīzi pozitīvi pārvarējis
cilvēks atzinīgi vērtē savu dzīvi, pieņem to tādu, kāda tā ir, un nebaidās no
nāves. Negatīvs iznākums vecuma krīzei ir izmisums, savas dzīves bezjē-
dzīguma apziņa, vēlēšanās sākt dzīvi no gala un iegūt no tās vairāk, un mokoša
izpratne, ka to izdarīt nav iespējams, paniskas bailes no neizbēgamās nāves.

Profesionālais cikls — personības sociālā, profesionālā statusa etapveida veidošanās process sabiedrības sociālās stratifikācijas sistēmā. Lielākajai daļai cilvēku profesionālais cikls ir nozīmīgākais viņu sociālajā dzīvē, jo tieši ar profesionālo darbu vairākums cilvēku nodrošina materiālo labklājību un sociālo atzīšanu. Profesionālais statuss ir cilvēka integrālā statusa sabiedrībā pamatā. Profesionālās karjeras sākumpunkts ir nodarbošanos (profesiju) prestiža skala, kas pastāv katrā sabiedrībā gan oficiālā, gan neoficiālā līmenī. Šī skala ir vēsturiski noteikta, un cilvēks to internalize agrīnās socializācijas stadijās. Piemēram, Latvijā patlaban jauniešu vidū populārākās ir jurista,

3.8

psihologa, ekonomista profesijas. Ražošanas krīze novedusi pie inženiera profesijas prestiža krišanās. Profesiju prestiža skala nosaka:

1)     personības sociālo un profesionālo dispozīciju sistēmu;

2)  cilvēka dominējošos profesionālos motīvus;

3)  noteiktu profesionālās uzvedības tipu un šim tipam atbilstošu profesio
nālo mērķu sasniegšanas metodes un līdzekļus.

Profesiju (nodarbošanos) prestiža skala ir savdabīgs sociālā indivīda uzvedības orientieris. Profesionālās karjeras pamatā ir arī vairāk vai mazāk apzināti sociālo sasniegumu standarti, etaloni, kurus cilvēki saista ar konkrētiem nodarbošanās veidiem. Dzīves sasniegumu standartus, etalonus indivīdi apgūst socializācijas procesā. Dzīvojot sabiedrībā, cilvēks apzinās, ko šajā sabiedrībā nozīmē dzīvot labi, interesanti un kā to panākt. Dažiem cilvēkiem šie standarti ir stabili un noteikti, citiem elastīgi un mainās dažādu autoritāšu un apstākļu ietekmē. Profesionālo un sociālo sasniegumu standarti ir nozīmīgas dzīves vērtības, kuras indivīds izvēlas no sociālā prestiža skalas, samērojot tās ar savām ambīcijām un reālajām iespējām, un tās kļūst par cilvēku sociālās, tai skaitā profesionālās, uzvedības stimuliem un motīviem. Sasniegumu standarti ir personības uzvedības mērķis un faktiski arī ideālais analogs tam sociālajam stāvoklim, kura indivīds grib sasniegt nākotnē. Sociālo sasniegumu standarti ir prestižu sociālo statusu kopa, kura atbilst indivīda ambīcijām un gaidām un kura, pēc viņa domām, var nodrošināt:

1)      pieņemamu (cik nu kuram vajag) sociālo un profesionālo atzīšanu;

2)  noteiktu dzīves līmeni un kvalitāti;

3)  vēlamo profesionālās pašapliecināšanās un pašrealizācijas veidu.
Cilvēka profesionālais cikls sastāv no četriem etapiem.

' 1. etaps — profesionālā specializācija, profesionālās karjeras starta apstākļu izvēle (profesijas izvēle, profesionālās apmācības iestādes izvēle, darbavietas izvēle utt.);

2.      etaps — profesionālā potenciāla uzkrāšanas etaps (kvalifikācijas,
meistarības iegūšana);

3.      etaps — samērā ilgs maksimālā profesionālā statusa un profesionālo
sasniegumu saglabāšanas periods (profesionālā stabilizācija);

4.      etaps — profesionālās karjeras beigu etaps (vecums, profesionālās un
dzīves aktivitātes samazināšanās).

