SOCIĀLĀ psiholoģija 13 (nepilns)

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Konfrontācija — komunikācijas forma, kad viena cilvēka uzvedības un darbības raksturs ir pretējs citu cilvēku uzvedībai un darbībai. Tā ir pretī stāvoša (pozicionāla) komunikācija, un tā var būt gan konstruktīva, gan destruktīva.

Pirmajā gadījumā konfrontācija rosina otru padomāt par savu uzvedību, pamēģināt to izanalizēt un mainīt.

Destruktīva konfrontācija grupas locekļu starpā rodas tad, kad viens no partneriem veido atgriezenisko saiti, pamatojoties uz minējumiem un izdomājumiem, nevis reālās situācijas analīzi, kad komunikācija starp grupas locekļiem veidojas tikai uz stingrām, bezkompromisam prasībām.

Pirmajā gadījumā veidojas pozitīvas komunikācijas mākas starppersonu mijiedarbībā, otrajā — pēc savas dabas graujošas.

Ja trenera pozīcija ir pareiza, darba procesa organizācija T grupās nodrošina komunikatīvo māku attīstību sevis un citu, kā arī grupā norisošo procesu izpētē.

Humānistiskā orientācija

Tikšanās grupas, kā psihokorekcijas grupas, radās Amerikā un par to autoru tiek uzskatīti K. Rodžerss (K. Rogers) un V. Šutcs (W. Schutz). Tikšanās grupu metodoloģijas pamats ir K. Rodžersa uz klientu centrētā psihoterapija. Tikšanās grupas procedūrā psihoterapeits cenšas nodrošināt personisko izaugsmi katram grupas loceklim.

Kā organizēt procesu tikšanās grupās?

Sākumetapā grupas vadītājs rada uzticības pilnu, labvēlīgu emocionālo atmosfēru, izskaidro galvenos grupas dalībnieku uzvedības noteikumus grupā. Šie noteikumi paredz atklātu un godīgu saskarsmi, uzmanības pievēršanu savām pašsajūtām, koncentrēšanos uz saviem pārdzīvojumiem, sekošanu principam «te un tagad».

Grupas dinamiskās stadijas nosacīti var būt šādas: kontaktu nodibināšana, uzticības pilnu apstākļu radīšana, konfliktu izpēte, pretestības izpēte, līdzjūtība un atbalsts.

Kontaktu nodibināšanas vai «ieslēgšanās» etaps ļauj katrā dalībniekā veidoties piederības pie grupas sajūtai, atbrīvoties no satraukuma un bailēm.

Pirmajā tikšanās reizē dalībniekiem var piedāvāt stādīties priekšā, izmantojot viņu būtībai atbilstošus pseidonīmus, vai iepazīšanās nolūkos sadalīties pa pāriem vai nelielās grupās.

Var būt gan vizuāli pasīvie, gan aktīvie vingrinājumi — partnera roku, ķermeņa, sejas utt. aptaustīšana. Var tikt izmantoti arī artterapijas elementi.

321

Aleksejs Vorobjovs

Otrajā etapā — uzticības pilnu apstākļu radīšana — tiek realizēta uzticības pilnu apstākļu radīšana starp grupas locekļiem. Šim nolūkam izmantojami ļoti daudzi visdažādākie verbālie un neverbālie paņēmieni. Piemēram, bieži izmanto neverbālo paņēmienu «Ielauzies aplī!». Sadevušies rokās, grupas locekļi izveido apli. Izolāciju izjūtošam dalībniekam piedāvā ielauzties šai aplī.

Bieži izmanto arī paņēmienu «uzticības pilnais kritiens». Paņēmiena būtība ir šāda. Grupa sadalās pa pāriem. Viens no pāra locekļiem sāk atliekt ķermeni, cerot, ka partneris viņa krišanu novērsīs.

Pēc izmantotajiem paņēmieniem visi dalībnieki apspriež savus pārdzīvojumus.

Konfliktu izpētes stadiju nosaka grupā radušies konflikti. Konfliktu pamatā visbiežāk ir cīņa par līderību, dominēšanu grupā. Konfliktu izpētes procedūru var veikt verbālā un neverbālā līmenī.

Verbālajā konfliktu izpētē treneris var organizēt to apspriešanu, aicinot visus grupas locekļus būt godīgiem — uzmanīgi un bez agresijas — konstruktīvi — uzklausīt viens otru.

Treneri bieži izmanto fizisko paņēmienu konfliktu risināšanā. Šis paņēmiens ir pietiekoši efektīvs gadījumos, kad sāncensība un naidīgums ir ilgstošs un noturīgs. Piemēram, sperot visus piesardzības soļus, treneris organizē «kauju» ar viegliem spilveniem vai citas fiziskas divcīņas formas.

Pretestības izpētes un pārvarēšanas etapu izmanto tad, kad grupas locekli izrāda viņu iespējas ierobežojošo, tipisko rigiditāti uzvedībā.

Visbiežāk izmantojamais pretestības pārvarēšanas paņēmiens ir «ievirzītā fantazēšana». Piemēram, visi grupas dalībnieki apguļas uz muguras (ar galvām uz centru) riteņa spieķu veidā un spontāni savstarpēji fantazē attiecībā uz situāciju par sevi un citiem tajā. Var būt arī dažādas tematiskās «ievirzītās fantāzijas», piemēram, sava vai izdomāta dzīvnieka ķermeņa uzbūvi u. с

Līdzjūtības un atbalsta etaps nodrošina labvēlīgu klimatu grupā. Ne visi grupas locekļi spēj būt līdzjūtīgi un atbalstīt cits citu, kā ari pieņemt līdzjūtību un atbalstu. Šo spēju attīstībai ir daudz dažādu paņēmienu gan verbālā, gan neverbālā formā.

Piemēram, lai veidotu kādam grupas loceklim spēju pieņemt grupas atbalstu, var izmantot šādu paņēmienu. Grupa nostājas aplī. Tā centrā aizvērtām acīm stāv grupas loceklis. Visi grūsta centrā stāvošo šurpu turpu, bet viņš nedrīkst pretoties, viņam jāatslābinās un, lai nenokristu, jāpaļaujas vienīgi uz grupas atbalstu. Ļoti bieži līdzjūtības izteikšanai grupas locekļi izmanto komplimentārās teorijas paņēmienus (komplimentu izteikšanu, uzsišanu pa plecu, noglaudī-šanu u. c).

Visa tikšanās grupas organizācijas procedūra virzīta uz atklātības un pašvērtības, pašapziņas, uzmanības pret savām un citu cilvēku jūtām attīstību.

322

^Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Sociometriskā pieeja

Grupas terapeitisko procesu, t. s. psihodrāmu, izstrādājis un pamatojis J. L. Moreno (Jacob Levy Moreno). Visa terapeitiskā procedūra ietver piecas galvenās sastāvdaļas: lomu spēle, spontanitāte, teli, katarse un insaits.

Visa procesa kodols ir lomu spēle, kur, improvizētā, spontānā izrādē piedalās visi grupas locekļi.

Spontanitāte, pēc J. L. Moreno domām, ir jebkādas daiļrades iedarbināšanas mehānisms. «Daiļrade,» — raksta J. L. Moreno, «ir līdzīga apburtai princesei, kura jāmodina. Labākais līdzeklis tam ir spontanitāte.» (5; 76) Spontāna uzvedība psibodrāmā stājas pretī visu personības sociālo lomu rigiditātei. Līdz ar to psihodrāmas dalībnieki var «iziet ārpus» jebkuras sociālās lomas robežām.

Teli — tā ir divpusēja emociju plūsmas pārnešana klienta un psihoterapeita starpā. Tā ietver spontānajās lomu spēlēs radušās pozitīvās un negatīvās emocijas.

Katarse — tas ir emocionāls atslābums, ko izjūt galveno lomu spēlējošais aktieris un viņam Iīdzdzīvojošie skatītāji.