Personības kopīgais dzīves cikls integrējas no pieciem iepriekš aprakstītajiem cikliem — bioloģiskā, psiholoģiskā, vecumposmu, ģimeniskā un profesionālā. Cilvēka dzīves ceļš atbilst personības attīstības un funkcionēšanas sabiedrībā trim posmiem.

1.     Pirmsfunkcionālais posms (cilvēks mācās).

2.     Funkcionālais posms (cilvēks māk un dara).

19

3. Disfunkcionalais posms (cilvēks noveco un pamazām sabrūk).

Šo posmu izdalīšana ir visai rupja abstrakcija. Nevajadzētu domāt, ka funkcionālajā etapā cilvēks pārstāj mācīties vai pirmsfunkcionālajā — tikai gatavojas dzīvei. Cilvēks dzīvo un funkcionē visos savas dzīves posmos, taču pilns lomu, statusu un funkciju repertuārs viņam raksturīgs tajos dzīves gados, kurus aptuveni aptver profesionālais cikls.

PERSONĪBAS SOCIALIZĀCDAS STADIJAS

Socializācijas procesa analīzē iespējamas trīs pieejas: bioģenētiskā (socio-bioloģija, sociālais darvinisms*), psihoģenētiskā** un socioģenētiskā*** pieeja. Šeit aplūkosim pēdējo kā vairāk atbilstošu tieši sociālās psiholoģijas uzdevumiem. Socioģenētiskā pieeja [11] uztver cilvēku no viņa sociālās programmas veidošanās un attīstības likumsakarību viedokļa. Šajā pieejā tiek akcentēti sociālie faktori kā personības attīstības determinanti, indivīda sociālās programmas veidotāji, cilvēka sociālās uzvedības matrices noteicēji.

Socioģenētiskā pieeja neizbēgami ietver ari cilvēka psihiskās attīstības izpēti, jo sociālā programma veidojas uz psihisko un galvenokārt apziņas procesu bāzes. Sociālā programma var rasties un attīstīties tāpēc, ka cilvēkiem atšķirībā no dzīvniekiem ir otrā signālu sistēma — valoda. Valoda — zīmju, simbolu un nozīmju sistēma — ir objektīva forma, ar kuras palīdzību cilvēks uzkrāj, saglabā un nodod jaunajām paaudzēm sociālo pieredzi. Zīmes un simboli apzīmē un aizstāj reālos objektus cilvēku komunikācijā. Zīmes un to nozīmes cilvēki apgūst audzināšanas un izglītošanas procesā. Vienas sabiedrības locekļi izmanto apmēram vienādu zīmju un nozīmju sistēmu, kas padara iespējamu saprašanos viņu starpā.

Uz mūsdienu socioģenētisko pieeju dzīves (un socializācijas) stadiju noteikšanā iespaidu ir atstājusi Ēriksona koncepcija, taču pastāv atšķirības gan hronoloģisko robežu, gan nosaukumu un satura ziņā. Arī šajā pieejā socializācijas procesā tiek izdalītas 8 stadijas:

1)      pirmslomu stadija (līdz 3 gadu vecumam);

2)  lomu un statusu uzspiešanas stadija (3—5 gadi);

* Sociālais darvinisms — socioloģijas skola, kas Č. Darvina atklātos bioloģiskos dabiskās izlases principus ekstrapolē uz sabiedrības dzīvi, uzskatot, ka arī sabiedrībā notiek cīņa par eksistenci, kurā uzvar spēcīgākie un labāk adaptētie indivīdi.

** Psihoģenētiskā pieeja aplūko personības attīstību no psihisko procesu attīstības likumsakarību viedokļa (Piažē, Ēriksons, Merļins).

*** Socioģenētiskās pieejas izklāstā autore izmanto Maskavas Valsts universitātes sociologa, docenta V. Verhovina lekciju materiālu (nepublicēts).