Insaits, kā katarses gala produkts, ir jauns problēmas skatījums gan no aktiera, gan arī visu pārējo grupas locekļu puses.

Psihodrāmas organizācijai vispirms tiek sadalītas lomas. Galvenā loma — režisors (viņš ir arī terapeits un psihoanalītiķis), protogonists — grupas loceklis, kurš spēlē vadošo lomu, palīg-£s — protogonistam «līdzi spēlējošie» grupas locekļi, skatītāji — visi pārējie grupas locekļi.

Psihodrāmas procedūrai ir trīs etapi: iesildīšanās, darbība, apspriešanas stadija. Psihodrāmā tiek izmantotas dažādas metodes: monologi, «dubultnieka» metode, «lomu maiņas», «spogulis».

Organizējot iesildīšanos, režisors cenšas saliedēt grupu, noņemt satraukumu, attīstīt spontanitāti, izvēlēties apspriešanas un «apspēlēšanas» tēmu. Iesildīšanās var būt verbāla un neverbāla. Verbālās iesildīšanās procesā visi klātesošie var uzdot cits citam visdažādākos jautājumus — no neitrāliem līdz emocionāliem — , kas provocē emocionālu apspriešanu.

Neverbālās procedūras pēc formas var būt dažādas — no mazrunīgas vērošanas un savstarpējas novērtēšanas līdz paņēmieniem, kas aizgūti no artterapijas.

Darbība — psihodrāmas kodols. Režisors palīdz protogonistam nospēlēt lomu spēli. Turklāt viņš var izmantot monologu, replikas, kuras paplašina protogonista slēptās domas.

«Dubultnieka» vai «otrais &» ir paņēmiens, kurš visbiežāk tiek izmantots emocionālā virziena {teli) pastiprināšanai situācijā. Šajā gadījumā viens no

323

Aleksejs Vorobjovs

skatītajiem cenšas palīdzēt protogonistam nospēlēt lomu. Turklāt dubultnieki var būt «neitrālie» (apstiprina protogonista uzskatus) un «ironiskie» (ironiski, ar humoru pārfrāzē protogonista izteiktās replikas). «Dubultnieki» var būt arī opozicionārs un dedzīgais «dubultnieks». Opozicionārs parasti ieņem pretēju pozīciju, ar ko vēl vairāk pastiprina emocionālo spriedzi. Dedzīgajam «dubultniekam» ir emocionālā «katalizatora» loma.

«Lomu maiņas» metode — tā ir «dubultnieka» un protogonista vienlaicīga lomu maiņa. Šajā gadījumā «dubultnieks» sāk spēlēt protogonista spēlēto lomu, bet protagonists — citu, papildlomu. Piemēram, protagonists ir sieviete, «dubultnieks» — vīrietis. Viņi spēlē sievas un vīra lomu — vīru augstu vērtē darba vietā, un tāpēc viņš reti ir mājās, bet sieva ar to nav apmierināta. «Lomu maiņa» šajā gadījumā ir neizbēgama, notikumu gaitas nosacīta.

Metodi «spogulis» režisors izmanto tajā gadījumā, kad viņš saskata nepieciešamību parādīt protogonistam viņa darbību it kā no malas. Šajā gadījumā režisors pats turpina protogonista spēlēto lomu, bet protagonists var vērot tās rezultātus no malas. Visbiežāk paņēmiens «spogulis» psihodrāmā ļauj panākt insaitu.

Apspriešanas etapā piedalās visi treniņa dalībnieki un izsakās par saviem emocionālajiem pārdzīvojumiem un insaitiem.

Psihodrāmā būtiski bagātina katra grupas dalībnieka emocionālos pārdzīvojumus, un teli kļūst par tās centrējošo pamatu.

Sociāli biheivioristiskā orientācija

Māku treniņa grupas savu procedūru veido uz I. Pavlova nosacījumu refleksa un B. Skinera (B. F. Skinner) operantā biheiviorisma teorijas pamatnostādnēm.

Treniņa procesā tā dalībniekos izstrādājas un nostiprinās ļoti svarīgas uzvedības iemaņas. Atkarībā no procedūras satura ir četri treniņu tipi:

•       uz lomu spēļu pamata veidotie treniņi;

•       vienas uzvedības formas izmaiņu izstrādāšanas un nostiprināšanas
treniņi;

•       treniņi, kuros apvienotas lomu spēles un konkrētas izmaiņas;

•       treniņi ar brīvu, nestrukturētu satura izvēli.

Iemaņu treniņa procesa organizācijas īpatnības apskatīsim pārliecības par sevi treniņa piemērā.

Šī treniņa procedūrai ir četri etapi.

Pirmajā etapā vadītājs organizē katra dalībnieka pārliecības par sevi novērtēšanas procedūru. Šim nolūkam tiek izmantotas testa metodikas. Pēc tam, izmantojot reālās dzīves piemērus, grupas vadītājs organizē jēdzienu «pārliecināta

324

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

uzvedība» un «nepārliecināta uzvedība» apspriešanu grupa. Та tiek noskaidroti pārliecinātas un agresīvas uzvedības «+» un «-».

Otrais un galvenais etaps ir uzvedības mēģinājums lomu spēlēs. Šo spēļu sižeti var būt ļoti daudzveidīgi — no ļoti vienkāršām formām, kad tikai jāuzprasa laiks nepazīstamam cilvēkam, līdz sarežģītām uzvedības stratēģijām konfliktsituācijās.

Sižetsituāciju apspēlēšanā iekļaujami trīs paņēmieni: modelēšana, instruktāža, pastiprinājums.

Modelēšana— īpašs uzvedības terapijas paņēmiens, ko izmanto jaunas uzvedības formas apgūšanai treniņā. Uzvedības modelēšana kā paņēmiens ir īpaši efektīvi izmantojams nepazīstamās situācijās.

Instruktāža ir mērķtiecīga uzvedināšana uz domām grūtās situācijās. To veic treniņa vadītājs.

Pastiprinājums ir svarīgākais uzvedības mākas apguves paņēmiens. Pastiprinājuma saturu izvēlas treniņa vadītājs, balstoties uz B. Skinera operantā pastiprinājuma teoriju.

Māku treniņa trešais etaps ir satraukuma, baiļu un šausmu mazināšana treniņa dalībniekos. Šim nolūkam vadītājs organizē relaksācijas procedūras un kognitīvās restrukturizācijas procedūras.

Ir vairākas relaksācijas treniņa metodikas. Daudzi speciālisti, piemēram, izmanto progresīvo muskuļu relaksācijas procedūru, kura paredz secīgu dažādu muskuļu grupu sasprindzināšanu un atslābināšanu.

Otrais relaksācijas metodiku veids ietver sistemātisko desensibilizāciju (lat. de— atdalīšana, pazemināšana, attālināšana + sensibilis—jūtīgs). Šai relaksācijas procedūrai ir divi etapi, un tajos tiek izmantota katra treniņa dalībnieka iztēle.

Pirmajā etapā katram dalībniekam uz papīra lapas jāuzraksta satraukumu izraisošu situāciju virkne — no nenozīmīga satraukuma līdz paniskām bailēm.

Otrajā etapā katram treniņa dalībniekam jāaizver acis un pēc iespējas spilgtāk jāiztēlojas pirmā situācija, pēc tam otrā utt. Vadītājs seko, kā uz iztēlotajām situācijām reaģē dalībnieks. Ja dalībnieks paziņo par pieaugošu satraukumu, procedūra jāpārtrauc. Pēc tam tā tiek atjaunota un turpinās tik ilgi, kamēr visi treniņa dalībnieki iziet visas savas situācijas un viņu satraukums ir samazinājies līdz minimumam.

Kognitīvās restrukturēšanas procedūra ir iedarbības uz grupas locekļu pārliecību sistēma. Ir pierādīts, ka situāciju risinājumā cilvēki bieži balstās uz iracionālām pārliecībām, kuras apgrūtina risinājumu un paaugstina emocionālo spriedzi. Piemēram, viena no visbiežāk sastopamajām iracionālajām pārliecībām ir pārliecība, ka cilvēks (Es) visiem patīk un visiem cilvēkiem viņš jāmīl. Bet

325

Aleksejs Vorobjovs

reāla situācija tāda nevar but. Katram cilvēkam ir nelabvēļi un ari cilvēki, kuri viņu nemīl. Kognitīvās restrukturēšanas procedūra ļauj atklāt grupas locekļu iracionālās pārliecības, apjēgt tās un pārveidot kognitīvās sistēmas atbilstoši realitātes prasībām.

Vēl viens svarīgs uzvedības treniņa etaps ir «pārnešana» vai mājas uzdevums.

Visas grupas darbības laikā izstrādātās uzvedības iemaņas pastāvīgi «jāpārnes» un jāizmanto darbā, mājās, sabiedriskās vietās utt. Šī procesa realizācijai treneris grupas locekļiem izstrādā paaugstinātas sarežģītības mājas uzdevumus, kuru rezultātus dalībnieki fiksē dienasgrāmatās.

Veiktā mazo grupu psihokorekcijas īpatnību analīze liecina par pieeju, procesu organizācijas, vadīšanas specifikas u. с daudzveidību.

Amerikāņu psiholoģijā psihokorekcijas grupu teoriju un praksi pieskaita klīniskās psiholoģijas saturam. Šajā grāmatā psihokorekcijas grupu un tajās norisošo procesu analīze aplūkota galvenokārt no sociālās psiholoģijas pozīcijām.

326

NOSLĒGUMS

Sociālās psiholoģijas attīstībai ir gara priekšvēsture un visai īsa zinātniskā vēsture. Neskatoties uz to, sociālās psiholoģijas struktūrā radušies daudzi virzieni un konceptuālas pieejas jautājumos par personības būtību un saturu, starppersonu mijiedarbības formām un līdzekļiem, mikro un makro sociālo sistēmu saturu un dinamiskajiem procesiem tajās, personības socializācijas procesu u. с

Grāmatas satura konceptuālā sistematizācija, bez šaubām, atspoguļo autora zinātniskās nostādnes.

Grāmatā apkopotie materiāli varētu būt labs palīgs tiem cilvēkiem, kuri ienāk interesantajā psiholoģijas pasaulē, sāk iepazīt daudzas teorijas, pētnieciskās metodes, tādu sociālo paradigmu kā personība un grupas likumus un likumsakarības.

Lielo daudzumu shēmu, zīmējumu un tabulu autors grāmatā iekļauj apzināti. Protams, ka attēlot zīmējumos sarežģītas sistēmas un procesus var tikai nosacīti, tāpēc šo sarežģīto sistēmu un procesu izziņai un izpratnei autors līdzās domāšanai apzināti piesaista arī iztēli.

Pēc autora domām, grāmatas saturā iekļautas nozīmīgākās personības un grupas teorijas un koncepcijas.

Grāmatas materiāls noteiktā veidā klasificē un sistematizē mūsdienu sociālās psiholoģijas galvenos teorētiski eksperimentālos rezultātus un var kļūt par pamatu psiholoģijas zinātnes studēšanas stratēģijai.

Autors cer, ka grāmatas izdošana varētu zināmā mērā sekmēt psiholoģiskās domas attīstību Latvijā.

 .Ы

327

1.  Abelson, R. P. Psychological implication.— In.: Theories of Cognitive
Consistency. — Chicago, 1968.

2.          Bomewasser M., Hesse F. W., Mielke R. Einfiihrung in die Sozialpsychologie. —
Heidelberg, 1976.

3.          Cooley C. H. The rools of Social Knowledge. — American Journal of
Sociology. — 1926, V. 39.

4.          Erikson E. Life History and the Historical Moment. — N. Y., 1975.

5.          Israel I. Stipulation and Construction in the Social Sciences. — In.: The
Context of Social psychology I Ed. I. Israel, H. Tajfel. — L.: Acad. Press,
p. 123—211, 1972.

6.          Lajoie D., Shapiro S. Definition of Transpersonal Psychology: The First
Twenty — Three Years. Journal of Transpersonal Psychology, 24, 79—
98, 1992.

7.          La Pierre R. Attitudes vs action. — Soc. Forsēs, Nr. 13, p. 230—237,
1934.

8.          Le Bon G. La Psychologie des toules. Presses Universitaires de Francs. —
Paris, 1963.

9.          Linton R. The study of man. — N. Y., 1936.

10.    May R. The Emergence of Existencial Psychology. In.: R. May (Ed.),
Existencial psychology. — N. Y.: Random House, 1969.

11. Mischel W., Shodo Y. A Cognitive-affective system theory of personality.
Psychological Reports, 102, 246.

12.    Maed G. H. Mind. Self. Society. — Chicago, 1934.

13.    Mertons W., Fuchs G. Krise der Sozialpsychologie? — Miinchen: Ehnwith,
1978.

14.    Moreno J. L. The Creativity Theory of Personality: Spontaneity, Creativity,
and Human Potentialities. In: J. A. Greenberg, Psychodrama: Theory and
Therapy. — N. Y.: Behavioral Publications, 1974.

15.    Moreno J. L. Sociometry and the Science of man. — N. Y.: Beacon House,
1956.

16.    Moscovici S. Theory and Society in Social Psychology. In.: The Context
of Social Psychology. I Ed. I. Israel, H. Tajfel. L: Acad. Press, p. 17—68,
1972.

328

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

17. Rogers С. R. On becoming a Person: A Therapist's view Psychotherapy. —
Boston: Houghton Mittin, 1961.

18.    Rotterr J. В., Hochreich E. I. Personality, Glenview IL: Scott, Forsman,
1975.

19. Tarde G. L'Opinion at la Foule. Alean. — Paris, 1910.

20.    Tarde G. Les Transformations du pouvoir. Pesses universitaires de France. —
Paris, 1963.

21.    Tripplett N. The Dynamogenic Faktors in Pacemaking an Competition.
American Journal or Psychology, No. 9, 1897.

22.    Zajonc R. B. Social Facilitation. — Science, V. 149, p. 369—274, 1965.

23.    Ассаджоли Р. Динамическая психология и психосинтез, В кн.:
Психосинтез: Теория и практика. — М.: «REFL-book», 1994.

24.    Библия. Книга судей, 21, 7.

25.    Воробьев А. В. Персонология: проблемы содержания и активности
личности. — Даугавпилс, 1997.

26. Лисина М. И. Общение со взрослым у детей первых семи лет жизни.
В кн.: Проблемы ощей, возрастной и педагогической психологии. I
Под ред. В. В. Давидова. — М, 1978.

27.    МайерсД. Социальная психология./Перев. с англ.— СПБ.: Питер,
1997.

28.    Парыгин Б. Д. Основы социально-психологической теории. М., —
Мысль, 1971.

29.    Толстой А. Н. Сбор. соч. В 10-ти т. Т. 10— М.: Госполитиздад, 1961.

30.    Фрейд 3. Масовая психология и анализ человеческого «Я». В сб.: «Я»
и «Оно», Т. 1.— Тбилиси: «Мерани», 1991.

31.    Фрейд 3. По ту сторону принципа удовольствия. В кн.: Психология
безссознательного. — М.: Просвящение, 1990.

32.    Фрейд 3. Я и оно. В кн.: Психология безссознательного. — М.:
Просвящение, 1990.

33.    Феруччи П. Кем мы можем быть. В кн.: Психосинтез: Теория и
практика. — М: «REFL-book», 1994.

34.    Эльконин Д. Б. Психология игры. — М., 1978.

329

 л1   ' it"